#Article 1: Astronomija (1468 words)


Astronomija ( (astros) — 'zvaigzne' un νόμος (nomos) — 'likums') ir zinātne par Visumu un tajā sastopamo matērijas formu (atsevišķu debess ķermeņu, to sistēmu un citu veidojumu) uzbūvi, izvietojumu, kustību un attīstību. Astronomija ir cieši saistīta ar citām zinātnēm, kā, piemēram, ar fiziku, ķīmiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju, bioloģiju un, protams, ar matemātiku. Astronomijā uzkrātās zināšanas tiek izmantotas cilvēka praktiskajām vajadzībām. Cilvēki, kas pēc profesijas ir saistīti ar astronomiju, tiek saukti par astronomiem.

Kopš cilvēces sākuma ļaudis vienmēr ir skatījušies debesīs, tāpēc astronomiju var uzskatīt par vienu no vecākajām zinātnes nozarēm. Var teikt, ka astronomija kļuva par zinātni tajā brīdī, kad cilvēki pamanīja, ka debess ķermeņi kustas pa noteiktām un paredzamām trajektorijām. Vēl joprojām arī mūsdienās daži no jaunākajiem zinātnes atklājumiem tiek veikti tieši astronomijā. Astronomija ietver gan vienkāršus Saules un zvaigžņu kustību novērojumus pār debesjumu, gan arī komplicētas teorijas, piemēram, par zvaigžņu kolapsiem vai Visuma izcelšanos.

Gadsimtiem ilgi astronomi koncentrējās tikai uz debess ķermeņu kustību novērošanu. Viņi bija novērojuši, ka Saule lec austrumos, bet riet rietumos. Naktīs viņi pie debesīm redzēja mazus gaismas punktus. Lielākā daļa no šiem gaismas punktiem, tas ir, zvaigznes, izskatījās tā, it kā tās visu laiku būtu piestiprinātas vienā konkrētā punktā pie debess sfēras, kas savukārt griežas. Cilvēki ievēroja arī to, ka atsevišķi gaismas punkti pārvietojas attiecībā pret šiem piestiprinātajiem punktiem. Tos viņi nosauca par planētām, kas no grieķu valodas nozīmē klejotāji.

Antīkie astronomi uzskatīja, ka debess ķermeņu pozīcijas norāda uz to, kas notiek vai notiks uz Zemes virsmas. Viņi pēc zvaigznēm prognozēja karus, slimības, dzimšanu - nāvi, laimi - nelaimi un tā tālāk. Mūsdienās joprojām cilvēki ar to nodarbojas, un šo jomu sauc par astroloģiju. Daudzi zinātnieki uzskata, ka astroloģija ir pseidozinātne, kas nav saistīta ar astronomiju.

Astronomija ir viena no visvecākajām dabaszinātnēm. Elementāras zināšanas par astronomiju bija zināmas jau pirms tūkstošiem gadu Babilonijā, Senajā Ēgiptē un Senajā Ķīnā. Cilvēki šīs zināšanas izmantoja, lai spētu orientēties un skaitīt laiku. Ļoti daudz celtņu drupas norāda uz to, ka cilvēki jau tālā senatnē novēroja Saules, Mēness un citu debess ķermeņu kustību. Iespējams ka Stounhendža, kas atrodas Anglijā, ir visslavenākā celtne, kas būvēta astronomijas vajadzībām. Tā ir celta laika posmā no 3100. gada līdz 1550. gadam p.m.ē. Daži no Stounhendžas lielajiem akmeņiem ir novietoti tā, lai vasaras saulgriežos parādītu pie horizonta tieši to vietu, kur uzlec Saule. Arī citur gan Eiropā, gan Ēģiptē, gan arī Amerikā ir atrastas vairāki simti dažādu celtņu, kuras savukārt norāda uz tām vietām, kur noteiktā laika brīdī ir novērojams kāds astronomisks notikums.

Astronomija sāka attīstīties ļoti sen, cilvēkiem novērojot tos debess ķermeņus, kas saskatāmi ar neapbruņotu aci. Daudzām seno laiku civilizācijām bija pietiekamas zināšanas, lai varētu izveidot precīzu kalendāru. Senajā Ēģiptē priesteri, vienlaicīgi arī astronomi, bija atbildīgi par to, lai laikus paziņotu par Nīlas plūdu sākšanos. Viņi to varēja noteikt tikai pēc zvaigznēm. Maiji, kuri dzīvoja mūsdienu Meksikas centrālajā daļā, pirms aptuveni 2000 gadiem izveidoja ļoti sarežģītas un komplicētas kalendāru sistēmas. Savukārt Senās Indijas svētajos rakstos Rigvēdā pieminēti 27 zvaigznāji, kas saistīti ar Saules kustību. Viduslaikos Eiropas astronomijas sasniegumi nebija lieli, taču daudz tika izdarīts austrumos. 10. gadsimta beigās Persijā tika uzbūvēta milzīga observatorija. Persijā Omars Haijāms daudzu pētījumu rezultātā izveidoja precīzāku kalendāru.

Astronomija Eiropā uzplauka renesanses laikā. Nikolajs Koperniks izveidoja heliocentrisko pasaules modeli. Viņa teoriju pilnveidoja Johanns Keplers un Galileo Galilejs. Galilejs sāka izmantot teleskopus. Keplers savukārt pirmais radīja sistēmu, kas pareizi aprakstīja planētu kustību ar Sauli centrā (tā sauktie Keplera likumi). Diemžēl viņš savus novērojumus nepamatoja ar kādu teoriju; planētu kustību beidzot izskaidroja Īzaks Ņūtons ar savu gravitācijas likumu un debesu mehāniku.

Kopš 19. gadsimta beigām astronomija ir attīstījusies, ietverot astrofiziku, tas ir, ietverot arī fizikas un ķīmijas zināšanu pielietojumu, kas palīdz izprast debess ķermeņu būtību un fiziskos procesus, kuri nosaka to veidošanos, evolūciju un radioaktīvo starojumu. Turklāt par daudzu pētījumu objektiem ir kļuvušas apkārt un starp zvaigznēm esošās gāzu un putekļu daļiņas. Kodolreakciju pētīšana, kas nodrošina zvaigžņu izstaroto enerģiju, ir pierādījusi dabā sastopamo atomu daudzveidību, un tās izcelšanos var attiecināt uz Visumu, kas pēc dažu minūšu eksistences sastāvēja vienīgi no ūdeņraža, hēlija un litija ķīmiskajiem elementiem. Kosmoloģija, kas pēta Visuma evolūciju, attiecas uz lielāka mēroga parādībām. Kosmoloģija ir izveidojusies kā astrofizikas apakšnozare no tīri spekulatīvām darbībām attiecībā pret mūsdienīgu zinātni, kas spēj sniegt pārbaudāmas prognozes.

Astronomijas galvenais uzdevums ir izskaidrot un aprakstīt Visuma uzbūvi, bet tai ir arī citi uzdevumi. Piemēram, mūsdienās vēl joprojām astronomijā iegūtās zināšanas izmanto, lai noteiktu precīzu laiku un ģeogrāfiskās koordinātas. Arī mūsu planētu Zemi, kura ir viena no astoņām planētām, kas riņķo ap Sauli, nemitīgi ietekmē citi astronomiski objekti, piemēram, Mēness un Saule izraisa uz Zemes paisumus un bēgumus; Saules starojums ietekmē dažādu procesu norisi Zemes atmosfērā, kā arī dzīvības procesu norisi. Tātad astronomijā arī tiek pētīts, kā citi ķermeņi ietekmē Zemi.

Saules sistēmā ietilpst arī planētu pavadoņi, asteroīdi, komētas, starpplanētu putekļi un gāze. Saule ir viena no neskaitāmajām zvaigznēm, kas veido Galaktiku jeb Piena Ceļu. Galaktikas var būt sakārtotas galaktiku kopojumos un superkopojumos. Mūsu superkopojuma centrā atrodas Lielais Atraktors — vieta ar ārkārtīgi spēcīgu gravitāciju. Lielais Atraktors ir apmēram 250 miljonu gaismas gadu attālumā Centaura zvaigznāja virzienā.

Viens no astronomijas galvenajiem uzdevumiem ir attālumu noteikšana. Bez zināšanām par šādiem attālumiem kosmosā novērojamā objekta lielums var pārvērsties par neko citu, kā tikai par leņķisko diametru, un zvaigznes spožumu nevarētu pārveidot faktiski izstarotajā jaudā vai starjaudā. Astronomisko attālumu mērījumi sākās ar zināšanām par Zemes diametru, kas nodrošināja pamatus triangulācijai. Pašreiz Saules sistēmas iekšpusē daži attālumi ir nosakāmi precīzāk, izmantojot radaratstarojuma laiku vai Mēness gadījumā pielietojot lāzera attālumu. Ārējām planētām joprojām izmanto triangulāciju. Aiz Saules sistēmas tuvāko zvaigžņu attālumi tiek noteikti, izmantojot triangulāciju un ņemot vērā Zemes orbītas diametru, kas ir bāzes līnija, un pārvietojas zvaigznes paralaksē, kas ir izmērītais lielums. Astronomi ir vispārpieņēmuši, ka zvaigžņu attālumi tiek izteikti parsekos (pc), kiloparsekos vai mega parsekos (1 pc = 3,086 x 1018 cm vai apmēram 3,26 gaismas gadi). Izmantojot triangulācijas paralaksi, attālumus var izmērīt apmēram uz kiloparseku. No Zemes veiktā mērījuma precizitāti ierobežo atmosfēras ietekme, bet no Hiparko satelīta 1990. gadā veiktajos mērījumos zvaigžņu mērogs palielinājās par 650 parsekiem ar precizitāti līdz apmēram loka sekundes tūkstošdaļai. Attālākām zvaigznēm un galaktikām jāizmanto netiešāki mērījumi.

Galaktikas attālumu noteikšanā turpmāk tiek izklāstītas divas vispārīgas metodes. Pirmajā metodē par atskaites standartu izmanto skaidri identificējamu zvaigznes tipu tāpēc, ka ir labi nosakāma tās starjauda. Šādā gadījumā nepieciešams novērot tādas zvaigznes, kuras ir pietiekami tuvu Zemei un kuru attālumi un starjauda ir droši izmērāmi. Šādu zvaigzni sauc par standarta sveci. Piemērs ir cefeīdas, kuras spožuma patiesais ceļš periodiski mainās, un dažu supernovu tipu sprādzieni, kuriem ir milzīgs spožums un gredzens, ko var saredzēt īpaši lielos attālumos. Vienreiz kalibrējot šādu tuvāko standarta sveču starjaudu, var aprēķināt attālumu tālākajām standarta svecēm, izmantojot to kalibrēto starjaudu un faktiski izmērīto intensitāti. Formulā I = L/4πd² izmērītā intensitāte [I] ir saistīta ar starjaudu [L] un attālumu [d]. Standarta sveci var noteikt, izmantojot tās spektru vai spožuma pastāvīgo izmaiņu paraugu. Iespējams jāveic korekcijas, jo lielos attālumos gāze un putekļi absorbē zvaigžņu gaismu. Šī metode ir attālumu mērījumu pamatā līdz tuvākajām galaktikām.

Otrajā galaktikas attālumu mērīšanas metodē jāizmanto novērojumi, kādos galaktikas attālumi parasti korelē ar ātrumiem, kādos šādas galaktikas attālinās no Zemes (kā noteikts pēc Doplera efekta — to izstarotās gaismas viļņu garumos). Minētā korelācija ir izteikta Habla likumā: ātrums = H x attālums, kur H nozīmē Habla konstanti, kas ir nosakāma pēc novērojumiem ātrumos, kādos attālinās galaktikas. Ir plaši izplatīta vienošanās, ka H atrodas starp 70 un 76 kilometriem sekundē uz megaparseku (km/sek./Mpc), turklāt vadošās pētījumu grupas piedāvā novērtēt to, kas ir apmēram 71 km/sek./Mpc vispārējā vērtība. H tiek izmantots, lai noteiktu attālumus tālākajām galaktikām, kurās nav konstatētas standarta sveces.

Pēc pētījumu objektiem un metodēm izšķir vairākas astronomijas nozares — astrometriju, debess mehāniku, astrofiziku (galvenā astronomijas nozare), kosmogoniju, kosmoloģiju utt.

Neatkarīgi no vērā ņemamajām priekšrocībām astronomija joprojām ir lielu ierobežojumu iespaidā, jo kopš tās pirmsākumiem astronomija ir vairāk saistīta ar novērojumiem nekā ar pētniecību. Gandrīz visi mērījumi jāveic lielos attālumos no to interesējošiem objektiem, turklāt to lielumus, piemēram, temperatūru, spiedienu vai ķīmisko sastāvu nav iespējams kontrolēt. Minētajā ierobežojumā ir daži izņēmumi, proti, meteorīti, no Mēness atvestie iežu un augsnes paraugi, paraugi no komētu putekļiem, kuri tiek paņemti no robottehnikas kosmosa kuģiem, kā arī stratosfērā vai virs stratosfēras savāktās starpplanētu putekļu daļiņas. Tās var izpētīt, pielietojot laboratorijas metodes, kas vajadzīgs, lai sniegtu informāciju, kuru citā veidā iegūt nav iespējams. Nākotnē kosmosa misijās var iegūt virsmas materiālus no Mēness, asteroīdiem vai citiem objektiem, bet citā ziņā astronomijā daudzi novērojumi ir saistīti vienīgi ar novērojumiem no Zemes, pieaugot novērojumiem no orbītā riņķojošajiem mākslīgajiem pavadoņiem un liela attāluma kosmosa zondēm, kā arī tie tiek papildināti ar teoriju.

Loģiski, ka astronomijas pirmsākumos visa informācija par Visumu tika iegūta redzamās gaismas spektrā. 1609. gadā Galileo Galilejs izgudroja pirmo teleskopu, kura galvenās sastāvdaļas bija lēcas un spoguļi. Tā rezultātā tika iegūts palielināts konkrēta debesjuma vietas attēls. Galilejs ar teleskopa palīdzību atklāja Mēness krāterus, Jupitera pavadoņus, Saturna gredzenus, Venēras fāzes, Saules plankumus un tūkstošiem iepriekš neredzētas zvaigznes.




#Article 2: Arheoloģija (388 words)


Arheoloģija ( (arhaīos) — ‘sens’;  (-logiā) — ‘mācība’) ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus). Šīs liecības parasti iegūst arheoloģiskajos izrakumos. Kaut gan pirmie arheoloģiskie izrakumi izdarīti tālā senatnē (6. gadsimtā p.m.ē.), par zinātni arheoloģija izveidojās tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Par lielāko daļu cilvēces vēstures nav nekādu rakstisku liecību — rakstība parādījās tikai pirms 5000 gadiem, turklāt tikai atsevišķām civilizācijām. Šīs civilizācijas, protams, šobrīd ir vispazīstamākās — vēsturnieki tās ir varējuši pētīt jau ilgu laiku. Bet arī par vietām, no kurām saglabājušās rakstiskas liecības, zināms maz — bieži tās apraksta tikai valdnieku un augstāko šķiru situāciju un viedokli.

Tā kā arheoloģija ir plaša zinātne, tad to mēdz sīkāk iedalīt vai nu pēc perioda, piemēram, aizvēstures vai jauno laiku arheoloģijā, vai nu pēc ģeogrāfiskās vietas, piemēram, klasiskajā vai Senās Divupes arheoloģijā. Dažreiz arheoloģijas apakšnozares ir praktiski neatkarīgas nozares, piemēram, zemūdens arheoloģija, kas pēta kuģu vrakus vai citas ūdenī atstātas cilvēces darbības pēdas, un arheologiem ir jābūt prasmīgiem ūdenslīdējiem. Arheoloģiju dažreiz jauc ar paleontoloģiju, kas pēta aizvēsturiskos augus un dzīvniekus nevis cilvēkus un to priekštečus.

Arheoloģiskajos izrakumos arheologi vāc liecības par cilvēku pagātni. Arheoloģisko izrakumu veikšanas vieta tiek noteikta veicot vecu karšu, attēlu un dokumentu analīzi, kā arī uzņemot aerofotouzņēmumus. Pirmie veicamie darbi izrakumu vietā ir rūpīga zemes virskārtas noņemšana, izmantojot nelielus darbarīkus, lai priekšlaicīgi nesabojāt iespējamos atradumus. Rakšana izrakumu vietā beidzās tikai tad, kad ir sasniegts zemes slānis, kurā nevar novērot cilvēka darbības pēdas.

Veicot arheoloģiskos izrakumus, atrastie priekšmeti tiek klasificēti pēc to piederības noteiktiem arheoloģiskajiem periodiem. Dažādos reģionos arheoloģiskie periodi var atšķirties. Eiropā klasiskais arheoloģisko periodu iedalījums ir šāds: akmens laikmets (paleolīts, mezolīts un neolīts), bronzas laikmets, dzelzs laikmets, viduslaiki, jaunie laiki un jaunākie laiki (dažreiz atsevišķi izdala Senās Romas periodu). Protams, teritorijās, kas nebija romiešu pakļautībā, Senās Romas periods nepastāvēja, piemēram, Skandināvijā, kur toties tajā laikā bija vikingu laikmets. Līdzīgi ir arī ar citiem pasaules reģioniem.

Līdzīgi kā citas akadēmiskās zinātnes arī arheoloģiju sīkāk var iedalīt apakšnozares. Nozares galvenokārt tiek klasificētas pēc tā, kam tiek pievērsta uzmanība. Piemēram, ja uzmanība tiek vērsta uz konkrētu ģeogrāfisku vietu, tad izšķir tādas nozares kā Āfrikas arheoloģija, Eiropas arheoloģija vai Austrālijas arheoloģija, savukārt ja pēta konkrētu laika periodu, tas pastāv tādas nozares kā viduslaiku arheoloģija vai Tuvie Austrumu arheoloģija. Arheoloģiju dala arī pēc to specialitātes, piemēram, zemūdens arheoloģijā vai kaujas lauku arheoloģijā.




#Article 3: Arhitektūra (317 words)


Arhitektūra (, no , archi- — ‘galvenais’, , tektōn — ‘celtnieks’) ir mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi. Tā ir arī celtņu un dabas objektu kopums, kas veido šo vidi.

Arhitektūra ietver gan materiālās kultūras, gan mākslas vērtības. Arhitektūrai raksturīgās kvalitātes — funkcionālā, konstruktīvā, mākslinieciskā (lietderība, izturība, skaistums) — atrodas dialektiskā mijiedarbībā, noteiktā vēstures periodā veidojot arhitektūras stilu. Arhitektūrai attīstoties, notiek tās specializācija šādas nozarēs: civilā arhitektūra (dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, to kompleksi), pilsētbūvniecība, ainavu arhitektūra, interjera arhitektūra, memoriālā arhitektūra un vēsturiskās apbūves restaurācija.

Arhitektūras objektus iedala pēc to stilistiskajām iezīmēm, sociālā pasūtījuma un funkcijas (tautas būvmāksla, sakrālā arhitektūra un laicīgā arhitektūra). Arhitektūras galvenie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir telpas organizācija un arhitektonika, mākslu sintēze un specifiski kompozīcijas paņēmieni (proporcijas, mērogs, ritms, apjoms un citi).

Pastāv dažādi arhitektūras stili. Katram stilam ir raksturīgas konkrētas iezīmes un īpašību kopums. Arhitektūras stiliem izšķir funkcionālo, konstruktīvo un maksliniecisko pusi. Arhitektūras stilu attīstībā liela nozīme ir bijusi klimatiskajiem, reliģiskajiem, tehniskajiem un kultūras faktoriem. Parasti arhitektūras stili tiek klasificēti vēsturiskā attīstībā hronoloģiskā secībā, lai gan noteiktā laikā un vietā ir līdzās pastāvējuši vairāki arhitektūras stili, piemēram, savulaik tā bija ar baroku un klasicismu vai arī ar jūgenstilu un eklektiku.

Liecības ar arhitektūras attīstības sākumiem Latvijā meklējamas arheoloģiskos materiālos un literatūras avotos. No vissenākajiem celtniecības pieminekļiem minami pilskalni, kuru silueti, skaitā vairāki simti, vēl tagad saskatāmi Latvijas ainavā. Arheoloģiskie izrakumi pilskalnu teritorijā ļauj raksturot tā laika ēku tipus un celtniecības paņēmienus. No literatūras avotiem par Latvijas seno celtniecību var uzzināt Islandes vikinga Egila Skalagrimesona sāgā (10. gadsimts). Arheoloģiskie materiāli rāda, ka jau no 10. līdz 12. gadsimtam baltu tautām bijusi liela pieredze un iemaņas koka celtniecības tehnikā.

Arhitektūrā ir dažāda veida apbalvojumi. Viena no prestižākajām ir Prickera balva, kas bieži tiek salīdzināta kā Nobela prēmija arhitektūrā. Balvas ieguvējs saņem  ASV dolārus un bronzas medaljonu. Kopš 2008. gada katru gadu tiek rīkots Pasaules arhitektūras festivāls, kurā pasniedz apbalvojumus 17 kategorijās.




#Article 4: Astrofizika (178 words)


Astrofizika (no  — 'zvaigzne' un  — 'daba') ir astronomijas nozare, kas izmantojot fizikas un ķīmijas pētniecības principus, pēta kosmisko objektu (zvaigžņu, galaktiku, u.c.) fizikālās īpašības, ķīmisko sastāvu un to mijiedarbību. Matērijas fiziskās īpašības lielos apmēros un visuma rašanos pēta kosmoloģija.

Astrofizika pēta Saules, planētu, komētu vai zvaigžņu un miglāju fizikālās īpašības un ķīmisko sastāvu (ko pēta arī kosmoķīmija). Galvenās astrofizikas eksperimentālās metodes ir spektrālā analīze, fotogrāfija un fotometrija kopā ar vienkāršiem astronomiskajiem novērojumiem. Spektroskopiskā analīze pārstāv nozari, ko dēvē par astroķīmiju jeb debess ķermeņu ķīmiju, jo galvenie spektroskopa mērījumi ļauj analizēt astronomisko objektu ķīmisko sastāvu. Fotometriskie un fotogrāfiju pētījumi dažreiz tiek iedalīti sīkākās nozarēs — astrofotogrāfijā un astrofotometrijā. Kā pastāvīga zinātnes nozare, tā radās 19. gadsimta vidū, savukārt astrofizikas nosaukums pastāv kopš 1865. gada, kad to ieviesa Johans Kārlis Frīdrihs Colners.

Praksē, mūsdienu astronomiskie pētījumi bieži sevi ietver lielu daļu no teorētiskās un novērošanas fizikas. Atsevišķi astrofizikas pētījumi mēģina raksturot tumšās matērijas, tumšās enerģijas, melnā cauruma un citu astronomisko objektu īpašības; noteikt ir vai nav iespējama ceļošana laikā, vai pastāv tārpejas un multivisumi; noskaidrot visuma izcelšanos un tā nākotni.




#Article 5: Hī kvadrāta kritērijs (134 words)


Hī kvadrāta kritērijs ir biežāk izmantotais no neparametriskās statistikas rādītājiem. Ar tā palīdzību ir iespējams noteikt, vai rezultāti kādā mērījumā ir atbilstoši kādam teorētiskam sadalījumam vai nē. Hī kvadrātu izmanto gadījumos, ja visiem rezultātiem būtu jāsadalās vienlīdzīgi visā mērījumu skalā, bet ir aizdomas, ka tā varētu nenotikt. Piemērs ir spēļu metamā kauliņa pārbaude. Teorētiski, metot kauliņu 300 reizes, katram ciparam būtu jāizkrīt līdzīgu skaitu reižu (šinī gadījumā aptuveni 50). Ja kauliņš šķiet neprecīzs, piemēram, ir aizdomas, ka sešinieks izkrīt pārāk bieži, tad, izmantojot Hī kvadrāta kritēriju, to ir iespējams noskaidrot. Protams, tāpat kā visās citās statistikas metodēs, jo mērījumu skaits ir lielāks, jo metode sniegs precīzāku atbildi.

Hī-kvadrāta (x2) kritēriju izmanto, lai pārbaudītu, vai:

~ Empīriskais sadalījums atbilst teorētiskajam sadalījumam (piemēram, normālajam, binomiālajam, Puasona, vienmērīgajam.);

~ Divas statistiskās pazīmes ir neatkarīgas viena no otras.




#Article 6: Dispersiju analīze (665 words)


Dispersijas analīze jeb ANOVA (Analysis of Variance) ir statistikas metode, kas tiek izmantota, lai noteiktu, vai divu vai vairāku izlašu dispersijas (t.i. vērtību sadalījumi) ir statistiski nozīmīgi atšķirīgas. Ja tiek vienkārši salīdzināti divi vidējie, tad rezultāti būs tie paši, kas t testā. Tomēr dispersiju analīze ir metode ar plašākām pielietošanas iespējām. Veicot līdzīgus aprēķinus kā t testa gadījumā, datus apstrādājot var sadalīt apakšgrupās un pētīt attiecības visu šo grupu starpā, neizdarot kompleksus aprēķinus. Ir vienfaktora dispersiju analīze, kurā apakšgrupas tiek dalītas pēc viena faktora, un daudzfaktoru dipersiju analīze (MANOVA), kurā apakšgrupas tiek dalītas pēc vairākiem faktoriem.

Dispersijas analīze ir viena no statistikas zinātnē izmantojamām metodēm, ar kuras palīdzību iespējams pētīt kādas noteiktas pazīmes datu vērtību sadalījumu. Tādējādi iespējams pārbaudīt statistiskās hipotēzes, lai noteiktu vairāku izlašu (grupu) līdzību vai atšķirību, kā arī iespējams noskaidrot, vai izvēlētā pazīme ir statistiski būtiska . Var tikt izšķirtas vienfaktora un daudzfaktoru dispersijas analīzes, ko nosaka vienlaicīgi pētāmo faktoru skaits. Dispersijas analīzi visbiežāk lieto, lai pārbaudītu statistiskās hipotēzes un ar matemātiskiem aprēķiniem argumentētu secinājumus. Tā ļauj pārbaudīt hipotēzes par vairāku izlašu (grupu) līdzību vai atšķirību. Izdarīt dispersijas analīzi nozīmē sadalīt dispersiju sastāvdaļās jeb komponentēs un tās salīdzināt. Dispersiju analīze nosaka pētāmā faktora vai vairāku faktoru summārās iedarbības īpatsvaru. Dispersiju analīzē pētāmā faktora ietekmes būtiskumu noskaidro, pārbaudot nulles hipotēzi. Vienfaktora dispersijas analīze izvērtē vienkāršu analītisku grupējumu, bet daudzfaktoru dispersijas analīze izvērtē kombinētu analītisku grupējumu.
Parasti dispersijas analīze tiek pielietota šādos gadījumos : 

Lai veiktu dispersijas analīzi, ir nepieciešams ievērot, ka novērojumu rezultāti ir neatkarīgi gadījuma lielumi, kas pakļaujas normālam sadalījumam un tiem ir vienādas dispersijas.
Dispersijas analīzes aprēķinu darbības ir šādas  : 

Noviržu kvadrātu summas parasti tiek rēķinātas ar noviržu metodi (definīcijas metode) vai momentu metodi. Noviržu kvadrātu summa ir jāsadala šādās sastāvdaļās jeb komponentēs  : 

Konkrētie novērojumi (dati) tiek apzīmēti ar simboliem y ij l, kur i - grupas numurs, grupējot pēc faktora A; j - grupas numurs, grupējot pēc faktora B; l - atkārtojuma numurs.

Brīvības pakāpju skaitu aprēķina pēc šādam formulām : 

	

Pēc tam, kad noviržu kvadrātu summa un brīvības pakāpes ir sadalītas, aprēķina dispersijas uz vienu brīvības pakāpi - noviržu kvadrātu summas tiek dalītas ar attiecīgo brīvības pakāpju skaitu : 

Salīdzinot aprēķinātās dispersijas, var spriest, vai noteiktā grupējuma pazīme ir saistīta ar citu statistisko pazīmi, vai nav saistīta ar to, kā arī to, vai tā rezultatīvo pazīmi būtiski ietekmē vai neietekmē.
	

Dispersijas analīzē pati svarīgākā nozīme ir izskaidrotās un neizskaidrotās dispersijas attiecībai, ko apzīmē ar burtu F. F attiecības aprēķina, dalot visas atrastās dispersijas ar atlikušo neizskaidrotās variācijas Z dispersiju :

	

Tabulu robežvērtības jeb F attiecību kritiskās robežas atrod matemātiskajās tabulās atbilstoši izvēlētajai varbūtībai un iepriekš noteiktajam brīvības pakāpju skaitam.
	

Pie noteikta nozīmības līmeņa (α) F tabulās atrasto kritisko vērtību salīdzina ar F aprēķināto vērtību. Tādējādi var spriest, vai nulles hipotēzi ir iespējams noraidīt un kāda ir meklēto faktoru mijiedarbības statistiskais nozīmīgums. Nulles hipotēze nosaka, ka gradācijas klases pieder vienai ģenerālkopai. Ja F aprēķinātā vērtība ir lielāka par F tabulās atrasto vērtību, nulles hipotēzi var noraidīt ar varbūtību α. Ja F aprēķinātā vērtība ir mazāka par F tabulās atrasto vērtību, nulles hipotēzi nevar noraidīt ar varbūtību α. Ja kāda faktora iedarbība nav būtiska, tad būtiska nav arī starpība starp šī faktora gradācijas klasēm un nulles hipotēze netiek noraidīta.  Ja faktora iedarbība ir būtiska, nulles hipotēze tiek noraidīta: gradācijas klases nepieder vienai ģenerālkopai. Starp gradācijas klašu iespējamajām starpībām vismaz viena vai vairākas ir būtiskas. Tātad F kritērijs parāda, vai atšķirības starp grupu vidējiem lielumiem ir statistiski nozīmīgas pie izvēlētā varbūtības līmeņa.

Dispersijas analīzi plaši pielieto kvalitātes vadībā, lai nepārtraukti kontrolētu organizāciju pamatprocesus un atbalsta procesus, kā arī uzlabotu gatavās produkcijas kvalitāti. Tāpat šo analīzi var izmantot mārketinga, valsts, privātā sektora un citu nozaru pētījumos, lai matemātiski argumentētu un interpretētu iegūtos datus, salīdzinot valstu finansu rādītājus, kvalitātes nodrošināšanā un vērtēšanā, analizējot valsts nozares būtisko faktoru mijiedarbību u.c..

Dispersijas analīzē, ja tiek analizēti viens vai divi faktori, lietderīgi izmantot Excel datorprogrammu, kas sniedz ātru un matemātiski argumentētu rezultātu. Ja analīzē iekļauti vairāki faktori, ieteicams pielietot tādas datorprogrammas, kā SPSS, StatPlus, u.c.




#Article 7: Dators (245 words)


Dators ( — ‘datu apstrādātājs’) ir iekārta, kas uzkrāj un apstrādā datus pēc iepriekš definētas procedūras. Datori ir konstruēti no komponentēm, kas veic vienkāršas, iepriekš noteiktas darbības. Šo komponenšu savstarpējā saziņa ļauj datoram veikt informācijas apstrādes procesus. Pareizi sakonfigurēts (ieprogrammēts) dators spēj risināt noteiktas problēmas, kā arī būt lielākas sistēmas sastāvdaļa. Pareizi sakonfigurētam datoram padodot ievaddatus, programma tos apstrādā, un dators spēj atrisināt problēmu vai prognozēt kādas sistēmas uzvedību u.tml.

No 1884. līdz 1887. gadam Hermanis Holerīts izstrādāja elektrisko skaitļojošo mašīnu, kuru izmantoja ASV no 1890. līdz 1900. gadam.

 

 

Datoru priekšteči bija pilnībā mehāniskas ierīces, kas bija paredzētas, piemēram, dažu aritmētisku operāciju veikšanai. 1930. gados telekomunikāciju industrijā parādījās releji, bet 1940. gados jau tika uzbūvēti pirmie tīri elektroniskie datori, izmantojot radiolampas. 1950. un 1960. gados tās tika aizstātas ar tranzistoriem, bet 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā parādījās pirmās mikroshēmas.

Šobrīd zinātnieki mēģina radīt optiskos datorus, kas elektrības vietā izmantotu gaismas signālus. Tiek pētītas iespējas izmantot datorikā bioloģiskās DNS. Radikāls solis datoru attīstībā būtu kvantu datoru izveide.

Kaut arī datoros lietotās tehnoloģijas ir radikāli mainījušās kopš pirmo datoru parādīšanās 1940. gados, praktiski visi mūsdienās lietotie datori ir balstīti uz fon Neimana arhitektūru.

Lai dators varētu veikt kādu darbību, tā atmiņā visu laiku ir jābūt ielādētai kādai programmai. Parasti (tipiskos datoros) šāda programma ir operētājsistēma. Operētājsistēma nosaka, kuras programmas darbināt, kad un kādus resursus (piemēram, atmiņu) tām piešķirt. Operētājsistēma arī nodrošina aparatūras abstrakcijas slāni, kas nodrošina iespēju vienā datorā veidotas programmas darbināt uz citiem datoriem.




#Article 8: Eiropas Savienība (935 words)


Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība. Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu pieņemts uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, kas izmainīja Eiropas Savienības darbību regulējošos pamatprincipus. ES ieguva juridiskas personas statusu un tās pārvaldē tika ievesti divi jauni amati — ES Eiropas padomes priekšsēdētājs un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jomā.

ES valstīs 9. maijs tiek svinēts kā Eiropas diena.

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo principu pamatu veido tā sauktie trīs pīlāri: Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

Varas dalīšana ES īstenojas starp Eiropas Komisiju kā izpildvaru, Eiropas Parlamentu kā dalībvalstu pilsoņu pārstāvniecību ES līmenī, un ES Ministru Padomi kā visu dalībvalstu valdību pārstāvniecību ar lēmēj- un izpildvaras tiesībām. Tad hierarhiski seko Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas:- Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, kuru loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem. Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Bez minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā, un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra u.c.

Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām arī politiskās intereses.

Politiskais klimats pēc Otrā pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.

Par Eiropas integrācijas sākumu uzskata Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu 1951. gadā, kas aizsākās ar Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa oficiālo paziņojumu 1950. gada 9. maijā, ko ES valstīs atzīmē kā Eiropas dienu.
Kopienas mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industriju. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā pirmo soli uz federālu Eiropu. Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībā. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai, 1957.gadā tika arī izstrādāti pamatprincipi kopējā lauksaimniecības produktu tirgus izveidei un tos nosauca par kopējo lauksaimniecības politiku.

Eiropas Savienībā ir piecas oficiālās kandidātvalstis: Albānija, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Potenciālās kandidātvalsts statuss ir piešķirts Bosnijai un Hercegovinai un Kosovai.

Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos Eiropas Savienībā. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, pamatojot ar to, ka Maroka nav Eiropas valsts. Kandidātvalsts Islandes valdība 2013. gadā pieņēma lēmumu par iesākto iestāšanās sarunu apturēšanu un 2015. gada martā paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.

ES vai tās priekštečorganizācijas ir parakstījusi sadarbības vai asociācijas līgumus ar Eiropas Ekonomiskās telpas valstīm Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju (1994), ar Vidusjūras baseina valstīm Turciju (1964), Sīriju (1978), Tunisiju (1998), Izraēlu (2000), Maroku (2000), Jordāniju (2002), Ēģipti (2004), Alžīriju (2005), Libānu (2006), ar Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības vienošanās valstīm Ziemeļmaķedoniju (2004), Albāniju (2006), Melnkalni (2010), Serbiju (2013), Bosniju un Hercegovinu (2015), ar GUAM valstīm Gruziju, Moldovu, Ukrainu (2014), kā arī ar Čīli (2005), Dienvidāfrikas Republiku (2004) un Centrālamerikas integrācijas sistēmu (Central American Integration System, 2012).

Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas, kā arī daudzas reģionālās valodas un minoritāšu valodas.
Visplašāk lietotās valodas ir angļu valoda (51% pratēju), vācu valoda (32%) un franču valoda (24%). Lielākā daļa ES valodu pieder indoeiropiešu valodu saimei. Trīs galvenie atzari ir ģermāņu, romāņu un slāvu. Ģermāņu valodas kā pirmās valodas lieto 38% ES iedzīvotāju (vācu — 18%, angļu — 13%, nīderlandiešu — 4%, zviedru — 2%, dāņu valodu — 1%). Romāņu valodas kā pirmās valodas lieto 32% ES iedzīvotāju (itāļu — 13%, franču — 12%, spāņu — 8%, rumāņu — 5%, portugāļu valodu — 2%). Slāvu valodas kā pirmās valodas lieto 14% ES iedzīvotāju (poļu — 8%, čehu — 2%, bulgāru — 2%, slovāku — 1% un slovēņu valodu — 1%).

Pie mazākiem indoeiropiešu valodu atzariem pieder baltu valodas (latviešu un lietuviešu valodas), ķeltu valodas (īru valoda) un grieķu valoda. Pie urāliešu valodu saimes pieder igauņu, somu un ungāru valodas, pie semītu valodu saimes pieder maltiešu valoda.

Eiropas Savienības Vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomiskās integrācijas sastāvdaļa un tās izaugsmes nodrošinājums. Vienotā tirgus projekta mērķis, valstīm apzinoties nepieciešamību veicināt savu konkurētspēju pasaulē un nodrošināt Eiropas valstu ekonomisko izaugsmi un sociālo labklājību, bija izveidot tirgu dalībvalstu starpā, kurā nepastāvētu iekšējās robežas un kurā nebūtu šķēršļu Eiropas Savienības pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Eiropas Savienības Vienotais tirgus tiek īstenots ar četru brīvību palīdzību: brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ar šo četru brīvību palīdzību jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pavalstniekiem tiek dota iespēja veikt saimniecisko darbību jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī.




#Article 9: Ekonomika (252 words)


Ekonomika ir sociāla zinātne, kurā tiek pētīts, kā sabiedrība lieto ierobežotos resursus savu vēlmju apmierināšanai, cilvēku rīcību preču un pakalpojumu ražošanā, tirgošanā un patērēšanā.

Ar terminu ekonomika nereti saprot arī saimniecību vai tautsaimniecību. Angļu valodā vārds economics apzīmē zinātni, bet economy — saimniecību. Iespējams, tieši angļu valodas ietekmē latviešu valodā ar vārdu ekonomika apzīmē arī ar preču un pakalpojumu ražošanu, sadali, apmaiņu un patērēšanu saistīto saimniecisko darbību.

Termins ekonomika ir radies no latīņu vārda oeconomia, kas savukārt radies no grieķu vārda  (oikonomía), un burtiskā tulkojumā nozīmē ‘mājas uzturēšana’, ‘mājturība’.

Ekonomikā viena no galvenajām pamata problēmām ir tā, ka sabiedrībā jebkuri resursi ir ierobežoti, bet vēlmes un vajadzības parasti ir neierobežotas. Ja vajadzības un prasības pārsniedz pieejamo resursu iespējas tās apmierināt, tad acīmredzot pastāv resursu nepietiekamība. Tas nozīmē, ka resursus ir nepieciešams sadalīt starp dažādām, nereti konfliktējošām alternatīvām, savā izvēlē vadoties pēc tiem vai citiem kritērijiem. Tieši resursu nepietiekamība no vienas puses un izvēles nepieciešamība tos sadalot no otras, arī veido ekonomikas zinātnes konceptuālo pamatu.

Ekonomiku parasti dala — mikroekonomikā, kas pēta atsevišķu cilvēku un uzņēmumu rīcību un situāciju, un makroekonomikā, kas pēta lielas teritorijas kopīgo ekonomiku.

Ekonomika sākas tur, kur augošās vajadzības saduras ar resursu ierobežotību.

Ekonomikas pamatjautājumi: 

Ekonomikas pamatproblēmas:

Augstākais apbalvojums ekonomikā ir Nobela prēmija. Šajā jomā to pasniedz kopš 1969. gada. Tā nav viena no sākotnējām Alfrēda Nobela dibinātajām prēmijām. To izveidoja Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija. Pirmie, kas šo prēmiju saņēma, bija norvēģis Rangnars Frišs un nīderlandietis Jans Tinbergens par dinamisku modeļu attīstīšanu un izmantošanu, lai veiktu ekonomisko procesu analīzi.




#Article 10: Fizika (636 words)


Fizika (, physis — ‘daba’) ir dabaszinātne, kurā tiek pētītas matērijas un enerģijas īpašības, to mijiedarbība laikā un telpā. Šī zinātne aplūko tādus jēdzienus kā, piemēram, spēks, enerģija, masa un lādiņš. Kā eksperimentālai zinātnei, tās mērķis ir izprast dabas likumus.

Fizika ir viena no vecākajām zinātnēm. Viena no fizikas nozarēm ir astronomija, tādēļ fiziku var saukt arī par pašu vecāko zinātni. Fizika ir cieši saistīta arī ar citām zinātnēm, piemēram, ar ķīmiju, bioloģiju, matemātiku un pat ar filozofiju. Ķīmijā it sevišķi izmanto atklājumus kvantu mehānikā, elektromagnētismā un termodinamikā. 17. gadsimtā, kad sākās zinātniskā revolūcija, fiziku vairs nevarēja strikti atdalīt no citām zinātnēm.

Fizikas atklājumi bieži tiek izmantoti tehnoloģiju jomā. Piemēram, elektromagnētisma izprašana ļāva izgudrot dažādas sadzīvē noderīgas elektriskas ierīces (televizorus, datorus, elektropreces utt.). Savukārt termodinamikas atklājumi ļāva izveidot motorizētus transportlīdzekļus. Fizikas atklājumi ietekmē arī citas zinātnes, piemēram, matemātiku un filozofiju. Mehānikas atklājumi pilnveidoja rēķināšanas metodes, kvantu ķīmija un mikrobioloģija pilnveidojās, tiklīdz tika izgudrots elektronmikroskops.

Vārds fizika ir radies no grieķu vārda physis (φύσις), kas latviski nozīmē daba. Pirmoreiz šis vārds rakstiskajos avotos ir parādījies Homēra rakstītajā eposā Odiseja. Šajā darbā šis vārds ir uzrakstīts tikai vienu reizi, saistot to ar augu augšanu. Tikai pirms-Sokrata filozofi šo vārdu sāka saistīt ar citām lietām, ne tikai ar augiem un dzīvniekiem; un kopš Aristoteļa laikiem šo vārdu sāka izmantot, lai apzīmētu procesus un parādības, kuras mūsdienās izskaidro fizikas zinātne.

Jau aizvēsturiskajos laikos cilvēki mēģināja izprast dažādu parādību cēloņus, kuras bija novērojamas dabā, piemēram, kāpēc priekšmeti vienmēr krīt uz zemes, kāpēc dažādām vielām ir atšķirīgas īpašības un tā tālāk. Bija neskaidra arī Visuma ietekme uz procesiem, kas norisinājās uz Zemes, piemēram, kā Zemes uzvedību iespaido debess ķermeņi, tas ir, Saule un Mēness. Tika piedāvātas vairākas teorijas dažādu parādību izskaidrošanai, bet vairākums no tām netika pierādītas. Lielākā daļa teoriju bija pilnas ar filozofiskiem terminiem un netika sistemātiski pierādītas ar eksperimentu palīdzību, kā to dara mūsdienās. No otras puses skatoties, pirmo lielo domātāju (Ptolemaja un Aristoteļa) darbi nebija vienkārši ikdienas cilvēka novērojumi. Bija protams arī daži izņēmumi, piemēram, Indijas filozofi un astronomi deva ļoti precīzus aprakstus atomismā un astronomijā, grieķu domātājs Arhimēds pierādīja vairākus likums mehānikā un hidrodinamikā un tā tālāk.

Sākot ar 17. gadsimtu, veiksmīgi tika pētīta termodinamika. 1798. gadā Tompsons demonstrēja mehāniskā darba pārvēršanos siltumā, un 1847. gadā Džouls formulēja enerģijas nezūdamības likumu.

Maikls Faradejs, Oms un citi pētīja elektrību un magnētismu. 1855. gadā Džeims Klerks Maksvels abas teorijas apvienoja vienā - elektromagnētisma teorijā, ko apraksta Maksvela vienādojumi. Šī teorija paredzēja, ka gaisma ir elektromagnētisks vilnis.

Sākot ar 1900. gadu, Makss Planks, Alberts Einšteins un Nilss Bors attīstīja kvantu teorijas, lai izskaidrotu dažādus neparastus eksperimentu rezultātus, ieviešot diskrētos enerģijas līmeņus. 1925. gadā Verners Heizenbergs un 1926. gadā Šrēdingers un Diraks formulēja kvantu mehāniku, kas izskaidroja iepriekšējās kvantu teorijas. Kvantu mehānikā fizisko mērījumu rezultāti ir būtībā nenoteikti; teorija apraksta ar šo nenoteiktību saistītos aprēķinus. Tā veiksmīgi apraksta matērijas uzvedību, kad runa par ļoti sīkiem lielumiem.

Otrā pasaules kara laikā gan ASV, gan Vācija aktīvi nodarbojās ar kodolfizikas pētniecību ar nolūku radīt atombumbu. Vāciešiem Heizenberga vadībā šo mērķi sasniegt neizdevās, savukārt amerikāņu Manhetenas projekts vainagojās ar panākumiem. 1945. gadā Trīsvienībā netālu no Alamogordo, Ņūmeksikas, tika detonēts pirmais atomspridzeklis.

Kvantu lauku teorija tika attīstīta, lai paplašinātu kvantu teoriju un tā nebūtu pretrunā ar speciālo relativitātes teoriju. To 1940. gados attīstīja tādi zinātnieki kā Fainmens, Švingers, Tomonaga un Daisons. Viņi formulēja kvantu elektrodinamikas teoriju, kas apraksta elektromagnētisko mijiedarbību.

Kvantu lauku teorija kļuva par pamatu modernajai daļiņu fizikai, kas pētī fundamentālās mijiedarbības un elementārdaļiņas. Līdz 1970. gadiem tika izveidots tā dēvētais standartmodelis, kas veiksmīgi apraksta gandrīz visas līdz šim novērotās elementārdaļiņas.

Mūsdienās ikvienam skolēnam, beidzot skolu, ir jāapgūst fizikas pamati. Fizika tiek pasniegta vispārizglītojošajās skolās, sākot ar 8. klasi, un fizikas kurss noslēdzas, 12. klasi beidzot.

Par vienu no mūsdienu izcilākajiem fiziķiem tiek uzskatīts Stīvens Hokings, kura ievērojamākie darbi saistīti ar melnajiem caurumiem un termodinamiku.




#Article 11: Folklora (213 words)


Folklora (, no folk — 'tauta' un lore — 'stāsts') jeb garamantas, līdz ir vispārpazīstama tradīcija — kādas etnokulturālas jaunrades pamatveids, kas tiek atpazīta kā šīs etnokulturālās pasaules uztveres atspoguļojums tādā līmenī, kas izteic tās sociālo un kultūras identitāti; tās formas un satura vērtības tiek pārmantotas mutvārdos, imitācijā vai kādā citā veidā. Folklora aptver gan tautas mutvārdu daiļradi (tautasdziesmas, pasakas, teikas, anekdotes, nostāstus u.c.), gan tautas mūziku, dejas un rotaļas, gan tautas drāmu, mitoloģiju, rituālus, paražas, lietišķo mākslu, celtniecību u.c.

Folkloras jēdzienu 1846. gadā darināja angļu antikvārs Viljams Džons Toms, lai aizvietotu tajā laikā angļu valodā lietoto jēdzienu popular antiquities.

Mūsu senču dzīvē liela nozīme bija dziesmām, dejām un ieražām. Folklorā iemiesota tautas uzkrātā pieredze, tradīcijas, ideāli un pasaules uzskats. Folklora ir kolektīva daiļrade, to radīja nevis viens, bet daudzi cilvēki. Dziesmas, dejas, pasakas, teikas un citus sacerējumus pārmanto no paaudzes paaudzē, taču pārstāstot tie tiek pārveidoti. Tāpēc gadās, ka folkloristi (cilvēki, kas pēta tautas daiļradi) dažādās vietās no dažādiem teicējiem iegūst atšķirīgus vienas un tās pašas dziesmas vai teikas variantus.

Latviešu tautas folklora nozīmē tautas mutvārdu daiļrade. Latviešu tautai ir bagātīgs folkloras mantojums, kas sastāv no tautasdziesmām, pasakām, teikām, nostāstiem, anekdotēm, mīklām, sakāmvārdiem, parunām, ticējumiem. Pazīstamākie latviešu folkloristi, kuri pierakstījuši un apkopojuši folkloru, ir Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerhis-Puškaitis un citi.




#Article 12: Filozofija (464 words)


Filozofija (; philosophía) ir zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārējiem likumiem. Tā ir mācība par esamības un izziņas vispārējiem principiem. Nosaukums filozofija ir radies no diviem grieķu vārdiem: philein un sophia, kuri attiecīgi nozīmē mīlēt un gudrība. Tādēļ, burtiski tulkojot, filozofija nozīmē gudrības mīlēšana. Filozofiem nav ierobežots interešu loks. Viņi parasti pievēršas vairākām jomām, piemēram, fizikai, bioloģijai, ķīmijai, astronomijai, socioloģijai, politikai, psiholoģijai, matemātikai, loģikai, ētikai, mūzikai un vēl daudzām citām sfērām. Līdz pat 19. gadsimta sākuma zinātniekus, kas bija pievērsušies kādai no dabas zinātņu nozarēm, dēvēja par filozofiem. Līdz 19. gadsimta 50. gadiem bija ikdienišķi dzirdēt, ka laboratorijas piederumus dēvē par filozofiskajiem instrumentiem.

Abi varianti — gan filozofija, gan filosofija — no pareizrakstības viedokļa latviešu valodā ir pareizi. Dominējošā versija ir filozofija. Daļa no filozofiem uzskata, ka pareizi būtu rakstīt filosofija, jo grieķu vārds sophia, kas ir šī termina izcelsmes pamatā, sākas ar burtu s. Domājams, ka vārds ‘filozofija’ radies vācu valodas izrunas ietekmē.

Vēl uzskata, ka termini filozofija un filosofija ir divi dažādi termini. Filozofija ir vairāk doma par domu, bet filosofijā vairāk skatās tā kā uz debesīm, vispārināti.

Pēc būtības jautājums par to, kā lai definē jēdzienu filozofija, pats par sevi ir filozofisks. Lai iepazītos ar jēdzienu, var teikt, ka filozofija ir teorētiska pasaules uzskata vai izziņas forma par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, par cilvēka attiecībām ar pasauli. Filozofiska doma parasti ir cilvēkā iekšēji nobriedusi pārliecība savienojumā ar argumentiem, kas radušies filozofiskā diskusijā. Filozofijas degpunktā ir jautājumi par eksistenci, zināšanām, skaisto, morāli pareizo. Filozofisku jautājumu piemēri varētu būt: Kas labo nošķir no ļaunā? un Vai zināšanas vispār ir iespējamas?

Filozofiska rakstura jautājumi ir aktuāli ne vien mūsu sabiedrībā, bet jebkur citur pasaulē. Tādējādi filozofiju ir iespējams iedalīt vairākās skolās. Tas, ko mēs uzskatām par filozofiju, visbiežāk ir rietumu civilizācijas auglis, un šo filozofiju tā arī sauc par rietumu filozofiju. Tradīcijas pirmsākumi meklējami līdz ar senajiem grieķiem. Pazīstamākie šīs skolas filozofi ir Platons, Aristotelis, Akvīnas Toms, Renē Dekarts, Imanuels Kants, Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, Frīdrihs Nīče un Ludvigs Vitgenšteins.

Jēdziens Austrumu filozofija parasti tiek saistīts ar Tuvo Austrumu un Āzijas filozofiem. To skaitā visbiežāk tiek minēti Sidhārta Gautama jeb Buda, Laodzi un Konfūcijs.

Sākotnēji jēdziens filozofija nozīmēja vienkārši gudrības mīlestību. Filozofs nomainīja sofistu jeb gudro vīru, šī skola ir uzskatāma par augsni grieķu filozofijai. Ar filozofiju tika saprasta visa veida intelektuālā darbība.

Filozofijas jēdzienu ir ieviesis grieķu mistiķis Pitagors.

Filozofijas piecas lielās nozares ir šādas:

Ir arī vairākas citas nozares, kuras var saistīt ar filozofiju, bet tās parasti vairāk attiecas uz citām zinātnes nozarēm, piemēram, šādas:

Rietumu filozofijai ir antīkā, viduslaiku, renesanses un mūsdienu ēra. Antīkajā filozofijā tiek iekļauti grieķu un romiešu domātāju darbi. Šajā laikā grieķu filozofijai bija uzplaukums, savukārt romiešu filozofija galvenokārt balstījās uz grieķu filozofiju.

Viduslaiku filozofija balstījās galvenokārt uz Platona un Aristoteļa darbiem. To lielā mērā ietekmēja arī kristietība.




#Article 13: Faktoru analīze (386 words)


Faktoru analīze ir statistiska metode, kas ļauj atrast faktorus, kas atrodas vairāku mainīgo lielumu saistības pamatā, bet dod arī iespēju noskaidrot šīs saistības tuvumu starp faktoru un novērotajām pazīmēm, proti, atbildēt uz jautājumu, cik liels ir faktora īpatsvars katrā pazīmē.

Faktoru analīze ir radusies un attīstījusies psiholoģijā, to ļoti plaši lieto intelekta struktūras un personības iezīmju izpētē, dažāda veida testu izveidē. Mūsdienās šo metodi ļoti plaši izmanto arī citās zinātnēs — ekonomikā, medicīnā, sociālajās zinātnēs (viena no daudzdimensiju analīzes sastāvdaļām), matemātikā un citur.

Maikls Porters nacionālo salīdzinošo priekšrocību analīzē veiksmīgi izmantojis tādus faktorus kā:

Lai gan M.Porters minētos faktorus izmantojis, galvenokārt, mūsdienu (divdesmitā gadsimta) valstu saimnieciskās attīstības analīzē, šo faktoru noteicošā loma ir acīmredzama visā cilvēces attīstības gaitā.

M.Portera dažādu, ar cilvēku, valstu, tautu un uzņēmumu darbības un attīstības procesu analīzes veids, lietojot iepriekš noteiktu faktoru sistēmu, mūsdienās ieguvis tik plašu izplatību, ka kļuvis par vienu no populārākajām zinātniskajām metodēm — Portera piecu spēku analīze.

Faktoru analīze lielā mērā ir dažādu zināšanu sintēze, ko zinātne pazīst jau gadsimtiem ilgi. Tā, ilgstošam analīzes periodam zinātnē parasti seko sintētisks izziņas posms, kura laikā uzkrātie fakti, informācija, atziņas u.c. tiek izmantoti jaunu, augstāka līmeņa (abstraktāku) vispārinājumu izstrādāšanai, kas palīdz dziļāk izprast sabiedrības attīstības noteicošos faktorus un tendences. Arī pēdējo gadu desmitu dramatiskās politiskās izmaiņas — PSRS sabrukums, Eiropas Savienības paplašināšanās, terorisma izplatība utt., devušas lielu skaitu jaunu faktoloģisku materiālu, kuru analīze ved pie atziņām, kas liek pārvērtēt arī citus, daudz senākus vēsturiskus procesus. Faktoru analīze būtībā ir samērā jauna metode, kā šādos gadījumos efektīvāk lietot tradicionālo zinātniskās sintēzes metodi.

Apskatot daudzu ekonomisko un politisko procesu atspoguļojumu vēsturē šobrīd, 21. gadsimtā, arvien vairāk jūtama šajā jomā uzkrāto zināšanu pārvērtēšanas un tai sekojošas sintēzes nepieciešamība. Šī nepieciešamība briedusi jau ilgāku laiku. To nosaka pēdējo gadu desmitos mainījušies priekšstati par atsevišķu faktoru lomu sabiedrības attīstībā. Tā, pagājušā gadsimta pēdējā trešdaļā arvien izplatītāka kļuva atziņa par to, ka zināšanām un jaunievedumiem civilizācijas attīstībā ir daudz svarīgāka loma, nekā tas parasti tika uzskatīts.

Pēdējo desmitu gadu laikā faktoru analīzi veiksmīgi izmanto ekonomikā. Ar faktoru analīzes palīdzību veido faktoru modeļus ekonomiskai analīzei un prognozēšanai. Tā, piemēram,  un  veiksmīgi lieto faktoru analīzi dinamiskā faktoru modeļa izveidošanai (skatīt Stoka-Vatsona faktoru modeli) un prognozē galvenos makroekonomiskus rādītājus. Citi slavenie ekonomisti , J.Boivin, P.Eliasz izmanto faktoru analīzi un izveido vektoru augoregressīvo modeli ar papildinātiem faktoriem jeb FAVAR modeli (angliski: Factor-Augmented VAR model).




#Article 14: Ģeoloģija (396 words)


Ģeoloģija (no  — ‘zeme’ un λόγος (logos) — ‘runa’, burtiski — ‘runa par zemi’) ir zinātne par Zemes uzbūvi un tās attīstības vēsturi. Ģeoloģija galvenokārt pēta Zemi veidojošo cietvielu, tās uzbūvi, struktūru, fiziskās īpašības, vēsturi un procesus, kas veido Zemi. Ģeoloģija ir viena no Zemes zinātnēm.

Ģeoloģijas zinātnes attīstības gaitā ir noteikts, ka Zemes vecums ir aptuveni 4,6 miljardi (4,6) gadi. Ģeologi meklē un pēta Zemes derīgos izrakteņus, piemēram naftu, zeltu, dzelzsrūdu, būvniecībai derīgās smiltis un tā tālāk.

Ziņas par minerālu īpatnībām, vulkānu darbību, zemestrīcēm un krasta līniju pārvietošanos ir sastopamas jau seno ēģiptiešu, ķīniešu, indiešu, grieķu un romiešu darbos. 17. gadsimtā tika izvirzītas pirmās kosmogoniskās hipotēzes, izdotas pirmās ģeoloģiskās kartes. 18. gadsimta beigās ģeoloģija (ģeognozija) izveidojās par patstāvīgu zinātni — līdz tam to uzskatīja galvenokārt par mineraloģijas vai fizioģeogrāfijas nozari.

Par nozīmīgāko antīkās zinātniskās literatūras darbu ģeoloģijas jomā uzskata Aristoteļa skolnieka Teofrasta (372—287 p.m.ē.) darbu Peri Lithon (Par akmeņiem). Šis darbs noteica ģeoloģijas pamatnostādnes gadu tūkstošiem ilgi, piemēram, darbā definētā pārakmeņojumu interpretācija saglabājās līdz viduslaiku beigām. Peri Lithon tika tulkots latīniski un vairākās citās valodās.

Senās Romas laikos Plīnijs Vecākais publicēja ļoti izvērstus aprakstus par daudziem minerāliem un metāliem, kas viņa laikā jau bija ieguvuši praktisku pielietojumu. Plīnijs Vecākais ir viens no pirmajiem, kas izdarīja pareizu pieņēmumu par to, ka dzintars ir pārakmeņoti priežu sveķi — viņš savu pieņēmumu pamatoja ar to, ka dzintarā atrodami kukaiņi. Viņš arī lika pamatus kristalogrāfijai, secinādams, ka dimanta kristāliem piemīt oktaedra forma.

Daļa mūsdienu zinātnieku, piemēram, Fīldings H. Gerisons, uzskata, ka ģeologijas zinātnes aizsākumi meklējami musulmaņu pasaulē.

Ģeoloģiskā laika skala ir hronoloģiska mērīšanas sistēma, kuru izmanto ģeologi, paleontologi un Zemes zinātnieki, lai aprakstītu laiku un attiecības starp notikumiem Zemes vēsturē.

Radiometriskie dati liecina, ka Zemes vecums ir aptuveni 4,54 miljardi gadu. Aptuveni pirms 4 miljardiem gadu beidzās hadeja eona un sākās arhajs. Pirms 2500 miljoniem gadu sākās proterozojs, bet pēc tam pirms aptuveni 542 miljoniem gadu sākās farenozojs, kas turpinās joprojām.

Ģeoloģisko pētījumu pamatā ir tā sauktie lauka darbi, kas parasti norisinās ekspedīcijās, izmantojot gan ģeoloģiskās metodes, gan arī ģeogrāfiskās unb ģeofiziskās metodes. Pēc lauka darbiem seko savākto materiālu un paraugu kamerālā apstrāde, tas ir, laboratorijas analīzes un visu iegūto datu izvērtēšana un teorētiska apkopošana.

Ģeoloģiskie pētījumi galvenokārt balstās uz tiešiem iežu novērojumiem. Tos apraksta un dokumentē dabiskos atsegumos un vietās, kur tie tiek atsegti mākslīgi. Nereti izmanto arī aeroģeoloģiskos novērojumus un novērojumus, kurus iegūst no Zemes mākslīgajiem pavadoņiem.




#Article 15: Ģeogrāfija (1910 words)


Ģeogrāfija (: γεια — ‘Zeme’ un γραφειν — ‘rakstīt, aprakstīt’) ir dabaszinātņu un sociālo zinātņu sistēma, kas pēta Zemi, tai raksturīgās īpatnības, dzīvības izplatību uz Zemes, tai skaitā cilvēka izplatību un cilvēka darbības ietekmi. Ģeogrāfija ir viens no nozīmīgiem dabaszinātņu un sociālo zinātņu saskares punktiem.

Terminu ģeogrāfija pirmais lietoja sengrieķu zinātnieks Eratostens. Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem vienotā sistēmā ģeogrāfiskās zināšanas apkopoja vācietis Bernhards Vareniuss (Bernhardus Varenius). Latvijas ģeogrāfiskā izpēte sākās 18. gadsimta beigās.

Ģeogrāfiskajai izpētei tradicionāli ir četri galvenie virzieni:

Mūsdienu ģeogrāfija ir visaptveroša disciplīna, kas tiecas izzināt pasauli, tai skaitā to, kā mainās pasaule un kāda tā būs. Tā kā telpa un atrašanās vieta ietekmē lielāko daļu mūsu ikdienas dzīves aspektu — ekonomiku, veselību, klimatu u.c. — ģeogrāfija ietver ļoti daudz nozaru, un tā ir cieši saistīta ar vairumu citu zinātņu. Ģeogrāfiju tās lielās nozīmes dēļ dažkārt dēvē par zinātņu māti. Tā apvieno cilvēka izpēti un fizikālās zinātnes, un tāpēc ģeogrāfiju iedala divos galvenajos novirzienos: cilvēka ģeogrāfijā un fiziskajā ģeogrāfijā.

Cilvēka ģeogrāfijā lielākā uzmanība tiek pievērsta cilvēka pārveidotajai Zemes daļai, tam, kā šādi pārveidojumi notiek, kā to uztver paši cilvēki un kāda ir Zemes un cilvēka mijiedarbība. Fiziskā ģeogrāfija pēta dabisko vidi, tai skaitā to, kā veidojas un mijiedarbojas klimats, augājs, augsne, Zemes virsmas formas un citi Zemi raksturojoši elementi.

Abi galvenie ģeogrāfijas novirzieni lieto atšķirīgu metodiku un nošķiras bezmaz divās atšķirīgās zinātnēs. Tāpēc pastāv arī ģeogrāfijai iekšēja interdisciplināra zinātne — vides ģeogrāfija, kas pēta cilvēka radītās vides un dabiskās vides mijiedarbību.

Ģeogrāfijas zinātne aizsākusies senajās kultūrās. Mūsdienu ģeogrāfija balstās uz aizsākumiem, kas tapuši Senajā Grieķijā. Senie grieķi uztvēra ģeogrāfiju gan kā zinātni, gan kā mākslu.

Turpinās debates par to, kurš no senajiem grieķiem pirmais izvirzīja hipotēzi par to, ka Zeme ir apaļa — to izdarīja vai nu Parmenīds, vai arī Pitagors. Eratostens viens no pirmajiem centās aprēķināt Zemes rādiusu. Taču liela daļa sengrieķu zinātnieku tomēr uzskatīja, ka Zeme ir plakans disks.

Hiparhs visdrīzāk bija pirmais, kas izstrādāja ērti lietojamu koordināšu sistēmu, kas balstījās uz garuma un platuma grādiem. Hiparhs Zemes koordināšu sistēmai izmantoja no Babilonijas matemātiķiem aizgūto skaitļu seksagesimālo sistēmu, sadalot Zemi 360 grādos un katru no grādiem — 60 minūtēs.

Strabons, cik zināms, bija pirmais, kas centās sagatavot visaptverošu ģeogrāfijas enciklopēdiju — darbam Geographica ir 17 sējumi un tas kalpo par izcilu ģeogrāfijas vēstures informācijas avotu. Uzskata, ka grieķi maz lietojuši kartes.

Pretstatā senajiem grieķiem, romieši plaši lietoja kartes. Nozīmīgākais Senās Romas ģeogrāfs bija Ptolemajs, kas gadsimtu pēc Strabona sāka sagatavot ģeogrāfijas enciklopēdiju. Šajā laikā Romas impērija jau aizņēma lielu daļu Eiropas un bija izpētītas agrāk grieķiem nezināmas teritorijas, piemēram, Britu salas. Šajā laikā aktīvi darbojās arī Zīda ceļš, kas Eiropas iedzīvotājiem sniedza nebijušas zināšanas par Āziju.

Līdz mūsdienām turpinās diskusijas par dažādiem vietvārdiem, ko lietojis Ptolemajs — joprojām nereti tiek meklēti objekti, uz kuriem tie attiecināti.

Sadaļas ar zinātnes vēsturei vērtīgām sava laika ģeogrāfijas pamatnostādnēm iekļautas arī Plīnija Vecākā darbā Naturalis Historia.

Agrajos viduslaikos ģeogrāfijas zināšanas Eiropā regresēja, kaut gan speciālisti joprojām saglabāja uzskatu, ka Zeme ir apaļa. Seno grieķu un romiešu prasmes ģeogrāfijā lielā mērā pārņēma un tālāk attīstīja arābi, tai skaitā tādi zinātnieki kā Al Idrisi, Ibn Batūta, Ibn Haldūns. Islāma impērija stiepās no Marokas līdz Indijai, arābu tirgotāji un ceļotāji devās uz tālām zemēm Atlantijas un Indijas okeānā.

Interesi par ģeogrāfiju Eiropā atmodināja Marko Polo ceļojumi. Ap 1400. gadu Eiropā atkārtoti izdeva Ptolemaja darbus, kas agrajos viduslaikos bija saglabājušies tikai Arābijā.

Laikmetu no 15. gadsimta sākuma līdz 17. gadsimta sākumam ģeogrāfijā dēvē par Lielo atklājumu laikmetu — šajā laikā eiropiešu kuģi pirmoreiz brauca pa visām pasaules jūrām, meklējot jaunus ceļus strauji augošās ekonomikas izplatībai, kā arī meklējot zeltu, sudrabu un garšvielas. Veiksmīgi apvienojot Vidusjūras un Ziemeļjūras kuģubūves tehniku, navigācijas un kartogrāfijas sasniegumus, eiropieši pēkšņi ieguva spēju apceļot plašos okeānus. Slavenāko jaunu zemju atklājēju vārdi tika iemūžināti neskaitāmos ģeogrāfiskajos nosaukumos. Ļoti nozīmīgus atklājumus veica tādi pētnieki kā Kristofors Kolumbs, Vasko da Gama, Fernāns Magelāns, Ābels Tasmans, Džeimss Kuks.

Lielo atklājumu laikmetā eiropieši sev atklāja tādas zemes un jūras kā Ameriku, Japānu, Kluso okeānu, Austrāliju. Taču Lielo atklājumu laikmetā eiropieši vēl neizpētīja Arktiku, neatklāja Antarktīdu un neizpētīja jaunatklāto zemju — Amerikas, Austrālijas, Āfrikas — iekšējos rajonus.

Šajā laikā ģeogrāfija attīstījās kā sistemātiska ģeogrāfiskās informācijas vākšanas sistēma, Lielo atklājumu laikā tika likti arī nozīmīgi teorētiskie pamati. Gerarduss Merkators izstrādāja pirmo visas pasaules karti, vienlaikus izstrādājot arī ērtu kartogrāfisko projekciju.

Šajā periodā ģeogrāfijas zinātnei veidojās aizvien ciešāka saite ar tādām zinātnēm kā ģeoloģija, bioloģija, ekonomika, socioloģija un demogrāfija.

Ģeogrāfijas attīstību veicināja ietekmīgas ģeogrāfu biedrības, kurās, pateicoties apgaismības laikmeta tendencēm, aktīvi darbojās daudzi ietekmīgi un turīgi cilvēki. Šādas biedrības spēja organizēt dārgus un sarežģītus zinātniskās izpētes pasākumus. 1830. gadā tika dibināta Anglijas Karaliskā ģeogrāfijas biedrība, kam ir lieli nopelni Britu impērijā iekļauto zemju izpētes organizēšanā un arī šīs impērijas paplašināšanā. 1888. gadā tika dibināta ASV Nacionālā ģeogrāfijas biedrība, kas ilgstoši savu slavu un ietekmi izveidojusi un saglabājusi, pateicoties populārzinātniskajam žurnālam National Geographic. Šis žurnāls arī mūsdienās turpina veidot plašākas sabiedrības viedokli par ģeogrāfijas zinātni.

Rietumu civilizācijā ģeogrāfijas zinātne 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gājusi caur četrām attīstības fāzēm, kas viena pēc otras padarīja ģeogrāfijas zinātni bagātāku un nobriedušāku: vides determinismu, reģionālo ģeogrāfiju, kvantitatīvo revolūciju un kritisko ģeogrāfiju.

Vides determinisms ir teorija par to, ka cilvēku fiziskie, garīgie un morālie paradumi sakņojas viņu dzīves vides apstākļos. Vieni no slavenākajiem vides deterministiem ir Kārlis Riters, Elena Čērčila Semple un Elvorts Hantingtons. Plašākā sabiedrībā līdz galējībām novesti ir šādi vides determinismā aizsākušies uzskati: karstums padara tropu iedzīvotājus slinkus, biežās barometriskā spiediena maiņas mērenajā joslā padara šīs joslas iedzīvotājus intelektuāli attīstītākus. Vides deterministi centās līdzīgas tēzes pamatot zinātniski. 1930. gados šī uzskatu sistēma pārsvarā tika noraidīta — tai tā arī netika gūts stingrs zinātniskais pamats, taču tā bija radījusi plašākas sabiedrības apziņā nevajadzīgus un maldinošus uzskatus, kurus pseidozinātnieki nereti turpina paust arī tagad. Taču sākotnējā fāzē šī skola ievērojami palīdzēja veidot ģeogrāfijas zinātnes uzskatus.

Reģionālā ģeogrāfija bija 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta pirmajā pusē aktuāla ģeogrāfijas skola, kas uzskatīja, ka ģeogrāfijas zinātnes galvenā loma ir vietu — reģionu — izpēte. Šīs skolas pārstāvji koncentrējās uz pēc iespējas liela apjoma rakstītās un grafiskās informācijas savākšanu par konkrētām vietām, kā arī centās izstrādāt pamatojumu Zemes iedalījumam reģionos. Vieni no zināmākajiem šīs skolas speciālistiem ir Alfrēds Hetners un Vidāls De Lablašs. Ar laiku šī ģeogrāfijas skola tika noraidīta, jo tā izraisīja tendenci pārlieku iedziļināties sīkumos un minimālu teorētiskās zinātnes pielietojumu. Pie reģionālās ģeogrāfijas problēmām pieder arī joprojām karstās diskusijas par Eiropas dienvidaustrumu robežām, par Austrumeiropas un Centrāleiropas robežām, arī par Latvijas vēsturisko novadu precīzām robežām, kaut gan šo problēmu risinājums nedotu būtisku ieguldījumu ģeogrāfijas zinātnē un vienots risinājums būtībā nav iespējams šādu robežu neesamības dēļ.

Kvantitatīvā revolūcija ir mēģinājums atrast ģeogrāfijas zinātnei jaunu identitāti. Šī skola aizsākās līdz ar kosmosa izpētes ēras aizsākumu 1950. gadu beigās — 1960. gados. Kvantitatīvās revolūcijas skolas pārstāvji deklarēja, ka ģeogrāfijas mērķis ir pārbaudīt vispārējus dabas likumus par fenomenu telpisko izkārtojumu. Ģeogrāfijā sāka pielietot matemātiskās analīzes metodes un radīja aizsākumus ģeogrāfiskajām informācijas sistēmām. Kvantitatīvā revolūcija no dabaszinātnēm ģeogrāfijā pārņēma pozitīvisma filozofiskās nostādnes. Izcili šīs skolas ģeogrāfi ir Valdo Toblers, Freds Šēfers, Torstens Hēgerstrands un citi.

Kritiskā ģeogrāfija aizsākās kā pozitīvisma kritika. Pirmā šī novirziena pārstāve bija humānistiskā ģeogrāfija, kas pētīja cilvēka vietas izjūtu un attiecības ar vietu (Ji Fu Tuans). Lielāku ietekmi guva marksistiskā ģeogrāfija, kas Kārļa Marksa un viņa sekotāju sociālās teorijas pielietoja ģeogrāfijas fenomenu pētīšanā (Dāvids Hārvijs). Visjaunākā apzinātā ģeogrāfijas skola ir postmodernā ģeogrāfija, kas pielieto postmodernisma un poststrukturālisma idejas telpisko attiecību sociālo konstrukciju izpētē.

Joprojām vāji attīstīta ir okeāna lielākās daļas izpēte un likumsakarību apzināšana — šādai izpētei pašreiz esošās tehnoloģijas vēl nesniedz pilnvērtīgus, ērti lietojamus risinājumus. Līdz ar to liela daļa planētas virsmas joprojām nav pat precīzi kartēta.

Ģeogrāfijā ir divas pamatnozares — fiziskā un cilvēka ģeogrāfija —, kā arī vairākas interdisciplināras ģeogrāfijas nozares.

Fiziskā ģeogrāfija (nereti tiek saukta arī par fizioģeogrāfiju) ir viena no galvenajām Zemes zinātnēm. Tā nodarbojas ar Zemes fizisko īpatnību izpēti, pētot tās litosfēru, hidrosfēru, atmosfēru, pedosfēru, kā arī biosfēras ģeogrāfiskos aspektus. Fizisko ģeogrāfiju var iedalīt šādās galvenajās nozarēs, no kurām daļa ir interdisciplināras:

Cilvēka ģeogrāfija pēta tos procesus, kas veido cilvēka un ģeogrāfiskās vides mijiedarbību. Tā aptver cilvēka, politiskos, kultūras, sociālos un ekonomiskos aspektus. Lielākoties šai zinātnei ir maz saskares ar fizisko ģeogrāfiju, taču cilvēka ģeogrāfiju lielā mērā ietekmē fiziskā vide. Saikni starp abām zinātnēm lielā mērā veido vides ģeogrāfija. Cilvēka ģeogrāfijai var izdalīt šādas galvenās nozares:

Vides ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta cilvēka un dabiskās vides mijiedarbības telpiskos aspektus. Vides ģeogrāfam ir labi jāorientējas gan fiziskajā, gan cilvēka ģeogrāfijā.

Vides ģeogrāfija attīstījusies kā sava veida tilts starp fizisko un cilvēka ģeogrāfiju, jo abas šīs ģeogrāfijas nozares 20. gadsimta gaitā šauri specializējušās. Otrs iemesls šādas zinātnes izveidei ir pieaugošā cilvēka ietekme uz dabisko vidi un ar to saistītās nereti satraucošās izmaiņas. Vides ģeogrāfija nodarbojas ar tādām jomām kā vides pārvalde, ilgtspējība, politiskā ekoloģija.

Ģeomātika ir ģeogrāfijas nozare, kas izveidojusies līdz ar kvantitatīvo revolūciju ģeogrāfijā 1950. gadu vidū. Ģeomātika apvieno tradicionālo kartogrāfijā un topogrāfijā izmantoto telpas atainošanas tehnoloģiju un informācijas tehnoloģiju iespējas. Ģeomātika ir kļuvusi plaši pielietota zinātne, pateicoties ģeogrāfisko informācijas sistēmu un tālizpētes (remote sensing) straujajai attīstībai.

Reģionālā ģeogrāfija ir ģeogrāfijas nozare, kas pēta visu izmēru Zemes reģionus. Tai pārsvarā piemīt aprakstošs raksturs. Šīs nozares mērķis ir noteikta reģiona unikalitātes identificēšana un izpratne, ietverot šī reģiona dabiskos un antropogēnos aspektus. Aktīvi attīstās reģionalizācija, kas attīsta metodes telpas iedalīšanai reģionos.

Reģionālo ģeogrāfiju uzskata arī par pētījumu metodi ģeogrāfijas zinātnēs.

Galvenais ģeogrāfiskās izpētes rīks ir kartes. Mūsdienu ģeogrāfijā klasiskā kartogrāfija tiek papildināta ar īpašu informācijas tehnoloģiju — ģeogrāfiskajām informācijas sistēmām.

Kartogrāfija pēta un izstrādā metodes Zemes virsmas attēlošanai ar abstraktiem simboliem. Karšu veidošanas tehnika ir pietiekami specifiska lai to varētu uzskatīt par atsevišķu nozari, kas pāraug zinātnē.

Ģeogrāfiskās informācijas sistēma (ĢIS) ir informācijas sistēma, kas glabā telpisku informāciju tādā veidā, ka to ar informācijas tehnoloģiju palīdzību var ērti un precīzi atlasīt, tādējādi ātri un precīzi sasniedzot informācijas ieguves mērķi. ĢIS speciālistiem labi jāorientējas gan ģeogrāfijā, gan arī datorzinātnē un datubāzu sistēmās.

ĢIS ir radījusi sava veida revolūciju kartogrāfijā — mūsdienās praktiski jebkura karte tiek veidota ar ĢIS palīdzību. Eksistē īpaša, šauri specializēta ĢIS programmatūras izveides niša.

ĢIS ietver ne tikai informācijas tehnoloģiju pielietojuma prasmi bet arī spēju šo prasmi efektīvi izmantot telpisko attiecību atainošanā, analīzē un paredzēšanā.

Tālizpēte jeb attālā izpēte (Remote Sensing) ir prasme un zināšanas iegūt informāciju par Zemes virsmu un tās objektiem pēc attēliem, kas iegūti no mazāka vai lielāka attāluma no Zemes. Tālizpētes dati tiek iegūti ar Zemes mākslīgo pavadoņu vai aerofotogrāfijas palīdzību. Ģeogrāfi šādu informāciju lieto aizvien biežāk, iegūstot aizvien jaunu informāciju par Zemes sauszemes virsmu, okeāniem un atmosfēru. Šī informācija ir vērtīga tāpēc, ka tā: 

Tālizpētes datus var analizēt gan atsevišķi, gan apvienojot ar ĢIS datu slāņiem.

Latvijā, balstoties uz tālizpētes materiāliem, radītas kartes M 1:50 000 — LR Satelītkarte un M1:10 000 — ortofotokarte.

Ģeostatistika pētot ģeogrāfiskos fenomenus nodarbojas ar datu kvantitatīvo analīzi. Ģeostatistiku izmanto ļoti plaši, piemēram, naftas izpētē, laikapstākļu analīzē, pilsētplānošanā, epidemioloģijā, loģistikā. Ģeostatistikas matemātiskā bāze aizgūta klāsteru analīzē, diskriminanta analīzē un citās praktiskās matemātikas metodēs. Ģeostatistika pārsvarā tiek lietota apvienojumā ar ĢIS.

Šīs ģeogrāfijas metodes izmanto cilvēka ģeogrāfi, pētījuma gaitā veicot, piemēram, dalībnieka novērošanu, padziļinātās intervijas. Lielā mērā šī metode atbilst etnogrāfijas metodei.

Ģeogrāfija pieder pie senākajiem skolas mācību priekšmetiem, kas arī Latvijā mācīta jau kopš 19. gadsimta. Mūsdienās Latvijas skolās sākotnēji māca fizisko ģeogrāfiju un beidzamajās klasēs — ekonomisko un politisko ģeogrāfiju. Orientēšanos ģeogrāfijā uzskata par vienu no nozīmīgiem cilvēka vispārējā kultūras līmeņa rādītājiem.

Daudzās pasaules augstākajās mācību iestādēs ir ģeogrāfijas zinātnes studiju iespējas. Latvijā šādas iespējas piedāvā atsevišķa Latvijas Universitātes fakultāte — Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte.




#Article 16: Ģitāra (611 words)


Ģitāra — stīgu mūzikas instruments, viens no pašiem izplatītākajiem pasaulē.

Pirmās liecības par ģitāru var attiecināt uz sirmu senatni. Uz tūkstošgadīgiem ēģiptiešu pieminekļiem ir attēlots mūzikas instruments nabla, kas pēc ārējā izskata atgādina ģitāru. Kā liecina ēģiptiešu teksti, nabla ir visa labā simbols.

Ģitāra bijusi pazīstama arī Āzijā, ko apliecina attēli uz Asīrijas, Babilonijas un Feniķijas tempļu sienām. 13. gadsimtā arābi to ieveda Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu atzinību. Vārds ģitāra cēlies no arābu valodas.

Sākot ar 16. gadsimtu, strinkšķināmie instrumenti kļūst par ārkārtīgi populāru aizraušanos. Tiek sarakstītas daudzas ar ģitārspēli saistītas grāmatas. Populārākie autori, kas šajā laikā rakstījuši, ir Milāns, Korbeto, Fuenljana, Marins i Garsija, Sanss un citi.
	
Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi, izejot garu attīstības ceļu. Līdz 18. gadsimtam tā bija izmēros mazāka ar diezgan šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap 19. gadsimta vidu ģitāra ieguva tagadējās formas, tostarp kļūstot arī lielāka. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko skaņojuma veidu: (no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la, mi. No Spānijas ģitāra nokļuva citās Rietumeiropas valstīs un Amerikas kontinentā, kur iemantoja milzu popularitāti.
	
Kā lai izskaidro tik plašu ģitāras izplatību? Pamatā ar to, ka tā ir instruments ar plašām iespējām: ir iespējams izpildīt solo, pavadīt dziedāšanu, to darot atbilstoši katra vēlmēm un spējām. Ģitāra ir instruments, uz kura salīdzinoši ļoti ātri var apgūt spēlēšanas pamatus. Ģitāra mēdz tikt iekļauta orķestra un ansambļa sastāvā.
	

	
Komponists Sors ar lieliem panākumiem koncertējot apbraukāja Eiropu. Sabiedrību sajūsmināja viņa polifoniskais stils, bagātā fantāzija un mūzikas saturiskais dziļums, kā arī izpildījuma dziļums un precīzā tehnika. Sors ir sarakstījis Ģitārspēles skolu un milzīgu daudzumu skaņdarbu.
	
Džuljāni ir itāļu ģitārspēles pamatlicējs. Viņš bija vienlaikus lielisks ģitārists un vijolnieks. Bēthovens augsti cienīja Džuljāni kā komponistu un mūziķi. Arī tagad Džuljāni darbi bieži tiek izpildīti klasiskās ģitārspēles aprindās.
	

	
Daudzi 19. gadsimta komponisti (F. Šūberts, K. Vēbers, R. Kreicers, A. Diabelli, L. Špors un citi) ir sarakstījuši skaņdarbus ģitārai, kā arī ansambļiem ar ģitāru. Berliozs savā traktātā par instrumentiem ģitārai veltījis veselu nodaļu.
	

	

	
Jaunu pagriezienu ģitāras izplatībā ienesa jaunais mūzikas strāvojums džezs. Jau populārais instruments bieži tika iekļauts kā pavadošais instruments dažādos džeza mūzikas aranžējumos. Taču nozīmīgākais lēciens instrumenta popularitātei bija elektriskās ģitāras izgudrošana, kas notika 1930. gadu vidū, padarot ģitāru no pavadošā par vienu no vadošajiem soloinstrumentiem, jo vairs par šķērsli nebija instrumenta diezgan klusais skanējums.
	
Nākamais posms ģitāras attīstībā saistāms ar tā nenovērtējamo nozīmi džeza diezgan neatkarīgajā paveidā blūzā, kur tā praktiski vienmēr ir vadošais instruments. No blūza ģitāra tika pārņemta rokenrolā, tālāk klasiskajā rokmūzikā un daudzos citos modernās populārās mūzikas veidos.
	
Pašlaik ir divi diezgan atšķirīgi ģitāru un ģitārspēles veidi: pirmo no tiem izmanto klasiskajā mūzikā, savukārt otrais ietver populārās mūzikas elementus. Šeit elektriskā ģitāra nosaka ģitārspēles attīstības tendences.

Ģitārai ir divas galvenās daļas - korpuss un grifs. Mēdz būt divu veidu grifi - viens ir raksturīgs klasiskajām ģitārām - tas ir praktiski vienādi plats visā tā garumā. Otrs ir raksturīgs metāla stīgu ģitārām (STEEL GUITAR, WESTERN) - grifs, attālinoties no korpusa, sašaurinās. Ģitāras grifs ir sadalīts ladās (kopā 19 līdz 26), starp kurām muzikālais attālums ir tieši viens pustonis. Ģitāras skaņas diapazons ir aptuveni četras hromatiskās oktāvas (44 - 49 notis).
	
Uz katras no stīgām iespējams nospēlēt ap divdesmit nošu.

Atšķirībā no citiem mūzikas instrumentiem, piemēram, klavierēm, uz kurām katrai notij atbilst tikai viens taustiņš, ģitārai raksturīgs pretējais - uz dažādām stīgām var nospēlēt vienu un to pašu noti.

Ģitārai atkarībā no prasībām lieto dažādas stīgas. Ar neilona stīgām tā iegūst arfai līdzīgu skanējumu, ar šīm stīgām ir vieglāk mācīties spēlēt, jo tādas mazāk traumē pirkstus. Metāla stīgas dod asāku tembru, kas nedaudz atgādina zvaniņa skaņu. Elektriskajai ģitārai izmanto tikai metāla stīgas, magnētisko skaņas noņēmēju dēļ. Īpašiem ģitārspēles veidiem ir paredzētas gludās metāla stīgas.




#Article 17: Heraldika (755 words)


Heraldika ir vēstures palīgdisciplīna, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu. Kā zinātnes disciplīna ar reglamentētu metodoloģiju, struktūru un terminoloģiju heraldika izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un attīstījās saistībā ar ģenealoģiju, numismātiku, paleogrāfiju, sfragistiku un veksiloloģiju.

Ir teorētiskā heraldika, kas pēta ģerboņu vēsturi, to veidošanas un lietošanas noteikumus un terminoloģiju, un ir lietišķā heraldika jeb ģerboņu veidošana, kas nodarbojas ar ģerboņu veidošanu un attēlošanu atbilstoši heraldikas noteikumiem.

Pats apzīmējums heraldika cēlies no herolds (, , ) — monarha vai magnāta pavadonis, arī sūtnis, ģerboņu pazinējs un tulkotājs — vēlāk jau profesija (savukārt apzīmējums herolds cēlies no senģermāņu hariowald, t.i. dievību doto zīmju skaidrotājs). Franču valodā paralēli héraldique lieto arī jēdzienu blason (no senģermāņu pūst taurē), jo heroldi turnīru laikā, lai pievērstu sev uzmanību un pieklusinātu skatītājus, pirms izziņot dalībnieku vārdus, titulus un ģerboņus, pūta ragā. Ģerboņu aprakstīšanu, jeb blazonēšanu franču valodā dēvē par blasonner (no kā , ).

Arī citos pasaules reģionos (piemēram, Japānā, islāma zemēs) kopš seniem laikiem pastāvējusi sava heraldika — zīmes, emblēmas un simboli, kas pauž tā nēsātāja piederību konkrētai dzimtai, klanam, statusam vai rangam, — taču šīm heraldikām ir sava sistēma, cita emblēmu simboliskā nozīme, citāda to kombināciju sistēma, nekā Eiropā.

Eiropas heraldikas pirmsākumi meklējami XII gs. Rietumeiropā heroldu darbībā, kuri turnīros izskaidroja bruņinieku ģerboņu nozīmi. Vēlākos gadsimtos tika izveidotas heraldijas — iestādes, kuras uzraudzīja konkrēta ģerboņa autortiesību ievērošanu. Taču pašu ģerboņu (pareizāk, protoģerboņu) vēsture ir daudz senāka, jo jau akmens laikmeta kultūrās sastopam īpašas zīmes, sejas krāsojumu, galvasrotas, tetovējumus, kuru vienīgā funkcija ir paust tā īpašnieka piederību konkrētai dzimtai, klanam, sociālajam statusam vai rangam, nodrošināja atpazīstamību. Bībelē lasām: Ikviens lai nostājas pie sava pulka nozīmes, — pie emblēmas, kas apzīmē viņa tēva namu... (IV Mozus gr., 2:2). Līdz ar to daudzi elementi no senajiem laikiem — piemēram, persiešu Sasanīdu impērijas simbols grifs, Saladina emblemā esošais ērglis, gallu karavīru bruņucepures rotājošie ragi, spārni, zvērādas u.c., — tika pārņemti viduslaiku Eiropas ģerboņos.

Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII gs. Viens no senākajiem heraldisko zīmju attēlojumiem ir sienassega Baijē baznīcā, kurā izšūta Heistingsas kauja starp Normandijas hercogu Gijomu un Anglijas karali Haraldu Godvinsonu. 72 epizodēs vieniem un tiem pašiem varoņiem ir dažādām emblēmām un krāsām rotāti vairogi, neviena no šīm zīmēm nav atrodama viņu pēcnācēju ģerboņos; savukārt viņu karogos redzamās emblēmas lielākā daļa ir kļuvušas par to pēcnācēju ģerboņu elementiem. Arī abus naidīgos karaspēkus apzīmē karogi ar konkrētām emblēmām: krusts normaņiem un drakons angļiem. Savukārt pirmais Anglijas karalistes karalis, kuram bez dzimtas simbola parādijās arī individuālais ģerbonis, bija Ričards Lauvassirds.

Visticamāk, dzimtu ģerboņu ieviešanu diktējuši praktiski apsvērumi: XII gs. sākumā notika pāreja skandināvu kaskas tipa ķiveres, kurā seja nebija aizsegta (vai aizsegta daļēji, ja no pieres daļas lejup bija vērsts vertikālais virsdegunes aizsargs), un slēgto poda tipa ķiveri. Līdz ar to bruņinieks kļuva anonīms un ārējas pazīšanās zīmes kļuva vitāli nepieciešamas. Otrs iemesls bija krusta kari, kuros piedalījās tik plašas karotāju masas, ka karaspēka vienību (kuras visas veidoja lielo aristokrātu karadraudzes) savstarpējai atpazīšanai un manevrētspējai bija nepieciešamas atpazīšanas zīmes. Bez tam musulmaņu karaspēka daļām un to vadoņiem jau bija savas emblēmas, kas praksē pierādīja to lietderīgumu.

Ģerboņa figūru un krāsu izvēle heraldikas rašanās laikā bija haotiska un atkarīga tikai no bruņinieka gaumes un fantāzijas lidojuma. Tikai Renesanses laikā radās emblemātika, simbolu saistīšana ar alegorijām un literāriem tekstiem, kas vēlāk ļāva radīt daudz skaistu leģendu par kādu ģerboņu izcelšanos un tajos attēloto zīmju simbolisko jēgu.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1923. gada 4. jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja “Likumu par pašvaldības iestāžu ģerboņiem” un nodibināja Valsts Heraldikas komiteju. Latvijas Republikas ģerboņa un jauno pilsētu un pašvaldību ģerboņu izstrādē piedalījās heraldikas speciālists Hermanis fon Bruinings.
Atmodas kustības laikā 1988. gada 17. novembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolēma atjaunot Valsts Heraldikas komisijas darbību. 2003. gada 26. jūnijā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izdeva rīkojumu Par Valsts heraldikas komisiju, bet 2005. gada 30. decembri spēkā stājās Gerboņu likums, kas nosaka arī Valsts Heraldikas komisijas darbību. Visām Latvijas pilsētām, novadiem un daudziem pagastiem izveidoja Valsts Prezidenta apstiprinātus ģerboņus. 

Mūsdienās par heraldikas jautājumiem Latvijā pētījumus publicējuši Imants Lancmanis, Kaspars Kļaviņš, Jānis Baltiņš, Sigita Šnē, Armands Vijups un citi. Ilggadējs Valsts Heraldikas komisijas priekšsēdētājs ir Laimonis Šēnbergs, atbildīgā sekretāre Ramona Umblija. Ģerboņu izveides jomā strādā heraldikas mākslinieki Juris Ivanovs, Ilze Lībiete un Edgars Sims.

Arī citos pasaules reģionos (piemēram, Japānā, islāma zemēs u.c.) kopš seniem laikiem pastāvējusi sava emblemātika – klasificētas zīmes, emblēmas un simboli,  kas pauž tā nēsātāja piederību konkrētai dzimtai, klanam, statusam vai rangam: tamga, mons u.c. – un tās skaidrojošās sistēmas, taču tām ir citi principi, nekā Eiropā, līdz ar to apzīmējums heraldika attiecina tikai uz Eiropu.




#Article 18: Indija (5176 words)


Indija (, Bhārat, ), oficiāli Indijas Republika (, Bhārat Gaṇarājya, ), ir valsts Dienvidāzijā. Tā ir septītā lielākā valsts pasaulē, kā arī otrā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Toties tā ir vislielākā demokrātiskā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku un šajā teritorijā runā vairāk kā 1600 dažādās valodās. Indiju dienvidos apskalo Indijas okeāns, rietumos Arābijas jūra, bet austrumos Bengālijas līcis. Krasta līnijas garums sasniedz 7 517 km. Rietumos tā robežojas ar Pakistānu, ziemeļos ar Ķīnu, Nepālu un Butānu, bet austrumos ar Bangladešu un Mjanmu. Tai Indijas okeānā ir jūras robežas arī ar Šrilanku, Maldīviju un Indonēziju.

Indijas subkontinenta ilgstošajā vēsturē ir veidojušās tā materiālās un kultūras bagātības, tajā ir mājvieta Indas ielejas civilizācijai, to ir šķērsojuši vēsturiskie tirdzniecības ceļi un te ir bijušas lielas impērijas. Šeit ir radušās četras no pasaules pamata reliģijām — hinduisms, budisms, džainisms un sikhisms. Mūsu ēras pirmajā tūkstošgadē, izplatoties zoroastrismam, jūdaismam, kristietībai un islāmam, izveidojās reģiona atšķirīgā kultūra. No 18. gadsimta sākuma Britu Austrumindijas kompānijas pakāpeniski anektēja Indiju, bet no 19. gadsimta vidus to kolonizēja Apvienotā Karaliste. Indija par neatkarīgu valsti kļuva 1947. gadā pēc cīņas par neatkarību, ko iezīmēja plaša nevardarbīga pretošanās.

Indija ir parlamentārās demokrātijas sistēmas republika, kas sastāv no 29 štatiem un septiņām savienības teritorijām. Tai ir pasaulē divpadsmitā lielākā saimniecība pēc tirgus izmaiņu rādītājiem un pasaulē ceturtā lielākā pēc pirktspējas paritātes. 1991. gadā uzsāktās ekonomiskās reformas to ir pārvērtušas par vienu no visātrāk augošajām saimniecībām, tomēr te vēl joprojām ir augsts nabadzības, analfabētisma un nepietiekama uztura līmenis. 

Nosaukums Indija ir atvasināts no Indas upes nosaukuma, kas, savukārt, ir cēlies no senpersiešu valodas vārda Hindu, sanskrita Sindhu, kā vietējie iedzīvotāji vēsturiski dēvēja šo upi. Senie grieķi indiešus sauca par Indoi (Ινδοί), kas nozīmē Indas cilvēki. Indijas konstitūcijā un dažās Indijas valodās kā oficiāls nosaukums ar līdzvērtīgu statusu tiek lietots vārds Bhārat (IPA: ). Indostāna jeb Hindustāna, kas ir persiešu apzīmējums Hindu zemei un vēsturiski attiecas uz Ziemeļindiju, arī laiku pa laikam tiek lietots kā sinonīms visai Indijai.

Pirmās arheoloģiskās liecības par moderno cilvēku klātbūtni Indijas subkontinentā ir kopš 30 000 gadu senas pagātnes. Aptuveni 7000 gadus p.m.ē. ļaudis šajā teritorijā ir sākuši apsaimniekot zemi un audzēt mājlopus. Arheoloģiskie izrakumi daudzās vietās, īpaši Mohendžodaro un Harapā (abas vietas mūsdienās atrodas Pakistānā), liecina, ka aptuveni no 2600. līdz 2000. gadam p.m.ē. uzplauka Indas ielejas civilizācija ar attīstītām pilsētām un tehnoloģijām. Jau tajā laikā pilsētā bija izbūvētas akas, vannas, drenāžas sistēmas, kā arī amatnieki prata izgatavot rotaslietas, dažādus mājsaimniecības priekšmetus un no vara kaltus ieročus.

Ap 320. gadu m.ē. Guptas dinastija dibināja plašu impēriju, kas Ziemeļu un Centrālajā Indijā pastāvēja līdz 6. gadsimta vidum. Guptas periodā uzplauka sanskrita literatūra, kur izceļamas ir Kālidāsas lugas un dzejoļi. Šajā laikā uzplauka arī tēlniecība un sienas gleznojumu kultūra. Strauji attīstījās astronomija un matemātika.

Pēc tam vairākus gadsimtus Indijas teritorijā regulāri iebruka ciltis no Centrālāzijas un Tuvajiem Austrumiem. 8. gadsimtā sirojumus Indijas teritorijā uzsāka arābi, tjurki un persieši. Tjurku musulmaņi vēlāk iekaroja lielāko daļu no Ziemeļindijas un dibināja Deli sultanātu, kas pastāvēja no 13. gadsimta sākuma līdz 16. gadsimtam. 13. gadsimta beigās mongoļu armija Čingizhana vadībā rīkoja sirojumus uz Pendžābu. 1398. gadā Tamerlana armija iekaroja Deli, samazinot sultanāta varenību.

Tikmēr starp Eiropas lielvarām sākās cīņa par dominanci tirdzniecībā ar Indiju. 1498. gadā portugāļu jūrasbraucējs Vasko da Gama atklāja jūrasceļu uz Indiju, apbraucot apkārt Labās Cerības ragam Āfrikas dienvidos. Portugāļi drīz vien pakļāva Goā teritoriju Indijas rietumu krastā un tur izveidoja garšvielu tirdzniecības bāzi. 17. gadsimta sākumā nīderlandieši, briti un franči sāka apstrīdēt portugāļu monopolu tirdzniecībā ar indiešiem. 1600. gadā tika izveidota Britu Austrumindijas kompānija, un tā gadsimta laikā dibināja vairākus tirdzniecības posteņus vietās, kur mūsdienās atrodas Čennai, Mumbaja un Kolkata. Kolkata, kas tajā laikā tika saukta par Kalkutu, bija Britu Indijas galvaspilsēta no 1772. līdz 1912. gadam. 1740. gados sākās Francijas un Lielbritānijas sāncensība kontroles iegūšanā pār tirdzniecību ar Indiju. Lai vieglāk to būtu panākt, abas lielvaras veidoja alianses ar daudziem dažādiem indiešu valdniekiem. Franči izveidoja lokālo karaspēku, un, izmantojot Dienvidindijas valdnieku savstarpējās cīņas, pakļāva lielu daļu no Dekānas.

Dažas valdonīgas metodes, ko izmantoja britu kompānija, piemēram, britu misionāru mēģinājumi hinduistus pievērst kristietībai un eiropiešu muitas ieviešana tradicionālo indiešu uzņēmumu izdevumiem, izraisīja lielu nemieru vilni. 1857. gadā sabiedrībā izplatījās baumas, ka angļu karavīri savu šaujamieroču patronas iesmērējot ar govju un cūku taukiem. Govis ir hinduisma svētie dzīvnieki, savukārt cūkas islāmā ir nešķīsti dzīvnieki. Tādēļ izcēlās Indiešu nemieri, kas bija plaša un bruņota sipaju sacelšanās pret britiem. Šie nemieri turpinājās līdz 1858. gadam, kad asiņainā sacelšanās tika apspiesta. Tas iezīmēja Britu Austrumindijas kompānijas varas norieta sākumu.

Indijas vicekaralis, kuru iecēla britu karalis vai karaliene, valdīja tikai tieši Britu Indijas provincēs. Hindu un musulmaņu prinči turpināja valdīt gandrīz 600 atsevišķās valstīs. Šīs valstis nomināli bija autonomas, un tām tika aizliegts karot savā starpā. Indijas vicekaralis turēja pa vienam pārstāvim katrā galmā, un viņa uzdevums bija sniegt konsultācijas valdniekam.

Britu valdīšanas laikā tika nodrošināta iekšēja saskaņa starp Indijas teritorijā dzīvojošajām tautām, kā arī attīstījās dažas no tautsaimniecības nozarēm. Briti modernizēja pilsētas, izbūvēja ceļus un dzelzceļu, kanālus, veica apūdeņošanas darbus, kā arī uzbūvēja dzirnavas, rūpnīcas un skolas. Viņi ieviesa Rietumu pasaules likumus un policijas sistēmu. Šajā laikā ļoti maz indiešu tika iecelti kādā no valdības krēsliem.

Indijas intelektuāļi, no kuriem daudzi bija izglītojušies Anglijā, sāka sapņot par brīvu Indiju. 1885. gadā viņi dibināja politisko partiju, kura bija pazīstama kā Indijas Nacionālais Kongress. Sākotnēji tā bija viduvēja reformu partija, kuras mērķis bija indiešu ievēlēšana viņu pašu valdībā; vēlāk tā aicināja iegūt neatkarību no Lielbritānijas. 1906. gadā tika izveidota Musulmaņu līga, lai aizsargātu Indijas musulmaņu minoritātes politiskās tiesības. Dažus gadus vēlāk tā pievienojās Kongresa partijai cīņā par Indijas neatkarību. Turpmākās desmitgades šī apvienība veicināja hindu un musulmaņu vienotību, lai gan abām grupām bieži vien bija lielas atšķirības.
Pirmā pasaules kara laikā Indijas bruņotie spēki cīnījās Sabiedroto pusē, bet pēc kara pieauga nacionālistu saviļņojums. 1919. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma reformu aktu, kas paredzēja katrai Indijas provincei savu padomi, kam bija neliela kontrole lauksaimniecībā, izglītībā un veselības aizsardzībā; ieceltās britu amatpersonas saglabāja kontroli pār pārējām jomām. Tajā pašā gada briti arī iedeva valdībai represīvas pilnvaras, lai apspiestu pretošanos pret tās varu, piemēram, politiskos aktīvistus ieslodzīja bez tiesas sprieduma. 1919. gadā sākās Trešais angļu-afgāņu karš, kas beidzās ar Rāvalpindi miera līgumu, kurā Britu impērija atzina Afganistānas neatkarību.

Mohandāss Karamčands Gandijs no Kongresa partijas vadīja kustību pret britu varu tikai ar nevardarbīgiem veidiem. Piemēram, viņš aicināja boikotēt britu ražotos produktus un britu institūcijas. Vairāki simti tūkstoši pievienojās viņa nevardarbīgajai kampaņai, un daudzi no viņiem, tai skaitā, arī Gandijs, tika ieslodzīti. Kongresa partija ātri vien ieguva popularitāti. 1929. gadā par partijas prezidentu tika ievēlēts Džavāharlāls Nehru. Tāpat kā Gandijs, arī Nehru veltīja visu savu laiku Indijas neatkarības iegūšanai.
Pēc vairākus gadus ilgstošām sarunām par to, kā reformēt Indijas konstitūciju, britu parlaments 1935. gadā pieņēma aktu, kas provincēs paredzēja vēlētus likumdevējus. Tomēr īpašuma un izglītības prasības ievērojami ierobežoja vēlētāju skaitu. Lai aizsargātu minoritāšu intereses, balsošana notika pēc sabiedriskajām grupām, tas ir, musulmaņi, sikhi, kristieši un citi balsoja par kandidātiem, kas pārstāvēja viņu pašu grupu. Šāda sistēma izraisīja reliģiskas nesaskaņas.
Jau tā saspringtās attiecības starp Indijā dzīvojošajiem hinduistiem un musulmaņiem pasliktinājās pēc 1937. gada vēlēšanām, kurās veiksmīgi startēja hindu Kongresa partija. Kongresa partija neiekļāva nevienu no Musulmaņu līgas biedriem savās provinču valdībās.

Kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, Kongresa partija pieprasīja britiem, lai tā pēc kara dod Indijai brīvību kā atlīdzību par Indijas aktīvu līdzdalību karā. Briti nebija gatavi dot šādu solījumu, tādēļ Kongresa partija iebilda pret Britu Indijas karaspēka iesaistīšanos karā. 1940. gadā Musulmaņu līga pieprasīja nošķirt musulmaņu apdzīvotās provinces no Indijas, lai izveidotu neatkarīgu valsti, kuru sauktu par Pakistānu. Turklāt vairāki indiešu valdnieki vēlējās atjaunot savu valstu neatkarību, tomēr Indijas Kongresa partija uzstāja par vienotu Indiju. 1942. gadā britu politiķi piedāvāja plānu, pēc kura Indijai pēc kara būtu domīnijas statuss, bet arī šim piedāvājumam Indijas līderi nepiekrita.
Kad 1944. gada pavasarī agrāk Indijas sastāvā esošajā Birmā iebruka Japānas impērijas karaspēks, Indijas karaspēks tomēr iesaistījās karā, izveidojot brīvprātīgo armiju, kuru veidoja aptuveni 2,5 miljoni karavīru. Šajā laikā ļoti strauji attīstījās rūpniecība, jo kara vajadzībām radās nepieciešamība pēc dažāda veida precēm.

Britu Indija ieguva neatkarību 1947. gadā un tika sadalīta Indijas Domīnijas un Pakistānas Domīnijas daļās formālā Apvienotās Karalistes karaļa pakļautībā. Pandžābas un Bengālijas provinču sadalīšana radīja asiņainus nemierus starp sikhiem, hindiem un musulmaņiem.

Pēc PSRS sabrukuma Indija 1990. gadu sākumā sāka atkāpties no sociālistiskās ekonomiskās politikas un pastiprinājās hindu nacionālisms. 1992. gada decembrī hindu nemiernieki izpostīja Babri Masjid mošeju, kam sekoja sadursmes starp hinduistiem un musulmaņiem visā Indijā. 1990. gadu beigās pie varas nāca nacionālistiskā Bharatiya Janata Partija (BJP). Tās vadībā Indija veica kodolizmēģinājumus, 1998. gadā uzspridzinot 5 atombumbas. 2004. gada vēlēšanās pie varas atgriezās Indijas Nacionālais Kongress, bet 2014. gada vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja BJP.

Indija, Indijas subkontinenta galvenā daļa, atrodas uz Indijas tektoniskās plātnes, kas ir Indo-Austrālijas plātnes mazāka daļa. Indija robežojas ar Pakistānu, Ķīnu, Mjanmu, Bangladešu, Nepālu un Butānu. Uz dienvidiem no Indijas atrodas Indijas okeāns.

Indiju veidojošie ģeoloģiskie procesi sākās pirms septiņdesmit pieciem miljoniem gadu, kad Indijas subkontinents, daļa no dienvidu superkontinenta Gondvānas, uzsāka dreifēšanu ziemeļaustrumu virzienā; tā ilga piecdesmit miljonus gadu — pāri tad vēl neizveidojušajamies Indijas okeānam. Subkontinenta sekojošā sadursme un subdukcija ar Eirāzijas plātni izraisīja Himalaju, planētas augstāko kalnu, pacelšanos un tie šobrīd norobežo Indiju ziemeļos un ziemeļaustrumos. Dienvidos, tieši pie Himalajiem, bijušajā jūras dibenā plātne pārvietojoties radīja milzīgu ieplaku, kas, pakāpeniski piepildoties ar upju nogulsnēm, izveidoja tagadējo Indas-Gangas līdzenumu. Uz rietumiem no šī līdzenuma atdalīts ar Arāvalli kalnu grēdu, atrodas Tara tuksnesis. Sākotnējā Indijas plātne šobrīd veido Indostānas pussalu, vecāko un ģeoloģiski visstabilāko Indijas daļu, kas uz ziemeļiem izplešas līdz pat Sātpuras un Vindhjas kalnu grēdām centrālajā Indijā. Šīs paralēlās grēdas stiepjas no Arābijas jūras krasta Gudžarātā rietumos uz ar akmeņoglēm bagāto Nāgpuras plato Džhārkhandas austrumos. Indostānas pussalas dienvidu daļā atrodas Dekānas plato, ko no jūras piekrastes norobežo piekrastes grēdas Rietumgati un Austrumgati; Dekānas plato sastāv no vecākajiem iežiem Indijā; daži no tiem ir pat vairāk nekā miljardu gadu veci.

Indija atrodas uz ziemeļiem no ekvatora starp ziemeļu platuma 6°44' un 35°30' un austrumu garuma 68°7' un 97°25'.

Indijas krasta līnija ir 7517 kilometrus gara; no tiem 5423 kilometri pieder Indostānas pussalai, bet atlikušie 2094 kilometri Andamanu, Nikobaru un Lakšadvīpu salām. Saskaņā ar Indijas flotes hidrogrāfiskajām kartēm, cietzemes krasts ir šāda sastāva: 43% smilšu pludmales, 11% akmeņains krasts, ieskaitot klintis, bet 46% ir purvaini krasti.

Starp nozīmīgākajām upēm, kuru izteka ir Himalajos un kas lielāko daļu plūst cauri Indijai, ir Ganga un Brahmaputra, abas ietek Bengālijas līcī. Nozīmīgas Gangas pietekas ir Jamuna un Kosī, kuru ārkārtīgi zemais slīpums ir cēlonis ikgadējiem postošiem plūdiem. Galvenās pussalas upes, kuru kraujuma slīpums pasargā to ūdeņus no pārplūšanas, ir Godāvari, Mahanadi, Kaveri un Krišnu, kas visas arī ietek Bengālijas līcī; kā arī Narmada un Tāpi, kas ietek Arābijas jūrā. Nozīmīgas Indijas piekrastes iezīmes ir purvainā Kačha Rietumindijā un sanesu Sundarbani delta, ko Indija dala ar Bangladešu. Indijai ir divi arhipelāgi: Lakšadvīpa — koraļļu atoli netālu no Indijas dienvidrietumu piekrastes, un Andamanu un Nikobaru salas — vulkāniska salu virkne Andamanu jūrā.

Indijas klimatu spēcīgi ietekmē Himalaji un Tara tuksnesis, kas regulē musonus. Himalaji aizkavē auksto Centrālāzijas nolaides vēju ienākšanu, tādējādi lielākajā daļā no Indijas subkontinenta ir siltāks nekā vairumā vietu līdzīgos platuma grādos. Tara tuksnesim ir izšķiroša loma mitro dienvidrietumu vasaras musonu vēju piesaistē, starp jūniju un oktobri nodrošinot Indijas nokrišņu daudzuma lielāko daļu. Indijā klimats pārsvarā atbilst četrām galvenajām grupām, tas ir tropiski mitrs, tropiski sauss, subtropu mitrs vai kalnu klimats.

Indijā ir 3 atšķirīgi gadalaiki: ziema, vasara un musonu gadalaiks. Ziema sākas novembrī. Ziemai raksturīgs sausums un relatīvi zemākas temperatūras (dienā no 12—18 °C Deli līdz 30 °C Indijas dienvidos, naktī no 2—6 °C Deli līdz 20 °C dienvidos). Martā ziemu nomaina vasara, ar ļoti karstu un sausu laiku. Maijā dienas temperatūra lielā daļā Indijas sasniedz 40 °C. Jūnijā vasaru nomaina musonu vēji, kas atnes spēcīgas lietusgāzes un nedaudz vēsāku laiku.

Indija sastāv no divdesmit deviņiem štatiem un deviņām savienības teritorijām. Vēlētas likumdevējas vara un pārvalde, kas veidota pēc Vestminsteras modeļa ir visiem štatiem un divām no savienības teritorijām — Pudučerri un Deli Valsts galvaspilsētas teritorijai. Pārējo piecu savienības teritoriju tiešo pārvaldību veic Centra iecelti administratori. Pēc Štatu Reorganizācijas likuma pieņemšanas 1956. gadā štatus veidoja uz valodu pamata. Kopš tā laika šī struktūra kopumā ir palikusi nemainīta. Katrs štats vai savienības teritorija ir sadalīti administratīvajos iecirkņos. Iecirkņi, savukārt, ir tālāk iedalīti tehsilos un, visbeidzot — ciematos.

Štati:

Indijai, atrodoties Indomalajas ekozonā, piemīt nozīmīga bioloģiskā daudzveidība. Kā viena no astoņpadsmit valstīm ar milzīgu daudzveidību, tā ir mājvieta līdz 7,6% no visiem zīdītājiem, 12,6% no visiem putniem, 6,2% no visiem rāpuļiem, 4,4% no visiem abiniekiem, 11,7% no visām zivīm un 6,0% no visām ziedošajām augu sugām. Indija ir mājvieta vairāk nekā 200 miljoniem govju. Daudziem ekoreģioniem, kā, piemēram, sholas mežiem, ir ārkārtīgi augsts endēmisma rādītājs (t.i., tie ir sastopami tikai šajā reģionā); kopumā 33% no Indijas augu sugām ir endēmiskas. Indiju meža sastāvs variējas no Andamanu salu, Rietumugatu un Ziemeļaustrumindijas tropu lietus mežiem līdz Himalaju skuju koku mežiem. Starp šīm galējībām Austrumindijā ir mitrie lapu koku, galvenokārt šalu, meži; centrālajā un Dienvidindijā ir sausie lapu koku, galvenokārt tīkkoka, meži, bet centrālajā Dekānā un rietumu Gangas līdzenumā ir dzeloņaugu, pārsvarā dažādu akāciju veidu, meži. Starp nozīmīgākajiem Indijas kokiem ir ārstnieciskais nīma koks, kas plaši tiek izmantots Indijas tautas ārstnieciskajos līdzekļos. Pīpala vīģes koks, redzams uz Mohendžo-daro zīmogiem, sniedza ēnu Budam Gautamam, kad viņš meklēja apgaismību.

Daudzas Indijas sugas ir cēlušies no kopējām pirmsugām (taxa), kas nākušas no Gondvānas, kam sākotnēji piederēja Indija. Indijas pussalas sekojošā virzīšanās uz Laurāzijas zemes masīvu un sadursme ar to uzsāka sugu masveida apmaiņu. Tomēr vulkānu darbība un klimata izmaiņas pirms 20 miljoniem gadu bija iemesls daudzu Indijas endēmisko varietāšu (formu) izmiršanai. Pēc tam no Āzijas pa diviem zooģeogrāfiskajiem ceļiem gar abām Himalaju malām Indijā ieradās zīdītāji. Tā rezultātā tikai 12,6% no Indijas zīdītāju un 4,5% no putnu sugām ir endēmiskas, pretstatā rāpuļu 45,8% un abinieku 55,8%. Ievērojami endēmiski ir Nilgiri lapu pērtiķis (Trachypithecus johnii) un brūnais un karmīnsarkanais Beddoma krupis (Bufo beddomii) no Rietumgati. Indijā ir 172 jeb 2,9% no Vispasaules Dabas aizsardzības organizācijas noteiktajām apdraudētajām sugām. Tajās ietilpst Āzijas lauva, Bengālijas tīģeris, kurš ir arī Indijas nacionālais dzīvnieks, un Bengālijas grifs (Gyps bengalensis), kuru apdraud drīza izzušana, saistīta ar tā barībā izmantoto liellopu maitām, kas apstrādātas ar diklofenaku.

Pēdējās desmitgadēs tika secināts, ka cilvēku iejaukšanās ir apdraudējums Indijas savvaļas dabai; kā reakcija tika būtiski attīstīta nacionālo parku un aizsargājamo teritoriju sistēma, kas pirmo reizi tika ieviesta 1935. gadā. 1972. gadā Indija ieviesa Dzīvās dabas aizsardzības likumu un projektu Tīģeris, lai garantētu kritisko dzīves vietu; papildus tam 1980. gadā tika ieviests Mežu saglabāšanas likums. Līdz ar vairāk kā piecsimt dzīvās dabas rezervātiem, Indijā ir arī trīspadsmit biosfēras liegumi, no kuriem četri ietilpst Pasaules Biosfēras liegumu tīklā; divdesmit piecas pārmitrās zemes ir reģistrētas Rāmsaras konvencijā.

Indijas konstitūcija, kas stājās spēkā , ir garākā un izsmeļošākā kādas valsts konstitūcija pasaulē. Konstitūcijas preambulā ir noteikts, ka Indija ir suverēna, sociālistiska, laicīga un demokrātiska republika. Indijai ir divpalātu parlaments, kas darbojas atbilstoši Vestminsteras stila parlamentārajai sistēmai. Tās valsts pārvaldes modeli parasti apzīmē kā kvazi federālu — ar spēcīgu centru un vājākiem štatiem, bet kopš 1990. gadu beigām politisko, saimniecisko un sociālo pārmaiņu rezultātā tas ir kļuvis arvien vairāk federāls.

Valsts galva ir Indijas prezidents, kuru uz pieciem gadiem netiešās vēlešanās ievēl vēlēšanu kolēģija. Savukārt valdības galva ir Indijas premjerministrs, kuram pieder lielākā daļa no izpildvaras. Pastāv vienošanās, ka prezidents par premjerministru ieceļ tās partijas vai politiskās savienības pārstāvi, ko atbalsta Indijas parlamenta apakšpalātas vairākums. Izpildvara sastāv no prezidenta, viceprezidenta un no Indijas Ministru padomes, kuru vada premjerministrs. Katram ministram ar portfeli ir jābūt ievēlētam vienā no parlamenta palātām. Indijas parlamentārajā sistēmā izpildvara ir pakļauta likumdevējai varai, un premjerministrs un viņa padome ir tieši atbildīgi parlamenta apakšpalātai.

Indijas likumdevēja varu veido divpalātu parlaments, kas sastāv no augšpalātas, kas tiek saukta par Rajya Sabha (Štatu palātu) un no apakšpalātas, kas tiek saukta par Lok Sabha (Tautas palātu). Štatu palātā ir 245 pastāvīgie locekļi, kas strādā sešu gadus. Vairumu netieši ievēl štata un teritoriālās likumdevējas iestādes proporcionāli štata iedzīvotāju skaitam. 543 no 545 Tautas palātas locekļiem tiek ievēlēti ar tiešu tautas balsošanu un pārstāv atsevišķus vēlēšanu apgabalus piecu gadu garumā. Ja prezidents uzskata, ka angloindiešu kopiena nav pienācīgi pārstāvēta, tad atlikušos divus locekļus viņš ieceļ no kopienas vidus.

Indijas tiesu vara ir centralizēta un tai ir trīs līmeņi — Augstākā tiesa, ko vada Indijas Galvenais tiesnesis, divdesmit viena Augstākā tiesa un liels skaits iztiesāšanas tiesu. Augstākā tiesa ir primāri kompetenta lietās, kas skar pamattiesības un nesaskaņās starp štatiem un Centru, un tai ir apelācijas jurisdikcija pār Augstajām tiesām. Tā ir juridiski neatkarīga, un tā ir tiesīga izziņot likumus un atcelt Savienības vai štata likumus, kas ir pretrunā ar Indijas konstitūciju. Viena no vissvarīgākajām Augstākās tiesas funkcijām ir Indijas konstitūcijas galējā interpretācija.

Indija ir pasaulē lielākā demokrātiskā valsts pēc iedzīvotāju skaita. Vairumā štatu pēc neatkarības iegūšanas federālo pārvaldi realizēja Indijas Nacionālais kongress (INC). Štatu politiku ietekmē vairākas nacionālās partijas, tai skaitā INC, Bhartiya Janata Party (BJP), Indijas Komunistiskā (marksistu) partija (CPI(M)) un dažādas reģionālās partijas. INC bija parlamentārais vairākums no 1950. līdz 1990. gadam, izņemot divus īsus laikaposmus. INC nebija pie varas starp 1977. un 1980. gadu, kad vēlēšanās uzvarēja Janata Party, pateicoties sabiedrības neapmierinātībai ar ārkārtas stāvokli, ko bija deklarējusi premjerministre Indira Gandija. Janata Dal Nacionālās frontes koalīcija savienībā ar Kreisās frontes koalīciju uzvarēja 1989. gada vēlēšanās, bet spēja noturēties pie varas tikai divus gadus. Tā kā 1991. gada vēlēšanās neviena no politiskajām partijām neieguva vairākumu, INC izveidoja mazākuma valdību premjemrministra P.V. Narasimha Rao vadībā, kas nostrādāja pilnu piecu gadu termiņu.

No 1996. līdz 1998. gadam federālajā valdībā bija nemiera periods ar vairākām īslaicīgām valdošajām apvienībām. 1996. gadā, pēc Apvienotās frontes koalīcijas, kurā neietilpa ne BJP, ne INK, uz īsu laiku valdību izveidoja BJP. 1998. gadā BJP kopā ar vairākām citām partijām izveidoja Nacionālo Demokrātisko aliansi (NDA) un kļuva par pirmo ne Kongresa valdību, kas nostrādāja pilnu piecu gadu termiņu. 2004. gada Indijas vēlēšanās lielāko skaitu no Lok Sabha vietām ieguva NIK un izveidoja koalīcijas valdību, kas tika saukta par Apvienoto Progresīvo aliansi (APA) un ko atbalstīja dažādas kreisā novirziena partijas un BJP opozīcijā esošie dalībnieki. Indijas vispārējās vēlēšanās 2009. gadā vēlreiz pie varas nāca APA, lai gan kreiso partiju īpatsvars koalīcijā bija krasi samazinājies.

Kopš neatkarības iegūšanas 1947. gadā Indija ir uzturējusi draudzīgas attiecības ar lielāko daļu valstu. Tā uzņēmās vadošo lomu 1950. gados, aizstāvot Eiropas koloniju neatkarību Āfrikā un Āzijā. Indija bijusi iesaistīta divos īsos militāros iebrukumos kaimiņvalstīs; tie bija Indijas Miera uzturēšanas spēki Šrilankā un operācija Kaktuss Maldivu salās. Indija ir Nāciju Sadraudzības dalībvalsts un Nepievienošanās Kustības dibinātājvalsts. Pēc Ķīnas-Indijas kara un 1965. gada Indijas-Pakistānas kara Indijai izveidojās draudzīgas attiecības ar Padomju Savienību un tādas tās palika līdz pat Aukstā kara beigām. Indija karoja divos karos ar Pakistānu pār Kašmīras konfliktu. Trešā Indijas un Pakistānas kara rezultātā radās Bangladeša (toreiz kā Austrumpakistāna). Tāpat Siačenas šļūdonis ir bijis iemesls atsevišķām sadursmēm starp abām valstīm. 1999. gadā starp Indiju un Pakistānu risinājās nepieteikts karš par Kargilu.

Pēdējos gados Indijai ir bijusi nozīmīga loma SAARC (Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijā) un PTO (Pasaules Tirdzniecības organizācijā). Trīsdesmit piecas Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas operācijas četros kontinentos Indija ir atbalstījusi gandrīz ar 55000 militārpersonām un policistiem. Par spīti kritikai un militārajām sankcijām, Indija neatlaidīgi ir atteikusies parakstīt līgumu par vispārējo atomieroču izmēģinājumu aizliegumu un kodolieroču neizplatīšanas līgumu, tā vietā dodot priekšroku savas kodolprogrammas suverenitātes saglabāšanai. Jaunākās Indijas valdības iniciatīvas nostiprināja attiecības ar Savienotajām Valstīm, Ķīnu un Pakistānu. Saimniecības jomā Indijai ir tuvas attiecības ar citām jaunattīstības valstīm Dienvidamerikā, Āzijā un Āfrikā.

Indija uztur trešos lielākos militāros spēkus pasaulē, kas sastāv no Indijas Armijas, Flotes, Gaisa spēkiem un tādus palīgspēkus kā Paramilitārie spēki, Krasta apsardze un Stratēģisko Spēku pavēlniecība. Indijas Bruņoto spēku augstākais komandieris ir Indijas prezidents. Indija aizsardzībā cieši sadarbojas ar Krieviju, Izraēlu un Franciju, kas ir tās galvenie ieroču piegādātāji. Aizsardzības Pētījumu un Attīstības organizācija (APAO) pārrauga vietējo uzlaboto ieroču un militārā aprīkojuma izstrādi, ieskaitot ballistiskās raķetes, iznīcinātājlidmašīnas un smagos kaujas tankus, nolūkā samazināt Indijas atkarību no ārzemju importa. Pēc 1974. gada pirmā kodolizmēģinājuma Indijas rīcībā nonāca kodolenerģija, vēlāk tika veikta Operācija Smaidošais Buda un 1998. gadā — arī apakšzemes izmēģinājumi. Indija attiecībā pret kodolieročiem uztur pirmā neuzbrukšanas politiku.  tika parakstīts Indijas un Savienoto Valstu civilās kodolenerģijas līgums, pirms kura Indija saņēma atteikumus no Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (SAA) un Atompiegādātāju grupas (APG), tādējādi tika izbeigti ierobežojumi kodoltehnoloģiju tirdzniecībā, ar kuriem Indija de facto ir kļuvusi par sesto kodolspēku pasaulē.

Indija ir otra lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Tajā dzīvo 1,17 miljardi iedzīvotāju, kas ir 17% no visas pasaules iedzīvotāju skaita, Lielāka valsts pēc iedzīvotāju skaita ir tikai Ķīna. Pēdējos 50 gados, attīstoties medicīnai, ir piedzīvots straujš iedzīvotāju skaita pieaugums un lauksaimniecības ražīguma masveida pieaugums, ko izraisīja zaļā revolūcija. Gandrīz 70% indiešu mīt lauku apvidos, lai gan pārcelšanās uz lielākām pilsētām pēdējās desmitgadēs ir novedusi pie dramatiska valsts pilsētu iedzīvotāju skaita pieauguma. Lielākās pilsētas ir Mumbaja (Bombeja), Deli, Bengalūru, Kolkata (Kalkuta) un Čennaja (Madrasa).

Indija pēc Āfrikas kontinenta ir ģeogrāfiskā vieta ar vislielāko kultūras, valodu un ģenētisko dažādību pasaulē. Indija ir dzimtene divām galvenajām valodu saimēm: indoeiropiešu (tajā runā apmēram 74% iedzīvotāju) un dravīdu (runā apmēram 24%). Citas valodas, kurās runā Indijā, nāk no austro-aziātiskajām un timetas-birmas valodu saimēm. Hindi, ar vislielāko skaitu runājošo, ir savienības oficiālā valoda. Biznesā un pārvaldē plaši tiek izmantota angļu valoda un tai ir papildus oficiālās valodas statuss; kas ir svarīgi arī izglītībā, sevišķi vidējā vai augstākajā. Bez tam, katram štatam un savienības teritorijai ir sava oficiālā valoda un konstitūcijā sevišķi atzīmēta 21 cita valoda, kurā tiek pietiekoši runāts vai arī tām ir klasisko valodu statuss. Lai gan daudzus gadus kā klasiskās valodas ir pētītas sanskrits un tamilu valoda, Indijas valdība, izmantojot pati savus kritērijus, ir piešķīrusi klasiskās valodas statusu kannādas un telugu valodām. Indijas dialektu skaits ir 1652.

Vairāk kā 800 miljoni indiešu (80,5%) ir hinduisti. Citas reliģiskās grupas ir musulmaņi (13,4%), kristieši (2,3%), sikhi (1,9%), budisti (0,8%), džainisti (0,4%), ebreji, zoroastrieši, bahāisti un citas. Ciltīs ietilpst 8.1% no iedzīvotājiem. Indijā ir trešais lielākais musulmaņu skaits pasaulē un visvairāk musulmaņu, kas dzīvo ne musulmaniskā valstī.

Indijas rakstītprasmes līmenis ir 64,8% (53,7% sievietēm un 75,3% vīriešiem). Keralas štatā ir visaugstākais rakstītprasmes rādītājs — 91%, turpretī Bihārā ir zemākais — 47% Dzimumu attiecība valstī ir 944 sievietes uz 1000 vīriešiem. Vidējais vecums Indijā ir 24,9 gadi un iedzīvotāju pieaugums ir 1,38% gadā; uz katriem 1000 cilvēkiem gadā piedzimst 22,01. Kā valsts svētki tiek atzīmēti visu trīs lielo reliģiju svētki.

Visā laika posmā no 1950. līdz 1980. gadiem Indija sekoja sociālistu iedvesmotai politikai. Saimniecību ierobežoja plaši priekšraksti, protekcionisms un sabiedriskās īpašumtiesības, kas noveda pie vispārējas korupcijas izplatības un lēna ekonomiskā pieauguma. Tika nacionalizēti komunikāciju, aviācijas un banku sektori un ierobežota konkurence daudzos citos sektoros. Sākot ar 1991. gadu valsts sāka virzīties uz tirgus sistēmu. Politikas maiņu 1991. gadā radīja akūta maksājumu bilances krīze un kopš tā laika uzsvars tiek likts uz ārējo tirdzniecību un ārējo kapitālieguldījumu izmantošanu kā Indijas saimniecības neatņemamu sastāvdaļu. Valdība uzsāka ekonomiskās reformas, samazinot ievedmuitas, reformējot finanšu jomu un atbalstot konkurenci un brīvo tirgu. Reformu dēļ ir strauji augusi ārējā tirdzniecība.

Indijas saimniecība ir viena no visātrāk augošajām pasaulē ar 5,8% vidējo ikgadējo IKP pieaugumu pēdējos divdesmit gados. Tai ir pasaulē otrs lielākais darbaspēka daudzums — 516,3 miljoni cilvēku. Lauksaimniecības sektors saražo 28% no IKP; pakalpojumu un rūpnieciskie sektori attiecīgi veido 54% un 18% no IKP. Galvenie lauksaimniecības produkti ir rīsi, kvieši, augu eļļas, kokvilna, džuta, tēja, cukurniedres, kartupeļi; liellopi, Āzijas bifeļi, aitas, kazas, mājputni; zivis. Galvenās rūpniecības nozares ir tekstilrūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, pārtikas ražošana, tērauda rūpniecība, transporta iekārtu ražošana, cementa rūpniecība, kalnrūpniecība, nafta, mašīnbūve un programmatūru izstrāde. 1985. gadā Indijas tirdzniecība no 6% ir sasniegusi nosacīti mērenu daļu — 2006. gadā tā sastādīja 24% no IKP. Indijas daļa kopējā pasaules tirdzniecībā ir sasniegusi 1%. Galvenās eksportpreces ir naftas produkti, tekstilizstrādājumi, dārgakmeņi un juvelierizstrādājumi, programmatūra, mašīnbūves preces, ķimikālijas, ādas izstrādājumi. Savukārt galvenās importa preces ir jēlnafta, iekārtas, dārgakmeņi, mēslojums un ķimikālijas.

Indijas iekšzemes kopprodukts ir 1,089 triljoni ASV dolāru, kas to padara par divpadsmito lielāko saimniecību pasaulē vai ceturto lielāko pēc atbilstošajiem enerģijas patēriņa tarifiem. Indija ar nominālajiem ienākumiem 977 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju ir 128. vietā pasaulē. 2000. gadu beigās Indijas saimniecības pieaugums tiek rēķināts kā vidēji 7,5% gadā, kas dod dubultus vidējos ienākumus desmitgadē.

Lai gan Indijas saimniecība pēdējās desmitgadēs ir iespaidīgi pieaugusi, tajā joprojām ir lielākais nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars pasaulē un augstākais rādītājs starp citām pasaules valstīm nepietiekošam uzturam bērniem līdz trīs gadu vecumam (46% 2007. gadā).

Iedzīvotāju īpatsvars, kas dzīvo zem jaunās starptautiski noteiktās nabadzības robežas — 1,08 USD dienā (nominālais pirktspējas līmenis, PSL — 21,6 rūpijas dienā pilsētu apgabalos un 14,3 rūpijas lauku apvidū 2005. gadā), ir samazinājies no 60% 1981. gadā līdz 42% 2005. gadā — tas trešais augstākais rādītājs Dienvidāzijā pēc Nepālas un Bangladešas, neskatoties uz kopumā augstākajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, 85,7% no iedzīvotājiem 2005. gadā iztika ar mazāk kā 2,50 USD dienā (PSL), salīdzinot ar 80,5% Āfrikā, Sahāras tuksneša dienvidu daļā. Lai gan Indija pēdējās desmitgadēs ir izvairījusies no bada, pusei no bērniem ir nepietiekams svars, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē un gandrīz divkārt lielāks nekā jau pieminētajā Āfrikas daļā.

Iesāktās reformas tiek uzmanīgi vērotas un pasaules saimniecībā Indija varētu kļūt par ietekmīgu valsti. Goldmena Sača (Goldman Sachs) ziņojums prognozē, ka no 2007. līdz 2020. gadam Indijas IKP uz vienu iedzīvotāju četrkāršosies, un ka Indijas saimniecība 2043. gadā pārspēs Savienoto Valstu saimniecību, bet Indija paliks zemu ienākumu zeme vairākas desmitgades, ar ienākumiem uz vienu iedzīvotāju zemāku kā citiem BRIC (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna) dalībniekiem. Bet, ja tā spēs atbilst savām augšanas iespējām, tā var kļūt par pasaules saimniecības dzinējspēku un būtiskāko veicinātāju izdevumu pieaugumu izraisīšanā. Lai gan Indijas saimniecība pēdējo divu desmitgažu laikā ir neatlaidīgi augusi, tās pieaugums ir bijis nevienmērīgs, ja salīdzina dažādas sabiedrības grupas, ekonomiskās grupas, ģeogrāfiskos apgabalus un lauku, pilsētu apvidus. Pasaules Banka ir ieteikusi kā vissvarīgākās prioritātes noteikt sabiedriskā sektora reformu, infrastruktūru, lauksaimniecības un lauku reģionu attīstību, darbaspēka regulējumu atcelšanu, reformas atpalikušajos štatos un HIV/AIDS.

Indijas kultūra ir iezīmīga ar savu augsto sinkrētisma pakāpi un kulturālo plurālismu. Tas tiek apzināts, lai pasargātu izveidojušās tradīcijas, tomēr tas uzsūc arī jaunas paražas, tradīcijas un idejas no iebrucējiem un imigrantiem un izplata savas kultūras ietekmi uz pārējām Āzijas daļām. Tradicionāli Indijas sabiedrību kontrolē samērā strikta sociālā hierarhija. Indijas kastu sistēma Indijas subkontinentā nosaka sociālo noslāņošanos un sociālos ierobežojumus, kurā sociālās šķiras nosaka tūkstošiem endogāmu pārmantoto grupu, kas bieži tiek sauktas par jātis vai par kastām.

Tradicionālās ģimenes vērtības Indijā tiek ļoti cienītas un patriarhālās ģimenes ar kopā dzīvojošām vairākām paaudzēm ir norma, lai gan pilsētās par izplatītu kļūst kodola ģimene, kas parasti sastāv tikai no laulātajiem un viņu bērniem. Nomācošo vairākumu indiešu ir apprecinājuši viņu vecāki vai citi godājami ģimenes locekļi, ar līgavas un līgavaiņa piekrišanu. Laulības ir paredzētas uz visu dzīvi, un šķiršanos īpatsvars ir ārkārtīgi mazs. Vēl joprojām izplatītas ir bērnu laulības — puse no Indijas sievietēm ir apprecējušās pirms 18 gadu vecuma, pirms pilngadības sasniegšanas.

Indijas virtuvi raksturo plaša reģionālo stilu dažādība un izsmalcināts garšaugu un garšvielu izmantojums. Galvenā pārtika reģionā ir rīsi (sevišķi dienvidos un austrumos) un kvieši (vairāk ziemeļos). Garšvielas, kas sākotnēji bija vietējās Indijas subkontinentā, tagad tiek patērētas visā pasaulē — tie ir melnie pipari; turpretī visā Indijā populāros asos čili piparus ieviesa portugāļi.

Tradicionālais Indijas apģērbs variējas atšķirībā no reģiona ar krāsām un veidiem un ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, ieskaitot klimatiskos. Populāri apģērbu veidi ir drapēti apsegi kā sari sievietēm un dhoti vai lungi vīriešiem; bez tam ir populārs arī šūts apģērbs, kā šarovāri sievietēm un kurta virskrekli un Eiropas stila bikses vīriešiem.

Daudziem Indijas svētkiem ir reliģioza izcelsme, lai gan daži no tiem tiek svinēti neatkarīgi no kastas un ticības. Daži populārākie svētki ir Divali, Ganeša čaturtkhi, Ugadi, Thai Pongal, Holi, Onam, Vijayadasami, Durga Puja, Dzīru svētki, Bakr-Id, Ziemassvētki, Buddha Jayanti (Vesaka — Gautamas Budas dzimšanas diena) un Vaisakhi. Indijā ir trīs valstiskās brīvdienas. Citas brīvdienas, no deviņām līdz divpadsmit, tiek oficiāli ievērotas atsevišķos štatos. Reliģiskās prakses ir ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa un ir ļoti sabiedriska lieta.

Indijas arhitektūra ir viena no jomām, kas attēlo Indijas kultūras dažādību. Daudz kas no tās, ieskaitot tādus ievērojamus pieminekļus kā Tadžmahāls un citus Mogulu arhitektūras piemērus un Dienvidindijas arhitektūru, veido seno un daudzveidīgo vietējo tradīciju sajaukumu no atsevišķām valsts daļām un ārzemēm. Vietējā arhitektūrā redzama arī ievērojama reģionālā dažādība.

Indijas mūzika aptver plašu tradīciju un reģionālo stilu diapazonu. Klasiskā mūzika galvenokārt ietver divus žanrus — Ziemeļindijas hindustani un Dienvidindijas karnātiskās tradīcijas un to dažādos atvasinājumus reģionālās tautas mūzikas veidā. Populārās mūzikas veidi ir filmu un tautas mūzika; labi pazīstama mūsdienu forma ir baulu sinkrētiskā mūzika.

Indijas dejām arī ir atšķirīgas formas — tautas un klasiskā. Starp labi zināmām tautas dejām ir bhangra no Pendžābas, bihu no Assamas, čhau no Rietumbengāles, džarkhanda un sambalpuri no Orisas un ghomara no Radžastānas. Indijas Nacionālās mūzikas, dejas un drāmas akadēmijas kā klasiskās dejas ir apstiprinājusi astoņas dejas formas, daudzas stāstījuma veidā un ar mitoloģiskiem elementiem. Tās ir: bharatanatjama no Karnatakas štata un Tamilnadas, kathaka no Utara Pradešas, kathakali un mohinijatama no Keralas, kučipudi no Andra Pradešas, manipuri no Manipuras, odissi no Orisas un satrija no Asamas.

Indijas teātra mākslā bieži tiek iekļauta mūzika, deja un improvizēti vai rakstīti dialogi. Tā bieži ir balstīta indusu mitoloģijā, bet tajā ir arī aizguvumi no viduslaiku romāniem un sociālo un politisko notikumu jaunumi. Indijas teātra māksla ietver bhavai no Gudžaratas štata, jatru no Rietumbengālijas, nautanki un ramlilu no Ziemeļindijas, tamašu no Maharaštras, burrakatu no Andra Pradešas, terukutu no Tamilnadas un jakšaganu no Karnatakas.

Indijas kino industrija ir lielākā pasaulē. Bolivuda, kas bāzēta Mumbajā, ražo komerciālās filmas hindi valodā un ir visražīgākā kino industrija pasaulē. Ir iesakņojušās tradīcijas arī kinematogrāfijai bengāļu, kannadas, malajalamas, marathi, tamilu un telugu valodās.

Indijas literatūras agrīnākie darbi bija mutvārdu formā un tika pierakstīti tikai vēlāk. Tie bija tādi sanskrita literatūras darbi kā agrīnās Vēdas, episkās poēmas Mahābhārata un Rāmājana, drāma Abhijñānaśākuntalam (Śakuntalā atzīšana) un dzeja Mahākāvja un Sangamas literatūra tamilu valodā. Rabindranats Tagore, kas 1913. gadā ieguva Nobela prēmiju, ir starp mūsu laikmeta rakstniekiem, kas darbojušies indiešu vai angļu valodā.

Indijas nacionālais sporta veids ir lauka hokejs, ko pārzina un vada Indijas Hokeja federācija. Indijas lauka hokeja komanda 1975. gadā ir izcīnījusi Pasaules kausu vīriešiem un 8 zelta, 1 sudraba un 2 bronzas medaļas Olimpiskajās spēlēs. Tomēr vispopulārākais sporta veids ir krikets; Indijas kriketa izlase uzvarēja 1983. gada Pasaules kausa kriketā izcīņā un 2007. gadā ICC Pasaules Twenty20 kriketa līgā, bet 2002. gadā dalīja ICC čempionu godalgas ar Šrilanku. Kriketu Indijā un vietējās sacensības, ieskaitot Randži balvu, Dulīpas balvu, Deodharas balvu, Irani balvu un Pretendentu sēriju, pārzina Indijas Kriketa uzraudzības padome. Bez tam Indijas kriketa līga un Indijas premjerlīga organizē Twenty20 sacensības.

Pateicoties Indijas Deivisa kausa komandai, aizvien populārāks kļūst teniss. Arī futbols ir populārs sporta veids Indijas ziemeļaustrumos, Rietumbengālē, Goa un Keralā. Indijas futbola izlase vairākas reizes ir ieguvusi Dienvidāzijas Futbola federācijas kausu. Šahs, ko parasti uzskata par radušos Indijā, palielinoties Indijas lielmeistaru skaitam, arī iegūst popularitāti. Tradicionālie sporta veidi valsts mērogā ir kabaddi, kho kho un gilli-danda. Indija ir arī seno cīņas mākslu kalaripajatu un varma kalai dzimtene.

Radživa Gandija Khel Ratna (tulkojumā no hindi valodas — 'sporta dārgums') un Ardžunas balva ir Indijas augstākie apbalvojumi par sasniegumiem sportā, bet Dronačarjas balva tiek piešķirta par izcilību trenera darbībā. Indija rīkoja vai piedalījās rīkošanā Āzijas spēlēs 1951. un 1982. gadā un Pasaules Kausā kriketā 1996. gadā. Bija plānots arī rīkot 2010. gada Sadraudzības spēles un 2011. gada Pasaules Kausu kriketā.




#Article 19: Ķīmija (340 words)


Ķīmija ( — ‘metālu sakausēšanas māka’) ir zinātnes nozare, kas pēta vielu sastāvu, īpašības, pārvērtības un parādības, kas saistītas ar šīm pārvērtībām, izstrādā racionālas vielu iegūšanas un pārstrādes metodes. Tā ir viena no nozīmīgākajām un plašākajām dabaszinātnēm.

Galvenās ķīmijas nozares ir neorganiskā ķīmija, organiskā, analītiskā, fizikālā un polimēru ķīmija. Ķīmija ir arī kā praktiska nozare (metālu iegūšana, krāsošana un tā tālāk).

Ķīmija ir veidojusies, cilvēkam izzinot, novērojot un pētot dabas norises un parādības.

Modernā ķīmija ir tikai aptuveni divsimt gadus veca. Pirms tam ķīmiju var iedalīt trīs posmos: maģijā, alķīmijā un primitīvi modernajā ķīmijā, kas bija pārejas periods no alķīmijas uz patiesi moderno ķīmiju.

Ķīmijas maģijas periods bija no aizvēstures līdz aptuveni 1. gadsimta sākumam. Lielākā daļā cilvēku ticēja, ka dabas procesus kontrolē gari. Viņi uzskatīja, ka tikai ar maģijas palīdzību var lūgt gariem palīdzību ikdienišķos procesos. Šajā laikā ļoti lēni attīstījās izpratne par dabu. Iespējams, aptuveni pirms 9000 gadiem cilvēki izstrādāja metodes, kā droši iegūt uguni. Pakāpeniski viņi iemācījās izmantot uguni, lai apstrādātu keramiku, no rūdas iegūtu metālus, kā arī pēc tam iegūtu sakausējumus. Pēc tam uguns tika arī izmantots, lai ražotu stiklu. Daži ķīmiskie elementi, kuri dabā bija sastopami tīrā veidā, piemēram, zelts, varš un sērs, tika augsti novērtēti to ķīmisko īpašību dēļ. Šis laika posms galvenokārt attiecas uz šumeru, babiloniešu, ēģiptiešu un grieķu kultūru.

Aptuveni 400. gadā p.m.ē. grieķu filozofs Dēmokrits izvirzīja teoriju, ka visi ķermeņi sastāv no niecīgām daļiņām, t.i. atomiem, kas ir radušies nejaušības dēļ, atomu virpulī. Viņa izvirzīto teoriju tajā laikā nevarēja eksperimentāli pierādīt. Citi grieķu filozofi, kā Taless un Aristotelis, arī pievērsās šim jautājumam, taču viņu teorijām ir maz kopīgu lietu ar mūsdienu ķīmijas zināšanām. Viņi uzskatīja, ka visa pamatelementi ir zeme, gaiss, ūdens un uguns (daži vēl minēja piekto elementu, kas bija kvintesence). Pēc viņu domām no šiem elementiem varēja iegūt jebkuru citu elementu. Kā piemērus viņi minēja dzelzs iegūšanu no netīras, mālainas klints un bronzas iegūšanu, sakausējot varu ar alvu. Tāpēc šķita, ka kaut kādā veidā no dažādiem elementiem var iegūt arī vērtīgo zeltu. Vēlāk tieši šī teorija bija alķīmijas pamatā.




#Article 20: Kokle (3792 words)


Kokle () jeb vēsturiski kokles (kūkles) ir latviešu strinkšķināmais stīgu instruments, kas kopā ar lietuviešu kanklēm, lībiešu kāndlu, igauņu kanneli, somu un karēļu kanteli, kā arī ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļiem (крыловидные гусли) ietilpst Baltijas dienvidaustrumu apvidum raksturīgu un radniecīgu mūzikas instrumentu saimē — tā saucamajā Baltijas psaltērijā. Pirmais iespējamais ar koklēm līdzīgu instrumentu saistīts arheoloģiskais atradums Latvijā ir no 13. gadsimta, savukārt senākās drošās rakstveida ziņas par koklēšanu saglabājušās no 17. gadsimta sākuma. Pirmā zināmā kokļu melodija pierakstīta 1891. gadā, bet pirmie kokļu ieskaņojumu skaņuplatēs un kinofilmās veikti 20. gadsimta 30. gados. Kokles un koklēšana kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Daudzskaitlinieks „kokles” lietots Ernesta Glika Bībeles tulkojumā, 17. un 18. gadsimta vārdnīcās un folkloras tekstos, tostarp 95% gadījumu „Latvju dainās”. Līdzīgi ir Latgalē, kur folkloras tekstos atrodams gandrīz tikai un vienīgi daudzskaitlinieks „kūkles” vai tā formas „kūkļes”, „kūkļas”, „kūklis” un „kūkļis”. Daudzskaitlinieks „kuhkles” minēts vēl Eduarda Voltera 1892. gada rakstā „DIenas Lapās” un „kokles” kā instrumenta pamatnosaukums norādīts arī Valda Multupāvela 2017. gada grāmatā „Tautas mūzikas instrumenti Latvijā”.

Vienskaitlinieks „kokle” () savukārt parādās 19. gadsimta otrajā pusē Augusta Bīlenšteina darbā kā die Kōkle, Jurjānu Andreja 1879. gada rakstā par latviešu tautas mūziku un turpmāk lietots gandrīz visos rakstos, enciklopēdijas un vārdnīcās, tostarp Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” un Konstantīna Karuļa „Latviešu etimoloģijas vārdnīcā”.

Par instrumenta nosaukuma iespējamo cilmi ir vairāki viedokļi. Somu valodnieks Eino Nieminens (Eino Nieminen) uzskata, ka tas veidojies no pirmbaltu formas *kantlīs/kantlēs, kas pēc tam 1 gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā aizgūta Baltijas somu valodās. Vārds sākotnēji varēja nozīmēt „dziedošais koks”. Daudzās indoeiropiešu valodās ar vārdsakni 'kan-' saglabājušies dažādi ar dziedāšanu saistīti vārdi, piemēram, latīņu canere — 'dziedāt, skanēt, atskaņot', cantus — 'dziesma', senīru canim — '(es) dziedu', bretoņu kentel — 'dziedāšana', gotu hana un vācu Hahn — 'gailis ('dziedātājs')', sanskrita kankanah — 'zvārgulīši' un grieķu καναχε (kanache) — 'skaņa, troksnis'. Savukārt priekšstats par koka „dziedāšanu” varētu būt saistīts ar latviešiem un daudzām citām tautām sastopamo „dziedošo kaulu” motīvu, saskaņā ar kuru kokos iemiesojas mirušo cilvēku dvēseles.

Iespējams, nosaukums varēja būt arī onomatopoētisms, kura vārdsakne kan(t)- bija instrumenta stīgu skanējuma atveidojums. Lietuviešu etnologs Romualds Apanavičs (Romualdas Apanavičius) izsaka viedokli, ka instrumenta baltiskais nosaukums varētu būt attīstījies no pirmindoeiropiešu vārdsaknes *gan(dh)-, ar kuru apzīmē ietilpīgu laivu vai trauku, saistot to ar bedību rituālu, kur cilvēku apglabāja laivveida šķirstā, kurā instruments varēja kalpot kā tā rituālais aizvietotājs.

Kokļu pamatā ir no izkaltēta vienkoča izgrebts silītes formas ķermenis, kura iedobumam virsū piestiprināts ar dažādiem griezumiem rotāts plāns skaņgaldiņš, ko visbiežāk gatavo no egles. Lai arī tautasdziesmās atrodamas norādes par kokļu gatavošanu tikai no liepas vai ozola, valsts muzeju fondos atrodamas arī 18.—20. gadsimta kokles no bērza, apses, oša, priedes, alkšņa un vītola. Kokļu meistars Nikolajs Heņķis par kokļu ķermenim vispiemērotāko koku atzinis tieši liepu, bet skaņgaldiņam — egli. Dažādu koku īpašības, ietekmi uz kokļu tembru un piemērotību atsevišķu instrumenta daļu izgatavošanai, konsultējoties arī ar pašu Heņķi, izpētījis un apkopojis inženieris Konstantīns Dravnieks:

Atšķirībā no daudziem citiem stīgu instrumentiem koklēm nav tiltiņa, kas stīgas tieši savienotu ar skaņgaldiņu (saukts arī par rezonatoru vai virsdēli), tāpēc to skanējums ir klusāks, tomēr tembrāli bagātāks. Kokļu ķermeņa platākajā galā slīpā rindā iestrādātas no koka (vai dažkārt metāla) darinātas tapas, ap ko aptītas stīgas, veidojot starveida izkārtojumu, bet šaurākajā galā metāla stienītis — stīgturis, kam piestiprināts stīgu otrs gals. Stīgturis var būt taisns un iestiprināts vai nu ķermeņa šaurākajam galam pielīmētās, vai arī vienā gabalā ar korpusu izgrebtās U veida „austiņās”. Dažkārt koklēm var arī nebūt „austiņas”, un stīgturis var būt U formas un vienkārši iedzīts ķermenī ieurbtos caurumiņos.

Tradicionāli koklēm bijušas 6—9 stīgas, vēlāk arī vairāk par 10. Kā stīgas izmantotas misiņa vai tērauda stieples 0,3—0,6 mm diametrā. Novgorodā arheoloģiskajos izrakumos atrasti 12. gadsimta gusļi ar bronzas stīgām, tāpēc nav izslēgts, ka šī metāla stīgas varēja izmantot arī koklēm Latvijas teritorijā.

Kokles ar nazi un dažādiem grebjamajiem rīkiem lielākoties gatavoja paši koklētāji un kokamatnieki. Vienas kokles izgatavošana atkarībā no izmēra, stīgu skaita, rotājumu daudzuma u.c. var ilgt no aptuveni 60 līdz 70 stundām. Kokļu izgatavošanas aprakstu kopā ar zīmējumiem 1939. gada 15. janvārī izdotajā „Mazpulks” 1. numura rakstā „Gatavosim mūsu tautas nacionālo mūzikas instrumentu — kokli” sniedza mazpulku amatniecības instruktors Jānis Ādamsons:

Lietuviešu muzikologs Arvīds Karaška (Arvydas Karaška) par kokļu grupas instrumentu prototipu uzskata piecstīgu kankles, kas nākušas no Lietuvas ziemeļaustrumu Biržu—Kupišķu apkaimes. To viņš pamato ar piecstīgu kankļu sevišķo izplatību šajā apgabalā, kā arī reģiona kankļu instrumentālo skaņdarbu — sutartiņu — lielo daudzumu un noturīgajām instrumentālajām muzicēšanas tradīcijām.

Vissenākie ar Baltijas psaltēriju saistītie arheoloģiskie atradumi ir no 11. un 12. gadsimta. Trīs, četru un piecu stīgu instrumentu paraugi atklāti mūsdienu ziemeļrietumu Krievijā, Novgorodas apvidū, ko pēc krievu arheologa Valentīna Sedova pētījumiem tolaik apdzīvojuši diezgan daudz Baltijas somu. Vēl ap to laiku datēti arī līdzīgi atradumi mūsdienu Polijā, Opoles un Gdaņskas apkārtnē, kur tolaik dzīvojušas senprūšu ciltis. Senākā iespējamā arheoloģiskā kokļu liecība Latvijā ir Tērvetes pilskalna 13. gadsimta kultūrslānī ēkas drupās atrasts apdedzis, ar sīkiem kokgriezumiem rotāts bērza galdiņš, kas, pēc izrakumu veicējas Emīlijas Brīvkalnes domām, varētu būt kokles fragments.

Pirmā drošā rakstiskā liecība par koklēm Latvijā ir 1613. gada ieraksts jezuītu kolēģijas annālēs par 1612. gada Ziemassvētkos Rīgas Doma katedrālē notikušu raganu saietu, kur „visāda veida harmonijas, ērģeles un psaltēriji atskanējuši, izņemot vienīgi latviešu kokli ar 5 stīgām, ko par Dieva kokli vienkāršie ļaudis sauc — šīs vienīgās nebij'” (excepta cochlea lotavica quinque chordis gaudens, quam Dei cochlea simplices vocant; haec sola abfuit—).

Kokles pieminētas arī agrīnajos latviešu valodas rakstu pieminekļos — Georga Manceļa 1631. gadā latviski publicētajā darbā „Latviešu ceļvedis” () un 1638. gadā vācu-latviešu vārdnīcā Lettus kā latviskā atbilsme arfai (). Tad kokles parādās Georga Elgera 1640. gada garīgo tekstu un dziesmu tulkojumos Evangelien und Episteln, kur rakstīts „ne talie no to nammu byj dzirdaeiu winss tÿs kokles” (ne tāli no to namu bij' dzirdēju viņš tās kokles). Citā viņa darbā savukārt parādās izteiciens „Dzedin dzeda bes mittessan, ar koklems und gigams, ar stabulem un strumpems, ar wyssadams spaelems” (Dziedin dzied bez mitēšanas, ar koklēm un ģīgām, ar stabulēm un strumpēm, ar visādām spēlēm). Arī Kristofora Fīrekera (1615—1684/1685) veidotajā, taču tolaik nepublicētajā latviešu-vācu vārdnīcā minēta kokle, ko viņš aprakstījis kā „zemnieku arfu” ().

Vēl būdams Pēterburgas konservatorijas students, Jurjānu Andrejs uzsāka tautas mūzikas materiālu vākšanu un pētīšanu un 1879. gadā publicēja apcerējumu „Latviešu tautas mūzika”, kurā pieminētas arī kokles. Par latviešu mūzikas instrumentu, tostarp kokļu, vispārējo stāvokli viņš rakstīja: „šie instrumenti dienu no dienas vairāk izzūd, tā ka no dažiem tikai nosaukums vien atlicis.” No 1891. līdz 1892. gadam viņš dodas plašos folkloras materiālu vākšanas ceļojumos pa Kurzemi un Vidzemi, pēc kuriem 1892. gadā publicē plašu apcerējumu „Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot”, kur citā starpā aprakstīja arī kokļu uzbūvi, skaņošanu un koklēšanas veidu. Tajā viņš arī rakstīja par sastapšanos ar vēl dzīvo koklēšanas tradīciju suitu novadā: „Tumsai iestājoties, ieradās it prāvs skaits abu dzimumu vecu un jaunu dziedātāju līdz ar kokļu sitēju. (..) Laba daļa dziesmu tika dziedāta ar kokles pavadījumu.” Alsungā Jurjāns pierakstījis divas kokļu melodijas, kas uzskatāmas par vienas deju melodijas divām daļām (nr. 78 a, b). Tās viņš kopā ar Sēlpilī pierakstītu kokļu melodiju (nr. 77), ko viņam nodziedājis kāds Aizupa kungs, publicēja savu „Latvju tautas mūzikas materiālu” 4. burtnīcā.

No 1896. gada 1. augustam līdz 15. septembrim Rīgā notika X Viskrievijas arheoloģiskais kongress, kura laikā sarīkota Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kuras Viļa Plutes sastādītajā katalogā līdzās citiem latviešu tautas mūzikas instrumentiem uzskaitītas arī 5 kokles (ar 5, 6, 9, 10 un 12 stīgām).

Pirmie īstie koklēšanas atjaunošanas un modernizēšanas centieni veikti 1930. gadu beigās, par ko Jūlijs Sproģis rakstīja: „Koklēt iemācījās arī viens otrs no mūsu pazīstamajiem mūziķiem. Radās pat koklētāju ansambļi, sevišķi jaunatnes vidū. (..) Visu pēdējo minēto seno mūzikas instrumentu izgatavošana šodien tomēr mazāk modernizēta nekā kokles izgatavošana.”

Līdztekus mazpulku orķestriem parādījās arī vēl daži jaunās paaudzes koklētāji — Andris Dardedzis ar sievu, Marta Ruble, Tomāriņš un citi, kas mēdza pulcēties kopā un koklēt dziesmu un tautas deju ansambļiem, jo īpaši Jēkaba Stumbra vadītajai deju kopai Rīgā. Tomēr, atskaitot šos atsevišķos gadījumos, plašāka sabiedrība par koklēm varēja galvenokārt lasīt vien dzejā un redzēt tikai Dziesmu svētku plakātos.

O. Rēziņš „Daugavas Vēstneša” 1940. gada 11. maija 107. numura rakstā „Bērzgaliešu koklētāji” apraksta vispārējo koklēšanas stāvokli Latvijā:

Rēzeknes apkaimē kā viena no senākajām un koklēšanas tradīcijām bagātākajām minēta Bērzgales pagasta Meirānos dzīvojošā Zlidņu dzimta — Alberts, Pēteris un Vaclavs Zlidņi. Alberts kopā ar dēlu Pēteri un radinieku Vaclavu Zlidni uzstājās dažādos sarīkojumos un tautas dziesmu vakaros. Alberta un Pētera Zlidņu koklēšana arī kā pirmā ierakstīta 1940. gada 8. maijā uz Taudejāņu 6. klašu pamatskolas atbraukušā Latvijas radiofona informācijas un reportāžas daļas pārstāvja skaņuplatēs, viņiem izpildot dančus „Klibais”, „Veclaiku polka” un „Dampolka”. Etnogrāfs Jūlijs Sproģis pieminēja vēl citus savu ekspedīciju laikā dzirdētos un sastaptos latgaliešu koklētājus:

No dzirdētā Sproģis Nautrēnu koklētāju Tolča un Mačāna četras melodijas iekļāva savā nepublicētajā darbā „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā”.

Savukārt no tālaika suitu koklētājiem un kokļu gatavotājiem zināmi Nikolajs Heņķis (1864—1933), Pēteris Korāts (1871—1978), Jānis Cērps, Jānis Poriķis (1909—1992), Jēkabs Kripa (1911—?), Antonts Upenieks (1911—?) un Jēkabs Upenieks (1913—?).

Par trimdas latviešu kokļu kustības aizsācējiem var uzskatīt grafiķi Otto Kampi un mākslinieku Leonīdu Linautu. Kampe, vēl dzīvodams Latvijā, uzmērīja kokles no 22 dažādiem novadiem un pamatīgi izpētīja Latvijas Valsts Vēsturiskā muzeja kokļu krājumu, bet pats ar deviņstīgu kokļu izgatavošanu sāka nodarboties vien pēc došanās trimdā, sākumā Vācijā, bet pēc tam Austrālijā. Savukārt Linauts pirms 2. pasaules kara muzeja uzdevumā bija apzinājis visus Latvijas kokļu gatavotājus un vēl pirms došanās trimdā izgatavojis vairāk nekā 10 kokles.

No Linauta par koklēm ieinteresējās inženieris Konstantīns Dravnieks. Neatrazdams nevienu, pie kura pasūtīt kokli, Dravieks ar Linauta palīdzību kokļu izgatavošanai pievērsās pats, veicot arī pētījumus un dažādus eksperimentus, piemēram, kā temperatūras un mitruma maiņa ietekmē dažādu koku kokļu skaņojuma stabilitāti. Viņa kokļu vēstures rakstu un precīzo zīmējumu fotokopijas ātri vien izplatījās citu trimdas kokļu gatavotāju vidū.

Anglijas latviešu kopienā kokļu kustība sākās 1968. gadā, kad Anglijā ar vieskoncertiem viesojās Andreja Jansona vadītais ASV latviešu Ņujorkas koklētāju orķestris, kas pievērsties kokļu gatavošanai iedvesmoja Leonu Bodnieku. Tajā pašā gadā neatkarīgi kokles gatavot atsāka arī Rūdolfs Priede.

Ilgstoši daudz pazīstamākas un izplatītākas bija tieši Kurzemes kokles, ko Valdis Muktupāvels skaidro ar daudz labāk dokumentētajām Kurzemes koklēšanas tradīcijām, tostarp pavisam niecīgo Latgalē pierakstīto kokļu melodiju skaitu, tomēr, sākot ar folkloras atjaunošanas kustību 20. gadsimta beigās, situācija ir mainījusies par labu Latgales koklēm. Pirmie, kas koklēšanas atjaunošanas kustībā Latgales koklēm pievērsa īpašu uzmanību, bija Valdis un Māris Muktupāveli. Ar brāļa pamudinājumu un palīdzību Māris 1981. gadā izgatavoja Latgales kokli, ko sāka spēlēt grupā Iļģi, kurai pievienojās 1982. gadā. No 1983. līdz 1984. gadam arī Valda Muktupāvela vadītās folkloras kopas „Savieši” dalībnieki sev izgatavoja Latgales kokles, kam koklēšanas stilu un repertuāru pielāgoja paši. Liela loma Latgales kokles popularizēšanā bija arī kokļu meistaram Donātam Vucinam, kurš ar Valda Muktupāvela palīdzību un pamudinājumu 1984. gadā sāka gatavot Latgales kokles, kas savas augstās kvalitātes dēļ ātri vien kļuva iecienītas koklētāju vidū. Līdz savai nāvei 1999. gadā Vucins izgatavoja vairāk nekā 100 Latgales kokles.

Valdis Muktupāvels savā grāmatā „Kokles un koklēšana Latvijā” izdala trīs tradicionālo kokļu veidus ar savām vēsturiskajām uzbūves, formas, gatavošanas, rotāšanas un spēlēšanas īpatnībām — Kurzemes kokles un Latgales kokles, kā arī cītarkokles, kas radušās jaunākos laikos, koklēm sajaucoties ar cītarām. Dažkārt izdalīts arī ceturtais kokļu veids — Vidzemes kokles.

Kurzemes, Kursas, Rietumkursas jeb tā sauktās „mazās kokles” ir viens no trim tradicionālo kokļu veidiem. Tām raksturīgs salīdzinoši mazāks stīgu skaits, kas parasti svārstās no 5 līdz 9, un smalkāks, ieapaļš korpuss (aptuveni 50—70 cm garumā, 10 cm platumā un 4—6 cm augstumā) ar nedaudz uz augšu izliektiem galiem. Vairāk nekā puse atrasto un muzeju krājumā esošo Kurzemes kokļu ir ar 5 vai 6 stīgām, no kurām lielākā daļa nāk no Augškurzemes un Kurzemes rietumu piekrastes. Savukārt kokles ar 7, 8 vai pat 9 stīgām raksturīgas suitu apdzīvotajiem novadiem, bet vairāk nekā 9 stīgas Kurzemes koklēm sastopamas vien retumis. Vēl viens Kurzemes koklēm raksturīgs uzbūves elements ir vītnes jeb „gliemeža” formā izveidots platākā gala apakšējais stūris, kurā pēc tam dažkārt izurbts vai izgriezts caurums, lai mūzikas instrumentu varētu uzkarināt. Kurzemes kokļu skaņgaldiņš visbiežāk rotāts ar 2 sešlapu saulītēm vai retāk vilnīšu, zigzaga un trīsstūrīšu zīmju grebumiem, bet korpusa malās rotājumam iegriezts ģeometrisks raksts.

Kurzemē atrastas senākās saglabājušās kokles — tā sauktā „Durbes kokle” un „Piltenes kokle” —, kam abām bijušas pa piecām stīgām. 69 centimetrus garā un 15 centimetrus platā (resnākajā vietā) „Durbes kokle” atrasta 1895. gada ekspedīcijā Durbes novada Durbes „Roņos”. Par to, kad kokle izgatavota, ir dažādi minējumi, no 17. gadsimta otrās puses līdz pat 13. gadsimtam. Apakšpusē tai iegriezts gada skaitlis „1710”, kas bija lielā mēra gads, kad to savā īpašumā ieguva kurzemnieku Bokumu dzimta. Patlaban „Durbes kokle” atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā,. Koklei gan nav saglabājies skaņgaldiņš, kas varētu būt pazudis jau pēc lielā mēra 1710. gadā, jaunās mājas bērniem to izmantojot kā ragaviņas. Arī „Piltenes kokli” Ventspils novada Piltenes „Reniķos” dalībnieki uzgājuši tajā pašā 1895. gada ekspedīcijā. Koklē iegrebti gada skaitļi „1282, 1559, 1757, 1782”, no kuriem „1559” varētu apzīmēt tās izgatavošanas gadu.

Latgales jeb tā sauktās „lielās kokles” ir otrais tradicionālo kokļu veids. Latvijas muzeju kokļu krājuma krietnu daļu veido tieši 18. un 19. gadsimtā izgatavotas Latgales kokles. Lielākajai daļai Latgales kokļu raksturīga trapecveida forma, tomēr ar straujāku šaurā gala sašaurinājumu nekā Kurzemes koklēm. To korpuss ir taisns, plakans un bez nekādiem izliekumiem. Izmēra ziņā Latgales kokles ir lielākas nekā Kurzemes kokles, un tām raksturīgs spārns — korpusa pagarinājums aiz tapu līnijas —, kas pastiprina kokles skanējumu un kalpo kā rokas balsts koklētājam. Igauņu etnologs Igors Tenurists (Igor Tõnurist) uzskata, ka spārns ir kokles jaunievedums, kas sākumā līdz aptuveni 14. gadsimtam radās Pleskavas un Novgorodas zemēs, gusļariem pielāgojot kanneli savai spēles tehnikai, un pēcāk izplatījās tālāk atsevišķu Baltijas somu un baltu — Setu igauņu, vepsu un latgaļu — kokļu konstrukcijās, tiem aizgūstot krievu etnogrāfijas elementus un instrumentālo deju mūziku ar tai raksturīgo akordspēli. Tenurists to pamato ar to, ka Novgorodā, ko tolaik apdzīvojuši salīdzinoši daudz Baltijas somi, 11.—14. gadsimta kultūrslānī atrastie gusļi ir daudz līdzīgāki Kurzemes koklēm, t.i., bez spārna. Šādam Tenurista atzinumam pievienojas arī muzikoloģe Īrisa Priedīte, piemetinot, ka zināms, ka spārnveida gusļi bijuši pazīstami tikai Krievijas ziemeļrietumos.

Arī stīgu skaits Latgales koklēm ir lielāks nekā Kurzemes koklēm, nereti pārsniedzot 12, bet mazāk par 9 stīgām tām ir reti. Latgales kokles apdares ziņā ir raupjākas un vienkāršākas. Vienkāršāki ir arī to skaņgaldiņa rotājumi, ko galvenokārt veido apļa, krusta vai zvaigznes formā izkārtoti dažāda izmēra ieurbti caurumiņi.

Cītarkokles (dažkārt sauktas arī par līmētajām koklēm vai vienkārši cītarām vai koklēm) ir trešais tradicionālo kokļu veids, kas izveidojies 19 gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, Latvijas (jo īpaši Vidzemes) koklēšanas un kokļu gatavošanas tradīcijas ietekmējot ar no Vācijas un citām Viduseiropas valstīm ienākušajām cītarām. Etnoloģe Irisa Liepiņa Vidzemes cītaru izplatības sekmēšanā izceļ arī vācu rūpnieka, nošu un mūzikas literatūras izdevēja Jūlija Heinriha Cimmermaņa mūzikas instrumentu rūpnīcu, kas 1903. gadā atvēra savu nodaļu Rīgā un kuras ražotie instrumenti ātri vien izplatījās apkārtnes kapellu mūziķu vidū.

Cītarām, salīdzinājumā ar koklēm, bija vairāk stīu, lielāks cītarveidīgs korpuss, kā arī metāla tapa un tiltiņš, kas savieno stīgas ar skaņgaldiņu. Tā kā cītarkokļu korpusam bija jāiztur daudz lielāks spriegums, to vairs negreba no vienkoča kā parastās kokles, bet līmēja no atsevišķām daļām un no iekšpuses nostiprināja ar šķērsribām. Visplašāk bijušas sastopamas vienkāršo stīgu cītarkokles, kurās katram skanējuma tonim atbildusi viena stīga, tomēr gatavotas un spēlētas arī divkāršo un trīskāršo stīgu cītarkokles. Stīgu skaits vienkāršo stīgu cītarkoklēm svārstījies no 17 līdz pat 35. Cītarkokles skaņojums lielākoties saglabājies tāds pats kā tradicionālajām koklēm — diatoniska skaņu rinda. Vēlāk cītarkoklēm parādījušies arī korpusam netālu no tapām piestiprināti slēdži, ar ko varēja ātri, lēcienveidā par pustoni vienā (vienkāršie slēdži) vai abos virzienos (dubultslēdži) mainīt stīgas augstumu.

Sākotnēji koklēm un cītarām sajaucoties, veidojušās dažādas starpformas ar viena vai otra instrumenta iezīmēm. Latvijas muzeju fondu krājumos atrodamas dažādas šo abu mūzikas instrumentu starpformas, piemēram, 17 stīgu kokle, kokle ar līmētu korpusu un metāla tapām, cītarkokle ar starveidīgi izkārtotām stīgām, kā arī cītarkokle bez tiltiņa, ļaujot pakāpeniski izsekot cītarkokles attīstību līdz patstāvīgam tradicionālo kokļu veidam.

Par cītarām līdzīgo daudzstīgu kokļu spēlēšanu Jūlijs Sproģis savā 1943. gada darbā „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” raksta šādi:

Valdis Muktupāvels Vidzemes kokles kā atsevišķu kokļu veidu nav minējis. To īpaši izcēlusi nav arī Īrisa Priedīte, norādot, ka Vidzemē tāpat kā
Zemgalē gatavotas un spēlētas Kurzemes un Latgales kokles. Kurzemes kokles bijušas izplatītas arī Augšzemē, tomēr daudzās augšzemnieku gatavotajās koklēs esot jau parādījušās Latgales kokļu konstrukciju elementu iezīmes, piemēram, neliels spārns aiz tapu līnijas.

Tomēr Vidzemes kokles, līdzās Kurzemes un Latgales koklēm, kā vienu no tradicionālo kokļu veidiem izdalījis Konstantīns Dravnieks. Viņš Vidzemes kokles raksturojis kā līdzīgas Kurzemes koklēm, tomēr ar atšķirīgu ķermeņa formu, vienlaikus norādot, ka ļoti niecīgie un senie, stipri bojātie Vidzemes kokļu paraugi par šo kokļu veidu sniedz nepilnīgu priekšstatu. Kā galvenais cēlonis mazajam Vidzemē saglabājušos kokļu skaitam tiek minētie daudzie kari, slimības un brāļu draudzes darbība, kā arī tas, ka 19. gadsimta otrajā pusē, kad sākta tradicionālās mūzikas materiālu vākšana, no Rietumeiropas ievestās cītaras Vidzemē jau bija ieguvušas samērā lielu popularitāti un gandrīz pilnībā izstūmušas no aprites kokles.

Pirmie atsevišķie kokļu modernizēšanas centieni ar nolūku standartizēt kokļu skaņojumu, paplašināt nospēlējamo skaņu diapazonu, pastiprināt to skanējumu, kā arī papildināt kokļu diatonisko skanējumu ar iespēju spēlēt arī hromatiskos toņus sākās jau 1920. un 1930. gados un turpinājās līdz 1970. gadiem. Valdis Muktupāvels savā grāmatā „Kokles un koklēšana Latvijā” izdala trīs modernizēto kokļu veidus, kas guvuši plašāku izplatību un izmantojumu: Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles, koncertkokles un Linauta—Dravnieka—Jansona kokles.

Par kokļu modernizēšanu ir bijuši dažādi viedokļi. Leonīds Linauts 1930. gadu beigās Latvijā Artura Salaka vadīto kokļu modernizēšanu kritizēja:

Arī mūsdienās, kaut arī daudz mazākā mērogā, turpinājās kokļu gatavotāju eksperimentēšana ar to uzbūvi un formu, piemēram, kokļu meistars Rihards Valters ap 2012./2013. gadu sāka izgatavot kokles ar pilnībā izliektu ķermeņa formu jeb tā iesauktās „laivas kokles”.

Tā sauktās Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles izveidotas 1950. gadu beigās Latvijas PSR, kad bijušam krievu tautas mūzikas orķestra vadītājam Sergejam Krasnopjorovam 1946. gadā uzticēts veidot latviešu tautas mūzikas instrumentu orķestri. Tā vajadzībām viņš izstrādāja jauna veida kokles, kam par pamatu ņēma Pētera Korāta gatavotās kokles. Tām viņš, kā pats teica, veica „mērenu modernizāciju” — palielināja stīgu skaitu līdz 15 un mainīja to konstrukciju, ieviešot tiltiņu un palielinot skaņas caurumus, kā arī izdalot pikolo, soprāna, tenora un basa kokles, no kurām basa kokle ievērojami atšķīrās ar savu hromatisko skaņojumu. Jaunās kokles pēc Krasnopjorova zīmējumiem un norādēm orķestrim izgatavoja Arturs Ķirpis.

Jau 1947. gadā darbu sāka latviešu tautas mūzikas orķestris, kam, balstoties uz Ķirpja koklēšanu un atziņām, Krasnopjorovs 1951. gadā izdeva mācību līdzekli „Kokles skola”, kurā Ķirpis gan vairs nav pieminēts. Izdevumā iekļauti ne vien koklēšanas vingrinājumi, kuros īpaši izcelta koklēšana ar brauci, bet arī kokļu repertuārs.

Pirmo koncertkokli ar trīsarpus oktāvām un 25 stīgām latviešu mūzikas orķestra solistei Helēnai Kļavai-Burgmeisterei 1951. gadā izgatavoja Romāns Ķirpis. Iepriekš orķestrī jau izmantoja tā saucamās „mēreni modernizētās” Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles. Koncertkoklei bija klusinātājs un pirmie tā sauktie dubultslēdži, ar ko varēja stīgu pārskaņot pustoni uz augšu vai leju, tādējādi kopā paplašinot nospēlējamo diapazonu par vēl vienu toni.

Pirmais koncertkokļu mācību līdzeklis „Kokles spēle: Teorija un repertuārs” izdots 1973./1974. gadā. To, apkopojot savus koklēšanas paņēmienus, kopā ar Gunu Āboliņu, Vjačeslavu Kotovu, Gunāru Ordelovski un Vilni Salaku izstrādājusi Helēna Kļava-Burgmeistere. Grāmatā apskatīta koklēšanas teorija un koncertkokļu uzbūve, kā arī iekļauti vingrinājumi, īpaši pievēršoties pozīciju mācībai, koklējot ar brauci, un skaņdarbi gan vienai koklei, gan koklētāju ansambļiem. Tajā arī izdalīti tolaik trīs izplatītākie koncertkokļu paveidi:

Pēcāk minēts, ka orķestros sastopamas arī 23 stīgu basa koncertkokles (si1—la), kas gan izmēra, hromatiskā skaņojuma un spēles tehnikas ziņā krasi atšķiras no iepriekšminētajiem koncertkokļu veidiem, un ka mēdzot arī izgatavot solo koncertkokles ar vairāk stīgām, tā apvienojot soprāna un alta kokļu diapazonus un paplašinot nospēlējamās oktāvas līdz četrām un vairāk. Pēc tam Āboliņa izstrādāja arī koklēšanas metodiku bērnu mūzikas skolām, mācību grāmatu un vairākus skaņdarbu pārlikumu un etīžu nošu krājumus koncertkoklēm. Valdis Muktupāvels norāda, ka šīs koncertkokles mācība gan ir daudz līdzīgāka klasiskās arfas vai pat klavierspēles mācīšanai, nevis tradicionālajām koklēm.

Patlaban, pēc Latvijas Nacionālā mūzikas centra datiem, mūzikas izglītības iestādēs, kultūras namos un centros, kā arī vispārējās izglītības iestādēs ir vairāk nekā 70 koklētāju ansambļu, kuros kopā darbojas vairāk nekā 500 koklētāju.

Tā saukto Linauta—Dravnieka—Jansona kokļu atšķirīgā uzbūve un koklēšanas skola sāka veidoties ASV 1970. gados, tās attīstībā galveno ieguldījumu sniedzot trim cilvēkiem — māksliniekam Leonīdam Linautam, inženierim Konstantīnam Dravniekam un komponistam Andrejam Jansonam, kaut arī bez apzināta modernizēšanas nolūka. Pirmo trīspadsmitstīgu kokli pēc Linauta padomiem un Ž. Ciba palīdzību 1961. gada augustā Sietlā izgatavoja Valdis Kārkls. To ņemot par pamatu, 1961. gada decembrī sev kokli izgatavoja Dravnieks, kurš savus kokļu zīmējumus 1965. gadā publicēja laikrakstā „Latvija Amerikā”, un tie kļuva par standartu citiem turpmākajiem trimdas kokļu gatavotājiem.

Kaut arī ārēji Linauta—Dravnieka—Jansona kokles tikpat kā neatšķīrās no tradicionālajām Kurzemes koklēm, Valdis Muktupāvels savā grāmatā „Kokles un koklēšana Latvijā” to izdalīšanu kā atsevišķu modernizēto kokļu veidu pamato ar Kurzemes kokļu senākajām tradīcijām neatbilstoši lielo stīgu skaitu, resnumu un nospriegotību, kā arī mazo attālumu starp stīgām, kas koklēšanu ar pirkstiem bez brauča padarīja gandrīz neiespējamu. Arī Jansona sarakstītās grāmatas koklēšanas mācība balstījās uz šīm kokļu uzbūves īpatnībām.

Valdis Muktupāvels kokles atzinis par sabiedriski un saimnieciski visaugstāk novērtēto latviešu mūzikas instrumentu. Par tās mītisko izcelsmi no visiem latviešu mūzikas instrumentiem latviešu folklorā un mitoloģijā arī ir visvairāk liecību. Pavisam Krišjāņa Barona apkopotajā tautasdziesmu krājumā „Latviju Dainas” un Pētera Šmita „Tautas dziesmās” kokles, koklētāji vai koklēšana minētas 274 dziesmās. Kokles sauktas par „Dieva koklēm” un „zelta koklēm”, tās, iespējams, saistot ar debesu un saules sfēru, uz ko vedina domāt arī kokļu skaņgaldiņā grebtie saulīšu rotājumi. Tautasdziesmās kā mītiskie koklētāji parasti minēti Dieva dēli — Jānis un dievišķie dvīņi — vai Saule, kas koklē Austras koka zaros, bet, saskaņā ar pasakām, līdz cilvēkiem kokles nokļuvušas, Dievam tās uzdāvinot kādam labsirdīgam jaunietim, kurš viņam grūtā brīdī palīdzējis.

Vairāk nekā piektdaļā tautasdziesmu kokles minētas saistībā ar vedībām, brāļiem-panāksniekiem dzenoties pakaļ vedēju aizvestajai māsai un pa ceļam sastopot krauklīti sēžam ozolā vai kalnā, „zelta kokles koklēdams/rociņā”, kas viņiem parāda tālāko ceļu un parasti arī pavēsta tālākos notikumus. Aptuveni 45 dainās apcerēta kokļu skaņa vai koklēšana, bet 10 tautasdziesmās kokles minētas pieguļā un tikai trijās — kā deju mūzikas instruments.

Valdis Muktupāvels norāda, ka koklēšanai raksturīgie paņēmieni ir samērā atšķirīgi no citu stīgu instrumentu spēlēšanas. Arī Kurzemes kokļu spēlē, salīdzinājumā ar Latgales kokles spēli, ir zināmas īpatnības.

Par suitu novadā vēl sastapto dzīvo koklēšanas tradīciju Andrejs Jurjāns savā 1892. gada darbā „Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot” rakstīja:

Valdis Muktupāvels norāda, ka Jurjāna Augšzemē minētā „kokļu sišana” nav domāts cimbolei līdzīgs spēlēšanas stils, bet gan drīzāk stīgu ieskandināšanu ar kociņu, to strauji virzot prom no sevis. Savukārt ar pēdējo teikumu domāts tas, ka apakšējā stīga skan visu laiku, pildot burdona funkciju. Ejot vai jājot, kokles uzkāra saitē pār plecu. Sproģis apraksta vēl vienu koklēšanas veidu:

Kokļu skaņojumi bijuši dažādi, pārsvarā diatoniski. Kokļu senāko skaņojumu pamatā ir apakšējā vai augšējā burdona stīga, ko papildina pārējo stīgu dažādi tetrahordi. Daži Jurjāna un Melngaiļa pierakstīti kokļu skaņojuma paraugi:

Mūsdienās tradicionālo kokļu skaņojums ir lielākoties standartizējies, visbiežāk sastopami šādi skaņojumi:

Koncertkokles pamatskaņojums ir standartizēts:




#Article 21: Korelācija (176 words)


Korelācija jeb saistība ir mērījums, kas parāda divu vai vairāku mainīgo saistību (t.i., vai, mainoties vienam mainīgajam, izmainās arī otrs). Absolūtā korelācija (|r|=1,00) var tikt citādi attēlota kā y = a + bx. Tomēr statistikā parasti nemēdz būt tik absolūtas sakarības. Tā vietā nosaka sakarības ciešumu, ko izsaka ar koeficientu r robežās [–1;1]. Ja koeficients tuvojas r=1,00, tad saka, ka, palielinoties vienam, palielinās arī otrs, bet, tuvojoties r=–1,00 — palielinoties vienam, otrs samazinās. Ja r=0 vai tuvu tam, tad sakarība nepastāv.

Tas, vai korelācijas koeficientu var uzskatīt par statistiski nozīmīgu, ir atkarīgs no izlases apjoma (jeb no rezultātu ticamības). Ja izlases apjoms ir 3, tad par statistiski nozīmīgu var saukt rezultātu r=0,805, ja apjoms ir 30, tad šis skaitlis ir r=0,296, bet ja izlasē ir 500 dati, tad statistiski nozīmīgs ir jau r=0,073.

Citā aspektā runā par sakarības ciešumu. Neatkarīgi no izlases apjoma, ja korelācijas absolūtā vērtība ir līdz 0,2, tad sakarība ir ļoti vāja, ja tā ir 0,2—0,4, tad sakarība ir vāja, no 0,4 līdz 0,7 sakarība ir vidēji cieša, virs 0,7 sakarība ir cieša.




#Article 22: Lingvistiskās relativitātes teorija (365 words)


Lingvistiskās relativitātes teorija ir psiholingvistikas teorija, kas paredz, ka cilvēkam domāšanas procesi notiek viņam zināmās valodas vai vairāku zināmo valodu un kultūru ietvaros — to, ka valodas ietekmē cilvēka domāšanas potenciāls iegūst noteiktu virzienu. Ja kādā valodā, atšķirībā no citām, nav laika izteiksmes (piemēram, Hopi indiāņu valodā), tad šīs valodas lietotājiem būs grūti ne vien izteikties, bet arī domāt nākotnes vai pagātnes kategorijās.

Bendžamins Lī Vorfs (1897—1941), kurš, par spīti tam, ka nebija ieguvis atbilstošu zinātnisku izglītību un kura teorijas zinātnisko noformējumu palīdzēja izveidot antropologs profesors Edvards Sapīrs, izveidoja vienu no interesantākajām un populārākajām psiholingvistiskajām teorijām.
Vorfs uzsver to, ka, ja nav zināmi izņēmumi, tad arī nav iespējams saskatīt likumsakarību. Viņš min populāro izteicienu, ka izņēmums pierāda likumsakarību, to saistot ar situāciju, kurā kāds hipotētisks cilvēks vai vesela cilvēku rase redz tikai zilo krāsu, līdz ar to jēdziens zils, lai gan viņu valodā tam ir denotāts, tomēr nevar tikt uztverts, jo nav iespējams šo jēdzienu pretnostatīt kādam citam. No viņa teiktā var secināt, ka bērns, kurš, mācoties savu pirmo valodu, lielākoties nemaz nezina par citu valodu esamību, to nemaz nespēj uztvert kā valodu, bet pieņem to kā neaizvietojamus objektu un parādību nosaukumus. Tas, ka bērns patiešām uztver valodas vārdus kā neaizvietojamus nosaukumus, tiek pierādīts arī Ļeva Vigotska pētījumos. Vorfs savos apgalvojumos iet vēl tālāk un apgalvo:

Viņš norāda arī iemeslu, kāpēc zinātne mūsdienās visā pasaulē tomēr virzās līdzīgā virzienā:

Tiek uzskatīts, ka teorijas pamatā bijusi Vorfa ilgstošā interese par Hopi indiāņu ciltīm, kā arī viņa acteku un maiju kultūras studijas. Tomēr saknes šai teorijai meklējamas arī Eiropas civilizācijas vēsturē, kur līdzīgas domas parādījušās jau filologa Vilhelma fon Humbolta laikā. Savā rakstā Par salīdzinošām valodu studijām attieksmē uz dažādiem valodas attīstības posmiem viņš norāda:

(Humbolts, Izlase)

Filozofijas vēsturē līdzīgu domu ir izteicis arī Ludvigs Vitgenšteins:

(Wittgenstein, Tractatus)

Pats Vorfs nekad nav uzrakstījis kādu konkrētu grāmatu, kurā būtu izklāstīti teorijas pamatprincipi, visa informācija par viņa teoriju veidojas no atsevišķiem viņa rakstiem Amerikas psiholoģijas žurnālos, kā arī no sarakstes ar zinātniekiem. Tā arī nav iespējams precīzi noteikt, vai Vorfs ir pieņēmis t.s. teorijas stingrā determinisma variantu vai akceptējis vājā determinisma variantu, kas nozīmē uzskatu, ka šī teorija ir tikai viens no galvenajiem faktoriem, bet ne vienīgais cilvēka domāšanu ietekmējošais.




#Article 23: Loģika (245 words)


Loģika (, logiké — ‘pareizi domāt’) ir zinātne par intelektuālās izziņas formām, metodem un to savstarpējām likumsakarībām. Būtībā loģika ir zinātne par domāšanu, kura nodarbojas ar domāšanas veidu un likumu pētīšanu. Loģika ļauj pamatot savu viedokli un nenonākt pretrunās pašam ar sevi. Viens no loģikas svarīgākajiem uzdevumiem ir iemācīt apzināti izmantot loģikas likumus un domāšanas formas. Tā ļauj izprast jēdzienus un izdarīt spriedumus un secinājumus.

Loģiskie spriedumi un elementi ir atrodami visās zinātņu nozarēs.

Matemātiskā loģika ir vairāku citu zinātņu nozaru pamatā, piemēram, teorētiskas datorzinātnes un filozofiskās loģikas pamatā. Matemātiskajā loģikā pēta matemātisko pierādījumu formas, formālās valodas izteikumus un operācijas ar izteikumiem. Matemātiskā loģika apvieno vienā disciplīnā matemātiku un loģiku, aprakstot pareizai domāšanai raksturīgās formālās kārtulas.

Filozofiskā loģika ir akcentēta uz loģikas filozofiskajiem aspektiem. Tajā tiek apskatīti tādi jautājumi kā, piemēram, vai patiesība ir absolūta, vai tā tomēr ir atkarīga no prāta un uztveres.

Tiek uzskatīts, ka loģika radās pirms aptuveni trīs tūkstošiem gadu. Līdz ar to tā ir viena no senākajām zinātnēm. Lielā mērā loģika ir bijusi saistīta ar filozofiju. Līdz 19. gadsimtam loģika bija filozofijas sastāvdaļa. Tikai 20. gadsimtā tā kļuva par patstāvīgu zinātni. Loģika kļuva ne tikai par zinātni, bet arī kļuva par izziņas, darbības un komunikācijas organonu.

Starp sengrieķu filozofiem, kas lika pamatus antīkās pasaules loģikai, bija Pitagors, Zēnons Elejietis, megarieši, īpaši Eubulīds, Sokrats un Platons. Liels devums Rietumu pasaules loģikas attīstībā bija arī vēlāk dzīvojošajam sengrieķu filozofam Aristotelim.

Loģikā plaši tiek izmantoti dažādi simboli. Šeit ir uzskaitīti izplatītākie no tiem.




#Article 24: Literatūra (497 words)


Literatūra (no  — 'burts') jeb rakstniecība ir viss cilvēces uzrakstītais tekstu kopums ar māksliniecisku vai sabiedrisku nozīmi. Literatūra tiek iedalīta daiļliteratūrā, zinātniskajā literatūrā un publicistikā. Šaurākā nozīmē jēdziens literatūra apzīmē mākslas veidu — daiļliteratūru.

Literatūras pirmsākumi meklējami mutvārdu mitoloģijas un folkloras tradīcijās. Par pirmo zināmo literāro darbu tradicionāli uzskata babiloniešu Poēmu par Gilgamešu (ap 3. g.t. p.m.ē.). 5.—2. gs. p.m.ē. Indijā pierakstīts eposs Rāmājana, bet ap 5. gs. p.m.ē. — otrs lielākais eposs literatūras vēsturē Mahābhārata (tajā ir aptuveni 2,5 miljoni vārdu).

Rietumu literatūras sākumi datējami ar 8. gs. p.m.ē., kad Senajā Grieķijā dzimst antīkā literatūra. Šajā laikā tapuši Homēram piedēvētie eposi Iliāda un Odiseja un Hēsioda eposi Teogonija un Darbi un dienas. Antīkā literatūra uzskatāma par visas Rietumu literatūras pamatu - neviena no nacionālajām Eiropas literatūrām nav veidojusies bez antīkās literatūras ietekmes. Sākotnēji gan lielāka loma ir romiešu literatūrai, kas, jāatzīst, bieži tikai atdarina sengrieķu literatūru.

Vēsturiski izveidojušies četri literatūras pamatveidi:

Dzeja parasti ir rakstīta saistītā valodā, tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Pastāv dažādi mēģinājumi klasificēt dzeju, taču neviens no tiem nespēj aptvert dzeju pilnībā. Dzeju var mēģināt klasificēt pēc tās tematikas (filosofiskā, meditatīvā, liriskā dzeja u.tml.), pēc vārsmojuma (metriskā, toniskā, sillabiskā, sillabotoniskā dzeja, brīvās vārsmas, verlibrs), strofikas, formas (t.s. tradicionālās formas ir, piemēram, epigramma, elēģija, idille, oda u.c.) un citādi. Tā kā 20. un 21. gadsimta literatūrā lielākoties vērojama atteikšanās no tradicionālu formu, vārsmojuma un strofikas izmantošanas, šī laika dzejas klasifikācija pēc šādiem principiem ļoti bieži ir neiespējama.

Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskums, mazāka tēlainība nekā dzejai (tomēr bieži vien, it īpaši 20. gadsimtā, proza var būt arī nesižetiska vai ļoti tēlaina). Tradicionālie prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, miniatūra, tēlojums, humoreska. Taču 20. un 21. gadsimta literatūrā vērojama prozas žanru robežu izplūšana un žanru hibridizācija. Piemēram, 20. gadsimta pirmās puses avangarda literatūras virzieni apzināti, lai paustu noliedzošu attieksmi pret tradiconālo literatūru un paplašinātu mākslinieciskās izteiksmes iespējas, radīja literatūru, kas neiekļaujas tradiconālo literatūras žanru sistēmā. 20. gadsimta otrajā pusē literatūras žanru sistēmu turpināja destabilizēt postmodernisma literatūra.

Dramaturģijas darbi (lugas) pamatā ir rakstīti sarunu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī. Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdija, drāma, traģikomēdija, komēdija.

Liroepika apvieno dzejas un prozas (dažreiz arī dramaturģijas) iezīmes: tā rakstīta saistītā valodā un ir vēstījoša un sižetiska. Liroepikas pamatžanri ir eposs, poēma, balāde, sāga, fabula.

Literatūrzinātne pēta daiļliteratūru dažādos aspektos. Latviešu tradīcijā, balstoties uz vācu tradīciju, literatūrzinātnei ir trīs savstarpēji cieši saistītas apakšnozares: 

Šāds literatūrzinātnes modelis izveidojās Vācijā 19. gadsimtā un ir nostiprinājies ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un vairākās citās Austrumeiropas valstīs.

Literatūrzinātnes pirmsākumi rodami jau Senajā Grieķijā (Aristoteļa Poētika, 4. gs. p.m.ē.), tā attīstās Senajā Romā (Horācijs), Renesanses (Frančesko Petrarka) un klasicisma (Nikolā Bualo) laikmeta Eiropā, arī 19. gadsimtā. Literatūrzinātne — īpaši teorija un kritika — spēcīgi izmainās 20. gadsimtā, izveidojoties tādiem humanitāro zinātņu virzieniem kā hermeneitika, strukturālisms un poststrukturālisms. Ļoti liela nozīme ir arī Zigmunda Freida psihoanalīzei un Karla Gustava Junga dzīļu psiholoģijai.




#Article 25: Lerijs Ādlers (265 words)


Lorenss Sesils Ādlers (; dzimis , miris ), zināms arī kā Lerijs Ādlers (Larry Adler), bija amerikāņu mūziķis, kas tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem mutes harmoniku spēlētājiem. Pats viņš uzskata, ka tās ir saucamas par mutes ērģelēm.

Lai arī 50 sava garā mūža gadus Lerijs nodzīvoja Anglijā, viņš piedzima ASV, Merilendas štata Baltimoras pilsētā 1914. gada 10. februārī nepavisam ne mūziķu ģimenē. Tomēr jau no agras jaunības viņš apmeklēja muzikālus pasākumus, piemēram, Sergeja Rahmaņinova vieskoncertus. Viņš uzsāka dziedāt un trenēties mutes harmoniku spēlē pēc dzirdes, galvenokārt — klausoties iemīļotos fonogrāfa ierakstus. Kādu laiku viņš apguva arī klavierspēli Pībodijas konservatorijā, bet no tās tika izslēgts par skaņdarba Yes, We Have No Bananas izpildīšanu.

Pēc uzvaras štata mutes harmoniku spēlmaņu sacīkstēs 1927. gadā ar rezultātu 99,9 (tiesnesis to paskaidroja: Neviens nav perfekts.), viņš aizbēga uz Ņujorku. Tur Larijs spēlēja kinoteātros starp izrādēm.

Ādlera lielais brīdis pienāca 1934. gadā, kad viņu ievēroja Anglijas vadošais impresārijs Čārlzs Kohrans. Larijs tika uzaicināts uz Vestendas rēviju Streamline, kur guva lielus panākumus, un 1937. gadā rēvija Tune Inn tika izveidota tieši viņam. 1939. gadā viņš atgriezās ASV, kur, uzstājoties kopā ar Čikāgas Sieviešu simfonisko orķestri, viņš ieguva atzinību kā klasiskās mūzikas izpildītājs. ASV viņš uzturējās līdz par 1949. gadam, kad aukstā kara apstākļos bija spiests to pamest savas politiskās pārliecības dēļ. Viņš atgriezās Anglijā, kur komponēja mūziku filmām, televīzijas programmām, parādījās televīzijā, radio, kabarē, sniedza solokoncertus. 1994. gadā, piedaloties Sting, Eltonam Džonam, Šērai un citiem pazīstamiem mūziķiem, Ādlers izdeva albumu ar Džordža Gēršvina dziesmām, un, iekļūstot Lielbritānijas mūzikas topos, reizē iekļuva arī Ginesa rekordu grāmatā kā vecākais cilvēks, kas to paveicis.




#Article 26: Latviešu mitoloģija (1286 words)


Latviešu mitoloģija ir latviešu kultūrai raksturīgo mītu un ticējumu kopums, kas veidojies baltu reliģijas, kristietības un jaunāko laiku tautiskās kultūras (galvenokārt Pirmās atmodas) mijiedarbībā. Latviešu mitoloģijai ir ne vien līdzība ar citu baltu tautu (lietuviešu un prūšu) mitoloģiju, bet arī ar somugriem — līviem un igauņiem — raksturīgajiem dabas kultiem. Ieskatu latviešu mitoloģijā sniedz lielākoties 18.—20. gadsimtā pierakstītās un apkopotās latviešu tautasdziesmas, kā arī kopš 12. gadsimta veiktie hroniku ieraksti, ceļojumu apraksti, baznīcu vizitāciju protokoli, vārdnīcas u.c. avoti.

No arheoloģiskajām liecībām secināms, ka Latvijas teritorijā dzīvojošo cilšu priekštečiem nozīmīgu vietu ieņēma fetišisms, totēmisms, uguns, Saules, Mēness un Pērkona kulti, kā arī dažādi maģijas veidi.

Senākās rakstiskās liecības par senlatviešu ticējumiem un rituāliem ir saglabājušās no 12. gadsimta rakstiem. 1199. gada 5. oktobrī Romas pāvests Inocents III izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem no katoļu ticības, pret „barbariem, kas Dievam pienācīgo godu dod truliem kustoņiem, lapotiem kokiem, dzidriem ūdeņiem, zaļojošiem kokiem un nešķīstiem gariem”.

Jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka luterāņu mācītājiem jāraugās, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu „dvēseļu mielošanu” (Dwessel Meley). Tāpat tika aizliegta vaska, sveču, vilnas, vistu, olu, sviesta u.tml. ziedošana.

Kurzemes hercogistes baznīcu inspektors Zalomons Hennings savā „Vidzemes un Kurzemes hronikā no 1554. līdz 1590. gadam...” rakstīja, ka latvieši turējuši čūskas un krupjus par dieviem, un kad kādu nosituši, tad sanākušas vecas vaimanātājas un kliegušas: Man pene Math, man pene Math (Mana Piena māte, mana Piena māte).

Poļu—zviedru karu laikā Rīgas jezuītu kolēģijas pāters Jānis Stribings (Joannis Stribingius) 1606. gadā apceļoja Rēzeknes un Ludzas apvidus un savā ziņojumā sīki aprakstīja vietējo iedzīvotāju ticējumus. Latvieši (Lothavi) stāstījuši, ka ir dievs, kas valda pār debesīm un dievs, kas valda pār zemi un kuram ir pakļauti dažādi zemākie dievi. Ir dievs, kas dod zivis, dievs, kas dod medījumu, tāpat ir labības, lauku, dārzu, zirgu, govju u.c. dievi. Ziedojumus nesa pie kokiem un svētbirzīm. Ozolu dēvēja par vīru un tam zināmā laikā ziedoja divas olas, liepu dēvēja par sievieti un tai ziedoja pienu, sviestu, sieru un taukus. Zirgu dievam, ko dēvēja par Dieviņu Ūsiņu (Dewing Uschinge), ugunī sviežot ziedoja divus naudas un divus maizes gabalus un treknas gaļas gabalu. Govju dievei Māršai (Deo Moschel) pie svētā koka ziedoja sviestu, pienu, sieru. Līdumu dieviņam Cerēliņam (Dewing Cerehlicing vai Deus Cerehling) zināmā laikā mežā ziedoja melnu vērsi, melnu vistu, melnu sivēnu un mucas alus. Pirmo kumosu pirms ēšanas svieda ugunī, tāpat pirmo alus malku lej ugunī. Ticēja, ka cilvēku dvēseles var pārvērsties par vilkiem, lāčiem vai dievībām, tās ir jāpabaro dvēseļu dienā.

Zemgales luterāņu mācītājs Pauls Einhorns 1627. gadā izdotajā „Elkdievības un māņticības atspēkojumā” (Widerlegung der Abgötterei und Aberglaubens) uzskaitījis vairākas latviešu mitoloģiskās mātes: Jūras māti, Lauka māti, Meža māti, Ceļa māti, Dārza māti. Pēc Einhorna vārdiem, šīs mātes piesaucot attiecīgo darbu darītāji vai tie, kam ar to kāda saistība. Māras dieve izmantota par juceklīgās latviešu māņticības (confusum chaos) paraugu, rādot, kā Svētā Marija sajaukusies ar pagānisku lopu dievieti un cik slikti savu darbu darījuši iepriekšējie jezuītu sludinātāji, toties klāt nāk „sieviešu dieve” Laima, kas ir Fortūna (Fortuna) jeb veiksmes dieviete, un par to zemākā Dēkla, kas tikai iešūpo un uzrauga jaundzimušos. Aprakstot latviešu svētkus, paradumus un mēnešu nosaukumus, Einhorns piemin dvēseļu mielošanu un Dieva dienas, kas „apzīmē to pašu laiku”, ko Veļu mēnesis (Wälla-Mänes). Par vārda „dievs” nozīmi un izcelsmi Einhornam komentāru nav, tas netiek minēts kā patstāvīga dievība, tikai salikumos Jūras dieve un Mežadievs. Tāpat mitoloģijā ir arī Pērkoņtēvs un Jāņa Tēvs. Daudzās vietās jēdzieni „dievs” un „tēvs” sakrīt.

Rīgas rātskungs Reinholds Lubenaus 1585. gadā apraksta kuršu Ziemassvētku izdarības:

Latviešu izcelsmes Raunas luterāņu mācītāju Jāni Reiteru 1664. gadā apsūdzēja ķecerībā par to, ka viņš Bērtuļa dienas dievkalpojumā esot novietojis uz altāra Marijas un Bērtuļa koka tēlus, dedzinājis to priekšā vaska sveces un pieņēmis no draudzes vasku kā ziedojumu. Tas tika uzskatīts par luterāņu ticībai neatbilstošu latviešu mitoloģisko ticējumu sajaukšanu ar katolismu. Disputā ar Vidzemes ģenerālsuperintendentu Johanesu Geceliusu mācītājs Reiters aizstāvēja savus reliģiskos uzskatus, tomēr tika atcelts no amata.

No 1739. gada tiesas sprieduma zināms, ka notikusi slepena mirušo apbedīšana Zilā kalna nogāzēs. Tiesa nosprieda, ka apbedījumi Zilā kalnā ir likvidējami un par katru slepeni apbedīto jāsamaksā soda nauda 3—5 dālderu apmērā.

Kurzemes hercogistes luterāņu mācītāji Jānis Lange (1615—1685/1690) un Gothards Frīdrihs Stenders (1714—1796) savās skaidrojošajās latviešu-vācu vārdnīcās mēģināja rekonstruēt seno latviešu dievību panteonu, kas ietvēra gan vēsturiski dokumentētas dievības kā Dēklu (zīdaiņu dieviete un mazu bērnu kopēja, kurai tiem miers un izdošanās jādod, Stenders 1783), Jodu (lauka vai meža velns, spoks, Stenders 1783; Meža velns, Lange 1773), Laumu (zemes dieviete, kas pār zemi valdīja, kurai vakars pirms piektdienas tika svētīts, Stenders 1783), gan arī tādas fantastiskas dievības kā Pekkols (gaisa garu, elles un tumsas/aptumsumu dievs, Stenders 1783), Pīkals (Piegals, latviešu kalnu dievs, Lange 1773) un Trimpus (pagānisko latviešu dzīru dievs, kuram tie pusi sava lauka novēlēja, Stenders 1783). 19. un 20. gadsimta mijā to pārņēma un dažkārt tālāk papildināja jaunlatvieši, cenšoties to tuvināt sengrieķu un indiešu dievu panteonam.

Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas lektors Jēkabs Lautenbahs (pseidonīms Jūsmiņš) no 1881. gada līdz 1882. gadam vadīja literāro žurnālu „Pagalms”, kurā pauda uzskatus, ka „būtu vēlams, ka arī ikkatrs, kas vien spēj, savu garu un roku cilātu, vectēvu dārgās mantas krādams un sijādams [..] Ātrāk tak nevar daiļa literatūra pilnam uzplaukt, pirms nav mitoloģija, kas tak katras tautiskas literatūras pamats, skaidri izdibināta, zināma.”
Viņa rakstos bija uzsvērta mitoloģiska satura latviešu tautasdziesmu nozīme. Jau savā pirmajā dzejas krājumā „Līga” (1880) viņš popularizēja no Vecā Stendera aizgūtās senlatviešu dievības.

lietuviešiem un latviešiem bijusi vienota pirmtauta ar kopīgu mitoloģiju.

Latvijas Universitātes privātdocents Haralds Biezais, kas Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 1955. gadā Upsālas Universitātē aizstāvēja filozofijas doktora grādu ar disertāciju „Seno latviešu galvenās dievietes” (Die Hauptgöttinnen der alten Letten), vēlāk kā Upsālas Universitātes profesors 1961. gadā publicēja grāmatu „Dieva tēls latviešu tautas reliģijā” (Die Gottesgestalt der lettischen Volksreligion), bet 1972. gadā grāmatu „Seno latviešu Debesu dievu ģimene” (Die himmlische Götterfamilie der alten Letten).
Haralda Biezā disertācija bija pētījums par senlatviešu reliģijas dievēm Laimu, Māru, Dēklu un Kārtu. Biezais ir aplūkojis latviešu mitoloģiju starptautiski un vēsturiski salīdzinošā kontekstā, vispusīgi izvērtējis un apzinājis iepriekš pētīto un devis būtisku ieguldījumu daudzu nozīmīgu problēmu risinājumā, veicot detalizētus un faktu materiālā balstītus pētījumus. Reliģijas pētnieki recenzijās par viņa trīs grāmatām atzīmēja, ka „agrāk nav iznācis tik monumentāls darbs par seno latviešu reliģiju salīdzināmās reliģiju zinātnes ietvaros. Triloģiju par to var sagaidīt tikai vienreiz gadsimtā”.

Profesors Biezais bija arī enciklopēdijas „Reliģija pagātnē un tagadnē” (Die Religion in Geschichte und Gegenwart) līdzstrādnieks, Britu Enciklopēdijas izdevumos atrodami viņa raksti par baltu reliģijām.

Katra zemākā līmeņa dievības ir vai nu pakļautas augstāka līmeņa dievībām, vai arī ir to izpausmes.

Pēc visām pazīmēm Liktenis atbilst nāves dievam, kuram ir analogi citās baltu tautu mitoloģijās.

Kā norāda valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits, īpaša latviešu mitoloģijas iezīme ir tā sauktais māšu kults, kāds nav sastopams ne vien pārējo baltu mitoloģijā, bet arī daudzu citu indoeiropiešu tautu mitoloģijā. Viņš latviešu mitoloģijā saskaitīja vairāk nekā 40 dažādas mātes, no kurām tikai četrām — Zemes mātei, Lauka mātei, Vēja mātei un Rauga mātei — atbilst līdzīgas dievības lietuviešu mitoloģijā — Žemepatis (), Laukopatis jeb Laukosargs (Laukosargas), Vejopatis (Vėjopatis) un Raugopatis (no  — 'kungs'). Savukārt igauņu mitoloģijā sastopama Vēja māte () Jūras māte (Mere-ema), Ūdens māte (Vee-ema) un Maura māte (Muru-ema). Mātes kults visticamāk pastāvējis arī pie galliem un ģermāņiem, kas to varētu būt aizguvuši no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarhālu iekārtu un mātes fīlāciju, kurā tuvāko radniecību rēķināja nevis pēc tēva, bet mātes. Šāda mātes filācija visticamāk bijusi arī pie piktiem un ibēriešiem. Viens no uzskatiem ir, ka mātes kults latviešu valodā aizgūts no lībiešiem vai igauņiem vai arī no kādas daudz senākas Eiropas tautas, kas bijuši Vidzemes pirmiedzīvotāji, kam pievienojas arī Šmits, piebilstot, ka „tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekāda ziņā nevarēja celties jaunākos laikos”.

 




#Article 27: Mūzika (318 words)


Mūzika (, mousikḗ — ‘mūzu māksla’) ir mākslas veids, kurā ir ar ausi uztvertas, īpaši izveidotas vai nejauši radušās priekšmetu vai parādību izraisītas gaisa svārstības, kas ar asociāciju, analoģiju un sinestēziju palīdzību iedarbojas uz cilvēka psiholoģisko stāvokli kā intelektuāli vai emocionāli stimulējošs, organizējošs, terapeitisks vai sakrāls līdzeklis.

Mūzika esot cilvēka kā biosociālas būtnes integrāla daļa, nav universāla. Tās definējumi, īpašības un funkcijas ir atkarīgas no kultūras, kurā mūzika pastāv.

Mūzika ir viena no mākslas formām. Tās pamatelementi un izteiksmes līdzekļi ir skaņkārta, ritms, metrs, temps, dinamika, tembrs, melodija, reģistrs, harmonija, faktūra. Mūzika tiek fiksēta ar nošu raksta palīdzību. Moderno nošu pierakstu izgudroja mūks Gvido no Arecas. Tā var būt diferencēta pēc dažādiem principiem: pēc autorības (tradicionālā tautas, akadēmiskā un populārā mūzika), skaņdarba rakstura, atskaņojuma veida, atskaņotāju sastāva, sintēzes ar literatūru un citiem mākslas veidiem, lietojuma funkcijas, skaņkārtu sistēmas, stiliem un žanriem.
Parasti mūzika sastāv no zemākām un augstākām skaņām.

Mūzika ir atrodama ikvienā zināmajā kultūrā gan mūsdienās, gan pagātnē, tomēr tā ir bijusi atšķirīga gan laikā, gan telpā. Tā kā visiem pasaules iedzīvotājiem, tostarp visizolētākajām ciltīm, ir zināma mūzika, tiek pieļauts, ka tā radusies vēl pirms cilvēku izkliedēšanos pa visu Zemi. Līdz ar to tiek pieļauts, ka mūzika pastāv vismaz 50 tūkstošus gadus un radusies Āfrikā, kas tiek uzskatīta arī par cilvēku izcelšanās vietu.

Mūzikas attīstību laikā var iedalīt senajā mūzikā, viduslaiku mūzikā, renesanses mūzikā (raksturīga vokālā daudzpusība), jaunlaiku mūzikā (radās operas), baroka mūzikā, rokoko un klasiskajā mūzikā, Vīnes klasiskajā mūzikā, romantiskā mūzika, jaunromantismā un populārajā mūzikā.

Par klasisko mūziku mēdz dēvēt visa veida mūziku, kas dominēja Eiropā no 9. gadsimta līdz mūsdienām. Par tās ziedu laikiem uzskata periodu no 16. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta sākumam.

Mūzikas grupas ir viens no izplatītākajiem mūzikas izpildīšanas veidiem mūsdienās. Mūziķi veido dziesmas un izpilda tās arī vienatnē, piemēram, dziedātāji vai diskžokeji. Klasisko mūziku parasti izpilda orķestri un kori. Koru mūzikā ietilpst arī tradicionālā tautas mūzika. Korus un orķestrus parasti vada diriģents.




#Article 28: Matemātika (342 words)


Matemātika ( — ‘mācība’, ‘zinība’) ir zinātne par reālās pasaules skaitliskajām attiecībām un telpiskajām formām.  Cilvēkus, kuru mērķis ir izprast un veicināt tālāku matemātikas attīstību, sauc par matemātiķiem.

Matemātikā pētāmo objektu un procesu idealizētās īpašības ir noformulētas aksiomu veidā, kuras tiek postulētas par patiesām. No tām ar loģisku spriedumu palīdzību tiek iegūti citi patiesi apgalvojumi, kurus parasti sauc par lemmām vai teorēmām, bet pašu spriedumu virkni — par pierādījumu. Matemātikā jauni jēdzieni tiek ieviesti ar definīciju palīdzību. Ja šādi iegūtā teorija apraksta kādu dabā sastopamu objektu vai procesu, tad to sauc par pētāmā objekta vai procesa matemātisko modeli.

Līdz 17. gadsimta vidum matemātika pētīja galvenokārt skaitļus un ģeometriskas figūras. 17. gadsimtā sākās strauja matemātikas attīstība, izmantojot mainīgā lieluma un funkcijas jēdzienus. Par atsevišķām matemātikas nozarēm izveidojās variāciju rēķini, diferenciālģeometrija, varbūtību teorija, skaitļu teorija, kombinatorika. Matemātikas attīstības mūsdienu posms sākās 19. gadsimtā, kad izveidojās kompleksā analīze, grupu teorija, neeiklīda ģeometrija, matemātiskā loģika, topoloģija, kopu teorija, funkcionālanalīze. 20. gadsimtā paplašinājās matemātikas lietojuma forma, ciešāki kļuva tās sakari ar citām zinātnēm. Atzīmēsim, ka mūsdienās ir daudzi matemātikas profesori un universitāšu pasniedzēji, kas uzskata, ka matemātika nav zinātne. Tas ir tāpēc, ka matemātikas pētāmie objekti nav atrodami realitātē. Visām citām zinātnēm pētāmie objekti ir arī realitātē.

Nozīmīgākās matemātikas nozares ir algebra, skaitļu teorija, ģeometrija, algebriskā ģeometrija, matemātiskā analīze, loģika, kombinatorika, teorētiskā datorzinātne, varbūtību teorija un matemātiskā fizika.

Aritmētika ir vecākā un viselementārākā matemātikas nozare, kuru izmanto gandrīz jebkurš cilvēks sākot no vienkāršu ikdienas matemātisku darbību veikšanu līdz pat moderniem zinātnes un uzņēmējdarbības aprēķiniem. Tāpat aritmētiku attiecina uz matemātikas nozari (vai priekšteci), kurā ir uzskaitītas elementāras konkrētu matemātisko darbību īpašības ar skaitļiem.

Algebra ir viena no matemātikas pamatnozarēm. Dažreiz saka, ka algebra ir aritmētika ar burtiem. Atšķirībā no aritmētikas, kur darbības tiek veiktas ar konkrētiem skaitļiem, algebrā lielums var būt mainīgs. Būtībā algebra ir zinātne par kopām ar operācijām, kas zināmā mērā analogas darbībām ar skaitļiem. Algebrisku sistēmu piemēri ir grupas, lauki, vektoru telpas, gredzeni, struktūras.

Ģeometrija ir matemātikas nozare, kurā tiek pētītas telpas īpašības, kā arī ģeometrisku figūru izmēri, formas un savstarpējais novietojums telpā vai plaknē.




#Article 29: Mūzikas instruments (197 words)


Mūzikas instruments ir priekšmets, kas radīts vai pielāgots, lai veidotu mūzikā izmantojamas skaņas — ritmiski organizētas, augstuma ziņā noteiktas, aptuvenas vai nenoteiktas. Būtībā jebkuru priekšmetu, kuru izmanto muzikālu skaņu iegūšanā, var uzskatīt par mūzikas instrumentu. Mūzikas instrumentu rašanās tiek saistīta ar cilvēces kultūras pirmsākumu. Mūzikas instrumentu attīstība ir saistīta ar mainīgu mūzikas izpildījumu un mūzikas veidiem.

Katram mūzikas instrumentam ir savs tembrs, dinamiskās iespējas un skaņu diapazons. Atkarībā no izmantojuma mūzikas instrumentus iedala tautas un profesionālajos mūzikas instrumentos. Pēc to īpašībām mūzikas instrumentus iedala pašskaņos, plēvskaņos (sitaminstrumenti), gaisskaņos (pūšaminstrumenti) un stīgskaņos (stīgu instrumenti). Šīs instrumentu grupas ir simfoniskā orķestra pamatā. Klasiskajā orķestra sastāvā neietilpst taustiņinstrumenti (klavesīns, ērģeles, klavieres). Jaunākā kategorija ir skaņas elektroniskie sintezatori.

Vēstures gaitā ir bijuši dažādi mūzikas instrumentu klasifikācijas veidi. Ir daudz dažādu mūzikas instrumentu klasifikācijas metožu. Dažādās metodēs tiek klasificēti pēc tādiem parametriem kā instrumenta fiziskās īpašības (materiāls, krāsa, forma un tā tālāk), instrumenta izmantošana, līdzekļi, ar kādiem mūzika tiek veidota, instrumenta diapazons un instrumenta vieta orķestrī vai citā ansamblī. Viens no izplatītākajiem mūzikas instrumentu iedalījumiem ir tos iedalīt sitamajos instrumentos, pūšamajos instrumentos, stīgu instrumentos un taustiņinstrumentos. 

Pēc mūzikas diapazona instrumentus iedala soprāna instrumentos, alta instrumentos, tenora instrumentos, baritona instrumentos un basa instrumentos.




#Article 30: Medicīna (328 words)


Medicīna ( — ‘ārstniecība’, ‘dziedniecība’) ir zinātnisku atziņu sistēma un praktiska darbība cilvēka veselības saglabāšanai. Pēc būtības medicīna ir veselības zinātnes nozare. Tajā tiek pētīts cilvēka organisms, tā uzbūve, funkcijas, bet visvairāk slimības un to ārstēšanas iespējas. Medicīnas mērķis ir noteikt slimību izcelsmi, norisi, kā arī diagnostika, ārstēšana un profilakse.

Mūsdienās medicīna ir cieši saistīta ar veselības zinātni, medicīniskajiem pētījumiem un medicīnisko tehnoloģiju.

Praktiskā medicīna parasti balstās uz pacienta medicīnisko izmeklēšanu, slimības diagnostiku, ķirurģiju un ārstēšanu.

Medicīniskās izmeklēšanas laikā ārsts apskata pacienta ķermeni, lai varētu noteikt slimības simptomus. Lai veiksmīgi noteiktu slimības, nereti ārstam ir nepieciešams zināt pacienta slimību vēsturi. Ja izmeklēšanas laikā nevar noteikt slimību, tad ir nepieciešams pievērsties diagnostikai.

Pēc pacienta izmeklēšanas seko pacienta stāvokļa un slimības diagnozes noteikšana. To parasti nosaka, izmantojot vispārpieņemto medicīnas terminoloģiju un pamatojoties uz visaptverošu sistemātisku pētījumu par pacientu.

Ja ir nepieciešams, seko ķirurģiska iejaukšanās. Parasti tā ir operācija.

Visbeidzot praktiskā medicīna noslēdzas ar ārstēšanos, kuras laikā tiek lietoti medikamenti, veiktas dažādas procedūras un citas darbības veselības stāvokļa uzlabošanai.

Laika gaitā ir izveidojušies vairāki simboli, kuri simbolizē medicīnu. No tiem visbiežāk sastopami ir kauss, Asklēpija ceļa spieķis, sengrieķu dieva Apollona trijkājis, zizlis un spogulis, kuram apvijusies čūska, ola, degoša lāpa, svece un citi.

Pirmā palīdzība ir ierobežotas palīdzības sniegšana cietušajam slimības vai savainojuma gadījumā. Pirmo palīdzību sniedz jebkurš cilvēks līdz brīdim, kad medicīnisko ārstēšanu uzsāk profesionāli mediķi vai arī cietušā dzīvība vairs netiek apdraudēta (ne visām slimībām vai savainojumiem ir nepieciešama tūlītēja mediķu iejaukšanās). Pirmā palīdzība ir arī programma, kas jāzina ikvienam cilvēkam, un tā ir veidota tā, lai dzīvības glābšanu spētu izpildīt jebkurš cilvēks bez īpašām zināšanām medicīnā un ar minimālu aprīkojumu.

Augstākais iespējamais apbalvojums medicīnas jomā ir Nobela prēmija fizioloģijā vai medicīnā. To pasniedz kopš 1901. gada. Pirmo Nobela prēmiju medicīnā saņēma vācu fiziologs Emīls Ādolfs fon Bērings par darbu serumu terapijā un pretdifterijas seruma izstrādē. 2015. gadā prēmiju saņēma Viljams Kempbels un Satoši Omura par pētījumiem parazītu izraisītu slimību ārstēšanā un Tu Joujou par sasniegumiem terapijā pret malāriju.




#Article 31: Mutes harmonikas (293 words)


Mutes harmonikas ir brīvo mēlīšu aerofona tipa mūzikas instruments. Skaņa šajā instrumentā rodas iesvārstot dažāda garuma metāla mēlītes. Tās instrumenta korpusā parasti ir izvietotas divās rindās tā, ka viena rinda skan veicot ieelpu, bet otra - izelpu. Mutes harmonikas ir viens no pieejamākajiem mūzikas instrumentiem, jo to cena ir sākot no pāris eiro. Pieņemamas spēles iemaņas ar minimālām mūzikas zināšanām var apgūt dažu dienu laikā. Tomēr visu šī instrumenta iespēju izmantošana prasa pamatīgas iemaņas.

Pēc uzbūves izšķir oktāvu, tremolo, hromatiskās un blūza mutes harmonikas. Katrai no tām ir savs raksturīgs lietojums.

Pēc skaņojuma mutes harmonikas var iedalīt divās grupās: diatoniskās un hromatiskās mutes harmonikas. Diatoniskās var būt mažora, minora, harmoniskā minora vai mažora u.c. skaņkārtās. Tas nozīmē, ka lai spēlētu diatoniskās mutes harmonikas dažādās tonalitātēs, parasti būs vajadzīgi vairāki instrumenti - katrs ar citu tonālo centru. Tādēļ kvalitatīvas diatoniskās mutes harmonikas tiek ražotas visās tonalitātes, lai neierobežotu izpildītāju iespējas. Ar hromatiskajām mutes harmonikām iespējams spēlēt jebkurā skaņkārtā, jo to skaņojums ir hromatisks. Tomēr populārās mūzikas un it īpaši blūza izpildītāju vidū, visiecienītākās ir mažora diatoniskās mutes harmonikas.

Parasti mutes harmoniku spēles diapazons ir 3 oktāvas. Tām ir 10 spēles caurumi un 20 mēlītes. Tādējādi, spēlējot ar vienkāršu ieelpu / izelpu, iespējams iegūt 19 dažāda augstuma skaņas, jo 2. cauruma ieelpas un 3. cauruma izelpas skaņas augstumi ir identiski (tā sauktais Rihtera skaņojums). Tomēr izmantojot speciālus spēles paņēmienus, šajā pašā 3 oktāvu diapazonā var izspēlēt par 35 dažāda augstuma skaņas. Ir sastopami arī 12, 14 un vairāk caurumu instrumenti.

Starp slavenākajiem mutes harmoniku izpildītājiem ir Sonny Boy Williamson II, Little Walter, Sonny Terry, Big Walter Horton, Bobs Dilans, u.c. Viens no visu laiku izcilākajiem hromatisko mutes harmoniku meistariem ir Larijs Ādlers. Mūsdienās slavens ir Philip Achille, kā arī Jean-Baptiste Toots Thielemans un Stīvijs Vonders.




#Article 32: Intervāls (mūzika) (128 words)


Intervāls mūzikā ir attālums starp skaņām (notīm). Mazākais mūzikas iespējamais intervāls ir prīma. Tālāk seko sekunda, terca, kvarta, kvinta, seksta, septīma, oktāva, nona, decīma.
Ir tīra prīma, maza/liela sekunda, maza/liela terca, tīra kvarta, tīra kvinta, maza/liela seksta, maza/liela septima un tīra oktāva. Atsevišķi pieder arī palielināta sekunda, palielināta kvarta un pamazināta kvinta, pamazināta septima. Tīrā prīmā ir 0 toņu. Mazā sekundā ir pustonis, bet lielā sekundā ir 1 tonis. Mazā tercā ir 1 ar pusi tonis un lielā tercā ir 2 toņi. Tīrā kvartā ir 2 ar pusi toņu un tīrā kvintā ir 3 ar pusi toņu. Mazā sekstā ir 4 toņi un lielā sekstā ir 4 ar pusi toņu. Mazā septimā ir 5 toņi un lielā septimā ir 5 ar pusi toņu. Tīrā oktāvā ir 6 toņi.




#Article 33: Numismātika (318 words)


Numismātika (no  (numisma) — 'monēta') ir vēstures palīgnozare, kas pēta monētas un monētu depozītus, naudu kā arī ar to saistītos rakstītos avotus.

Ar numismātikas palīdzību iegūstam informāciju par konkrētās sabiedrības ekonomiskās attīstības un materiālās civilizācijas līmeni, vēsturiskajiem notikumiem, starptautiskiem sakariem u.c. Numismātika nodarbojas arī ar citu maksāšanas līdzekļu, kam nav monētu formas, pētīšanu, taču pamatā akcentējot tieši monētas.

Kā avotus numismātika izmanto ne tikai monētas un citus numismātiskos objektus, bet arī jebkuru citu avotu (no arheoloģijas, etnogrāfijas, rakstu pieminekļiem utt.), kam ir kāds sakars ar naudas sistēmu, vēsturi, izgatavošanas tehnoloģijām.

Viens no pirmajiem, kas savos darbos analizējis naudas un monētu izcelsmi, bija Aristotelis. Viņš aplūkoja tirdzniecības un maiņas sistēmas pirms monētu izgatavošanas, uzskaitot arī maksāšanas līdzekļus, kuriem pašiem par sevi nav nekādas praktiskas vērtības un salīdzināja šīs maksāšanas sistēmas ar monetāro principu. Taču mūsdienu Eiropas civilizācijai piederošie numismātikas pētnieki savos darbos vairāk orientējas tikai uz viena naudas līdzekļa — monētu pētniecību.

Numismātikas pirmās pazīmes parādās Renesanses laikā (XV gs.), rodoties interesei par antīkās kultūras mantojumu, taču tai laikā tā izpaudās kā nesistemātiska monētu kolekcionēšana. Kā vēstures avotu, kas varētu sniegt informāciju, monētas neviens vēl neuztvēra. Pirmais, kas sāka jau zinātniski (atbilstoši sava laika līmenim) apstrādāt un klasificēt antīko monētu kolekcijas, bija J.Ekhels savā darbā “Doktorīna par seno naudu” (XVIII gs.), vēlāk, XIX gs vidū Mionē un Momsens. Kopš tā laika var runāt par numismātiku kā par zinātnes nozari.

Vidus- un jauno laiku numismātiku zinātniski aizsāka Maders, tās tālākā attīstībā lieli nopelni bija Lelevelam, Grotem u.c., kuri aizsāka monētu un depozītu kompleksu izpēti (kā iegūts, kādos apstākļos noglabāts depozīts utt.).

Livonijā kaltās monētas pirmais jau 1753. gadā aprakstījis Johans Gotfrīds Arnts. Numismātikai nedaudz pievērsās Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce. Viņa sagatavotā “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājuma” divus sējumus veido monētu apraksti ar zīmējumiem, pieminēti arī vairāki monētu depozītu atradumi.

Ja XIX gs. var dēvēt par numismātikas zelta laikmetu, tad mūsdienās tā drīzāk ir citu vēstures zinātņu palīgnozare.




#Article 34: Orpula (263 words)


Orpula ir tradicionālā terapija, kas ir populāra masaju ciltī Austrumāfrikā. To izmanto fiziskās un garīgās veselības uzlabošanai.

Rituālā tiek izmantoti aptuveni piecpadsmit vietējas izcelsmes augi, viens no ietekmīgākajiem ir mori jeb orkiloriti (Acacia nilotica), kas satur centrālo nervu sistēmu stimulējošu vielu hlorogēnskābi (chlorogenic acid) ar kofeīnam līdzīgu iedarbību. 

Paši masaji uzskata, ka ar šīs terapijas palīdzību iespējams izārstēt arī HIV/AIDS.
Ne mazāk būtisks ir orpulas psiholoģiskais iedarbības mehānisms, kas ir nesaraujami saistīts ar ārstniecisko diētu. Rituālās darbības nodrošina to, ka terapijas dalībnieks nejūtas kā pasīvs saņēmējs, un ir cieši iesaistīts pats savā ārstēšanas procesā. Kā arī pastiprinātā saikne ar dabu palīdz cīnīties ar stresu.

Orpulā, atšķirībā no šamanisma, netiek nodalīts devējs un saņēmējs. Visa dalībnieku grupa līdzās vadītājam dzied tradicionālās dziesmas, attēlojot putnu balsis, kā arī dejās un lūgšanās saskaņojot sevi ar apkārtējo dabu un izjūtot sevi kā tās sastāvdaļu. šeit ir saskatāmas paralēles ar psiholoģijā izmantoto grupu terapijas principu vai, ejot tālāk, ar reliģiskās draudzes principu, jo terapijas dalībniekus vieno arī kopīgi uzskati par dabas likumsakarībām. Terapijas pamatuzdevums tradicionāli ir bijis sagatavot medniekus medībām, vienlaikus ļaujot tajā piedalīties katram, kas jūt pēc tā vajadzību, tātad abu dzimumu slimniekiem vai jebkuram, kas jūt nepieciešamību pēc tā. Mūsdienās, urbanizējoties masaju dzīves videi, tomēr liela daļa masaju jauniešu, kas pārcēlušies uz dzīvi pilsētās, saslimstot atgriežas dzimtajā ciltī, lai piedalītos rituālā, ko uzskata par sekmīgāku izārstēšanās līdzekli nekā to, ko piedāvā tradicionālā Eiropas medicīna.
Terapijas ilgums ir divi līdz trīs mēneši, kuras laikā terapijas dalībnieki no procedūrām brīvajā laikā var gulēt gultās, ka izklātas ar osendu (Tarchonanthus camphoratus) lapām. No plēsīgajiem dzīvniekiem viņus aizsargā īpašs nožogojums. 




#Article 35: Psiholingvistika (141 words)


Psiholingvistika ir psiholoģijas un lingvistikas starpzinātne, kas pētī valodu mijiedarbību ar tās lietotāju. Tās būtiskākie jautājumi ir: Kā valoda ietekmē domāšanu? un Kā valodas lietotājs ietekmē valodas attīstību?. Šie divi jautājumi tad arī nosaka dalījumu psiholoģiskajā un lingvistiskajā psiholingvistikā. Mūsdienās tā ir kognitīvās zinātnes nozare.

No psiholoģijas viedokļa psiholingvistika kā fokuss problēmai parādījās līdz ar vēlmi noskaidrot, kas ir valodas un domāšanas apgūšanas mehānisms bērniem. Lielākais ieguldījums šinī jomā ir Ļevam Vigotskim un Žanam Piažē. Tikai vēlākajā posmā psiholingvistika ieguva neatkarīgu skatījuma punktu.

Psiholingvistikas jēdziens pirmo reizi lietots 20. gadsimta 50. gados ASV.

Par valodu kā par domāšanu ietekmējošu fenomenu runājis jau 18. gadsimta filozofs un valodnieks Vilhelms fon Humbolts. Tālāk viņa uzskatus 20. gadsimta sākumā attīstījis Bendžamins Lī Vorfs, izveidojot lingvistiskās relativitātes teoriju.

Mūsdienu pazīstamākais psiholingvistikas pārstāvis ir Noams Čomskis, kura izveidotā Transformatīvās gramatikas teorija ir viena no psiholingvistikas pamatteorijām.




#Article 36: Politoloģija (123 words)


Politoloģija jeb politiskā zinātne ir zinātne par politiku. Tajā iekļaujas pētījumi par struktūru un procesiem valdībā vai jebkurā citā ekvivalentā sistēmā, kas nodrošina drošību, likumību un citas sabiedrības eksistencei nepieciešamas lietas. Tādējādi politoloģijā tiek iekļautas tirdzniecības savienības, korporācijas, reliģiskās sistēmas un citas kolektīvās intelekta izpausmes jomas, kas strukturāli līdzinās valsts pārvaldes sistēmai. Politologi pievērš uzmanību varas nodošanai un dalīšanai sabiedrībā, kas bieži ir saistīta ar savstarpēji konfliktējošām interesēm.

Kopš 2. pasaules kara beigām starptautisko attiecību pētniecība, kas ir arī tiesību zinātnes, ekonomikas un sociologijas sastāvdaļa, kļuva par svarīgu lauku politoloģijā.

Politoloģijas izpēte ir jo sarežģīta tāpēc, ka arī paši politologi ir neizbēgami iesaistīti politiskajos procesos, jo viņu secinājumi tiek aktīvi izmantoti politiskajā dzīvē.

Nozare, kurā vistiešāk savienojas politikas un ekonomikas intereses, ir politekonomija.




#Article 37: Rakstu valoda (117 words)


Attiecinot terminu rakstu valoda uz cilvēka lietotajiem saziņas veidiem, t.i. neiekļaujot valodas, kas tiek veidotas, lai zinātniskā formā aprakstītu dabas un sabiedrības parādības, ir iespējams konstatēt nenosakāmu daudzumu šo valodu literāro pierakstu formu. 

Rakstu valodas var iedalīt pēc šādas klasifikācijas:

Mūsdienās starptautiski visplašāk lietotie alfabēti ir modificēti latīņu alfabēta varianti, to skaitā arī latviešu alfabēts. Populāri ir arī kirilicas varianti (galvenokārt zemēs, kas vēsturiski saistītas ar Krieviju) un arābu raksts, ko pamatā lieto islāma kultūras iespaidotās zemēs. Populārākais zilbju raksta variants ir devanagari, ko izmanto Indijā un tai tuvumā esošajās zemēs, savukārt mūsdienās izmantotie populārākie logogrāfiskie raksti ir ķīniešu un japāņu rakstības veidi jeb tā dēvētie hieroglifi. Nedaudz cita rakstu valodas variācija ir neredzīgo jeb Braila raksts.




#Article 38: Rūnu raksts (404 words)


Rūnu raksti ir komplekss apzīmējums dažādās kultūrās lietotiem alfabētiem. Populārākajā izpratnē tas ir skandināvu un citu ģermāņu tautu lietots raksts agrajos viduslaikos. Pie citas grupas pieder tjurku un ungāru rūnas.

Pirmās rūnas Skandināvijā - 16 zīmju alfabēts, - radies kur aptuveni m.e. III gs. vidū. Šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem. Pēc 600 gadiem, IX gs. šo alfabētu nomaina modernāks, jau 24 zīmju rūnu alfabēts futhart.

Tā raksturīgā pielietojuma forma ir akmenī, metālā, kokā, kaulā iecirstas teksti. Arheologi ir apzinājuši un izanalizējuši visus atrastos priekšmetus, uz kuriem ir rūnu uzraksti: 45 rūnakmeņi Norvēģijā, aptuveni 220 rūnakmeņi Dānijā un 2500 rūnakmeņi Zviedrijā, kā arī atsevišķi uzraksti vai zīmes uz saimniecības priekšmetiem un rūnu atradumi pārējā Eiropā un Tuvajos Austrumos. Paši teksti ir maksimāli īsi, lielākais 3—4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda, vai Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība. Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts praktiski nekad nav saistīts ar mitoloģiju.

Skat. arī Mervalas rūnu akmens

Skandināvu senākie rakstītie avoti (vecākais zināmais attiecas uz 1020. gadu) - abas Edas, Torgilsona “Islandes vēsture”, Snorres Sturlusona “Heimskringla”, Dudo “Normandijas valdnieku vēsture” (De moribus et actis primorum Normanniae Ducum), sāgas u.c., - nekur nevar atrast ne mazāko norādi, ka rūnas izmantotas zīlēšanā, vai ka tām būtu kāda slēptāka nozīme. Tas pats attiecas uz vēlo viduslaiku avotiem līdz pat reformācijai. Arī baznīcas vizitāciju protokolos un raganu prāvu materiālos nav neviena mājiena par kādu īpašu rūnu nozīmi (bet baznīctēvi ļoti cītīgi un skrupulozi apkopoja visus materiālus par ķecerībām, pagānismu un buršanos).

Pirmie teksti, kuros rūnām tiek piešķirta mistiska jēga, parādās XIX gs. vidū un XX gs. pirmajā pusē, tautiski romantisko rakstnieku fantāzijās un nacistiski orientētu t.s. nacionālās atmodas ideologu propagandas darbos par senču varonīgo un garīguma apdvesto mantojumu. kur rūnu rakstam piešķirta arī maģiska un sakrāla nozīme. Šādā formā tas fantāzijas un populārā literatūrā tiek izmantots arī mūsdienās.

Nosaukums rūnas, iespējams, saistāms ar indoeiropiešu valodās sastopamo vārda sakni reu vai ru, kas apzīmēja balss skaņas. No šīs saknes, iespējams, cēlušies ne tikai latviešu vārdi rūkt un runa, bet arī gotu vārds rūna, kura pirmatnējā nozīme bija noslēpums jeb tas, ko pasaka kā noslēpumu. Šajā nozīmē tas saglabājies vāciešu valodā kā darbības vārds raunen (iečukstēt). Tādēļ vārda rūnakmens etimoloģiskā nozīme, iespējams, ir runājošais akmens.




#Article 39: Statistika (227 words)


Statistika ir zinātne, kas nodarbojas ar datu iegūšanu, apstrādi, analīzi un to izskaidrošanu. Statistika tiek plaši izmantota dažādās jomās, piemēram, valsts iestādēm statistiskie dati, kurus tās iegūst no tautas skaitīšanas, ir nepieciešami, lai noskaidrotu sabiedrības dzīves un tautsaimniecības kvantitatīvās likumsakarības. Būtībā tā ir arī sociālo zinātņu nozare, kurā tiek pētīti sabiedrības masveida parādību un procesu stāvokļi, pārmaiņas un savstarpējās sakarības, tiek atklātas un izzinātas ar tām saistītās likumsakarības. Statistika šaurākā nozīmē ir datu kopums par kādu parādību vai procesu. Statistiskie dati var būt gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Kvantitatīvie dati ir saistīti ar daudzumu, bet kvalitatīvie dati — ar apzīmējumiem, nosaukumiem, kategorijām un citām līdzīgām lietām.

Viens no statistikas pamatjēdzieniem ir varbūtību teorija.

Statistikā parasti pievēršas divām datu apstrādes metodēm: aprakstošajai statistikai un secinošajai jeb induktīvajai statistikai.

Aprakstošā statistika ir statistikas metode, kas izpaužas kā datu kvantitatīvs vākšanas un sumēšanas process, ko izmanto, lai pārveidotu datus no liela apjoma skaitļu formas uz formu, kas ir ērta cilvēka uztverei un tālākai analīzei. Nereti tiek rēķināts aritmētiskais vidējais, mediāna, moda, standartnovirze un citi lielumi. Informācija nereti tiek pasniegta tabulā, grafikā vai diagrammā.

Secinošā statistika tiek izmantota situācijās, kad nav pieejama informācija par visiem kādas kopas elementiem. Tad izmanto pieejamo informāciju tikai par kādu kopas daļu, lai varētu izdarīt secinājumus par visu kopu. Šo metodi izmanto, piemēram, aptaujājot noteiktu daudzumu cilvēku un tad izdarot secinājumus arī par pārējiem, kuri netika aptaujāti.




#Article 40: Semiotika (291 words)


Semiotika ir zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām, to vispārīgajām īpašībām un funkcionēšanas likumībām. Semiotika pēta arī nozīmes rašanos un informācijas nodošanu. Viens no nozīmīgākajiem semiotikas pamatjēdzieniem ir zīme; zīme semiotikā tiek definēta kā jebkas, kas kādam kaut kādā mērā aizstāj kaut ko citu.

Semiotiķis Čārlzs Viljams Moriss savā 1938. gada darbā Zīmju teorijas pamati (Foundations of the Theory of Signs) semiotiku definēja kā sintakses, semantikas un pragmatikas apvienojumu. Sintakse pētī attiecības starp zīmi un zīmi, semantika — starp zīmi un objektu (pētī nozīmi), pragmātika — starp subjektu un zīmi.

Ferdinandu de Sosīru uzskata par modernās lingvistikas tēvu. Viņš ieteica zīmi uztvert kā priekšstata un akustiskā atveida apvienojumu. Saskaņā ar Sosīru zīme ir pilnībā arbitrāra, t.i., starp zīmi un tās nozīmi nav saistības. Šis uzskats iezīmē būtisku atšķirību starp Sosīru un Platonu un sholastiķiem, kuri uzskatīja, ka starp zīmi un to, ko tā apzīmē, jābūt kādai saistībai. Sosīrs apgalvoja, ka nevienam vārdam nepiemīt nozīme jau automātiski, tātad vārds ir tikai akustiskais atveids, kaut kā reprezentācija, kas prātā jāsaista ar priekšstatu, lai veidotos zīme. Sosīrs uzskatīja, ka zīmju izpēte ir nopietna zinātne, jo, pētot zīmes, iespējams uzzināt, kā cilvēki fiziskos stimulus sintezē vārdos un citos abstraktos konceptos.

Sosīra viedoklis, ka zīme ir arbitrāra, būtiski ietekmēja vēlākos filozofus, īpaši tādus postmodernisma teorētiķus kā Žaku Deridā, Rolānu Bartu un Žanu Bodrijāru.

Čārlzs Senderss Pīrss aizsāka filozofisko doktrīnu, ko pazīst kā pragmātismu (pats Pīrss to dēvēja par semeiotiku). Pīrss semiozi definēja kā darbību vai ietekmi, kas ir vai ir saistīta ar sadarbību starp trim priekšmetiem, kā zīmi, tās objektu un tās interpetanti. Viņš norādīja, ka šī attiecība nav reducējama uz saistību tikai starp diviem priekšmetiem. Pīrss interpretanti uzskatīja par tīro prātu, kas saista vārdu ar objektu.

Pīrss izstrādāja zīmju klasifikācijas sistēmu, sadalot zīmes trijās grupās:




#Article 41: Sports (371 words)


Sports (, cēlies no disport — ‘spēle, izklaidēšanās’) ir fiziskas aktivitātes un spēles, kas tiek veiktas, lai tiktu saglabāta un uzlabota cilvēka fiziskā un garīgā veselība. Tāpat ar sportu tiek apzīmēta fizisko treniņu un sacensību sistēma. Sports ir fiziskās kultūras sastāvdaļa, fiziskās audzināšanas līdzeklis un metode.

Tiek izdalīti pieci galvenie novirzieni: augsto sasniegumu sports, sacensību sports, sports visiem, veselības sports un invalīdu sports. Pastāv vairāki simti sporta veidu, tāpat ir plašs nepieciešamo cilvēku skaits (no viena cilvēka līdz pat komandām). Sporta veidi var tikt iedalīti pēc veida, tomēr šāds iedalījums ir diezgan nosacīts. Var būt vasaras un ziemas sporta veidi; individuālie un komandu sporta veidi; olimpiskie un neolimpiskie sporta veidi; ekstremālie, lietišķie, tehniskie, ūdens u.c. sporta veidi.

Lielākais sporta notikums pasaulē ir olimpiskās spēles, kas notiek ik pēc diviem gadiem (vasaras un ziemas spēles katras notiek ik pēc četriem gadiem). Parasti katram atsevišķam sporta veidam vai to grupai notiek Pasaules čempionāts un kontinentālie čempionāti.

Pirmās sporta sacensības, kas ir minētas vēstures avotos, ir notikušas 1580. gadā p.m.ē. Senajā Grieķijā. Latvijas teritorijā sports bija pazīstams jau senatnē, ir tikušas atrastas slidas, kas no dzīvnieku apakšstilbu kauliem tikušas izgatavotas 10.—12. gadsimtā. 19. gadsimta otrajā pusē Latvijā bijuši pazīstami gandrīz visi Skandināvijā un Viduseiropā izplatītie sporta veidi.

Senatnē ar sportu nodarbojušies vīrieši, tomēr ar laiku tam pievērsušās arī sievietes, sievietes varēja sacensties arī vēlāk nekā vīrieši. Mūsdienās vairākumam sporta veidu ir izveidojušies stabili noteikumi, kā tiek aizvadītas sacensības tajos.

Sporta nozarē vairums pasaules sporta zinātnieku saskata piecas apakšnozares.

Augstu sasniegumu sports ir sports nacionālo un starptautisko sacensību līmenī, ieskaitot treniņu procesu, lai tām sagatavotos. Sacensību sports ir nodarbošanās ar sportu kā pamatprofesiju, saņemot par to nolīgto samaksu un atbilstošas sociālās garantijas, kā arī nepieciešamībai pēc sporta karjeras beigšanas pārkvalificēties vai pensionēties atbilstošas garantijas.

Sports visiem (arī tautas, masu sports) ir dažādas fiziskās aktivitātes garīgās labsajūtas un fiziskās veselības nostiprināšanai, sociālās saskarsmes un integrācijas nodrošināšanai, kā arī atpūtai ar mērķi iesaistīt sportā visu sociālo grupu cilvēkus, nodrošināt tiem iespējami labākus apstākļus un pieejamību sporta nodarbībām. Veselības sports ir fiziskās aktivitātes ar mērķi uzlabot un nostiprināt garīgo labsajūtu un fizisko veselību. Invalīdu sports ir pielāgotas fiziskās aktivitātes cilvēkiem ar invaliditāti. Invalīdu sports sekmē šo cilvēku pārliecību par savām spējām un ir viens no sociālās rehabilitācijas līdzekļiem.




#Article 42: Standartnovirze (243 words)


Standartnovirze ir izlases variācijas rādītājs, ko nosaka, izvelkot kvadrātsakni no izlases dispersijas. Viena standartnovirze nozīmē 68,28% rezultātu (standartizētā normālsadalījumā), kas centrēti ap vidējo asi - 34,14% uz katru pusi no tās. Tiek izmantots arī divu standartnoviržu (95,45%) un trīs standartnoviržu (99,72%) jēdziens.

Standartnovirzi izmanto, lai raksturotu rezultātu izkliedi ap izlases aritmētisko vidējo. Tāpat to izmanto, lai veiktu analīzi gadījumos, kur nepieciešams manipulēt ar galvenajām tendencēm izlasē.

Standartnovirze jeb vidējā kvadrātiskā novirze raksturo varianšu izkliedi ap vidējo aritmētisko   .  Standartnovirze ir ekonomiski labi interpretējams izkliedes rādītājs   .  Standartnovirze tiek izmantota ģenerālās kopas parametru vērtēšanā. Ģenerālā kopā standartnovirze tiek apzīmēta ar simbolu σ, izlases kopā ar simbolu s . 
Kvadrātsakne no parastās dispersijas ir statistikā pazīstama kā standartnovirze jeb vidējā kvadrātiskā novirze  . Vispārīgi standartnovirze tiek aprēķināta sekojoši  :

 
Ģenerālkopas standartnovirzi aprēķina sekojoši :

σ= √((∑_(j=1)^n▒〖(x_j  – μ)〗^2 )/N)

Izlases standartnovirzi aprēķina sekojoši:

Negrupētām izlasēm : s= √((∑_(j=1)^n▒〖(x_j- x ̅)〗^2 )/(n-1)),
Grupētām izlasēm : s= √((∑_(i=1 )^k▒〖n_j  ∙〗 〖(x_j- x ̅)〗^2)/(n-1))

Standartnovirze ir skaitlis, kuram ir tāda pati mērvienība kā aritmētiskajam vidējam – variējošās pazīmes mērvienība.
Standartnovirzes aprēķināšana ar Excel

Nesagrupētām izlasēm standartnovirzi aprēķina ar Microsoft Office izklājlapu programmas Excel funkciju STEDV . 
Negrupētām ģenerālkopām lieto funkciju STEDVP. 

Funkcijas STEDV sintaksei ir šādi argumenti:

	Skaitlis 1 – Obligāts arguments. Pirmais skaitļa arguments, kas atbilst populācijas izlasei.
	
Skaitlis 2, … – Neobligāts arguments. Skaitliski argumenti no 2 līdz 255, kuri atbilst populācijas izlasei. Ar komatiem atdalīto agrumetu vietā var izmantot vienu masīvu vai atsauci uz masīvu.




#Article 43: Transformatīvās gramatikas teorija (403 words)


Noams Čomskis, kurš ir dzimis 1928. gadā, popularitāti ir ieguvis ar savu transformatīvās gramatikas teoriju, kas savā laikā revolucionāri ietekmēja lingvistikas attīstības virzienu. Viņa teorijas pamatā ir uzskats, ka valodas vēsturiskā un tātad arī zinātniski pētāmā pamatvienība ir nevis skaņa, bet visvienkāršākais domu izsakošs teikums. Bieži vien teikumā ar vārdu, kas skaniski un saskaņā ar klasisko gramatiku ir vienāds, var izteikt kardināli atšķirīgas lietas. Tātad vārds ir domas izteikšanas līdzeklis un tā nozīme domāšanā netiek dziļāk analizēta.

Saskaņā ar transformatīvās gramatikas teoriju, katrs saprotams teikums ir pakļauts ne vien konkrētajai valodai, bet arī kaut kādām dziļākām struktūrām, universālai gramatikai, kas ir atkarīga no cilvēka smadzeņu uzbūves. Čomskis uz gramatiku skatās ne vien kā uz runas, bet arī kā uz domas gramatiku, kas to padara par psiholingvistisku skatījumu. Tāpat jāatzīmē, ka Čomskis pieņem, ka valoda, sekojot domai, ir nepārtraukti mainīga, nevis savā būtībā sastingusi. Valoda pakļaujas jaunajām situācijām, kas rodas cilvēka darbības vai citu apstākļu rezultātā. 

Čomskis uzsver valodas spēju mainīties un spēju ar vienu un to pašu vai dažkārt ļoti līdzīgu frāzi reizēm izteikt pavisam atšķirīgas lietas. Tātad viņš uzskata, ka pastāv kādi valodā neizteikti principi, pēc kuriem cilvēks darbojas un valoda ir tikai kā pastarpināts instruments šo principu izpaušanai. Citiem vārdiem, bērns jau piedzimst ar zināmiem priekšstatiem par to, kādi ir vispārīgie valodas darbības principi, un, mācoties valodu, viņš iemācās vien vārdu secību teikumā.

Arī Noama Čomska teorijai līdzīgu viedokli izsaka pazīstamais valodas filozofs Ludvigs Vitgenšteins savā darbā Traktāts, atzīstot, ka pastāv lietas un parādības, kuras ar valodas palīdzību nav iespējams izteikt. Tas nozīmē, ka valoda netiek vispārināta līdz domu veidojošam fenomenam vai vismaz tāds valodas aspekts netiek uzsvērts.
Jāatzīst, ka Čomska uzskati ir grūti saskaņojami ar eksperimentālajiem pētījumiem, kurus veicis žans Piažē un kurus komentējis Ļevs Vigotskis. Var gan pieņemt, ka runas jeb valodas un domāšanas attīstība darbojas pēc savstarpēji nesaistītiem principiem, tomēr šāds princips ir grūti iedomājams, zinot cilvēkam raksturīgo spēju zināšanas, kas iegūtas vienā jomā, attiecināt uz citām jomām.
Lai gan Noams Čomskis ir uzskatāms par lingvistu, viņa idejas lielā mērā ir ietekmējušas arī psiholingvistikas tālāko attīstību, kas arī nav brīnums, jo psiholingvistika sastāv no divām daļām, no kurām lingvistika ir informatīvā bāze un psiholoģija — analīzes pamats.

Čomska ieguldījums lingvistikā lielākoties ir saistāms ar jaunu skatījumu uz sintakses pamatprincipiem. Tas nozīmē, ka viņš ierosina formālo skatījumu aizstāt ar elastīgāku, vairāk cenšoties izprast teikuma vienotību ar domāšanas procesiem. Tomēr arī viņa ideju ietekme uz tālāko psiholingvistikas attīstību ir neapstrīdama.




#Article 44: Tiesību zinātne (747 words)


Tiesību zinātne jeb jurisprudence (, — 'tiesību zināšanas') ir zinātne par tiesībām un valsti. Tiesību zinātne pētī:

Ir vairākas tiesību saimes, vairāk lietotas ir romāņu-ģermāņu, anglosakšu, musulmaņu, sociālistiskās u. c. Kontinentālā (romāņu - ģermāņu) tiesību sistēmas saime, pie kuras arī pieder Latvija, izšķir publiskās un privātās tiesības. Publiskās tiesības regulē attiecības starp valsti un privātpersonu, nosaka valsts uzbūvi un to tiesības un pienākumus. Privātās tiesības regulē tiesiskās attiecības starp privātpersonām, kuras rodas privātpersonu darbības rezultātā, bet privātajās tiesībās pilnīga valsts izslēgšana nav iespējama. Lai apgūtu jurisprudenci, parasti apgūst kādas noteiktas pamatnozares, kuras, piemēram, Apvienotajā Karalistē ir Eiropas Kopienas tiesības, konstitucionālās un administratīvās tiesības, krimināltiesības, līgumtiesības, civiltiesības, nekustamā īpašuma tiesības un trestu tiesības. Tomēr pastāv daudzas citas nozares arī ārpus ES, tādēļ starptautiskajā jurisprudencē apgūst tādas tiesību nozares, kā NAFTA, SAFTA, CSN, ASEAN vai Āfrikas Savienības tiesības. Katra tiesību nozare prasa rūpīgu izpēti.

Latvijā apgūst 5 galvenās tiesību nozares, tās ir konstitucionālās, cilvēktiesības, civiltiesības, krimināltiesības un administratīvās tiesības.

Konstitucionālās tiesības darbojas ar valstu vai citu politisku organizāciju pamatlikumiem. Konstitūcijas ir valdības karkass un nosaka, cik brīvi politiskie orgāni var ieviest jaunus likumus vai regulas.

Ne visām valstīm ir apkopotas konstitūcijas, taču šādām valstīm ir t. s. jus commune vai arī zemes likums, kas satur sevī dažādus pavēlošus un saskaņojošus likums. Šādi likumi var būt paražu likumi, tiesnešu izveidoti likumi, starptautiskie likumi un normas. Bieži kļūdas pēc par tādām valstīm kā Lielbritānija saka, ka tām ir nerakstīta konstitūcija. Taču patiesībā tās konstitūcija ir pierakstīta plašā grāmatu, statūtu un atskaišu daudzumā. Taču tādas valstis, kam nav nekādas pierakstītas konstitūcijas, pilnīga likuma un kārtības neesamības dēļ, var saukt par neizdevušāmies valstīm.

Konstitucionālās tiesības var izskaidrot kā tiesības veidot jaunas tiesības. Tās kontrolē attiecības starp tiesu varu, tiesnešu varu un likumdevēju varu ar izpildorgānu un tā apakšorgāniem. Viens no svarīgākajiem konstitūciju uzdevumiem šajā aspektā ir norādīt varu hierarhijas un savstarpējās attiecības. Piemēram, unitārās valstīs konstitūcija piešķirs maksimālo varu vienai centralizētajai administrācijai un likumdevējam, kaut gan bieži vara var būt sadalīta vietējā pašvaldības līmenī. Kad konstitūcija darbojas federālā valstī, tā noteikts vairākus valsts līmeņus, kas sadzīvo sadalot savā starpā jurisdikciju apgabalus, kurus var darboties dažādi likumi, to pielietojums un realizācija.

Cilvēktiesības ir tiesību kopums, gan valsts līmenī, gan starptautiski, kuru mērķis ir sekmēt cilvēku tiesības. Cilvēktiesības iekļauj sevī vairākas starptautiskus līgumus, kuru mērķis ir sodīt tādus cilvēktiesību pārkāpumus kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci un genocīdu. Pastāv vairākas starptautiskas tiesas, kuras ir pilnvarotas spriest par cilvēktiesību pārkāpumiem. Šādas tiesas ir, piemēram, Eiropas cilvēktiesību tiesa un Starptautiskā kriminālā tiesa.

Viens cilvēktiesību koncepts ir vispārējā jurisdikcija. Šis koncepts, kaut gan plaši neatzīts, paredz, ka jebkura nācija ir tiesīga tiesāt cilvēktiesību pārkāpumus jebkur vai jebkad tās varēja notikt.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija ir cilvēku tiesību izklāsts, kuru ANO ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā. Pati par sevi deklarācija ir principu kopums, kuru uztver kā lietu, uz kuru vajadzētu tiekties, taču juridiskā ziņā šis dokuments ir tīri motivējošs. Vairāki sekojoši starptautiski līgumi deva dažādus legālus nosacījumus daudziem tās nosacījumiem.

Administratīvās tiesības (arī valsti regulējošās tiesības) pieder pie publiskās tiesību nozares, kas izceļas no valdības administratīvo biroju darbības. Valdības biroju darbība var būt likumu veidošana, lēmumu spriešana vai arī specifiskas regulējošas sapulces. Kā tiesību nozare, administratīvās tiesības nodarbojas ar valdības lēmējinstanču (piemēram, tribunāliem, padomēm vai komisijām), kuras var būt tādu nacionālo orgānu, kā starptautiskā tirdzniecība, rūpniecība, apkārtējā vide, aplikšanu ar nodokļiem, emigrāciju vai transporta noteicējas, regulēšanu. Administratīvās tiesības ļoti spēcīgi paplašinājās 20. gadsimtā, jo likumdošanas instances visapkārt pasaulei veidoja aizvien vairāk valdības biroju, kas regulēja aizvien kompleksākus sociālus, ekonomiskus un politiskus cilvēka dzīves momentus. Administratīvās tiesības ir saistītas arī ar citām tiesību nozarēm, kā piemēram konstitucionālām tiesībām, darba tiesībām, administratīvā procesa tiesībām, civiltiesībām, krimināltiesībām un citām tiesību nozarēm.

Civiltiesības ir tā tiesību sfēra, kas nosaka attiecības starp privātpersonām. Tas arī apraksta likumus starp privātpersonām un organizācijām. Šādā nozīmē civiltiesības parasti attiecas uz civiltiesām (pretēji kriminālām tiesām), bieži kā veidu kā atrisināt konfliktus par, piemēram, negadījumiem, civiltiesību pārkāpumiem (kā nevīžība, apmelojums un citiem tīšiem pārkāpumiem), līgumu pārkāpumiem, testamentu apstrīdējumu un citu privātu lietu risinājumu. Neuzticība civillikumam tiek uzskatīta par tā pārkāpumu, nevis par noziegumu (kriminālu noziegumu). Taču, atkarībā no valsts likumdošanas, civillikums var pārvaldīt tādus kriminālus pārkāpumus, piemēram, transportlīdzekļa sodu nenomaksāšanu un citus mazus pārkāpumus.

Krimināltiesības ir tiesību nozare, ietilpst publiskajās tiesībās. Krimināltiesības sastāv no normu kopuma, kuras ir izveidojusi un izdevusi valsts. Šis kopums nosaka, kādas darbības, bezdarbības ir krimināli sodāmas. Soda veidus par tiem. Tāpat arī krimināltiesību normas nosaka kā un cik lielā apmērā ir piemērojams sods (notiesājot personu, kuras vaina ir pierādīta).

Latvijas krimināltiesībās galvenie tiesību avoti ir:




#Article 45: Tūrisms (187 words)


Tūrisms (; no tour — ‘ceļojums, brauciens’) ir visas personas darbības, kā rezultātā tiek veikti ceļojumi brīvajā laikā ārpus pastāvīgās dzīvesvietas, kas nav ilgāki par gadu. Šajos ceļojums ne tikai atpūšas, bet var kārtot arī lietišķos darījumus vai veikt citas darbības. Pēc pārvietošanās veida izšķir pasīvo tūrismu (ekskursijas ar autobusu vai tamlīdzīgu transporta līdzekli) un aktīvo tūrismu (dalībnieki pārvietojas, ejot kājām, slēpojot, airējot, braucot ar velosipēdu un tamlīdzīgi).

Saskaņā ar žurnāla Forbes datiem, 2013. gadā tūristu visapmeklētākās pilsētas pasaulē bija Bangkoka, Londona, Parīze, Singapūra, Ņujorka, Stambula, Dubaija, Kualalumpūra, Honkonga un Barselona. Savukārt visapmeklētākie objekti Taimskvērs un Centrālparks (abi Ņujorkā).

Tūrisma attīstība Latvijā atzīta kā viena no tautsaimniecības un vides attīstības prioritātēm. Tūristu plūsmas palielināšana veicinātu dažādu nozaru izaugsmi — viesnīcas, transports, sabiedriskā ēdināšana, tirdzniecība, izklaides un sporta aktivitāšu infrastruktūra un tā tālāk.  
 
Latvija piedāvā viesiem pievilcīgas viesnīcu cenas, plašu transporta infrastruktūru, labu norēķinu karšu tīklu. Bet, lai piesaistītu ceļotājus uz ilgāku laiku un veicinātu viņu atgriešanos Latvijā, ir svarīgi izstrādāt pievilcīgus tūrisma produktus un tos veiksmīgi pārdot. Šobrīd pasaulē pieaug interešu un hobiju ceļojumu īpatsvars, kā arī ik gadu palielinās interneta vidē plānoto un rezervēto ceļojumu apjoms.




#Article 46: Valodniecība (257 words)


Valodniecība jeb lingvistika (no  — 'valoda') ir zinātne par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Izšķir vispārējo un konkrēto valodniecību (pētī kādu valodu, valodu grupu vai saimi). Tradicionāli valodniecību veido semantika, sintakse un fonoloģija, bet valodas sistēmas līmeņus un apakšsistēmas pēta arī fonētika, gramatika, leksikoloģija, frazeoloģija, stilistika, valodas attīstību aplūko valodas vēsture, etimoloģija, valodas funkcionēšanu sabiedrībā — dialektoloģija, sociolingvistika un citas nozares.

Valodniecības pirmsākumi ir meklējami jau pirms mūsu ēras senajos kultūras centros — Senajā Divupē, Sīrijā, Mazāzijā un Senajā Ēģiptē, kā arī Senajā Indijā, Senajā Grieķijā un Romā. 19. gadsimta sākumā radās vēsturiski salīdzināmā valodniecība, valodniecība kļuva par patstāvīgu zinātni. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Ferdinands de Sosīrs izveidoja valodniecības strukturālisma skolu. Viņš tiek uzskatīts par modernās valodniecības pamatlicēju. Mūsdienu lingvistikā liela loma ir psiholingvistikai, kā arī pētījumiem lingvistikas tehnoloģiskajam lietojumam — datorlingvistikai.

Valodniecību var iedalīt trīs dažādos divdalījumos:

Jau Senajos laikos cilvēki ir mēģinājuši izmantot valodu tā, lai tajā rakstītie darbi būtu jēgpilni un secīgi. 4. gadsimtā p.m.ē. indiešu gramatiķis Pāņini ļoti detalizēti aprakstīja sanskrita skaņas un teikumu uzbūvi. Senie grieķi un romieši arī ļoti interesējās par savām valodām, un rakstīja dažādus gramatiski pareizus aprakstus, kas nereti bija veidoti vairāk no filozofiskā vai literārā aspekta. Divu grieķu gramatiķu — Dionīsija Trāķieša (2. gadsimts p.m.ē.) un Apollonija Diskola (2. gadsimts) — darbi stipri ietekmēja romiešu skatījumu uz valodu kopumā. Romiešu gramatiķu Elija Donāta un Prisciāna darbos bija redzama grieķu domāšanas ietekme uz latīņu valodu. Prisciāns savos darbos pirmo reizi pieminēja tādus jēdzienu, kā lietvārds, darbības vārds un apstākļa vārds, kā arī ieviesa locījumus (nominatīvs, akuzatīvs un ģenitīvs).




#Article 47: Alberts Einšteins (1578 words)


Alberts Einšteins (Albert Einstein; dzimis , miris ) bija ebreju izcelsmes fiziķis, kuru bieži uzskata par ievērojamāko 20. gadsimta zinātnieku. Nozīmīgākais Einšteina ieguldījums fizikā ir relativitātes teorijas izveide. Einšteinam bijusi liela nozīme arī kvantu mehānikas, statistiskās mehānikas un kosmoloģijas attīstībā. 1921. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā par fotoelektriskā efekta skaidrojumu un par nopelniem teorētiskās fizikas labā. Viņa vārdā nosaukta vienība, ko lieto fotoķīmijā, asteroīds, kā arī ķīmiskais elements einšteinijs.

Einšteins bija arī izgudrotājs, viņš izgudrojis atšķirīgus tehniskus risinājumus, piemēram, žirokompasam, ledusskapim, dzirdes aparātam. Kopā ar kolēģi Leo Silārdu izgudrotais Einšteina ledusskapis 1930. gadā saņēma patentu, tomēr tā ražošana nekad netika uzsākta.

Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā Ulmā, Vācijā, ebreju cilmes uzņēmēja Hermaņa Einšteina un viņa sievas Paulīnes, dzimušas Kohas, ģimenē. 1880. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Minhenē.   Bērnībā saņēmis jūdaisma reliģisko izglītību, 1884. gadā viņš sāka mācīties vijoļspēli un privātstundas pie matemātikas skolotāja. 1885. gadā Einšteins sāka mācīties Minhenes katoļu pamatskolā, kur uzreiz ticis pārcelts uz 2. klasi, bet 1888. gadā pārgāja mācīties uz Luitpolda ģimnāziju. Esot bijis apdāvināts, taču paslinks skolnieks, kuram nepadevās svešvalodas (vēlāk visai sliktā sadzīviskā līmenī apguvis itāļu, franču un angļu valodu, visu mūžu dodot priekšroku vācu valodai). Tika uzskatīts, ka viņš visu apgūst ļoti lēni, ko mēdz saistīt ar to, ka viņam bija disleksija, viņš bija ārkārtīgi kautrīgs, turklāt viņa smadzenēm bija neparasta struktūra (tas tika noskaidrots pēc Einšteina nāves). Pastāv arī uzskats, ka viņam, iespējams, piemita autismam radniecīgais Aspergera sindroms.

Apgūt matemātiku Einšteins sāka 12 gadu vecumā. 1894. gadā Einšteinu ģimene pārcēlās uz Milānu, taču Albertam bija jāpaliek Minhenē, lai pabeigtu skolu. Taču 1894. gada beigās, to pat nepavēstījis vecākiem, skolu pameta un devās uz Itāliju. Šajā gadā Einšteins uzrakstīja savu pirmo zinātnisko darbu Pētījums par ētera stāvokli magnētiskajos laukos Nepabeigtās ģimnāzijas dēļ viņam gan neizdevās iestāties Šveices Federālajā politehniskajā skolā Cīrihē. 1896. gadā viņš pabeidza Āravas kantona skolu un pēc tam atgriezās Cīrihē un iestājās Šveices Federālajā politehniskajā skolā. Tajā pašā gadā viņš atteicās no Virtembergas pilsonības, kļūstot par nepilsoni (kā nepilsonis dzīvojis laikā no 1895. līdz 1901. gadam). Kopumā bijis četru valstu pilsonis: Vācijas, 1901. gadā Einšteins kļuva par Šveices pilsoni (no šīs pilsonības viņš nešķīrās nekad), Austroungārijas, atkal Vācijas, un visbeidzot ASV.

Studiju laikā Einšteins iepazinās ar Milevu Mariču, pēc tautības serbieti, matemātikas studenti, kuras sekmes bijušas krietni labākas, nekā Alberta, 1902. gadā piedzima viņu meita Liserla, kuru pāris atdeva anonīmai adopcijai Ungārijā. Absolvējis Cīrihes Politehnikumu, saņemot matemātikas un fizikas skolotāja diplomu, 1902. gadā Einšteins kopā ar Milevu ieradās Bernē, kur sāka strādāt Patentu birojā kā trešās kategorijas tehniskais eksperts. Einšteina pienākums bija novērtēt tos patentu pieteikumus, kuru izprašanai bija nepieciešamas zināšanas par fiziku. Darbs patentu birojā deva ar zinātni nesaistītus ienākumus — Einšteins vienmēr esot uzskatījis, ka praktiska, ar zinātni nesaistīta nodarbošanās atbrīvo zinātnieku no rūpēm par iztiku un no nepieciešamības publicēties tikai pašas publicitātes pēc. Lai papildinātu ģimenes budžetu, piepelnījies kā matemātikas un fizikas privātskolotājs. 1903. gada janvārī Einšteins apprecēja Milevu un ģimene apmetās Bernes vecpilsētā, Kramgasse 49 (mūsdienās tur iekārtots memoriālais muzejs). 1904. gadā piedzima viņu pirmais dēls Hanss Alberts. Šajā laikā Einšteins iepazinās ar filozofijas studentu Morisu Solovinu un matemātiķi Konradu Habihtu — trīs draugi izveidoja neformālo Olimpisko akadēmiju, kurā Einšteinam bija Akadēmijas prezidenta un Asteskaula bruņinieka tituls. Pats Einšteins Bernes posmu atcerējās kā no zinātnes viedokļa auglīgāko un sadzīviski vislaimīgāko.

Sākotnēji zinātnieki uz šo teoriju raudzījās skeptiski, jo tā izrietēja no matemātiskas domāšanas un racionālas analīzes, nevis eksperimentiem vai novērojumiem, taču 1919. gadā apstiprinājās no vispārīgās relativitātes teorijas paredzējumi. Artūrs Edingtons saules aptumsuma laikā izmērīja, cik ļoti zvaigznes gaismu izliec Saules gravitācija. Daudzi zinātnieki gan joprojām nebija pārliecināti par teorijas patiesumu (bieži tāpēc, ka tā nepiedāvāja absolūtu atskaites sistēmu). Einšteins uzskatīja, ka daudzi no viņiem vienkārši nesaprot teorijas matemātisko daļu.

Neparasta bija Einšteina attieksme pret kvantu fiziku. Viņš bija pirmais, kurš paziņoja, ka kvantu teorija ir revolucionāra, un viņa ideja par gaismas kvantiem, ko tagad pazīst kā fotonus, iezīmē jaunās fizikas atdalīšanos no klasiskās fizikas. Kad sākotnēju kvantu fiziku nomainīja jaunā kvantu mehānika, Einšteins uz to raudzījās skeptiski, nepiekrītot tā sauktajai Kopenhāgenas interpretācijai, jo tā paredzēja uz varbūtību balstītu un nevizualizējamu fizikas norišu aprakstu. Einšteins piekrita, ka tā ir labākā pieejamā teorija, taču meklēja pilnīgāku, deterministiskāku skaidrojumu. 1926. gadā viņš vēstulē Maksam Bornam rakstīja: Kvantu mehānika, bez šaubām, ir iespaidīga. Taču iekšēja balss man saka, ka tā vēl nav īstā. Šī teorija izskaidro daudz, taču neļauj mums nokļūt tuvāk Visvecākā noslēpumam. Es katrā ziņā esmu pārliecināts, ka Viņš nemet kauliņus. Uz to izcilais fiziķis Nīlss Bors atbildēja: Beidz stāstīt Dievam, kas Viņam jādara! Einšteins nenoraidīja varbūtības teoriju kā tādu — viņš bija izmantojis statistisko analīzi savā darbā ar Brauna kustību un fotoelektrisko efektu —, taču viņš uzskatīja, ka pamatā fiziskā realitāte ir deterministiska. Eksperimentāli pierādījumi, kas ir pretrunā ar šo pārliecību, tika atrasti tikai vēlāk - ar Bella teorēmu.

Kad 1933. gadā Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers, Einšteins atradās ASV un nolēma neatgriezties. Nacionālsociālistiskais režīms viņu apvainoja jaunas žīdu fizikas izveidošanā Deutsche Physik (vācu fizikas) vietā. Nacionālsociālisma fiziķi (starp tiem arī Nobela prēmijas laureāti Johanness Starks un Filips Lenards) centās diskreditēt viņa teorijas un politiskajā melnajā sarakstā iekļaut tos vācu fiziķus, kas tās mācīja (kā Verneru Heizenbergu). Viņš kļuva par ASV pilsoni 1940. gadā, taču joprojām saglabāja arī Šveices pilsonību.

Einšteins nodarbojās ar fizikas likumu apvienošanu, ko pats dēvēja par apvienoto lauku teoriju (Unified Field Theory). Viņš centās radīt modeli, kas aprakstītu visas mijiedarbības kā viena spēka dažādas izpausmes. Šis viņa mērķis joprojām ir aktuāls, un ar to sevišķi nodarbojas stīgu teorija. Einšteins izveidoja arī vispārīgotu gravitācijas teoriju, kas ir universāla matemātiska pieeja lauku teorijai.

Einšteins nomira no aortas plīsuma miegā 1955. gada 18. aprīlī slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. Šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa. Tajā pašā dienā viņu - pēc paša vēlēšanās - kremēja un viņa pelnus izkaisīja nezināmā vietā. Patologs Tomass Stolcs Hārvejs, kurš veica viņa līķa sekciju, saglabāja Einšteina smadzenes. Hārvejs tajās neatrada nekā īpaša, taču 1999. gadā Makmāstera universitātes izpētes grupa atklāja, ka tām viena reģiona trūkst (angl. 'parietal operculum'), savukārt daļa, kas atbildīga par matemātisko domu, vizuāli telpisko izziņu un kustības iztēli (angl. 'inferior parietal lobe') ir par 15% lielāka nekā parasti.

Kaislīgs pīpes smēķētājs un burātājs ar jahtu. Sadzīvē izteikti vienkāršs. 2 reizes precējies, daudzas reizes iemīlējies. Fotogrāfijās visbiežāk redzam profesoram neatbilstošu ģērbšanās stilu — džemperi, sandales (ja bija iespējams, viņš centās nevalkāt zeķes), platas, biezas šalles. Šī iemesla dēļ visai bieži smalku restorānu zāles pārziņi un portjē pat atteicās ielaist nepietiekami smalko viesi, jo esot smalkas vakariņas un publika, kura gaidot pašu slaveno Albertu Einšteinu. Kolēģis un draugs Leopolds Infelds izsakās: Ierobežodams savas vajadzības līdz minimumam, viņš vēlējās paplašināt savu brīvību, savu neatkarību. Mēs taču esam miljonu priekšmetu vergi ... Einšteins centās šo atkarību samazināt līdz minimumam. 

Einšteins bija pārliecināts cionists, aktīvi atbalstīja ebreju valsts izveidošanu laikā, kad par Hitleru neviens nebija pat dzirdējis. Ar šo kustību viņš bija iepazinies Prāgā 1911. gadā, kur vietējā cionistu organizācijā aktīvi darbojās rakstnieks Francs Kafka. 1921. gadā Einšteins kopā ar Haimu Veicmanu ASV vāca naudu Jeruzalemes universitātes dibināšanai, bet 1922. gadā apmeklēja Palestīnu. Pēc politiskās pārliecības sociāldemokrāts, kurš savulaik lielas cerības saistījis ar Oktobra revolūciju Krievijā. Pacifists, kurš iestājies par ebreju un arābu mierīgu sadzīvošanu Palestīnā. 1952. gadā pēc H.Veicmana nāves Izraēlas valdība piedāvāja Einšteinam kļūt par tās otro prezidentu. Viņš no šī piedāvājuma atteicās: Man svarīgāki ir vienādojumi, jo politika ir domāta šodienai, bet vienādojumi pastāvēs mūžīgi.

ASV FIB lieta par Einšteinu saturēja 1427 lappuses par viņa darbību. Tajā bija ieteikts neatļaut viņam imigrēt uz ASV, apgalvojot, ka viņš tic, iesaka, atbalsta vai māca doktrīnu, kas [..] 'ļautu netraucētai pielavīties anarhijai' ('let anarchy stalk in unmolested'), kā rezultāts būtu 'valdība tikai vārda pēc'. Šajā lietā apgalvots arī, ka Einšteins bija cieši saistīts ar komunistiskām organizācijām.

Einšteins bija pret tirāniskām valdības formām. Sākotnēji viņš atbalstīja atombumbas izveidi, lai nodrošinātos pret iespēju, ka Hitlers to varētu izdarīt pirmais, un pat nosūtīja ASV Prezidentam Frenklinam Rūzveltam vēstuli, kurā aicināja viņu uzsākt programmu, kā rezultāts būtu kodolieroča izveide. Rūzvelts izveidoja komisiju, kas pētīja urāna izmantošanu kā ieroci, un to vēlāk nomainīja Manhetenas projekts. Pēc kara Einšteins ļoti pārdzīvojis šo savu netiešo lomu kodolieroču radīšanā un stingri iestājās par kodolatbruņošanos: Es nezinu, ar kādiem ieročiem cīnīsies Trešajā pasaules karā, taču Ceturtajā cīnīsies ar nūjām un akmeņiem. Neilgi pirms savas nāves viņš parakstīja Rasela—Einšteina manifestu, kas aicināja lielvalstu vadītājus meklēt risinājumus miera ceļā.

Oficiālos dokumentos Einšteins sevi pozicionē kā neticīgo vai kā reliģiozu neticīgo, kaut formāli no ebreju draudzes neizstājās. 1920. gadā Berlīnē esot atteicies maksāt obligāto valsts nodevu (reliģisko nodokli) savai sinagogai, bet jau dzīvojot ASV, atteicies no ielūguma kādreiz apmeklēt sinagogu. Tomēr sarunās un rakstos Dievu pieminēja pat ļoti bieži — gan fizikas, gan personiskā sakarā, piemēram, Dievu neinteresē mūsu matemātiskās grūtības, viņš integrē empīriski. Tas, ko jūs lasāt par manu reliģisko pārliecību, protams, ir meli — meli, ko sistemātiski atkārto. Es neticu personīgam dievam un to nekad neesmu noliedzis, bet gan paudis pilnīgi skaidri. Ja manī ko var saukt par reliģisku, tad tā ir neizmērojamā apbrīna par pasaules struktūru tiktāl, cik to var atklāt mūsu zinātne.

Starptautiskās Sinagogas rabīnam Herbertam Goldšteinam Einšteins rakstīja: Es ticu Spinozas dievam, kurš sevi atklāj eksistējošā sakārtotajā harmonijā, nevis dievam, kas nodarbojas ar cilvēcisku būtņu likteņiem un rīcību. 

Viņš pauda arī savu apbrīnu pret budismu, apgalvojot, ka tam ir tās iezīmes, ko varētu sagaidīt no kosmiskas reliģijas nākotnei: tas ir pāri personīgam Dievam, izvairās no dogmām un teoloģijas; tas apraksta gan dabisko, gan garīgo un ir balstīts uz reliģisku apziņu, kas izriet no visu lietu, dabisku un garīgu, kā nozīmīgas vienības pieredzēšanas. 




#Article 48: Verners Heizenbergs (208 words)


Verners Kārlis Heizenbergs (; dzimis  Vircburgā, miris  Minhenē) bija ievērojams fiziķis un Nobela prēmijas laureāts, viens no kvantu mehānikas teorijas pamatlicējiem. Visbūtiskākais Heizenberga ieguldījums zinātnē ir Heizenberga nenoteiktības principa formulēšana.

Būdams students, Heizenbergs 1922. gadā Getingenē satika Nīlsu Boru, ar kuru vēlāk ilgi un veiksmīgi sadarbojās. 1925. gadā, būdams tikai 23 gadus vecs, viņš pirmoreiz formulēja kvantu mehānikas pamatprincipus. 1927. gadā Heizenbergs atklāja savu nenoteiktības principu, kas vēstī: nav iespējams precīzi noteikt reizē daļiņas ātrumu un pozīciju; rezultāts vienmēr būs zināmā mērā kļūdains, turklāt kļūda vienmēr būs lielāka par noteiktu konstanti. Kopā ar Boru Heizenbergs palīdzēja izveidot kvantu mehānikas Kopenhāgenas interpretāciju.

Otrā pasaules kara laikā Heizenbergs palika Vācijā un strādāja nacistu režīmam. Viņš vadīja Vācijas kodolieroču programmu, taču viņa sadarbības apmēri ir neskaidri. Šīs programmas eksistenci viņš Boram atklāja 1941. gadā pēc kādas konferences, kas risinājās Kopenhāgenā. Pēc tikšanās strauji pārtrūka Bora un Heizenberga ilgā draudzība. Vēlāk Bors pievienojās Manhetenas projektam, ASV kodolieroču izstrādes programmai. Vācijai tā arī neizdevās radīt atombumbu. Uzskata, ka Heizenbergs, iespējams, aizkavējis projekta realizēšanu morālu apsvērumu dēļ. Pēc kara tā lika manīt pats Heizenbergs, taču Bors apgalvo, ka, spriežot pēc 1941. gada sarunas, viņš neesot jutis nekādus pašpārmetumus.

Heizenberga epitāfija esot: Viņš guļ kaut kur šeit. - nepārprotama norāde uz viņa atklāto nenoteiktības principu.




#Article 49: Galileo Galilejs (1237 words)


Galileo Galilejs (, dzimis , miris ) bija Renesanses laika fiziķis, astronoms, matemātiķis, domātājs.

Dinamikas kā zinātnes nozares un eksperimentālās fizikas pamatlicējs. Definējis inerces likumu un brīvā kritiena likumu, formulējis ķermeņa kustības pa slīpni un trajektoriju pamatprincipus (ripinot lodi pa slīpni un mērot tās atrašanās vietu dažādos laika sprīžos, konstatēja, ka lodes ātruma palielināšanās ir proporcionāla tās kustības laikam); izvirzīja ideju par kustības un miera stāvokļa relativitāti (Galileja relativitātes princips); izgudroja arī termoskopu (mūsdienu termometra priekšteci). Izveidojis teleskopu un veicis virkni atklājumu astronomijā: jaunus objektus kosmosā (piemēram, Jupitera pavadoņus), kosmosa objektu rotāciju ap savu asi. Heliocentrisma koncepcijas piekritējs.

Dzimis  Pizā, mūsdienu Itālijas teritorijā, paputējušā florenciešu aristokrātu ģimenē. Tēvs, Vinčenco Galilejs bija visai zināms mūzikologs, komponists, kurš lai uzturētu savus 7 bērnus, bija spiests ne tikai pasniegt privātstundas, bet pat nodarboties ar audumu tirdzniecību (kas aristokrātam bija liels negods).

Pamatizglītību Galileo ieguva mājās, taču kad 1575. gadā ģimene pārcēlās atpakaļ uz Florenci, sāka mācīties benediktiešu Valombrosas klostera skolā, kur līdz 15 gadu vecumam apguva klasisko septiņu mākslu () — gramatika, retorika, loģika, aritmētika, ģeometrija, mūzika, astronomija, — pamatus. Pēc tam atkal mācījās mājās, tēva vadībā.

Šo četru gadu rezultāts bija apjomā neliels Galileo apcerējums Mazie hidrostatiskie svari. Izgatavojis vairākus manuskripta norakstus, Galileo mēģināja to pārdot. Bagāts nekļuva, toties iepazinās ar vienu no tā laika spožākajiem matemātiķiem, marķīzu Gvido Ubaldo del Monte, Mehānikas rokasgrāmata autoru. Del Monte novērtēja jaunā Galileja prātu, talantu un darbaspējas, ievērojami palīdzot jaunajam censonim turpmākajā dzīvē. Būdams Toskānas lielhercogistes cietokšņu un fortifikācijas būvju ģenerālinspektors, marķīzs 1589. gadā iekārtoja Galileo par matemātikas profesoru Pizas universitātē. Šajā laikā tapa nākamais Galileja zinātniskais darbs Par kustību (kur eksperimentiem zinātnieks izmantojis slīpo Pizas torni).

Pēc šī sev nepatīkamā procesa Galilejs apmetās sākumā Vatikāna piešķirtajā villā Pinčo, tad sava drauga Sjenas arhibīskapa pilī, bet pēc tam pārvācās uz dzīvi atpakaļ savā villā Florencē. Te viņš 1637. gadā sarakstīja traktātu Sarunas par divām zinātnēm, kas attiecas uz mehāniku un krišanas likumiem, un to matemātiskais pamatojums. Ap šo laiku, strādājot savā observatorijā, atklāja Mēness librāciju (nelielas periodiskas šķietamas Mēness svārstības ap savu centru, kuru cēlonis ir Mēness nevienmērīgā kustība pa orbītu un Mēness ekvatora slīpums attiecībā pret Mēness orbītu).

Galileja izturēšanās un raksti uzskatāmi demonstrē, ka viņš bijis izteikti patmīlīgs un paštaisns cilvēks, ārkārtīgi augstās domās par sevi un visai zemās domās par apkārtējiem, turklāt visai subjektīvs. Piemēram, pat viņa grāmatas Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām — Ptolemeja un Kopernika nosaukums ir ar izteiktu zemtekstu, jo tajā laikā zinātnē aplūkoja četras iespējamās pasaules uzbūves sistēmas: bez Ptolemeja un Kopernika koncepcijām vēl bija Keplera un Brahes sistēmas. Galilejs nekad necitēja Kepleru, jo ciest viņu nevarēja (iespējams tāpēc, ka ārkārtīgi nicināja astroloģiju, kuru Keplers daļēji atzina un ar to dažkārt niekojās). Viņš necitēja arī Brahi. Abi tā laika dižākie astronomi Galilejam neeksistē, un viņš aplūko tikai jau tajā laikā novecojušo Ptolemeja sistēmu un Kopernika hipotēzi.

Vēl kāda visai raksturīga situācija: 1618. gadā debesīs bija lieliski redzama komēta. Taču Galilejs bija saslimis un viņam nebija spēka to novērot. Visi Eiropas astronomi to vērojuši, raisījās diskusijas, bet Galilejam nebija ko teikt. Ko viņš darīja? Viņš vienkārši paziņoja, ka nekādu komētu nav. Tās esot tikai optisks efekts Zemes atmosfērā, tāpat kā varavīksne. Kāpēc atsacījās atzīt komētu pastāvēšanu? Tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc ietiepīgi ignorēja Keplera atklājumu, ka okeānu paisumus un bēgumus izraisa Mēness gravitācija, tam rotējot ap Zemi. Komētas neatbilda Galileja priekšstatiem par to, kā viss notiek — to orbītas neatrodas ekliptikas plaknē, — tātad to nav. Tāpat kā viņš ignorēja heliocentrisma kritiku, kaut nespēja to atspēkot un argumentēti pierādīt, ka heliocentrisms ir kas vairāk par teorētisku hipotēzi.

Galilejs patiesi tā izdarīja, 1632. gadā publicējot traktātu Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām — Ptolemeja un Kopernika. Tikai nevis grāmatas ievadā, kā piedāvāja pāvests, bet pašā tekstā. Lieta tāda, ka viss traktāts ir dialogi starp astronomiem, kuri katrs pārstāv savu zinātnes skolu. Visi bija reālas sava laika personas. Taču pāvesta ieteiktos argumentus Galileja grāmatā izsaka negatīvais varonis, konservators Simpliciuss (reāla persona, VI gs. astronoms, komentējis Eiklīdu un Aristoteli). Taču vārdam simplicius ir arī otra nozīme: vientiesis. Un gan jau kāds pāvestam norādīja uz šo jauko līdzību, vai viņš pats pamanīja. Un protams, apvainojās — vienmēr aizstāvējis Galileju, centies tam dažādi palīdzēt, bet šāda nu izrādās pateicība.

Un tieši šajā laikā sv. inkvizīcija saņēma ziņojumu, ka Galilejs propanē atomismu. Bet tas jau bija nopietni, jo jau Tridentas koncilā tika nolemts, ka apgalvojums, ka pasaule sastāv no atomiem, ir pretrunā ar ticības dogmātu par dievgaldu. T. i. runa ir nevis par zinātnieku savstarpējajiem ķīviņiem un to, ko atļaut mācīt izglītības iestādēs (kas bija Baznīcas kompetencē), bet jau teoloģisku dogmu apšaubīšana. 1632. gada septembrī Galileju izsauca uz Romu, kur viņam nācās stāties inkvizīcijas zinātnieku komisijas priekšā. Ar visādiem iemesliem novilcinājis nepatīkamo braucienu, viņš tomēr ieradās sv. inkvizīcijas mītnē 1633. gada februārī. Zinātniekam inkriminēja divus pārkāpumus: krāpšanos (jo vēl 1616. gadā solījis nepropanēt neviena nepierādīto Kopernika hipotēzi kā realitātes skaidrojumu, Dekrēta par publicēšanai nerekomendējamās literatūras pārkāpšanu), un atomisma propanēšanu.

Taču arī te iejaucās pāvests, turpinot rūpēties par Galileja likteni: viņš nevis ļauj visam notikt ierastajā procesuālajā kārtībā, bet izveidoja īpašu inkvizīcijas komisiju no gudrākajiem kūrijas prātiem, neuzticot ziņojuma par Galileja iespējamo ķecerību izmeklēšanu parastiem inkvizitoriem. (Inkvizīciju kontrolēja jezuītu ordenis, ar kuru pāvestam bija ļoti saspīlētas attiecības — Urbāna VIII laikā neviens jezuīts netika iesvētīts par kardinālu, kas ir bezprecedenta gadījums Baznīcas vēsturē). Par komisijas vadītāju iecēla kardinālu Barberini (pāvesta brāļadēls, arī kardināls, kas garantēja kontroli pār komisiju.) Pati komisija sastāvēja no diviem teologiem, no kuriem viens bija pāvesta privātsekretārs, bet otrs — tēvs Paskvalivo, — populārs zinātnes aprindās ar to, ka iestājās par zinātnes un teoloģijas nošķiršanu t. i. saprata, ka zinātne un ticība ir divas dažādas lietas, kā arī jezuīts brālis Inkofers, viens no zināmākajiem tā laika astronomiem. Iespējams, ka pāvesta rīcību motivēja ne tik daudz cieņa pret zinātnieku, bet gan tas, ka visi zināja par viņu draudzību: ja Galileo izrādītos ķeceris, tas būtu nopietns trieciens Urbāna VIII prestižam. Lai gan vēl 1632. gada septembrī pāvests sarunā ar Florences vēstnieku uzsvēris, ka uzskata Galileju par savu personīgo draugu.

Jautājuma izskatīšana ilga divus mēnešus — no 21. aprīļa līdz 21. jūnijam. Praktiski visu Romā pavadīto laiku Galilejs dzīvoja Florences vēstnieka pilī, savukārt Florences valdība nodrošināja savu galma zinātnieku ar uzturlīdzekļiem, sulaiņiem, karieti. Vairākas dienas Galilejam nācās, kā to pieprasīja tā laika procesuālās normas, uzturēties cietumā, kur īpaši viņam lielinkvizitors atbrīvoja savu dienesta dzīvokli, uz šo laiku. Taču tas, protams, nebija nekas patīkams, un savās vēstulēs Galilejs žēlojas par slikto veselību un dvēseles satraukumiem (ir saglabājusies pāvesta vēstule, kur viņš lūdz īpašu vērību pievērst gados ne jaunā zinātnieka veselībai uz dzīves apstākļu komfortam). Komisija sapulcējās 5 reizes, no kurām 3 bija Galileo iztaujāšana par apsūdzību.

Publiskajā diskusijā cienījamais zinātnieks, neko piebilst, demonstrēja, ka apveltīts asu prātu un plašu erudīciju. Viņš aizrādīja inkvizitoriem, ka Bībele nemāca, kā debesis uzbūvētas, Bībele māca, kā tajās nokļūt. Ar citātiem no Baznīcas tēvu rakstiem pierādīja, ka dažādas vietas Bībelē var interpretēt dažādi, un nekas no viņa teiktā nav pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Savu saistību ar atomiska teoriju kategoriski noliedza, un inkvizīcijas komisija viņam piekrita, šim jautājumam vairs nepieskaroties. Diemžēl nevarēja sniegt nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesību. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji pierādīja, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi.

Mīts, ka it kā pametot inkvizīcijas telpas, Galilejs teicis: Un tomēr viņa griežas!, kā norāda Vitorio Messori, radies 1757. gadā, kad to izdomājis žurnālists Džuzepe Baretti.

Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. — Москва, 1999




#Article 50: Bora atoma uzbūves modelis (156 words)


Bora atoma uzbūves modelis piedāvā vienkāršotu atoma uzbūves novērtējumu. Šo modeli 1915. gadā ieviesa ievērojamais dāņu fiziķis Nīlss Bors. Bora modelis ir pazīstams kā planetārais modelis. Tajā neitroni un protoni aizņem nelielu platību atoma centrā, ko dēvē par kodolu, bet elektroni riņķo orbītās ap kodolu aptuveni tāpat, kā planētas riņķo ap Sauli. 

Bors izmantoja zināšanas par radiāciju, ko izstaro atomi, lai izveidotu no Rezerforda modeļa būtiski atšķirīgu atoma modeli. Bija zināms, ka atomi izstaro tikai noteiktu viļņu garumu gaismu, tāpēc Bors nonāca pie pārsteidzoša secinājuma, ka elektroniem jāriņķo noteiktās orbītās un ka gaisma var tikt izstarota tikai tad, kad elektrons pārlec no vienas orbītas uz citu. Abi šie secinājumi bija pretrunā ar klasisko fiziku, kas nebija piešķīrusi orbītām kādus noteiktus lielumus. Boram nācās pieņemt īpašus likumus, kas nesakrita ar klasiskās fizikas apgalvojumiem. Viņš konstatēja, ka šādā sīkā — atomu — mērogā īpaši stabili ir atsevišķi kustību stāvokļi. Šajos stāvokļos riņķojošais elektrons (pretēji elektromagnētisma likumiem) neizstaro enerģiju.




#Article 51: Planka konstante (102 words)


Planka konstante, ko apzīmē ar h, ir fizikas konstante, ko izmanto, lai aprakstītu kvantu īpašības. Tai ir būtiska nozīme kvantu mehānikas teorijā, un tā ir šādi nosaukta par godu ievērojamajam zinātniekam Maksam Plankam, kurš to atklāja 1900. gadā.

Planka konstante pirmo reizi tika aprakstīta kā proporcionalitātes koeficients starp fotona enerģiju E un tā saistīto elektromagnētiskā viļņa frekvenci ν. Šī sakarība starp enerģiju un frekvenci tiek saukta par Planka sakarību vai Planka–Einšteina vienādojumu:

Šīs konstantes aptuvenā vērtība ir

Ar savu teoriju Planks pieļāva gaismas duālo dabu - ka tā var būt gan vilnis, gan daļiņa. Gandrīz gadsimtu gaisma bija uzskatīta tikai par vilni.




#Article 52: Futbols (3363 words)


Futbols (, no foot — 'pēda' un ball — 'bumba'), līdz 1933. gadam arī kājbumba, ir komandu sporta veids, kurā piedalās divas komandas, katrā uz laukuma pa vienpadsmit spēlētājiem, izmantojot futbolbumbu. Futbols ir vispopulārākais sporta veids pasaulē.

Futbols ir spēle, kuru spēlē uz taisnstūrveida zālāja vai mākslīgā zāliena laukuma ar vārtiem katrā laukuma galā. Spēles mērķis ir gūt pēc iespējas vairāk vārtu, raidot bumbu pretinieku komandas vārtos. Vārtsargs ir vienīgais spēlētājs, kuram spēles laikā ir atļauts pieskarties bumbai ar rokām, lai mestu bumbu uz priekšu. Pārējiem laukuma spēlētājiem ar rokām ir atļauts bumbai pieskarties, tikai izmetot to no sānu auta vai pēc tam, kad tiesnesis ir konstatējis pārkāpumu un ir licis spēlētājiem novietot bumbu soda sitiena izpildīšanai. Pārējā spēles laikā laukuma spēlētāji bumbas pārvietošanai izmanto kājas, precīzāk, pēdas, kā arī drīkst izmantot savu ķermeni vai spēlēt ar galvu. Futbola spēli uzvar tā komanda, kura līdz spēles beigām ir guvusi visvairāk vārtu. Ja rezultāts spēles beigās ir vienāds, tad tiek paziņots neizšķirts vai seko pagarinājums un/vai 11 metru soda sitienu sērija, atkarībā no turnīra nolikuma.

Mūsdienu futbola spēle tika pilnveidota Anglijā pēc Anglijas Futbola Asociācijas izstrādātajiem principiem. Tieši 1863. gadā izstrādātie spēles noteikumi lika pamatus futbolam, kuru spēlē mūsdienās. Futbolu starptautiski pārvalda Fédération Internationale de Football Association (Starptautiskā futbola asociāciju federācija), parasti zināma pēc saīsinājuma FIFA. Visprestižākais starptautiskais futbola turnīrs ir FIFA Pasaules kauss, kas notiek ik pēc četriem gadiem. Šis turnīrs ir visskatītākās sacensības pasaulē, FIFA Pasaules kauss piesaista divreiz vairāk skatītāju nekā Vasaras Olimpiskās spēles.

Futbolu spēlē saskaņā ar noteikumu kopumu, kas pazīstami kā spēles likumi. Spēli spēlē izmantojot vienu lodveidīgu bumbu, zināmu kā futbolbumba. Divas komandas ar vienpadsmit spēlētājiem katrā no tām sacenšas, lai panāktu. ka bumba nokļūst pretinieku komandas vārtos (starp stabiem un zem vārtu pārlikņa), tādējādi gūstot vārtus. Spēles beigās uzvar komanda, kura ir guvusi visvairāk vārtu; ja abas komandas ir guvušas vienādu skaitu vārtu, tad spēles rezultāts ir neizšķirts. Katru komandu vada kapteinis.

Galvenais likums ir tas, ka spēlētāji (izņemot vārtsargus) nedrīkst apzināti aiztikt bumbu ar savām plaukstām vai rokām spēles laikā (kaut gan viņi izmanto rokas iemetiena laikā, lai atsāktu spēli). Lai gan spēlētāji parasti izmanto savas kājas, lai pārvietotu bumbu, viņi var izmantot jebkuru sava ķermeņa daļu, kas nav plaukstas vai rokas. Parastā spēlē visiem spēlētājiem ir atļauts piespēlēt bumbu jebkurā virzienā un pārvietoties pa visu laukumu, taču bumba nedrīkst tikt saņemta aizmugures stāvoklī.

Tipiskā spēlē spēlētāji mēģina radīt vārtu gūšanas iespējas, izmantojot individuālo kontroli pār bumbu, piemēram, ar driblēšanu, piespēlējot bumbu komandas biedram, kā arī izdarot sitienus uz vārtiem, kurus apsargā pretinieku vārtsargs. Pretinieku spēlētāji var mēģināt atgūt kontroli pār bumbu pārtverot piespēli vai mēģinot to atņemt, uzbrūkot tam spēlētājam, pie kura tā atrodas, tomēr fizisks kontakts starp pretiniekiem ir ierobežots. Futbols parasti ir brīvi tekoša spēle ar spēles apstādināšanu tikai tad, kad bumba spēlē ir atstājusi laukumu vai tad, kad spēli aptur tiesnesis. Pēc apturēšanas spēle atsākas ar noteiktiem atkārtojumiem.

Profesionālā līmenī vairumā maču tiek gūti tikai daži vārti. Piemēram 2005./06. gada sezonā Anglijas Premjerlīgā vidēji vienā spēlē tika gūti 2,48 vārti. Spēles likumi nenorāda spēlētāju pozīcijas, izņemot vārtsargu, bet vairākas specializētās lomas ir mainījušās. Kopumā tie ietver trīs galvenās kategorijas: uzbrucēji, kuru galvenais uzdevums ir gūt vārtus, aizsargi, kuri specializējas, novēršot pretiniekus no vārtu gūšanas un pussargi, kuri atbrīvo opozīciju un glabā bumbu savā rīcībā, lai piespēlētu to savas komandas uzbrucējam. Spēlētājus šajās pozīcijās, sauc par laukuma attālākās daļas spēlētājiem, lai atšķirtu tos no vārtsarga. Šīs pozīcijas ir sadalītas saskaņā ar laukuma platību, kurā spēlētājs pavada visvairāk laika. Piemēram, ir centrālie aizsargi un kreisās un labās malas pussargi. Desmit laukuma attālākās daļas spēlētāji var būt izvietoti jebkurā kombinācijā. Spēlētāju skaitu jebkurā pozīcijā nosaka komandas spēles stils; vairāk uzbrucēju un mazāk aizsargu rada vairāk agresīvu un ofensīvu spēli, kamēr pretējais variants rada lēnāku, vairāk aizsardzības spēles stilu. Lai gan spēlētāji parasti pavada lielāko daļu spēles kādā konkrētā pozīcijā, ir maz ierobežojumu spēlētāju kustībā, un spēlētāji var mainīt pozīcijas jebkurā brīdī. Komandas spēlētāju izkārtojums ir zināms kā formācija. Definēt komandas formāciju un taktiku parasti ir komandas trenera privilēģija.

Spēles, kurās notiek bumbas speršana, vēsturiski ir spēlētas daudzās valstīs. Saskaņā ar FIFA: visagrākais spēles veids, par kuru ir zinātniski pierādījumi, bija tieši šīs prasmīgās tehnikas vingrinājumu iepazīšana tālajā 2. un 3. gadsimtā p.m.ē. Ķīnā (cudžu spēle). Dažādi futbola veidi tika spēlēti viduslaiku Eiropā, taču noteikumi ļoti atšķīrās abos periodos un vietās.

Mūsdienu futbola noteikumi parādījās 19. gadsimta vidū kā pūliņi standartizēt futbola dažādos veidus, kurus spēlēja Anglijas skolās.

Kembridžas noteikumi, pirmoreiz izmantoti Kembridžas Universitātē 1848. gadā, īpaši ietekmēja nākamo noteikumu attīstību, ieskaitot futbolu. Kembridžas noteikumus uzrakstīja Trīsvienības koledžā, Kembridžā pavaldības sanāksmē tās pārstāvji no Etonas, Herovas, Ragbijas, Vinčesteras un Šrūsberijas skolām. Tie netika vispārēji pieņemti. 1850. gadu laikā daudzi klubi, kuri nesaistījās ar skolām vai universitātēm, veidojās visā angliski runājošajā pasaulē, lai spēlētu dažādus futbola veidus. Daži nāca klajā ar saviem atšķirīgajiem noteikumiem, jo īpaši Šefīldas futbola klubs, kuru izveidoja bijušie privātskolas skolnieki 1857. gadā, kura rezultātā veidojās Šefīldas FA 1867. gadā. 1862. gadā Džons Čārlzs Trings no Apingemas skolas arī izdomāja ietekmīgu daudzumu noteikumu.

Visi šie centieni veicināja Futbola Asociācijas (FA) izveidi, kura tika nodibināta 1863. gada 26. oktobra rītā, kad Brīvmūrnieku krodziņā Lielajā Karalienes ielā, Londonā sapulcējās vairāku klubu pārstāvji. Vienīgā skola, kas tika pārstāvēta, šajā gadījumā bija Čārterhausas skola. Brīvmūrnieku krodziņš bija tikšanās vieta vēl piecām sanāksmēm starp oktobri un decembri, kuras galu galā izveidoja pirmo visaptverošu noteikumu kopumu. Pēdējā sanāksmē pirmais FA mantzinis, komisijas pārstāvis no Blekhītas, atsauca savu klubu no FA dēļ divu projekta noteikumu aizvākšanas iepriekšējās sanāksmēs, pirmais, kas ļāva skriet ar bumbu rokā, un otrais, traucēt skrējienu ar spērienu pa kājas lielu (sišana pretiniekam pa apakšstilbu), paklupināšana un turēšana. Citi angļu regbija futbola klubi sekoja šim piemēram un nepievienojās FA, vai pēc tam atstāja FA un tā vietā 1871. gadā izveidoja Regbija Futbola savienību. Vienpadsmit atlikušie klubiEbenezera Koba Morleija uzraudzībā mēģināja ratificēt oriģinālos trīspadsmit spēles noteikumus. Šie noteikumi iekļāva bumbu apstrādes ar zīmēm un vārtu pārlikņa neesamības noteikumus, kas padarīja tos ļoti līdzīgus Viktorijas futbola noteikumiem, kuri tika izstrādāti tajā laikā Austrālijā. Šefīldas FA spēlēja pēc saviem noteikumiem līdz 1870. gadiem, kad FA absorbēja dažus no tās noteikumiem, kamēr tur bija maza starpība starp spēlēm.

Spēles likumus pašlaik nosaka Starptautiskā Futbola asociācijas valde (IFAB). Tā tika izveidota 1886. gadā pēc Futbola Asociācijas, Skotijas Futbola asociācijas, Velsas Futbola asociācijas un Īrijas Futbola asociācijas sanāksmes Mančestrā. Pasaules vecākās futbola sacensības ir FA kausa izcīņa, ko izveidoja Č. V. Alkoks un tajā ir sacentušās angļu komandas kopš 1872. gada. Pirmā oficiālā starptautiskā futbola spēle notika 1872. gadā starp Skotiju un Angliju Glāzgovā, atkal Č. V. Alkoka dēļ. Anglija ir mājvieta pasaulē pirmajai futbola līgai, kuru 1888. gadā Birmingemā dibināja Birmingemas Aston Villa direktors Viljams Makgregors. Oriģinālais formāts ietvēra 12 klubus no Anglijas vidienes un Ziemeļanglijas. Fédération Internationale de Football Association (FIFA), starptautiskā futbola organizācija, tika izveidota Parīzē 1904. gadā un paziņoja, ka tie ievēros Futbola Asociācijas spēles likumus. Starptautisko spēļu pieaugušā popularitāte noveda pie FIFA pārstāvju uzņemšanas Starptautiskajā Futbola asociācijas valdē 1913. gadā. Valde pašlaik sastāv no četriem FIFA pārstāvjiem un viena pārstāvja no katras no četrām britu asociācijām.

Mūsdienās futbolu profesionālā līmenī spēlē visā pasaulē. Miljoniem cilvēku regulāri dodas uz stadioniem, lai sekotu līdzi savas iecienītākās komandas spēlēm, ko vēl vairāki dara, vērojot spēles televīzijā. Ļoti daudz cilvēku nodarbojas ar futbolu arī amatierlīmenī. Saskaņā ar pētījumu, ko FIFA publicējusi 2001. gadā, vairāk nekā 240 miljoni cilvēku regulāri spēlē futbolu vairāk nekā 200 valstīs visā pasaulē. Tā vienkāršie noteikumi un minimālās papildpiederumu prasības bez šaubām palielina futbola izplatību un popularitāti.

Daudzās pasaules vietās futbols liek atdzimt kaislībām, un tam ir nozīmīga loma fanu, vietējo kopienu un pat nāciju dzīvēs; turklāt tas tiek bieži dēvēts par vispopulārāko sporta veidu pasaulē. ESPN izplatīja apgalvojumus par to, ka Kotdivuāras futbola izlase palīdzēja nodrošināt pamieru valsts pilsoņu karam 2005. gadā. Savukārt, futbols tiek plaši uzskatīts par galīgo tiešo izraisītāju futbola karam 1969. gadā jūnijā starp Salvadoru un Hondurasu. Sporta veids arī saasināja spriedzi Dienvidslāvijas karu sākumā 1990. gados, kad mačs starp Zagrebas Dinamo un Belgradas Red Star pārvērtās nemieros 1990. gada martā.

Pavisam pastāv septiņpadsmit noteikumi oficiālajos spēles noteikumos. Tie paši noteikumi ir izstrādāti, lai piemērotos visu līmeņu futbolam, kaut arī dažas izmaiņas attiecībā uz grupām, piemēram, jauniešu, senioru, sieviešu un fiziska sacensība ir atļauta. Noteikumi bieži vien ir izstrādāti plašos terminos, kas pieļauj elastību to piemērošanā atkarībā no spēles. Papildus septiņpadsmit noteikumiem, spēli regulē daudzi IFAB lēmumi un citas direktīvas. Spēles noteikumus publicē FIFA, bet tos uztur Starptautiskā Futbola asociācijas valde, nevis pati FIFA. Vissarežģītākais noteikums ir aizmugure. Aizmugures likums ierobežo iespējas uzbrūkošajiem spēlētājiem palikt uzbrukumā (t.i. tuvāk pretinieku vārtu līnijai) no bumbas, otrajais līdz pēdējais aizsardzības spēlētājs (kas var ietvert vārtsargu), un viduslīnijas.

Katra komanda sastāv no ne vairāk kā vienpadsmit spēlētājiem (izņemot maiņas spēlētājus), no kuriem vienam ir jābūt vārtsargam. Sacensību noteikumos var norādīt minimālo spēlētāju skaitu, kas vajadzīgs, lai izveidotu komandu, kas ir parasti septiņi. Vārtsargi ir vienīgie spēlētāji, kas drīkst spēlēt bumbu ar savām plaukstām vai rokām, ja viņi to dara savā soda laukumā savu vārtu priekšā. Lai gan ir dažādas pozīcijas, kurās treneris ir stratēģiski novietojis laukuma attālākās daļas (ne vārtsargs) spēlētājus, šīs pozīcijas nav noteiktas vai paredzētas likumos.

Galvenais ekipējums vai forma, kas ietver kreklu, šortus, zeķes, apavus un spēlētājiem ir jāvalkā krekls, šorti, zeķes, apavus un piemērotus kājsargus, spēlētājiem jāvalkā. Galvassega nav nepieciešama lieta galvenajā aprīkojumā, bet spēlētāji mūsdienās var izvēlēties valkāt to, lai pasargātu sevi no galvas traumām. Spēlētājiem ir aizliegts valkāt vai izmantot kaut ko, kas ir bīstamas pašam vai citam spēlētam, kā, piemēram, juvelierizstrādājumi vai pulksteņi. Vārtsargam jāvalkā apģērbs, kas ir viegli atšķirams no tā, ko nēsā citi spēlētāji un spēles tiesneši.

Vairākus spēlētājus var aizstāt maiņas spēlētāji spēles laikā. Maksimālais maiņu skaits, kas atļauts viskonkurētspējīgākajos starptautisko un vietējo līgu spēles, ir trīs, lai gan atļautais skaits var būt dažāds citās sacensības vai draudzības spēlēs. Vispārējie iemesli maiņai ir trauma, nogurums, neefektivitāte, taktisks gājiens vai laika vilcināšana pašās spēles beigās. Standarta pieaugušo spēlēs, spēlētājs, kurš ir ticis nomainīts vairs nevar piedalīties spēles turpmākajā daļā.

Spēli pārrauga tiesnesis, kuram ir visas tiesības īstenot spēles noteikumus saistībā ar maču, kurā viņš ir iecelts (5. likums), un kura lēmumi ir galīgie. Tiesnesim palīdz divi tieneša asistenti. Daudzās augsta līmeņa spēles ir arī ceturtais tiesnesis, kas palīdz tiesnesim un var aizstāt citu tiesnesi, ja rodas vajadzība.

Tā kā likumi tika formulēti Anglijā, un sākotnēji pārvaldītas tikai ar četrām britu futbola asociācijām no IFAB, standarta futbola laukuma izmērie sākotnēji tika izteikti angļu mērvienībās. Likumi tagad izsaka izmērus ar aptuveniem metriskiem ekvivalentiem (kam seko tradicionālās vienības iekavās), lai gan tautas tiecas turpināt izmantot tradicionālās vienības angliski runājošās valstīs ar relatīvi neseno metrisko vēsturi, kā, piemēram, Lielbritānija.

Laukuma garums starptautiskajās pieaugušo sacensībās ir diapazonā 100–110 m (110-120 jardi) un platums ir robežās 64–75 m (70-80 jardi). Laukums, kurā nenotiek starptautiskā spēle, var būt 91–120 m (100-130 jardi) garumā un 45–91 m (50-101 jardi) platumā, ar nosacījumu, ka laukums nekļūst par kvadrātu.

Kopš 2008. gada, lai standartizētu futbola laukuma izmēru A starptautiskajām spēlēm, IFAB nolēma noteikt fiksētu izmēru - 105 m garš un 68 m plats (nevis minimālo un maksimālo garumu - no 100 m līdz 110 m - un minimālo un maksimālo platumu - no 64 m līdz 75 m - kā minēts šajā tekstā). Garākās robežu līnijas ir laukuma malu līnijas, bet īsākās robežas (uz kurām ir novietoti vārti) ir vārtu līnijas. Taisnstūrveida vārti ir novietoti pa vidu katrai vārtu līnijai. Vertikālo vārtu stabu iekšējām malām jābūt 7,3 m (8 jardi) no otra, un horizontālā pārlikņa apakšējei malai, kuru atbalsta vārtu stabi, jābūt 2,44 m (8 pēdas) virs zemes. Tīkli parasti ir novietoti aiz vārtiem, bet saskaņā ar likumiem nav nepieciešami.

Pie katriem vārtiem ir teritorija, kas pazīstama kā soda laukums. Šī teritorija ir iezīmēta ar vārtu līniju, divām līnijām, kas sākas uz vārtu līnijas 16,5 m (18 jardi) no vārtu stabiem un pagarina 16,5 m (18 jardi) laukumā perpendikulāri vārtu līnijai un līnija, kas savieno tos. Šai teritorijai ir vairākas funkcijas, visvairāk uz āru izvirzījušais ir atzīme, kur vārtsargs var aiztikt bumbu ar rokām, un kur kāda aizsargājošās komandas locekļa pārkāpums ir sodāms ar 11 m soda sitienu. Citi atzīmējumi nosaka bumbas vai spēlētāja pozīciju spēļu sākuma izspēlē, atsitienus no vārtiem un stūra sitienus.

Standarta pieaugušo futbola spēle sastāv no diviem periodiem, kas katrs ir 45 minūtes, pazīstami kā puslaiki. Katrs puslaiks iet nepārtraukti, tas nozīmē, ka pulkstenis netiek apstādināts, kad bumba ir ārpus spēles. Parasti ir 15 minūšu pārtraukums starp puslaikiem. Mača beigas ir pazīstamas kā pilnais laiks.

Tiesnesim ir oficiālais spēles hronometrs, un var veikt korekciju par zaudēto laiku, izmantojot maiņas, cietušos spēlētājus, kam jāpievērš uzmanība vai citus pārtraukumus. Šis pievienotais laiks tiek saukts par kompensācijas laiku, un vienīgais, kas par to lemj ir tiesnesis. Tiesnesis ir vienīgais, kas dod signālu par mača beigām. Spēlēs, kur ir ceturtais tiesnesis, puslaika beigās tiesnesis paziņo cik kompensācijas laika minūtes viņš paredz pievienot. Tad ceturtais tiesnesis informē spēlētājus un skatītājus, turot gaisā tablo, norādot šo numuru. Norādīto kompensācijas laiku var pagarināt tiesnesis. Pievienotais laiks tika ieviests negadījuma dēļ, kas notika 1891. gada mača laikā starp Stokas City un Birmingemas Aston Villa. Atpaliekot ar 1:0 un tikai divas minūtes līdz mača beigām, Stokas klubs saņēma iespēju sist 11 m soda sitienu. Aston Villa vārtsargs aizsita bumbu prom no laukuma, un līdz brīdim, kad bumba tika atgūta, 90 minūtes bija pagājušas un spēle bija beigusies.

Līgas sacensībās spēles var beigties ar neizšķirtu, bet dažos izslēgšanu turnīros, ja rezultāts spēles pamatlaika beigās ir neizšķirts, tas var turpināties ar papildlaiku, kas sastāv vēl no diviem 15 minūšu periodiem. Ja rezultāts vēl joprojām ir neizšķirts pēc papildlaika, dažās sacensības varētu izmantot 11 m soda sitienu sēriju (pazīstama oficiālajos likumos kā sitieni no soda atzīmes), lai noteiktu, kura komanda tiks tālāk uz nākamo turnīra posmu. Papildlaika periodu laikā gūtie vārti skaitās klāt spēles galarezultātam, bet sitieni no soda atzīmes tiek izmantoti tikai, lai noskaidrotu komandu, kas tiks uz nākamo turnīra daļu (vārti, kas gūti 11 m soda sitienu sērijā netiek pieskaitīti galarezultātam).

Sacensībās, kurās izmanto divas spēles vienā kārtā, katra komanda spēlē mājās vienu reizi, kopējais vārtu daudzums divās spēlēs nosaka, kura komanda tiek tālāk. Ja kopējais rezultāts ir vienāds, izbraukuma spēles noteikums var tikt izmantots, lai noteiktu uzvarētāju, tādā gadījumā uzvarētāju komanda ir tā, kas gūs visvairāk vārtus izbraukuma spēlē. Ja rezultāts vēl joprojām ir vienāds, tad parasti uzvarētājs tiek noskaidrots pēc 11 m soda sitieniem, lai gan dažās sacensībās spēle var tikt pārspēlēta.

Saskaņā ar likumu divi galvenie stāvokļi spēles laikā ir bumba spēlē un bumba ārpus spēles. Katras spēles sākumā ar izspēli līdz spēles perioda beigām, bumba spēlē atrodas visu, izņemot gadījumus, kad vai bumba atstāj spēles laukumu vai spēli aptur tiesnesis. Kad bumba ir ārpus spēles, spēle tiek atsākta ar vienu no atsākšanas metodēm, atkarībā no tā, kā tā nonāca ārpus spēles:

Noteikumu pārkāpums notiek tad, kad spēlētājs izdara pārkāpumu, kas minēts spēles likumos, kamēr bumba ir spēlē. Pārkāpumi, kas veido sodu ir uzskaitīti 12. likumā. Tīši pieskaroties bumbai ar rokām, pretinieka paklupināšana vai pretinieka stumšana ir soda pārkāpuma piemēri, kas sodāmi ar tiešo brīvsitienu vai 11 m soda sitienu atkarībā no tā, kur pārkāpums noticis. Citi pārkāpumi ir sodāmi ar netiešo brīvsitienu.

Tiesnesis var sodīt spēlētāju vai maiņas spēlētāju pārkāpumu ar brīdinājumu (dzeltenā kartīte) vai noraidījumu no laukuma (sarkanā kartīte). Otra dzeltenā kartīte tajā pašā spēlē noved pie sarkanās kartes, un tāpēc pie noraidījuma no laukuma. Spēlētājs, kam piešķirta dzeltenā kartīte ir ticis ierakstīts, tiesnesis ieraksta spēlētāja vārdu viņa oficiālajā piezīmju grāmatiņā.

Ja spēlētājs ir ticis noraidīts no laukuma, neviens no maiņas spēlētājiem nedrīkst doties uz laukuma viņa vietā. Pārkāpums var rasties jebkurā brīdī, un, kamēr ofensīvi, kas veido pārkāpumu tiek uzskaitīti, definīcijas ir plašas. Proti, nesportiskas uzvedības pārkāpums var tikt izmantoti, lai cīnītos ar vairumu notikumiem, kas sabojā spēles garu, pat ja tie nav uzskaitīti kā īpaši pārkāpumi. Tiesnesis var pierādīt dzelteno vai sarkano kartīti spēlētājam, maiņas vai nomainītajam spēlētājam. Spēles dalībniekiem, kas nepiedalās spēlē, tādiem kā, trenerim un treneru personālam nevar tikt parādīta dzeltenā vai sarkanā kartīte, bet to var izraidīt no tehniskās zonas, ja tie rīkojas neatbildīgi.

Tā vietā, lai pārtrauktu spēli, tiesnesis var atļaut spēli turpināt, ja ieguvēji būs komanda, pret kuru pārkāpums tika veikts. To sauc par spēles priekšrocību. Tiesnesis var atsaukt spēli un sodīt sākotnēji izdarīto pārkāpumu, ja paredzamā priekšrocība neseko īsā laika posmā, parasti, četras līdz piecas sekundes. Pat tad, ja pārkāpums nav sodīts sakarā ar priekšrocību, pārkāpējs vēl var tikt sodīts par pārkāpumu uzreiz nākamajā momentā, kad spēle tiek apturēta.

Pazīstams starptautiskais futbola pārvaldes orgāns (un saistītu spēļu, tādu kā telpu futbols un pludmales futbols) ir Starptautiskā Futbola asociāciju federācija (FIFA). FIFA galvenā mītne atrodas Cīrihē.

Sešas reģionālās konfederācijas saistās ar FIFA; tās ir:

Valstu asociācijas pārrauga futbolu savu valstu robežās. Tās ir saistītas ar FIFA un ar to attiecīgajiem kontinentālajām konfederācijām.

Dažas no futbola asociācijām, kuras nav atzinis FIFA ir saistītas ar Nouvelle Fédération-Board (NFB).

Lielākais futbola turnīrs pasaulē ir Pasaules Kauss, kuru organizē FIFA. Šis turnīrs norisinās ik pēc četriem gadiem. Vairāk nekā 190 valstu izlases sacenšas reģionālajos kvalifikācijas turnīros par vietu finālturnīrā. Finālturnīrā, kas norisinās ik pēc četriem gadiem, piedalās 32 valstu izlases, kuras sacenšas četras nedēļas. 2014. gada FIFA Pasaules kauss notika Brazīlijā; 2018. gadā tas notika Krievijā.

Kopš 1900. gada katrās Vasaras Olimpiskajās spēlēs ir norisinājies futbola turnīrs, izņemot 1932. gada spēles Losandželosā. Pirms Pasaules kausa izveidošanas Olimpiskajām spēlēm (galvenokārt 1920. gadu laikā) bija tāds pats statuss kā Pasaules kausam. Sākotnēji turnīrs bija tikai priekš amatieriem, taču kopš 1984. gada Vasaras Olimpiskajām spēlēm profesionāli spēlētāji ir atļauti, lai gan ar zināmiem ierobežojumiem, kas kavē valstis no sava stiprākā sastāva savākšanas. Pašlaik Olimpisko vīriešu turnīru spēlē U-23 līmenī. Agrāk Olimpiskajāss spēlēs atļāva ierobežotu daudzumu vecāku spēlētāju katrai komandai, bet šis paradums tika pārtraukts 2008. gada Olimpiskajās spēlēs. Olimpisko spēļu turnīrs netiek parasti uzskatīts par tādas pašas nozīmes un prestiža turnīru kā Pasaules kauss. Sieviešu turnīrs tika pievienots 1996. gadā; pretstatā vīriešu turnīram, pilns starptautisks sastāvs bez vecuma ierobežojumiem spēlē sieviešu Olimpisko spēļu turnīru. Tādā veidā tas nes tādu pašu starptautisku prestižu kā FIFA Sieviešu Pasaules kauss.

Pēc Pasaules kausa vissvarīgākie futbola turnīri ir kontinentālie čempionāti, kurus rīko katra kontinenta konfederācija un sacenšas starp valstu izlasēm. Tie ir Eiropas čempionāts (UEFA), Copa America (CONMEBOL), Āfrikas Nāciju kauss (CAF), Āzijas kauss, CONCACAF Zelta kauss (CONCACAF) un Okeānijas Nāciju kauss (OFC). Visprestižākās sacensības futbolā ir attiecīgi kontinentālie čempionāti, kuros parasti savā starpā sacenšas valstu čempioni, piemēram, UEFA Čempionu līga Eiropā un Dienvidamerikas Libetadoresa kauss Dienvidamerikā. Katra turnīra uzvarētāji sacenšas FIFA Klubu Pasaules kausā.

Katras valsts pārvaldes orgāni pārvalda līgu sistēmu, kas parasti sadalīta divīzijās, kurās komandas pelna punktus visas sezonas garumā. Komandas ir izvietotas tabulās, sarindojot tās pēc uzkrātajiem punktiem. Visbiežāk katra komanda spēlē ar visām citām tās līgas komandām mājās un izbraukumā pēc apļa sistēmas. Sezonas beigās komanda, kas atrodas tabulas augšpusē tiek paziņota par čempionu. Dažas komandas, kas atrodas tabulas augšpusē var tikt pārcelta uz augstāku divīziju un vēl dažas komandas, kas sezonas beigās atrodas tabulas apakšā tiek pārceltas uz zemāku divīziju. Komandām, kas finišē valsts līgas tabulas augšgalā var būt tiesības arī spēlēt starptautiskajos klubu turnīros nākamajā sezonā. Galvenie izņēmumi attiecībā uz šo sistēmu ir dažās Latīņamerikas līgas, kuras sadala futbola čempionātus divās daļās sauktas par Apertura un Klausura, katrā no tām apbalvojot čempionu.

Lielākā daļa valstu papildina līgas sistēmu ar vienu vai vairākiem kausa turnīriem. Tie ir organizēti pēc izslēgšanas metodes, katra mača uzvarētājs tiek uz nākamo kārtu; zaudētājs vairs neturpina dalību turnīrā.

Dažu valstu augstākās divīzijas atļaujas augsti apmaksātas zvaigznes; mazākās valstīs un zemākās divīzijās var būt arī pusprofesionāli vai amatieru klubi. Piecas labākās Eiropas līgas - A sērija (Itālija), La Liga (Spānija), Premjerlīga (Anglija), Bundeslīga (Vācija) un Ligue 1 (Francija) - piesaista lielāko daļu no pasaules labākajiem spēlētājiem un katrai līgai kopējās algu izmaksas pārsniedz 600 miljonus dolāru.

Futbols bija populārākais sporta veids Latvijā pirmās republikas laikā - no 1918. līdz 1940. gadam.

Trīsdesmitajos gados Latvijas izlase kļuva arvien spēcīgāka, vislielākos panākumus gūstot 1936.-1938. gadā austriešu trenera Rūdolfa Štancela vadībā. 1937. gadā Latvijas izlase bija tuvu tam, lai iekļūtu 1938. gada Pasaules čempionāta finālturnīrā. Labākie Latvijas izlases futbolisti šajā periodā bija Jānis Lidmanis, Ēriks Raisters, Jānis Rozītis, Fricis Kaņeps, Iļja Vestermans un tobrīd vēl ļoti jaunais Aleksandrs Vanags, kurš nepaspēja pilnībā realizēt savu potenciālu izlasē. Taču viennozīmīgi izcilākais pirmskara Latvijas futbolists bija Ēriks Pētersons, kurš 63 izlasē aizvadītajās spēlēs guva 21 vārtus. Šo rekordu pārspēja Māris Verpakovskis.




#Article 53: Deivids Hjūms (470 words)


Deivids Hjūms (, dzimis , miris ) bija skotu vēsturnieks un filozofs, kam bija liela nozīme divu filozofijas skolu — skepticisma un empīrisma — attīstībā. Hjūmu mēdz uzskatīt par trešo — visradikālāko — no tā sauktajiem britu empīriķiem (pārējie divi ir Džons Loks un Džordžs Bērklijs). Hjūma filozofijā liela nozīme bija ne tikai skepticismam, bet arī naturālismam.

Hjūms ir dzimis Edinburgā un turpat arī mācījies. Sākumā viņš apsvēra iespēju studēt tiesību zinātni, taču vēlāk viņu pārņēma, paša vārdiem izsakoties, nepārvarama nepatika pret visu, izņemot nodarbošanos ar filozofiju un vispārīgu mācīšanos.

Divdesmit sešu gadu vecumā viņš Francijā pabeidza darbu Traktāts par cilvēka dabu (A Treatise of Human Nature). Lai arī tagad daudzi to uzskata par būtiskāko Hjūma darbu, sākotnēji tas neguva atbalstu.

Pavadījis dažus gadus darbā pie dažādiem politiķiem un militāristiem, Hjūms atgriezās pie studijām. Nolēmis, ka Traktāta par cilvēka dabu būtiskākā neveiksme ir stils, nevis saturs, Hjūma materiālu pārstrādāja, lai tas būtu vieglāk uztverams. Tā radās darbs Pētījums par cilvēka sapratni (An Enquiry Concerning Human Understanding).

Vēlākajos gados viņam tika liegti dažādi amati, jo viņš bija ateists. Tomēr viņam izdevās iegūt izcila esejista un vēsturnieka slavu. Viņa darbiem izteikti lielāku uzmanību sāka pievērst, kad Imanuels Kants apgalvoja, ka tieši Hjūms esot viņu atmodinājis no dogmatiskas snaudas.

Hjūms uzskatīja, ka lietām pašām nepiemīt īpašības, tās noteic cilvēka maņas. Līdzīgā kārtā cilvēka saprāts nespēj radīt jaunas domas, bet gan dažādi apvienot jau zināmās un uztvertās. Prāts ir nesaraujami saistīts ar apkārtējo realitāti.

Hjūms savās idejās par ētiku un morāli noliedz prāta lomu morālas rīcības izvērtēšanā un apgalvo, ka amorālu rīcību nenosaka, tas, ka tā ir pretēja saprātam. Hjūms uzskata, ka morālie ieskati ir iekšējās ticības motivēti. Viņš apgalvo, ja kāds tic tam, ka slepkavošana ir morāli nosodāma, tad viņš arī nekad tā nerīkosies. Saprāts pēc Hjūma var nodarboties ar loģiku un reģistrēt faktus, turpretim morālai rīcībai nepieciešama iekšēja ticība un sajūta, ka tā vai cita rīcība ir morāla vai amorāla. Hjūms brīvas gribas jēdzienu radikāli problematizē, norādīdams, ka brīvā griba nav savienojama ar indeterminismu un kā morāliskums nav rodams ne brīvajā gribā, ne determinisma, jo abu pieņēmumu konsekvences novestu pie bezatbildības. Tā piemēram, ja pieņemam, ka cilvēka rīcība ir determinēta, tad kā viņš var būt atbildīgs par to, ko viņš dara, ja viss jau ir noteikts iepriekš? Tomēr Hjūms apgalvo, ka arī brīva griba nevar būt avots morālai un ētiskai rīcībai, jo, ja pieņem, ka cilvēka darbībā ir neatkarīga un tā rodas spontāni, tad var secināt, ka tā nav arī atkarīga no cilvēka rakstura un nodomiem, līdz ar to no viņa nedrīkst prasīt nekādu atbildību. Šeit Hjūma uzskati šķiras no Kanta, kurš cilvēka rīcību uzskata par brīvu un kategoriskā imperatīva uzraudzītu. Hjūms gan apšauba saprata spēju noteikt morāles īpašības, gan neuzticas brīvas gribas jēdzienam, abi nojēgumi ir ļoti svarīgi Kanta idejās, līdz ar to var secināt, ka Hjūma ieskati par morāli krasi atšķiras no Kanta.




#Article 54: Džordžs Bērklijs (325 words)


Džordžs Bērklijs (,  — ), pazīstams arī kā bīskaps Bērklijs, bija Īrijas Karalistē dzimis un angļu valodā rakstošs filozofs, kura būtiskākais sasniegums filozofijā ir subjektīvā ideālisma iedibināšana.

Bērklijs dzimis Tomastaunā, netālu no Kilkenijas (Kilkenny) Lensteras grāfistē Īrijā. Mācījās Trinitijas koledžā Dublinā, kuru beidza kā maģistrs 1707. gadā. Pēc koledžas beigšanas Bērklijs turpat strādāja par privātskolotāju un sengrieķu valodas pasniedzēju. 1721. gadā Bērklijs kļuva par garīdznieku un teoloģijas doktoru un turpināja pasniegt Trinitijas koledžā teoloģiju un senebreju valodu. 1727. gadā viņš devās uz Ameriku ar nodomu nodibinā koledžu un utopisku kopienu Bermudās, kas nodarbotos ar kristietības izplatīšanu Amerikas kontinentā. Tomēr naudas trūkuma dēļ, Bērklijs atgriezās Londonā. 1734. gadā viņš kļuva par Kloinas (Cloyne) bīskapu (netālu no Korkas Īrijā). 1752. gadā viņš devās pie dēla uz Oksfordu, kur mira nākamā gada janvārī.

Bērklija vārdā nosaukta Bērkli pilsēta, Kalifornijā, ASV - ievērojams izglītības un zinātnes centrs.

Subjektīvo ideālismu īsi var formulēt vienā teikumā: Būt nozīmē tapt uztvertam. Bērklijs uzrakstīja daudzus darbus, tostarp Traktātu par cilvēka zināšanu principiem (Treatise Concerning the Principles of Human Knowledge) (1710), ko sarakstīja jau 25 gadu vecumā. Tajā Bērklijs postulē, ka visas cilvēka sajūtas ir subjektīvas, cilvēks uztver nevis objektīvo realitāti, bet gan savas apziņas stāvokļus. Nevar runāt par objekta eksistenci, pirms tas nav uztverts ar maņām. Materiālo lietu pasaule nepastāv, pastāv tikai idejas. Bērklijs, izmantojot subjektīvo ideālismu, pretojās tobrīd izplatītajam ateismam un materiālismam.

Bērklijs vissvairāk nodarbojās ar jautājumu par objektīvas realitātes eksistenci, cilvēka uztveri, reālo un iedomāto. Viņš argumentēja, ka jāpastāv citiem cilvēkiem un pasaule visiem jāuztver vienādi tāpēc, ka 1) citi cilvēki pauž savu viedokli un 2) cilvēki spēj vienoties par realitātes īpašībām, tās ir līdzīgas un konstantas.

Daži no Bērklija atzinumiem:

Japiezīmē, ka nozīmīga vieta Bērklija teorijā bija Dieva eksistencei, piemēram: pastāv tas, kas tiek uztverts, taču viss vienmēr objektīvi pastāv, jo vienmēr ir bijis un vienmēr būs Dievs.

Deivida Hjūma kauzalitātes un objektivitātes filozofija ir viena Bērklija filozofijas aspekta padziļinājums. Imanuels Kants apgalvoja, ka Bērklija principi padarot objektīvas zināšanas neiespējamas.




#Article 55: Latvija (3428 words)


Latvijas Republika () ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trijām Baltijas valstīm un ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Valsts galvaspilsēta ir Rīga. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju, dienvidaustrumos — ar Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas jūras līcis. Latvijas platība ir  km2, iedzīvotāju skaits 2018. gada sākumā bija 1,93 miljoni. Apmēram 62% no iedzīvotājiem ir latvieši, bet no pārējiem iedzīvotājiem lielākā daļa ir krievi. Latviešu valoda ir oficiālā valsts valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība). Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Pie kultūrvēsturiskajiem novadiem pieskaita arī Sēliju. Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils un Rēzekne.

Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 13. Saeima, kas tika ievēlēta 2018. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem, pašreizējais valsts prezidents ir Egils Levits, kas tika ievēlēts 2019. gadā. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents, pašreizējais Ministru prezidents ir Arturs Krišjānis Kariņš. Ministru prezidents sastāda valdību (Ministru kabinetu), kurā pašlaik ietilpst 13 ministrijas.

Aizvēsturē Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu un Baltijas somu ciltis. Kopš 9. gadsimta Kursā un Daugavas baseinā pastiprinājās vikingu ietekme, kuri to izmantoja kā daļu no ceļa no varjagiem uz grieķiem. Jau pirms 11. gadsimta Latvijas austrumu daļā nostiprinājās Austrumu kristietība un izveidojās Jersikas un Kokneses valstis. 12. un 13. gadsimtā Livonijas krusta karu rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota Livonijas Konfederācija un iedzīvotāji pievērsti katoļticībai. No 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta sākumam Latvija bija sadalīta starp Poliju—Lietuvu, Dāniju (Kurzemes bīskapija) un Zviedriju. 18. gadsimtā Lielā Ziemeļu kara un Polijas-Lietuvas sadalīšanas rezultātā Latviju anektēja Krievijas Impērija. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas un Brestļitovskas līguma noslēgšanas Latviju pilnībā okupēja Vācijas impērija, pēc kuras sakāves Pirmajā pasaules karā  tika deklarēta neatkarīga Latvijas Republika. Latvijas brīvības cīņās tās neatkarība tika nosargāta, ko starptautiski atzina . Otrā pasaules kara sākumā Latviju okupēja Padomju Savienība, pēc tam nacistiskā Vācija, bet kara beigās atkal Padomju Savienība. Latvijas Republika suverenitāti atkārtoti deklarēja 1990. gada 4. maijā, bet neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada 21. augusta.  Latvija kļuva par NATO dalībvalsti,  par Eiropas Savienības, bet  arī par Eirozonas dalībvalsti.  Latvija iestājās ESAO.

Viens no pirmajiem autoriem, kas Vidzemi, Kurzemi un Zemgali aprakstīja kā vienotu latviešu nācijas apdzīvotu teritoriju, bija mācītājs Pauls Einhorns. 1649. gadā viņš publicēja pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu Historia Lettica, kuras pilnais nosaukums bija tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu (Republica) vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u.c.

Vārds Latvija kā zemes nosaukums latviešu valodā parādījās 19. gadsimta otrajā pusē. Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki Auseklis, Andrejs Pumpurs un Atis Kronvalds. Pateicoties viņu lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais vārds Baltija tika pamazām nomainīts pret Latviju.

Baltu valodās runājošie latviešu priekšteči ienāca Latvijas teritorijā 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. un daļēji sajaucās ar līvu priekštečiem, kas šeit dzīvoja kopš 4. gadu tūkstoša p.m.ē. Vikingu laikos (7.—11. gadsimts) kuršu un līvu zemes karoja ar zviedru un dāņu vikingu ķēniņiem. Jersikas, Kokneses un Tālavas letgaļu valstis līdz 13. gadsimta sākumam maksāja meslus Polockas un Pleskavas rusu kņaziem.

Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta daudzās mazākās valstīs, ko pārvaldīja kuršu, zemgaļu, līvu, sēļu, latgaļu un vendu ķēniņi un virsaiši. Livonijas krusta karu laikā apmēram simts gados (1195—1290) Latvijas teritoriju pakāpeniski pakļāva Livonijas ordenis un kopā ar Rīgas, Kurzemes bīskapu, kā arī Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapu valstīm izveidoja Livonijas Konfederāciju, kas pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Arī kristietības ieviešanu latvju zemēs aizsāka vācu misionāri 13. gadsimta sākumā.

Livonijas konfederācijai sabrūkot, 16. gadsimta otrajā pusē Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas—Lietuvas ūnijas kontrolē kā Pārdaugavas hercogiste. Kurzeme un Zemgale kļuva par autonomu hercogisti Polijas—Lietuvas vasaļatkarībā. Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā (1560—1579), to pārvaldīja Dānijas karaļa brālis Magnuss, kas īsu laiku bija arī Livonijas karalis.

Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā.  Padomju Savienība Latviju okupēja, bet  to iekļāva PSRS sastāvā kā Latvijas PSR.

Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības okupēta līdz Dziesmotās revolūcijas noslēgumam, kad  tika pasludināta neatkarības atjaunošana, ko  atzina PSRS. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas Federācija līdz 1994. gadam izveda no Latvijas savus bruņotos spēkus. Latvijas Republika atjaunoja politisko un ekonomisko sadarbību ar Rietumu valstīm un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.

Latvijas parlamentu jeb Saeimu, kurā ir 100 deputātu, ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās reizi četros gados. Prezidentu ievēl Saeima atsevišķās vēlēšanās arī reizi četros gados. Prezidents izvēlas premjerministru (Ministru prezidentu), kuru kopā ar viņa kabinetu apstiprina Saeima.

 referendumā 66,9% Latvijas pilsoņu nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Latvija kļuva par ES dalībvalsti . Kopš 2004. gada 29. marta Latvija ir NATO dalībvalsts.

Pašreizējais Valsts prezidents ir Egils Levits, Ministru prezidents ir Arturs Krišjānis Kariņš. 2018. gadā tika ievēlēta 13. Saeima, kurā ir pārstāvētas 7 politiskas partijas vai vēlēšanu apvienības.

Valdošo koalīciju veido Vienotība, KPV LV, Nacionālā apvienība, Jaunā konservatīvā partija, Attīstībai/Par!.

Latvija atrodas Ziemeļeiropā (nereti uzskata, ka arī Austrumeiropā), Baltijas jūras austrumu krastā. Valsts platība ir . Latvijas robežas kopējais garums ir , no tiem  ir sauszemes robeža. Tai ir sauszemes robežas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu, kā arī jūras robeža ar Zviedriju, Lietuvu un Igauniju. Latvijas robežas garums ar Igauniju ir , ar Krieviju — , ar Baltkrieviju — , ar Lietuvu — , bet jūras robežas garums ir . Latvijā ūdens klāj aptuveni  lielu platību, kas ir 3,62% no visas valsts teritorijas. Latvijā ir vairāk kā  upju ar kopgarumu apmēram , lielākās no tām ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta, kā arī ir 2256 ezeri, kas lielāki par . Latvijas lielākie ezeri ir Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieks.

Latvija ir tipiska līdzenumu valsts. Atrodas lielā Austrumeiropas līdzenuma rietumos pie Baltijas jūras. Latvijas teritorijas ģeoloģiskajā griezumā ir divi atšķirīgi stāvi: senā Baltikas kontinenta kristāliskais pamatklintājs un platformas sega, kas galvenokārt ietver ordovika, silūra, devona un kvartāra nogulumus. Latvijas reljefs veidojies ledus laikmetā, augstākais reljefa punkts ir 311,9 metrus augstais Gaiziņkalns.

Pēc Zemes virsas reljefa formu lieluma Latvijā izdala reljefa lielformas, vidējformas un mikroformas. Latvijas reljefa lielformas ir zemienes un augstienes, zemienes aizņem 60%, bet augstienes — 40% no valsts teritorijas. Galvenās augstienes ir Vidzemes augstiene, Alūksnes augstiene, Latgales augstiene, Augšzemes augstiene, Rietumkursas augstiene, Austrumkursas augstiene, Ziemeļkursas augstiene, Idumejas augstiene un Sakalas augstiene. Savukārt nozīmīgākās zemienes ir Piejūras zemiene, Kursas zemiene, Viduslatvijas zemiene (šajā zemienē ietilpst Zemgales līdzenums), Tālavas zemiene, Mudavas zemiene un Austrumlatvijas zemiene.

Latvijā pārsvarā dominē velēnu podzolētās augsnes.

Latvija atrodas mērenajā joslā, un tās klimatu ietekmē jūras tuvums un no Atlantijas okeāna nestās gaisa masas, kā rezultātā Latvijā valda maigs un mitrs klimats un vērojama izteikta četru gadalaiku maiņa. Tā kā Latvija ir izstiepta ziemeļu—austrumu virzienā, klimats rietumos un austrumos ir nedaudz atšķirīgs. Debesis bieži ir apmākušās, vidēji 160—180 dienas gadā. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 574 līdz 691 mm gadā.

Zemākā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā reģistrēta  Daugavpilī. Toreiz gaisa temperatūra pazeminājās līdz . Taču augstākā gaisa temperatūra ir reģistrēta Ventspilī.  tā sasniedza  atzīmi. Vidējā gaisa temperatūra ziemas aukstākajā mēnesī janvārī piekrastē svārstās ap , bet Latvijas austrumdaļā ap , savukārt vidējā gaisa temperatūra vasaras karstākajā mēnesī jūlijā piekrastē ir ap , bet Latvijas austrumdaļā ap .

Meži aizņem aptuveni 45% Latvijas teritorijas. Izplatītākie koki Latvijas mežos: priede (51%), bērzs (24%), egle (17%). Dažviet purvu augājs.

Uzskata, ka pirmie dzīvnieki, kas pēc ledāja atkāpšanās Latvijā nonāca migrācijas ceļā, bija kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki. Pirmie zīdītāji, kas atgriezās Latvijā, bija ziemeļbrieži, kuri tagad mitinās tundras zonā. Nedaudz vēlāk teritoriju sāka apdzīvot aļņi un arī plēsēji — brūnie lāči, vilki un polārlapsas. Vairums šo dzīvnieku sugu labi pacieta auksto klimatu.

Gadu gaitā dzīvnieku sugu sastāvs Latvijā ir mainījies. To ietekmēja gan klimata pārmaiņas, gan šo pārmaiņu izraisītā augāja maiņa, gan cilvēka parādīšanās šajā vidē. Atlantiskajā periodā, kad klimats bija siltāks, Latvijas teritorijā dzīvoja lielie zālēdāji: tauri (mūsdienās izmiruši Eiropas govs priekšteči), savvaļas zirgi, sumbri. Latvijā mūsdienās ir 507 mugurkaulnieku un aptuveni 17 540 bezmugurkaulnieku sugas.

Latvijā sastopami tādi dzīvnieki kā zaķi, stirnas, aļņi, meža cūkas, staltbrieži, lapsas. Bagātīga putnu un zivju valsts.

Mežs ir Latvijai raksturīgākā dabiskā ekosistēma un arī mūsdienās ļoti raksturīgs Latvijas ainavas elements, jo aizņem 29 660 km2 jeb 46,55 % Latvijas platības. Latvijas klimatiskie apstākļi — bagātīgie nokrišņi, liels gaisa relatīvais mitrums, samērā garais augšanas periods — ir izdevīgi mežu augšanai. Latvijas mežos aptuveni 67% ir skuju koku, 33% — lapu koku. Izplatītākā koku suga ir priede.

Pašlaik Latvijā ir konstatēts aptuveni 13 000 dzīvnieku sugu. Faunas bagātība izskaidrojama galvenokārt ar Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. Latvija atrodas jaukto mežu zonā, kurā ienāk gan taigas, gan platlapju mežu joslas faunas elementi. Bez tam pāri Latvijai gar Baltijas jūru iet putnu migrācijas ceļi.

No zīdītājiem Latvijā vairāk vai mazāk bieži sastopamas ap 60 sugu. Sugu, kā īpatņu skaita ziņā bagātīgāk pārstāvēti grauzēji (19 sugu). No plēsējiem Latvijā konstatēts 12 sugu. Lielākais no tiem ir brūnais lācis, kas retumis pie mums ieklīst no kaimiņvalstīm, galvenokārt no Igaunijas.

Latvijā konstatētas 366 putnu sugas. Putni arī kvantitatīvi ir sauszemes biocenozēs visvairāk pārstāvētā mugurkaulnieku grupa. Aptuveni 200 putnu sugas ir ligzdojošas, pārējās — caurceļo, ziemo vai nokļūst šeit kā reti maldu viesi.

Rāpuļu fauna Latvijā ir nabadzīga, jo mitrais un samērā vēsais klimats nav piemērots vairumam rāpuļu sugu. No valstī konstatētajām 7 sugām indīga ir tikai parastā odze, bet visas pārējās — derīgas un saudzējamas. Īpaši tas sakāms par purva bruņurupuci.

Abinieku ir 13 sugu, ieskaitot reto koku vardi, kuras ziemeļu robeža ir Latvija.

Zivju fauna Latvijā ir daudzveidīga. Ieskaitot retās ieceļotājas, Latvijas ūdeņos reģistrēts 70 zivju sugu: 30 saldūdens zivju sugu, apmēram tikpat daudz jūras zivju sugu un apmēram 14 caur un puscaurceļotāju sugu.

Lašu dzimtas zivis ir auksto un mērenās joslas ūdeņu iemītnieces. Latvijā sastopamās šīs dzimtas 4 vietējās sugas, no kurām 3 ir caurceļotājas (lasis, taimiņš un caurceļotāja sīga), bet viena dzīvo saldūdeņos (repsis), kā arī aklimatizētā varavīksnes forele, pedele u. c.

No apaļmutniekiem Latvijas ūdeņos sastopamas 3 nēģu sugas.

Pēc sugu un īpatņu skaita vislielākā ir kukaiņu klase, no kuras Latvijā konstatēts gandrīz 10 000 sugu. Kukaiņi ir daudzu zīdītāju (ciršļu, sikspārņu), putnu (dzegužu, lēļu, pupuķu, mušķērāju, ķauķu, zīlīšu, bezdelīgu, svīru), rāpuļu, abinieku, zirnekļu u.c. dzīvnieku pamatbarība. Pēc sugu skaita un nozīmības svarīgākās kukaiņu kārtas Latvijā ir divspārņi (3500 sugu), vaboles (2570), plēvspārņi (2500), tauriņi (2042), augu sūcēji (500), blaktis (400), makstenes (186), cikādes (163), spāres (53), taisnspārņi (39).

Posmtārpi ir plaši izplatīti kā augsnē, tā jūrās un saldūdeņos. Sakarā ar niecīgo ūdens sāļumu jūrā Latvijas piekrastē atrastas tikai 4 daudzsaru tārpu sugas, bet Baltijas jūras dienvidrietumu daļā ir vairāk nekā 100 sugu. Latvijā ir 14 dēļu sugu.

Otrā Pasaules kara un okupāciju rezultātā radikāli izmainījās Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Latvijas neatkarības atjaunošanai sekojošā iedzīvotāju emigrācija un dabiskā pieauguma krasā samazināšanās izraisīja pilnīgi pretējas tendences un pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijas iedzīvotāju skaits un etniskā struktūra gandrīz precīzi atgriezās 1959. gada skaitļos.

Pēc 2005. gada sabiedriskās domas pētījumu firmas Latvijas fakti veiktās aptaujas datiem latviešu valodā spēja sazināties 91% Latvijas iedzīvotāju (pilsoņu un nepilsoņu), krievu valodā — 94%, angļu valodā — 29%, vācu valodā — 16%, poļu valodā — 3%, baltkrievu valodā — 3%, ukraiņu valodā — 3%, lietuviešu valodā — 2%. Mazāk nekā 1% iedzīvotāju varēja sazināties itāļu, franču, spāņu vai igauņu valodā. Aptuveni 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ģimenēs runāja latviski, bet 37% — krievu valodā. Citu valodu ģimenē lietoja tikai 0,9% Latvijas iedzīvotāju. 93% aptaujāto latviešu spēja sazināties krievu valodā, 33% — angļu valodā, gandrīz 20% — vācu valodā. 95% aptaujāto cittautiešu runāja krievu valodā, 80% — latviešu valodā, 25% — angļu valodā, 12% — vācu valodā.

Savukārt pēc 2009. gada Latviešu valodas aģentūras (LVA) aptaujas datiem latviešu valodas pratēju īpatsvars Latvijā bija 92%, bet krievu valodas pratēju 98%. Tikai 1% visu aptaujāto latviešu neprata krievu valodu, bet 8% krievvalodīgo nemaz neprata latviešu valodu. Laba krievu valodas prasme bija 76% latviešu, bet laba latviešu valodas prasme bija tikai 48% cittautiešu. Tomēr 81% respondentu ar dzimto krievu valodu uzskatīja, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu jāprot latviešu valoda. Jauniešu vecumgrupā no 17 līdz 25 gadiem 64% krievvalodīgo jauniešu labi pārvaldīja latviešu valodu un 56% no latviešu jauniešiem labi prata krievu valodu. Angļu valodu prata 56% respondentu ar dzimto latviešu valodu (labi — 14%, viduvēji — 19%, pamatprasmju līmenī — 23%) un 53% krievvalodīgo (labi — 16%, viduvēji — 21%, pamatprasmju līmenī — 16%). Vācu valodu dažādos līmeņos prasmi atzina 36% respondentu ar dzimto latviešu valodu un 27% krievvalodīgo.

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2008./2009. mācību gadā angļu valodu apguva 82,8% Latvijas skolēnu, krievu valodu 35,3%, vācu valodu 12,9% un franču valodu 1,6% skolēnu.

Latvijā ir 76 pilsētas, no kurām tikai Rīgā dzīvo vairāk par 100 000 iedzīvotāju (ap 700 000, aglomerācijā ap 1 miljonu iedzīvotāju). Deviņās pilsētās dzīvo vismaz 20 000, nākamajās lielākajās astoņās — vismaz 10 000 iedzīvotāju. Deviņas pilsētas ir ar republikas pilsētas statusu: Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils, taču tās nav lielākās, jo Ogrē ir vairāk iedzīvotāju nekā Jēkabpilī.

Senākās Latvijas pilsētas, kam piešķirtas pilsētas tiesības, ir Rīga (1225), Valmiera un Cēsis (1323), bet jaunākās — Skrunda (1996), Līgatne, Ķegums, Salaspils (1993).

Pēc nominālā iekšzemes kopprodukta (IKP) Latvijas ekonomika ir 95. lielākā ekonomika pasaulē (30,38 miljardi USD — 2013. gada dati) un 101. lielākā ekonomika pasaulē pēc pirktspējas paritātes (34,629 miljardi — 2011. gada dati). Latvija kopš 1999. gada ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas, kopš 2004. gada Eiropas Savienības, kopš 2014. gada Eirozonas dalībvalsts, kopš 2016. gada Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valsts.

Latvijā ir viena no straujāk augošajām ekonomikām Eiropas Savienībā, kopš 2000. gada Latvijai ir viens no augstākajiem IKP izaugsmes tempiem Eiropā.

Tomēr 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā patēriņa pieauguma dēļ tas strauji krita, ko pastiprināja arī finanšu krīze. 2009. gadā Latvijas valdība īstenoja krasus fiskālās pielāgošanas pasākumus, kas nodrošināja Latvijas ekonomikas pakāpenisku atveseļošanās un ļāva 2011. gadā atgriezties pie IKP izaugsmes par 5,5%. Tas Latvijas tautsaimniecību atkal ierindoja Eiropas Savienības straujāk augošo ekonomiku saraksta augšgalā. 2012. gada SVF finanšu palīdzības pēcprogrammas ziņojumā bija norādīts, ka Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu atveseļošanos, taču galvenajām prioritātēm jābūt augstā bezdarba līmeņa samazināšanai un starptautiskās konkurētspējas uzlabošanai, kas atkarīga no produktivitāti veicinošām reformām. Tāpat nepieciešamas izglītības un pārvaldes reformas un juridiskās sistēmas stiprināšana.

Latvija sastāv no pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem: Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, Latgales un Vidzemes. Katrs atšķiras gan ar valodas izloksnēm, gan ar tradīcijām un ļaužu raksturiem. Brīvības pieminekļa simboli 3 zvaigznes neapzīmē Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, bet gan trīs daļas, kas, veidojot neatkarīgu Latvijas Republiku, apvienojās kopā. Tās bija latviešu un lībiešu apdzīvotās zemes, kas Krievijas Impērijas sastāvā bija sadalītas trīs atsevišķās guberņās: Kurzeme, Zemgale, Sēlija Kurzemes guberņā, Vidzeme (tur ietilpa arī daļa Dienvidigaunijas) Vidzemes guberņā un Latgale Vitebskas guberņā. Kurzemes guberņai kopā ar Vidzemes guberņas latviešu pagastiem pievienojās Vitebskas guberņas latviešu daļa un tā izveidojās Latvijas Republika. Galvaspilsēta Rīga tradicionāli pieder pie Vidzemes novada, taču kopš pēckara straujās urbanizācijas Rīga kopā ar tās aglomerāciju ir izveidojusies kā atsevišķs, no pārējās Vidzemes atšķirīgs novads.

Latvijā ir 34 augstākās mācību iestādes, no tām sešas ir klasiskās universitātes tipa augstskolas, bet divas ir valsts augstskolas. Latvijas Augstskolu likuma 7. pants nosaka, ka valsts augstskolu statuss ir tikai Latvijas Policijas akadēmijai (kas ir likvidēta) un Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai, bet pārējās augstskolas ir atvasinātas publiskas personas (kurās valsts var būt līdzdibinātājs). Vislielākā augstskola valstī ir Latvijas Universitāte. Augstākā izglītība ir maksas, taču valsts no budžeta līdzekļiem īsteno plānos paredzēto nepieciešamo specialitāšu studentu mācību apmaksu, dodot iespēju noteiktam studentu skaitam šajās budžeta vietās studēt bez maksas. Tā kā savā pašpārvaldē un finanšu politikā augstskolas ir pilnīgi autonomas, mācību maksas, stipendijas, pasniedzēju algas u. c. maksājumus nosaka katras augstskolas Senāts.

Latvijā mūzikai ir senas tradīcijas sākot ar tautas mūziku, klasisko mūziku līdz pat populārajai estrādes mūzikai. Ievērojamākais Latvijas mūziķis 18. gadsimtā bija Rīgas Pētera baznīcas ērģelnieks un komponists Johans Gotfrīds Mītels, bet 19. gadsimtā — Rīgas operteātra diriģents un komponists Rihards Vāgners. Latviešu kora mūzikas pamatlicēji bija Jānis Cimze, Ernests Vīgners un Andrejs Jurjāns. Pirmie vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki notika 1873. gadā, to virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Latviešu klasiskās mūzikas izcilākie pārstāvji 20. gadsimtā bija Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Marģeris Zariņš.

Pazīstamākie mūsdienu latviešu komponisti ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Pēteris Vasks, Georgs Pelēcis, Maija Einfelde, starptautiski pazīstami opermūzikas dziedātāji Mariss Vētra, Jānis Zābers, Egils Siliņš, Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons, pianists Vestards Šimkus, ērģelnieki Iveta Apkalna un Aivars Kalējs un citi.

Populārās mūzikas grupas ir Prāta vētra, Līvi, Cosmos, Gain Fast, Labvēlīgais Tips, Tumsa, folkmetāla grupa Skyforger; dziedātāji Lauris Reiniks, Mārtiņš Freimanis, Liene Šomase, Aija Andrejeva un citi. Latvija kopš 2000. gada piedalās Eirovīzijas dziesmu konkursā, kur 2002. gada konkursā Latvijas pārstāve Marija Naumova guva uzvaru, Prāta vētra ieguva 3. vietu 2000. gada konkursā. Latvija organizēja 2003. gada Eirovīzijas dziesmu konkursu.

Latvijas lielākie laikraksti ir Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze un Latvijas Avīze.

Radio Latvijā regulāri sāka raidīt 1925. gada 1. novembrī trīsarpus gadus pēc pirmās Eiropas radiostacijas darba uzsākšanas Londonā. Pirmā privātā radiostacija — Radio SWH — Latvijā sāka darboties tikai 1993. gadā. Pašlaik visā Latvijā raida 9 radiostacijas, Rīgā — 22, darbojas 18 reģionālās radiostudijas.

Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Kijevā. Regulāras televīzijas pārraides Latvijas Televīzija sāka 1954. gada 6. novembrī. 1974. gadā sākās krāsu televīzijas pārraides. 1991. gadā sāka darboties pirmās privātās televīzijas studijas.

Interneta mediju aizsākumi Latvijā saistāmi ar paša interneta izplatības aizsākumiem 1990. gadu vidū. 1999. gada 26. novembrī, apvienojot vairākus mazākus interneta portālus, tika izveidots portāls Delfi, vēlāk tam pievienojās citi interneta mediji. Pašlaik vieni no apmeklētākajiem interneta portāliem Latvijā ir sociālie tīkli draugiem.lv un one.lv. Lielu popularitāti ir ieguvuši arī ziņu portāli tvnet.lv un diena.lv, kā arī sludinājumu portāls ss.lv un daudzi internetveikali.

Latvijas Olimpisko komiteju atjaunoja 1988. gada 19. novembrī un 1991. gada 18. septembrī tika atjaunota tās dalība Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Olimpiskā komanda Vasaras olimpiskajās spēlēs kopš . gada kopumā ir izcīnījusi 19 medaļas, tostarp trīs zelta medaļas, savukārt ziemas olimpiskajās spēlēs Latvija izcīnījusi divas sudraba, vienu bronzas un vienu zelta medaļu.  Pirmā Olimpiskā čempione Latvijas sporta vēsturē bija šķēpa metēja Inese Jaunzeme, kas par čempioni kļuva  Austrālijas pilsētā Melburnā.  Apvienotās Karalistes pilsētā Londonā Māris Štrombergs triumfēja BMX riteņbraukšanā, savukārt Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš izcīnīja bronzas medaļu pludmales volejbolā.

Latvijā ir arī veiksmīgi bobsleja, skeletona (sudraba medaļa ) un kamaniņu braucēji (sudraba medaļa  un bronzas medaļa ). Skeletonists Martins Dukurs ir trīs sezonas pēc kārtas izcīnījis Pasaules kausu, divas uzvaras Pasaules čempionātos un trīs — Eiropas čempionātos, kā arī sudraba medaļu . Tenisa visveiksmīgākais latviešu sportists ir Ernests Gulbis.

Latvijas hokeja izlase ir piedalījusies ., . un . gada Olimpiskajās spēlēs un visos Pasaules čempionātos augstākajā divīzijā kopš 1997. gada. Spēcīgākajā hokeja līgā — NHL — ir spēlējuši 18 latviešu hokejisti (2010), no kuriem lielāko ievērību guvuši Sandis Ozoliņš, Kārlis Skrastiņš, Artūrs Irbe un Sergejs Žoltoks. 1996. gadā S. Ozoliņš kopā ar Kolorādo Avalanche izcīnīja prestižāko balvu hokejā — Stenlija kausu —, ko pasniedz NHL uzvarētājkomandai. 2008. gadā tika atjaunota Rīgas hokeja komanda Rīgas Dinamo, kas uzsāka cīņu par Gagarina kausu Kontinentālajā hokeja līgā. Kluba lielākais panākums ir divās sezonās sasniegtā izslēgšanas spēļu otrā kārta.

Latvijas basketbola izlase ir piedalījusies Eiropas čempionātos basketbolā kopš pirmā čempionāta 1935. gadā Šveicē, kad tā izcīnīja pirmo vietu un tiesības rīkot 1937. gada čempionātu Rīgā.  Latvijas basketbola izlase palika 18. vietā, bet toties ieguva otro vietu 1939. gada Eiropas basketbola čempionātā Lietuvā. Spēcīgākajā basketbola līgā — NBA — ir spēlējuši septiņi latviešu basketbolisti. Latvijas sieviešu basketbola izlase ir guvusi labus panākumus Eiropas čempionātos (4. vieta 2007. gadā Itālijā) un piedalījusies .

Latvijas futbola izlase piedalījās 1924. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē un 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Latvijā ir profesionālas hokeja, basketbola un futbola līgas.

Svētku un atceres dienas Latvijā nosaka likums par svētku, atceres un atzīmējamām dienām.

Kopš 2002. gada ik gadu Latvijas Zinātņu akadēmija izvērtē sasniegumus un notikumus Latvijas zinātnē. Katru gadu tiek noskaidroti vismaz 10 gada zinātniskie sasniegumi valstī. 2015. gadā Nacionālā ģeogrāfijas biedrība izvērtēja izcilākos Latvijas zinātnieku sasniegumus laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam. Pieci no apskatītajiem astoņiem sasniegumiem bija saistīti ar medicīnu; no atlikušajiem sasniegumiem divi saistīti ar kvantu fiziku, bet atlikušais saistīts ar jaunu sintētisko materiālu izstrādi.

Vienīgais cilvēks, kas saistīts ar Latviju un ir ieguvis Nobela prēmiju, ir Rīgā dzimušais vācbaltietis Vilhelms Ostvalds (Nobela prēmija ķīmijā 1909. gadā). ASV latvietis Juris Upatnieks 1971. gadā bija tuvu tam, lai iegūtu Nobela prēmiju fizikā par sava darba ieguldījumu hologrāfijas attīstībā.




#Article 56: Ekosistēma (197 words)


Ekosistēma ( — ‘māja’ + sistēma) ir biosfēras pamatvienība, kuru veido noteikti dzīvie organismi (biocenoze) un nedzīvā apkārtējā vide (biotops), kurā tie dzīvo. Ekosistēmā pastāvīgi notiek enerģijas, vielu un informācijas aprite, kas nodrošina ekosistēmas funkcionēšanu.

Biocenozē ietilpst ekosistēmā sastopamie augi, dzīvnieki un mikroorganismi. Ja biocenoze nav veidojusies dabiski, bet to veidojis cilvēks, to sauc par mākslīgo ekosistēmu.

Biotopu veido gan abiotiskie (nedzīvā daba), gan biotiskie komponenti (dzīvā daba). Dzīvajiem organismiem ekosistēmā ir noteiktas funkcijas:

Ekosistēmas sīkāk dalās sauszemes ekosistēmās un ūdens ekosistēmās.

Sauszemes ekosistēmu izvietojums ir atkarīgs no noteiktiem vides, galvenokārt klimata apstākļiem. Vairāku ekosistēmu kopums veido biomas, piemēram, tundru, skujkoku mežus, stepes, savannas, tuksnešus.

Latvijā raksturīgākās sauszemes ekosistēmas ir mežs, pļavas un purvi.

Pasaulē arvien lielākas teritorijas aizņem mākslīgās ekosistēmas, tas ir, tīrumi, pilsētas, dārzi.

Ūdens ekosistēmas galvenais faktors ir ūdens sastāvs, tas ir, sāļūdens vai saldūdens. Atsevišķi izdala arī sājūdens (iesāļūdens) ekosistēmas, pie kuras pieder arī Baltijas jūra. Svarīgi ir arī ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums.

Lielākā ūdens ekosistēma ir Pasaules okeāns. Ar vislielāko bioloģisko daudzveidību ir šelfa daļa. To lielā mērā ietekmē antropogēnais faktors, tas ir, cilvēka darbības ietekme, piemēram, nozveja, ūdens piesārņojums.

Nozīmīgākās saldūdens ekosistēmas ir upes un ezeri. Liela nozīme ir arī mitrājiem.




#Article 57: Ekoloģija (376 words)


Ekoloģija ( — ‘māja’;  — ‘jēdziens’) ir zinātne, bioloģijas apakšnozare, par organismu un vides mijiedarbību, kā arī par attiecībām starp pašiem organismiem. Terminu ekoloģija pirmo reizi 1866. gadā izmantoja vācu zoologs Ernsts Hekels. Speciālistus, kas strādā šajā sfērā, sauc par ekologiem. Daži ekologi ir specializējušies konkrētu sugu vai pat indivīdu izpētē.

Viena no nozīmīgākajām ekoloģijas problēmām ir dabas resursu un izmirstošo sugu saglabāšana, kā arī izstrādāt vismaz teorētisko bāzi pasākumiem, kas būtu jāveic, lai būtu līdzsvars starp cilvēku pieaugošajām prasībām un dabas iespējām tās apmierināt. Ekoloģija ir cieši saistīta ar tādām zinātnēm, kā fizioloģiju, ģenētiku, sistemātiku, evolūcijas teoriju, ģeogrāfiju, meteoroloģiju, matemātiku, fiziku, ķīmiju un citām zinātnēm.

Izšķir divas nozīmīgas ekoloģijas nozares: autekoloģiju (pēta konkrētas sugas mijiedarbību ar citām sugām un apkārtējo vidi) un sinekoloģiju (pēta atsevišķas ekosistēmas). Nereti atsevišķi tiek izdalīta populāciju ekoloģija jeb demekoloģija. Īpaši tiek izdalīta arī cilvēka ekoloģija.

Iespējams labākais veids, kā norobežot moderno ekoloģiju, ir aplūkot organizācijas līmeņa jēdzienu, kuru var attēlot ekoloģiskajā spektrā. Visaugstākā šajā spektrā ir ekosfēra, kam seko bioms, ainava, ekosistēma, kopiena, populācija, organisms, orgānu sistēma, orgāns, audi un visbeidzot šūna.

Vispārīgi runājot, ekoloģija ir salīdzinoši jauna zinātnes nozare. Par atsevišķu zinātni tā kļuva 1960. gados, kad sākās plašas cilvēku aktivitātes, rūpējoties par dabisko vidi. Tomēr ekoloģijas idejas zināmā mērā ir bijušas zināmas jau sen, un mūsdienās ekoloģijā izstrādātie principi ir bijuši cieši saistīti ar citām bioloģijas nozarēm. Var uzskatīt, ka viens no pirmajiem ekologiem bija sengrieķu filozofs Aristotelis vai arī viņa skolnieks Teofrasts, kuri izrādīja lielu interesi par dzīvās dabas daudzveidību. Teofrasts savos darbos ir aprakstījis dzīvnieku un augu pasaules mijiedarbību. Arī seno indiešu eposos Mahābhārata un Rāmājana ir aprakstītas dažādu dzīvnieku sugu, biotopu, barošanās, vairošanās un uzvedības izmaiņas, mainoties apkārtējais videi.

Terminu ekoloģija pirmo reizi 1866. gadā izmantoja vācu zoologs Ernsts Hekels savā darbā Organismu vispārējā morfoloģija (Generelle Morphologie der Organismen).

Tā kā visu pasaules dzīvību vienlaicīgi ir grūti pētīt, tad ekologi pārsvarā ir specializējušies noteiktu ekosistēmu izpētē. Ekosistēmu veido biocenoze, dzīvo organismu kopums dotajā ekosistēmā, un biotops, tās fiziskā vide. Sauszemes ekosistēmas ietver mežus, savannas, pļavas, krūmājus, tundras, tuksnešus un tā tālāk. Jūras un saldūdens ekosistēmas veido okeāni, ezeri, upes, purvi un tā tālāk. Visas pasaules ekosistēmas veido biosfēru.

Ekosistēmas tiek izdalītas arī pēc citiem faktoriem, piemēram, pēc klimata, augsnes, minerāliem, saules gaismas daudzuma, ūdens pieejamības.




#Article 58: Bioloģija (1147 words)


Bioloģija ( (bios) — ‘dzīvība’; λόγος (logos) — ‘jēdziens, zinātne’) ir dabas zinātne par dzīvību visās tās izpausmēs un par dzīvās matērijas organizāciju molekulārā, šūnu, audu, orgānu, organismu un organismu kopu līmenī. Bioloģijas galvenais uzdevums ir noskaidrot dzīvības būtību un likumsakarības, kas saistītas ar to. Tā ir zinātne par visiem dzīvajiem organismiem, kur noskaidro to, kā tie aug, barojas un kustas, kā tie vairojas un kā attīstās ilgā laika periodā (evolūcija).

Ir vairākas bioloģijas apakšnozares atkarībā no tā, kas tiek konkrēti pētīts. Divas lielākās apakšnozares ir zooloģija, kurā tiek pētīti dzīvnieki, un botānika, kurā tiek pētīti augi. Ir arī citas nozīmīgas apakšnozares, piemēram, ģenētika, evolūcija, mikrobioloģija, paleontoloģija, sistemātika un citas. Bioloģija ir cieši saistīta ar fiziku, ķīmiju, medicīnu, lauksaimniecību, mežsaimniecību un citām zinātņu nozarēm, kuras apvienojot ir izveidojušas tādas zinātnes kā biofizika, bioķīmija, bioģeogrāfija, bioinženierija, biometrija, biostatika, bioenerģētika un pat biomatemātika.

Cilvēki, kuri veic pētījumus bioloģijā, tiek saukti par biologiem. Starp slavenākajiem biologiem ir Klods Bernards (Claude Bernard), Žoržs Kivjē (Georges Cuvier), Čārlzs Darvins, Tomass Hekslijs, Žans Batists Lamarks, Kārlis Linnejs, Gregors Mendelis un Luijs Pastērs, bet bioloģijas aizsākumi ir meklējami Senajā Grieķijā. Tās pamatus lika Aristotelis, Hipokrats, kā arī romiešu filozofs Galēns. Kopš 1901. gada pasaules labākie biologi ir Nobela prēmijas fizioloģijā un medicīnā kandidāti, un nereti viņi arī to iegūst.

Neviens tieši nezin, kad cilvēki pirmo reizi sāka uzkrāt zināšanas par dabu. Zinātnieki un vēsturnieki uzskata, ka cilvēki vispirms pieradināja dažādus mājdzīvniekus un sākā audzēt kultūraugus, un tikai pēc tam sāka to izpēti. Ir atrastas liecības, ka asīriešiem un babiloniešiem bija zināšanas lauksaimniecībā un medicīnā jau ap 3500. gadu p.m.ē. Līdz 2500. gadam p.m.ē. šīs zināšanas jau bija izplatījušas tālāk uz lielajām civilizācijām kā uz Seno Ķīnu, Seno Ēģipti un Seno Indiju.

Lai gan bioloģija kā vienota un saskaņota zinātne radās tikai 19. gadsimtā, tās pirmsākumi ir meklējami antīkajā pasaulē. Aptuveni 500. gadus p.m.ē. grieķis Alkmaions ir veicis dzīvnieku sekcijas, un bija pirmais, kas aprakstīja acis un ausis. Savukārt Hipokrats domāja, ka dievišķais nekad nevar būt par iemeslu slimībām, jo to cēloņi ir jāmeklē organismā.

Bioloģijas pirmsākumu ziedu laiki bija sengrieķu filozofa Aristoteļa dzīves laikā (384-322 p.m.ē.). Viņš aprakstīja vairāk par 500 dzīvnieku sugām. Līdz ar to viņu var uzskatīt par zooloģijas tēvu. Jau antīkajā pasaulē viens no centrālajiem jautājumiem dabas izzināšanā bija dzīvības rašanās, piemēram, Aristotelis uzskatīja, ka zivis veidojas no dūņām. Šī hipotēze bija vispārpieņemta līdz pat 17. gadsimtam. Aristoteļa skolnieks Teofrasts kļuva par botānikas pamatlicēju, jo viņš aizrāvās ar augu valsts novērojumiem, aprakstot ap 500 augu sugām.

Antīkajos darbos izteiktās domas tālāk attīstīja viduslaiku musulmaņu ārsti un zinātnieki kā Al-Džāhizs, Avicenna, Ibn Zuhrs, Ibn Al-Baitars un Ibn al-Nafiss.

Ilgu laiku bioloģija uzskatīta vienīgi par aprakstošu zinātni, taču laika gaitā tika atklātas nozīmīgas teorētiskas likumsakarības, kas ļāva labāk izprast dzīvību. Līdz ar to izveidojās dažādas bioloģijas nozares un ciešāka kļuva bioloģijas saistība ar citām dabas zinātnēm (ar ķīmiju, fiziku).

Lielākā daļa no modernās bioloģijas ietver piecus vienojošus principus: šūnu teoriju, evolūciju, ģenētiku, homeostāzi un enerģiju.

Šūnu teorija nosaka, ka šūna ir dzīvības pamatvienība, un ka visas dzīvas būtnes sastāv no vienas vai vairākām šūnām. Jaunas šūnas rodas tām daloties. Šūna tiek arī uzskatīta par pamatvienību daudzos patoloģiskos procesos. Šūnas nodrošina vielmaiņu, kā arī tās satur iedzimto informāciju (DNS), kas tiek nodota no šūnas šūnai dalīšanās laikā.

Evolūcija ir dzīvības dažādības pamatā. Saskaņā ar to visiem dzīvajiem organismiem ir kopīga izcelsme. 18. gadsimtā Žans Batists Lamarks bija pirmais, kas izteica viedokli, ka sugas var pāriet cita citā. Aptuveni 50 gadus vēlāk Čārlzs Darvins par dabas dzinējspēku definēja dabīgo atlasi. Viņa izstrādātā evolūcijas teorija nav atspēkota līdz pat mūsdienām. Angļu zoologs un ceļotājs Alfreds Voless gandrīz vienlaicīgi nāca klajā ar ļoti līdzīgu teoriju. Jāņem vērā, ka daži zinātnieki jau ilgi pirms Darvina pauda evolucionistiskus uzskatus. Tāpēc arī darvinisms nenāca pilnīgi negaidīts.

Gēni ir visu dzīvo organismu iedzimtības primārā pamatvienība.

Homeostāze ir organismu spēja jebkurā līmenī saglabāt patstāvību un pastāvību. Tā ir organisma patstāvīgas eksistences pamatā, kas nodrošina funkcionālo sistēmu vienotību un pilnvērtīgu fizioloģisko procesu saglabāšanu. Piemēram, ja nebūtu homeostāzes, tad siltasiņu dzīvniekiem nebūtu nodrošināta nemainīga ķermeņa temperatūra. Šo jēdzienu bieži izmanto ģenētikā un ekoloģijā.

Lai dzīvi organismu izdzīvotu, ir nepieciešama nepārtraukta enerģijas uzņemšana. Gandrīz visa enerģija, kas nepieciešama dzīvības pastāvēšanai nāk no Saules. Augi enerģiju no Saules iegūst fotosintēzes rezultātā.

Tāpat kā citās dabas zinātnēs, arī bioloģijā tiek veikti novērojumi, uz kuriem balstās tās turpmākā attīstība. Jaunas teorijas bioloģijā tiek izstrādātas, veicot eksperimentus. Bioloģisko pētījumu galvenais mērķis ir noskaidrot dzīvības būtību un tās parādību likumsakarības.

Ja novērošanā rodas neskaidrības, tad tiek veikti dziļāki pētījumi. Zinātniskie pētījumi bioloģijā jāveic brīvi, saskaņā ar Konvencijas par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā noteikumiem un citiem juridiskiem nosacījumiem, kas nodrošina cilvēka aizsardzību. Piemēram, pēc dzīvo organismu ārējām pazīmēm var noteikt to piederību konkrētai sugai.

Pētnieciskā darbība var būt atšķirīga, bet galvenokārt tā parasti tiek uzsākta ar informācijas iegūšanu. Pēc tam tiek izvirzīta hipotēze, uz kuru balstoties tiek plānota turpmākā darbība. Tad tiek veikts eksperiments, pēc kura veic rezultāta analīzi un izvērtēšanu.

Viens no grūtākajiem bioloģisko pētījumu uzdevumiem ir noskaidrot to, kāda ir bijusi biosfēra aizvēsturiskajā laikmetā. No tiem laikiem ir saglabājušās tikai dažu organismu fosilijas, kas sniedz tikai nelielu ieskatu aizvēsturisko organismu jomā. Tādēļ šo problēmu mēdz risināt bioinformātikā, kas ir zinātnes nozare, kur tiek izmantoti matemātiskās un informātiskās metodes. Galvenais bioinformātikas uzdevums ir dažādu genomu datu ieguve un šo datu analīze.

Modernās bioloģijas attīstībā ir bijušas vairākas paradigmas. Piemēram, agrāk tika uzskatīts, ka sugas ir nemainīgas, bet mūsdienās ir pieņemts, ka tās tomēr evolucionē. Vēl tika uzskatīts, ka viss dzīvais radās spontāni ne no kā, bet mūsdienās ir zināms, ka dzīvais rodas no dzīvā.

Par dzīvo organismu klasifikācijas pamatlicēju tiek uzskatīts Kārlis Linnejs, kurš 18. gadsimtā aizsāka organismu klasificēšanu. Viņš ieviesa bināros sugu nosaukumus, kuri plaši tiek izmantoti joprojām. Šajos nosaukumos viens vārds raksturo organisma īpatnības, bet otrs norāda tā radniecību ar citiem organismiem. Zinātniskajā literatūrā visi organismu nosaukumi tiek rakstīti latīņu valodā. Tas ļauj saprasties zinātniekiem visā pasaulē, kā arī palīdz izslēgt pārpratumus, jo pat vienā valodā kādam organismam var būt vairāki nosaukumi, piemēram, latviešu valodā ērkšķogas mēdz saukt arī par kristdolēm vai stiķenēm.

Radniecīgās sugas tiek apvienotās vienotā ģintī, savukārt radniecīgas ģintis apvieno viena dzimtā. Dzīvnieku dzimtas apvieno kārtās, bet augu dzimtas apvieno rindās. Abu organismu veidu kārtas un rindas apvieno klasēs, tālāk apvieno tipos un visbeidzot vienotā valstī.

Organismu latīņu nosaukumi tiek rakstīti sākot ar ģints nosaukumu un tikai tad norāda sugas nosaukumu (latviešu valodā parasti ir otrādi). Ja nenorāda konkrētu sugu, tad raksta ģints nosaukumu un saīsinājumu sp.

Bioloģija pētī dzīvību kā kvalitatīvi specifisku matērijas kustības formu. Atbilstoši dzīvo organismu pamatgrupām bioloģiju iedala botānikā, zooloģijā, (ieskaitot antropoloģiju), mikoloģijā, mikrobioloģijā un virusoloģijā. Šīs zinātnes savukārt iedala daudzās nozarēs, kuru lielākā daļa kļuvušas par patstāvīgām bioloģijas nozarēm. Dzīvo organismu iedalījumu grupās izstrādā sistemātika, bet to veidu un struktūru pētī morfoloģija, citoloģija, histoloģija, anatomija. Organismos un populācijās notiekošos procesus pētī fizioloģija, bioķīmija, ģenētika, ekoloģija, biocenoloģija, etoloģija. Raksturīgas jaunas mūsdienu zinātnes ir molekulārā bioloģija, biofizika, bionika, kosmiskā bioloģija, biotehnoloģija.




#Article 59: Antropoloģija (611 words)


Antropoloģija ( (antropos) — 'cilvēks' un  (logos) — 'mācība') ir zinātne par cilvēkiem šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Antropoloģija ir holistiska (visaptveroša, integrējoša) zinātne, jo pēta cilvēkus gan visos laikos, gan visās izpausmēs. Antropoloģija nodarbojas gan ar cilvēku bioloģijas, gan kultūras un sabiedrisko izpausmju pētīšanu. Galvenās antropoloģijas nozares ir bioloģiskā jeb fiziskā antropoloģija un kultūras jeb sociālā antropoloģija. Saskaņā ar citu klasifikāciju, kas izplatīta galvenokārt Ziemeļamerikā, antropoloģija tiek iedalīta četrās daļās: kultūras (sociālā) antropoloģija, fiziskā (bioloģiskā) antropoloģija, arheoloģija un valodniecība.

Fiziskā antropoloģija nodarbojas galvenokārt ar cilvēku fizisko īpašību izpēti. Viens no būtiskākajiem fiziskās antropoloģijas jautājumiem ir cilvēku kā sugas izcelšanās. Šajā fiziskās antropoloģijas jomā darbojas paleoantropologi. Paleoantropologu galvenais izpētes jautājumus ir kā no kopējā primātu senča izveidojās mūsdienu cilvēku suga un kādas cilvēku un tam radniecīgo sugu variācijas ir pastāvējušas. Fiziskie antropologi daudz uzmanības veltījuši arī pētījumiem primatoloģijā, lielākoties tāpēc, lai izpētītu paralēles un atšķirības starp cilvēkiem un citām radniecīgām primātu sugām un tādējādi izdarītu secinājumus par cilvēku evolūciju. Fiziskie antropologi pēta arī mūsdienu cilvēkus, it īpaši to variācijas dažādās populācijās gan attiecībā uz dažādām fiziskām iezīmēm (asinsgrupu izplatība, ķermeņa formu, izmēru un dažādu citādu iezīmju izplatība un saikne ar apkārtējo dabas vai kultūras vidi). Fiziskā antropoloģija galvenokārt izmanto dabaszinātnēs pieņemtās matemātiskās un statistiskās metodes.

Sociālā (jeb kultūras) antropoloģija galvenokārt pēta cilvēku sabiedrības sociālās iezīmes. Atšķirība starp kultūras un sociālo antropoloģiju ir galvenokārt vēsturiska. Kultūras antropoloģija izveidojās Ziemeļamerikā un tās galvenais pamatjēdziens bija kultūra. Savukārt sociālās antropoloģijas sākotnējais centrs bija Lielbritānija, un šeit antropologi galvenokārt skatījās uz dažādiem sociāliem cilvēku kopdzīves aspektiem. Tomēr abas šīs daļas jau sākotnēji lielā mērā pārklājās savā interešu lokā un mūsdienās šim nošķīrumam ir zudusi jēga.

Savā pastāvēšanas sākumā sociālie un kultūras antropologi galvenokārt pievērsa uzmanību nerietumu sabiedrībām. ASV tie bija Amerikas pamatiedzīvotāji, bet Eiropā – dažādi Eiropas koloniju iedzīvotāji. Galvenā motivācija saskaņā ar toreizējo evolucionisma teoriju bija analizēt cilvēku dzīvi tajās sabiedrībās, kurās, kā domāja toreizējie antropologi, ir saglabājušās senāko laiku iezīmes. Jau kopš 20. gadsimta pašiem sākumiem šī motivācija vairs antropoloģijā nav aktuāla, jo šāds evolucionārais skatījums tika atzīts par kļūdainu un neatbilstošu novērotajiem faktiem. Otrā motivācija, kura daļēji pastāv vēl joprojām, ir bijusi dokumentēt strauji izzūdošās kultūras. Tomēr galvenā motivācija, pētot citas kultūras, ir apkopot informāciju par cilvēku dzīves dažādību visās tās izpausmēs, lai izdarītu secinājumus par cilvēkiem kopumā un atsevišķi.

Lai gan antropoloģija pretendē uz cilvēku dzīves vispārēju izpēti, pastāv noteiktas jomas, kurām antropologi pievērsuši īpašu uzmanību: Radniecība, laulības un ģimene, Reliģija un maģija, Dzimte un dzimums, Ekonomiskā dzīve, Politika un vara, Medicīna, Psiholoģija un sabiedrība, Mākslas izpausmes dažādās sabiedrībās.

Sociālā un kultūras antropoloģijas galvenā izpētes metode ir ilgstošs līdzdalīgais novērojums, kas ir daļa no metožu kopuma, ko dēvē par etnogrāfisko lauka darbu. Pilnvērtīgs antropoloģiskais pētījums var ilgt no viena līdz vairākiem gadiem un tā laikā pētnieka uzdevums ir pēc iespējas labāk iejusties pētāmās sabiedrības dzīvē. Kaut arī agrāk antropologi nodarbojās tikai ar citu sabiedrību pētīšanu, jau kopš 20. gadsimta otrās puses ar vien biežāk antropoloģiskie pētījumi attiecas arī uz savu sabiedrību. Tomēr arī pētot savu sabiedrību, antropologi saglabā interesi par cilvēku sabiedrībām visā pasaulē un antropoloģiskā analīze ir neiedomājama bez atsaucēm uz līdzīgiem pētījumiem citās sabiedrībās.  Ilgstošais līdzdalīgais novērojums un izteiktā nepieciešamība pēc salīdzināšanas ir divas galvenās iezīmes, kas atšķir sociālo antropoloģiju no citām sociālajām zinātnēm (piemēram, socioloģijas, kas vairāk orientējas uz industriālo sabiedrību pētīšanu ar kvantitatīvām metodēm).

Latvijā līdz pat 1980. gadu beigām antropoloģija tika definēta kā zinātne par cilvēku izcelšanos un evolūciju (antropoģenēzi), cilvēka morfoloģisko struktūru, kā arī rasu, tautu, nāciju un cilšu izcelšanos, veidošanos un antropoloģisko sastāvu. Tomēr mūsdienās šāds formulējums atzīstams par ārkārtīgi šauru, jo ietver sevī tikai vienu no bioloģiskās antropoloģijas izpausmēm.

Kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus dažādi sociālās/kultūras antropoloģijas priekšmeti iekļauti vairāku Latvijas augstskolu programmās. 




#Article 60: Bioķīmija (202 words)


Bioķīmija, arī bioloģiskā ķīmija, ir bioloģijas un ķīmijas zinātņu nozare, kas pēta ķīmiskos un fizikālķīmiskos procesus dzīvajos organismos. Bioķīmiskie procesi norāda uz dzīvības sarežģītību. Bioķīmija ir fizioloģijas pamatā, tāpēc tiek saukta arī par fizioloģisko ķīmiju.

Bioķīmijas trīs galvenie pētījumu virzieni ir statiskā bioķīmija, dinamiskā bioķīmija un funkcionālā bioķīmija. Bioķīmija ir cieši saistīta ar molekulāro bioloģiju, kas pēta procesus, kuri gēnos iekodēto informāciju izmanto organisma funkciju nodrošināšanai — replikāciju, transkripciju un translāciju. Par bioķīmijas sākumu tiek uzskatīts 1828. gads, kad vācu ķīmiķis Frīdrihs Vēlers ķīmiski sintezēja karbamīdu (urīnvielu), pierādot ka organiskas vielas var tikt mākslīgi sintezētas.

Bioķīmijai ir daudz dažādu pielietojumu: no lauksaimniecības līdz medicīnai un ģenētikai.

Statiskajā bioķīmijā pēta organismu ķīmisko sastāvu. Liela uzmanība vērsta uz bioloģisko makromolekulu struktūru, funkcijām un savstarpējām pārvērtībām dzīvā šūnā, jo tie rada ķīmiskos un fizikālķīmiskos procesus, kas notiek dzīvās šūnās un starp šūnām, kas savukārt lielā mērā attiecas uz audu, orgānu un organisma struktūras un funkciju izpēti un izpratni. Bioloģiskās makromolekulas ir olbaltumvielas, nukleīnskābes (piemēram, DNS un RNS), ogļhidrāti, lipīdi un to metabolīti.

Dinamiskajā bioķīmijā pēta vielmaiņas reakcijas un to regulāciju. Vielmaiņa nodrošina dzīvības procesus un tās uzturēšanu.

Funkcionālajā bioķīmijā pēta, kā vielmaiņas reakcijas pieskaņojas organisma funkcionālajam stāvoklim. Šajā sfērā nozīmīgs pētījumu lauks ir sporta bioķīmija.




#Article 61: Etnogrāfija (169 words)


Etnogrāfija ir aprakstoša zinātne, kas pēta tautas (un citu etnisko kopību) izcelšanos (etnoģenēzi), izvietojumu (etnoģeogrāfiju), materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības starp visu pasaules daļu tautām. Līdzās etnogrāfijai pastāv etnoloģija, kas nodarbojas ar etnogrāfisko datu salīdzinošiem pētījumiem.

Mūsdienu antropoloģijā un socioloģijā etnogrāfija ir kvalitatīvs cilvēku sociālo parādību apraksts, kas balstīts uz lauka pētījumiem. Šādā aspektā etnogrāfija ir holistiska (vispārīga, integrējoša) pētījuma metode, kas balstās pieņēmumā, ka sistēmas īpašības nav iespējams precīzi aprakstīt, ja tās tiek skatītas atrauti viena no otras. Mūsdienās etnogrāfija kā pētniecības metode tiek plaši lietota ne tikai antropoloģijā, bet arī socioloģijā un organizāciju pētniecībā. 

Šādā kontekstā etnogrāfija ir mūsdienu sabiedrību pētījums, kas cenšas noskaidrot, kā dzīvo mūsdienu cilvēki, t.i., cilvēki, kas dzīvo sabiedrībā tajā laikā, kad tiek veikts lauka pētījums. Kaut arī Latvijā ar etnogrāfiju reizēm tiek saprasts daļēji vēsturisks pētījums, kas orientēts uz pagātnē radītu materiālu un nemateriālu artefaktu apkopošanu un no tā izrietošu spekulatīvu vēsturiskās situācijas rekonstrukciju, etnogrāfija kā pētījuma metode mūsdienu zinātniskajā pasaulē tiek izmantota galvenokārt mūsdienu sabiedrību un parādību aprakstīšanai un pētīšanai.




#Article 62: Mitoloģija (318 words)


Mitoloģija (, muthología — ‘stāstu stāstīšana’) ir mītu kopums, kā arī zinātne, kas pēta dažādu tautu mītus, folkloru, eposus, pasakas un leģendas. Tā ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa. Mijiedarbībā ar mitoloģiju veidojusies reliģija, filozofija, literatūra, arī zinātņu pirmsākumi. Radusies cilvēces sākumposmā, mitoloģija arī vēlāk ietekmējusi kultūras attīstību. Daudzi literatūras un mākslas šedevri nav pilnībā izprotami, nepārzinot tajos attēlotās mitoloģiskās personas un izmantotos mitoloģiskos sižetus. Varētu teikt, ka mitoloģija ir cilvēces garīgais šūpulis.

Katras tautas unikalitāti un savdabību raksturo tās kultūra, kas savukārt sakņojas attiecīgajā mitoloģijā. Nopietna iepazīšanās ar kādu nāciju jāsāk ar tās mītu un mitoloģisko priekšstatu sistēmu studijām. Šī atziņa ir īpaši nozīmīga šodien, kad ir iespēja izsvērt un attīstīt sakarus ar visas pasaules tautām un nācijām. Dažās kultūras ir mītu radītāji kā šamaņi, citās ir mītu stāstītāji tālāk kā priesteri.

Termins ‘mitoloģija’ neatbilst vispārējām likumsakarībām. Vārda izskaņa -loģija liek domāt, ka tā ir zinātne kā ģeoloģija, socioloģija un bioloģija. Parasti ar terminu mitoloģija netiek izprasta mācība, zinātne par mītiem. Tulkojumā no grieķu valodas mitoloģija nozīme ‘stāstu stāstīšana’. Mitoloģija ir mītu kopums. Amerikāņu mītu pētnieks Viljams Dotijs (William Doty, 1939–2017) ir ieteicis labāk lietot terminu ‘mitogrāfija’ (burtiskā tulkojumā ‘mītu aprakstīšana’). Šādu terminu viņš izmantoja arī savu grāmatu virsrakstos.

Mitoloģija un reliģija ir savstarpēji saistītas, bet to kopsakarības nav viegli paskaidrojamas. Katra no tām tiek uztverta atsevišķi kā patstāvīga garīgās dzīves joma. Reliģija izpaužas kā dievu pielūgšana, tikmēr mitoloģija tiek stāstīts par dievu un varoņu dzīvi.

Gandrīz ikvienas tautas mitoloģijā var atrast tādus tēlus kā dievu, dievības, varoņus, eņģeļus, velnus, sātanus, dēmonus, pūķus un fejas. Daudzu tautu mitoloģijās ir sastopami arī vampīri, zombiji un nemirstīgie.

Latviešu mitoloģijai ir ne vien līdzība ar citu baltu tautu (lietuviešu un prūšu) mitoloģiju, bet arī ar somugriem — lībiešiem un igauņiem — raksturīgajiem dabas kultiem. Ieskatu latviešu mitoloģijā sniedz lielākoties 18.—20. gadsimtā pierakstītās un apkopotās latviešu tautasdziesmas, kā arī kopš 12. gadsimta veiktie hroniku ieraksti, ceļojumu apraksti, baznīcu vizitāciju protokoli, vārdnīcas un citi avoti.




#Article 63: Psiholoģija (385 words)


Psiholoģija (, psychē — 'dvēsele' + λόγος, logos — 'jēdziens, mācība') ir mācība, kas pievēršas psihisko parādību pētīšanai un zināšanu izmantošanai, lai veicinātu cilvēku spēju attīstību un apmierinātību ar dzīvi. Vienlaikus šis jēdziens bieži tiek lietots arī kā apzīmējums daudzveidīgām psiholoģiskām terapijām. Atšķirībā no radniecīgajām socioloģijas, antropoloģijas, ekonomikas un politoloģijas zinātnēm, psiholoģijā galvenā uzmanība tiek pievērsta indivīdam, nevis sabiedrībai. Cilvēkus, kas savu tiešo darbu veic psiholoģijā, sauc par psihologiem.

Lai gan jautājumi par domāšanu ir pastāvējuši jau kopš antīkās pasaules laikiem (piemēram, Aristoteļa De Memoria et Reminiscentia), kā zinātne tā izveidojās tikai 19. gadsimta otrajā pusē uz filozofijas, fizioloģijas un fizikas pamata. Par pirmo zinātnisko darbu eksperimentālajā psiholoģijā uzskata Gustava Fehnera (Gustav Fechner) 1860. gadā uzrakstīto darbu Psihofizikas pamati (Elemente der Psychophysik). Vēl par nozīmīgu punktu psiholoģijas rašanās procesā tiek uzskatīta Vilhelma Vunta (Wilhelm Wundt) 1879. gadā dibinātā psiholoģiskā laboratorija Leipcigas universitātē, kas ļoti agri pārtapa par institūtu. 20. gadsimta sākumā izveidojās dažādi psiholoģijas virzieni (skolas) — psihoanalīze, biheiviorisms, geštaltpsiholoģija un sociāli kultūriskā psiholoģija. Katrs no šiem virzieniem psiholoģiju definēja savādāk. Tajā laikā izveidojās arī mūsdienu psiholoģijas kodols. Augstskolās psiholoģiju uzsāka mācīt tikai 1930.—1940. gados.

Daudzās valstīs psihologi ir apvienoti nacionālās organizācijās. Latvijā tā ir Latvijas Profesionālo psihologu asociācija. Ir arī starptautiskas organizācijas, no kurām viena no lielākajām ir Starptautiskā Psiholoģijas zinātnes apvienība (International Union of Psychological Science - IUPsyS). Šajā organizācijā ietilpst 71 nacionālā asociācija, kā arī organizācijas pēc psiholoģijas apakšnozarēm. Vēl viena liela organizācija ir Eiropas Profesionālo psihologu asociācijas federācija (European Federation of Profesional Psychological Associations - EFPPA), kurā ir iesaistījusies 31 nacionālā asociācija.

Psiholoģija ir saistīta arī ar psihiatriju, jo parasti arī garīgi slimas personas pārbauda psihologs. Tas tiek darīts, lai zinātu, kā sniegt tām psihiatrisko medicīnisko aprūpi. To var veikt ambulatori, psihiatriskajā, narkoloģiskajā vai psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Psihologs veic psiholoģisko izpēti, pārbaudot personas uztveri, domāšanu un/vai žestus. Parasti arī psiholoģiskas kaites jeb t.s. fobijas tiek ārstētas psihiatriskajā vai psihoneiroloģiskajā slimnīcā, nozīmējot pacientam medikamentus, injekcijas, psihoterapeita veiktas padziļinātas psiholoģiskas pārbaudes.

Kopumā ir gandrīz 30 psiholoģijas apakšnozares. No tām par vissvarīgākajām uzskata klīnisko psiholoģiju, sociālo psiholoģiju un attīstības psiholoģiju. Papildus tām ir arī diezgan daudz praktisko apakšnozaru, kuras apvieno Starptautiskā Lietišķās psiholoģijas asociācija.

Profesionālajā darbībā lielākā daļa psihologu strādā vai nu kā klīniskie psihologi, vai skolu, vai organizāciju psihologi. Saskaņā ar Latvijas Psihologu likumprojektu, kurš tiek gatavots pieņemšanai, Latvijā tiek definētas sešas psiholoģijas jomas: 




#Article 64: Socioloģija (6825 words)


Socioloģija (no  — ‘sarunu biedrs’) ir zinātniska mācība par cilvēku sociālo uzvedību, tās izcelsmi, attīstību, organizāciju un institūcijām. un kritiskai analīzei, lai radītu izpratni par cilvēku sociālajām rīcībām, sociālajām struktūrām un funkcijām. Daudzu sociologu mērķis ir veikt izpēti, kuru varētu tiešā veidā pielietot sociālās politikas un labklājības veicināšanai, savukārt citi koncentrējas galvenokārt uz sociālo procesu teorētisku izpratni bez tiešas secinājumu pielietošanas praksē. Izpētes tēmas svārstās no mikrolīmeņa individuālu aģentu mijiedarbes līdz makrolīmeņa sistēmām un sociālajām struktūrām.

Socioloģijas tradicionālās fokusu tēmas ietver sabiedrības noslāņošanos, sociālās šķiras, sociālo mobilitāti, reliģiju, sekularizāciju, likumus, seksualitāti un devianci. Ņemot vērā, ka pilnīgi visas cilvēka darbības jomas ir pakļautas mijiedarbei starp sociālo struktūru un individuāliem aģentiem, laika gaitā socioloģija ir paplašinājusi izpētes fokusu uz veselības, medicīnas, militārajām un soda institūcijām, internetu, kā arī sociālo aktivitāšu lomu zinātnisku zināšanu attīstībā.

Zinātnisko metožu loks arī ir paplašinājies. Sociālie pētnieki izmanto dažādas kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes. Valodniecības un kultūras attīstība 20. gadsimta vidū novedusi pie arvien plašākas interpretatīvās, hermeneitiskās un filozofiskās pieejas sabiedrības analīzei. Pretēji tam, pēdējās desmitgades ir pieredzējušas jaunu izaugsmi analītisku, matemātisku un datorizēti spēcīgu metožu attīstībā, piemēram, aģentu mijiedarbes modelēšanā un sociālo tīklu analīzē.

Socioloģiju nevajag jaukt ar citiem vispārinātiem sociālo zinātņu kursiem, kam ir visai netiešs sakars ar socioloģisko teoriju vai sociālo zinātņu izpētes metodoloģiju. ASV Nacionālais Zinātnes fonds klasificē socioloģiju kā ZTIM lauka pārstāvi (Zinātnes, Tehnoloģijas, Inženierzinātņu un Matemātikas izglītības koalīcija). Arī senlaiku filozofi, piemēram, Konfūcijs rakstīja par sociālo lomu nozīmīgumu. Pastāv liecības, ka agra socioloģijas izpausme atrodama viduslaiku islāmā. Daži uzskata Ibn Haldūnu, 14. gadsimta arābu islāma pētnieku no Ziemeļāfrikas, par pirmo sociologu un socioloģijas tēvu; viņa darbs Muqaddimah, iespējams, bija pirmais darbs, kas veicināja sociāli zinātnisku spriestspēju par sociālo kohēziju un sociālo konfliktu. Saistībā ar socioloģiju viņš aizsāka sociālā konflikta teoriju. Viņš izstrādāja vietsēdības un klejotāju dzīves dihotomiju, kā arī jēdzienu paaudze un nenovēršamo varas zaudēšanu, kas rodas, kad tuksneša kareivji iekaro pilsētu. Pēc mūsdienu arābu pētnieka Sati al Husri (Sati’ al-Husri) domām Muqaddimah var tikt lasīts kā socioloģisks darbs — sešas vispārīgas socioloģijas grāmatas. Temati ietvēra viņa darbību politikā, pilsētas dzīvē, ekonomikā un izglītībā. Darbs ir balstīts uz Ibn Haldūna centrālo jēdzienu ’asabiyyah, kas iztulkots kā sociālā kohēzija, grupu solidaritāte vai cilšu dzīve. Sociālā kohēzija rodas spontāni ciltīs un mazās ģinšu grupās; to var pastiprināt ar reliģisku ideoloģiju. Ibn Haldūna analīze apskata, kā šī kohēzija noved grupas līdz varai, tajā pašā laikā ietverot sevī psiholoģiskas, socioloģiskas, ekonomiskas, politiskas sēklas, kas ved pie grupas sabrukuma, paverot vietu jaunai grupai, dinastijai vai impērijai, kuras satur spēcīgāka (vai arī jaunāka un spēcīgāka) kohēzija.

Vārds socioloģija ir cēlies no franču valodas vārda sociologie, kura pamatā ir latīņu valodas societas, kas nozīmē ‘kopība, apvienība’, un grieķu valodas vārds , lógos, kas nozīmē ‘mācība’. Terminu pirmo reizi izmantoja 1780. gadā franču esejists Emanuels Žozefs Sijess (Emmanuel-Joseph Sieyès) (1748—1836) nenopublicētā manuskriptā. Vēlāk, 1838. gadā, neatkarīgā veidā socioloģijas definīciju radīja franču zinātnes filozofs Ogists Konts (Auguste Komte; 1798—1857). Konts izmantoja šo terminu, lai aprakstītu jaunu veidu, kā skatīties uz sabiedrību. Konts pirms tam bija izmantojis jēdzienu sociālā fizika, taču vēlāk jauno terminu izmantoja arī citi, zīmīgākais no tiem — beļģu statistiķis Ādolfs Ketlē (Adolphe Quetelet). Konts centās apvienot vēstures, psiholoģijas un ekonomikas disciplīnu caur zinātniskās izpratnes prizmu par sociālo sfēru. Rakstot īsi pēc franču revolūcijas, viņš piedāvāja meklēt risinājumus sociālajām grūtībām ar socioloģiskā pozitīvisma, epistomoloģiskas pieejas, kas aprakstīta darbos Pozitīvās filozofijas kurss (1830—1842) un Pozitīvās politikas sistēma (1848). Konts ticēja, ka pozitīvistu laikmets iezīmēs pēdējo ēru pēc varbūtējā teoloģiskā un metafiziskā laikmeta cilvēku izpratnes progresā. Ievērojot cirkulāro atkarību starp teoriju un novērojumu zinātnē, un, klasificējot zinātņu disciplīnas, Kontu var uzskatīt par pirmo zinātnes filozofu modernā šā jēdziena izpratnē.

Gan Ogists Konts, gan Kārlis Markss (1818—1883) centās izveidot zinātniski pamatotas sistēmas līdz ar Eiropas industrializācijas un sekularizācijas periodu, ņemot vērā dažādas vadošās kustības vēstures un zinātnes filozofijā. Markss noraidīja Konta pozitīvismu taču, mēģinādams izveidot sabiedrības zinātni, tik un tā kļuva pazīstams kā viens no socioloģijas pamatlicējiem, pieaugot šīs disciplīnas atpazīstamībai. Pēc Jesejas Berlina (Isaiah Berlin) domām, ja kādam ir tiesības tikt uzskatītam par modernās socioloģijas patieso tēvu, tam jābūt Marksam.

Herberts Spensers (1820—1903) bija viens no visplašāk pazīstamajiem un ietekmīgākajiem 19. gadsimta sociologiem. Ir aprēķināts, ka viņš pārdeva vienu miljonu grāmatu savas dzīves laikā, daudz vairāk kā jebkurš cits sociologs tajā laikā. Viņa ietekme bija tik izteikta, ka daudzi 19. gs. domātāji, ieskaitot Emīlu Dirkemu (Émile Durkheim), aizstāvēja savas idejas nostatot tās pret Spensera darbiem. Dirkema Darba dalīšana sabiedrībā ir lielā mērā paplašināta diskusija ar Spenseru, no kura socioloģijas pēc daudzu apskatnieku domām Dirkems aizņēmās daudz. Būdams arī ievērojams biologs, Spensers ieviesa jēdzienu izdzīvo stiprākais. Kamēr marksistu idejas definēja vienu socioloģijas novirzienu, Spensers bija sociālisma kritiķis, kā arī spēcīgs laissez-faire brīvā tirgus un valdības neiejaukšanās politikas idejas aizstāvis. Viņa idejas ievēroja konservatīvās politikas pārstāvji, jo sevišķi ASV un Anglijā.

Formālu akadēmisko socioloģiju nostiprināja Emīls Dirkems (1858—1917), kas radīja pozitīvismu kā pamatu praktiskai sociālai izpētei. Kaut arī Dirkems noraidīja lielu daļu Konta filozofijas, viņš saglabāja un pilnveidoja tā metodi, atstājot ideju par to, ka sociālās zinātnes ir loģisks turpinājums dabaszinātnēm cilvēka pasaules izpratnē, un uzstājot uz to, ka sociālajām zinātnēm piemīt tāda pati objektivitāte, racionālisms un pieeja cēloņsakarībām. Dirkems izveidoja pirmo Eiropas socioloģiajs departamentu Bordo universitātē 1895. gadā, publicējot viņa Socioloģiskās Metodes likumus (1895).

Dirkema izpratnē socioloģiju var raksturot kā zinātni par institūcijām, to izcelsmi un funkcijām.

Dirkema ietekmīgā monogrāfija Pašnāvība (1897), gadījuma izpēte par pašnāvību izplatību katoļu un protestantu populācijās, nošķīra socioloģisku analīzi no psiholoģijas un filozofijas. Tā arī iezīmēja nozīmīgu devumu strukturālā funkcionālisma teorētiskajam ietvaram. Rūpīgi izpētot pašnāvību statistiku dažādos policijas iecirkņos, viņš mēģināja demonstrēt to, ka katoļu kopienām ir zemāks pašnāvību līmenis nekā protestantiem, tas ir kaut kas tāds, ko var piedēvēt sociāliem (pretēji individuāliem jeb psiholoģiskiem) cēloņiem. Viņš radīja uzskatu par objektīviem sui generis sociālajiem faktiem, iezīmējot unikālu un empīrisku socioloģijas kā zinātnes izpētes objektu. Ar šādu pētījumu palīdzību viņš apgalvoja, ka socioloģija varētu noteikt, vai jebkura dotā sabiedrība ir vesela vai patoloģiska un meklētu sociālās reformas, lai neitralizētu organisko sabrukumu jeb sociālo anomiju.

Socioloģija strauji attīstījās kā akadēmiska atbilde pieņemtajiem modernitātes izaicinājumiem, kā industrializācijas, urbanizācijas, sekularizācijas un racionalizācijas procesiem. Jaunā nozare sākotnēji dominēja kontinentālajā Eiropā, kamēr britu antropoloģija un statistika vispārīgi sekoja pa citu pētniecības trajektoriju. Līdz ar 20. gadsimta sākumu daudzi teorētiķi bija aktīvi anglosakšu pasaulē. Daži agrīnie sociologi bija spiesti cieši pieturēties izpētes objekta, kas pārstāvēja ar ekonomikas, jurisprudences, psiholoģijas un filozofijas nozares, piedēvējot teorijas dažādām disciplīnām. Kopš tās pirmsākuma socioloģijas epistomoloģijas, metodes un izpētes ietvari ir būtiski paplašinājušies un nošķīrušies.

Dirkems, Markss un vācu teorētiķis Makss Vēbers (Max Weber; 1864-1920) tiek visbiežāk dēvēti par trīs galvenajiem sociālās zinātnes arhitektiem. Herberts Sensers (Herbert Spencer), Viljams Grahams Samners (William Graham Sumner), Lesters Vords (Lester F. Ward), Vilfredo Pareto (Vilfredo Pareto), Alekss Tokvils (Alexis de Tocqueville), Verners Zombarts (Werner Sombart), Torstens Veblens (Thorstein Veblen), Ferdinands Tennīss (Ferdinand Tönnies), Georgs Zimmels (Georg Simmel) un Kārlis Manheims (Karl Mannheim) arī dažviet akadēmiskajā mācībā tiek minēti kā teorētiskie dibinātāji. Katru no viņiem asociē ar konkrētu teorētisko perspektīvu un orientāciju.

Pirmais koledžas kurss ar nosaukumu Socioloģija tika pasniegts Savienotajās valstīs toreizējā Jeilas koledžā, kuru 1875. g. pasniedza Viljams Grahams Samners. 1883. g. Lesters Vards, pirmais Ameriks Socioloģijas asociācijas prezidents, publicēja Dinamiskā socioloģija — jeb pielietotā sociālā zinātne, balstīta uz statistisko socioloģiju un citām, mazāk sarežģītām zinātnēm, kurā viņš izaicināja brīvā tirgus socioloģiju, kuru piedāvāja Spensers un Samners. Varda 1200 lappušu biezā grāmata tika izmantota kā galvenais materiāls daudzos agrīnos socioloģijas kursos Amerikā. 1890. gadā aizsākto, vecāko Amerikas kursu, kas turpinās modernajā tradīcijā Kanzasas Universitātē, vadīja Frenks Blakmars (Frank W. Blackmar). Socioloģijas departamentu Čikāgas Universitātē 1892. g. dibināja Albions Smalls (Albion Woodbury Small), kurš publicēja pirmo socioloģijas mācību grāmatu: ‘’Ievads sabiedrības izpētē’’, 1894. g. Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead) un Čārlzs Kūlijs (Charles Cooley), kuri iepazinās Mičiganas Universitātē 1891. g. (līdz ar Džonu Djūiju), pārcēlās uz Čikāgu 1894. g. Viņu ietekme aizsāka sociālo psiholoģiju un simbolisko interakcionismu modernajā Čikāgas skolā. Amerikas Socioloģijas žurnālu dibināja 1895. g., tam sekoja Amerikas Socioloģijas asociācija (ASA) 1905. g. Socioloģijas klasiskajam kanonam ar Dirkemu un Vēberu priekšgalā, daļēji jāpateicas Talkotam Parsonsam (Talcott Parsons), kuram bieži tiek piedēvēta abu eiropiešu iepazīstināšana Amerikas sabiedrībai. Parsonss konsolidēja socioloģisko tradīciju un izveidoja Amerikas socioloģijas dienas kārtību tās straujākajā izaugsmes posmā. Socioloģiju Amerikas Savienotajās Valstīs vēsturiski mazāk ietekmēja marksisms, kā tas notika Eiropā, tādēļ līdz pat šai dienai tās pieeja ir vairāk statistiska nekā tas ir Eiropā.

Pirmais socioloģijas departaments Lielbritānijā tika dibināts 1904. gadā Londonas Ekonomikas un Politikas Zinātnes augstskolā (mājvieta Britu Socioloģijas žurnālam). Leonards Hobhauss (Leonard Trelawny Hobhouse) un Edvards Vestermarks (Edvard Westermarck) kļuva par disciplīnas lektoriem Londonas Universitātē 1907. gadā. Hariete Martino (Harriet Martineau), Konta tulce uz angļu valodu, tiek citēta, kā pirmā sieviete socioloģe. 1909. gadā Deutsche Gesellschaft für Soziologie (Vācijas Socioloģijas asociāciju) dibināja Ferdinands Tennīss un Makss Vēbers kopā ar citiem līdzgaitniekiem. Vēbers dibināja pirmo departamentu Vācijā Ludviga Maksimiliāna Minhenes Universitātē 1919. gadā, prezentējot jaunu un ietekmīgu antipozitīvistu socioloģiju. 1920. gadā Florians Znaņeckis (Florian Znaniecki) izveidoja pirmo departamentu Polijā. Sociālās Izpētes institūtu Frankfurtes Universitātē, kas vēlāk kļuva par Frankfurtes skolas kritiskās teorijas mājvietu, dibināja 1923. gadā. Starptautiska sadarbība socioloģijā aizsākās 1893. gadā, kad Renē Vorms (René Worms) dibināja  Starptautisko Socioloģijas institūtu (Institut International de Sociologie), institūciju, kuru vēlāk aizēnoja daudz plašākā Starptautiskā Sociologu Asociācija (ISA), kuru savukārt dibināja 1949. gadā.

Galvenais pozitīvisma metodoloģiskais princips ir veikt socioloģiju aptuveni tādā pašā veidā, kā tiek veiktas dabaszinātnes. Uzsvars uz empīrismu un zinātnisko metodi tiecas sniegt pārbaudītu pamatu socioloģiskai izpētei, kas balstīta uz pieņēmumu, ka vienīgās autentiskās zināšanas ir zinātniskas zināšanas un ka pie tām var nonākt vienīgi ar zinātniskas metodoloģijas pozitīvu apstiprinājumu.

Tomēr šis jēdziens jau sen ir zaudējis minēto jēgu: pastāv ne mazāk kā divpadsmit atšķirīgas epistemoloģijas, kuras tiek dēvētas par pozitīvismu. Daudzas no šīm pieejām sevi neidentificē kā pozitīvisma pārstāves, daļēji tāpēc, ka dažas no tām radās tiešā pretnostatījumā vecākām pozitīvisma izpausmēm, vēl citas pieejas izvairās sevi tā dēvēt, jo laika gaitā jēdziens ieguvis negatīvu pieskaņu pēc tam, kad tas kļūdaini ticis jaukts ar teorētisko empīrismu. Antipozitīvistu kritikas apjoms radījis nošķīrumu, daudziem noraidot zinātnisko metodi, kamēr citi tiecas labot to, piemērojot 20. gs. notikumiem filozofijas zinātnē. Tomēr pozitīvisms (plašāk saprasts kā zinātniska pieeja sabiedrības izpētei) joprojām dominē modernajā socioloģijā, jo sevišķi Savienotajās valstīs.

Loiks Vakvants (Loïc Wacquant) nošķir trīs vadošos pozitīvisma virzienus: Dirkema, Loģikas un Instrumentālo. Neviens no tiem neatbilst tam, ko savulaik ieteica Konts, kurš bija izteikts aizstāvis striktam (un, iespējams, optimistiskam) dalījumam. Kamēr Emīls Dirkems noraidīja lielu daļu no Konta filozofijas, viņš paturēja un pilnveidoja viņa metodi. Dirkems saglabāju domu par to, ka sociālās zinātnes ir loģisks turpinājums dabas zinātnēm cilvēku darbības izpratnē, un uzstāja uz to, lai tās saglabā to pašu objektivitāti, racionālismu un pieeju cēloņsakarībām. Viņš radīja uzskatu par objektīviem sui generis  sociālajiem faktiem, iezīmējot unikālu un empīrisku socioloģijas kā zinātnes izpētes objektu.

Pozitīvisma dažādība, kas saglabājusies mūsdienās, tiek dēvēta par ‘’instrumentālo’’ pozitīvismu. Šī pieeja izvairās no epistomoloģiskām un metafiziskām pieejām (tādām, kā sociālo faktu daba), par labu vienkārši saprotamai metodoloģijai, atkārtojamībai, uzticamībai un validitātei. Pozitīvisms vairāk vai mazāk ir sinonīms kvantitatīvai izpētei, tādējādi līdzinoties vecākai pozitīvisma pieejai praksē. Šāda tipa moderno socioloģiju bieži piedēvē Paulam Lācersfledam (Paul Lazarsfeld), kurš bija pionieris plaša mēroga aptauju pētījumos un kurš radīja statistiskās metodes to analīzei. Šo pieeju var piedēvēt tam, ko Roberts Mērtons (Robert K. Merton) dēvēja par vidusposma teoriju: teorētiskos apgalvojumus jāvispārina no atsevišķām hipotēzēm un empīriskām regularitātēm nevis otrādi — no abstraktām idejām par sociālo kopumu.

Pretreakcija sociālajam empīrismam sākās, kad vācu filozofs Hēgelis izteica iebildumus gan pret empīrismu, kuram viņš pārmeta kriticisma trūkumu, gan determinismu, kuru viņš uzskatīja par pārāk mehānisku. Kārlis Markss aizņēmās metodoloģiju no Hēgeļa dialektikas, kā arī noraidīja pozitīvismu par labu kritiskai analīzei, meklējot papildinājumu empīriskai faktu vākšanai un ilūziju sagraušanai. Viņš saglabāja uzskatu, ka parādības ir jāpakļauj kritikai nevis vienkāršai dokumentācijai. Agrīnie hermeneitikas pārstāvji, piemēram, Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey) aizsāka atšķirību uzsvēršanu starp dabas zinātnēm un sociālajām zinātnēm (Geisteswissenschaft). Dažādi neokantisma filozofi, fenomenoloģijas un humanitāro zinātņu pārstāvji turpināja tālāk teoretizēt par to, kā sociālās pasaules analīze atšķiras no dabas zinātņu analīzes, ņemot vērā nesamazināmi komplekso sabiedrības dabu, kultūru un esību.

Abi, Vēbers un Georgs Zimmels aizsāka Verstehen (jeb 'interpretatīvo') metodoloģiju sociālajās zinātnēs; sistemātisku procesu, kurā novērotājs mēģina iejusties konkrētā kultūras grupā jeb starp vietējiem iedzīvotājiem, piekrītot viņu nosacījumiem un ieņemot viņu skatu punktu (perspektīvu). Tieši ar Zimmela darbiem socioloģija ieguva raksturīpašības, kas to padarīja par kaut ko vairāk kā tikai pozitīvistu datu ieguvi vai plašu, strukturālu likumu determinējošu sistēmu. Relatīvi izolēts no akadēmiskās socioloģijas savas dzīves laikā, Zimmels piedāvāja īpatnējas modernitātes analīzes, kas vairāk atgādināja fenomenoloģijas un eksistenciālisma rakstniekus nekā Kontu vai Dirkemu, īpašu uzmanību pievērošot sociālās individualitātes formām un iespējām. Viņa socioloģija iesaistījās neo-Kantisma izpētē par uztveres robežām, uzdodot jautājumu: Kas ir sabiedrība?, tieši atsaucoties uz Kanta jautājumu: Kas ir daba?

Mūsdienu socioloģijas disciplīna ir teorētiski multi-paradigmatiska. Modernās socioloģiskās teorijas saknes meklējamas funkcionālisma (Dirkems) un konfliktā centrētu (Markss) sociālo struktūru skaidrojumu vēsturiskajos pamatos, ka arī mikro līmeņa struktūru (Zimmels) un pragmatisma (Mīds) sociālās mijiedarbes teorijās. Mūsdienu socioloģija saglabā šīs pieejas.

Šobrīd socioloģiskām teorijām nav vienojoša pamata, un pastāv tikai neliela vienprātība par to, kādam šim vienojošajam ietvaram vajadzētu būt. Tomēr vairākas plašas paradigmas nosedz lielāko daļu socioloģiskās teoretizēšanas. Disciplīnas humanitārajos virzienos, šīs paradigmas tiek dēvētas par sociālo teoriju un tās bieži ir kopīgas ar humanitārajām zinātnēm. Savukārt, disciplīnas galvenajās, zinātniski orientētajās pieejās, kas, galvenokārt, koncentrējas uz dažādu teorētisko perspektīvu kopumu, paradigmas tiek dēvētas par socioloģisko teoriju. Tās ietver socioloģiskā lauka teoriju, jauno institucionālismu, sociālos tīklus, sociālo identitāti, sociālo un kultūras kapitālu, kultūras kognatīvās teorijas un resursu mobilizāciju. Analītiskā socioloģija ir nepārtraukts mēģinājums sistematizēt daudzas no šīm vidusposma teorijām.

Funkcionālisms, plaša vēsturiska paradigma socioloģijā un antropoloģijā, koncentrējas uz sociālo struktūru kā kopumu un tam nepieciešamo elementu funkcijām. Plaši izplatīta analoģija (kuru popularizēja Herberts Spensers (Herbert Spencer)) ir attiekties pret (sociālām) normām un institūcijām kā orgāniem, kas darbojas, lai uzturētu veselu sabiedrības organismu. Šī perspektīva bija netieši iekļauta Konta socioloģiskajā pozitīvismā, taču to teorētiski izkopa Dirkems, atsaucoties uz novērojamiem strukturālajiem likumiem. Funkcionālismam ir arī antropoloģisks pamats, atrodams teorētiķu Marsela Mosa (Marcel Mauss), Broņislava Maļinovska (Bronisław Malinowski) un Redklifa-Brauna (Radcliffe-Brown) darbos. Tieši Redklifa-Brauna darbos radās priedēklis strukturāls. Klasisko funkcionālisma teoriju vispārīgi vieno tās tendence izmantot bioloģijas analoģijas un sociālās evolūcijas ideju. Kā raksta Entonijs Gidenss (Anthony Giddens): Funkcionālistu doma, sākot ar Kontu, ir īpaši raudzījusies bioloģijas zinātnes virzienā, kā vistuvāko un atbilstošāko modeli sociālajai zinātnei. Bioloģija ir tikusi izmantota kā vadlīnija sociālo struktūru un funkciju konceptualizēšanā, un evolūcijas procesu analīzē, izmantojot adaptāciju… funkcionālisms liek spēcīgu uzsvaru uz sociālās pasaules pirm-svarīgumu pār individuālām sastāvdaļām (proti, iekļautajiem aktoriem, cilvēku subjektiem).

Funkcionālisms koncentrējas tikai uz vispārinātu perspektīvu, kurā veikt sociālo zinātni. Metodoloģiski, tā principi visbiežāk kontrastē tām pieejām, kas uzsvaru liek uz mikro līmeni, piemēram, interpretīvisms vai simboliskais interakcionisms. Funkcionālisma uzsvars tiek likts uz saskaņotām sistēmām, tomēr šai pieejai ir savi politiskie ierobežojumi. Tādēļ funkcionālistu teorijas bieži pretnostatītas konflikta teorijām, kuras kritizē visaptverošo sociālpolitisko sistēmu vai liek uzsvaru uz konkrētu grupu nevienlīdzību. Dirkema un Marksa darbi vislabāk raksturo politiskās, kā arī teorētiskās, atšķirības starp funkcionālistu un konflikta pieejām:

Funkcionālistu kustība savus ziedu laikus sasniedza 1940. un 1950. gados, un sasniedzot 1960. tā piedzīvoja strauju norietu. Iestājoties 1980. gadiem, funkcionālismu Eiropā aizstāja konflikt-orientētas pieejas. Kaut arī dažas no kritiskajām pieejām guva popularitāti arī Savienotajās valstīs, vairākums disciplīnas pārstāvju pievērsās uz dažādām empīriski orientētām vidusposma teorijām bez vienas visaptverošas teorētiskās orientācijas. Daudzi disciplīnas pārstāvji, funkcionālismu šodien uzskata par tikpat mirušu kā dodo.

Strukturālisma kustība aizsākās no Ferdināna Sosīra (Ferdinand de Saussure) lingvistiskās teorijas un to vēlāk paplašināja tādi sociālie zinātnieki kā Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss). Šajā kontekstā, struktūra nozīmē nevis sociālo struktūru, bet gan semiotisko izpratni par cilvēku kultūru kā zīmju sistēmu. Var ieskicēt četrus centrālos strukturālisma principus: Pirmkārt — struktūras ir tas, kas nosaka kopuma struktūru. Otrkārt, strukturālisti tic, ka katrai sistēmai ir struktūra. Treškārt, strukturālisti ir ieinteresēti strukturālos likumos, kas skaidro līdzās pastāvēšanu nevis pārmaiņas. Visbeidzot, struktūras ir reālas lietas zem virsmas jeb jēgas ārienes.

Post-strukturālistu pieeja tiecās noraidīt humanitāros pieņēmumus sociālās teorijas izpētē. Mišels Fuko sniedz spēcīgu kritiku  cilvēkzinātņu arheoloģijā, tiesa gan Hābermāss (Habermass) un Ričards Rortijs abi norādījuši, ka Fuko tikai nomaina vienu pieejas sistēmu pret citu. Šo intelektuāļu diskusija iezīmē pēdējo gadu tendenci pārsegties dažādām socioloģijas un filozofijas skolām. Antihumanitārā pozīcija tiek asociēta ar postmodernismu jēdzienu izmantotu konkrētos kontekstos, lai aprakstītu ēru vai fenomenu, kuru dažreiz izprot arī kā  metodi .

Socioloģijā notiek nepārtrauktas ontoloģiskas debates par struktūru un aģentu (agency) lomu: Kas nosaka indivīda uzvedību — sociālā struktūra vai cilvēku aģentūra [pašnostāja]? Šajā kontekstā 'aģentūra (pašnostāja)? nozīmē indivīda spēju rīkoties neatkarīgi un pieņemt brīvas izvēles, kamēr 'struktūra' saistīta ar faktoriem, kuri ierobežo vai ietekmē indivīdu rīcību (piemēram, sociālā šķira, reliģija, dzimte, etniskā piederība u. c.). Diskusijas par struktūru un aģentu lomu saistītas ar centrālo socioloģijas epistemoloģiju (No kā ir veidota sociālā pasaule?, Kas ir cēlonis sociālajā pasaulē, kas ir sekas?). Skepse pret struktūrām un aģentiem ir attīstīta daudzdimensiju teorijās, visspilgtākās no tām ir Talkota Parsonsa rīcības teorija un Entonija Gidensa struktūru teorija.

Socioloģiskās izpētes metodes var iedalīt divās plašās kategorijās:

Sociologi ir iedalīti divās nometnēs, katra no tām atbalsta konkrētu izpētes tehniku. Šie disputi ir saistīti ar epistemoloģiskām debatēm pašā sociālās teorijas kodolā. Kaut arī ļoti atšķirīgas daudzos aspektos, gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā pieeja sevī iekļauj sistemātisku mijiedarbi starp teoriju un datiem. . Kvantitatīvās metodes ieņem vadošo lomu socioloģijā, jo sevišķi Amerikas Savienotajās Valstīs. Disciplīnas divos visvairāk citētajos žurnālos, kvantitatīvās izpētes raksti vēsturiski ir sastopami divreiz biežāk. (No otras puses vairums rakstu lielākajā britu žurnālā ir kvalitatīvi). Lielākā daļa sociālās izpētes mācību grāmatu ir rakstītas no kvantitatīvās perspektīvas un pats jēdziens metodoloģija ir biežs sinonīms statistikai. Praktiski visas socioloģijas doktorantūras studijas ASV pieprasa statistisko metožu apmācību. Kvantitatīvo pētnieku radītie darbi arī biežāk tiek uzskatīti par uzticamiem un neaizspriedumainiem vairumā sabiedrības, tomēr šos spriedumus joprojām izaicina antipozitīvisti.

Metodes izvēle lielākajā daļā gadījumu ir atkarīga no tā, ko pētnieks vēlas izpētīt. Piemēram, pētnieks, kurš vēlas iegūt vispārināmu statistiku par populāciju var izsūtīt aptaujas anketas reprezentatīvai populācijas izlasei. Un pretēji — pētnieks, kurš tiecas pēc indivīda sociālās rīcības pilnas, kontekstuālas izpratnes var izvēlēties etnogrāfiskus dalībnieku novērojumus vai atvērto jautājumu intervijas. Pētījumi bieži apvienos abas metodes, lai veiktu triangulāciju, daudz-stratēģiju dizainu. Piemēram, kvantitatīva izpēte var tikt veikta, lai gūtu statistisku priekštatu par pētāmo tēmu vai mērķa grupu, kuru pēc tam apvieno ar kvalitatīvām intervijām, lai noteiktu aģentu lomu un nozīmi.

Kvantitatīvās metodes bieži tiek izmantotas, lai uzdotu jautājumus par plašu populāciju, padarot iedzīvotāju skaitīšanu vai arī pilnīgu iedzīvotāju uzskaiti par nesasniedzamu (metodi parastos apstākļos). Tādējādi izlase veido apstrādājamu populācijas apakšgrupu. Kvantitatīvā izpētē statistiku izmanto, lai veidotu vispārinājumus, kas izdarīti no izlases, un tos attiecinātu uz visu populāciju. Aptaujājamā kopuma izveidi sauc par izlases veidošanu. Kaut arī parasti vislabākais variants izlases veidošanā ir nejaušā izlase, tiek izmantota arī stratificētās izlases veidošana gadījumos, kad sabiedrības apakšgrupas ir specifiskas. Pretēji nejaušajai, dažreiz rodas nepieciešamība pēc ne-varbūtības (ne nejaušas) izlases, piemēram, ērtākās izlases vai arī sniega pikas, kurās pētnieki vēršas pie tuvākajiem respondentiem, kas tos noved pie nākamajiem respondentiem.

Sociologi arvien biežāk izmanto intensīvu aprēķinu metodes, lai analizētu un modelētu sociālus fenomenus. Izmantojot dator-simulācijas, mākslīgo intelektu, tekstu analīzi, kompleksas statistiskās metodes un jaunas analītiskās pieejas, piemēram, sociālo tīklu un sociālo seku, skaitļošanas socioloģija izstrādā un testē kompleksu sociālo procesu teorijas ar pakāpenisku sociālās mijiedarbes modelēšanu.

Kaut arī izpētes objekts un metodoloģijas sociālajā zinātnē atšķiras no tām, kuras izmanto dabas zinātne vai datorzinātne, vairākas no pieejām, ko izmanto modernajā sociālajā simulācijā, sākotnēji cēlušās no fizikas un mākslīgā intelekta izpētes laukiem. Un otrādi, dažas no pieejām, kas aizsākušās skaitļošanas socioloģijā, ir pārnestas uz dabas zinātņu lauku, piemēram, tīklu centralitātes mērījumi no sociālo tīklu analīzes un tīklu zinātnes. Saistītajā literatūrā skaitļošanas socioloģija nereti tiek saistīta ar sociālās komplicētības izpēti. Sociālas komplicētības jēdzieni tādi kā kompleksās sistēmas, nelineārie starpsavienojumi starp makro un mikro procesiem, un rašanās, ir kļuvuši par skaitļošanas socioloģijas vārdnīcas sastāvdaļām. Praktisks un labi pazīstams piemērs ir skaitļošanas modeļa izveide, kas atveido mākslīgu sabiedrību, ar kura palīdzību pētnieki var analizēt sociālās sistēmas struktūru.

Sociālā izpēte informē politiķus un politikas veidotājus, izglītotājus, pilsētu plānotājus, likumdevējus, ierēdņus, nekustamā īpašuma izstrādātājus, biznesa līderus, vadītājus, sociālos darbiniekus, nevalstisko un bez-peļņas organizāciju pārstāvjus, kā arī cilvēkus, kas ieinteresēti sociālo problēmu pārvarēšanā. Pastāv plaša pārklāšanās starp sociālo izpēti, tirgdarbības pētījumiem un citām statistikas disciplīnām.

Zimmelam kultūra nozīmēja indivīdu kultivāciju caur ārēju spēku aģentūru, kuru vēstures gaita padarījusi objektīvu. Kaut arī agrīnie teorētiķi, piemēram, Dirkems un Marsels Moss bija ietekmīgi kultūras antropoloģijā, kultūras sociologi kopumā bija nodarbināti ar modernās (nevis primitīvās jeb senās) sabiedrības izpēti. Kultūras socioloģija dažreiz ir empīriska, priekšroku dodot hermeneitikskai vārdu, artefaktu un simbolu analīzei. Izpētes lauks ir cieši saistīts ar kritisko teoriju, attiecīgi Teodoru Adorno (Theodor W. Adorno), Valteru Benjaminu (Walter Benjamin) un citiem Frankfurtes skolas pārstāvjiem. Brīvi nošķirtas no socioloģijas ir kultūras studijas. Birmingemas skolas teorētiķi, tādi kā Ričards Hogarts (Richard Hoggart) un Stjuarts Hols (Stuart Hall) apšaubīja iedalījumu starp ražotājiem un patērētājiem, kuri redzami agrākajā teorijā, uzsverot to savstarpību tekstu veidošanā. Kultūras studijas tiecas izpētīt pētījumu objektus to kultūras prakses un tās attiecību ar varu ziņā. Piemēram, subkultūras (tādas, kā baltādainā strādnieku šķiras jaunatne Londonā) apskatītu grupas sociālās prakses to attiecībā ar dominējošo šķiru. 1960. gadu kultūras pagrieziens aizsāka strukturālistu un tā dēvēto postmoderno pieeju sociālajās zinātnēs, piešķirot kultūrai daudz lielāku nozīmi socioloģijas dienas kārtībā.

Kriminologi analizē kriminālās aktivitātes dabu, cēloņus un kontroli, sniedzoties pēc metodoloģijām no socioloģijas, psiholoģijas un biheiviorisma zinātnēm. Deviances socioloģija koncentrējas uz rīcību un uzvedību, kas pārkāpj normas, iekļaujot gan formāli pieņemtos likumus (citiem vārdiem, noziedzība) gan neformālās kultūras normas. Sociologu ziņā ir pētīt, kādēļ šādas normas pastāv, kā tās mainās laika gaitā un kā tās tiek uzspiestas, bez aizspriedumiem un bez nosodošas attieksmes. Deviances jēdziens ir centrāls modernajā strukturālajā funkcionālismā un sistēmu teorijā. Roberts Mērtons (Robert K. Merton) radīja deviances topoloģiju, kā arī iesakņoja jēdzienus parauguzvedība, neparedzētas sekas un pašpiepildīgs paredzējums (‘’self-fulfilling prophecy’’).

Likumu izpēte spēlēja nozīmīgu lomu klasiskās socioloģijas izveidē. Dirkems slaveni aprakstīja likumu kā sociālās solidaritātes redzamo simbolu. Likumu socioloģija attiecināma gan kā socioloģijas apakš-disciplīna, gan kā pieeja tiesību zinātņu studijās. Likumu socioloģija apvieno dažādus izpētes laukus, kuri pēta likumu mijiedarbi ar citiem sabiedrības aspektiem, tādiem kā tiesību institūciju attīstību un likumu efektiem uz sociālajām pārmaiņām un otrādi. Piemēram, nesen veikts ietekmīgs darbs šajā laukā, pamatojoties uz statistisko analīzi, secināja, ka cietumsodu pieaugums ASV pēdējo 30 gadu laikā ir izskaidrojums ar izmaiņām likumā un pārvaldē nevis ar reālu noziedzības palielināšanos; un, ka šis pieaugums nozīmīgi ietekmē sabiedrības noslāņojuma saglabāšanos.

Jēdzienu ekonomikas socioloģija 1879. gadā pirmo reizi izmantoja Viljams Stenlijs Dževonss (William Stanley Jevons), to vēlāk precizēja Dirkema, Vēbera un Zimmela darbi laika posmā no 1890. — 1920. gadam. Ekonomikas socioloģija radās kā jauna pieeja ekonomisko fenomenu analīzei, piešķirot uzsvaru šķiru attiecībām un modernitātei kā filozofiskam konceptam. Attiecības starp kapitālismu un modernitāti ir būtiskas, iespējams, to vislabāk demonstrē Vēbera Protestantiskā ētika un kapitālisma gars (1905. g.) un Zimmela Naudas filofozija (1900. g.). Mūsdienu perioda ekonomikas socioloģija, kas pazīstama arī kā jaunā ekonomikas socioloģija, tika nostiprināta 1985. gadā ar Marka Granovetera (Mark Granovetter) darbu Ekonomiskā rīcība un Sociālā Struktūra: Iegultības problēma. Šis darbs izstrādāja iegultības (embeddedness) jēdzienu, kurš nosaka to, ka ekonomiskās attiecības starp indivīdiem un uzņēmumiem notiek sociālo attiecību ietvaros (tādējādi sociālās attiecības strukturē ekonomiskās attiecības, kā arī plašākas sociālās struktūras, kuru posmā ietilpst šīs attiecības). Sociālo tīklu analīze ir bijusi primārā metodoloģija šī fenomena izpētē. Granovetera teorija par vājo saišu un Ronalda Burta (Ronald Burt) jēdziens par strukturālajiem caurumiem (holes) ir divi visplašāk zināmie teorētiskie pienesumi šajā laukā.

Vides socioloģija pēta cilvēku mijiedarbi ar dabisko apkārtni, tipiski uzsverot cilvēka dimensiju vides problēmās, šo problēmu sociālo ietekmi un centienus tās risināt. Līdzīgi kā ar citiem socioloģijas apakšlaukiem, studijas vides socioloģijā var būt vienā vai vairākos analīzes līmeņos, sākot ar globālu (pasaules-sistēmas) un beidzot ar vietēju, sabiedrisku līdz individuālu līmeni. Uzmanība tiek arī pievērsta procesiem, ar kuru palīdzību vides problēmas kļūst cilvēkiem zināmas un definētas.

Izglītības socioloģija ir mācība par to, kā izglītības institūcijas nosaka sociālās struktūras, pieredzes un citus rezultātus. Tā galvenokārt ir nodarbināta ar skolu sistēmām modernajās rūpnieciskajās sabiedrībās. Klasiskais 1966. gada Džeimsa Kolmena (James Samuel Coleman) pētījums šajā laukā, pazīstams kā Kolmena ziņojums, analizēja 150 00 studentu sniegumu un noskaidroja, ka studentu izcelsme un sociālekonomiskais statuss ir daudz svarīgāki, nosakot izglītības rezultātus, nekā mērītās atšķirības skolu resursos (citiem vārdiem — izmaksas uz vienu cilvēku). Pretrunas par skolu efektiem, kurus aizdedza šis pētījums, turpinās joprojām. Tas arī atklāja to, ka sociāli nelabvēlīgo aprindu melnādainie studenti ieguva vairāk no mācīšanās dažādu rašu klasēs, kas bija katalizators atsegregējošai pārvadāšanai (desegregation busing) Amerikas publiskajās skolās (melnādaino skolēnu transportēšanas plānošana, lai novērstu sabiedrības segregāciju).

Ģimene, dzimte un seksualitāte veido plašas studiju tēmas daudzos socioloģijas apakšlaukos. Ģimenes socioloģija pēta ģimeni kā institūciju un socializācijas vienību, īpašu uzmanību pievēršot salīdzinoši modernas vēstures parādībai — nukleārai ģimenei un tā atšķirīgajām dzimtes lomām. Arī priekšstats par bērnību ir nozīmīgs (‘’jauns’’ priekšstats sabiedrībā). Kā viena no vairākām vienkāršām institūcijām, kurai var pielietot socioloģisku perspektīvu, ģimenes socioloģija nereti ir sastopama ievadkursos akadēmiskajās mācību programmās. Feminisma socioloģija, no otras puses, ir normatīvs apakšlauks, kas novēro un kritizē dzimtes un seksualitātes kultūras kategorijas, jo īpaši attiecībā pret varu un nevienlīdzību. Feminisma teorijas galvenais uzsvars tiek likts un patriarhātu un sistēmisku sieviešu apspiestību, kas saskatāma daudzās sabiedrībās gan maza mēroga mijiedarbē, gan plašāka mēroga sociālajās struktūrās. Feminisma socioloģija analizē arī to, kā dzimte saslēdzas ar rasi un šķiru, lai radītu un turpinātu sociālo nevienlīdzību. Tas, kā novērtēt atšķirības sievišķības un vīrišķības definīcijās un dzimuma lomu dažādās sabiedrībās un vēstures periodos arī ir būtiski. Dzimtes sociālā psiholoģija no otras puses, izmanto eksperimentālas metodes, lai atklātu dzimtes stratifikācijas mikro-procesus. Piemēram, viens nesens pētījums parādījis kā dzīvesgājuma (rezumē/CV) novērtētāji samazina sieviešu novērtējumu par mātes būšanu, kamēr vīriešiem novērtējums pieaug, ja tie ir tēvi. Cits eksperimentu komplekts parādīja to, ka vīrieši, kuru seksualitāte tiek apšaubīta kompensē to ar lielāku vēlmi pēc militāras iesaistes, sporta lietderības transportlīdzekļiem [SUV], kā arī izteiktāku opozīciju viendzimuma laulībām.

Veselības un saslimšanas socioloģija fokusējas uz sociālajiem efektiem un publisko attieksmi pret, saslimšanu, slimībām, nespējām un novecošanas procesiem. Medicīnas socioloģija, pretēji tam, fokusējas uz medicīnas organizāciju un klīnisko institūciju iekšējām kārtībām un procesiem. Lielbritānijā socioloģija tika ieviesta medicīnas studijās pēc Gudeno (Goodenaugh) ziņojuma 1944. gadā.

Sociologus internets interesē dažādu iemeslu dēļ; vispraktiskāk kā izpētes un diskusiju platforma. Interneta socioloģija plašā izpratnē analizē tiešsaistes kopienas (piemēram, ziņu grupas, sociālo tīklu vietnes) un virtuālās pasaules. Tiešsaistes kopienas var tikt studētas statistiski ar tīklu analīzi vai tikt kvalitatīvi interpretēta ar virtuālo etnogrāfiju. Organizatoriskās izmaiņas katalīzē jaunie mediji, tādējādi plašā mērogā ietekmējot sociālas pārmaiņas, iespējams veidojot ietvaru pārejai no rūpniecības uz informācijas sabiedrību. Nozīmīgs darbs šajā ziņā ir Manuela Kastelsa (Manuel Castells)' Interneta galaktika— kura nosaukums veido inter-tekstuālu atsauci uz Maršala Makluena (Marshall McLuhan) Gūtenberga galaktiku.

Zināšanu socioloģija ir mācība par attiecībām starp cilvēka domu un sociālo kontekstu, kurā tā rodas, un valdošo ideju ietekmi uz sabiedrībām. Jēdziens sākotnēji tika plaši izmantots 1920. gados, kad vairāki vāciski runājoši teorētiķi, viszīmīgāk Makss Šēlers (Max Scheler) un Kārls Manheims (Karl Mannheim) rakstīja par to. Ar funkcionālisma dominanci līdz 20. gs. vidum, zināšanu socioloģija palika vadošo socioloģisko atziņu perifērijā. To lielā mērā izdomāja no jauna un pielietoja daudz tuvāk ikdienas gaitu izpētei Pīters Bergers (Peter L. Berger) un Tomass Lukmans (Thomas Luckmann) darbā Realitātes sociālā konstrukcija (1966. g.) un tā joprojām ir centrāla pieeja metodēm, kas nodarbojas ar kvalitatīvu cilvēku sabiedrības izpratni. Mišela Fuko (Michael Foucault) arheoloģiskie un ģenealoģiskie pētījumi ievērojami ietekmējuši mūsdienas.

Zinātnes socioloģija saistīta ar zinātnes kā sociālas aktivitātes izpēti, jo sevišķi ar zinātnes sociālajiem apstākļiem un efektiem, un zinātniskās aktivitātes sociālajām struktūrām un procesiem. Nozīmīgi teorētiķi zinātnes socioloģijā ir Roberts Mērtons (Robert K. Merton) un Bruno Latūrs (Bruno Latour). Šie socioloģijas atzari ir devuši savu sniegumu zinātnes un tehnoloģiju studiju izveidē.

Literatūras socioloģija ir kultūras socioloģijas apakšlauks. Tā pēta literatūras sociālo veidošanu un tās sociālo ietekmi. Ievērojams piemērs ir Pjēra Burdjē (Pierre Bourdieu) 1992. gada Les Règles de L'Art: Genèse et Structure du Champ Littéraire, kuru uz angļu valodu pārtulkojusi Sūzana Emanuela (Susan Emanuel) kā Mākslas noteikumi: Literatūras lauka izcelsme un struktūra (1996. g.). Neviens no socioloģijas dibinātājiem neradīja detalizētu literatūras izpēti, taču tie radīja idejas, kuras vēlāk literatūrā pielietoja citi. Marksa ideoloģijas teorija tika mērķēta Pjēra Mašerē (Pierre Macherey), Terija Īgltona (Terry Eagleton) un Frederika Džeimsona (Frederic Jameson) literatūrā. Vēbera modernitātes kā kultūras racionalizācijas teorija, kuru viņš pielietoja mūzikai, vēlāk tika attiecināta uz visām mākslām, literatūru ieskaitot, pateicoties Frankfurtes skolas rakstniekiem, piemēram, Adorno un Hābermāsam. Dirkema uzskatu par socioloģiju kā ārēji-definētu sociālo faktu izpēti uz literatūru novirzīja Roberts Eskarpī (Robert Escarpit). Arī Burdjē paša darbs acīmredzami ir aizņēmies no Marksa, Vēbera un Dirkema.

Līdzīgi kā ar kultūras studijām, mediju izpēte ir atšķirīga disciplīna, kam jāpateicas socioloģijas un citu sociālo, humanitāro zinātņu, konkrēti — literārā kriticisma un kritiskās teorijas konverģencei. Kaut arī veidošanas process un estētisko formu kritika neietilpst tikai sociologu pārziņā, socializējošo faktoru analīze, tādu kā ideoloģisko efektu auditorijas uztvere, aizsākusies no socioloģiskās teorijas un metodoloģijas. Tādējādi mediju socioloģija nav apakš-disciplīna pati par sevi, mediji ir bieži kopīgi un nereti nešķirami temati (starp socioloģiju un mediju pētījumiem).

Militārā socioloģija vairāk tiecas pēc sistemātiskas militārās vides kā sociālu grupu izpētes nevis militārās organizācijas izpētes. Tas ir ļoti specializēts apakšlauks, kurš pēta problēmas, kas saistītas ar karadienestu kā atšķirīgu grupu ar uzspiestu kolektīvo rīcību, veidotu uz kopīgām interesēm, saistītām ar izdzīvošanu, ievadītu nodarbošanos un kaujām, un kuru mērķi un vērtības ir vairāk definēti un šaurāki nekā civilajai sabiedrībai. Militārā socioloģija arī pēta civilpersonu- militārpersonu attiecības un mijiedarbi starp citām grupām vai valdības aģentūrām. Temati var ietvert valdošos pieņēmumus, kurus uztur tie, kas ir darbojas militārajā sfērā; izmaiņas militārpersonas gatavībā doties cīņā; militāro biedrību veidošanās; militārais profesionālisms; pieaugošā sieviešu nodarbināšana armijā; militārie rūpnieciski-akadēmiskie kompleksi; militārās vides atkarība no izpētes; un militārās struktūras institucionalizācija un organizācija.

Vēsturiski politikas socioloģiju nodarbināja attiecības starp politiskām organizācijām un sabiedrību. Tipisks izpētes jautājumus varētu būt: Kāpēc tik maz Amerikas pilsoņu izvēlas balsot? Šajā ziņā jautājumi par politiskā viedokļa veidošanos aizguva dažus no Paula Lācersfelda (Paul Lazarsfeld) aizsāktajiem statistiskajiem izpētes veidiem. Tas ir liels politikas socioloģijas apakšlauks, kas smeļas no salīdzinošās vēstures, lai analizētu sociālpolitiskās tendences. Lauks attīstījās no Makša Vēbera un Moiseja Ostrogorskija (Moisey Ostrogorsky).

Mūsdienu politikas socioloģija iekļauj šos izpētes laukus, taču tā ir pakļauta plašākiem jautājumiem par politiku un varu. Šodien politikas sociologi ir tikpat ieinteresēti jautājumos par to, kā veidojas identitāte, veicinot vienas grupas strukturālo dominanci pār citām; politiku, kas zina kā un ar kādu autoritāti; kā sociālajās mijiedarbēs tiek panākta vara, cik tie ieinteresēti ir plašās kulturālās un sociālās pārmaiņās. Šie jautājumi visdrīzāk tiks pētīti ar kvalitatīvo metožu palīdzību. Sociālo kustību un to efektu pētījumi ir bijuši īpaši svarīgi attiecībā uz šīm plašākajam politikas un varas definīcijām.

Rasu un etnisko attiecību socioloģija ir disciplīnas novirziens, kas pēta sociālās, politiskās un ekonomiskās attiecības starp rasēm un tautībām visos sabiedrības līmeņos. Šis novirziens iekļauj rasisma, apmešanās vietu segregāciju un citus kompleksus sociālos procesus starp dažādām rasu un etniskajām grupām. Šī pētniecība regulāri mijiedarbojas ar citiem socioloģijas virzieniem, piemēram, stratifikāciju un sociālo psiholoģiju, kā arī post-koloniālo teoriju. Politiskās politikas līmenī, etniskās attiecības tiek izsvērtas vai nu ar asimilācijas vai multikulturālisma jēdzieniem. Antirasisms veido vēl vienu politikas stilu, kas īpaši populārs bija 1960.-1970 gados.

Reliģijas socioloģija pēta prakses, vēsturiskās izcelsmes, notikumu attīstības, universālās tēmas un reliģijas lomas sabiedrībā. Īpašs uzsvars tiek likts uz atkārtojošo reliģijas lomu visās sabiedrībās un pierakstītajās vēsturēs. Reliģijas socioloģija ir nošķirta no reliģijas filozofija tādā ziņā, ka sociologi nemēģina aptvert reliģisko apgalvojumu validitāti, tā vietā pieņemot to, ko Pīters Bergers (Peter L. Berger) aprakstīja kā metodoloģiska ateisma pozīciju. Varētu teikt, ka modernā, formālā socioloģijas disciplīna aizsākās ar Dirkema reliģijas analīzi 1897. gada pētījumā par pašnāvību līmeņiem starp Romas katoļu un protestantu populācijām. Makss Vēbers publicēja četrus nozīmīgus tekstus par reliģiju ekonomikas socioloģijas un sabiedriskās noslāņošanās kontekstā: Protestantisma ētika un kapitālisma gars (1905. g.); Ķīnas reliģija: Konfūcisms un daoisms (1915. g.); Indijas reliģija: Hinduisma un budisma socioloģija (1915. g.); and Senais jūdaisms (1920. g.). Mūsdienu debatēs bieži pievērsšas tādiem tematiem, kā sekularizācija, civilā reliģija, un reliģijas loma globalizācijas un multikulturālisma kontekstā.

Sociālais tīkls ir sociāla struktūra, kuru veido indivīdi (vai organizācijas), kuras dēvē par mezgliem (nodes), kas sasieti ar vienu vai vairākām konkrētām savstarpējām atkarībām, piemēram, draudzību; radniecību; finanšu apmaiņu; nepatiku; seksuālām attiecībām; vai ticību attiecībām; zināšanām un vai prestižu. Sociālie tīkli operē dažādos līmeņos, sākot ar ģimenēm līdz pat nācijām, un tie spēlē būtisku lomu, nosakot veidus, kā problēmas tiek risinātas, organizācijas vadītas, un to, cik ļoti indivīdi spēj sasniegt savus mērķus. Sociālo tīklu analīze neveido pieņēmumu par to, ka grupas ir sabiedrības pamatvienības: pieeja ir atvērta mazāk-ierobežotu sociālo sistēmu izpētei, sākot ar ne-lokālu kopienu un beidzot ar apmaiņas tīkliem (tirgiem). Tā vietā, lai attiektos pret indivīdiem (personām, organizācijām, valstīm) kā atsevišķām analīzes vienībām, tīklu analīze fokusējas uz to, kā saišu struktūra ietekmē indivīdus un to attiecības. Pretēji tām analīzes pieejām, kas pieņem, ka socializācija iekš normām nosaka uzvedību, tīklu analīze meklē to, kādā mērā struktūra un saišu kompozīcija ietekmē normas. Atšķirībā no lielākās daļas citu socioloģijas lauku, sociālā tīklu analīze parasti tiek definēta ar formālas matemātikas palīdzību.

Socioloģiskā sociālā psiholoģija fokusējas uz mikro līmeņa sociālajām rīcībām. Šo pieeju varētu raksturot kā socioloģisku miniatūrismu, pētot veselu sabiedrību caur indivīdu domu un emociju spektru, kā arī mazu grupu uzvedību. Īpaši nozīmīgi psiholoģijas sociologiem ir izskaidrot demogrāfijas, sociālo un kultūras faktu dažādību cilvēku sociālajā mijiedarbē. Daži no vadošajiem tematiem šajā laukā ir sociālā nelīdzvērtība, grupu dinamika, aizspriedumi, agresija, sociālā uztvere, grupu uzvedība, sociālās pārmaiņas, neverbālā uzvedība, socializācija, pakļaušanās, līderība un sociālā identitāte. Sociālo psiholoģiju var mācīt ar psiholoģisku uzsvaru. Socioloģijā pētnieki šajā laukā ir prominentākie eksperimentālo metožu izmantotāji (tomēr atšķirībā no psihologiem, tie bieži izmanto arī citas metodoloģijas). Sociālā psiholoģija apskata sociālās ietekmes, kā arī sociālo uztveri un mijiedarbi.

Sabiedrības noslāņojums ir hierarhiska kārtība, kurā indivīdi tiek iedalīti sociālās šķirās, kastās un dalījumos sabiedrībā. Modernās rietumu sabiedrībās noslāņošanās tradicionāli saistīta ar kultūras un ekonomisko kārtību trijās vadošās šķirās: augstākā šķira, vidusšķira un zemākā šķira, katru no tām var iedalīt tālāk smalkākos dalījumos (piemēram, nodarbinātības). Sociālā stratifikācija tiek interpretēta radikāli atšķirīgos veidos socioloģijā. Strukturālā funkcionālisma piekritēji piedāvā ideju par to, ka, ņemot vērā šķiru un kastu stratifikācijas esamību visās sabiedrībās, hierarhijai ir veicinoša nozīme to eksistencē. Pretēji tam, konfliktu teorētiķi, kritizē resursu nepieejamību un sociālās mobilitātes trūkumu stratificētās sabiedrībās.

Kārlis Markss nošķīra sociālās šķiras pēc to saistības ar ražošanas līdzekļiem kapitālisma sistēmā: buržujiem pieder līdzekļi, kas iekļauj arī pašu proletiariātu, ņemot vērā, ka strādnieki var pārdot vien viņu pašu darbaspēku (veidojot materiālu pamatu kultūras superstruktūrai). Makss Vēbers kritizēja ekonomisko determinismu, argumentējot to, ka sabiedrības noslāņošanās nav pamatota tikai ar ekonomisku nevienlīdzību, bet ar citiem varas un statusa diferenciāļiem (piemēram, patriarhātu). Saskaņā ar Vēberu, stratifikācija var rasties starp vismaz trīs kompleksiem mainīgajiem: (1) Īpašumu (šķira): personas ekonomisko pozīciju sabiedrībā, balstīta uz piedzimšanu un individuāliem sasniegumiem. Vēbers šajā ziņā atšķiras no Marksa, jo viņš nesaskata šo kā noteicošo faktoru stratifikācijā. Vēbers norādīja uz to, kā korporāciju vai industriju vadītāji kontrolē uzņēmumus, kas tiem nepieder; Markss šādu personu būtu pieskaitījis proletariātam. (2) Prestižs (statuss): Personas prestižs vai popularitāte sabiedrībā. Šo varētu noteikt pēc tā, kādu darbu persona veic vai tam piederošās bagātības. (3) Vara (politiskā partija): personas spēja darīt lietas pēc saviem ieskatiem par spīti apkārtējo pretestībai. Piemēram, indivīdi valsts amatos tādos, kā Federālā izmeklēšanas biroja darbinieks vai Savienoto valstu Kongresa dalībnieks, varētu uzturēt nelielu īpašumu vai statusu, taču saglabāt ievērojamu varu. Pjērs Burdjē piedāvā modernu piemērus kultūras un simboliskā kapitālisma jēdzieniem. Teorētiķi, tādi kā Ralfs Dārendorfs (Ralf Dahrendorf), ir norādījuši uz vidusšķiras paplašināšanās tendenci modernajās rietumu sabiedrībās, īpaši saistībā ar nepieciešamību pēc izglītota darbaspēka tehnoloģiskajā vai uz servisu orientētajās sabiedrībās. Perspektīvas, kas saistītas ar globalizācijas problēmām, piemēram, atkarību teorija, nosaka šī efekta atkarību no darbinieku pārvirzes uz trešās pasaules valstīm.

Pilsētu socioloģija iekļauj sociālās dzīves un cilvēku mijiedarbes metropolitēna apgabalos analīzi. Tā ir disciplīna, kas tiecas sniegt padomu politikas un plānošanas procesā. Pēc rūpnieciskās revolūcijas, tādi darbi kā Georga Zimmela Lielpilsēta un garīgā dzīve (1903. g.) fokusējās uz urbanizāciju un tās efektiem attiecībā pret atsvešinātību un anonimitāti. 1920. un 1930. gados Čikāgas skola radīja ievērojamu teoriju apjomu par pilsētu dabu, kas ir svarīgs pilsētu socioloģijā un kriminoloģijā, izmantojot simbolisko interakcionismu kā metodi lauka izpētē. Mūsdienu izpēte ir bieži izmantota globalizācijas kontekstā, piemēram, Saskijas Sasenas (Saskia Sassen) pētījumi par globālo pilsētu. Lauku socioloģija, pretēji, ir ne-pilsētu apgabalu analīze.

Darba socioloģija jeb industriālā socioloģija pēta tendenču virzienus un ietekmes tehnoloģiskajās pārmaiņās, globalizācijā, darba tirgū, darba organizācijā, vadības praksēs un nodarbinātības attiecībās tādā mērogā, kādā šīs tendences ir cieši saistītas ar nevienlīdzības veidolu pārmaiņām modernajās sabiedrībās un mainīgajām indivīdu un ģimeņu pieredzēm tādos veidos, kādos darbinieki izaicina, pretojas un veido pašu pienesumus darba veidoliem un darba institūciju formēšanām.

Socioloģija pārklājas ar dažādām disciplīnām, kas pēta sabiedrību, jo sevišķi antropoloģiju, politikas zinātni, ekonomiku un sociālo filozofiju. Daudzi salīdzinoši jauni lauki kā komunikācijas studijas, kultūras studijas, demogrāfija un literārā teorija, izmanto metodes, kuru pirmsākumi meklējami socioloģijā. Jēdzieni sociālā zinātnē un sociālā izpēte abi ieguvuši zināmu autonomiju kopš to rašanās brīža klasiskajā socioloģijā. Atšķirīgais sociālās psiholoģijas lauks parādījās no dažādām socioloģiskiem un psiholoģiskiem krustojumiem, un to tālāk nošķir socioloģiskais vai psiholoģiskais uzsvars.

Socioloģija un lietišķā socioloģija ir saistītas ar profesionālo un akadēmisko sociālā darba disciplīnu Abas disciplīnas pēda sociālās mijiedarbes, kopienas un dažādu sistēmu efektus (piemēram, ģimenes, skolas, kopienas, likumu, politiskās sfēras) uz indivīdu. Tomēr sociālais darbs ir galvenokārt vērsts uz praktiskām stratēģijām, lai atvieglotu sociālas disfunkcijas; socioloģija vispārīgi piedāvā padziļinātu izpēti šo problēmu saknēs. Piemēram, sociologs varētu pētīt kāpēc kopiena ir pakļauta nabadzībai. Lietišķais sociologs būtu vairāk fokusēts un praktiskām stratēģijām, kas būtu jādara, lai atvieglotu šo problēmu. Sociālais darbinieks vairāk koncentrējot uz rīcību: realizējot šīs stratēģijas tieši vai netieši ar garīgās veselības terapiju, padomu sniegšanu, aizstāvību, kopienas organizēšanu vai kopienas mobilizēšanu.

Sociālā antropoloģija ir antropoloģijas virziens, kas pēta kā mūsdienās dzīvojošie cilvēki uzvedas sociālās grupās. Sociālās antropoloģijas praktizētāji, līdzīgi sociologiem, izmeklē dažādus sociālās organizācijas aspektus. Tradicionāli sociālie antropologi analizējuši nerūpnieciskās un ne-rietumu sabiedrības, kamēr sociologi fokusējušies un rietumu pasaules industrializētajām sabiedrībām. Tomēr pēdējo gados sociālā antropoloģija ir paplašinājusi tās fokusu uz modernajām rietumu sabiedrībām, nozīmējot abu disciplīnu palielinātu saplūšanu.

Sociālbioloģija ir izpēte par to, kā sociālo uzvedību un organizāciju ietekmējusi evolūcija un citi bioloģiskie procesi. Lauki sapludina socioloģiju ar vairāk citām zinātnēm, tādām kā antropoloģiju, bioloģiju un zooloģiju. Sociālbioloģija ir raisījusi pretrunīgu novērtējumu akadēmiskajā socioloģijā par pārāk plašas uzmanības veltīšanu gēnu izpausmēm pār socializācijas un apkārtējās vides faktoriem kopumā (skatīt Iedzimtība vai audzināšana). Entomoloģistam Edvardam Osbornam Vilsonam (E. O. Wilson) tiek piedēvēta oriģinālā sociālbioloģijas izveide un aprakstīšana. Bez sociālbioloģijas biokomunikāciju teorija izmeklē mijiedarbes starp ne-cilvēku organismiem, tādiem kā dzīvnieku komunikācija, augu komunikācija, sēņu komunikācija un mikroorganismu komunikācija uz noteikumu-pārvaldes zīmju-izmantošanas (rule-governed sign-use) pamata. Šajā ziņā jebkura uzvedības koordinācija starp vismaz diviem organismiem notiek ar zīmju-starpniecību, kas ir pamatā kombinatoriskiem (sintaktiskiem), no kontekstaatkarīgiem (pragmatiskiem) un satura-nozīmīgiem (semantiskiem) likumiem.

Irvings Lūiss Horovics (Irving Louis Horowitz) savā darbā Socioloģijas sadalīšanās (1994. g.), ir argumentējis disciplīnas, kaut arī nākamas no ievērojamas izcelsmes un tradīcijām, norietu, pateicoties pārāk ideoloģiskām teorijām un nenozīmībai politisko lēmumu pieņemšanā: Socioloģijas sadalīšanās aizsākās, kad šī dižā tradīcija kļuva par ideoloģiskas domāšanas subjektu, un kad zemākas tradīcijas guva nokļuva augšpusē līdz ar totalitārā triumfa iestāšanos Turklāt: Vēl nepieminēta problēma ir tā, ka socioloģijas vārgums padarījis visas sociālās zinātnes neaizsargātas pret tīru pozitīvismu — empīrismu, kam trūkst jelkāds teorētiskais pamatojums. Talantīgi indivīdi, kas agrāk būtu devušies socioloģijā, meklē intelektuālu stimulāciju biznesā, likumā, dabas zinātnē un pat radošajā rakstniecībā; tas nosūc socioloģijai tik ļoti vajadzīgo potenciālu. Horovics citē centrālas disciplīnas iztrūkumu kā problēmas saasinātāju. Randals Kolinss (Randall Collins), Dorotijas Sveinas Tomasas (Dorothy Swaine Thomas) profesors socioloģijā Pensilvānijas Universitātē un Redaktoru Padomes loceklis žurnālam Sociālā evolūcija un vēsture arī ir izteicis līdzīgu viedokli: Mēs esam zaudējuši visu koherenci kā disciplīna, mēs sabrūkam specialitāšu konglomerātā, katrs dodoties savā virzienā, bez augstas cieņas vienam pret otru.

Visaugstāk vērtētie vispārīgie žurnāli, kas publicē oriģināl-pētījumus socioloģijas laukā ir Amerikas Socioloģijas žurnāls (American Journal of Sociology) un Amerikas Socioloģiskie apskati (American Sociological Review). Gadskārtējais Socioloģijas apskats (Annual Review of Sociology), kurš publicē literatūras apskatus, arī ir augsti vērtēts. Pastāv arī daudzi citi vispārīgi un specializēti žurnāli.

Par socioloģijas aizsākumu Latvijā var runāt no diviem skatu punktiem. Par plašāku, no sociālās filozofijas nenorobežotu, sabiedrības izglītošanas aizsākumu var runāt sākot ar 1822. gadā izdoto vācu mācītāju laikrakstu Latviešu Avīzes, kā arī ar 1824. gadā nodibināto Latviešu literāro jeb Latviešu draugu biedrību. Vācu intelektuālais mantojums ietekmēja nacionālisma un antifeodālo ideju rašanos. Sistemātiskas sociālās aktivitātes saistāmas ar Sēta, Daba, Pasaule iznākšanu 1859. gadā.

Tomēr par empīriskās socioloģijas iesākumu Latvijā var runāt sākot ar 20. gs. 60. gadiem, neilgi pēc Staļina nāves. Līdz tam PSRS iekārtā socioloģija netika atzīta kā patstāvīga un atbalstāma zinātne. Pārmaiņu ietekmēja 3. Pasaules sociologu kongress 1956. gadā, kurā piedalījās desmit pārstāji no Padomju Savienības un kas raisīja teorētiskas diskusijas par disciplīnas nozīmi un virzieniem. 1958. gadā diskusiju kulminācija iezīmēja Padomju sociologu asociācijas dibināšanu, liekot pamatus tālākai socioloģijas attīstībai PSRS, kas savukārt nostiprināja disciplīnas veidošanos arī Latvijā. Jau 5. Pasaules sociologu kongresā 1962. gadā Vašingtonā piedalījās arī Latvijas pārstāvis Valentīns Šteinbergs.

Mūsdienās socioloģija Latvijā, līdzīgi kā citviet pasaulē, ir fragmentēta. Ekonomiskās recesijas ietekmē un nepietiekamu finanšu līdzekļu apstākļos pieaugusi savstarpējā konkurence pētnieku vidū, aizstājot kādreizējo sadarbību. Sociologa izglītību ieguvušie ir spiesti meklēt darbu komercuzņēmumos: mūsdienās tā (socioloģija) ir tirgus kapitālisma kalpone. Līdzīga situācija vērojama arī ar socioloģiju saistītajos tirgdarbības pētījumu uzņēmumos. Taču neskatoties uz finanšu apstākļiem, socioloģisku pētījumu kvalitāte Latvijā turpina augt.

Latvijā darbojas viena profesionālā organizācija — biedrība 'Latvijas Sociologu asociācija' (dibin. 1989), kurā apvienojušies sociologi, kas pārstāv valsts (universitātes, valsts un pašvaldību pārvaldes iestādes), privāto (socioloģiskās izpētes un mārketinga kompānijas) un nevalstisko (biedrības, nodibinājumi) sektorus. Asociācijas priekšsēdētāja kopš 2014.gada ir Latvijas Universitātes asociētā profesore Baiba Bela. Iepriekšējie vadītāji: Oksana Žabko, Mareks Niklass, prof. Aivars Tabuns, Aldis Pauliņš.




#Article 65: Vēsture (457 words)


Vēsture ir zinātne, kas pēta cilvēku sabiedrības attīstību un šīs attīstības posmus no tālas pagātnes līdz mūsdienām. Tā atklāj un apraksta pagātnes notikumus, un noskaidro arī kopsakaru pagātnes norisēm.

Vēstures pētniecība galvenokārt tiek balstīta uz dažādu vēstures avotu bāzes, kas sevī var ietvert vairāku vēstures palīgdisciplīnu sadarbību. Savukārt pašas vēstures zinātnes (teoriju attīstību, skolu koncepciju utt.) pētniecību dēvē par historiogrāfiju.

Viens no galvenajiem strukturizācijas kritērijiem vēsturē ir laiks. Agrīno cilvēces vēsturi pieņemts dalīt trīs laikmetos — akmens, bronzas un dzelzs laikmetā. Pirmais šādu dalījumu 1836. gadā piedāvājis dāņu antikvārs Kristiāns Jurgensens Tomsens (1788—1865). Šāds hronoloģisks dalījums ļauj izsekot cilvēces attīstībai, atkarībā no konkrētās civilizācijas tehniskā līmeņa. Taču šī trīs laikmetu hronoloģija nav saistīta ar fizisko laiku kā tādu. Dažādas civilizācijas, kuras dzīvoja vienlaicīgi dažādos reģionos, bet raksturojās ar atšķirīgu attīstības līmeni, var tikt attiecinātas uz dažādiem laikmetiem.

Pastāv arī cita pieeja vēstures periodizācijā. To var iedalīt divos lielos posmos — aizvēsturē un vēsturiskajā laikmetā, atkarībā no vēsturiskajiem rakstītajiem avotiem. Par tik, par cik senatnē rakstītās liecības un novērojumi ļauj rekonstruēt attiecīgā laika notikumus, to pieņemts saukt par vēsturisko laikmetu. Tomēr, cilvēces attīstība notika arī tūkstošiem gadu pirms rakstības izgudrošanas un ieviešanas. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu iespējams neko izdibināt par šo laikmetu. Savākt faktus par vissenākajiem notikumiem ļauj arheoloģija. Arheoloģiskās liecības ir daudz neprecīzāks informācijas avots par rakstītiem materiāliem un vēstures tecējumu daudzos gadījumos ir iespējams noteikt visai aptuveni. Tādēļ to pieņemts apzīmēt par aizvēsturi.

Ja skatām cilvēces vēsturi kopumā, tad aizvēstures un vēstures mija attiecināma uz IV gadu tūkstoša beigām p.m.ē, kad sāka parādīties pirmie ar zināšanām saistītie jaunievedumi. Proti, rakstītie avoti — šumeru ķīļu raksts, ēģiptiešu hieroglifi u.c. Jāatzīmē, ka arī šajā gadījumā aizvēstures pāreja vēsturē attiecināma tikai uz tām teritorijām un to apdzīvojušām tautām, kur senie raksti tika atrasti. Citām tautām no aizvēstures iekļūšana vēsturē datējama vēlākos gadsimtos. Piemēram, Baltijas un Latvijas teritorijas apdzīvojošām tautām vēsture tās periodizācijas izpratnē sākas tikai mūsu ēras XI—XII gadsimtā, kad sāka parādīties pirmās hronikas par Baltijas zemēm un tautām.

Latvijas teritorijā rakstība ienāk reizē ar viduslaikiem, līdz ar to var pieņemt, ka Latvijā nav bijuši senie laiki, jo tie sākas ar rakstības parādīšanos un beidzas ar viduslaikiem.

Vēstures literatūrā figurē arī citas vēstures periodu klasifikācijas.

Kaut arī vēstures fakti paši par sevi ir bezkaislīgi, ir ļoti plašas iespējas tos traktēt, atkarībā no autora simpātijām, politiskās pārliecības, interesēm un zināšanu līmeņa. Vēsturnieku grupas, kurās pieņemts līdzīgs traktējums, notiek savstarpēja sadarbība un domu apmaiņa, pieņemts dēvēt par vēsturnieku skolām. Tādas ir, piemēram:

Kā arī virzieni, kas iziet ārpus skolu rāmjiem, piemēram Revizionisms, vai diskusijas, kuras kļūst tik apjomīgas, ka veido jau atsevišķu historiografijas segmentu, piemēram, Vēsturnieku strīds.

Tā kā faktu materiāls ir milzīgs, bet kultūras, mentalitātes un civilizācijas atšķirības dažādās zemeslodes vietās un laikos ievērojamas, vēsturnieki specializējas kāda konkrēta reģiona vēstures pētniecībā, piemēram:




#Article 66: Lipīdi (360 words)


Lipīdi (no  (lipos) — 'tauki') ir visai daudzveidīga bioorganisko vielu grupa. Lipīdi ir ūdenī nešķīstoši vai slikti šķīstoši savienojumi, kuri labi šķīst nepolāros organiskajos šķīdinātājos. Pie lipīdiem pieder: taukskābes, tauki, eļļas, vaski, terpēni, fosfolipīdi, steroīdi. Vispazīstamākie lipīdi ir tauki un dažkārt šos vārdus lieto kā sinonīmus.

Lipīdi ietilpst ikvienas šūnas membrānas struktūras sastāvā. Tauki uzkrājas organismā kā enerģijas rezerve (piemēram, zemādas tauki), taču arī augu taukiem noārdoties, rodas daudz enerģijas. Tauki izpilda arī aizsargfunkciju. Biezā slānī tie pasargā iekšējos orgānus no siltuma zuduma un triecieniem.

No taukiem un eļļām reakcijās ar sārmiem rodas ziepes. Ziepes ir taukskābju nātrija vai kālija sāļi. Tauki dzīvnieku un cilvēku organismā noārdās līdz oglekļa dioksīdam un ūdenim, un dod enerģiju galvenokārt sirds un skeleta muskuļiem. Gremošanas traktā lielākā daļa tauku fermenta lipāzes, ko izdala aizkuņģa dziedzeris un zarnu gļotāda, ietekmē tiek sašķelti līdz glicerīnam un taukskābēm. Zarnu sieniņās veidojas organismam raksturīgie tauki, kas nonāk limfā vai asinīs. Uzsūktie tauki un taukskābes iesaistās tālākajā vielmaiņā vai arī nogulsnējas kā rezerves vielas zemādas saistaudos.

Lipīdi pieder pie dažādas struktūras savienojumu grupām, tādēļ arī to bioloģiskās funkcijas, biosintēze, noārdīšanās ir ļoti atšķirīgas. No uzturzinātnes viedokļa lielākā nozīme ir taukiem, fosfolipīdiem un holesterīnam, jo dietas tradīcijas, izmaiņas lipīdu metabolismā var būtiski ietekmēt organisma homeostāzi kopumā un veicināt noteiktu patoloģiju attīstību — aptaukošanos, aterosklerozi un citas. Ar lipīdiem vajadzētu nosegt ne vairāk kā 15% enerģētiskā patēriņa sevišķu vērību piegriežot optimālam lipīdu sastāvam — pietiekošam augsti nepiesātināto taukskābju saturam, mazākam īsās virknes vai t.s.trans-taukskābju daudzumam.

Tauki ir glicerīna un taukskābju esteri. Uzņemti ar uzturu, taukus kuņģa zarnu traktā žultsskābes emulģē, lipāžu ietekmē tie hidrolizējas un zarnās uzsūcas. Uzsūkšanās laikā notiek daļēja tauku resintēze ar limfu asins straumē nonāk liela lipīdu dažādība, kura veido asinīs tā saucamās lipīdu transporta formas.

Šo transporta formu nozīme ir tā, ka, pirmkārt, proteīnu slānis apņem tauku mikropilieniņu un nodrošina tā dispersijas pakāpi. Ja tā nebūtu, tad izveidotos liels tauku piliens, kurš izsauktu tauku emboliju un smagus asinsrites traucējumus. Otrkārt, proteīni un fosfolipīdi aktīvi piedalās holesterīna transportā un metabolismā. Lipoproteīnu sastāvā esošās olbaltumvielas sauc par apoliproteīniem.

No asins straumes tauki nonāk perifērajos audos, šūnās un tiek pakļauti intracelulāram katabolismam. Notiek tauku hidrolīze ar intracelulārajām lipāzēm un izveidojas glicerīns un taukskābes.




#Article 67: Olbaltumvielas (710 words)


Olbaltumvielas jeb proteīni (no  vai , kas savukārt no  (protōs) — 'pirmējs'), nereti saīsināti arī kā olbaltumi vai OBV, ir biopolimēri, lielmolekulāri savienojumi, ko veido līdz pat 20 dažādu α-aminoskābju saturošas lineāras virknes, kurās aminoskābes savstarpēji saistītas ar peptīdsaitēm. Polipeptīds ir olbaltumvielas molekula veidošanās procesā, kas savijusies lodveida (globulārā) vai pavedienveida (fibrilārā) formā.

Olbaltumvielas iedala:

Vienkāršās olbaltumvielas jeb proteīni ir tikai no vienas vai vairākām aminoskābju virknēm sastāvošas olbaltumvielas. Nereti ar jēdzienu „proteīns” saprot arī olbaltumvielas kā tādas.

Vienkāršās olbaltumvielas nav iespējams iedalīt grupās, balstoties uz to ķīmisko struktūru un sastāvu, kas ir salīdzinoši sarežģīts, tāpēc tos grupē pēc šķīdības dažādos šķīdinātājos un daļiņu formas. Pazīstamākie proteīnu veidi:

Saliktās olbaltumvielas jeb proteīdi, kopā ar aminoskābēm, satur arī vēl citas vielas jeb t.s. prostētiskās grupas (t.i., savienojumi, kuri nav veidoti no aminoskābēm, piemēram, nukleīnskābes, lipīdi, ogļhidrāti, fosforskābe, hēms, metāla joni utt).

Biežāk sastopamās salikto olbaltumvielu klases:

Olbaltumvielas molekulu veido vismaz viens garš polipeptīds — virkne aminoskābju atlikumu, kas savstarpēji saistījusies ar peptīdsaitēm. Dažādām olbaltumvielām polipeptīdi ir dažādu aminoskābju secība un garumu. Vienu olbaltumvielas molekulu vidēji veido vairāk nekā 100 aminoskābes, no kurām dažādas var būt līdz pat 20 aminoskābēm. Olbaltumvielām var būt 2×1023 variācijas. Īsus polipeptīdus, kuros ir tikai 20—30 aminoskābju atlikumi, sauc par peptīdiem vai oligopeptīdiem, un tos parasti vēl neuzskata par olbaltumvielām.

Olbaltumvielas veido tikai proteinogēnās jeb α-aminoskābes, augiem un dzīvniekiem — L rindas enantiomēri, bet mikroorganismiem — arī D rindas enantiomēri. Olbaltumvielu molekulmasa var būt no dažiem desmitiem tūkstošu līdz vairākiem miljoniem daltonu (Da).

Izšķir 4 struktūras:

Temperatūras, starojuma, stipru skābju vai bāzu, koncentrētu neorganisko sāļu, kā arī organisko šķīdinātāju iedarbībā olbaltumvielas var secīgi zaudēt ceturtējo, trešējo un daļēji arī otrējo struktūru. Šo procesu sauc par denaturēšanos. Vispazīstamākais olbaltumvielu denaturēšanās piemērs ir olas baltuma sarecēšana karsējot — notiek tajā esošā albumīna denaturēšanās un no šķidra un puscaurspīdīga tas kļūst stingrs un balts. Ļoti retos gadījumos, neitralizējot denaturētāja iedarbību, denaturēšanās var arī būt apgriezeniska, un tādā gadījumā šo olbaltumvielas struktūras atjaunošanos sauc par renaturēšanos.

Olbaltumvielas veic daudzas organismu bioloģiskās funkcijas:

Olbaltumvielas sintezē ribosomas. Aminoskābju secību olbaltumvielā nosaka secība olbaltumvielu kodējošajā gēnā. Kopumā ģenētiskais kods kodē 20 standarta aminoskābes, taču noteiktos organismos ģenētiskais kods var noteikt unikālas aminoskābes, piemēram, selenocisteīnu, kā arī pirrolizīnu (arhejiem). Īsi pēc olbaltumvielas sintēzes šūnā (dažreiz arī sintēzes laikā) olbaltumvielām var tikt mainītas gan fiziskās, gan ķīmiskās īpašības, piemēram, stabilitāte, aktivitāte, salocīšanās un funkcija. Dažreiz olbaltumvielām ir pievienotas nepeptīdu grupas, ko sauc par kofaktoriem. Olbaltumvielas var mijiedarboties savā starpā un veidot sarežģītus kompleksus, kas pilda specifiskas funkcijas. 

Olbaltumvielām izveidojoties, tas var pastāvēt tikai noteiktu laiku līdz tas tiek noārdītas un pārstrādātas šūnas organoīdos. Olbaltumvielu dzīvildze tiek mērīta ar pussabrukšanas laiku, kas katrai olbaltumvielai ir atšķirīga — tā var pastāvēt no dažām minūtēm līdz pat gadiem.

Olbaltumvielas ir būtiskākā dzīvo organismu šūnu sastāvdaļa (no tām sastāv 45% no dzīvnieku organisma sausnes). Organismā ir vairāk nekā 200 000 olbaltumvielu. Tās galvenokārt veido 20 dažādas α-aminoskābes, no kurām 8 ir neaizstājamas: izoleicīns, leicīns, metionīns, fenilalanīns, treonīns, triptofāns, valīns, lizīns (zīdaiņiem — arī histidīns un arginīns). Atšķirībā no vairuma mikroorganismu un augu, dzīvnieku (t.sk. cilvēku) organisms pats tās nespēj sintezēt, tādēļ šīs aminoskābes jāuzņem ar uzturu.

Dažāda vecuma cilvēkiem ieteicams uzturā uzņemt dažādu olbaltumvielu daudzumu. Saskaņā ar Pasaules veselības organizāciju, zīdaiņiem uz katru ķermeņa kilogramu jāuzņem 2 grami olbaltumvielu, kas, cilvēkam pieaugot, pakāpeniski samazinās un pieaugušiem un veciem cilvēkiem jau sasniedz vairs tikai 0,8 gramus olbaltumvielu uz ķermeņa vienu kilogramu. Cilvēkiem ar lielu fizisko slodzi savukārt jāuzņem nedaudz lielāks olbaltumvielu daudzums — 0,9—1.1 g/ķermeņa kg.

Par vērtīgāko neaizstājamo aminoskābju avotu dietoloģija atzīst olas baltumu (no 100 g uzņemtā olas baltuma organisms spēj veidot 100 g ķermeņa olbaltumu); tiem seko kartupeļi, liellopa gaļa, zivis, piena produkti, pākšaugi (sojas olbaltums pēc aminoskābju sastāva ir līdzvērtīgs gaļas olbaltumam), kukurūza u.c. Kombinējot uzturā dažādus produktus (pākšaugus apvienojot ar graudaugiem vai kartupeļiem, olas — ar pienu, pienu ar graudaugiem u.tml.), iespējams iegūt vērtīgāku olbaltumu par olu.

Olbaltumvielu trūkuma apstākļos bērniem palēninās garīgā un fiziskā attīstība. Pieaugušajiem olbaltumu trūkuma dēļ rodas muskuļu vājums, miegainība, samazinās spēja pretoties infekcijām.
Ja olbaltumvielas tiek uzņemtas pārāk lielā daudzumā, rodas nepatika pret produktiem, kuru sastāvā ir olbaltumvielas. Regulāra pārmērīga olbaltumu uzņemšana veicina nieru kamoliņu hiperfiltrāciju, kas ar laiku var radīt nefrosklerozi un hipertoniju (parasti rodas cilvēkiem, kam ir iedzimta nosliece uz nieru slimībām vai cilvēkiem, kuriem jau ir bojātas nieres).




#Article 68: Ogļhidrāti (316 words)


Ogļhidrāti, agrāk ogļūdeņi, ir organiski savienojumi, kuri pēc savas uzbūves ir vai nu aldehīdspirti, vai ketospirti; tie var būt kā monosaharīdi un to dimēri (disaharīdi), tā arī polimēri, kurus veido atsevišķas monosaharīdu molekulas (polisaharīdi). Ogļhidrātiem ir iespējams liels skaits optisko izomēru. Dabā sastopamie ogļhidrāti parasti satur vienu optisko izomēru, bet polimēri, kurus iegūst mākslīgi (polimerizējot formaldehīdu) ir visu iespējamo izomēru maisījums. Vienkāršie ogļhidrāti satur oglekli, ūdeņradi un skābekli molārajā attiecībā 1:2:1 un tādējādi to vispārējā formula ir CnH2nOn.

Monosaharīdus var iedalīt pēc oglekļa atomu skaita molekulā.

Parasti par ogļhidrātiem uzskata savienojumus ar vismaz 3 oglekļa atomiem (triozes). Nozīmīgākie dabā sastopamie ogļhidrāti satur 5 (riboze, deziksiriboze)(pentozes) vai 6 oglekļa atomus (glikoze, fruktoze, galaktoze) (heksozes).

Lai arī formaldehīds HCOH un etiķskābe C2H4O2 atbilst vispārīgajai formulai, tos parasti neuzskata par ogļhidrātiem.

Savienojumus, kas satur divas monosaharīdu molekulas, sauc par disaharīdiem. Tos hidrolizējot ir iespējams sašķelt atpakaļ par monosaharīdiem. Savienojumus, kas satur lielu daudzumu monosaharīdu molekulu, sauc par polisaharīdiem.

Pazīstamākie monosaharīdi ir glikoze, fruktoze, riboze un dezoksiriboze, pazīstamākie disaharīdi: saharoze, laktoze un maltoze. Pazīstamākie polisaharīdi ir celuloze (augu šķiedrās), ciete (sastāv no amilozes un amilopektīna), glikogēns (dzīvnieku šūnās) un hitīns (kukaiņu ķermeņu apvalkos). Lai arī hitīna sastāvā ir arī slāpeklis, struktūras līdzības dēļ to tomēr pieskaita pie ogļhidrātiem.

Aldehīdspirts ir aldehīds, kura ogļūdeņraža atlikumā viens vai vairāki ūdeņraža atomi ir aizvietoti ar hidroksilgrupu.

Ketospirts ir ketons, kuram vienā vai abos ogļūdeņraža atlikumos viens vai vairāki ūdeņraža atomi ir aizvietoti ar hidroksilgrupu.

Glikoze rodas augos, fotosintēzes procesā, kur hloroplastos notiek šāda reakcija:

Vai arī paaugstinātā temperatūrā, polimerizējot formaldehīdu:

(Šādā veidā veidojas optisko izomēru maisījums, aldoheksozei vien ir 16 optiskie izomēri, no kuriem tikai viens ir glikoze)

Disaharīdi ir ogļhidrāti, kas sastāv no diviem monosaharīdu atlikumiem.
Maltoze sastāv no diviem glikozes atlikumiem:

Savukārt, hidrolizējot maltozi, mēs atpakaļ iegūstam divas glikozes molekulas.
Saharoze sastāv no glikozes un fruktozes atlikuma:

Svarīgāko slāpekli nesaturošo polisaharīdu vispārīgā formula ir (C6H10O5)n. Fotosintēzes turpmākajā darbībā noris šāda reakcija:




#Article 69: Dezoksiribonukleīnskābe (259 words)


Dezoksiribonukleīnskābe (DNS) ir viena no nukleīnskābēm. Pēc ķīmiskās uzbūves DNS ir dezoksiribonukleotīdu lineārs polimērs. Tā monomēri ir nukleotīdi, t.i., slāpekļa bāzes, oglekļa dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma savienojumi. DNS praktiski ir visu dzīvo organismu (izņemot daļu no vīrusiem) ģenētiskās informācijas glabātājs (tāda ir tikai 1 no 2 DNS ķēdēm, no kurām viena ir aktīvā ķēde — informācijas glabātāja, bet otra — pasīvā jeb sedzējķēde, no kuras matricas jeb informācijas RNS norakstīs komplementāri DNS). Divpavedienu DNS divi komplementāri DNS pavedieni (polimēri) veido DNS dubultspirāli, ko veido divas savītas spirāles. Abas DNS veidojošās polinukleotīdķēdes ir savienotas ar ūdeņraža saitēm. DNS ir sastopams arī viena pavediena veidā. DNS spirāle var būt pat vairākus milimetrus gara. Eikariotu šūnās lielākā daļa DNS atrodas šūnas kodolā, hromosomās. Prokariotos (baktērijās un arhebaktērijās) DNS brīvi peld citoplazmā. Hromosomās hromatīnu olbaltumviela histons veic DNS organizāciju un kompaktās struktūras nodrošināšanu.

DNS dubultošanos un jaunas DNS ķēdes veidošanos sauc par replikāciju. Tā notiek pirms šūnu dalīšanās.

Replikācijai ir trīs posmi:

Vides faktoru un normālu metabolisma procesu rezultātā notiek DNS bojājumi. Bojājumi svarīgos gēnos var traucēt šūnas funkcijas un palielināt audzēju veidošanās varbūtību. Lielākā daļa bojājumu rada izmaiņas DNS ķēdes primārajā struktūrā, ķīmiski modificējoties bāzēm. Dažreiz,šūnām daloties, jaunizveidotajā šūnā var pazust vai parādīties no jauna kāda hromosoma. Šīs izmaiņas sauc par mutācijām.

DNS bojājumi var rasties gan endogēno (iekšējo), gan eksogēno (ārējo) faktoru iedarbībā.

Galvenie izraisītie bojājumu veidi ir šādi:

Šūnās eksistē speciāli mehānismi, lai iespēju robežās novērstu radušos bojājumus DNS. Šo iespēju nodrošina DNS dubultspirāles uzbūve. Ja bojāts ir tikai viens no abiem dubultspirāles pavedieniem, otrs tiek lietots kā šablons, lai veiktu korekcijas.




#Article 70: Ribonukleīnskābe (290 words)


Ribonukleīnskābe, saīsinājumā RNS, ir viens no diviem nukleīnskābju veidiem (otrs ir DNS). RNS veidota no monomēriem (ribonukleotīdiem), kuru sastāvā esošā pentoze vienmēr ir riboze. RNS molekulām ir galvenā nozīme ģenētiskās informācijas realizēšanā — transkripcijā un translācijā. Viena no RNS galvenajām funkcijām ir olbaltumvielu sintēze. Daudziem vīrusiem RNS ir ģenētiskās informācijas nesēja.

Atšķirībā no dezoksiribonukleīnskābes (DNS) molekulas ribonukleīnskābes molekulām ir vienkārša spirāle. Dezoksiribozes vietā ir riboze. Atšķirīgs ir arī bāzu sastāvs, kur timīna vietā ir uracils. DNS daudzums šūnā ir nemainīgs, bet RNS daudzums var stipri mainīties. To skaits stipri var būt lielāks, ja šūnā intensīvi norisinās olbaltumvielu sintēze.

Šūnās ir trīs tipu RNS, kas ir vienas DNS spirāles atsevišķu posmu komplementāri nospiedumi. Šie trīs tipi ir ribosomālā RNS (rRNS), transporta RNS (tRNS) un informatīvā RNS (iRNS vai mRNS, jo tiek saukta arī par matrices RNS).

Šūnās visvairāk ir rRNS, tas ir, aptuveni 90% no visa RNS. Citos avotos norādīts, ka to procentuālais daudzums šūnās ir no 50 līdz 80%. Tas atrodas ribosomās, un tās molekula sastāv no 3000 līdz 5000 nukleotīdiem. rRNS molekulu masa ir no 1 līdz 1,5 miljoniem.

Aptuveni 10% no kopējā RNS daudzuma veido tRNS. Transporta RNS tiek saukta arī par šķīstošo RNS. Tās molekula sastāv no 80 līdz 100 nukleotīdiem, bet molekulu amasa ir no  līdz . tRNS pārnes uz olbaltumvielu sintēzes vietu aminoskābes, un katrai aminoskābei ir savs tRNS, kas nozīmē, ka šūnā ir atrodami 20 veidu tRNS.

Vismazākais daudzums no RNS šūnās ir iRNS, aptuveni 1% no visa kopējā RNS daudzuma. Tas atrodas šūnas citoplazmā un arī šūnas kodolā. Kvalitatīvi iRNS molekulas ir dažādas. To molekulā var būt no 300 līdz 3000 nukleotīdu, bet molekulu masa ir no  līdz . iRNS satur informāciju par vienas noteiktas olbaltumvielas struktūru. iRNS pārnes informāciju no DNS uz olbaltumvielu.




#Article 71: Personālais dators (225 words)


Personālais dators ( vai PC) ir jebkurš dators, kura cena, izmērs un veiktspēja ir pielāgota individuālai lietošanai un ir paredzēta speciāli gala patērētājam, kurš ar šo iekārtu var darboties patstāvīgi un neatkarīgi.

Mūsdienās personālais dators var būt gan kā galda dators, portatīvais jeb klēpjdators vai planšetdators. Vispopulārākās operētājsistēmas personālajam datoram ir Microsoft Windows, Mac OS un Linux, kamēr vispopulārākais mikroprocesors ir x86 tipa. Personālā datora programmnodrošinājums pamatā sastāv no teksta redaktoriem, tabulu redaktoriem, datubāzu programmām un spēlēm, kā arī no neskaitāmām cita veida programmām. Mūsdienās personālajam datoram bieži vien ir ātrgaitas interneta pieslēgums, kas ļauj lietotājam piekļūt vispasaules tīmeklim un daudzu citu veidu resursiem.

Personālais dators var būt gan kā mājas, gan kā darba dators, kas atrodas lietotāja darba vietā un ir saslēgts lokālajā tīklā ar citiem darba datoriem.

Atšķirībā no agrīnajiem personālā datora lietotājiem, kuriem bija pašiem jāraksta datorprogrammas, lai varētu produktīvi izmantot savu datoru, mūsdienās datora lietotājiem ir plaša pieeja komerciālajām un nekomerciālajām datorprogrammām, kuras ir viegli instalējamas un saprotamas.

Personālā datora veiktspēja ir ļoti strauji augusi kopš tā pirmsākumiem. Kopš 1970. gadu sākuma dažādos zinātniskos institūtos zinātnieki aktīvi meklēja un atrada risinājumu jauna tipa interaktīva personālā datora izveidei, kurš būtu paredzēts nenoteikta laika individuālai lietošanai. Tomēr šī personālā datora sistēma jebkurā gadījumā būtu pārāk dārga, lai tā piederētu privātpersonām.

Tipiska galda personālā datora komplekta sastāvdaļas:

Kā papildus personālajam galda datoram var pievienot:




#Article 72: Enerģija (1959 words)


Enerģija fizikā tiek definēta kā matērijas dažādo kustības formu vispārīgais mērs, ar kuru kvantitatīvi raksturo fizikālos procesus un mijiedarbības. Enerģija ir skalārs fizikāls lielums, kura mērvienība Starptautiskajā mērvienību sistēmā ir džouls (J).

Fizikālu ķermeņu enerģija var tikt pārnesta no viena ķermeņa uz otru vai pārvērsties no vienas enerģijas formas citā, bet saskaņā ar enerģijas nezūdamības likumu, nevar rasties no jauna vai pazust. Atbilstoši dažādām kustības formām izšķir mehānisko, siltuma, elektromagnētisko, gravitācijas, ķīmisko, kodolenerģiju un citas enerģijas formas. Piemēram, mehānikā, kur enerģija saistīta ar kustību, vēl ir iedalījums kinētiskajā enerģijā un potenciālajā enerģijā.

Enerģijas pārvēršanās no viena veida citā dod iespēju izmantot enerģiju saimnieciskajā darbībā, piemēram, elektrības ražošanā. To var iegūt no mehāniskās enerģijas ar ģeneratora palīdzību vai arī no ķīmiskās enerģijas (ar galvaniskā elementa vai akumulatora palīdzību). Savukārt no elektriskās enerģijas var iegūt citus enerģijas veidus — mehānisko (ar elektrodzinēju), ķīmisko (uzlādējot akumulatoru vai veicot elektrolīzi), gaismu (ar spuldzi), siltumu (kas izdalās jebkurā elektriskajā slodzē — pretestībā). Ar dažādām ierīcēm var realizēt enerģijas pārvērtības no viena veida citā. Piemēram, bremzējot ķermeni, tā mehāniskā kinētiskā enerģija pārvēršas siltumā, savukārt iekšdedzes dzinējā degvielas ķīmiskā enerģija pārvēršas siltumā un kustības kinētiskajā enerģijā.

Relativitātes teorijā ir aprēķināta sakarība, kāda pastāv starp ķermeņa enerģiju un tā masu: .

Jau senatnē dabas spēku radītā enerģija tikusi izmantota dažādu ierīču un mehānismu darbināšanai. Aptuveni pirms 2000 gadiem senie grieķi un romieši graudus un olīvas mala ūdensdzirnavās. Vēlāk tvaika mašīnas izgudrošana, dabas gāzes izmantošana elektrības ražošanā ienesa milzīgas pārmaiņas ražošanas attīstībā un enerģijas ieguvē. Mūsdienās elektroenerģijas ražošanai un transportlīdzekļu dzinēju darbināšanai izmanto naftu un ogles, taču šie dabas resursi izsīkst. Tādēļ ir nepieciešams izmantot dabā pastāvošo saules, vēja un ūdens radīto enerģiju. Iespējams arī izmantot kodolenerģiju atomelektrostacijās.

Par atjaunīgajiem enerģijas avotiem uzskata tos, kuri nevarētu izzust tuvākajā nākotnē. Šie enerģijas avoti ir ekoloģiski tīrāki, t.i., mazāk bīstami apkārtējai videi, nekā degizrakteņi. Naftu, akmeņogles un dabasgāzi sauc par degizrakteņiem, jo tie ir izveidojušies no sen esošu augu vai dzīvnieku atliekām. Sadedzinot šo degvielu, tiek atbrīvota enerģija, kuru var pārveidot citā enerģijas formā. Degizrakteņi ir neatjaunojami, un to krājumi neglābjami sarūk. Pretstatā degizrakteņiem atjaunīgie enerģijas avoti nekad neizsīks. Tie ir saules gaisma, vējš, plūdmaiņas un lietusūdens, kas rada hidroelektroenerģiju. Trīs ceturtdaļas pasaules elektroenerģijas saražo termoelektrostacijās, kurās izmanto degizrakteņus, kā arī kodolelektrostacijās. Degizrakteņi rada piesārņojumu, un to resursi ir ierobežoti. Kodoldegvielas droša izmantošana ir dārga, bet izlietotā degviela ir bīstama un grūti uzglabājama. Taču pastāv vairākas iespējas, kā darbināt elektriskos ģeneratorus, neradot piesārņojumu vai kodolavāriju risku. Šādu alternatīvu metožu piemērošanai izmanto dabas resursus, kas nekad nebeigsies. Tos sauc par atjaunīgās enerģijas avotiem. Atjaunīgās enerģijas avoti tiek dēvēti arī par alternatīvo enerģiju un var tikt izmantota kā alternatīva degviela tehnoloģiski nodrošinātās automašīnās, mājsaimniecībās u.c.

Saule uz Zemi izstaro lielu daudzumu enerģijas. Enerģija rodas Saulē notiekošo kodolsintēzes reakciju rezultātā. Zeme saņem tikai nelielu daļu no šīs enerģijas, taču tā pietiekami nodrošina augu, dzīvnieku un cilvēku eksistenci uz planētas. Saules enerģija izpaužas ļoti tīras siltumenerģijas veidā, kas nerada nekādas blakusparādības apkārtējā vidē. Fotogalvaniskie (solārie) elementi šo enerģiju var uztvert, sakrāt un pārvēst elektrībā. Fotogalvanisko elementu ražošana kļuva iespējama tikai 20. gadsimta 50. gados, kad amerikāņu zinātniekiem Dž. L. Pīrsonam, D. M. Čepinam un K. S. Fuleram izdevās no sīkiem solārajiem elementiem izveidot saules bateriju. Saules enerģija ir droša un videi draudzīga, jo tā nerada nekāda veida piesārņojumu. 15% no saņemtajiem saules stariem solārie elementi var pārvērst elektriskajā enerģijā. Zinātnieki cer šos rādītājus uzlabot. Saule ir neizsīkstošs enerģijas avots. Saules enerģiju pārvērš elektrībā saules baterijas, kuras tiek izmantotas arī dažādās ierīcēs, piemēram, kalkulatoros, satelītos un arī telefona tīklos nomaļos rajonos. Daudzās valstīs saules siltumu izmanto arī ūdens sildīšanai. Saules baterijas, ar kurām aprīko kosmiskos kuģus, Saules starojumu tieši pārvērš elektroenerģijā. Saules paneļos, ar kuriem aprīkotas ēkas, izmanto Saules enerģiju, lai uzsildītu ūdeni apkures sistēmās. Saules krāsnis būvē, izmantojot milzīgus spoguļus Saules starojuma fokusēšanai. Visefektīvāk saules enerģiju (kWh) var iegūt, ar saules kolektoriem priekšsildot šķidrumu karstajam ūdenim un apkurei.

Vējš ir viens no atjaunojamiem resursiem, jo tas pūš vairāk vai mazāk nepārtraukti. Vēja spēku var izmantot mehānismu darbināšanai un elektroenerģijas ražošanai. Pirmās vējdzirnavas izmantoja mehānismu darbināšanai, lai samaltu graudus un veiktu citus darbus. Tagad vējdzirnavām galvenā funkcija ir sūknēt ūdeni no pazemes avotiem un darbināt turboģeneratorus, tā ražojot elektrību. Mūsdienās vēja dzinējus apvieno, izveidojot vēja laukus — saimniecības. Visefektīvākie ir vēja dzinēji ar divām vai trijām lāpstiņām, kuras ir līdzīgas lidmašīnas propellerim. Elektroģenerators ir izvietots iekārtas galvā. Tā var pagriezties, saglabājot lāpstiņu vērsumu pret vēju. Ir arī vēja dzinēji ar izliektām lāpstiņām, kas griežas ap vertikālu asi. Vēja enerģija ir labi izmantojama ilgstošu uzdevumu veikšanai. Vēja dzinējs, piemēram,  darbina sūkni, kas sūknē ūdeni no apūdeņošanas kanāliem uz tīrumiem. Vēja ģeneratori ražo elektrību vēja fermās, piemēram, Almont Pass Kalifornijā, ASV 1980. gados vairāk nekā 20 000 vēja ģeneratori ir uzstādīti visā pasaulē. Zinātnieki paredz, ka ar vēja ģeneratoriem 2030. g. varēs saražot vairāk nekā 10% no visas pasaules elektrības.

Krītošs ūdens rada pietiekami lielu spēku, lai darbinātu turbīnas, kas ražo elektrību. Hidroelektrostacijās būvē aizsprostus, lai uzkrātu ūdeni ezerā vai ūdenskrātuvē. Izmantojot slūžas, iespējams regulēt ūdens daudzumu, kas krīt uz turbīnām, kuras griežas. Ūdenskrātuves parasti piepildās ar lietusūdeni vai upju ūdeni. Akumulējošās hidroelektrostacijās ir divas ūdenskrātuves dažādos līmeņos. Ūdeni uzsūknē no zemākās ūdenskrātuves, lai piepildītu augstāk izveidoto ūdenskrātuvi. Parasti to veic naktī, kad enerģijas patēriņš ir neliels, un, dienai sākoties, augstākais rezervuārs jau ir piepildīts.

Visvecākais zināmais zemes un akmens dambis tika uzbūvēts pār Garavi ieeju Ēģiptē aptuveni pirms 5000 gadiem. 19. gadsimta vidū pēc franču konstruktora Fransuā Zolā rasējumiem sāka celt modernus arkveida aizsprostus. Tie aptur ūdens vareno spēku, jo ar savu formu spiež ūdens lielo masu uz leju. Bet blīvais un smagais materiāls, no kā dambji ir būvēti, neļauj ūdenim izspiesties cauri.

Hidroelektrostacijās elektrības ražošanai izmanto ūdenskritumus vai dambjus. Krītošais ūdens griež turbīnas, kuras savukārt darbina ģeneratorus. Hidroelektrostacijās iegūst aptuveni 7% no visā pasaulē ražotās enerģijas.

Ja 1 m augsts un 25 m garš vilnis triecas pret krastu, tad atbrīvojas aptuveni 120 000 džoulu potenciālās enerģijas. Ja to pārvērstu elektriskajā enerģijā, tās pietiktu galda lampas spuldzes kvēlošanai aptuveni vienu stundu. Viļņu jauda 5 km garas krastmalas posmā ir aptuveni 10 miljardi džoulu vienā stundā jeb 2,5 megavati. Tas būtu pietiekami 500 māju apgādāšanai ar elektroenerģiju.

Elektroenerģiju var ražot, izmantojot okeāna viļņu kustības enerģiju. Ūdens neplūst līdz ar vilni, tas kustas tikai augšup un lejup. Šo kustību izmanto ģeneratoru darbināšanai. Vēl viens veids, kā izmantot okeāna enerģiju, ir uzplūdu jaudas ģeneratoru darbināšana. Tajos izmanto upes estuārā diennakts laikā ieplūstošo un izplūstošo ūdeni.

Viļņu enerģijas izmantošana ir uzsākta tikai tagad, ir uzbūvēti daži eksperimentāli ģeneratori. Dažus ģeneratorus paredzēts novietot piekrastē, bet citus — jūras dzīlēs, kur viļņu enerģija ir daudz spēcīgāka. Visiem viļņiem — gan ūdens, gan elektromagnētiskajiem — piemīt enerģija. Ja vilnis pret kaut ko atsitas, tas atdod daļu no savas enerģijas. Ūdenī iemests olis rada vibrāciju, kas izplatās uz visām pusēm kā vilnis. Kad gaismas viļņi sasniedz acs ābola aizmugurējo sieniņu, to enerģija iedarbojas uz tīkleni (gaismas jutīgu slāni) un mēs redzam pasauli. Infrasarkanajiem stariem ar kaut ko saduroties, to enerģija pārveidojas siltumā. Radioviļņu enerģija, tiem saskaroties ar antenu, pārveidojas elektriskajā strāvā, ko radioaparāts pārvērš skaņā.

Plūdmaiņu enerģiju pirmoreiz izmantoja Spānijas, Francijas un Anglijas krastos pirms vairāk nekā 900 gadiem. Paisuma laikā tika piepildīti ūdens uzkrāšanās dīķī. Iestājoties bēgumam, ūdens plūda no dīķiem uz jūru, griežot ūdensratus. Modernākas plūdmaiņu izmantošanas metodes ir dambju vai aizsprostu būve pāri upes grīvai. Grīvai jābūt platai un ar tādu sašaurinājumu, lai izveidotos liela augstumu starpība starp augstāko un zemāko ūdens līmeni. Jūras ūdens plūst caur turbīnām gan paisuma, gan bēguma laikā, ražojot elektrību aptuveni desmit stundas diennaktī.

Paisuma un bēguma enerģiju izmanto aizsprostos jeb dambjos, kurus būvē estuāros (applūstošas upes grīvā). Paisuma vai bēguma brīdī ūdens plūst caur milzīgām turbīnām.

Ģeotermālā enerģija ir Zemes dzīļu siltuma enerģija. Ieži zem Zemes virsas bieži ir karsti. Ģeotermālās elektrostacijās izmanto šo iežu siltumu, lai pārvērstu ūdeni tvaikā. Tvaiku var izmantot elektrības ražošanai vai apsildīšanai. Mūsdienās visvairāk ģeotermālo enerģiju izmanto seismiski aktīvos rajonos, piemēram, Islandē un Jaunzēlandē. Aptuveni 20 valstis izmanto ģeotermālo enerģiju apsildīšanai un elektrības ražošanai.

Biomasas enerģiju iegūst no organiskām vielām, piemēram, koksnes un lauksaimniecības atkritumiem. Daudzās valstīs ir uzbūvētas biomasas elektrostacijas. Tās nerada lielu gaisa piesārņojumu un parasti neietekmē globālo sasilšanu.

Malka var būt atjaunojamie resursi, ja izaug pietiekami daudz koku, taču koksnes degšanas rezultātā rodas piesārņojums un palielinās globālā sasilšana. Augi ir potenciāli vērtīgi kurināmā, ķīmisko vielu un citu materiālu resursi. Sojas pupiņas un olīvas audzē eļļas ieguvei, kuru galvenokārt izmanto ēdiena pagatavošanai. Taču tādi mazāk zināmi augi kā, piemēram, kreozots, satur eļļai līdzīgas ķīmiskās vielas, kas kādreiz varētu aizstāt naftu kā degvielu. Jau ir izgatavoti automobiļi, kuros izmanto no cukurniedrēm un citiem augiem ražotu degvielu.

Aptuveni 11,5% pasaules elektroenerģijas tiek saražoti, izmantojot kodolenerģiju. Kodoldegvielā, urāna vai plutonija atomiem sašķeļoties mazākos atomos, rodas siltumenerģija. Šo siltumu izmanto ūdens sakarsēšanai, tāpat kā krāšņu siltumu izmanto parastajās termoelektrostacijās. Kodoldegvielas enerģiju neiegūst no Saules. Tā ir ieslēgta atomu kodolos un atbrīvojas, kad kodoli sašķeļas. Bīstamā kodoldegvielas radioaktivitāte saglabājas vēl tūkstošiem gadu pēc tās izmantošanas reaktoros. Tādēļ kodoldegviela ir rūpīgi jāglabā speciālās glabātuvēs. Atomelektrostacijas neizdala kaitīgas gāzes un nesekmē globālo sasilšanu, taču avārijas vai nepareiza radioaktīvo materiālu glābšana var radīt nopietnus draudus.

Saskaņā ar datiem uz 2015. gada februāri, 31 pasaules valstī ir 435 komerciālo atomelektrostaciju ar kopējo ražošanas jaudu 375 000 MWe, un tās saražo vairāk nekā 11,5% no pasaules elektrības.

Gaismas enerģija ir elektromagnētiskā starojuma veids. Atkarībā no apstākļiem gaisma var izturēties kā vilnis vai kā daļiņu plūsma.

Gaismas enerģija izplatās no avota uz visām pusēm, tāpat kā ūdens viļņi izplatās no vietas, kur dīķī iemests akmens. Tas ir piemērs, kas liecina par gaismas viļņveida dabu.

Gaismas avotos gaismu izstaro ierosināti atomi un molekulas, pārejot no ierosināta stāvokļa stabilā stāvoklī. Atomu un molekulu ierosināšanai tiek patērēta enerģija. Ikvienā gaismas avotā kāda enerģija pārvēršas gaismas enerģijā. Termiskajos gaismas avotos atomu un molekulu siltumkustības enerģija pāriet elektromagnētiskā starojuma enerģijā. Kvēlspuldzēs elektriskā enerģija pārvēršas gaismas enerģijā. Spuldzes kvēldiegā brīvie elektroni saduras ar kristālrežģa mezglu punktos esošajiem joniem un atdod tiem elektriskā lauka iedarbībā iegūto enerģiju. Trūdošu ķermeņu spīdēšanu izraisa ķīmisko reakciju enerģija.

Darbs tiek veikts, ja uz ķermeni darbojas spēks. Ja vienu ņūtonu liels spēks pārvieto ķermeni par vienu metru, tad tiek veikts vienu džoulu liels darbs. Ja grāmatu kaudzes pārbīdīšanai pāri 2 m platam kvadrātveida galdam vajadzīgs 100 N liels spēks, tad veiktais darbs ir 100*2=200 J. Šajā piemērā darbs tiek veikts, lai pārvarētu berzes spēku starp grāmatām un galda virsmu.

Enerģija dod iespēju kaut kam notikt. Tas nav gluži tas pats, kas no Saules nākošā gaisma vai uguns radītais siltums. Zinātnieki saka, ka enerģija ir spēja paveikt darbu. Tā ir iesaistīta visos procesos, kas norisinās Visumā, no zāles augšanas līdz pat zvaigžņu eksplozijām. Vielas enerģija ir ieslēgta tās atomos un molekulās. Ir zināmi daudzi enerģijas veidi. To var pārvērst no viena veida citā. Ja spēks pārvieto ķermeni kādā attālumā, tad tiek veikts darbs. Enerģija ir spēja darīt darbu. Jauda ir ātrums, ar kādu tiek darīts darbs enerģijas pārveidošanā.

Kustībā esošam objektam piemīt enerģija, ko sauc par kinētisko enerģiju. Jo masīvāks ir objekts un jo ātrāk tas kustas, jo lielāka ir tā kinētiskā enerģija. Skrējiena laikā skrējēja muskuļu ķīmiskā enerģija pārvēršas kinētiskajā enerģijā. Jo ātrāk ķīmiskā enerģija spēj pārvērsties kinētiskajā enerģijā, jo lielāku ātrumu spēj attīstīt skrējējs. Distances beigās muskuļi pārtrauc ražot kinētisko enerģiju un gaisa pretestība, kā arī berze starp apaviem un skrejceļa segumu apstādina skrējēja kustību. Distances beigās skrējēji ātri samazina kinētisko enerģiju un apstājas.

Ķermeņiem var piemist enerģija atkarībā no tā, kur tie atrodas. Šo enerģijas veidu sauc par potenciālo enerģiju. Tā ir uzkrāta enerģija. Ceļamkrāns, paceļot ķermeni augstu virs zemes, pārvar gravitācijas spēku. Ķermenis uzkrāj enerģiju, kas bija nepieciešama tā pacelšanai. Kad ķermenis tiek atbrīvots, potenciālā enerģija pārvēršas kustībā, un objekts nokrīt atpakaļ uz zemes.

Tāpat potenciālā enerģija piemīt elastīgi deformētiem ķermeņiem. Šajā gadījumā potenciālā enerģija ir spēja veikt darbu. Piemēram, uzvilktam lokam ir potenciālā enerģija un tas veic darbu, piešķirot bultai lidojuma kinētisko enerģiju.




#Article 73: Termodinamika (256 words)


Termodinamika ir fizikas nozare, kas nodarbojas ar siltuma un citu enerģijas formu attiecībām. Termodinamika apskata iekšējo enerģiju, siltuma daudzumu, darbu, entropiju, un tā ir cieši saistīta ar statistisko mehāniku. Termodinamika balstās uz trim likumiem — pirmo, otro un trešo termodinamikas likumu.

Pirmais no termodinamikas likumiem ir enerģijas nezūdamības likums, ko var definēt šādi: sistēmai pievadītais siltums var tikt tērēts vai nu sistēmas iekšējās enerģijas palielināšanai, vai darba padarīšanai uz apkārtējo vidi:

Otro termodinamikas likumu vienkāršoti var definēt šādi: slēgtā sistēmā entropija nekad netop mazāka. Var teikt arī, ka siltums nekad pats no sevis nepāriet no vēsākā ķermeņa uz siltāko ķermeni tā, lai apkārtnē nebūtu notikušas nekādas izmaiņas.

Trešais termodinamikas likums ir šāds: visi procesi apstājas, temperatūrai tuvojoties absolūtajai nullei.

Vēl tiek izdalīts ceturtais jeb nulltais termodinamikas likums.

Termodinamika pieņem, ka pasaule ir sadalīta sistēmās, ko atdala vai nu reālas, vai iedomātas robežas. Sistēmas, kas netiek apskatītas attiecīgajā brīdī, tiek uzskatītas par vidi. Sistēmas ir iespējams sadalīt sīkāk vai apvienot.

Pastāv trīs termodinamisko sistēmu tipi:

Siltuma daudzums formāli netika atzīts par enerģijas veidu līdz 1795. gadam, kad militārais inženieris Bendžamins Tompsons (Benjamin Thompson) devās uz Angliju, kur pievērsās artilērijas ieroču izgatavošanas problēmai. Šīs problēmas risināšanā viņš pieņēma, ka siltums ir enerģijas forma. Par termodinamikas tēvu uzskata franču militāro inženieri Sadī Karno. Viņš nolēma pētīt tvaika dzinēja darbības ciklu, attēlojot tvaika dzinējā izmantotās vielas temperatūras, spiediena un tilpuma izmaiņas grafikā. Šis cikls mūsdienās ir zināms kā Karno cikls. 1824. gadā Sadī Karno publicēja darbu Pārdomas par uguns kustības spēku un par mašīnām, kas spējīgas attīstīt šo spēku ().




#Article 74: Īzaks Ņūtons (1215 words)


Sers Īzaks Ņūtons (; dzimis , miris ) bija angļu fiziķis, matemātiķis, astronoms, dabas filozofs, alķīmiķis un teologs, kā arī viens no visu laiku ietekmīgākajiem cilvēkiem vēsturē. Viņa darbs Dabas filozofijas matemātiskie principi (Philosophiæ Naturalis Principia Mathematica), kas tika izdots 1687. gadā, tiek uzskatīts par pašu ietekmīgāko zinātnes vēsturē. Tajā Ņūtons apraksta gravitācijas likumu un ar saviem kustības likumiem liek pamatus klasiskajai mehānikai, kas dominēja zinātniskajā skatījumā uz fizikālo Visumu nākamos trīs gadsimtus un ir pamatā mūsdienu inženierijā. Ņūtons pierādīja, ka Zemes objektu un debesu ķermeņu kustību ietekmē vieni un tie paši dabas likumi, demonstrējot sakarību starp Keplera planētu kustības likumiem un viņa izveidoto gravitācijas teoriju, tādējādi iznīcot pēdējās šaubas par heliocentrismu un uzsākot zinātnisko revolūciju.

Mehānikā Ņūtons izveidoja kustības un impulsa momenta principus. Optikā viņš uzbūvēja pirmo praktisko spoguļteleskopu un attīstīja krāsu teoriju, kad ar prizmas palīdzību sadalīja balto gaismu redzamajā spektrā. Viņš arī formulēja empīrisko siltumplūsmas formulu un pētīja skaņas ātrumu.

Jau pirms zēna piedzimšanas nomira viņa tēvs. (Topošais ģēnijs ieradās pasaulē tik sīks un vārgs, ka piederīgie centās viņu pēc iespējas ātrāk nokristīt, jo bija maz cerību, ka zēns paliks dzīvs. Taču sīkais puisēns izdzīvoja un sasniedza 84 gadu vecumu).
 
Māte pēc trim gadiem apprecējās otrreiz, un tādēļ ģimenes materiālie apstākļi uzlabojās. Radās iespējas arī dēla labākai izglītošanai. Tāpēc arī pēc lauku skolas Īzaks divpadsmit gadu vecumā nokļuva pilsētas skolā Grantēmā.

Angļu skolām šajā laikā bija raksturīgas stingras audzināšanas metodes. Sevišķi populāri bija miesas sodi. Īzaks Ņūtons bija kautrīgs, kluss zēns ar vidējām sekmēm. Tomēr tieši šajā laika notika lūzums zēna dzīvē. Reiz kāds no klasesbiedriem Īzakam spēcīgi iesita. Aizvainojums bija tik liels, ka vajadzēja gūt gandarījumu. Vienīgā iespēja pārspēt pāridarītāju bija — gūt labākas sekmes mācībās. Tā arī Ņūtons izdarīja un kļuva par pirmo skolēnu klasē.

Grantēmas skolā galvenie mācību priekšmeti bija svētie raksti, Bībeles vēsture. Bez tam Ņūtons te apguva arī senās grieķu, latīņu un senebreju valodas. Maz šī skola deva matemātikas jomā — Ņūtons iepazinās tikai ar aritmētiku un ģeometrijas sākumiem. Viņš izgatavoja dzirnaviņas, kuras grieza ieslodzīta pele, ūdens pulksteni un saules pulksteni. Dažreiz mazais Ņūtons naktī palaida pūķus, kurus izgaismoja ar laterniņām. Šajā laikā zēns arī daudz zīmēja un rakstīja dzejoļus.

Taču māte domāja par praktisko pusi un gribēja, lai no dēla iznāktu fermeris. Tāpēc piecpadsmito un sešpadsmito dzīves gadu Ņūtons pavadīja fermā, strādādams dažādus darbus. Tomēr tie zēnu neinteresēja, viņa laiku galvenokārt aizņēma grāmatas. Un tā pēc tēvoča ierosinājuma Ņūtons 1660. gadā atkal nokļuva Grantēmā, kur gatavojās iestāju eksāmeniem universitātē.

Universitātē Ņūtons pilnībā iepazinās ar Eiklīda, Dekarta, Vallisa, Kopernika un citu zinātnieku darbiem. Daudz šajā laikā centīgais students guva no sava pasniedzēja un priekšteča Īzaka Barrova, kas pētīja sakarību starp diferencēšanu un integrēšanu.

Lai gan jaunais profesors vēl nebija publicējis savus zinātniskos darbus, viņa jaunā matemātiskā pieeja — funkciju metode jau kļuva pazīstama. Ar to pats zinātnieks spēja atrisināt daudzus sarežģītus uzdevumus. Atkarīgo mainīgo lielumu Ņūtons nosauca par fluentu, bet tā atvasinājumu — par fluksiju. Ņūtonam jau bija skaidra sakarība starp šīm divām operācijām: fluksijas atrašana pēc dotās fluentas un fluentas atrašana pēc dotās fluksijas.

Jaunā metode, kas tika izrādīta 1670. — 1671. gadā, lika pamatus diferenciālrēķiniem un integrālrēķiniem, taču to publicētā grāmata „Fluksiju metode” parādījās tikai pēc zinātnieka nāves 1736. gadā. 

Arī optikā Ņūtona vārds kļuva populārs. 1666. gadā jaunais zinātnieks atklāja gaismas dispersiju, 1668. gadā izgatavoja vēl neredzētu teleskopu — reflektoru, kura garums bija 15 cm un diametrs 2,5 cm. Ar šo instrumentu varēja novērot Jupiteru un tā pavadoņus, kā arī Veneras fāzes. 1671. gadā Ņūtons izgatavoja otru teleskopu, kura garums bija 120 cm. Šis teleskops guva sensacionālu ievērību, to nosūtīja uz Londonu, ar to iepazinās karalis un Karaliskās biedrības locekļi.

Šajā laika Ņūtons viens no pirmajiem novēroja arī elektrisko atgrūšanos.

Pēc optikas pētījumiem Ņūtons sāka nodarboties ar mehāniku. Jau ilgu laiku zinātnieka domas saistīja jautājums par spēku, kas planētām liek riņķot ap sauli.

Ņūtona laikabiedrs Hekelejs stāsta, ka kādreiz zinātnieks viņam pavēstījis, kā šis spēks noskaidrots.

Reiz Ņūtons, domās iegrimis, sēdējis zem ābeles. No tās nokritis ābols. Kāpēc ābols krīt vertikālā virzienā uz zemes centru? Tātad eksistē spēks, kas pievelk ābolu. Ja viena matērija pievelk otru, tad jāpastāv zināmai proporcionalitātei starp matēriju daudzumiem. Tāpēc ābols pievelk arī zemi.

Ņūtons pierādīja, ka debess ķermeņu kustības notiek pēc vispasaules gravitācijas likuma, kas ir universāls. Šajā grāmatā formulēti arī trīs mehānikas pamatlikumi (Ņūtona likumi), pirmoreiz definēts masas jēdziens. Ņūtons definēja arī kustības daudzumu, inerci, spēku. Zinātnieks postulēja absolūto telpu un laiku, izveidoja vienotu debess un Zemes mehānikas sistēmu — klasiskās fizikas pamatu.

Vispasaules gravitācijas likums sagrāva reliģiskos mītus par debess un Zemes būtisko atšķirību, par Kristus staigāšanu pa ūdens virsmu utt. Tāpēc garīdzniecība pret Ņūtona uzskatiem uzsāka asu cīņu. Daudzās Eiropas universitātēs līdz pat 19. gadsimtam tika aizliegta Ņūtona debess mehānikas mācīšana.
Tomēr pats Ņūtons bija ticīgs cilvēks un uzskatīja, ka visuma mehānismu kādreiz iekustinājis Dievs.

No 1688. līdz 1690. gadam Ņūtons bija parlamenta loceklis Londonā. Sanāksmēs zinātnieks publiski nav izteicies, un, kā stāsta anekdote, vienīgā Ņūtona uzstāšanās parlamentā bijusi pavēle sulainim: „Aizveriet logu — caurvējš!”

No 1703. gada līdz mūža beigām Ņūtons bija Londonas Karaliskās biedrības pārzinis.
Londonas periodā Ņūtona darbība vairs nebija tik aktīva kā Kembridžā, tomēr arī šajā posmā parādījās nozīmīgi darbi, piemēram, 1701. gadā publicētais raksts „Par siltuma un aukstuma pakāpju skalu”. Te Ņūtons aprakstīja savu termometru, kas pildīts ar lineļļu. 1704. gadā iznāca „Optika”, kuras pamatā bija Kembridžas periodā lasītās lekcijas. Grāmatai bija divi matemātikas pielikumi: „Par līkņu kvadratūru” un „Trešās pakāpes līniju uzskaitījums”. Pēdējā pielikumā Ņūtons klasificēja trešās pakāpes līknes 72 veidos, izmantojot savu teorēmu par to, ka katru kustību līkni var iegūt no vienas parabolas  ar vienas plaknes centrālo projekciju uz citas plaknes.

Mūža nogali Ņūtons pavadīja slavā un bagātībā. Tomēr arī sirmā vecumā ģeniālais zinātnieks turpināja eksperimentēt, novērojot, piemēram, sīkas dzirkstelītes, kas veidojas, tuvinot adatu dzintaram vai gumijai, kuri paberzēti ar vilnas drānu.

Ņūtons šķīrās no dzīves naktī no 30. uz 31. martu 1727. gadā. Ar lielu godu viņu apglabāja Vestminsteras abatijā. Virs Ņūtona atdusas vietas paceļas grezns piemineklis. Uzraksts uz tā pilnībā novērtē Ņūtona vienreizējos nopelnus zinātnes attīstībā: Lai mirstīgie priecājas, ka dzīvoja tāds cilvēces krāšņums.

Ņūtons bija pirmais, kurš nodemonstrēja, ka gan zemes, gan debesu ķermeņu kustību regulē vieni un tie paši likumi. Viņa vārdu saista ar zinātnisko revolūciju un heliocentrisma attīstību. Ņūtons matemātiski pamatoja Keplera planētu kustības likumus. Viņš tos arī papildināja, norādot, ka orbītas var būt ne vien eliptiskas, bet arī hiperboliskas un paraboliskas. Vēl viens nozīmīgs Ņūtona apgalvojums ir saistīts ar gaismu - viņš uzskatīja, ka tā sastāv no daļiņām. Viņš bija arī pirmais, kurš atklāja, ka krāsu spektrs, kas ieraugāms, kad balto gaismu šķeļ prizma, ir iekļauts pašā gaismā, to nerada prizma.

Ņūtons tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem zinātniekiem pasaules vēsturē, lai arī pēc Einšteina atklājumiem zināms, ka viņa gravitācijas likumi lielos mērogos nav pareizi.

Dinamikas pamatlikumi — trīs klasiskās mehānikas pamatlikumi, kurus Ņūtons formulējis 1687. gadā.

Pirmais Ņūtona likums jeb inerces likums: ja ķermenim pielikto spēku summa(F) ir nulle, tad tas saglabā vienmērīgu taisnvirziena kustību. *Tas ir, ķermenis nekustās, ja nekustējās sākotnēji, vai turpina kustēties ar vienmērīgu ātrumu un nemainīgu virzienu, ja uz to vai nu neiedarbojas spēks vai visi pieliktie spēki ir savstarpēji pretēji.

Otrais Ņūtona likums: ķermeņa lineārā impulsa(p) izmaiņa ir vienliela ar ķermeņa summāro spēku.

Trešais Ņūtona likums jeb mijiedarbības likums, ja divi ķermeņi savstarpēji iedarbojas viens uz otru, tie viens otram pieliks vienlielus spēkus taču pretējā virzienā.




#Article 75: Gravitācija (1178 words)


Fizikā gravitācija ir dabas parādība, kas izpaužas kā savstarpēja pievilkšanās starp fizikāliem ķermeņiem. Tā piešķir svaru fizikāliem objektiem un izpaužas kā mijiedarbība starp tiem. Gravitācija iedarbojas uz visiem objektiem vai daļiņām neatkarīgi no to veida. Pastāv hipotēze, ka gravitācijas pārnesi nodrošina elementārdaļiņas bez masas - gravitoni.

Gravitācija ir viena no četrām fundamentālajām elementārdaļiņu mijiedarbībām dabā (pārējās trīs ir vājā, stiprā un elektromagnētiskā). Zināmo mijiedarbību vidū gravitācijas spēki ir visvājākie. Gravitācijas mijiedarbībai nav lielas ietekmes atoma iekšienē starp elementārdaļiņām, bet tā izpaužas starp objektiem makroskopiskā līmenī, kļūst noteicoša lielu kosmisku objektu gadījumā.

Problēma par to, kas ir ķermeņu savstarpējās gravitēšanas pirmcēlonis, izsenis ir bijusi dabaszinātnieku un filozofu redzeslokā. Jau Aristotelis (384.-322. p.m.ē.) savā traktātā “Fizika” rakstīja, ka kosmosa smagās stihijas (zeme un ūdens) tiecas uz tā centru — Zemi. Aristotelis ir arī viens no ģeocentriskās pasaules sistēmas pamatlicējiem. Mūsu ēras 2. gadsimtā Aleksandrijā darbojās Klaudijs Ptolemajs, kura ievērojamākais darbs ir “Astronomijas lielā matemātiskā koncepcija” (arābiskais nosaukums — “Almagest”). Tajā pausts uzskats, ka Zeme ir nekustīga, jo, ja tā grieztos ap savu asi, tad, pateicoties centrbēdzes efektam, kas bija pazīstams jau senatnē, Zeme sadalītos gabalos. Šāds ģeocentriskās kosmoloģijas iespaids saglabājās līdz pat Kopernika laikam.

Nikolajs Koperniks (1473-1543) ir heliocentriskā pasaules uzskata pamatlicējs (darbi “Mazais komentārs” 1515. g. un “Par debesu sfēru griešanos” 1543. g.). Atšķirībā no antīkās pasaules pārstāvjiem, kas debess ķermeņu redzamo kustību uzskatīja par neapstrīdamu patiesību, N. Koperniks ignorēja “ietiepīgos empīriskos faktus” un izveidoja intelektuālu modeli, kas arī spēj aprakstīt un izskaidrot novērojamās dabas parādības. Viņa izveidotajā pasaules ainā smagums tiek uzskatīts par visu ķermeņu dabisko tiekšanos savienoties ideālā lodveida ķermenī; tādējādi izskaidroja arī to, ka Saulei u.c. debess ķermeņiem ir lodveida forma. Pagāja gandrīz gadsimts, līdz Kopernika ideju sāka uztvert nopietni.

Ļoti liela nozīme astronomijas attīstībā (un līdz ar to arī gravitācijas likuma atklāšanā) bija dāņu astronomam Tiho Brahem (1564-1601). Visu savu dzīvi viņš bija ļoti darbīgs un veica pārsteidzoši precīzus zvaigžņu un planētu stāvokļa mērījumus. T. Brahem teleskopa nebija. Taču uz savu vizuālo novērojumu pamata viņš spēja atrisināt daudzus tolaik nenoskaidrotus jautājumus.

Itālietis Galileo Galilejs (1564-1642), tā vietā, lai atbildētu uz jautājumu “Kāpēc ķermeņi krīt?”, meklēja atbildes uz ļoti svarīgo “Kā ķermeņi krīt?”. Lūk, kādi šai sakarībā bija viņa galvenie secinājumi:

Pie šādiem slēdzieniem G. Galilejs nonāca, veicot eksperimentu sērijas. Interesanti, ka laika mērīšanai viņš izmantoja savu pulsu, un, lai uzlabotu mērījumu precizitāti, kustību palēnināja: pētīja nevis brīvo krišanu, bet gan ķermeņu ripošanu pa slīpo plakni. Izrādījās, ka ar abām šīm metodēm iegūtie rezultāti kvalitatīvi ir analoģiski. G. Galilejs bija arī viens no pirmajiem zinātniekiem, kas atzina Kopernika mācības pareizību; to apstiprināja ar pašdarināto tālskati veiktie astronomiskie novērojumi.

Vienlaikus ar G. Galileju darbojās vācu zinātnieks Johanness Keplers (1571-1630). Galvenos sasniegumus viņš guva astronomijā. Simt gadu pēc Kopernika, izmantojot T. Brahes rūpīgos un ilggadējos Marsa novērojumus, J. Keplers formulēja savus slavenos planētu kustības likumus. Riņķa orbītas viņš aizvietoja ar eliptiskām, vienmērīgo kustību ar nevienmērīgu kustību un planētu apriņķošanas periodu izteica atkarībā no šo planētu vidējā attāluma līdz Saulei. J. Keplers pieņēma, ka Saule ir planētu kustības spēka avots, bet tomēr vēl neizprata šo spēku dabu.

Uz Kopernika un Keplera heliocentriskās paradigmas bāzes Īzaks Ņūtons darbā Dabas filosofijas matemātiskie principi (1687, Philosophiæ Naturalis Principia Mathematica, pazīstams kā Newton's Principia) radīja Ņūtona mehānikas pamatus un vispasaules gravitācijas koncepciju. Būtībā visa vēlākā 18. un 19. gadsimta tā sauktā klasiskā fizika balstījās uz Ņūtona mehānikas pamatprincipiem.

Populārais stāsts par to, ka I. Ņūtonam sēžot zem ābeles uz galvas uzkritis ābols un viņš pēkšņi atklājis vispasaules gravitācijas likumu, tāpat kā vairums šādu leģendu, droši vien nav patiesība. Daudz ticamāk, ka I. Ņūtons nodarbojās ar G. Galileja krišanas likumu piemērošanu kādam neparastākam objektam — Mēnesim. Kāpēc Mēness nenokrīt uz zemes kā visi citi neatbalstīti priekšmeti? Vai tas būtu imūns pret gravitāciju? Un Ņūtons saprata, ka Mēness (gluži kā ļoti lielā ātrumā izšauta lielgabala lode) visu laiku krīt gan uz Zemi, bet - nekad nenokrīt. Tādējādi Ī. Ņūtons aptvēra, ka gravitācija darbojas ne tikai uz Zemes. Tā darbojas arī kosmosā un tā bija revolucionāra doma. I. Ņūtons konstatēja, ka, zinot Keplera likumus, viņš var izskaidrot visas Saules sistēmas ķermeņu kustību ar vienu gravitācijas likumu (1667): visi ķermeņi savstarpēji pievelkas ar spēku, kas proporcionāls ķermeņu masām un apgriezti proporcionāls to savstarpējā attāluma kvadrātam.

Universālā gravitācijas konstante tika noteikta eksperimentāli. Pirmais to 1798. g. noteica angļu zinātnieks Henrijs Kevendišs (1731-1810), izmantojot vērpes svarus — divas vienādas svina lodes, kurām zināma masa m, kas savienotas ar stienīti un piekārtas elastīgā diegā. Kevendišs svarus rūpīgi graduēja, t.i. noteica sakarību starp spēku un elastīgās stieples vērpes leņķi. Noteiktā attālumā no šim lodēm tika novietotas divas lielas lodes, kuru masa zināma. Lielās lodes pievilka svina lodes un elastīgais diegs savērpās par noteiktu leņķi. Izmērot šo leņķi, Kevendišs noteica gravitācijas konstantes vērtību:

Zināms, ka H. Kevendišam izdevās sasniegt 5% precizitāti, salīdzinot ar mūsdienās lietoto konstantes vērtību. To izmantojot, viņš kā pirmais aprēķināja arī mūsu planētas masu.

Pēc pusgadsimta I. Ņūtona teorija tika atzīta visā pasaulē. Debess mehānikas turpmākie praktiskie sasniegumi bija milzīgi. Izmantojot gravitāciju, Ņūtona draugs astronoms Edmunds Halejs (1656-1742) izskaitļoja 24 komētu orbītas, viena no tām tagad nes viņa vārdu. Viljams Heršels (1738-1822) atklāja divus Urāna un divus Saturna pavadoņus, kā arī pētot dubultzvaigznes, parādīja, ka Ņūtona likumi ir spēkā arī ārpus mūsu Saules sistēmas. Ņūtona gravitācijas teorijas triumfs bija vēl neatklātās planētas Neptūna orbītas aprēķināšana. Gravitācijas likums izskaidroja arī Saturna gredzenu struktūru: Džeimss Klārks Maksvels (1831-1879) parādīja, ka tie nevar būt masīvas loksnes, kā domāja līdz tam, bet sastāv no atsevišķām daļām. Tomēr visi 18. un 19. gs. zinātnieku centieni izskaidrot gravitācijas būtību ar dažādām hipotēzēm — gan atomārām, gan ētera hipotēzēm — pozitīvus rezultātus nedeva.

Lai arī Ņūtona teorija tika uzlabota un precizēta, 19. gadsimta beigās parādījās pirmie tās trūkumi (piemēram, nespēja izskaidrot Merkura orbītas perihēlija precesiju u.c.). Jaunu koncepciju gravitācijas lauka teorijā radīja Alberta Einšteina (1879-1955) vispārīgā relativitātes teorija (1915).

Ņūtona gravitācijas teorijā pieņemts, ka laiks un telpa ir absolūti un savstarpēji nesaistīti lielumi. Savukārt A. Einšteins ar relativitātes teoriju parādīja, ka tie ir savstarpēji saistīti. Einšteina teorija balstās uz postulātu, ka gaismas ātrums ir lielākais pasaulē iespējamais ātrums. Kustība notiek četrdimensiju telpā. Saskaņā ar Einšteina teoriju, matērija izliec laiktelpu. Līdz ar to, piemēram, gaisma lielas masas ietekmē, nepārvietojas vis pa taisnām līnijām, bet gan pa liektu trajektoriju. Pēc būtības, Ņūtona gravitācijas teorija ir Einšteina teorijas speciālgadījums.

Ņūtona teorija nespēj izskaidrot gravitācijas viļņus vai melnos caurumus.

Einšteina teorija paredz, ka gravitācijas izplatīšanās ātrumam būtu jāsakrīt ar gaismas ātrumu. Nav atklātas gravitācijas spēka nesējdaļiņas (elektromagnētiskajam spēkam tās, piemēram, ir fotoni).

Ja gravitācijas lauki ir relatīvi vāji un ķermeņu ātrumi ir mazi (salīdzinot ar gaismas ātrumu vakuumā), spēkā ir Ņūtona gravitācijas teorija. Mūsu dienās astronomijā uz Ņūtona gravitācijas teoriju balstās aprēķini debess mehānikā. Uz zemes gravitācija izpaužas tādējādi, ka jebkuram ķermenim ir pielikts smaguma spēks, kas izraisa balstvirsmas reakciju vai arī piešķir tam brīvās krišanas paātrinājumu.

Ja gravitācijas lauki ir spēcīgi, gravitācijas parādību aprakstam izmanto vispārīgo relativitātes teoriju jeb Einšteina gravitācijas teoriju, kas izveidota, vispārinot Ņūtona gravitācijas teoriju un balstoties uz speciālās relativitātes teorijas atziņām. Einšteina gravitācijas teorijas eksperimentālā pārbaude (pirmoreiz veikta pilnā Saules aptumsuma laikā 1919. g., novērojot gaismas stara noliekšanos Saules masas ietekmē) turpinās līdz mūsu dienām.




#Article 76: Masa (333 words)


Masa ir matērijas daudzums, ko satur ķermenis, vai matērijas īpašība, kas vienāda ar priekšmeta pretestību izmaiņām tā kustības ātrumā vai virzienā (pretestība paātrinājumam jeb inerce). Starptautiskās mērvienību sistēmas (SI) masas pamatmērvienība ir kilograms (kg). Masa ir viens no būtiskākajiem fizikas pētījumu priekšmetiem.

SI sistēmas masas pamatmērvienība ir kilograms. Masu mēra arī citās atvasinātās mērvienībās — gramos, miligramos, mikrogramos un tā tālāk. SI mērvienībām līdztekus lietojamās mērvienības ir tonna, centners, karāts un atommasas vienība.

Valstīs, kurās iedzīvotāji runā angļu valodā, biežāk izmanto tādas masas mērvienības, kā mārciņa, kvarters, unce, drahma, grans un citas.

Latvijā līdz 19. gadsimta vidum izmantotās masas mērvienības tirdzniecībā bija šādas: lasts, birkavs, pods, mārciņa, unce, lote un kventiņš. Aptiekās izmantoja mārciņas, unces, drahmas, skrupuli un granus.

Ķermeņa masu tiešā veidā var noteikt, izmantojot svarus. Var izmantot arī atsvaru svarus, kur apskatāmā ķermeņa masa tiek salīdzināta ar atsvaru masu, kura jau ir zināma.

Ķermeņa masu var noteikt arī netieši: ja ir zināms ķermeņa tilpums un ķermeņa materiāla blīvums, tad tā masu var aprēķināt, sareizinot tilpumu ar blīvumu.

Ja ķermeņu tilpumi ir vienādi, tad lielāka masa ir ķermenim, kuram ir lielāks blīvums.

Ikdienā ar terminiem masa un svars saprot vienu un to pašu, bet zinātnē tās ir divas atšķirīgas lietas. Atšķirībā no masas, svars ir spēks, ar kādu ķermenis gravitācijas ietekmē darbojas uz citiem ķermeņiem, piemēram, uz svariem. Ķermeņa svaru P aprēķina masu m sareizinot ar brīvās krišanas paātrinājumu g. Uz Zemes brīvās krišanas paātrinājums ir aptuveni 9,8 m/s², citiem debess ķermeņiem tas ir savādāks.

Speciālajā relativitātes teorijā, kuru 1905. gadā izveidoja Alberts Einšteins, masa ir saistīta ar enerģiju. Modernā fizika uzskata, ka masu ir iespējams pārvērst enerģijā, un otrādi — enerģiju var pārvērst masā. Pēc Einšteina formulas E = mc2, masa ir vienāda ar enerģijas daudzumu uz gaismas ātruma kvadrātu:

Klasiskajā fizikā masa un enerģija tiek uzskatītas par atšķirīgiem fizikālajiem lielumiem.

Relativitātes teorijā ķermeņa masa ir atkarīga no ķermeņa pārvietošanās ātruma. Šis aspekts tiek ņemts vērā, ja ātrums ir salīdzinoši tuvs gaismas ātrumam. Jo lielāks ātrums, jo lielāka kļūst ķermeņa masa.




#Article 77: Heliocentrisms (198 words)


Heliocentrisms (gr. helios — saule) ir hipotēze, ka Saule ir Visuma centrā, un ap to rotē planētas un zvaigznes.

Ideja, ka visa centrā ir Saule, pirmoreiz radās sengrieķu filozofam un astronomam Aristarham 270. gadā p.m.ē. Aristarhs pats mēģināja noteikt attālumus līdz Mēnesim un Saulei, kā arī to lielumu. Viņa mērījumi pēc mūsdienu zinātnes standartiem ir visai neprecīzi, taču tie viņam ļāva pieņemt, ka loģiskāk būtu, ja Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas grieztos ap Sauli.

Zinātnes aprindas līdz pat 19. gadsimtam uz heliocentrismu raudzījās kā uz kārtējo pseidozinātnisko hipotēzi, kura var izrādīties patiesa, bet var izrādīties arī otrādi (pierādījumu nebija, bija tikai pieņēmumi). Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, un tikai ar šo brīdi var runāt par heliocentrismu kā vērāņemamu koncepciju. (Katoļu Baznīca gan atzina heliocentrisma hipotēzes tiesības uz pastāvēšanu mazliet agrāk — Galileja De revolutionibus orbium coelestium no „Nerekomendējamo grāmatu indeksa“ izņēma jau 1835. gadā.)

Taču šajā laikā, pateicoties Ņūtona pētījumiem, jau bija skaidrs, ka Visums ir daudz plašāks un nekādi nevar rotēt ap Sauli, tātad heliocentrisma teorija tā arī palika zinātnes vēsturē kā viena no viduslaikos pastāvējušām hipotēzēm par pasaules uzbūvi.




#Article 78: Entropija (165 words)


Termodinamikā ar entropiju mēra enerģijas daudzumu fiziskā sistēmā, ko nevar izmantot, lai veiktu darbu. To apzīmē ar S. Tā ir arī mērvienība nekārtībai kādā daudzelementu sistēmā.

Entropijas idejas autors ir Rūdolfs Klauziuss 1865. gadā. Entropijai viņš deva nosaukumu pēc grieķu valodas vārda, kas nozīmē pārvērtība.

Parasti ar vārdu entropija saprot nekārtība. Entropijas princips pamatā nozīmē, ka jebkurā izolētā sistēmā entropija (nekārtība) tiecas palielināties, bet nekad - samazināties. Šis princips attiecas tikai uz izolētām sistēmām (ΔS ≥ 0).  Zeme, piemēram, nav izolēta sistēma, jo to nepārtraukti sasniedz Saules gaisma (enerģija). Vispārpieņemts ir uzskats, ka Visums savukārt ir izolēta sistēma, tāpēc, tā kā entropija tajā nepārtraukti palielinās vai vismaz nesamazinās, tas varētu piedzīvot t.s. karsto nāvi (heat death), kad visa enerģija kļūst par termālo enerģiju un vairs nav iespējams veikt nekādu darbu.

Eksperimentāli entropiju ir grūti izmērīt. Entropijas termodinamiskā izpratnē mērīšana balstās uz ļoti rūpīgu kalorimetriju.

Paaugstinoties temperatūrai, entropija parasti palielinās, jo intensīvākā daļiņu siltumkustība sistēmu padara nesakārtotāku. Amorfu cietvielu entropija ir lielāka nekā kristālisku vielu entropija.




#Article 79: Serveris (700 words)


Serveris ir datorsistēma klienta servera arhitektūrā, kas nodrošina klientu pieprasījumu apstrādi un nosūta tiem atbildes. Terminu serveris attiecina gan uz datoru, gan uz programmatūru, kas veic šādas funkcijas.

Serveris ir datorsistēma klienta servera arhitektūrā, kas nodrošina klientu pieprasījumu apstrādi un nosūta tiem atbildes. Terminu serveris attiecina gan uz datoru, gan uz programmatūru, kas veic šādas funkcijas.

Parasti serveris nosūta savus resursus tīklam, un klients izmanto šos resursus. Serveros ir instalēta specializēta programmatūra un aparatūra. Vienā datorā var darboties vairāki programmatūras serveri. Servera pakalpojumi bieži definē savu vārdu:

Cisco HTTP (WEB) serveris - ļauj izveidot vienkāršas tīmekļa lapas un ļauj pārbaudīt pakešu kustību servera portā. Nodrošina piekļuvi tīmekļa lapām, attēliem u.c.

DHCP serveris - ļauj organizēt tīkla iestatījumus, lai automātiski konfigurētu tīkla saskarnes. DHCP nodrošina automātisku IP adrešu izplatīšanu starp ierīcēm, kas atrodas vienā tīklā. Pārsvarā izmanto vietējos tīklos.

DNS serveris - ļauj organizēt domēna nosaukumu atļaušanas iespējas. Servera funkcija ir pārveidot domēna nosaukumu uz IP adresi.

Cisco EMAIL - pasta serveris, lai pārbaudītu e-pasta nosacījumus. E-pasts netiek sūtīts tieši saņēmējam, sākumā tas iet uz serveri, kur tiek piefiksēts sūtītājs konts, tālāk nosūta paku saņēmēja serverim, no kura pēdējais saņem ziņu.

FTP - failu serveris. Tās uzdevums ir uzglabāt failus un nodrošināt piekļuvi klientu personālajiem datoriem, piemēram, izmantojot FTP. Failu servera resursi var būt atvērti visiem datoriem tīklā vai aizsargāti ar identifikācijas sistēmu un piekļuves tiesībām.

Serveris ir arī datorprogramma vai programmu kopums, kas nodrošina klienta programmu pieprasījumu apstrādi. Klienti var atrasties citos datoros lokālajā tīklā, attālinātos datoros citos tīklos vai arī tajā pašā servera datorā, kur darbojas servera programma. Servera programmu var darbināt uz jebkura datora, ne tikai tāda, kas ir būvēts kā serveris, tāds serveris tikai vienlaicīgi varēs apstrādāt mazāk pieprasījumu.

Jēdzienu serveris dažreiz attiecina arī uz TCP un UDP protokoliem, kas saņem ienākošās konnekcijas. Lai arī šo konnekcijas atvēršanas metodi lieto galvenokārt reāliem serveriem, to var lietot arī klients. P2P programmās, kas darbojas caur TCP/IP, viens no diviem klientiem, kas sazinās savā starpā, darbojas kā TCP vai UDP serveris. Vēl, IRC DCC fserve failu serveris klasiskajā variantā darbojas kā klients, tas pieslēdzas klientu atvērtajiem DCC portiem, lai lejuplādētu datus.

Serveris ir dators, kas datortīklā centralizēti apkalpo citu datoru (klientu) pieprasījumus. Tam, salīdzinot ar klientiem, parasti ir lielāki resursi (diska vieta, ātrdarbība, procesora ātrdarbība, operatīvās atmiņas apjoms, tīkla caurlaides spējas u.c.), atkarībā no veicamā uzdevuma un iespējām.
Serverus izmanto, piemēram, kā datņu serverus, tīmekļa serverus, e-pasta serverus, datubāzu serverus, spēļu serverus u.c.

Serveri (un citas iekārtas), kuras nepieciešams uzstādīt uz standarta šasijām (piem. 19 collu skapji) tiek izgatavoti standarta izmēros un aprīkoti ar standarta stiprinājumu elementiem.
Serveri, kuriem nav nepieciešama augsta veiktspēja un iespēja pieslēgt lielu skaitu ārējo ierīču, tiek izgatavoti būtiski mazākos izmēros, kas bieži vien tiek panākts ar resursu (komponenšu skaita) samazināšanu.
Tā saucamajā „rūpnieciskajā izpildījumā” serveriem bez samazinātiem izmēriem korpusam ir arī liela izturība un aizsardzība pret putekļiem (aprīkots ar maināmiem filtriem), mitrumu un vibrācijām, kā arī tie ir aprīkoti ar speciāla dizaina pogām, kas novērš nejaušu to nospiešanu.
Strukturālie aparatūras serveri var tikt veidoti grīdas, galda un griestu variantos. Pēdējais variants nodrošina vislielāko skaitļošanas jaudas izvietojumu uz vienu laukuma vienību, kā arī maksimālu mērogojumu. Sākot ar 1990. gadiem arvien lielāku popularitāti augstas drošības sistēmās ieguva tā saucamie bleid serveri (Blade) – kompaktas moduļveida iekārta, kas ļauj samazināt resursu patēriņu uz elektroenerģiju, dzesēšanu, apkalpošanu utt.

Serveru aparatūra bieži tiek paredzēta servisu darba nodrošināšanai 24/7 darba režīmā, tāpēc tā tiek komplektēta no drošām komponentēm un elementiem, kas nodrošina „piecu devītnieku” drošību (99,999%; laiks, kad serveris vai sistēma nav pieejama ir mazāks par 6 minūtēm gada laikā). Tādēļ konstruējot šādus serverus tiek radīti speciāli risinājumi, kādi netiek izmantoti parastu datoru radīšanā/komplektēšanā:

Pēc resursiem (takts frekvence, procesoru skaits, atmiņas apjoms, cieto disku apjoms un diskdziņu darbība, tīkla adapteru veiktspēja) serveri specializējas divos pretējos virzienos – resursu palielināšanas un resursu samazināšanas.

Resursu palielināšanas iespēja paredzēta, lai varētu palielināt servera ietilpību (piem. failu serveri) un veiktspēju. Kad veiktspēja sasniedz jau noteikto robežu, tad turpmāka uzlabošana/papildināšana notiek ar citām metodēm, piemēram ar uzdevumu paralelizāciju starp vairākiem serveriem.
Resursu samazināšana tiek izmantota, tad, ja nepieciešams samazināt servera izmērus un elektroenerģijas patēriņus.

Serveri tiek izvietoti speciāli aprīkotās telpās, kuras tiek sauktas par servera telpām. Serveru pārvaldīšanu un apkalpošanu veic kvalificēti speciālisti – sistēmu administratori.




#Article 80: Elementārdaļiņa (615 words)


Elementārdaļiņas daļiņu fizikā ir tās daļiņas, no kurām veidota matērija un enerģija un kuras nav sadalāmas sīkāk. Piemēram, atomi ir veidoti no daļiņām elektroniem, protoniem un neitroniem. Protoni un neitroni savukārt ir veidoti no vēl sīkākām daļiņām, ko dēvē par kvarkiem. Nav novērots, ka kvarkus varētu sadalīt sīkāk. Elementārdaļiņas mēdz dēvēt arī par fundamentālajām daļiņām.

Daļiņu fizikas standartmodelī ir 12 fermionu (matērijas daļiņu) veidi un 12 bozonu (radiācijas daļiņu) veidi, kā arī tiem atbilstošās antidaļiņas un vēl neatklātais Higsa bozons. Standartmodelis tomēr netiek uzskatīts par fundamentālu teoriju, bet gan drīzāk par provizorisku, jo savā būtībā nav savienojams ar Einšteina vispārīgo relativitātes teoriju. Tiek uzskatīts, ka varētu pastāvēt vēl citas daļiņas, ko standartmodelis neapraksta, piemēram, gravitons — gravitācijas spēka nesējdaļiņa, vai arī parasto daļiņu supersimetriskie partneri.

Pastāv arī 12 fundamentālās fermioniskās antidaļiņas, kas atbilst šīm 12 daļiņām. Pozitrons, piemēram, atbilst elektronam, un tā elektriskais lādiņš ir +1. Līdzīgā kārtā pastāv arī pozitīvais mions un pozitīvā tau daļiņa, visu sešu veidu antikvarki un visu trīs veidu antineitrīno.

Kvarki un antikvarki nekad nav novēroti atsevišķi. Kvarks var būt savienojies ar antikvarku, veidojot mezonu. Jāpiezīmē, ka bez kvarku smaržām (šarmantais, dīvainais utt.) tiem ir arī krāsas. Kvarkam ir noteikta krāsa, savukārt antikvarkam atbilstošā antikrāsa. Līdz ar to tās atceļ viena otru, un mezons ir melns — bez krāsas. Trīs kvarki kopā var veidot barionu — ja viens kvarks ir sarkans, otrs — zils, bet trešais — zaļš (krāsas nav īstas, tās ir pieņemtas). Kopā šīs trīs krāsas veido baltu. Trīs antikvarki var veidot antibarionu, ja kvarku krāsas ir antisarkana, antizila un antizaļa (antibarions ir antibalts).

Kvarkiem piemīt arī daļveida elektriskais lādiņš. Kvarkiem iespējams lādiņš vai nu +2/3 vai −1/3, savukārt antikvarkiem −2/3 vai +1/3.

No 12 bozoniskajām fundamentālajām daļiņām astoņas ir gluoni. Gluoni ir stiprās mijiedarbības nesējdaļiņas, un tiem piemīt gan krāsa, gan antikrāsa. Gluoniem nav masas, un tos nevar novērot ar daļiņu detektoriem. Tāpat kā vienkārši kvarki tie rada hadronu plūsmu.

No četriem pārējiem bozoniem trīs ir vājās mijiedarbības nesējdaļiņas, bet ceturtais — fotons, kas ir elektromagnētiskā spēka nesējdaļiņa.

Lai arī vājā mijiedarbība un elektromagnētiskais spēks mums ikdienā šķiet atšķirīgi, tiek uzskatīts, ka augstas enerģijas apstākļos tie kļūst par vienotu elektrovājo spēku. Uzskata, ka šī starpība starp augstas un zemas enerģijas apstākļiem ir saistīta ar Higsa bozonu. Spontānās simetrijas laušanas procesā Higsa bozons elektrovājajā telpā izvēlas virzienu, kas liek trīs elektrovājajām daļiņām kļūt ļoti smagām (vājie bozoni), bet vienai palikt bez masas (elektromagnētiskajam fotonam). Saskaņā ar CERN organizācijas eksperimentāliem datiem Higsa bozona masa ir 126,5 ± 0,6 GeV/c2. 

Elementārdaļiņu fizikā pēdējā laikā ir bijuši vairāki būtiski atklājumi. Uzskata, ka šobrīd pastāv vairāk nekā 200 elementārdaļiņu veidu, lai gan pierādījumi par dažu daļiņu eksistenci labākajā gadījumā ir tikai teorētiski.
Agrāk uzskatīja, ka elementārdaļiņas, piemēram, elektroni, nav veidoti no vēl sīkākām sastāvdaļām. Tomēr nu jau daudzi fiziķi apgalvo, ka pat šīs daļiņas ir veidotas no kvantu cilpveida vienībām, ko sauc par superstīgām vai kvantu cilpām. Uzskata, ka tās ir miljardiem reižu mazākas nekā fundamentālās daļiņas, un daudzi fiziķi domā, ka tieši tās veido reālo Visumu (sk. stīgu teorija). Ja tā ir patiesība, tad varētu rasties teorija, kas izskaidrotu jebkā rašanos.

Būtisks standartmodeļa papildinājums — supersimetrija — iekļauj supersimetriskās daļiņas. Katrai standartmodeļa daļiņai šādi būtu supersimetrisks partneris, kura spins no parastās daļiņas atšķirtos par 1/2. Supersimetriskās daļiņas būtu arī smagākas par parastajām — pārāk masīvas, lai tās varētu novērot parastajā veidā.

Stīgu teorija savukārt apgalvo, ka katrs fundamentālās daļiņas veids atbilst atšķirīgam fundamentālo stīgu rezonantās vibrācijas modelim. Visas stīgas ir vienādas, taču dažādas daļiņas atšķir to vibrācijas modeļi. Masīvākām daļiņām atbilst augstākas enerģijas vibrācijas. Elementārdaļiņas nesatur stīgas; tās IR stīgas. Stīgu teorija paredz gravitonu esamību. Gravitonus gan nav iespējams novērot eksperimentāli, jo gravitācijas spēks ir nesalīdzināmi vājāks par pārējiem fundamentālajiem spēkiem.




#Article 81: Melnais caurums (793 words)


Melnais caurums ir laiktelpas vieta, kurai piemīt tik spēcīga gravitācija, ka nepieciešamajam ātrumam, lai no tās izkļūtu, ir jābūt lielākam par gaismas ātrumu. Pēc vispārīgās relativitātes teorijas no melnā cauruma nevar izkļūt nedz matērija, nedz informācija, taču kvantu mehānika pieļauj atkāpes no šīs normas. Melno caurumu esamību Visumā atbalsta gan teorētiskie pētījumi, gan arī astronomiskie novērojumi.

Notikumu horizonts ir melnā cauruma virsma. Jebkas (matērija vai enerģija), kas sasniedz notikumu horizontu, nekad vairs no tā neizkļūst. Ilgu laiku tiek uzskatīts, ka šādi neatgriezeniski zūd informācija, taču 2004. gada jūlijā ievērojamais zinātnieks Stīvens Hokings atzinis, ka informācija, iespējams, tomēr nezūd. Notikumu horizonts ir melnā cauruma masas radītās gravitācijas sekas — vieta, kur gravitācija ir tieši tik spēcīga, lai no tās nespētu izkļūt pat gaisma (pēc Einšteina relativitātes teorijas gaismas ātrums ir lielākais iespējamais ātrums, tādēļ, ja pat gaisma nevar izkļūt no melnā cauruma, to nevar arī nekas cits).

Melnajam caurumam ir ārkārtīgi spēcīgs gravitācijas lauks. Šāds gravitācijas lauks izliec laiku (ārējam novērotājam šķiet, ka tas top lēnāks). No malas raugoties uz objektu, kas krīt melnajā caurumā, šķistu, ka tas nekad nesasniedz notikumu horizontu, lai arī, raugoties no objekta viedokļa, tas šķērsotu notikumu horizontu un sasniegtu singularitāti ārkārtīgi īsā laikā.

Singularitāte — pēc vispārīgās relativitātes teorijas — ir laiktelpas vieta, kur laiktelpa tiek bezgalīgi izliekta, gravitācijas spēks ir bezgalīgi liels. Domas par to, vai melnā cauruma centrā atrodas singularitāte, dalās. Ja katrā melnajā caurumā patiešām atrodas singularitāte — punkts (bez dimensijām), kurā sakopota visa melnā cauruma masa —, tas nozīmētu, ka melnajā caurumā iekļuvušajām daļiņām ir noteikta atrašanās vieta un ātrums, kā arī to, ka katrai daļiņai būtu tikai viens ceļš (uz singularitāti). Tas ir pretrunā ar kvantu mehānikas principiem, īpaši Heizenberga nenoteiktības principu.

Klasiskā Hokinga starojuma teorija paredz, ka melnie caurumi var kļūt mazāki par spīti tam, ka no tiem nekas nevar izkļūt. Šis starojums rodas tieši pie notikumu horizonta un nesatur informāciju par melnā cauruma iekšpusi. Tas nozīmē, ka melnais caurums tomēr var kļūt mazāks. Lieliem melnajiem caurumiem Hokinga starojuma efekts ir praktiski nemanāms, taču, jo mazāks melnais caurums, jo lielāks tā starojums. Līdz ar to jebkura melnā cauruma, kurā vairs neiekrīt matērija, dzīves ilgums ir galīgs. (Piezīme: Hokinga starojuma gan padara melno caurumu mazāku, taču tā nenozīmē, ka no melnā cauruma var izkļūt daļiņas; tajā vienkārši iekļūst antidaļiņas.)

Ideja par ķermeni, kurš būtu tik masīvs, ka no tā nespētu izkļūt pat gaisma, 1783. gadā pirmoreiz radās britu ģeologam Džonam Mičelam. Šajā laikā labi bija pazīstama Ņūtona gravitācijas teorija, kā arī ideja par gravitācijas lauka pamešanai nepieciešamo paātrinājumu. Mičels aprēķināja, ka debesu ķermenis, kura rādiuss būtu 500 reižu lielāks par Saules rādiusu, saglabājot to pašu blīvumu, neizstarotu gaismu, jo gaisma ķermeņa gravitācijas dēļ nespētu no tā aizkļūt prom.

Interese strauji palielinājās līdz ar pulsāru atklāšanu 1967. gadā. 1969. gadā ASV zinātnieks Džons Vīlers šādus objektus pirmoreiz nosauca par melnajiem caurumiem.

Vispārīgā relativitātes teorija paredz, ka melnajam caurumam jāizveidojas katru reizi, kad gravitācijas rezultātā matērija tiek ļoti blīvi saspiesta. Ja zvaigznes ir apmēram trīs (vai vairāk) reizes masīvāka par Sauli, tās mūža laikā gandrīz noteikti pienāks brīdis, kad būs sadegusi tās kodoldegviela un gravitācijas rezultātā tā kļūs par melno caurumu. Daži fiziķi gan uzskata, ka jābūt kaut kam (iespējams — piektajai mijiedarbībai), kas zvaigzni pasargātu no sabrukšanas, taču šai teorijai nav pamatojuma.

Melnos caurumus nav iespējams novērot tieši, jo no tiem nevar izkļūt gaisma, taču ir iespējams novērot to radītos efektus, piemēram, spēcīgās gravitācijas radīto gaismas izliekšanu vai lielus debesu ķermeņus, kuri riņķo ap kaut ko neredzamu. Vēl būtiskāks efekts ir starojums, ko izstaro melnā cauruma akrēcijas disks. Akrēcijas disks ir ap melno caurumu izveidojies matērijas disks, kas ātri griežas. Berzes dēļ tas sakarst un izdala daudz starojuma. Diemžēl ļoti līdzīgi ir efekti, kas rodas ap neitronu zvaigznēm (zvaigznēm, kuras ir ļoti blīvas, taču nav pietiekami masīvas, lai kļūtu par melnajiem caurumiem).

Netieši novēroti divi melno caurumu veidi — zvaigžņu masas melnie caurumi (4—15 reizes masīvāki par Sauli) un supermasīvie melnie caurumi (kuru masa ir apmēram vienāda ar 1% tipiskas galaktikas masas).

Ja divi melnie caurumi nonāk viens otram pietiekami tuvu, vienīgais iespējamais iznākums ir jauna melnā cauruma izveide, saplūstot abiem iepriekšējiem.

Sākotnēji gan iespējamas dažas interesantas situācijas. Ja viens otram tuvojas divi elektriski lādēti melnie caurumi, tad to elektriskā mijiedarbība rada papildus spēku līdztekus gravitācijai. Ja abu caurumu lādiņi ir ar vienādu zīmi, tad melnie caurumi sākotnēji viens no otra atgrūdīsies. Pēc tam var sākties īpatnēja riņķa deja, abiem caurumiem rotējot vienam ap otru, izstiepjoties ovālās formās, saskaroties un atgrūžoties, lai beigās saplūstu vienā. Ja melno caurumu lādiņi ir ar pretējām zīmēm, to savstarpējais pievilkšanās spēks tikai palielinās.

Nesenie novērojumi observatorijās liek zinātniekiem domāt, ka visā drīzumā radiogalaktikā NGC 326 saplūdīs divi melnie caurumi. Galaktikas centrā fiksētas izstieptas struktūras, kuras var uzskatīt par melno caurumu pirmssaplūšanas rotācijas asīm. Šis minējums gan vēl tiek apstrīdēts.

Dubultsistēmas, kurās, iespējams, atrodas melnie caurumi




#Article 82: Visums (573 words)


Visums jeb Universs ir viss laiktelpas kontinuums, kurā mēs pastāvam, ieskaitot visu tajā atrodošos matēriju un enerģiju. Citā definējumā tā ir laiktelpas daļa, ko jebkādiem cilvēkam pieejamiem līdzekļiem iespējams novērot (Metagalaktika). Līdz aptuveni 20. gadsimta vidum populārāka bija pirmā no šīm definīcijām, taču tagad ar terminu novērojamais Visums saprot tieši otro definīciju, jo nav iespējams eksperimentāli pārbaudīt, vai tas, kas atrodas aiz novērojamās laiktelpas robežām, atbilst paredzējumiem. Tam nav arī nozīmes fizikas teoriju izveidē. Ar Visuma pētniecību nodarbojas kosmoloģija, kas attīstījusies no fizikas un astronomijas. Teorētiskās kosmoloģijas pārstāvji uzskata, ka šādi ierobežojumi nepastāv vai tos iespējams bez nopietnām sekām pārkāpt, savukārt novērošanas kosmoloģijas pārstāvji uzsver, ka pilnīgi novērojumi nav iespējami, ja fizika vēlas saglabāt vismaz salīdzinošu objektivitāti.

Novērojamo Visumu mēdz saukt arī par zināmo Visumu, redzamo Visumu vai mūsu Visumu. Visu eksistējošo mēdz dēvēt arī par pasauli vai kosmosu. Lai arī mūsdienās pasaule gandrīz visās valodās pamatā nozīmē Zeme, agrāk šo vārdu lietoja, lai apzīmētu visu pastāvošo.

Visuma lielums nav zināms, iespējams, tas ir bezgalīgs.
Lai gan Visums ir ļoti liels, vienīgā zināmā vieta, kur eksistē dzīvība, ir planēta Zeme.

Ar mūsdienu tehnoloģijām cilvēkiem ir ļauts kosmosā ieskatīties apmēram desmit miljardu gaismas gadu attālumā. Gaismai ir nepieciešams laiks, lai tā no kosmosa objektiem nokļūtu līdz Zemei, tādēļ objekti redzami tādi, kādi tie bijuši tālā pagātnē.

Vārds Visums ir cēlies no latviešu valodas vārda viss, kas norāda to, ka Visums ir viss, kas ir ap mums apkārt. Savukārt Visuma sinonīms Universs ir cēlies no latīņu valodas vārda universum. Šo vārdu, lai apzīmētu visu apkārtējo, pirmais lietoja romiešu filozofs Cicerons.

Mūsdienu kosmoloģija uzskata, ka Visuma sākums bijis Lielais Sprādziens, kas notika apmēram pirms 10—15 miljardiem gadu. Pēc šī modeļa Visuma vecums varētu būt aptuveni 13,7 miljardi gadu. Par Lielā Sprādziena modeļa pareizības pierādījumu tiek uzskatīts fakts, ka, jo tālāk kāda galaktika atrodas no mūsējās, jo ātrāk tā šķiet attālināmies. Tādējādi Lielais Sprādziens vēl nav beidzies — Visums turpina izplesties. Sākumā Visums bija ļoti blīvs, karsts un sastāvēja tikai no sīkām daļiņām — elementārdaļiņām. Visumam izplešoties, tas pamazām atdzisa un tajā sāka veidoties gāzes — hēlijs un ūdeņradis, tas viss notika Visuma pastāvēšanas pirmajās minūtēs. Miljoniem gadu vēlāk Visums bija tik tālu atdzisis, ka no gāzēm sāka veidoties sablīvējumi. Miljardiem gadu vēlāk no sablīvējumiem sāka veidoties galaktikas. Pēc tam galaktikās sāka veidoties zvaigznes.

Viedokļi par to, vai Visumam ir galīgs izmērs, atšķiras, toties ir pilnīgi skaidrs, ka tāds ir novērojamajam Visumam. Novērojamajā Visumā ir apmēram 7×1022 zvaigžņu, kas veido aptuveni 1010 galaktiku, kas savukārt veido galaktiku kopas un superkopas.

Balstoties tikai uz novērojumiem, jāsecina, ka mēs atrodamies Visuma centrā, jo visos virzienos galaktikas no mums attālinās ar aptuveni vienādu ātrumu. Tomēr jāņem vērā, ka pie šāda secinājuma novērotājs nonāktu arī tad, ja viņš atrastos jebkur citur Visumā.

Visums satur 4,9 % matērijas, 26,8 % tumšās matērijas un 68,3 % tumšās enerģijas. Tātad 95% Visuma veido mums pavisam nepazīstama matērija un enerģija.

Atkarībā no vidējā matērijas un enerģijas blīvuma Visums vai nu turpinās izplesties bezgalīgi, vai arī gravitācijas spēka rezultātā izplešanās palēnināsies un Visums ar laiku sabruks līdz savam sākotnējam stāvoklim (iespējams, visa matērija sabruks līdz punkta — vai katrā ziņā ļoti maziem — izmēriem). Tomēr pēc tā visa var atkal atkārtoties Visuma izplešanās. Bet, ja Visums turpinās izplesties, tad zvaigznes izstaros visu savu enerģiju un izdzisīs. Tad Visums sastāvēs no melniem ķermeņiem, starp kuriem būs bezgalīgi lieli attālumi, kas tikai pieaugs Visuma izplešanās dēļ.

Pašreizējie pētījumi gan rāda, ka Visums drīzāk turpina izplesties un ka šis izplešanās ātrums pieaug, nevis sarūk.




#Article 83: Fotons (296 words)


Fotons ( — ‘gaisma’) ir elementārdaļiņa, elektromagnētiskā lauka kvants, kā arī gaismas un visu citu elektromagnētiskā starojumu veidu pamatvienība. Tas ir arī elektromagnētiskā spēka nesējs. Šis spēks ir viegli novērojams makroskopiskās parādībās, sākot no saules gaismas līdz pat radiotelefoniem, bet tai pašā laikā fotonam nav miera masas un tas var veikt ļoti lielus attālumus. Tāpat kā visas citas elementārdaļiņas, fotons tiek apskatīts kvantu mehānikā, un tā ir daļiņu fizikas standartmodeļa vecākā daļa. Fotoni izrāda viļņu—daļiņu dualitāti, tas ir, fotoniem piemīt gan viļņu, gan daļiņas īpašības. Piemēram, viens fotons var veikt gaismas laušanu lēcās, bet tikpat labi tas var parādīt viļņu interferenci, kā arī tā parāda savu daļiņas dabu, kas dod noteiktu rezultātu, kad nosaka tās atrašanās vietu.

Mūsdienu fotona jēdzienu pakāpeniski attīstīja (1905—1917) Alberts Einšteins, izskaidrojot eksperimentālus novērojumus, kuri neatbilda gaismas klasiskajam viļņu modelim. Konkrētāk, fotona modelis noteica saistību ar gaismas enerģiju un izskaidroja vielas un starojuma iespējamību, atrodoties siltuma līdzsvarā. Citi fiziķi tiecās izskaidrot šos anomālos novērojumus ar pusklasiskajiem modeļiem, kuros gaisma joprojām tika aprakstīta ar Maksvela vienādojumiem, bet materiālie priekšmeti, kuri emitēja un absorbēja gaismu, ir kvantēti. Kaut arī šie pusklasiskie modeļi sekmēja kvantu fizikas attīstību, tālāki eksperimenti pierādīja Einšteina hipotēzi, ka gaisma pati ir kvantēta; gaismas kvants ir fotons.

Fotoni veido elektromagnētisko lauku, t.i., fotons ir gaismas daļiņa. Parasti fotonus saista ar redzamo gaismu, kas gan ir tikai ļoti neliela daļa no elektromagnētiskā spektra. Lai gan fotoniem nepiemīt miera masa, tiem ir enerģija. Tā kā tiem ir enerģija, tad vispārīgā relativitātes teorija apgalvo, ka tos ietekmē gravitācija. Tas ir eksperimentāli pierādīts. Fotoniem nav arī elektriskā lādiņa. Fotons tiek izstarots brīdī, kad elektrons ap atoma kodolu pāriet no augstāka enerģijas līmeņa uz zemāku.

Fotona spins ir 1, tātad tas ir bozons. Fotonam nepiemīt paātrinājums, jo tie jau sākotnēji izplatās ar gaismas ātrumu, t.i., .




#Article 84: Relativitātes teorija (342 words)


Ar jēdzienu relativitātes teorija var saprast vai nu vienu no Einšteina relativitātes teorijas daļām, vai tās abas. 1905. gadā Alberts Einšteins formulēja savu speciālo relativitātes teoriju, savukārt 1915. gadā — vispārīgo relativitātes teoriju, kurā nu bija iekļauts arī gravitācijas apraksts.

Speciālā relativitātes teorija postulē, ka gaismas ātrums vakuumā visiem novērotājiem būs vienāds. Tas atrisināja Maikelsona-Morlija eksperimenta radīto mīklu - netika pierādīts, ka gaisma pārvietojas pa kādu noteiktu vidi (visi zināmie viļņi pārvietojās pa vidi - cietu vielu, ūdeni vai gaisu). Ņūtona klasiskā mehānika nepieļāva, ka gaisma varētu nepārvietoties pa vidi un ka tās ātrums varētu būt absolūts neatkarīgi no novērotāja ātruma, bet Einšteinam izdevās radīt teoriju, kas to pieļāva. Tas nozīmēja daudzu būtisku fizikas jēdzienu pārdefinēšanu - pilnīgi mainījās priekšstati par laiku, telpu, masu, enerģiju, attālumu, kustības daudzumu. Atklājās, ka masa un enerģija būtībā ir ekvivalenti, ātrums izliec laiku, gaismas ātrums ir lielākais iespējamais ātrums, objekti, kas pārvietojas, šķiet smagāki un ir saspiesti pārvietošanās virzienā, gaismai piemīt kustības daudzums, divi notikumi, kas vienam novērotājam šķiet notiekam vienlaicīgi, var šķist notiekam ar laika starpību novērotājam, kas pārvietojas attiecībā pret pirmo novērotāju. Speciālā relativitātes teorija satrieca visus zinātnes pasaules pamatus. Tajā tomēr vēl nebija ietverta gravitācija.

Speciālā relativitātes teorija matemātiski balstās uz Lorenca transformāciju. Einšteina skaidrojums balstījās uz divām aksiomām - pirmkārt, ka dabas likumiem jābūt vienādiem visiem novērotājiem, kas noteiktā ātrumā pārvietojas attiecībā viens pret otru (šī ideja bija jau Galilejam), un, otrkārt, ka gaismas ātrumam jābūt vienādam visiem novērotājiem. Speciālā relativitāte noraidīja uzskatu, ka laiks un izmēri ir absolūti.

Viena no speciālās relativitātes spēcīgajām pusēm ir tā, ka nepieciešams pieņemt tikai dažas viegli saprotamas premisas: 

Vispārīgā relativitātes teorija nodemonstrēja gravitācijas teoriju, kas pilnībā nomainīja Ņūtona gravitācijas teoriju. Matemātiski tā balstījās uz diferenciāļu ģeometriju un tensoriem. Vispārīgā relativitāte noteica, ka visi novērotāji ir vienlīdzīgi, ne tikai tie, kas pārvietojas ar noteiktu ātrumu. Gravitācija, atšķirībā no Ņūtona apgalvotā, vairs netiek uzskatīta par spēku, bet gan par laiktelpas izliekuma sekām. Vispārīgā relativitāte postulē, ka masas un enerģijas klātbūtne izliec laiktelpu, un šis izliekums ietekmē daļiņu, pat gaismas, ceļu. Šī teorija ir pamatā kosmoloģijas Standartmodeļa izveidei.




#Article 85: Hermanis Hese (254 words)


Hermanis Karls Hese (; dzimis , miris ) bija vācu rakstnieks. Viņa slavenākie darbi ir Stikla pērlīšu spēle, Demians un Stepes vilks. 1946. gadā Hese saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Dzimis 1877. gada 2. jūlijā Kalvā (Calw)  Dienvidvācijā vācbaltiešu izcelsmes misionāra Johannesa Heses (1847–1916) un viņa sievas Marijas (1842–1902), dzimušas Gundertes, ģimenē. Viņa tēvs bija dzimis Paidē, Igaunijā, bet māte — Indijā.

No 1895. gada viņš strādāja par mācekli grāmatu veikalā Tībingenē un sāka rakstīt dzeju un stāstus, 1898. gadā iznāca viņa pirmais dzejas krājums Romantische Lieder (Romantiskās dziesmas), bet 1899. gadā prozas grāmata Eine Stunde hinter Mitternacht (Viena stunda pēc pusnakts).

Garīgo meklējumu ierosmē 1911. gadā viņš apmeklēja Indiju un Ceilonu. 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Bernē. 
Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā Hese pieteicās Vācijas impērijas karadienestā, taču vēlāk kļuva par kara pretininieku. 1917. gada rudenī viņš uzrakstīja romānu Demian, kuru publicēja pēc kara beigām 1919. gadā ar pseidonīmu Emīls Sinklērs (Emil Sinclair)  .

Hese nomira 1962. gada 9. augustā no smadzeņu triekas 85 gadu vecumā.

Heses darbu pamattēma ir garīgie meklējumi. Popularitāti Hese ieguva ar romānu Demians. To ļoti augstu novērtēja Tomass Manns. Romānā atspoguļojās Heses interese par Junga psihoanalīzi. Sākotnēji Demians tika publicēts ar pseidonīmu Emīls Sinklērs (romāna galvenā varoņa vārds), taču vēlāk Hese atzina savu autorību. Romāna problēma — galvenā varoņa grūtības izvēlēties starp savu mietpilsonisko eksistenci un haotisko, juteklisko pasauli.

Indijas ceļojums kļuva par pamatu romānam Sidharta. Šis romāns balstās uz Gautamas Budas dzīvesstāstu. Bramaņa dēls saceļas pret sava tēva mācību un tradīcijām. Viņš atrod savu ceļu, ar laiku sasniedzot apskaidrību.




#Article 86: Džons Loks (302 words)


Džons Loks (John Locke; dzimis , miris ) bija apgaismības laikmeta angļu filozofs. Empīrists. Viens no liberālisma pamatlicējiem.

Dzimis 1632. gada 29. augustā Raitonā netālu no Bristoles puritāņu ģimenē. Anglijas pilsoņu kara laikā no 1647. līdz 1652. gadam mācījās prestižajā Vestminsteras skolā Londonā. Savas mācības turpināja Oksfordas universitātē, bet no 1652. līdz 1667. gadam bija pasniedzējs. Viņš izvēlējās apgūt medicīnu. Universitātē viņš sadraudzējās ar fiziķi Robertu Boilu.

No 1667. līdz 1675. gadam strādāja kā domubiedra un valstsvīra lorda Ešlija personīgais ārsts, vēlāk sekretārs, viņa mājā Londonā. Šajā laikā viņš sarakstīja savu pirmo darbu.

No 1675. līdz 1688. gadam sakarā ar politiskajiem notikumiem Anglijā un vigu vajāšanu viņš pameta Angliju. Loks uzturējās Francijā un Nīderlandē, kur pavadīja laiku ar daudziem ievērojamiem tā laika zinātniekiem un filozofiem. 1688. gadā atgriezās Anglijā un publicēja vairumu savu darbu. Tajā laikā tika atzīts par Eiropas ievērojamāko filozofu. Satika un iedraudzējās ar Izāku Ņūtonu.

No 1691. līdz savai nāvei 1704. gadā dzīvoja lēdijas Masamas ģimenē Eseksā. Lēdija Masama bija viena no pirmajām feminisma ideoloģēm.
Viņš nomira 1704. gada 28. oktobrī, 72 gadu vecumā.

Loks aizstāvēja valdību, kurai piekrišanu devuši tie, pār kuriem tā valda, un cilvēka dabiskās tiesības uz dzīvību, brīvību un privātīpašumu. Loks bija viens no britu empīristiem (tādi bija arī Deivids Hjūms un Džordžs Bērklijs).

Loks uzsvēra maņu, nevis intuīcijas vai dedukcijas nozīmi zināšanu iegūšanā. Loks uzskatīja, ka piedzimstot cilvēka prāts ir kā tabula rasa, tīra tāfele, uz kuras maņas atstāj nospiedumus, kas veido zināšanas. Viņš uzskatīja arī, ka visi cilvēki piedzimst labi, vienlīdzīgi un neatkarīgi.

Savos Divos traktātos par valdību Loks noliedza teoriju par karaļu dievišķajām tiesībām un tādu valsti, kādu to uztvēra angļu filozofs Tomass Hobss. Loks apgalvoja, ka suverenitāte piemīt nevis valstij, bet cilvēkiem. Daudzas no Loka idejām vēlāk tika iekļautas ASV konstitūcijā.

Loks bija par reliģijas brīvību un reliģijas atdalīšanu no valsts.




#Article 87: Francs Kafka (953 words)


Francs Kafka (; dzimis , miris ) bija ebreju izcelsmes Austroungārijā dzimis vāciski runājošs rakstnieks. Viņa literārie darbi pārsvarā tika publicēti pēc viņa nāves. Tie pauž XX gadsimta cilvēka atsvešinātību no pasaules. Kafkas darbu tēmas ir dehumanizācija, birokrātiski labirinti, sabiedrība ar totalitārisma iezīmēm; tiem raksturīga groteska un absurds.

Kafku uzskata par vienu no nozīmīgākajiem modernisma rakstniekiem.

Francs Kafka piedzima 1883. gada 3. jūlijā Prāgā sīktirgotāja Hermaņa Kafkas (1852—1931) un viņa sievas Jūlijas, dzimušas Levijas (1856—1934) ģimenē. Viņam bija divi brāļi (Georgs un Heinrihs), kas abi nomira, nesasniedzot divu gadu vecumu, kā arī trīs māsas (Gabriela, Valērija un Otīlija). Liela nozīme Kafkas dzīvē bija viņa attiecībām ar tēvu, kurš bija dominējoša personība. Kafka viņu vēlāk attēloja kā visai brutālu cilvēku.

Attieksme pret savām ebreju saknēm viņam bija divējāda. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: Kas gan man ir kopīgs ar ebrejiem? Man tikpat kā nekas nav kopīgs pašam ar sevi, un man vajadzētu klusi stāvēt stūrī, apmierinātam, ka varu elpot.
No 1889. līdz 1893. gadam Kafka mācījās Prāgas Vācu zēnu skolā (Deutsche Knabenschule), pēc tam — Vācu ģimnāzijā, vēlāk Prāgas Kārļa Universitātē studēja jurisprudenci (sākumā gan iestājās studēt ķīmiju) un 1906. gadā ieguva tajā doktora grādu. Šajā laikā viņš kļuva par intelektuāļu loka locekli (tajā bija arī Makss Brods, ko viņš sastapa 1902. gadā). Pēc studiju beigām Kafka sāka strādāt itāliešu apdrošināšanas uzņēmuma Assicurazioni Generali Prāgas filiālē, bet pēc tam — Bohēmijas Karalistes Strādnieku nelaimes gadījumu apdrošināšanas institūtā, kur viņš ar laiku kļuva par institūta sekretāru. Karjeras izvēli Kafka motivēja ar to, ka pēcpusdienas viņš varēja veltīt rakstīšanai.

Aptuveni 1904. gadā Kafka sāka rakstīt, dienā rakstot ziņojumus par rūpnieciskām nelaimēm un draudiem veselībai, bet naktī — stāstus. Fragmenti no viņa darba Beschreibung eines Kampfes 1909. gadā parādījās žurnālā Hyperion. Pirmie publicētie Kafkas darbi, īsi dzejoļi prozā, tajā pašā žurnālā bija parādījušies jau 1908. gadā. Vēlāk tie tika iekļauti viņa pirmajā grāmatā Betrachtung (1912). 1912. gadā viņš satika Feliciju Baueri, 24 gadus vecu stenogrāfisti no Berlīnes. Kafka viņu brīdināja, ka kopdzīve nozīmētu klosterniecisku dzīvi sānu pie sāna ar vīrieti, kurš ir viegli aizkaitināms, melanholisks, nerunīgs, neapmierināts un slimīgs. Felīcijai Bauerei viņš rakstīja, ka sastāv tikai no literatūras.
Kafkas pirmais radošais periods sākās ar tādiem stāstiem kā Tiesa (Das Urteil) un Pārvēršanās (Die Verwandlung), kurā Gregors Zamza pamostas un konstatē, ka ir pārvērties par milzīgu kukaini. Istabā ieslēgtu un vienu viņu pamet mietpilsoniskā ģimene. Viņš mirst pēc tam, kad paša tēvs viņam iesviež ar sabojātu ābolu.

Sākot ar Pirmo pasaules karu, Kafka sāka sacerēt mazāk romānu un noveļu, taču viņš turpināja rakstīt vēstules un dienasgrāmatas. Piezīmju grāmatiņās, kuras Kafka ieviesa 1910. gadā, viņš pierakstīja savas literārās idejas, sapņus, ikdienas notikumus un atgadījumus. Nozīmīga vieta viņa dzīvē bija redzētajām teātra izrādēm un filmām.

Kafkas personība cieši saistās ar viņa askētisko dzīvesveidu un daudzajām slimībām — viņš cieta no migrēnas, bezmiega, aizcietējumiem, augoņiem. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās viņam diagnosticētu klīnisku depresiju. Viņš mēģināja ārstēties ar veģetāras diētas un liela daudzuma nepasterizēta piena lietošanas palīdzību — pēdējais apstāklis, iespējams, izraisīja viņa saslimšanu ar tuberkulozi 1917. gadā.

Pēc pasaules kara beigām 1919. gadā viņš nokļuva slimnīcā spāņu gripas dēļ. Kafka arvien garākus laika sprīžus pavadīja dažādās lauku sanatorijās.
Viņš iemīlējās Milenā Jesenskā, divdesmit četrus gadus vecā rakstniecē un žurnālistē, kas dažus viņa stāstus bija pārtulkojusi čehu valodā. Pēc viņu attiecību beigām Kafka uzrakstīja romānu Pils.

Pēdējās sešas savas dzīves nedēļas Kafka pavadīja sanatorijā. Viņš cieta slāpes, un savā pēdējā vēstulē vecākiem viņš atminas savu bērnību, kad kopā ar tēvu pirts apmeklējumu laikā mēdza dzert alu.

Francs Kafka nomira no balsenes tuberkulozes 1924. gada 3. jūnijā. Tiek uzskatīts, ka, iespējams, viņa nāves iemesls bija bads — slimība ēšanu darīja neiedomājami sāpīgu.

Daudz Kafkas rakstnieka karjeras veicināšanā darīja viņa draugs Makss Brods, tomēr Kafka publicēja tikai dažus stāstus. Pirms nāves Kafka lūdza, lai viņa manuskripti tiktu iznīcināti, taču Makss Brods šo lūgumu neizpildīja un publicēja nepabeigtos romānus Process, Pils un Amerika. Dora Diamanta gan iznīcināja viņas rīcībā esošos manuskriptus.

Kafkas visslavenākais darbs, bez šaubām, ir romāns Process. Tajā atspoguļoti galvenā varoņa Jozefa K. centieni izbeigt tiesas procesu, kas pret viņu sākts, lai arī viņš neko nav noziedzies. Viņam tā arī netiek paskaidrots, par ko viņu grasās tiesāt. Romānam ir absurda literatūras iezīmes, ko jau sastop viņa agrākajā literārajā darbā Pārvēršanās (Die Verwandlung, 1915)Jozefs K. sastopas ar likuma sekām, taču nezina pašu likumu (un to, vai tas vispār pastāv). Šī tēma tālāk turpināta Kafkas romānā Pils (Das Schloß, 1926), ko viņš tā arī nepabeidza (darbs apraujas teikuma vidū).
Viņa pēdējais (lai arī iesākts rakstīt visagrāk, nepabeigts tāpat kā pārējie) romāns bija Amerika (Amerika, 1927), kas tika publicēts 1927. gadā. Kafka pats Amerikā nekad nebija bijis, taču viņa romāna galvenais varonis, septiņpadsmitgadīgais Karls Rosmans, ierodas Ņujorkā kā imigrants un ierauga Brīvības statuju, kuras rokā nav vis lāpa, bet gan zobens. Nosaukumu Amerika darbam deva Makss Brods, tā oriģinālnosaukums bija Pazudušais. Jāmin, ka arī pārējos Kafkas romānus sakārtoja Brods, tāpēc Kafkas iecerētā nodaļu secība nav zināma.

Kafkas darbu pamattēma ir neizprotamā, baisā pasaule, ko simbolizē birokrātiskā iekārta. Cilvēks nevar šo pasauli saprast un nespēj tajā eksistēt. Kafkas romānus raksturo absurda lietojums — tajos dzīve būtībā ir spēle, kuras noteikumus cilvēks nezina un tāpēc nepārtaukti pārkāpj. Jebkura uzvara ir tikai šķietama. Bieži mijas detalizēti aprakstīta reāla pasaule ar absolūti sirreāliem notikumiem. Būtiski ir tas, ka parasti vienīgais, kam notikumi liekas neparasti, ir galvenais varonis, kurš tāpēc atrodas absolūtā atšķirtībā no citiem. Svarīgākās Kafkas darbu idejas un tēmas ir absurds, atsvešinātība, šaubas, formalitāte, vainas sajūta, bezgalība, niecīgums, labirinti, bezjēdzība, bezcerība.

Starp autoriem, no kā Kafka ietekmējās, jāmin Frīdrihs Nīče, Artūrs Šopenhauers, Sērens Kirkegors, Johans Volfgangs fon Gēte, Gistavs Flobērs, Fjodors Dostojevskis un Čārlzs Dikenss. Savukārt Kafkas ietekmi uz savu literāro darbību atzinuši daudzi 20. gadsimta rakstnieki, tai skaitā Horhe Luiss Borhess, Albērs Kamī, Eižens Jonesko, Džons Maksvels Kutzē, Žans Pols Sartrs, Žuze Saramagu, Džeroms Deivids Selindžers.




#Article 88: Optika (272 words)


Optika ( — ‘redze’) ir fizikas nozare, kas apraksta gaismas uzvedību un īpašības, kā arī gaismas mijiedarbību ar vielu. Tā aplūko galvenās parādības, kuras saistītas ar gaismas izstarošanu, izplatīšanos un pārvēršanos citos matērijas un kustības veidos. Optikas attīstības sākumā tā pētīja tikai to starojuma daļu, kas, nonākot acī, izraisa redzes sajūtu. Šo starojumu sauc par redzamo gaismu. Mūsdienās optikas pētāmo parādību lauks ir stipri paplašinājies un tā bez redzamās gaismas aplūko arī neredzamo starojumu: infrasarkanos starus, ultravioletos starus un rentgenstarus. Bieži vien visu šo starojumu kopumu sauc par gaismu.

Optika ir visai daudzpusīga fizikas daļa, kura ļoti bagāta ar dažādām parādībām un likumsakarībām, tādēļ tai ir daudzas nozares.

Optikas nozares ir šādas:

Optika ir viena no svarīgākajām fizikas nozarēm, kura cieši saistīta ar visām pārējām. Kaut arī tās veidošanās vēsture ilgst jau daudzus simtus gadu, arī mūsdienās tā strauji attīstās un tajā tiek atklātas arvien jaunas parādības. Optiku ļoti plaši izmanto tehnikā (tehnikā pašas precīzākās ir optiskās mērīšanas metodes), un tā ir saistīta gan ar vielas uzbūves teoriju, gan ar mācību par elektroniem, atomiem, atomu kodoliem, elementārdaļiņām utt. Izmantojot optikas sasniegumus un metodes, tiek sekmīgi veidotas un pārbaudītas praksē vielas uzbūves teorijas. It sevišķi tas ir svarīgi kodolfizikā un elementārdaļiņu fizikā. Savukārt, piemēram, spektroskopija un luminiscence dod ziņas par atomu un kodolu uzbūvi. Ar kombinatīvo izkliedi pēta spēku raksturu starp atomiem un molekulām. Maikelsona eksperiments un kustošu vidu optika bija eksperimentālā bāze relativitātes teorijai. Gravitācijas sarkanās nobīdes mērījumi deva iespēju pārbaudīt vispārīgo relativitātes teoriju. Gaismas kvantu ģeneratoru radīšana optikas pielietojamības robežas kā fizikālos eksperimentos, tā arī tehnikā ir ļoti paplašinājušas. Daudzus svarīgus zinātnes un tehnikas uzdevumus var veikt, pielietojot tieši optiskās parādībās.




#Article 89: Kvantu dators (169 words)


Kvantu dators ir skaitļošanas ierīce, kuras darbības pamatā ir tādas kvantu mehānikas parādības kā kvantu superpozīcija (angliski: quantum superposition) un sapīti stāvokļi (angliski: entangled states). Zinātnes nozari, kas salīdzina kvantu un klasisko datoru iespējas kā arī pēta iespējamās kvantu datoru fizikālās realizācijas, sauc par kvantu skaitļošanu.

Ir veikti veiksmīgi eksperimenti, kas parāda, ka kvantu skaitļošanas operācijas ir iespējams veikt ar nelielām kvantu sistēmām. Būtiskākais šķērslis lielāku kvantu datoru izveidei ir dekoherence (angliski: decoherence).

Ir izstrādāti teorētiski algoritmi, kas izmanto kvantu datoru īpašās iespējas. Nozīmīgākie no tiem ir Šora algoritms skaitļu sadalīšanai pirmreizinātājos un Grovera algoritms meklēšanai nesakārtotā datubāzē. Ja zinātniekiem izdosies izveidot liela mēroga kvantu datorus, tad ar to palīdzību noteikta veida problēmas būs iespējams atrisināt daudz ātrāk par jebkuru klasisko datoru. Tas apdraudētu pastāvošo kriptosistēmu (piemēram, RSA) drošību.

Latvijā ar kvantu skaitļošanu nodarbojas vairāki pētnieki Latvijas Universitātē, tajā skaitā Rūsiņš Mārtiņš Freivalds, Juris Smotrovs un Andris Ambainis, kas 2003. gadā postulēja t.s. kvantu klejošanas metodi. Latvijas Universitātes zinātnieki profesora Ambaiņa vadībā koordinē lielus Eiropas pētniecības projektus kvantu skaitļošanā.




#Article 90: Rīga (1724 words)


Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais rūpniecības, darījumu, kultūras, sporta un finanšu centrs Baltijas valstīs, kā arī nozīmīga ostas pilsēta. Ar  iedzīvotājiem  tā ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs un trešā lielākā pilsēta (pēc Sanktpēterburgas un Stokholmas) visā Baltijas jūras reģionā (pēc iedzīvotāju skaita pilsētas robežās). Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2. Rīgas pilsētas robežās dzīvo aptuveni viena trešdaļa, bet Rīgas aglomerācijā (Rīga un tai piegulošā teritorija, ieskaitot tuvākās pilsētas) vairāk nekā puse (1,07 miljoni) visu Latvijas iedzīvotāju. Rīgas plānošanas reģionā 2010. gada sākumā dzīvoja 1 081 137 iedzīvotāji.

Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un ir ievērojams ar jūgendstila arhitektūru, kurai, pēc UNESCO viedokļa, nav līdzīgu pasaulē. Rīga bija viena no 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām.                                                                      

Kopš dibināšanas 1201. gadā līdz mūsu dienām Rīga ir Baltijas valstu lielākā pilsēta un viena no ievērojamākajām ostām Baltijas jūras austrumdaļā. Politiski un administratīvi tā ilgu laiku bijusi reģiona politiskais centrs, bet sākot ar 20. gadsimtu — Latvijas Republikas galvaspilsēta.

Rīga ir bijusi galvaspilsēta šādām valstīm un autonomajām teritorijām:

Sakarā ar globālo finanšu krīzi 2008. gadā Latvijas ekonomika pēc rekordstraujas attīstības 2000. gados pārkarsa. Nonākot recesijā, daudzi celtniecības un attīstības projekti tika ierobežoti vai apturēti, tomēr bija arī projekti, kuru attīstība apturēta netika. Nozīmīgākie no tiem bija Dienvidu tilts ar piebraucamajiem ceļiem abpus Daugavas, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka (tā dēvētā Gaismas pils).

Rīgas pilsēta atrodas Latvijas centrālajā daļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē, Viduslatvijas zemienē, Rīgavas un Tīreļu līdzenuma teritorijā, abos Daugavas krastos (teritoriju Daugavas kreisajā krastā sauc par Pārdaugavu). Rīga ir tipiska līdzenuma pilsēta ar atsevišķiem pauguriem, no kuriem augstākais ir Dzegužkalns — 26 metri virs jūras līmeņa. Vidējais virsmas augstums ir aptuveni 6 metri.

Izplatīti leduslaikmeta beigu posma un pēcleduslaikmeta Baltijas ledus ezera abrāzijas—akumulācijas, Litorīnas un Pēclitorīnas jūras un deltu akumulatīvie, upju erozijas un akumulatīvie veidojumi, pēcleduslaikmeta kāpas, purvi. Pārsvarā plakani vai viļņoti, vietām pārpurvoti līdzenumi, kas atrodas 1—11 metrus virs jūras līmeņa. Vietām stiepjas vairākus kilometrus garas, paugurainas kāpu grēdas un atsevišķi 1—3 hektārus lieli kāpu masīvi, kuru augstums 10—28 metri virs jūras līmeņa.

Rīgas klimata veidošanā svarīga nozīme ir Atlantijas okeāna mēreno platuma grādu gaisa masām, kas saistītas ar aktīvu ciklonisko darbību. Tāpēc te bieži ir nokrišņi un apmācies laiks. Vasaras ir relatīvi vēsas. Aptuveni 220 dienas gadā Rīgā valda jūras gaisa masas. Klimatu ietekmē arī apbūve, saimniecisko objektu izvietojums, laukumu un parku platība, lielu ūdenstilpju (Rīgas jūras līča, Daugavas, Ķīšezera) tuvums. Gaisa piesārņojuma dēļ vidējā temperatūra Rīgā parasti ir 2—3 grādus augstāka nekā pilsētas tuvākajā apkārtnē.

Saules leņķa maksimums ir 22. jūnijā, 56,4°, bet zemākais — 22. decembrī, tikai 9,6° virs horizonta. Rīgā visos gadalaikos ir palielināts mākoņainums, tāpēc faktiskais saules spīdēšanas ilgums vasarā ir 54—57%, ziemā tikai 14—25% no iespējamā. Vidēji gadā saule Rīgā spīd 1812 stundas — attiecīgi jūnijā vidēji 282 stundas, bet decembrī 25 stundas. Ziemā bez saules ir vidēji 13—20, bet vasarā tikai 1—2 dienas mēnesī. Summārā gada radiācija Rīgā sasniedz 3460,9 MJ/m2 (82 kcal/cm2), no tās jūnijā — 615,9 MJ/m2 (82 kcal/cm2), bet decembrī 25,2 MJ/m2 (0,6 kcal/cm2).

Viszemākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas janvārī un februārī.

Visaugstākās gaisa temperatūras Rīgā parasti tiek reģistrētas jūlijā un augustā.

Okeāna gaisa masu ietekmē ziemā ir raksturīgi atkušņi, līdz pat 10 dienām mēnesī. Sala periodi parasti sākas decembra vidū un turpinās līdz februāra beigām. Ļoti aukstas ziemas pēdējos 50 gados bijušas 1939./1940., 1941./1942., 1955./1956., 1978./1979., 1984./1985., 1986./1987. gados. Vasarā gaisa temperatūra galvenokārt ir no +5 līdz +15 grādiem naktī līdz +20, +25 grādiem dienā. Diennakts temperatūras amplitūda sasniedz 8—10 grādus, reizēm pat 20 grādus. Periods, kad vidējā diennakts temperatūra Rīgā pārsniedz +15 grādus, nav garš (no jūnija vidus līdz augusta beigām). Karsts laiks, kad vidējā diennakts temperatūra pārsniedz +25 grādus, vasarā maksimāli iespējams 7—9 dienas (1936, 1939. gadi). Pavasaris ir auksts un ieildzis, bet rudens silts un garš.

Veģetācijas periods, kad diennakts vidējā temperatūra +5 °C vai augstāka, sākas vidēji 14. aprīlī un ilgst 192 dienas, augu augšanas aktīvais periods (temperatūra +10 °C vai augstāka) — 144 dienas. Salnas parasti beidzas ap 25. aprīli, bet atsevišķos gados var būt vēl 15. maijā (1927. gads). Agrākās rudens salnas reģistrētas 1906. gada 26. septembrī. Apkures sezona, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir +8 °C vai zemāka, sākas 8. oktobrī un ilgst 204 dienas. Pilsētas centrā, tāpat kā visās lielajās pilsētās, ir siltāks nekā nomalēs. Ziemā šī temperatūras starpība var sasniegt pat 8—10 grādus un vairāk. Daudz agrāk beidzas pavasara un vēlāk sākas rudens salnas (atšķirība līdz 20 dienām).

Mēreno platuma grādu jūras gaisa masas valda vidēji 179 dienas gadā. Aukstajā gadalaikā tās bieži rada atkusni, bet dažos gados padara stipri maigāku pat visu ziemu. Vasarā tās atnes vēsu, mākoņainu un lietainu laiku. Sevišķi vēsa un lietaina bija 1974. gada vasara. Ciklonu maksimums novērojams rudenī — 55 dienas, vasarā — 41 dienu. Reizēm 50—60 dienas gadā ieplūst arktiskās gaisa masas, kas izraisa strauju gaisa temperatūras pazemināšanos, bet ziemā stipru salu ar temperatūrām zem −30 °C. Tomēr parasti tas nesaglabājas ilgāk par 2—3 dienām. Dienvidu cikloni no Vidusjūras un Melnās jūras dažreiz vasarā atnes tropiskās gaisa masas. Ik gadu vidēji 160—180 dienas Rīgā valda anticikloni. Tad parasti ir sauss un skaidrs laiks. Ziemā tie stipri pazemina temperatūru, bet vasarā ir cēlonis ilgstošam karstumam. Anticiklona ietekmē sevišķi sausa un karsta bija 1972. gada vasara. Gada laikā Rīgai vidēji pāri iet 170—180 dažādas atmosfēras frontes. Ar tām saistās vēja pastiprināšanās, nokrišņi, pērkona negaisi, krusa, puteņi. Ziemā siltās atmosfēras frontes izraisa atkalu, miglu un smidzinošu lietu.

Rīgas vidējās, minimālās un maksimālās temperatūras, kā arī vidējā nokrišņu daudzuma tabula.

Rīgā primārā ir piejūras līdzenumu fauna, kas sastāv no priežu un jaukto mežu dzīvniekiem, no zālāju un purvu, smilšainu un purvainu augšņu iemītniekiem, kā arī no dažādu ūdenstilpju apdzīvotājiem. Līdz ar cilvēka saimnieciskās darbības intensifikāciju pilsētas fauna ir radikāli pārmainījusies un noplicinājusies. Rīgas centrālajā daļā primārā fauna ir gandrīz pilnīgi iznīkusi, daļēji tā saglabājusies izklaidus apbūvētajos rajonos, bet samērā labi pilsētas perifērijā.

Rīgas zīdītājdzīvnieku fauna nav speciāli pētīta, tādēļ precīzu konstatēto sugu skaitu nevar noteikt. Pilsētas nomalēs, kā arī dzīvojamajos rajonos samērā bieži ieklejo aļņi, dažkārt stirnas, retāk mežacūkas, vairākkārt ieklīdušas rudās lapsas. Mežos, kapsētās un parkos sastopamas Eirāzijas vāveres, pilsētas nomalēs un Daugavas salās — pelēkais zaķis, piemērotos biotopos iespējams atrast Eiropas kurmi, retāk Eiropas ezi, kā arī meža cirsli un mazo cirsli. No plēsējiem Rīgas teritorijā konstatēta Amerikas ūdele (galvenokārt gar Daugavu), retāk sesks un meža cauna.

Daudzveidīga ir Rīgas putnu fauna. Reģistrētas aptuveni 250 sugas no 308 Latvijā sastopamajām. Aptuveni 150 sugas Rīgas teritorijā ligzdo. Vairākums ligzdotāju pilsētā veido nelielas populācijas. Lielas populācijas ir putniem, kuru ligzdošana ir saistīta ar ēkām — piemēram, mājas balodim, mājas zvirbulim, arī svīrei un kovārnim. Dažas putnu sugas Rīgā konstatētas tikai vienu reizi. Dzīvojamo namu rajonos, apstādījumos un parkos dominē lielā zīlīte, bieži sastopams melnais meža strazds, žubīte, gaišais ķauķis, sīlis, gredzenūbele, vārna un žagata. Kapsētās un lapu koku audzēs sastopama arī lakstīgala, sarkanrīklīte, melnais mušķērājs, daudz zīlīšu, ķauķu, ķauķīšu. Priežu mežos mīt žubīte, vītītis, cekulzīlīte, erickiņš. Daugavā un ezeros ir milzīgas lielo ķīru kolonijas. Pļavās sastopama ķīvīte, smiltājos — upes tārtiņš, ūdenstilpēs — meža pīle.

Rīgas pilsēta ir iedalīta sešās administratīvās vienībās:

Pēc platības lielākais ir Kurzemes rajons, bet mazākais Centra rajons. Pēc iedzīvotāju skaita lielākā ir Latgales priekšpilsēta, savukārt Vidzemes priekšpilsēta un Centra rajons pēc nacionālā sastāva ir vienīgie, kuros latviešu ir vairāk nekā krievu tautības iedzīvotāju. Interesants fakts ir arī tas, ka Vidzemes un Zemgales priekšpilsētas ir vienīgās, kurās iedzīvotāju skaits pēdējo gadu (2006—2008) laikā ir pieaudzis, savukārt Latgales priekšpilsētā tas ir visstraujāk samazinājies.

Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2, bet, pierēķinot piepilsētas, tās platība sasniedz aptuveni 7000 km2 ar 1,15 miljoniem iedzīvotāju.

Skatīt arī: Rīgas apkaimju uzskaitījums

Naturalizācijas dēļ pieauga rīdzinieku - Latvijas pilsoņu īpatsvars. 2007. gadā Rīgā bija piereģistrēti 503 573 Latvijas pilsoņi (69,6%), 197 752 Latvijas nepilsoņi (27,3%), 111 bezvalstnieki, kā arī 22 495 citu valstu pilsoņi (3,1%)., turpretī 2017. gadā Rīgā bija piereģistrēti 529 794 Latvijas pilsoņi (75,2%), 125 344 Latvijas nepilsoņi (17,8%), 99 bezvalstnieki, 104 alternatīvie, 58 bēgļi, kā arī 49 077 citu valstu pilsoņi (7,0%).

No 1990. līdz 2015. gadam, samazinoties iedzīvotāju skaitam Rīgā, samazinājās arī gandrīz visu etnisko grupu iedzīvotāju skaits, tomēr latviešu, kā arī mazāku grupu (kuru īpatsvars ir zem 1%) skaits samazinājās lēnāk, nekā etnisko krievu, baltkrievu,  ukraiņu un poļu skaits. Kopš 2000. gada latvieši atkal ir lielākā etniskā grupa Rīgā, bet kopš 2015. gada sāka pieaugt arī to iedzīvotāju absolūtais skaits, kas deklarējas Rīgā kā latvieši. Palielinās Rīgas pastāvīgo iedzīvotāju skaits, kas pieder mazākām etniskām grupām (2018. gadā 5,6%) vai arī neizvēlas tautību (2018. gadā 3,5%).

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem  tas bija šāds:

Latviešu skaita izmaiņas Rīgā pēc tautas skaitīšanu datiem (1867—2020):

Piezīme: * Uzskaite pēc ikdienā lietotās valodas.
Avots: Tautas skaitīšanu dati.

Latvijas augstākā būve atrodas Rīgā, tas ir Rīgas radio un televīzijas tornis Zaķusalā. Tā augstums ir 368,5 metri. Tas ir ne tikai augstākais tornis Baltijas valstīs, bet arī augstākais Eiropas Savienībā un 13. augstākais televīzijas tornis pasaulē. Savukārt augstākās biroju vai dzīvojamās augstceltnes Rīgā ir Saules akmens, Panorama Plaza II un Zinātņu akadēmijas augstceltne, kuras sniedzas augstāk par 100 metriem. Z-Towers dienvidu tornis ir 123 metrus augsts.

Sabiedriskais transports Rīgā sastāv no 54 autobusu, 19 trolejbusu, 9 tramvaju, 33 minibusu un 9 nakts autobusu līnijām, kas savā starpā savieno visas Rīgas priekšpilsētas.

Pirmās autobusu satiksmes līnijas tika atklātas 1924. gadā. Līdz 1938. gadam visas autobusu līnijas piederēja privātiem uzņēmējiem. 19 autobusu līnijās kursēja 151 autobuss, gadā pārvadājot 29,25 miljonus pasažieru. Pašvaldības autobusu sabiedriskā transporta atklāšana notika 1938. gada 1. jūlijā.

Pirmais trolejbusu maršruts Rīgā tika izveidots no Daugavpils ielas līdz Viestura dārzam. Tas tika atklāts 1947. gada 4. novembrī plkst.16.30 Krišjāņa Valdemāra ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā. Pirmie Rīgā kursēja pirms kara Jaroslavļas Autobusu rūpnīcā būvētie JTB trolejbusi, kuri jau bija lietoti. Pirmie trolejbusi bāzējās 1. tramvaju depo (tagadējā 5. tramvaju depo) Brīvības ielā, vēlāk tie tika pārvietoti uz 2. tramvaju depo (tagadējo 1. trolejbusu parku) Ganību dambī. 1948. gadā tika atklāta trolejbusu līnija no Centrāltirgus uz Sarkandaugavu, ko drīz pēc tam pagarināja līdz Mežaparkam. Piecdesmitajos gados trolejbusu parks tika papildināts ar Engelsā (Krievija) ražotajiem trolejbusiem.

Latvijas futbola Virslīgā spēlē FK RFS, Riga FC un FS METTA/Latvijas Universitāte.

Katru pavasari Rīgā notiek Rīgas maratons.

Rīgā bāzēti arī vairāki basketbola klubi — Barons kvartāls, BK VEF Rīga, BK Latvijas Universitāte, BK Turība —, kā arī sieviešu basketbola klubi TTT Rīga, Latvijas Universitāte, RTU Merks u.c.

Rīgai ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:

Rīgā dzimuši:




#Article 91: Baltijas valstis (409 words)


Baltijas valstis (arī Baltija) ir trīs Eiropas Savienības valstis Baltijas jūras austrumu piekrastē — Latvija, Lietuva un Igaunija.
Ģeogrāfiskā un vēsturiskā ziņā par Baltijas sastāvdaļu var uzskatīt arī Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu, Polijai piederošos Suvalku apriņķi un Varmijas-Mazūrijas vojevodistes apriņķus, kur līdz pat 16. gadsimtam dzīvoja senprūšu ciltis. 13.—16. gadsimtā šīs zemes ietilpa Romas katoļu baznīcas Rīgas metropolijas teritorijā.

Sākotnēji par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras domīnijas, vēlāk Krievijas impērijas provinces vai guberņas (, ). Pēc Pirmā pasaules kara 20. gadsimta sākumā par Baltijas valstīm sāka dēvēt visas jaunās Baltijas jūras austrumu krasta valstis (t.s. Austrumbaltiju), kas bija izveidojušās pēc Krievijas impērijas sabrukuma, ieskaitot Lietuvu un līdz Otrajam pasaules karam arī Somiju.

Termina Baltija nozīme laika gaitā ir mainījusies. 17. gadsimtā par Baltijas provincēm sauca Zviedrijas aizjūras provinces () Igauniju, Ingriju un Livoniju, bet 18. un 19. gadsimtā Krievijas impērijas autonomās Baltijas guberņas (, ), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas.

Vācijas karaspēka okupētajā teritorijā 12. aprīlī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome prasīja izveidot Baltijas hercogisti un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. 11. jūlijā par Lietuvas karali ievēlēja vācu princi Vilhelmu fon Urahu, kas pieņēma Mindauga II vārdu. 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. 22. septembrī Vācija atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti, hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham. 7. novembrī Rīgā izveidoja Baltijas Reģentu padomi kā hercogistes pagaidu valdību. 18. novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība, Vācijas valdība 25. novembrī atzina Latvijas pagaidu valdības pilvaras visā latviešu apdzīvotajā teritorijā. Baltijas Reģentu padome nolika savas pilnvaras 28. novembrī.

Pēc Pirmā pasaules kara nosaukums Baltija bija visai izplūdis jēdziens, ar kuru dažkārt apzīmēja arī citas pēc Krievijas impērijas sabrukuma izveidojušās valstis, kas tiecās izveidot militāru savienību jeb Baltijas Antanti. Tā pie Baltijas valstīm nereti pieskaitīja arī Somiju, taču pēc Otrā pasaules kara Somijas un Baltijas valstu ceļi šķīrās un Somijai laika gaitā izdevās panākt, ka to uzskata par vienu no Ziemeļvalstīm. 

Pēc Baltijas valstu okupācijas Igauniju, Latviju, Lietuvu un pēc Otrā pasaules kara beigām arī Austrumprūsiju (1945. gadā Kēnigsbergas apgabalu, vēlāko Kaļiņingradas apgabalu) PSRS uzskatīja par vienotu teritoriālu vienību, dodot tām Krievijas impērijas pārkrievošanas laikā ieviesto nosaukumu Прибалтика (pie Baltijas jūras esošās impērijas zemes). Šo republiku kopīgā pieredze padomju sistēmā un to ciešā sadarbība neatkarības atgūšanā nostiprināja visu triju republiku kopīgo baltiešu identitāti.
Pēc tam, kad 1990. gada sākumā Baltijas republiku Augstākās Padomes pieņēma neatkarības deklarācijas, starptautiskajos plašsaziņas līdzekļos atgriezās Baltijas valstu nosaukums mūsdienu izpratnē.




#Article 92: Vaira Vīķe-Freiberga (524 words)


Vaira Vīķe-Freiberga (dzimusi Vaira Vīķe  Rīgā) ir latviešu sabiedriski politiskā darbiniece, zinātniece, vairāku augstskolu profesore un goda doktore. Pēc atgriešanās no emigrācijas Kanādā vadījusi Latvijas Institūtu, bet 1999. gadā tikusi ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti (2003. gadā amatā ievēlēta atkārtoti). 2001. gadā atzīta par Eiropas Gada cilvēku Latvijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.

Par savu mērķtiecīgo un enerģisko darbību ārpolitikā un Latvijas 20. gadsimta vēstures problēmu popularizēšanu un skaidrošanu, iemantojusi plašu Latvijas iedzīvotāju atzinību, kā arī atpazīstamību starptautiskajā politiskajā arēnā. 2006. gadā Vaira Vīķe-Freiberga tika izvirzīta ANO ģenerālsekretāra amatam, taču bija spiesta piekāpties Pana Kimuna kandidatūrai. Pēc prezidentūras termiņa beigām 2007. gadā turpinājusi aktīvi darboties starptautiskajā politikā un zinātnē.

Vairas Vīķes-Freibergas ģimene cēlusies no Doles salas, mūsdienās Vīķu māju vietu ir appludinājusi Rīgas HES ūdenskrātuve. Ģimene bija Otrā pasaules kara bēgļi — 1945. gadā Vaira kopā ar vecākiem atstāja Latviju un nonāca bēgļu nometnēs Vācijā, pēc tam Kasablankā, Marokā, līdz 1954. gadā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Kanādā. Vīķe-Freiberga studēja Toronto Universitātē, kur 1958. gadā ieguva bakalaura grādu un 1960. gadā — maģistra grādu psiholoģijā. 1965. gadā Makgila universitātē Monreālā ieguva psiholoģijas zinātņu doktora (Ph.D.) grādu eksperimentālajā psiholoģijā. Bijusi spāņu valodas tulkotāja un psiholoģe Toronto psihiatriskajā slimnīcā, kamēr rakstīja doktora disertāciju. Laika posmā no 1965. līdz 1998. gadam viņa bija Monreālas universitātes psiholoģijas profesore (pasniegusi psiholingvistiku, psihofarmakoloģiju, zinātnes teoriju un eksperimentālo metodi). 1998. gadā kļuvusi par emeritēto profesori. Vīķe-Freiberga aktīvi darbojās arī Kanādas trimdas latviešu kopienā. Viņa veica pētījumus latviešu folklorā, šajā laika posmā sarakstot 9 grāmatas. Ir latviešu studenšu korporācijas Spīdola biedre.

Savu divu prezidentūras termiņu laikā Vīķe-Freiberga ir bijusi ļoti populāra Latvijas iedzīvotāju vidū — viņas popularitātes reitings svārstījās no 70% līdz 85%. Viņa galvenokārt bija aktīva ārpolitikā. Vairai Vīķei-Freibergai bija liela loma Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā. Viņa bija arī stingra ASV politikas Irākā atbalstītāja. Vairākās no savām uzrunām viņa ir aicinājusi Krieviju atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu. Viena no svarīgākajām viņas uzrunām bija 2006. gadā ASV Kongresā.

Vaira Vīķe-Freiberga dažkārt tikusi kritizēta par viņas relatīvo pasivitāti Latvijas iekšpolitikā, lai arī Satversme paredz ierobežotu prezidenta varu valstī. Tomēr vairākas reizes viņa ir iebildusi pret Saeimas lēmumiem, piemēram, 2006. gadā divas reizes atdodot atpakaļ izskatīšanai Saeimā jautājumu par čekas maisu publiskošanu, pret ko prezidente strikti iebilda. 2007. gada sākumā prezidente atbalstīja Ministru prezidenta Aigara Kalvīša valdības lēmumu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju.

Pēc prezidentūras Vaira Vīķe-Freiberga aktīvi darbojas starptautiskajā politikā. Kopš 2013. gada decembra viņa ir Madrides kluba prezidente un Eiropas Padomes Ārlietu komisijas biedre, vairāku fondu Goda patronese. Eiropas Grāmatu balvas Atbalsta komitejas locekle. 2007. gada decembrī viņa tika ievēlēta par Eiropas Savienības Nākotnes (2020—2030) Pārdomu grupas viceprezidenti, 2008. gadā kļuva par Eiropas Iecietības un izlīguma padomes locekli un 2008. gada pavasarī bija ielūgta par Vecāko līdzstrādnieci (Fellow) Harvardas universitātes Džona F. Kenedija Valsts vadības skolas Politikas institūtā. Vadīja Eiropas Zinātnes padomes izvērtēšanas ekspertu komisiju (2008). Hāgas starptautiskās krimināltiesas Upuru kompensācijas padomes locekle kopš 2009. gada.

Pieņēmusi Biznesa augstskola Turība goda doktora zinātnisko grādu. 

Kopš 1960. gada Vaira Vīķe-Freiberga ir precējusies ar Imantu Freibergu, Kvebekas universitātes datorzinātņu profesoru. Viņiem ir divi bērni, Kārlis un Indra. 2010. gadā Indrai piedzima dēls Ivars, bet 2013. gadā pasaulē nāca Kārļa un viņa sievas Lindas meita Alise.




#Article 93: Padomju Savienība (3992 words)


Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) () bija totalitāra sociālistiska federatīva lielvalsts (PSR savienība), kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties boļševiku partijas rokās. 1922. gada beigās federatīvā valstī apvienojās formāli suverēnas valstis Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR, reālajai varai paliekot Maskavas centrālās valdības rokās. Padomju Savienība 1940. gada 17. jūnijā okupēja Latviju, nelikumīgi izveidojot Latvijas PSR, kuru anektēja 1940. gada 5. augustā. 1991. gada 6. septembrī PSRS atzina Latvijas neatkarību.

Krievijas pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1922. gadam boļševiku Sarkanā armija sakāva Balto kustības un vairāku nacionālo valstu armijas, iekarojot lielāko daļu bijušās Krievijas impērijas teritorijas. Lai dotu mazākumtautībām pašnoteikšanās šķietamību, 1922. gada decembrī Krievijas PFSR kopā ar Aizkaukāza PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR izveidoja PSR Savienību jeb PSRS.

Dažus gadus vēlāk Padomju Vidusāzijā sākās valstu veidošana. 1923. gada 30. oktobrī PSRS pievienoja Horezmas PSR, bet 1924. gada 19. septembrī Buhāras PSR. 1924. gada 27. oktobrī likvidēja Turkestānas APSR, Buhāras PSR un Horezmas PSR, to vietā izveidojot Uzbekijas PSR ar Tadžikijas APSR un Turkmēnijas PSR. Savu galīgo 15. republiku skaitu PSRS ieguva pēc Karēļu-somu PSR likvidēšanas 1956. gadā.

PSRS raksturoja tas, ka formālā vara atradās faktiskās varas pakļautībā. Formāli augstākā valsts varas institūcija sākotnēji bija Vissavienības padomju kongress, bet tā starplaikos — kongresa Prezidijs. 1936. gada PSRS konstitūcija izveidoja PSRS Augstāko Padomi, kurai bija likumdevēja un izpildvaras kontroles funkcijas. Augstākā Padome sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām, Savienības Padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus pilsoņi ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem no vienīgā atļautā komunistu un bezpartejisko saraksta. Gorbačova veikto konstitucionālo pārmaiņu rezultātā Augstāko Padomi 1989. gadā aizvietoja PSRS Tautas deputātu kongress. Augstākā Padome formāli apstiprināja PSRS Ministru padomi, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika tikai 2 AP sesijas. Sesiju starplaikā augstākā valsts varas institūcija bija PSRS AP Prezidijs, ko veidoja priekšsēdētāja, 15 vietnieki, sekretārs un 20 locekļi. No konstitucionālā viedokļa PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs (no 1990. gada PSRS prezidents) bija valsts vadītājs. Tas bija ceremoniāls amats, ko piešķīra otrās nozīmes politiķiem, kas galvenokārt pieņēma ārvalstu delegācijas.

Realitātē PSRS bija vienpartijas diktatūra, kurā vara piederēja Politbirojam. Atbilstoši partijas ideoloģijai, tas bija kolektīvs varas orgāns, bet parasti tajā dominēja viens vadonis. 1977. gada PSRS konstitūcijas 6. pants noteica komunistiskās partijas vadošo lomu, tā leģitimizējot partijas varu. Vienīgā legālā partija valstī bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP). Tai piederēja varas monopols, tā pilnībā kontrolēja visas valsts struktūras un funkcijas. Politbirojs vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP vairs nebija politiska, bet administratīva organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju — darbība. Partija kontrolēja visus masu saziņas līdzekļus un grāmatu iespiešanu. Tai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

PSRS dominēja viena vadoņa princips. Pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves pastāvēja kolektīvā vadība, kas beidzās līdz ar viena vadoņa uzvaru. Pēc Hruščova gāšanas pastāvēja ierobežota kolektīvā vadība, kurā dominēja Brežņevs.

Vara koncentrējās padomju nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki), kā arī augstākie zinātnes un kultūras pārstāvji. Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai mutiski norādījumi. Nomenklatūra veidojās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās pārstāvju izvēlē pastāvēja dažādība, var izdalīt vairākas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tie:

Nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T. i., par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu (speciālie veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam. 60.—70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālo aneksiju, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas, kā arī Tivas, Japānas ziemeļu salu un Čehoslovākijas austrumu daļas (Karpatu Rutēnijas) aneksijas rezultātā PSRS teritorija gandrīz sasniedza Krievijas impērijas platību tās ziedu laikos (ārpus PSRS robežām palika daļa Polijas un Somijas republikas un Aļaskas štats).

Par padomju sociālistisko republiku suverenitāti 1924. gada PSRS konstitūcijā bija rakstīts, ka: 
 3. pants. Savienoto republiku suverenitāte ir ierobežota vienīgi šīs Konstitūcijas ietvaros un vienīgi lietās, kas atbilst Savienības kompetencei. Ārpus šiem ietvariem katra savienotā republika patstāvīgi īsteno savu valsts varu; Padomju Sociālistisko Republiku Savienība aizsargā savienoto republiku suverēnās tiesības. 4. pants. Katra savienotā republika var brīvi izstāties no Savienības.

Savukārt 1936. gada PSRS konstūcijā bija papildināts, ka: 
 13. pants. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība ir savienota valsts, kas izveidota Padomju Sociālistisko Republiku brīvprātīgas apvienošanās rezultātā. 15. pants. Savienoto republiku suverenitāte ir ierobežota vienīgi šīs Konstitūcijas ietvaros un vienīgi lietās, kas atbilst Savienības kompetencei. Ārpus šiem ietvariem katra savienotā republika patstāvīgi īsteno savu valsts varu; Padomju Sociālistisko Republiku Savienība aizsargā savienoto republiku suverēnās tiesības. 17. pants. Katra savienotā republika var brīvi izstāties no Savienības.
 
Savukārt 1977. gada PSRS konstūcijā par PSR suverenitāti bija teikts, ka: 
 70. pants. Padomju Sociālistisko Republiku Savienība — vienota savienota daudznacionāla valsts, kas izveidota uz sociālistiskā federālisma pamatiem nāciju brīvas pašnoteikšanās un līdztiesīgu Padomju Sociālistisko Republiku brīvprātīgas apvienošanās rezultātā. 72. pants. Katrai savienotajai republikai ir tiesības brīvi izstāties no PSRS. 76. pants. Savienotā republika ir suverēna padomju sociālistiskā republika, kas apvienojusies ar citām padomju republikām Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.
Ārpus 73. pantā minētajiem ietvariem katra savienotā republika patstāvīgi īsteno savu valsts varu.

Rūpniecība bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija — t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās tautas īpašums. Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEP laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis saimnieciska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar tautas īpašumu un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.

Laiku starp Staļina nāvi un Hruščova atcelšanu var iedalīt divos posmos, kuru robeža ir 1959. gads. No 1953. gada valstī notiek aktīva destaļinizācija, ekonomiskās un politiskās reformas, kam seko pieci salīdzinošas stagnācijas un neveiksmju gadi. Pirmais posms iezīmē straujas politiskā terora beigas un gulaga nometņu slēgšanu. Tika veikti strauji uzlabojumi strādnieku un kolhoznieku dzīves apstākļos. Centralizēto ministriju kontroli aizstāja reģionālo sovnarhozu modelis. Valsts prestižu un pašapziņu cēla veiksmīgais padomju kosmosa programmas sākums. 1959. gadā sākas vairāki vāju ražu gadi, sliktākais no kuriem ir 1963. gads, atklājot padomju lauksaimniecības vājumu, ko nespēja glābt Hruščova lauksaimniecības kampaņas. Daudzās pilsētās sākās kopš kara gadiem neredzēts pārtikas trūkums. Hruščova varas pēdējos 6 gados strādnieku algas pieauga par 2—4% gadā, kamēr piena un gaļas cenas cēlās par 25—30%. Ekonomisko problēmu dēļ nenotika plānotā darba nedēļas saīsināšana un pensiju paaugstināšana. Sāka bremzēt strauji uzsāktā dzīvojamo māju celtniecības programma. Vieglā rūpniecība nespēja nodrošināt augošās produktu kvantitātes kvalitāti. Nepārdoto preču daudzums sasniedza 2 miljardus rubļu.

Pat oficiālie padomju dati atklāja padomju cilvēku uztura problēmas.

Papildus plānveida ekonomikas neefektivitātei, regulārajām neražām un melnajam tirgum, iedzīvotāju ikdienu ietekmēja algu stagnācija. Formāli algas turpināja augt, taču to pieaugums bija minimāls, kas nozīmēja arī preču patēriņa stagnāciju. Lai novērstu sabiedrības nemieru, pārtikas pamatproduktu cenas tika turētas nemainīgi zemas, kamēr iekāroto statusa produktu (īpaši automašīnu) cenas uzturēja augstas. Tas nodrošināja vismaz šķietamu sociālo vienlīdzību. Kā izņēmums minama padomju nomenklatūra, taču arī tās privilēģijas, salīdzinājumā ar mūsdienām, nebija tik uzkrītošas. Nomenklatūra saņēma papildus prēmijas, iespējas iepirkties labi apgādātos pārtikas un sadzīves preču specveikalos, vieglāku piekļuvi statusa priekšmetiem — dzīvokļiem, vasarnīcām, automašīnām un atpūtas braucieniem uz Austrumu bloka valstīm. Parādījās iespējas papildus peļņai. Ļoti labi atalgo ja darbu Sibīrijā, kur primitīvos dzīves un darba apstākļus atsvēra vairākas reizes lielāka alga. Attīstoties sakariem ar Trešo pasauli un Rietumvalstīm, īpaši iekārojamas kļuva darba iespējas ārzemju pārstāvniecībās, kur bija iespējas ne tikai nopelnīt valūtu, bet iegādāties preces pārdošanai PSRS.

Pārtikas produktu cenas veikalos palika zemas, kamēr subsīdijas un investīcijas kolhozos katru gadu pieauga, cerībā, ka pieaugs arī ražība. Subsīdijas lauksaimniecībai pieauga no 3,5 miljardiem rubļu 1965. gadā līdz 28,8 miljardiem 1981. gadā un 58,8 miljardiem 1985. gadā. Svarīgākos lēmumus par lauksaimniecības subsidēšanu pieņēma 1965. gada martā, 1970. gada martā un 1982. gada maijā.
Hruščova varas gados strauji pieauga visu iedzīvotāju grupu pirktspēja un pieprasījums pēc pārtikas, kamēr pārtikas ražošana stagnēja. Valsts uzspiestās iepirkuma cenas kolhoziem nozīmēja, ka gaļas lopu audzēšana tiem tikai radīja zaudējumus. 1965. gada subsīdijas sākotnēji noveda pie straujas lauksaimniecības izaugsmes, ko papildināja 1966. gada rekordraža, taču kopumā piecgadē ieplānotās investīcijas lauksaimniecībā netika veiktas. 70. gadu beigās PSRS piemeklēja neražas, sākās problēmas ar gaļas lopu audzēšanu. Ja galveno pārtikas produktu cenas gandrīz nebija mainītas kopš 1962. gada, tad algas bija pieaugušas gandrīz par 70%, kas radīja piedāvājuma un pieprasījuma nesakritību. Iedzīvotājiem nebija kur likt naudu. Rindas, nevajadzīgu produktu pirkšana vēlākai pārdošanai un melnais tirgus bija pieaugošā naudas apjoma rezultāts. Nestabila preču piedāvājuma rezultātā cilvēki masveidā izpirka visu. Veikalu darbinieki daudzas preces izpārdeva melnajā tirgū par paaugstinātām cenām, tā vēl vairāk samazinot veikalā esošo produktu daudzumu. Turīgākā iedzīvotāja daļa vismaz daļēji savus līdzekļus varēja iztērēt automašīnu un kooperatīvo dzīvokļu iegādē.

Oficiāli nabadzība Padomju Savienībā nepastāvēja, taču izmantoja terminu mazapgādātie. Hruščova varas laikā pētnieki veica vairākos minimālo ienākumu aprēķinus. 1967. gadā publiskoja 1959. gadā veiktu aprēķinu, kas četru cilvēku ģimenei (vecāki un divi bērni) ar visiem pieejamajiem sociālajiem pabalstiem minimālo ienākumu līmeni noteica uz 51 rubli mēnesī katram ģimenes loceklim. No šiem ienākumiem 56% tiktu tērēti pārtikai un 20% apģērbam, kamēr valsts subsidētās komunālās izmaksas būtu tikai 5,6%. Veselību un izglītību uzskatīja par bezmaksas. Tādējādi ģimenes ienākumiem mēnesī būtu jāpārsniedz 206 rubļi, lai tā nebūtu nabadzīga. Problēmas uzreiz radīja tas, ka 1965. gadā vidējā alga bija tikai 97 rubļi mēnesī. Šajā laikā 30% pilsētnieku un 40% laucinieku dzīvoja zem nabadzības sliekšņa.

Brežņeva varas gados veica jaunu nabadzības sliekšņa aprēķinu, kurā četru cilvēku ģimenei mēnesī vajadzēja 267 rubļus. PSRS vidējā alga šo līmeni sasniedza 1974. gadā. Tajā pašā gadā nabadzīgajām ģimenēm sāka izmaksāt 12 rubļu pabalstu par katru bērnu vecumā līdz astoņiem gadiem. 1981. gadā vidējā viena strādājošā mēnešalga sasniedza 172,5 rubļus, tādējādi četru cilvēku ģimenes ienākumi pēc nodokļiem bija ap 310 rubļiem. Vieglajā rūpniecībā, apkalpojošajā jomā, veselības aprūpē un kultūras jomā strādājošie parasti saņēma zemākās algas. 1981. gadā inženieri saņēma no 95 līdz 150 rubļiem, skolotāji no 80 līdz 140 rubļiem, ārsti no 100 līdz 170 rubļiem mēnesī. Vidējā pensija 1981. gadā bija 58,8 rubļi mēnesī. Trūkums un nabadzība veicināja zādzības no darbavietām, melno tirgu un kukuļņemšanu. 1980. gadā vairāk par 250 rubļiem mēnesī uz vienu ģimenes locekli saņēma 1,3% iedzīvotāju. 150-250 rubļus — 17,1%. 75-150 rubļus 55,9%. Mazāk par 75 rubļiem — 25,8% iedzīvotāju. Lai arī algas pakāpeniski cēla, nedaudz cēlās arī cenas. No 1980. līdz 1985. gadam gaļas cena auga par 5%, desu par 13%, zivju par 2%, augļu un dārzeņu par 21%. Vidējā inflācija šajos gados bija 6%. Pārtikai iedzīvotāji tērēja ap 34% savas mēnešalgas.

Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu, bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija — marksisms-ļeņinisms — PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās) tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, sniegta kārtējā oficiālā vēstures interpretācija. Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos.

Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinājās un pat saasinājās sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk — jauna padomju cilvēka veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru — melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās — padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes centās cilvēkos ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums — tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret nepartejiski domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas (čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. 30.—50. gados par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.

Sabiedrībā dominēja politiska atsvešinātība, sabiedriska pasivitāte, bailes no valsts represīvajām iestādēm, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska sabiedriskā leksika valodā, piedalīšanās brīvprātīgi-obligātajos valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs, politinformācijās u. tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu uzņēma kā pašsaprotamu.

Individuāla politisko negāciju kritika netika pieļauta un tika krimināli vajāta (Kriminālkodeksā bija pants par sociālistiskās dzimtenes nomelnošanu). Sociālo negāciju kritika tika organizēta centralizēti, veidojot atmaskojošus raidījumus TV (piemēram, Rīgas TV 70.—80. gados populārais raidījums TV pirts), preses slejas, karikatūras, kinofilmas, kur tika kritizēti alkoholiķi, ierāvēji, birokrāti u. c. aplami vidējā un zemākā ešelona nomenklatūras pārstāvji (valsts augstākā hierarhija netika kritizēta un tās lēmumus apšaubīt publiski nevarēja), tiem pretstatot godīgos un strādīgos vienkāršos cilvēkus.

Staļina varas laikā Ļeņina un Trocka aizstāvētās “pasaules revolūcijas” vietā galveno uzsvaru lika uz “sociālisma celtniecību vienā valstī”. Lielākās padomju ārpolitikas aktivitātes koncentrējās uz pierobežas valstīm. Pēc Otrā Pasaules kara vairākas Āzijas valstis ieguva neatkarību. Padomju vadība, vadoties pēc saviem ideoloģiskajiem uzskatiem, bija pārliecināta, ka jaunās valstis izvēlēsies sociālistiskās attīstības ceļu, un veidos ciešas attiecības ar jau esošajām Austrumu bloka valstīm.

 
Pēc 1960. gada PSRS-Ķīnas ideoloģiskais konflikts radīja konkurējošu spēku — Ķīnu, kas lai arī krietni nabadzīgāka, centās izplest savu politisko ietekmi Trešajā pasaulē. PSRS izvairījās atklāti militāri atbalstīt neatkarības kustības, ko Ķīna uzskatīja par revolūcijas ideālu nodevību. Hruščovs sniedza ierobežotu atbalstu pilsoņu kariem Kongo, Laosā un Vjetnamā. Jauno Āfrikas un Āzijas valstu vadītāji aizvien biežāk izrādījās nacionālisti, kas no PSRS pārņēma tikai vienpartijas diktatūras modeli, nesteidzoties veidot sociālismu. Lai raksturotu šo valstu attīstību, sāka izmantot frāzes “revolucionārā demokrātija” un “nekapitālistiskās attīstības ceļš”. Izveidojās tādi termini kā arābu sociālisms un afrikāņu sociālisms, kas gan ļoti atšķīrās no Maskavas vai Pekinas ideoloģiskajām nostādnēm.

Kubas raķešu krīze demonstrēja, ka PSRS ir pārāk vāja, lai ar savu kodolvairogu aizstāvētu valstis ārpus Austrumu bloka. Lai arī PSRS bija gatava un spējīga izveidot savu klātbūtni jaunajās valstīs, tā bija pārāk vāja, lai nopietni ietekmētu un veidotu to attīstību sev vēlamā virzienā. Izņēmumi bija dažas valstis (Kuba, Kongo Republika), kas pašas apzināti izvēlējās ieviest sociālismu. Cieša alianse ar PSRS nespēja novērst ASV veikto Ziemeļvjetnamas bombardēšanu 1965. gadā, kā arī Ēģiptes un Sīrijas sakāvi Sešu dienu karā 1967. gadā. Militārie apvērsumi gāza vairākus neatkarības līderus, kas bija veidojuši ciešas attiecības ar PSRS — Alžīrijas Ben Bella, Ganas Nkruma. 1965. gadā Indonēzijā pie varas nāca militārais režīms, kas nogalināja simtiem tūkstošu vietējo komunistu. Daudzas no jaunajām valstīm pievienojās Nepievienošanās kustībai. Kultūras revolūcijas sākums Ķīnā un Če Gevaras nāve Bolīvijā iezīmēja radikāli kreiso kustību konkurences apsīkumu, atstājot vietu pragmatiskākai PSRS politikai, kas veidoja attiecības ar dažādu valstu diktatoriskajiem režīmiem, piegādājot tiem lētus ieročus.

Lai risinātu tehnoloģiskās atpalicības un produktu trūkuma problēmas, PSRS bija nepieciešama attiecību uzlabošana ar Rietumvalstīm. PSRS bija nepieciešama tirdzniecība ar attīstītajām rietumvalstīm, tāpēc drīz pēc Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas ar nozīmīgākajām Eiropas valstīm un ASV tika uzsākta attiecību normalizācija. Paralēli PSRS turpināja atbalstīt nacionālās atbrīvošanās kustības Trešajā pasaulē un cieši kontrolēt Eiropas satelītvalstis.

Pēc Staļina nāves PSRS iekarotajās Eiropas valstīs pieļāva nelielu brīvību, ja netika apdraudēta padomju sistēma. Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku veidoja neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko sadarbību ar Rietumiem. Kopš 1956. gada revolūcijas apspiešanas Janoša Kadara pārvaldītajā Ungārijā notika ekonomikas liberalizācija. Polijā zemniekiem netika uzspiesta kolektivizācija. Taču 1968. gada Prāgas pavasaris Čehoslovākijā apdraudēja padomju varas tālāku pastāvēšanu, tāpēc Varšavas līguma valstu bruņotie spēki to apspieda. Brežņeva doktrīna uzsvēra, ka komunistiskā partija ir atbildīga ne tikai par vienu valsti, bet arī par citām sociālisma valstīm, un ka neviena sociālistiskā valsts nedrīkst nostāties pret pārējām sociālistiskajām valstīm.

Ekonomiskā sadarbība starp Austrumu bloka valstīm nebija ekonomiski izdevīga. Ekonomiskajā stagnācijā slīgstošā PSRS vairs nevarēja atļauties uzturēt savus Eiropas satelītus, kuros bija augstāks dzīves līmenis nekā pašā PSRS. Vairākas Austrumu bloka valstis sāka aizņemties līdzekļus Rietumos, lai uzlabotu savu dzīves stāvokli. Tas īpaši izpaudās Polijā, VDR un Rumānijā. Polijas valdības parāds ārzemju aizdevējiem pieauga no 7,4 miljardiem USD 1975. gadā līdz 21 miljardam 1980. gadā. Investīcijas rietumu tehnoloģijās nenesa gaidīto ražošanas produktivitātes pieaugumu, un noveda pie strādnieku nemieriem un Solidaritātes izveidošanās 1980. gadā, ko izdevās apspiest tikai 1981. gada 13. decembrī, ieviešot Polijā kara stāvokli. PSRS samazināja lētas naftas piegādes VDR, Ungārijai, Bulgārijai un Čehoslovākijai, lai pārdodot naftu pasaules tirgū varētu finansiāli atbalstīt Poliju.

PSRS neveiksmīgi centās atjaunot 50. gadu beigās sabojātās attiecības ar Ķīnu. Pēc 1968. gada Prāgas pavasara apspiešanas Mao Dzeduns sāka baidīties par PSRS militāru uzbrukumu. Uz abu valstu robežas 1969. gadā vairākus mēnešus turpinājās militārās sadursmes. PSRS brīdināja, ka plāno atomtriecienu pa Ķīnas militārajiem centriem. Militārie draudi noveda pie minimālas attiecību normalizācijas, 1969. gada septembrī Kosiginam Pekinā tiekoties ar Džou Eņlaju. Līdz pat 1980. gadu sākumam PSRS pie robežas ar Ķīnu izvietoja lielus armijas, aviācijas un kara flotes spēkus.

Pēc milzīgām investīcijām bruņojuma attīstībā 60. gadu otrajā pusē, PSRS uzskatīja, ka tās militārā varenība ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu stāvokli ar ASV un abas valstis var atļauties uzlabot attiecības. Sākās atslābuma periods. Notika vairākas Brežņeva tikšanās ar ASV Prezidentiem Niksonu un Fordu. Abas valstis vienojās ne tikai ierobežot bruņošanos, bet arī attīstīt tirdzniecību. 1975. gadā beidzās Vjetnamas karš, notika kopīga ASV-PSRS kosmosa misija un tika parakstīta Helsinku vienošanās.

Lielvalstu sadarbību sāka graut ASV un PSRS atšķirīgās intereses Trešās pasaules valstīs. Militārā iesaistīšanās Angolas pilsoņu karā iezīmēja jaunu PSRS militārās ekspansijas vilni Trešajā pasaulē. Papildus Angolai, PSRS 1979. gada iebrukums Afganistānā un 1981. gada kara stāvokļa ieviešana Polijā abu valstu attiecības noveda līdz zemākajam punktam. Brežņeva īstenotā starptautiskā saspīlējuma atslābuma politika sabruka, ar jaunu spēku uzliesmojot Aukstajam karam.

Prezidents Reigans bija izteikti pretpadomisks, palielināja militāro budžetu un sāka sniegt atbalstu pretpadomju cīnītājiem Trešajā pasaulē. Līdz šim dažādas partizānu armijas atbalstījusī PSRS tagad saskārās ar ASV un Ķīnas atbalstītām partizānu kustībām Afganistānā, Nikaragvā, Angolā, Mozambikā, Vjetnamā un Kambodžā. ASV atbalstīja valdības spēkus Salvadoras pilsoņu karā un militāra iebrukuma gaitā likvidēja marksistu režīmu Grenādā.

Ja Kārters uz iebrukumu Afganistānā reaģēja ar simboliskām sankcijām, tad pēc kara stāvokļa izsludināšanas Polijā, Reigans 1980. gada 29. decembrī ieviesa virkni ekonomisku sankciju. ASV pārtrauca naftas un gāzes industrijas tehnikas piegādi, tā apdraudot stratēģiski svarīgā Urengojas gāzes vada celtniecību. PSRS pati nespēja nodrošināt gāzes vada celtniecību, kas tai tuvā nākotnē solīja vairākus miljardus vērtu peļņu. Par spīti asiem ASV protestiem un sankciju draudiem, projekta īstenošanā iesaistījās Rietumeiropas valstis.

Reigana mērķis bija izdarīt spiedienu uz PSRS vājākajiem punktiem — tehnoloģiju atpalicību un ekonomikas stagnāciju, lai panāktu padomju sistēmas fatālu novājināšanos. Lai likvidētu PSRS militāros draudus, Reigans paziņoja par Zvaigžņu karu programmas izstrādi.
Korejas pasažieru reisa 007 notriekšana 1983. gada 1. septembrī un 2-11. novembra NATO mācības Able Archer 83 noveda saspīlējumu līdz maksimumam. 22. novembrī Rietumeiropā ieveda pirmās ASV raķetes Pershing II. Ženēvā notiekošās ASV un PSRS sarunas par vidējās darbības raķetēm pārtrūka līdz 1985. gadam.

Sportā, tāpat kā citās sabiedriskās dzīves jomās, netika atļautas nekādas brīvas organizācijas, to vietā tika izveidotas valsts kontrolētas sporta biedrības. Padomju Savienībā oficiāli nepastāvēja profesionālais sports, taču lielākā daļa augsta līmeņa sportistu, lai gan skaitījās studenti, kareivji vai citu profesiju pārstāvji, faktiski saņēma algu par pilna laika sportošanu.

Padomju Savienības Olimpiskā komanda 14 reizēs no 18 ieguva visvairāk Olimpisko spēļu medaļu, pie kam kopš 1952. gada Padomju Savienības sportisti vienmēr bija medaļu kopvērtējuma pirmajā trijniekā. 1980. gadā Vasaras Olimpiskās spēles notika Maskavā.

PSRS izlase tradicionāli bija ļoti stipra basketbolā gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē, vīriešu izlase uzvarēja vairākos Olimpiskajos turnīros, Pasaules un Eiropas čempionātos. PSRS futbola izlase sasniedza finālus vairākos starptautiskos turnīros, tomēr nespēja sevi parādīt kā vienu no starptautiskā futbola lielvalstīm. Tās komanda uzvarēja vairākos čempionātos (tādos kā 1960. gada Eiropas čempionāts) un sasniedza daudzus finālus (piemēram, 1988. gada Eiropas čempionātā). PSRS hokeja izlase dominēja starptautiskajā sportā, iegūstot zelta medaļas gandrīz visās Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos, kuros tā startēja.

Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam. Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas:

PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process — pārbūve (kr. перестройка), — samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām — politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. Arī LPSR līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes — D. Īvāna un A. Snipa rosinātās Daugavas kampaņa” un Metro nē!, kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevar: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs.
Pēc tam, kad bijušās PSRS republikas bija vai nu pasludinājušas valstisko suverenitāti, vai starptautiski atzītā legālā formā izstājušās no PSRS (Baltijas valstis), Belovežas gāršā 1991. gada 8. decembrī Krievijas Federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas Republikas vadītāji parakstīja Vienošanos par Neatkarīgo Valstu Savienības dibināšanu, kas patiesībā bija vienošanās par PSR Savienības pārtraukšanu. Zīmīgi, ka šo vienošanos parakstīja to valstu vadītāji, kas 1922. gadā bija dibinājuši PSRS, izņemot Aizkaukāza valstis, kas jau iepriekš bija pārtraukušas sadarbības līgumu.




#Article 94: Saule (1671 words)


Saule ir zvaigzne, kas atrodas Saules sistēmas centrā. Orbītā ap Sauli riņķo Zeme un pārējās Saules sistēmas planētas, kā arī asteroīdi, komētas un citi kosmiskie ķermeņi. Saule ir milzīga plazmas lode, tās masa ir aptuveni 2 kg. Saule sastāv no 74% ūdeņraža un 25% hēlija, pārējo masu veido smagāki elementi (ogleklis, skābeklis, dzelzs u.c.). Saule ir apmēram 4,6 miljardus gadu veca, bet vēl pēc 5 miljardiem gadu tā pārvērtīsies par sarkano milzi un tad — par balto punduri (skat. Zvaigznes evolūcija). Saule ir Zemei tuvākā un tādējādi arī vislabāk izpētītā zvaigzne.

Saule ir galvenās secības zvaigzne, t. i., Saule atrodas hidrostatiskā līdzsvarā — tā nedz izplešas, nedz saraujas, un tās galvenais enerģijas avots ir tās dzīlēs noritošās reakcijas, kurās ūdeņradis pārvēršas hēlijā. Saules spektra klase ir G2V, t. i., Saule ir t.s. dzeltenais punduris. G2 nozīmē, ka Saules krāsa ir dzeltena un tās spektrs satur jonizētu un neitrālu metālu un vājas ūdeņraža spektrāllīnijas, savukārt V nozīmē, ka Saule ir galvenās secības zvaigzne.

Saule atrodas orbītā ap Piena Ceļa galaktikas centru, Saule no tā atrodas aptuveni 25 000 — 28 000 gaismas gadu attālumā un pilnu apriņķojumu tā veic 210 — 226 miljonu gadu (Galaktiskā gada) laikā. Tās orbitālais ātrums ir 220 — 267 km/s. Saulei tuvākās ar neapbruņotu aci redzamās zvaigznes ir Centaura Alfa (4,36 gaismas gadu (GG) attālumā), Sīriuss (8,6 GG), Procions (11,4 GG), Altairs (16,7 GG), Fomalhauts (25,1 GG), Vega (25,3 GG), Pollukss (33,8 GG), Denebola (35,9 GG), Arkturs (36,7 GG), Kapella (42,8 GG), Kastors (ap 51 GG) un Aldebarans (65,0 GG). 

Saules astronomiskais simbols ir .

Saule ir gandrīz pilnīga lode, tās diametrs ir 1,392×106 km (109 reizes lielāks par Zemes diametru). Saules masa ir tik liela, ka Saules sistēmas baricentrs atrodas Saules iekšienē. Saulei nav tik noteiktu robežu kā, piemēram, planētām, jo tās blīvums pakāpeniski eksponenciāli samazinās virzienā no tās centra. Saules rādiuss (R) tiek mērīts no tās centra līdz fotosfēras galējām robežām, kur gāzes temperatūra ir pārāk maza, lai radītu ievērojamu elektromagnētisko starojumu.

Saules iekšiene nav tieši novērojama, taču par tās uzbūvi un procesiem tajā ļauj spriest, piemēram, helioseismoloģija, kas pētī skaņas viļņus, kas pārvietojas Saules iekšpusē. Tāpat liela nozīme ir arī Saules datormodelēšanai.

Saules kodolā, kur vielas blīvums sasniedz 150 000 kg/m3, notiek kodoltermiskās reakcijas, kurās ūdeņradis pārvēršas par hēliju un izdalās enerģija, kas Sauli notur hidrostatiskā līdzsvarā. Šajās reakcijās ik sekundi par hēlija kodoliem tiek pārvērsti aptuveni 8,9×1037 protonu (ūdeņraža kodolā ir tikai viens protons). Tādējādi ik sekundi tiek izdalīta 3,83×1026 vatu liela enerģija.

Saules kodols sniedzas līdz aptuveni 0,2 R no tās centra. Kodoltermiskās reakcijas rit tikai kodolā — tālākos slāņus silda tikai kodola izstarotā enerģija.

Viela, kas atrodas robežās starp 0,2 un 0,7 R, t.s. starojuma pārneses zonā, pārnes kodola izstaroto enerģiju uz Saules ārējiem slāņiem. Enerģiju pārnes fotonus izstarojošie ūdeņraža un hēlija joni. Izstarotie fotoni tiek nemitīgi absorbēti un atkal izstaroti. Vielas temperatūra un spiediens un starojuma intensitāte virzienā no Saules centra pazeminās.

Robežās no 0,7 līdz 1 R, t.s. konvektīvajā zonā, Saules matērija ir nepietiekami blīva un karsta, lai pārnestu kodola izstaroto enerģiju ar starojumu. Šajā zonā enerģijas pārnešanu nodrošina konvekcija: karstā gāze paceļas līdz Saules virsmai, tur tā atdziest un atkal nogrimst līdz konvektīvās zonas pamatiem.

Karstās gāzes straumes veido t.s. Saules granulas uz Saules virsmas (fotosfērā).

Fotosfēra ir Saules redzamā virsma, tās temperatūra ir aptuveni 5800 kelvinu (K), savukārt vielas daļiņu blīvums — ap 1023/m3 (aptuveni 1% Zemes atmosfēras blīvuma jūras līmenī). Slāņi zem fotosfēras ir redzamo gaismu necaurlaidīgi. Fotosfēru veido Saules granulas — konvekcijas radīti ugunsvirpuļi ar diametru aptuveni 1000 km . Katras granulas mūžs ilgst tikai aptuveni 8 minūtes. Novērojamas arī t.s. supergranulas — to diametrs sasniedz pat 30 000 km un tās var pastāvēt pat 24 stundas.

Temperatūras minimuma zona — aukstākais Saules slānis — atrodas aptuveni 500 km virs fotosfēras. Tā temperatūra ir apmēram 4 000 K. Šī zona ir pietiekami vēsa, lai tajā būtu sastopamas tik vienkāršas molekulas kā oglekļa monoksīds un ūdens.

Hromosfēra ir relatīvi plāns slānis (10 000 km) virs fotosfēras. Hromosfēra ir visai viegli novērojama pilna Saules aptumsuma laikā kā sārta josla ap aptumšoto Saules disku (skat. attēlu).

Hromosfērā novērojamas t.s. spīkulas — augstas karstas, spožas gāzes kolonnas, kas strauji paceļas līdz hromosfēras augšējiem slāņiem un pēc aptuveni 10 minūtēm atkal nogrimst. Hromosfērā notiek arī t.s. Saules uzliesmojumi — pēkšņi, visai īslaicīgi procesi, kuru laikā pastiprināti intensīvi tiek izstarots rentgenstarojums, ultravioletais starojums, radiostarojums un dažreiz pat redzamā gaisma.

Hromosfērā atrodas arī protuberanču pamatnes.

Saules vainags ir pats augstākais Saules atmosfēras slānis. Saules vainaga biezums nav precīzi nosakāms (tas var būt vairākus miljonus kilometru biezs), jo tā blīvums pakāpeniski samazinās, līdz viela izkliedējas kosmosā (t.s. Saules vējš).

Saules vainagā novērojamas protuberances — milzīgi salīdzinoši aukstas plazmas veidojumi, kuru lielums mērāms daudzos tūkstošos kilometru (skat. tālāk). To augstums var sasniegt 30 000 kilometru, bet garums pat vairākus simtus tūkstošu. Lielākā novērotā protuberance (1997. gadā) bija 350 000 kilometru gara.

Tiek uzskatīts, ka Saules vispārējais magnētiskais lauks ir visai vājš un to ir grūti nošķirt no daudzajiem atsevišķajiem, spēcīgajiem magnētiskajiem laukiem, kas rodas Saules iekšienē (domājams, konvektīvās zonas dziļākajos slāņos) no tur plūstošajām strāvām, kuru stiprums ampēros mērāms ar kārtu 1012.

Saules magnētiskais lauks rada t.s. Saules plankumus un izraisa protuberances.

Saules plankumi ir relatīvi auksti Saules atmosfēras apgabli — milzīgi rotējoši gāzes virpuļi ar spēcīgu magnētisko lauku, kas aizkavē konvekcijas procesus. Saules plankumu temperatūra parasti ir no 3 700 līdz 4 500 kelviniem, diametrs 3 600 — 50 000 km, mūžs — tipiskiem plankumiem ap nedēļu, taču dažos gadījumos var sasniegt dažus mēnešus. Saules plankumi parasti rodas grupās (skat. attēlu), kurā ir divi dominējošie plankumi, kas iezīmē pretējos magnētiskā lauka polus, t. i., viens no plankumiem ir magnētiskais ziemeļpols, bet otrs — magnētiskais dienvidpols. Šī polaritāte lielākoties ir vērsta austrumu-rietumu virzienā paralēli Saules ekvatoram. Magnētiskā lauka stiprums Saules plankumu rajonā var sasniegt 0,3 teslas jeb 3 000 gausus, kas ir aptuveni tūkstoš reižu vairāk nekā magnētiskajam laukam uz Zemes.

Saules plankumu kopskaits cikliski mainās. Viena cikla ilgums ir aptuveni 11 gadi. Ciklam iesākoties, plankumus skaits ir ļoti mazs un tie ir praktiski gandrīz nenovērojami. Ar laiku plankumu skaits palielinās, līdz pēc 5,5 gadiem sasniedz maksimumu, un tad atkal samazinās līdz minimumam. Pēc katra cikla Saules polārais vispārējais magnētiskais lauks maina virzienu: iepriekšējais magnētiskais ziemeļpols kļūst par dienvidpolu un otrādi. Šī cikla cēloņi vēl nav īsti izpildīti.

Protuberances ir no relatīvi aukstas plazmas sastāvoši grandiozu izmēru lokveidīgi veidojumi, kuru garumi var sasniegt vairākus simtus tūkstošus kilometru, bet augstums — vairākus desmitus tūkstošus kilometru, biezums — līdz 5 000 km.

Ir divu veidu protuberances.

Cilvēku dzīvē Saule ir svarīgākais debess ķermenis, un īpaša uzmanība tam pievērsta jau ļoti sen. Daudzas kulta būves kā, piemēram, Stonhendža ir ierīkotas tā, lai varētu sekot Saules kustībai debesīs un noteikt saulgriežu laiku. Liela uzmanība tika pievērsta ne tikai Saules kustībai, bet arī Saules aptumsumu novērošanai un reģistrācijai. Savukārt Senajā Ķīnā tika pētīti pat īpaši tumši Saules plankumi, kas bija novērojami ar neapbruņotu aci, kad Saule atradās tuvu horizontam un tās gaisma tika filtrēta caur biezo Zemes atmosfēru.

Arī Eiropā šajā laikā tika ievēroti Saules plankumi, taču tie tika uzskatīti par atmosfēras parādībām. 17.gs. sākumā Galileo Galilejs izgudroja optisko teleskopu, un 1610. gadā viņš kopā ar Tomasu Heriotu pirmo reizi ar to novēroja Saules plankumus, bet vēl pēc gada Johans Fabriciuss tos pirmo reizi aprakstīja zinātniskā darbā. Novērotā Saules plankumu kustība lika secināt, ka Saule rotē ap savu asi. Savukārt 1619. gadā Johans Keplers, ņemot vērā, ka komētas aste vienmēr ir vērsta prom no Saules, postulēja Saules vēja esamību.

Ilgu laiku nebija zināms Saules enerģijas avots. Uzskatīja, piemēram, ka Saule ir milzīgs degošs, kvēlojošs ķermenis. Tādā gadījumā gan vielas degšanai pietiktu tikai dažiem tūkstošiem gadu. Viljams Tomsons (vēlākais lords Kelvins) izteica pieņēmumu, ka Saule sava gravitācijas spēka ietekmē saraujas un Saules daļiņu kustības enerģija pārvēršas siltumā. Saskaņā ar šo hipotēzi Saule varētu izstarot enerģiju aptuveni 100 miljonus gadu. Atklājot Zemes radioaktivitāti, kļuva skaidrs, ka Zemes garoza ir vairākus miljardus gadu veca, līdz ar to V. Tomsona hipotēze bija vērtējama kā apšaubāma. Problēmas atrisinājumu deva kodolprocesu atklāšana. Ernests Rezerfords aprakstīja sakarību starp radioaktivitāti un kodolu transformāciju. Arturs Stenlijs Edingtons secināja, ka zvaigznes iekšienē ķīmiskie elementi sadalās un pārveidojas citos ķīmiskajos elementos, izdalot enerģiju. Kad spektroskopiskie pētījumi konstatēja ūdeņraža lielo īpatsvaru Saules ķīmiskajā sastāvā, kļuva skaidrs, ka šim elementam ir īpaša loma. 1938. gadā Hanss Bēte aprakstīja Saules dzīlēs noritošo protonu-protonu ciklu.

Lai novērotu Saules neitrīno, tika ierīkoti speciāli pazemes detektori. Atšķirība starp teorētiski paredzēto un praktiski novēroto neitrīno plūsmu 70. gados radīja t.s. Saules neitrīno problēmu: tika novērota tikai 1/3 no paredzētā neitrīno daudzuma. Bija vai nu jāpieņem, ka teorētiskais Saules modelis ir nepareizs un gaidītā neitrīno plūsma ir pārāk liela, vai arī jāpieļauj, ka neitrīno savā ceļā uz Zemi var pārvērsties cita veida neitrīno (t.s. neitrīno oscilācija). Pirmās liecības par neitrīno oscilāciju iegūtas 1998. gadā Japānas Superkamiokandes neitrīno detektorā.

Savukārt ar kosmiskajām zondēm bija iespējams piekļūt Saulei daudz tuvāk un izpētīt arī tās apkārtni. Augstās temperatūras un intensīvā starojuma dēļ tas ir tehniski ļoti sarežģīts uzdevums. Tā, piemēram, 1974. un 1976. gadā palaistās zondes Helios spēja pietuvoties Saulei 43,5 miljonu kilometru attālumā.

Eiropas Kosmosa izpētes aģentūra plānoja 2015. gadā palaist zondi Solar Orbiter, kurai bija paredzēts pietuvoties Saulei līdz 30 miljonu kilometru attālumam.

Dzīvības pastāvēšana uz Zemes būtībā ir pilnībā atkarīga no Saules. Turklāt Saule, raugoties no Zemes, bez šaubām, ir centrālais debesu ķermenis. Tādēļ daudzās kultūrās Saule bija dievs vai dieviete, arī indoeiropiešu tautām, to skaitā arī latviešu mitoloģijā. Tāpat ļoti liela nozīme tika piešķirta dienas un nakts un gadalaiku maiņām (piemēram, saulgriežu svinēšana), savukārt Saules aptumsumi tika uztverti ar šausmām.

Saulei kā arhetipiskam tēlam ir ambivalenta daba: no vienas puses Saule ir gaismas, siltuma un dzīvības avots, bet no otras — tā var nest arī, piemēram, postošu sausumu, iznīcību. Saules negatīvās iezīmes atspoguļo mīti par Faetonu, Ikaru u.c.

Kristietībā Saule simbolizē nemirstību un augšāmcelšanos. Saule simbolizē arī Jēzu Kristu kā taisnīguma un patiesības nesēju.

Alķīmijā Saules tēls sadalās divos: zelta, dzīvību nesošajā dienas Saulē un melnajā Saulē, kas simbolizē neapstrādātu vielu, pazemi.

Saule bieži tiek attēlota kā seja pie debesīm: tas ir tēva, arī karaļa autoritātes simbols.




#Article 95: Aizvēsture (209 words)


Aizvēsture ir cilvēces vēstures periods, par kuru nav saglabājušās rakstiskas liecības. Tas ir vēstures senākais posms no cilvēka rašanās brīža līdz pirmās civilizācijas izveidošanās laikmetam.

Agrīno cilvēces vēsturi pieņemts dalīt trīs laikmetos: akmens laikmetā, bronzas laikmetā un dzelzs laikmetā. Dažreiz specifiski izšķir vara laikmetu, kas bijis pārejā starp akmens un bronzas laikmetiem.

Pirmais šādu dalījumu 1836. gadā piedāvājis dāņu antikvārs Kristiāns Jurgensens Tomsens (1788.-1865.). Šāds hronoloģisks dalījums ļauj izsekot cilvēces attīstībai, atkarībā no konkrētās civilizācijas tehniskā līmeņa. Taču šī trīs laikmetu hronoloģija nav saistīta ar fizisko laiku kā tādu. Dažādas civilizācijas, kuras dzīvoja vienlaicīgi dažādos reģionos,var tikt attiecinātas uz dažādiem laikmetiem, jo raksturojās ar atšķirīgu attīstības līmeni.

Akmens laikmets ir laika periods, kad cilvēki darbarīkus gatavoja galvenokārt no akmens. Izmantoja arī koku, kaulu un citus materiālus, taču akmens ir krietni izturīgāks un no tā ir vieglāk izveidot cirvjus un ieročus.

Akmens laikmetu sīkāk iedala trīs periodos:

Bronzas laikmets aizsākās ar metāla (bronzas) darbarīku ieviešanu. Tas ilga aptuveni no 2. tūkstošgades p.m.ē. sākuma līdz aptuveni 6. gadsimtam p.m.ē. (dažādās pasaules vietās šis periods atšķīries).

Dzelzs laikmets aizsākās ar dzelzs darbarīku ieviešanu, savukārt beidzās — 1. gadsimtā, kad Romas impērijā radikāli izmainījās sabiedrības dzīves kvalitāte. Citās pasaules daļās dzelzs laikmeta beigas tiek datētas ar 4. gadsimtu (Japānā) vai pat 5. gadsimtu (Korejā).




#Article 96: Viduslaiki (2257 words)


Viduslaiki ir Eiropas vēstures laika periods starp senajiem laikiem un jaunajiem laikiem, no 5. līdz 15. gadsimtam.

Rietumeiropā to ievadīja vēlīnais antīkais laikmets — Rietumromas impērijas sabrukums un barbaru karalistu izveidošanās 5. gadsimtā, bet noslēdza renesanse 15. gadsimtā. Ziemeļeiropā un Austrumeiropā viduslaiku perioda sākums saistāms ar vikingu laikiem un kristietības ieviešanu.

Viduslaiki aptver samērā ilgstošu Eiropas vēstures posmu — vairāk nekā tūkstoš gadu. Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Tādēļ viduslaikus pieņemts dalīt vairākos, parasti trijos periodos — agrīnie viduslaiki (500—1000), vidējie jeb klasiskie viduslaiki (1000—1250), vēlīnie viduslaiki (1250—1500). Konkrētās šo periodu laika robežas ir nosacītas, un dažādos darbos tās var būt arī atšķirīgas.

Latvijas vēsturē pāreja no senajiem laikiem uz viduslaikiem sākās ar vikingu apmetņu veidošanos Kursā un gar Daugavas ūdensceļu 9. gadsimtā un noslēdzās ar Livonijas krusta kariem 13. gadsimtā. Par viduslaiku perioda beigām Latvijā pieņemts uzskatīt Livonijas konfederācijas sabrukumu 16. gadsimtā.

Par viduslaiku sākumu var uzskatīt laiku, kad pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, varu Itālijā pārņēma tur iebrukušie ostgoti. 476. gadā Rietumromas impērijas armijas ģermāņu algotņu vienības vadonis Odoakrs gāza no troņa imperatoru Romulu Augustulu un pasludināja sevi par Itālijas valdnieku. Nepilnus septiņpadsmit gadus vēlāk viņa karalisti iekaroja Teodoriks Lielais. Būdams savam laikam ļoti izglītots, Teodoriks savā karalistē centās apvienot gotu iekarotāju enerģiju un romiešu senās zināšanas likumdošanā un valsts pārvaldē.

Teodoriks mira 526. gadā un Itālijā atkal sākās jukas. Austrumromas impērija, kuru Justiniāns I valdīja no Konstantinopoles, sūtīja savas armijas lai no barbaru iekarotājiem atgūtu senās Romas impērijas rietumu daļu. Cīņas starp Konstantinopoles armiju vadoņiem Belisāru un Narsu no vienas puses, un Itālijas gotu karaļiem turpinājās gandrīz 60 gadus. 536. gadā Belisārs ieņēma Romu, un uz īsu laiku Konstantinopolei izdevās pārņemt savā kontrolē lielāko Itālijas daļu. Taču 6. gadsimta beigās Itālijā iebruka langobardu (arī lombardi) iekarotāji un 599. gadā Itālija tika sadalīta — ziemeļus kontrolēja lombardi, bet centrs un dienvidi palika Austrumromas impērijas sastāvdaļa.

Agrīnā feodālisma periodā atlantiskā Eiropas daļa, salīdzinājumā ne tikai ar agrākajām antīkajām civilizācijām, bet arī ar tā laika Bizantiju vai arābu kalifātiem, bija saimnieciski vāja, atpalikusi, izolējusies province. Līdzīgi citām lauksaimniecības civilizācijām vēsturē arī Eiropā viduslaiku sabiedrība bija pārstāvēta ar milzīgu zemniecības masu, kas ražoja pārtiku un veica citus darbus un salīdzinoši plānu augstdzimušo slāni, kura rokās bija gandrīz visi īpašumi, tai skaitā galvenais — zeme. Viduslaikos, tāpat kā citos vēsturiskos periodos, ekonomikas attīstība bija iespējama divos virzienos — ekstensīvā un intensīvā. Abi virzieni tika kombinēti. Taču sākotnēji Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanās notika samērā lēni, pateicoties, galvenokārt, ekstensīvas attīstības faktoriem, iesaistot saimnieciskajā apritē arvien jaunas zemes.

Pirmie zināmie bronzas laikmeta cirvji tika atrasti Balkānu pussalā un tie attiecināmi vēl uz 4. gadu tūkstoti p.m.ē. Taču bronzas darba rīki nebija piemērojami Rietumeiropas (dižskābaržu un ozolu) mežu līšanai. Lai gan dzelzs darbarīkus — cirvjus, cirtņus, kapļus u.c., arī pazina jau sen, tie joprojām bija visai maz izplatīti, jo bija samērā dārgi. Pat samērā lielās muižās Eiropas vidienē 9. gadsimtā parasti nebija vairāk par 2—3 dzelzs cirvjiem, un apmēram tikpat daudz lāpstām un sirpjiem. Papildus zemajam lauksaimniecības tehniskajam līmenim, arī klimats līdz pat 700. g. bija kļuvis vēsāks. Šo faktoru savstarpējās iedarbības rezultātā neliela bija arī darba produktivitāte un lauku ražība. Tā, pēc skopām ziņām par agrīnā feodālisma saimniecību graudaugu raža reti kad sasniedza 2:1 attiecībā pret sēklām. Ja arī mēdza gadīties ražas pārpalikums virs nepieciešamā izdzīvošanas minimuma, tā lielākā daļa parasti tika atdota zemes īpašniekiem.
Ģermāņu tautu ienācēji pārņēma no romiešu villas līdz ar tajās strādājošiem vergiem. Tomēr vergu nozīme viduslaiku Eiropā bija daudz mazāka nekā agrākajās Vidusjūras reģiona civilizācijās. Klimatisko apstākļu dēļ vairākus mēnešus gadā, ziemas periodā, vergus varēja nodarbināt maz, bet arī šajā laikā tos vajadzēja uzturēt. Tādēļ ekonomiski izdevīgāk bija vismaz daļai vergu piešķirt lietošanā nedaudz zemes, apmaiņā pret darbu muižā, lai tie paši uzturētu sevi un savas ģimenes. Arī kristīgā baznīca, lai gan kategoriski neprotestēja pret verdzību, veicināja pakāpenisku tās aizstāšanu ar civilizētākām darbaspēka izmantošanas formām. Tādējādi apkārtējās vides faktori lielā mērā noteica feodālās Eiropas politekonomiskās struktūras modeli.

Ja grieķu-romiešu saimniecības pamatā bija lauksaimniecība un aktīva tirdzniecība, tad Rietumeiropā tirdzniecība vēl ilgi bija maznozīmīga. Tas, ka bija izplatīta naturālā saimniecība, vēl nenozīmēja, ka nenotika nekāda apmaiņa ar produktiem vai pakalpojumiem. Tomēr, apmaiņai galvenokārt, bija bartera vai dāvinājuma raksturs. Tā, zemākajā sabiedrības līmenī dominēja naturālā maiņas tirdzniecība, kad, piemēram, kurpnieka izgatavotie apavi tika mainīti pret drēbnieka šūtajām drēbēm.

Pēc tam kad pārstāja eksistēt Rietumroma, Eiropā sāka veidoties pilnīgi jauna sabiedrība, kas nebija vairs etniskie ķelti, tie nebija arī urbanizētie un kosmopolītiskie romieši. Tie vairs nebija arī pusmežonīgie ģermāņi, kas vezumos, jāšus uz zirgiem vai kājām ar nedaudzām apģērba un mājsaimniecības piederumu paunām, ieradās no Pārreinas mežainajiem un purvainajiem apvidiem Gallijā vai Spānijā. Šeit viņi atrada pilsētas ar pirtīm, tualetēm un teātriem, bruģētām ielām un ceļiem, kas savienoja pilsētas un apvidus. Šeit bija arī organizēta pilsētu un provinču administrācija, kas uzturēja kārtību, ievāca nodokļus, iztiesāja strīdus. Lauku apvidos dominēja villu saimniecība, kas piederēja romanizētai lauku aristokrātijai un, kur zemes apstrādei tika izmantots plašs darbarīku klāsts. Arī ģermāņi jau sen bija kļuvuši par zemkopju ciltīm ar vairāk vai mazāk pastāvīgu dzīves vietu. Tādēļ ierodoties bijušās Romas impērijas teritorijās viņi ne vienmēr grāva un laupīja, bet pat ja apmetās padzīto saimnieku vietās, centās saglabāt un izmantot šeit atrasto mantu, mainoties un piemērojoties jaunatklātajai videi pakāpeniski arī paši. Tiesa, P. J. Anstrats min, ka par ģermāņu sākotnējo tumsonību romiešu civiliedzīvotāju vidū stāstītas anekdotes. Kāds ģermāņu karavīrs, redzēdams uz romiešu villas grīdas mozaīku, kurā tēlots dīķis ar peldošu pīli, sviedis tai ar kara cirvi …

Joma, kur izteiksmīgi parādās, kā iekarotāji pārņēma iekaroto pieredzi un praksi, ir likumdošana. Visas ģermāņu valstis, pat tās, kas pastāvēja neilgu laiku, kā, piemēram, burgundu karaļvalsts, pārņēma romiešu likumu sistēmu, vai vismaz pielietoja tās kodificēšanas sistēmu. Tam bija milzīga nozīme ģermāņu veco cilšu tradīciju izmaiņā. Piemēram, viena no mežonīgākajām, bet noturīgākajām tradīcijām bija asinsatriebība. Par katru tīši vai netīši nodarītu pārestību varēja sekot un parasti arī sekoja nežēlīga izrēķināšanās ar pārestības nodarītāju, kas izsauca atbildes reakciju no pēdējā radinieku puses. Savstarpēju slaktiņu sērijām turpinoties, tās dalībnieki bieži vien vairs neatcerējās, vai arī vairs nevarēja noskaidrot, kādēļ tie viens otru apkauj, jo sākotnējie ķildnieki jau sen bija viens otru noslepkavojuši.

Ieviešot romiešu likumus ģermāņu valdnieki centās šo pašiznīcināšanās praksi ierobežot vai aizstāt ar civilizētākiem sodiem. Piemēram, daudzās ģermāņu zemēs tika ieviesta norma, ka atbildība par nodarījumu jānes konkrētai personai, kas šo nodarījumu tieši veikusi un nevis visai viņa ģimenei vai dzimtai. Tomēr barbariskā asinsatriebība Rietumeiropas tautu sadzīvē pastāvēja līdz pat vēlīniem viduslaikiem, kad valdības Eiropā bija kļuvušas pietiekami spēcīgas, lai spētu efektīvi cīnīties ar šo mežonīgo tradīciju. Populārie Aleksandra Dimā un citu tā laika rakstnieku darbi labi atspoguļo šo situāciju.

Katrā ziņā, nonākot jaunajā vidē, ģermāņi vairs nevarēja turpināt ierasto cilts dzīves veidu, kuras pamats bija visai primitīva komūnas tipa saimniecība — kopējas pļavas un ganības, kā arī liela daļa mājlopu, kopīgs darbs tīrumos, dzīve nelielos ciematos. Adaptācijas procesa rezultātā, kas Rietumeiropā turpinājās apmēram divus gadsimtus (6.—7. gs.), šeit sāka pamazām veidoties pilnīgi jauna sabiedrība. Par šiem diviem gadsimtiem vēsturē ir ļoti maz ziņu. Tādēļ grūti detaļās pateikt, kā noritēja jaunās sabiedrības veidošanās sākuma etaps. Tomēr tieši šie divi gadsimti bija izšķirošie tās sabiedrības attīstībai, kura arī mūsdienās pazīstama kā Eiropas sabiedrību un, kas jau sākot no šī laika attīstījās pavisam citādāk, nekā citas Romas impērijas daļas.

Eiropā joprojām turpinās diskusijas par Rietumeiropas identitāti. Daudzi vēsturnieki, politologi, filozofi utt. mēdz dot apstiprinošu atbildi vismaz vienā ziņā jau sākot ar viduslaiku posmu — tā bija vairāk vai mazāk organizēta kristietība. Kristīgā baznīca bija vislabāk saglabājies romiešu mantojums. Romas impērijas beigu posmā kristietība jau bija nostiprinājusies — ieaugusi sabiedrības struktūrā, apziņā, tradīcijās. Romas impērija vairs nepastāvēja, bet daudz kas no romiešu tradīcijām un uzskatiem tika saglabāti baznīcas ideoloģijā. Vakuumu, kas bija izveidojies pēc Romas impērijas sabrukuma, veiksmīgi aizpildīja kristīgais pasaules uzskats, kas Eiropas mērogā atspoguļoja arī pietiekami konkrētu, vairāk vai mazāk vienotu politisko identitāti, zināšanas, sabiedrības organizāciju, īpašu kultūru, tradīcijas un uzvedības normas. Tas arī bija galvenais, kas Eiropu jau tās agrīnā feodālisma laikā atšķīra no pārējās pasaules.

Varētu vilkt pat zināmu likumsakarību — Romas varenības noriets, morāles pagrimums un kultūras degradācija, kas arvien krasāk sāka izpausties it īpaši pēc Augusta nāves jau mūsu ēras pirmajā gadu simtenī, laika ziņā sakrita ar kristietības nostiprināšanos un izplatīšanos arvien lielākā sabiedrības daļā. Acīmredzot, tā sākotnēji bija neapzināta sabiedrības reakcija uz atsevišķas tās daļas, it īpaši valdošo aprindu nespēju nodrošināt ja ne tālāko attīstību, tad vismaz impērijas iekšējo stabilitāti. Pat vienkārši, neizglītoti cilvēki arvien skaidrāk nojauta tās gala tuvošanos. Tas viņus biedēja un spieda meklēt ticību un atbalstu kaut kam augstākam un varenākam, kaut kam tādam, kurš nespēj citus cilvēkus ne nodot, ne piekrāpt, ne nogalināt, ne kā citādi veikt kaut ko sliktu vai necienīgu.

Kristietība nebija vienīgais Eiropas rietumus apvienojošais faktors pēc Rietumromas impērijas sabrukuma. Ja tas būtu tā, būtu pieticis ar Romas pāvesta varu pār sabiedrību. Pēc kristīgās baznīcas aizvien skaidrākās sadalīšanās rietumu (katoļu) un austrumu (pareizticīgo) baznīcās 11. gadsimtā, tās viena otru ideoloģiski un politiski nemitīgi apkaroja.

Katoļu baznīca un Romas pāvests nebija vienīgās politiskās institūcijas, kas veidojās Eiropā. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, kontinentā sāka veidoties ģermāņu barbaru karalistes. Gallijā izveidojās Franku karaliste, Spānijā — Vestgotu karaliste, Itālijā — Ostgotu karaliste, Gallijas un Itālijas robežjoslā — Burgundu karaliste. Franku karaļa Kārļa Lielā impērijas un vēlākās Svētās Romas impērijas izveidošanās pamatā bija mēģinājumi atjaunot Senās Romas impērijas varenību. Eiropas austrumos turpināja pastāvēt Austrumromas impērija, kura piedzīvoja īpašu uzplaukumu imperatora Justiniāna I laikā. Justiniāna sapnis bija Romas impērijas vienotības atjaunošana un, lai to piepildītu, viņam bija jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs. Laikā starp 534. un 565. gadu tika atkarota Itālija, Sicīlija, Sardīnija, daļēji arī Spānija un Ziemeļāfrika. Tomēr Bizantija bija spiesta pārliecināties par Romas impērijas atjaunošanas un uzturēšanas neiespējamību iepriekšējās robežās — tās resursi drīz vien izrādījās izsmelti.

Vidējie viduslaiki bija daudzu mūsdienu nacionālo valstu izveidošanās laiks. Rietumeiropā nostiprinājās un paplašinājās Francijas Karaliste. Normandijas hercogs Viljams 1066. gadā sakāva anglosakšus un tika kronēts par Anglijas karali. Viduseiropā pēc kristietības pieņemšanas izvirzījās Polija, Lietuva un Ungārija. Pireneju pussalā sākās rekonkista — mauru kontrolēto teritoriju atkarošana. Galvenās kristiešu karalistes pussalas ziemeļu daļā bija Aragona, Kastīlija, Leona, Navarra un Portugāle. Pussalas dienvidu daļā pastāvēja Kordovas kalifāts, kas 1031. gadā sašķēlās vairākos emirātos.

Pēc Karolingu dinastijas impērijas sadalīšanās 843. gadā, Rietumeiropā pakāpeniski izveidojās dzimtbūšana. Šajā laikā Rietumeiropa bija sadrumstalota daudzās feodālās valstiņās, kurās par dominējošo lauksaimniecības darbaspēku kļuva dzimtzemnieki. Vēl arvien pastāvēja verdzība, taču tā bija reti izplatīta, vergi tika izmantoti galvenokārt kā mājkalpotāji. Daļā Eiropas, kā piemēram Skandināvijā, dzimtbūšana neizveidojās.

Mākslas () sastāv no artes liberalis (brīvās mākslas) un artes mechanicae (mehāniskās mākslas). Tas, ko viduslaikos saprata ar brīvajām mākslām (gramatika, retorika, loģika, aritmētika, mūzika) mūsdienās tiek uztvertas kā zinātnes sastāvdaļa (arī mūzika tika uztverta matemātiski: mūziku veido skaitļu likumi un tā darbojas saskaņā ar tiem). Viduslaikos mākslā dominēja reliģisks raksturs, baznīcas mūzika un glezniecība. Sadzīves mūzika un tēlotājmāksla tika pielīdzinātas amatniecībai. Brīvās mākslas balstījās uz teorētiskās bāzes, bet mehāniskajās dominē amatnieka veiklība, apstrādājot noteiktu materiāla veidu, padarot to praktiski lietojamu.

Arhitektūra piederēja abām sfērām. Alberts Lielais (1193—1280) norāda, ka arhitektūra no visām mākslām atrodas vistuvāk patiesībai, jo ir orientēta uz augstāko realitāti. Arhitekts savā darbā balstās uz ģeometriju, kas ir gan projekta teorētiskā bāze, gan praktiskās darbības pamats. Daudzi lielākie viduslaiku arhitekti bija vienlaicīgi arī teorētiķi. Arhitektūrai ir 3 aspekti: dispositio, constructio, venustas (plānošana, celtniecība, daiļums). Tēlotājmāksla un tēlniecība bija pakļautas arhitektūrai. Skaista forma kalpoja kādam konkrētam mērķim, funkcijai. Mākslas uzdevums — panākt noteiktu iedarbību. Mākslas darbs bija virzīts uz noteikta mērķa — reliģiska, morāla, politiska — sasniegšanu. Forma bija pakārtota idejai. Estētiskā un saturiskā vērtība nebija šķiramas (dominēja simbolisms); tīra forma bez satura un otrādi nepastāvēja.

Sevišķi uzplauka sakrālā arhitektūra. Saskaņā ar definīciju, katedrāle ir bīskapa baznīca un tāpēc arī pilsētas baznīca. Katedrāļu būvniecība ir cieši saistīta ar pilsētu attīstību. 12. gadsimtā radās gotiskā arhitektūra. Par tās aizsācēju var uzskatīt Sendenī abatu Sužēru (1081—1151), kurš uzsāka lielus abatijas pārbūves darbus, uzceļot tur katedrāli. Viņš centās jaunajā celtnē apvienot romāņu stilu ar ģermāņu tradīcijām — tā radās gotika. Jaunums bija celtnes plašums un atvērtība, apgleznotie mirdzošie logi, mozaīkas, skulptūras kā atsevišķi rotājošie elementi. Bīskapi sāka sacensties, kura rezidence būs greznāka un grandiozāka, un visvairāk paudīs baznīcas varenību. Visbeidzot, katra katedrāle liecināja par visas pilsētas labklājību; tā bija pilsoņu lepnums, kuras celtniecībā piedalījās visi. Mākslas darbu radīšanas procesa intensifikāciju veicināja mecenātisms, kas pieauga līdz ar vispārējo labklājību.

Reliģijas iespaidā mākslā formas tika attēlotas nevis tādas, kādas tās bija, bet gan tādas, kādām tām vajadzēja būt. Viduslaiku sabiedrība neuzskatīja māksliniekus par īpašu fenomenu — tie bija tikai vieni no daudzajiem amatniekiem, kas darbojās savās cunftēs. Tikai XIV gs. tēlnieki, gleznotāji un juvelieri sāka nodalīties no celtnieku cunftēm un veidot pilsētās paši savas darbnīcas. Nodalījās oficiālā māksla, par kuru maksāja un kuru atbalstīja varas struktūras, un tautas māksla (lietišķā mūzika, mīlas lirika, teātra izrādes).

Tīri teorētiski viduslaiku doma iedalīja sabiedrību trijās kārtās: oratores (lūdz), bellatores vai pugnatores (karo), laboratores (strādā). Nebrīvie jeb vergi neietilpa nevienā no kārtām. Taču katrā kārtā bija visai sarežģīta iekšējā organizācija. Jau XIII gs. iedalīja 12 kārtas (pat atsevišķas profesijas sāka uzskatīt par kārtām). Gan dižciltīgo, gan garīdznieku kārtas iekšēji bija visai diferencētas (no hercoga līdz bruņiniekam, no arhibīskapa līdz mūkam); arī pilsonība — birģeri, amatnieki un brīvie zemnieki pēc tiesībām un ietekmes savā starpā ļoti atšķīrās. Dzīvi ārpus kārtas cilvēki nespēja pat iedomāties.

Karaļa vara juridiski bija visai ierobežota no tā pienākumiem un padomdevējiem (protams, viss bija atkarīgs no karaļa personības un situācijas). Jau no senākiem laikiem karalis lēmumus pieņēma pēc padoma (consilium) saņemšanas no aristokrātijas vadītājiem (magnates, optimates, proceres, principes). Pie tiem bija pieskaitāmi arī augstākie baznīcas hierarhi.

Attīstoties pilsētām, un tām iegūstot aizvien lielāku ekonomisko un politisko spēku, valdnieki bieži vien pat paši uzaicināja pilsētu delegātus piedalīties šajās padomēs (pilsētnieki bija lieliski sabiedrotie, ja vajadzēja apvaldīt pārāk neatkarīgus lielos aristokrātus).




#Article 97: Jaunie laiki (4268 words)


Jaunie laiki, precīzāk, Agrīnie Jaunie laiki () ir Eiropas vēstures periods starp vēlīnajiem viduslaikiem un Jaunākajiem laikiem. Rietumeiropā to ievadīja Eiropas aizjūru ekspansija un renesanse 15. gadsimtā, Latvijā — Livonijas konfederācijas sabrukums 16. gadsimtā. Agrīnie Jaunie laiki beidzās ar apgaismības laikmeta iestāšanos 18. gadsimta beigās, Latvijā — ar dzimtbūšanas atcelšanu, kas ievadīja Jaunākos (modernos) laikus.

Jaunie laiki, kā uzskata vairums vēsturnieku, apzīmē vēstures periodu pēc viduslaikiem, t.i., apmēram, no 1500. gada līdz aptuveni 1800. gadam. Gan sākuma, gan Jauno laiku beigu gads, protams, ir nosacīti. Daudzas jauno laiku pazīmes bija vērojamas vairākus gadsimtus agrāk. Dažkārt tiek uzskatīts, ka jau itāļu Renesansē atpazīstami agrīni Jauno laiku kultūras iedīgļi. Vēl skaidrāk tie samanāmi Zinātniskajā revolūcijā, un Reformācijā, bet Lielie ģeogrāfiskie atklājumi ne tikai pavēra Eiropai durvis uz pārējo pasauli, bet radīja Eiropas sabiedrībā, kā vairāk vai mazāk vienotas civilizācijas — eiropieši, apziņu.

Šādā izpratnē jēdziens „Jaunā pasaule” (New World) pirmo reizi konstatēts kādā 1494. gada dokumentā, bet drukātā veidā 1505. gadā Florencē (Mundus novus). Kopš šī brīža daudzos vēsturiskos un filosofiskos sacerējumos eiropiešu, kā civilizācijas kopīgās pazīmes parasti tiek skaidrotas kā kopīga kultūra, kuras saknes ir Eiropas kontinenta vēsturē, reliģijā (to saprotot kā Rietumu kristietību — Western Christendom), tradīcijās, dzīvesveidā, paradumos utt.

Kā viena no acīmredzamām Jauno laiku pazīmēm tiek minēta arī filozofija, kā Seno laiku klasiķu mantojums, taču būtiski papildināts un pilnveidots ar Humānisma un Zinātniskās revolūcijas idejām.

Taču kopš Jauno laiku sākuma līdz pat mūsdienām tiek brīdināts nepārspīlēt „vienotās Eiropas” ideju, jo tajā bez vienotības elementiem ir arī ne mazums iekšējo pretrunu. Dažās jomās pat ir pamats runāt par agrākās viduslaiku vienotības zudumu vēlākos gadsimtos. Kā uzskatāmu piemēru var minēt Kristīgās baznīcas šķelšanos Reformācijā.

Jaunie laiki ir laika periods starp vēlajiem jeb attīstītajiem viduslaikiem un jaunākajiem laikiem jeb mūsdienām. Periodizācijā šobrīd dominē divas pamattendences:

a) atgriešanās pie tradicionālā dalījuma lielos vēstures periodos un jauno laiku sākuma datēšana ar humānisma ideju izplatīšanos un reformāciju 15. gadsimta beigās un 16 gadsimta sākumā, kā arī lielo ģeogrāfisko atklājumu sākšanos šajā laikā;

b) Austrumeiropas tradīcijas saglabāšana un jauno laiku robežas noteikšana ar 17. gadsimta vidu — britu buržuāzisko revolūciju, tos dalot divos periodos: no angļu revolūcijas līdz 1870. gadam un no 1870. gada līdz I Pasaules karam.

c) Līdzās šīm tendencēm sastopami arī mēģinājumi datēt jauno laiku sākumu ar  Franču revolūciju.

Latvijas vēsturnieki lielāko tiesu atbalsta datējumu ar Renesanses un Reformācijas sākšanos, jo:

Jāņem vērā, ka, atkarībā no katra konkrētā reģiona ģeogrāfiskā novietojuma, ekonomiskās un politiskās attīstības līmeņa jauno laiku sākums dažādos reģionos sākās un izpaudās dažādi. Visātrāk tie sākās Itālijā, Anglijā un Francijā daudzmaz vienlaicīgi, Spānijā pēc īsa uzplaukuma ģeogrāfisko atklājumu laikā attīstība iekonservējās, Krievijā līdz ar cara titula ieviešanu un šīs valsts aktīvu iesaistīšanos starptautiskajās attiecībās, Livonijā līdz ar reformāciju.

Jauno laiku raksturīgākās iezīmes: protestantisms reformē baznīcu un garīgo dzīvi; veidojas jauna tipa cilvēks un modernā sabiedrība; veidojas centralizētas, nacionālas, suverēnas valstis, kur valsts nosaka visiem obligātu likumdošanu, tiesu sistēmu, robežas, nodokļus; regulāra armija; apgaismība un absolūtisms; dzīves un kultūras sekularizācija, zinātnes attīstība; rūpnieciska preču ražošana; relatīvi brīvs tirgus, starptautiskā masveida tirdzniecība; valsts banku parādīšanās.

Iedzīvotāju skaits Jaunajos laikos Eiropā nav precīzi nosakāms, var droši apgalvot tikai to, ka tas bija ļoti svārstīgs. Daži vēsturnieki lēš, ka ap 1500. gadu iedzīvotāju skaits visā pasaulē varētu būt bijis ap 425 miljoniem, tai skaitā Eiropā (Krieviju ieskaitot) tas varētu būt bijis ap 80 miljoniem. Savukārt, nākamo trīs gadsimtu laikā pasaules iedzīvotāju skaits varētu būt gandrīz divkāršojies, pieaugot līdz apmēram 900 miljoniem, bet Eiropā tas varēja būt sasniedzis gandrīz 200 miljonus, t.i., gandrīz trīskāršojies

Neskatoties uz daudzajiem sasniegumiem vēlīnos viduslaikos un jauno laiku sākumā, vairuma Eiropas iedzīvotāju dzīves veids un līmenis bija mainījies nedaudz. To vairums ap 1800 gadu, tāpat kā pirms trīs gadsimtiem, dzīvoja laukos. Lielākā daļa pilsētu bija nelielas, lai gan to bija samērā daudz. Taču ap 1700. gadu Eiropā diez vai bijis vairāk par duci pilsētu ar iedzīvotāju skaitu virs 100 tūkstošiem.

Iedzīvotāju skaits Eiropā, sākot ar 16 gadsimtu, sāka apsteigt darba ražīguma pieaugumu lauksaimniecībā. Šī procesa pamatā bija ne tik daudz zemes trūkums vai pārāk lēns tehniskais progress lauksaimniecībā, cik kopš viduslaikiem joprojām saglabājušās feodālās tradīcijas un kārtība, kas bremzēja progresu šajā jomā. Kavējās naudas attiecību ieviešana, tātad arī tirdzniecība, ierobežota bija arī iedzīvotāju mobilitāte, līdz ar to daudzi Eiropas reģioni ekonomiskā ziņā ilgstoši bija izolēti. Rezultātā atsevišķos reģionos sāka parādīties relatīvas pārapdzīvotības pazīmes un daudzviet sāka trūkt pārtika, bet 17. gadsimtā bads, it īpaši kombinācijā ar kariem un slimību epidēmijām, bija kļuvis par regulāru parādību.

Tas spieda daudzus eiropiešus doties izdzīvošanas meklējumos ārpus Eiropas un emigrācija 17.—18. gadsimtā jau bija kļuvusi par masveida parādību. Tiek lēsts, ka vismaz 2 miljoni eiropiešu bija šajā laikā pametuši dzimtās mājas un atstājuši Eiropu, tajā skaitā 1.75 miljoni britu, ap 200 tūkstoši vāciešu, kā arī ap 100 tūkstošu spāņu un portugāļu

Viduslaiku feodālajā saimniecībā jau kopš 15 gadsimta sāka izkristalizēties tendences, kas vairāku nākamo gadsimtu laikā pakāpeniski kļuva par jauno laiku raksturīgākajām ekonomikas iezīmēm. Dažādos Eiropas reģionos šīs tendences noritēja atšķirīgi un nevienāds bija arī to temps. Taču kopīgs visai Eiropai vairākos Jauno laiku gadsimtos bija tas, ka lielākā daļa eiropiešu joprojām dzīvoja laukos un lauksaimniecība vēl ilgi bija galvenā viņu nodarbošanās joma.

Britu garīdznieks Tomass Maltuss 1798. gadā uzrakstīja sacerējumu „Eseja par iedzīvotājiem (The Essay on Population), ko vēlāk sāka dēvēt par Maltusa teoriju. Tās galvenā doma bija, ka, iedzīvotāju skaitam pieaugot, agrāk vai vēlāk tiek sasniegta robeža, kad lauksaimnieciskai apstrādei pieejamā zemes platība vairs nespēj nodrošināt pieaugušo iedzīvotāju skaitu ar pārtiku. Tad sākas bads, vai arī epidēmiskas slimības vai kari, un iedzīvotāju skaits samazinās līdz līmenim, kad lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība atkal spēj palikušos iedzīvotājus nodrošināt ar pārtiku. Cita, mazāk dramatiska alternatīva ir iedzīvotāju emigrācija uz pasaules reģioniem, kur zeme apstrādei ir pietiekamā daudzumā.

Vēlākie pētījumi parādīja, ka, lai gan atsevišķos laika posmos vai atsevišķos reģionos līdzīga likumsakarība dažādu faktoru sakritības dēļ var tikt novērota, to nevar attiecināt uz cilvēces attīstību kopumā. Maltusa teorija ignorēja produktivitātes palielināšanos lauksaimniecībā, kas atsevišķos laika posmos bija lēna, citos straujāka, taču ilgākā laikā tā, pateicoties daudziem jaunievedumiem, veicināja lauksaimniecības produkcijas tālāku pieaugumu.

Taču par pilnīgi aplamu Maltusa teoriju arī nevarēja uzskatīt, jo tā lielā mērā atspoguļoja viņa dzīves laikā vēl pastāvošās feodālās saimniekošanas sistēmas pretrunas, kuras bremzēja nobriedušie ekonomiskie jaunievedumi, it īpaši naudas preču attiecību ieviešanu un tirgus veidošanos. Tās, vēl nesen feodālās, kā arī zemnieku saimniecības, kas pirmās bija pārgājušas uz naudas preču attiecību sistēmu un savu produkciju pārdeva tirgū, ieguva daudz spēcīgāku attīstības motivāciju, kā arī naudas līdzekļus efektīvākas tehnikas izmantošanai un, līdz ar to, arī darba ražīguma ātrākam pieaugumam.

Īpaši uzskatāmi lauksaimniecības attīstība izpaudās Nīderlandē, kur bija daudz pilsētu un praktiski katrā no tām bija tirgus. Rosīgā tirdzniecība un naudas apgrozība veicināja ne tikai tehnisko progresu, bet arī lielāka mēroga projektu īstenošanu reģionālā un nacionālā mērogā, it īpaši apūdeņošanu, kanālu sistēmas izbūvi. Lai tas kļūtu iespējams, agrāk sadrumstalotie, feodālismam raksturīgie sīkie zemes gabaliņi, tika apvienoti lielākās sējas platībās un ganībās. Līdz ar to zemes ražība šajā Eiropas reģionā būtiski palielinājās, tā deva labākas un stabilākas ražas, nekā daudzviet citur Eiropā, kā arī nodrošināja lielāku ganāmpulku uzturēšanu. Turklāt sazarotā kanālu sistēma bija pamats lēta iekšzemes transporta attīstībai, līdz ar to veicinot intensīvāku preču apmaiņu starp reģioniem.

Arī Lielbritānija bija viena no pirmajām, kur agrārais sektors īsā laikā tika būtiski reformēts. Zeme līdz 18. gadsimta beigām praktiski bija kļuvusi gandrīz par tādu pašu preci, kā jebkura cita, bet tradicionālie zemnieki kā šķira šeit 19. gadsimta sākumā jau bija gandrīz pilnībā izzuduši, — tie kļuva par patstāvīgiem fermeriem vai laukstrādniekiem.

Progresīvas izmaiņas lauksaimniecībā un citās jomās izplatījās arī Vācijā un tālāk uz austrumiem. Šeit zemes daudzviet bija nabadzīgākas, nekā Eiropas rietumos, tādēļ reformas bija vēl aktuālākas. Taču vietējie zemes īpašnieki sīksti turējās pie feodālās sistēmas principiem. Tā, ja Lielbritānijā algoti laukstrādnieki gandrīz pilnībā bija nomainījuši dzimtļaudis jau ap 1500. gadu, tad Vācijā šis process aptvēra vēl nākamos apmēram 200 gadus, bet Baltijā un Krievijas impērijā tas turpinājās vēl ilgāk un arī tad daudzi dzimtbūšanas elementi joprojām palika neskarti. Tā, piemēram, vēl 19 gadsimta pirmajā pusē Baltijā zemnieks nedrīkstēja doties darbos jebkur citur bez attiecīgas saimnieka atļaujas, tāpat ne vienmēr tas varēja apprecēties ar savu izredzēto bez muižnieka ziņas. Līdz ar to Polijas, Krievijas, Ungārijas, Baltijas un dažu citu Eiropas reģionu saimnieciskā atpalicība, kas bija jūtama jau 16. gadsimta sākumā, nākamo trīs gadsimtu laikā paplašinājās vēl vairāk.

Viena no būtiskām iezīmēm lauksaimniecības tālākā progresā, kas arvien acīmredzamāk sāka izpausties līdz ar tirgus un preču apmaiņas attīstību, bija specializācija. Tā, piemēram, drīz vien noskaidrojās, ka aitas Anglijas leknajās ganībās nobarojas manāmi lielākas un no tām var iegūt vairāk gaļas, nekā no Spānijas sausajā, ar zāli nabadzīgākajā klimatā audzētajām. Taču Spānijas aitu vilna bija kvalitatīvāka. Šādi piemēri gan lopkopības, gan augkopības jomā Eiropā sāka atklāties arvien lielākā skaitā. Rezultātā fermeru saimniecības sāka arvien vairāk specializēties jomās, kurās to darba rezultāti bija produktīvāki, mazāk mēģinot audzēt paši visu ikdienas dzīvei nepieciešamo. Kļuva izdevīgāk arvien lielāku daļu savas produkcijas pārdot tirgū, turpat nopērkot pašu saimniecībā trūkstošo.

Feodālā saimniekošanas sistēma arvien vairāk pārveidojās naudas, preču un tirgus sistēmā, lauksaimniecībā padziļinājās specializācija un preču apmaiņa, kā rezultātā sāka arvien vairāk uzplaukt jauna nozare — tirdzniecība. 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā tā jau bija vairāk vai mazāk integrēta sistēma, kurā bija izveidojusies liela daļa arī mūsdienās galveno komercdarbības elementu gan mikro, gan makro, gan arī starptautiskajā līmenī.

Cita būtiska izmaiņa saimnieciskajā jomā bija tā, ka Eiropas ekonomiskais „gravitācijas centrs” no Vidusjūras reģiona uz visiem laikiem bija novirzījies uz Atlantijas okeāna piekrasti. Viens no galvenajiem iemesliem tam bija Osmaņu impērijas izplešanās Tuvajos un Vidējos Austrumos, kā arī Ziemeļāfrikā. Savukārt Lielie ģeogrāfiskie atklājumi un jaunatklāto zemju resursi aiz Atlantijas okeāna un gar Āfrikas rietumu piekrasti, deva acīmredzamas priekšrocības valstīm, kas atradās šinī Atlantijas okeāna piekrastē. Tā 16. gadsimtā par spēcīgu Eiropas komerciālo centru izvirzījās Antverpene. Taču neatkarības cīņu no Spānijas kundzības laikā, bet vēlāk, sakarā ar kuģošanas aizliegumu Šeldas upē saskaņā ar 1648. gada Minsteres līgumu, neļāva tai nostiprināties un tās lomu drīz pārņēma Amsterdama un Londona. Abos šajos gadījumos par galvenajiem noteicošajiem faktoriem to veiksmē izrādījās kuģošanai ērtas jūras ostas, kā arī blīva apdzīvotība zemes iekšienē to tuvumā, kas veicināja dziļāku darba dalīšanu, specializāciju un, līdz ar to arī lielāku un lētāku preču apgrozījumu.

Plaukstošā tirdzniecība veicināja arī finanšu sistēmas attīstību. Arī šajā jomā Rietumeiropas bankas drīz vien atņēma prioritāti Itālijas bankām, līdz ar tur izgudroto vekseli, kā vienu no galvenajiem norēķinu sistēmas elementiem. Amsterdamas banka jau 17. gadsimta sākumā bija kļuvusi par starptautisku finanšu institūciju. Par tādu īsā laikā pēc nodibināšanas kļuva arī Anglijas banka, lai gan tā tika izveidota stipri vēlāk — tikai 1694. gadā. Lielā skaitā tika dibinātas arī citas bankas un dažādas finanšu un komercdarbības institūcijas — klīringa un tirdzniecības nami, fondu biržas utt., kas operēja ar 18. gadsimtā laikā ieviesto papīra naudu, čekiem, akcijām un citiem vērtspapīriem. Loterijas un citas spēles par naudu bija kļuvušas par modes lietu. Līdz ar to pamatā bija izveidojusies pietiekami attīstīta finanšu sistēma, kas spēja ne tikai nodrošināt reģionālu un starptautisku tirdzniecību ar visdažādākajām precēm un pakalpojumiem, bet arī mobilizēt arvien lielākus kapitālus arvien vērienīgākiem projektiem.

Eiropā 16. gadsimta sākumā amatniecības attīstība bija sasniegusi augstu līmeni. Pilnveidojās dažādi darbarīki, ieroči un zinātniskie instrumenti. Ja līdz tam dažādu izstrādājumu jomā, it īpaši podniecībā, apģērbu izgatavošanā u.c., prioritāte bija Austrumu zemēm, tad jau Jauno laiku sākumā Eiropa sāka tās pārspēt, ir īpaši metalurģijā un metālapstrādes produktu izgatavošanā. Taču arī Eiropā parādījās savi līderi un autsaideri. Tā Anglija 16. gadsimtā kļuva par līderi vilnas apģērbu ražošanā. Taču tie nereti kā pusfabrikāti tika transportēti uz Antverpeni vai citām kontinentālās Eiropas ostām galīgai apstrādei — balināšanai un krāsošanai. Strauji attīstījās Zviedrijas amatniecības māksla, paplašinājās to izstrādājumu loks, uzlabojās to kvalitāte. Līdz ar to Anglija, Nīderlande un Zviedrija 16.—18. gadsimtu laikā kļuva par amatniecības un industrializācijas līderiem. Vācijai veicās mazāk, bet Ziemeļitālijas potenciāls bija kļuvis arvien maznozīmīgāks. Vēl vairāk līderi savas pozīcijas nostiprināja ieviešot dažādas darba mašīnas un mehānismus, kā arī tvaika mašīnu, bet vēlāk arī elektrību.

Pretēji zinātnei, kultūrai un saimniecībai, Jaunie laiki Eiropā nozīmīgas pārmaiņas sabiedrībā un tās institūcijās ienesa tikai daļēji. Lielākā sabiedrības daļa, tāpat kā viduslaikos vēl joprojām ticēja, ka to sabiedriskais statuss ir Dieva noteikts, tādēļ tas ir mūžīgs un nemaināms. Atšķirība starp šķirām sociālā un tiesiskā ziņā joprojām bija liela. Aristokrātija turpināja saglabāt savas privilēģijas, bet zemāko šķiru ieguvums aprobežojās pārsvarā ar lielākām ekonomiskām brīvībām. Arī politiskā brīvība bija pārsvarā aristokrātijas privilēģija.

Nedaudz atšķirīgāka bija situācija Anglijā. Dižciltīgajiem šeit bija tradicionāli liela sabiedriskā autoritāte, daudziem no tiem bija ievērojama ekonomiskā vara. Taču tiesiskā ziņā tie īpašas privilēģijas nebaudīja. Lielākā no nedaudzajām īpašajām to tiesībām bija mantot vietu Lordu palātā, kur to nebija vairāk par 200.
 
Pastāvošās feodālās kārtības kritika kļuva arvien asāka 18. gadsimta laikā, kad izglītība, zināšanas, ekonomiskais un tehniskais progress, urbanizācija un globalizācijas process reālajā dzīvē arvien vairāk mainīja cilvēku attiecības. Komercijas attīstība un individuālā kapitāla uzkrāšanās palielināja to cilvēku skaitu, kuru dzīve bija kļuvusi mazāk atkarīga no piederības kādām priviliģētām sabiedrības daļām, tiem svarīgāka bija kļuvusi individuālā brīvība. Līdz ar to palielinājās tā sabiedrības daļa, kas karaļu un hercogu rīkotās balles un izpriecas, vai baznīcas dievkalpojumus vairs neuzskatīja par vienīgajiem pulcēšanās iemesliem. Kā vienas no pirmajām sabiedrības dzīves alternatīvām 17. gadsimta beigās Anglijā iedibinājās vīriešu tradīcija pulcēties kafijas namos, lai nepiespiestā atmosfērā pārspriestu dzīves aktualitātes, nereti arī biznesa lietas, no kuriem vēlāk izveidojās klubi. Drīz arī Francijā sāka veidoties saloni kā sabiedrības pulcēšanās vietas ar dažādiem pasākumiem, kuriem nebija reliģisks raksturs. Virkne šādu salonu Parīzē drīz vien kļuva par nozīmīgiem kultūras centriem.

Taču šīs izmaiņas ne visur notika vienlīdz strauji. Eiropas austrumu daļā, it īpaši Prūsijā, Baltijā, Polijā, Ungārijā un Krievijā, 16.—18. gadsimta laikā drīzāk bija vērojams pat pretējs process — šķiru hierarhijas nostiprināšanās, brīvdomības apkarošana un dzimtbūšanas ekspluatācijas pastiprināšanās. Par to šo valstu priviliģētajām šķirām nācās maksāt ar asiņainām zemnieku revolūcijām, dumpjiem, muižu un piļu dedzināšanām. Sevišķi dramatiski bija zemnieku dumpji Krievijā Stepana Razina un nedaudz vēlāk Jemeļjana Pugačova vadībā. Arī pirmais nopietnais Krievijas sociālās iekārtas publisks kritikas mēģinājums, kā uzskata, bija Aleksandra Radiščeva grāmata „Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu”, kas atklātībā parādījās tikai 1790. gadā Tās autoram tika piespriests nāves sods, kas gan tika aizstāts ar izsūtījumu trimdā Sibīrijā.

Atšķirības sociālā un ekonomiskā progresa tempos un virzienā dažādos Eiropas reģionos pastiprināja, kā uzskata daudzi vēsturnieki, Eiropas sašķeltību. Visvairāk tā izpaudās Rietumeiropas un Austrumeiropas, it īpaši osmaņu turku kontrolēto Eiropas teritoriju, kā arī Krievijas, kultūrvēsturiskajā diferenciācijā. Taču, ne tikai un ne visos tālākās Eiropas vēstures posmos.

Galvenās iezīmes:

Ja 16. gadsimtā vēl it kā turpinās viduslaiku tradīcijas (monarhs cenšas saglabāt iepriekšējo gadsimtu tradīcijas) un valstu attīstība vairāk vērsta uz iekšējo sakārtošanos, centralizāciju un reliģisko jautājumu risināšanu, tad jau 17. gadsimta situācija ir mainījusies. 1618. gadā sākas Trīsdesmitgadu karš. Sākumā tas ir reliģisks konflikts starp katoļiem un protestantiem, taču vēlāk tajā iesaistās arī citas valstis un tas izvēršas par politisku konfliktu starp Franciju un Hābsburgiem (Austrija un Spānija) par hegemoniju Eiropā. Ar šo karu sākas koalīciju lielkaru laiks. 1648. g. Vestfāles miers beidz Trisdesmitgadu karu — noformulē politiskā līdzsvara principus (līguma tekstā reliģiskie jautājumi netiek skarti). Visas konfliktā iesaistītās puses smagi ekonomiski cietušas, taču tas arī ir stimuls valsts varai aktīvi interesēties par valsts ekonomisko uzplaukumu.

Izveidojas centralizētas valstis, kur galvenais ir valsts intereses. Klasisks piemērs ir Francijas premjers Rišeljē, kurš, būdams katoļu kardināls, aktīvi sadarbojās ar protestantiem, lai piežmiegtu katoļu seperātistus un to sabiedrotos: Spāniju un Austriju. Starptautiskajās attiecībās vairs nav ilglaicīgu ideoloģisko sabiedroto — sabiedrotos valstis izvēlas tikai atbilstoši savām politiskajām un ekonomiskajām interesēm (kuras tā īsti nemaz nevar nošķirt).

Uz šo brīdi Francija kontinentā bija spēcīgākā valsts. Visas mazākās valstis, kuras baidās no Francijas ietekmes pieauguma, apvienojas ar Angliju, izveidojot diezgan pastāvīgu koalīciju: Anglija/Nīderlande/Dānija/Prūsija/Portugāle. Utrehtas miera līgums skaidri iezīmē šos politiskā līdzsvara noteikšanas principus: Spānijas troni iegūst Burbonu dinastija (bet ar noteikumu, ka Spānija un Francija nedrīkst apvienoties), lai nodrošinātu kontroli pār Vidusjūru, Anglija iegūst Gibraltāru.

Eiropā izveidojās status quo. Tagad vairāk uzmanības tika pievērsts ietekmes sfēru dalīšanai nevis Eiropā, bet gan citur pasaulē. To iesāk Septiņgadu karš (1756—1763), kad karadarbība starp Franciju/Austriju no vienas puses un Anglijas sabiedrotajiem no otras aptver ne tikai Eiropu, bet arī karojošo pušu kolonijas Ziemeļamerikā un Indijā. Sākas valstu sacensība pēc jauniem tirgiem un izejvielu ieguves vietām — valstu pretstāve bija ne tik daudz militāra, cik ekonomiska.

Tiek uzskatīts, ka jēdzienu „starptautiskās attiecības” 18. gadsimtā apritē ieviesis angļu filosofs Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham). Tas atspoguļoja gan lielāko Eiropas valstu ekonomisko un politisko izaugsmi, suverēnu valstu veidošanos, gan arī pieaugušās globālās ambīcijas, kolonizējot jaunatklātās zemes. Tā bija nepieciešamība vienoties par interešu sfēru sadalīšanu, zināmu standartu ieviešanu starpvalstu attiecībās. Turklāt Reformācijas dēļ kādreizējā baznīcas noteicošā loma dažādu konfliktu regulēšanā bija krasi sarukusi un bija nepieciešams radīt jaunu šādu regulēšanas mehānismu.

Sākot ar 15. gadsimta sāka veidoties arī diplomātisko dienestu funkcijas, kā harmoniska starptautisko attiecību sastāvdaļa. Kā pirmie pastāvīga sūtņa nozīmēšanu svarīgākajās valstīs sāka praktizēt Venēcija. Tie gan vēl ilgi nebija profesionāli sūtņi vai vēstnieki mūsdienu izpratnē, drīzāk tie atgādināja mūsdienu goda konsulu statusu ar vēstnieka funkcijām, kuras tie veica papildus savai komercdarbībai. Sūtņu funkcijas standartizējās un kļuva pastāvīgām diplomātiskā dienesta funkcijām tikai sākot ar 18.gadsimtu.

Nacionālo valstu veidošanās process Eiropā sevišķi jūtami noritēja 18. gadsimta laikā. Taču jaunajām Eiropas valstīm Jaunajos laikos vairumā gadījumu vēl ilgi bija visai maz līdzības ar valsts iekārtu mūsdienu izpratnē. Tās vēl joprojām bija drīzāk valdošo dinastiju, karaļu un hercogu ģimeņu teritorijas, pārvaldītas kā to nekustamie īpašumi, nevis politiskas institūcijas, kuras pastāv saskaņā ar nacionālās un starptautiskās likumdošanas normām. Mantošanas, precību, dāvināšanas, kontribūciju un dažādu citu iemeslu dēļ zemju saimnieki un to robežas nepārtraukti mainījās. Daudzviet tās bija arī visai nenoteiktas. Tās īpašnieku starpā nemitīgi izcēlās ķīviņi par tās vai citas teritorijas piederību vai statusu.

Zināms starptautisko attiecību regulējošo mehānismu vakuums starpvalstu (dinastiju) attiecībās bija izveidojies arī pēc Reformācijas, kad no Romas katoļu baznīcas atdalījās virkne konfesiju un baznīca līdz ar to savu agrāko politiskā vidutāja lomu spēlēja daudz mazākā mērā. Nekādu citu Eiropu vienojošo principu nebija izveidojies. Dažādu iemeslu dēļ starp Eiropas valstīm mainījās arī spēku, tai skaitā arī militāro, samērs. Tas viss kopumā veda pie biežiem, nereti visai haotiskiem konfliktiem, kuru pamatā bija gan tā vai cita reģiona iedzīvotāju nacionālās kultūras kopības un interešu apziņa un vēlēšanās tās aizstāvēt, gan dinastiju ambīcijas, gan etniskas un reliģiskas pretrunas.

Tā, Spānija, kas 16.—17. gadsimtā bija dominējošais Eiropas spēks, 18. gadsimtā savu ietekmi pakāpeniski zaudēja. Arī Svētās Romas impērijas statuss arvien vairāk novājinājās un Vācijas fragmentācija turpinājās. Šeit pieauga cīņa par varu starp Prūsiju un Hābsburgu impēriju. Itālijas karu rezultātā beidzās pilsētrepubliku ēra — Venēcija, Dženova un citas zaudēja vairumu savu koloniju un faktoriju citās zemēs un līdz ar to arī starptautisko ekonomisko un politisko ietekmi. Arī tā bija viena no pazīmēm, ka aizsācies nacionālo valstu konsolidācijas process, bet citi politekonomiskie formējumi, sākot ar pilsētrepublikām un beidzot ar baznīcas hegemoniju, savu lomu zaudē. Kristietība kā Eiropu vienojošais faktors tobrīd bija degradējis tiktāl, ka Itālijas karu gaitā franču karalis un osmaņu sultāns bija noslēguši oficiālu sadarbības vienošanos un to karakuģi kopīgi uzbruka Itālijas piekrastei.

Uz šī fona arvien vairāk par Eiropas hegemonijām nostiprinājās Francija un Lielbritānija, pieauga arī Nīderlandes un Zviedrijas ekonomiskā un politiskā loma. Mazāk manāmas un lēnākas, taču ne mazāk būtiskas izmaiņas bija vērojamas Eiropas austrumu daļā. Tā, osmaņu impērijas spiediens uz Eiropu sāka pamazām atslābt, kas liecināja par pakāpenisku tās norietu. Tā arī vairs tik lielā mērā neuzskatīja Eiropu kā vienotu savu pretinieku. Izzuda Ungārija un Polija. Taču austrumos parādījās jauna spēcīga impērija — Krievija.

Nacionālo valstu veidošanās procesā saasinājās arī starpetniskās attiecības, pieauga neiecietība pret citām ticībām. Piemēram, Spānijā aizsākās atklāta un organizēta ebreju un musulmaņu vajāšana, kuri šeit veidoja ievērojamu iedzīvotāju daļu. Gan laicīgā, gan garīgā Spānijas varas tos uzskatīja par draudu savai drošībai un stabilitātei. Par vienu no vajāšanas galvenajiem instrumentiem kļuva inkvizīcija, kas, tika atļauta ar pāvesta bullu 1478. gadā un kontrreformācijas procesā bija izveidojusies par spāņu karaļu (it īpaši Filipa II laikā) un katoļu baznīcas kopīgu represīvu institūciju. Inkvizīcijas darbības dēļ ebreji masveidā pameta Spāniju un lielākā to daļa pārcēlās uz Nīderlandi. Šeit tie, darbodamies pārsvarā tirdzniecībā un finansēs, drīz vien kļuva par tās saimnieciskās veiksmes vienu no galvenajiem dzinējspēkiem. Savukārt Spānija, pēc etniskās un reliģiskās tīrīšanas, bija nostiprinājusi savu lomu, kā to sāka vērtēt Eiropā, par sava veida centralizētas absolūtās monarhijas paraugvalsti. Taču cik lielā mērā šāda politika tai nesa labumu, vēsturnieku vidū tiek diskutēts vēl mūsdienās.

Tā, Nīderlande 16. gadsimta pirmajā pusē vēl bija viena no ienesīgākajām Spānijas provincēm (spāņu Nīderlande). Tā aptvēra aptuveni mūsdienu Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas teritorijas. Arī šeit brieda nacionālā pašapziņa, kas sāka izvērsties atklātā cīņā pret spāņu kundzību. Tā sasniedza kulmināciju, kad Spānijas karalis Filips II mēģināja ar sava vietvalža, hercoga Alvas palīdzību, šeit ieviest stingru Trentas padomes dekrētu noteikto kārtību, kā tas bija pašā Spānijā.

Vispirms sacelšanās aptvēra Nīderlandes franciski runājošo dienvidu daļu (mūsdienu Beļģiju), bet drīz vien pārsviedās arī uz ziemeļu teritorijām (mūsdienu Nīderlandi). Sākotnēji spāņu armija gandrīz it visur sagrāva nemiernieku spēkus. Taču tās pārsvars arvien vairāk saruka, jo lielā attāluma dēļ bija stipri apgrūtināts atbalsts un piegādes no Spānijas teritorijas pa sauszemi. Arī pa jūru tas kļuva arvien sarežģītāk, jo holandiešiem, ar Anglijas atbalstu, jūras spēku ziņā jau bija izveidojies aptuvens līdzsvars. Turklāt Spānijai vienlaicīgi nācās gandrīz nepārtraukti karot arī ar osmaņu turkiem Vidusjūrā, kur spāņi centās saglabāt savu kontroli.

Anglijas politika, atbalstot sacelšanos Nīderlandē, drīz vien noveda pie tās konflikta ar Spāniju. Abas puses gatavojās izšķirošai cīņai. Spāniju, lai sodīto „ķecerīgo” Anglijas karalieni Elizabeti I (Anglijā Reformācijā bija izveidojušās pārsvarā anglikāņu un protestantu konfesijas), atbalstīja arī Romas pāvests.

Spānija bija izveidojusi iespaidīgu karafloti — Lielo armādu un 1588. gadā tā devās Anglijas virzienā. Taču īsi pirms Spānijas un Anglijas flotes sastapās atklātā kaujā, uznāca spēcīga viesuļvētra, kurā visvairāk cieta spāņu kuģi — to lielākā daļa nogrima, bet izdzīvojušie pa vienam vai nelielās grupās atgriezās dažādās Spānijas ostās. Lai gan atsevišķas cīņas daudzviet turpinājās vēl ilgi, Spānijai savu kādreizējo varenību nekad vairs tā arī neizdevās atjaunot. Savukārt, no spāņu kundzības atbrīvojusies Nīderlande baudīja ekonomisko uzplaukumu.
Spānijas karalis Karloss II (1661—1700) mirstot atstāja neskaidrību par savu pēcnācēju. Tā kā tieša mantinieka viņam nebija, sanāca, ka uz Spānijas troni ar vienlīdz pamatotām tiesībām varēja pretendēt divas lielas Eiropas dinastijas — Burboni un Hābsburgi. Likme bija ļoti augsta — jebkurai no abām dinastijām pievienojot sev novājinātās, taču joprojām ietekmīgās Spānijas troni, līdz ar tās kontrolē esošajām aizjūras kolonijām, tā iegūtu ļoti lielu ekonomisko un politisko pārsvaru Eiropā un pasaulē. Līdz ar to, tas vairs nebija abu šo dinastiju attiecību jautājums vien. Lielbritāniju interesēja kādi būs nosacījumi tirdzniecībā ar spāņu kolonijām Amerikā, Nīderlande, kas vēl joprojām skaitījās Spānijas province, bija satraukta par savu likteni, neskaidras bija arī sadrumstalotās Itālijas perspektīvas, kur arī bija liela Spānijas ietekme.

Eiropa Spānijas mantojuma sakarā izrādījās sašķelta divās daļās. Vienā pusē bija apvienojušies Hābsburgi ar Angliju un Nīderlandi, otrā bija Francija. Tā kā neviena puse nevēlējās piekāpties, aizsākās Spānijas mantojuma karš, kas ilga divpadsmit gadus. Tas beidzās ar Utrehtas miera līgumu 1713.—1714. gadā. Tas paredzēja virkni tālākai Eiropas attīstībai nozīmīgas vienošanās. Pirmkārt, lai gan Spānijas troni ieņēma Burbonu pārstāvis (Anžū hercogs), tika nolemts, ka Spānijas un Francijas troņi nekad vairs nevar tikt apvienoti. Otrkārt, spāņu Nīderlande (mūsdienu Beļģija) tika nodota Hābsburgu impērijai, līdz ar to izslēdzot Francijas pretenzijas uz to. Tāpat tika panākti izlīgumi citos mazāk nozīmīgos, taču strīdīgos jautājumos, kuri arī bija potenciāli konfliktu iemesli. Līdz ar to noslēgtais Utrehtas miers, lai gan ne visi ar to palika apmierināti, (Hābsburgi joprojām uzskatīja, ka Spānijas tronis pienākas viņiem) lielā mērā sabalansēja Rietumeiropas lielāko valstu intereses.

Utrehtas mieram bija vēl kāda cita nozīme, kas kļuva apzināta tikai vēlākā laika gaitā. Viens no miera līguma paragrāfiem paredzēja, ka līgumslēdzēji atzīst spēku samēru kā vienu no galvenajiem politisko attiecību principiem un garantu ilgstošam, stabilam mieram. Tas nozīmēja būtisku pavērsienu Eiropas politiskajās attiecībās. Dinastiju intereses izrādījās pakārtotas augstākiem mērķiem — stabilam mieram un politisko attiecību prognozējamībai. Miers Eiropā tiešām saglabājās nākamo 75 gadu laikā. Lai arī tas nebija mūžīgs, bija iedibināti jauni politisko attiecību aspekti, kuru pamatā bija ne tikai karaļu, imperatoru un hercogu dzimtu, bet arī tautu un valstu intereses.

Viena no lielākajām Eiropas problēmām bija Osmaņu impērija. Kopš 16. gadsimta pret to uzbrukumiem no sauszemes puses cīnījās Hābsburgu Austrija un Polijas-Lietuvas kopvalsts. Vidusjūrā cīņās bija iesaistīta galvenokārt Venēcijas flote. Lai gan osmaņu turki Eiropas valstīm atņēma vairākas svarīgas teritorijas — venēcieši bija spiesti atdot tiem Krētu un salas Jonijas jūrā, Hābsburgi Ungāriju, tiem pakļauties bija spiesta Ukraina, bet Polija zaudēja Podoliju, to militārais un ekonomiskais potenciāls pamazām novājinājās. Pēdējā lielākā turku ofensīva Eiropā bija neveiksmīgais mēģinājums 1683. gadā ieņemt Vīni. Tas bija pavērsiena punkts, pēc kura Osmaņu impērija Eiropas valstu tehniski labāk bruņotā un organizētā karaspēka priekšā, bija spiesta sākt atkāpties no lielākās daļas agrāk iegūto teritoriju. Tā, 1699. gadā tika atbrīvota Ungārija, bet līdz 1918. gadam tika atgūti praktiski visi turku iekarojumi Eiropā, izņemot Konstantinopoli.

Jauno laiku noslēgumā, 18. gadsimta beigās Eiropa bija būtiski izmainījusies gan teritoriālā, gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā. Savu spēku un ietekmi bija lielākā vai mazākā mērā zaudējušas Spānija, Itālijas pussalas pilsētrepublikas, Nīderlande un Zviedrija. Norietējusi bija arī osmaņu impērijas varenība. Francija joprojām saglabāja kontinentālās Eiropas līdera lomu. Savukārt Anglija, kas 16. gadsimta sākumā bija neliela karaliste uz salas, Jauno laiku beigās bija kļuvusi par spēcīgu pasaules lielvalsti. Par nozīmīgu politisko spēku bija kļuvušas arī Krievija un Prūsija. Izmainījusies bija arī Austrumeiropa — liela tās daļa bija atbrīvota no osmaņu turku jūga, taču pati lielākā Austrumeiropas valsts — Polija, bija pārstājusi pastāvēt.

Arī kādreizējās interešu konfliktu un karadarbības zonas no Itālijas un citiem Vidusjūras reģioniem Jaunajos laikos bija pavirzījušās sākotnēji uz Francijas teritoriju, tad Nīderlandi, bet vēlāk vēl tālāk uz Austrumeiropu un Baltiju.

Jaunajos laikos bija dzimušas daudzas jaunas, progresīvas idejas par pasaules un sabiedrības uzbūvi. Taču neliela daļa no tām bija tikušas īstenotas dzīvē. Tā, piemēram, komunikācijas 300 gadu laikā, neskatoties uz daudziem būtiskiem tehniskiem jaunievedumiem, nebija spējušas manāmi palielināt cilvēku un kravu pārvietošanās ātrumu ne uz zemes, ne ūdens. Operatīvākie sakari bija 18. gadsimts beigās Eiropā ieviestais optiskais telegrāfs — uz paaugstinājumiem uzstādītās semaforu kārtis, kuras darbojās ar rokām velkamu virvju palīdzību un tad tikai dienas laikā labā redzamībā.




#Article 98: Hokejs (1779 words)


Hokejs ir komandu sporta veids, kuru spēlē uz ledus. Tas ir ātrākais komandu sporta veids pasaulē — spēlētāji uz slidām ir spējīgi sasniegt ļoti lielus ātrumus, bet ripas lidojuma ātrums var pārsniegt pat 170 km/h. Saskaņā ar Starptautiskās hokeja federācijas reitingu, pašlaik spēcīgākās valstis šajā sporta veidā ir Kanāda, Zviedrija, Somija, Krievija un Čehija. Hokejs vēsturiski kļuvis īpaši populārs valstīs, kurās ir vēss klimats.

Spēles starp komandām, kurās ar nūjām tiek sists pa ripām līdzīgiem objektiem, ir tikušas spēlētas jau kopš ļoti seniem laikiem. 4000 gadus veci zīmējumi apbedījumos Ēģiptē attēlo sporta veidu, kas līdzinās lauka hokejam. Pirmo reizi vārds hokejs ticis izmantots 16. gadsimtā, bet tā izcelsme ir neskaidra. Tas varētu būt cēlies no seno franču vārda hoquet, kurš nozīmē — gana nūja, bet varētu arī būt cēlies no nīderlandiešu vārda hokkie. Parasti lielākā daļa no šīm spēlēm tika spēlētas uz parasta laukuma, bet 16. gadsimta holandiešu gleznotāja Hendrika Averkampa gleznā tas tika spēlēts arī uz ledus.

Lorda Stenlija pieci dēli centās popularizēt hokeju Eiropā. 1903. gadā tika dibināta līga, kurā spēlēja piecas komandas. 1910. gadā notika pirmais Eiropas čempionāts, kurā uzvarēja Lielbritānijas hokeja izlase.

Hokejs tiek spēlēts uz ledus laukuma. Laikā, kad spēle rit vienādos sastāvos, uz laukuma atrodas seši spēlētāji no katras komandas. Katrā komandā ir pieci laukuma spēlētāji un vārtsargs. Spēles mērķis ir gūt pēc iespējas vairāk vārtu, ar speciālām nūjām sitot pa īpašu gumijas disku — ripu. Vārtus var gūt, raidot ripu pretinieku vārtos, kas novietoti pretējā laukuma galā. To priekšā stāv pretinieku komandas vārtsargs, kuram ir tiesības ripu tvert aizsargcimdā, piespiest pie ledus. Vārti ir 122 cm augsti un 183 cm plati. Spēlētāji nedrīkst ripu vārtos iemest ar roku vai citu ķermeņa daļu. Ripai jābūt 2,54 cm biezai, tās diametram jābūt 7,62 cm un tās svaram jābūt no 156 līdz 170 gramiem.

Starp pārējiem pieciem laukuma spēlētājiem parasti ir divi aizsargi un trīs uzbrucēji. Uzbrucēju līnijā ir viens centra uzbrucējs un divi malējie uzbrucēji - labās un kreisās malas. Spēlei drīkst pieteikt dažādu skaitu spēlētāju. Lielākajā daļā pasaules līgu komandas spēlei drīkst pieteikt 23 spēlētājus (t.sk. arī Latvijas hokeja līgā) no kuriem divi ir vārtsargi. Ziemeļamerikas profesionālajās līgās spēlei drīkst pieteikt ne vairāk kā 18 spēlētājus. Uz laukuma esošie spēlētāji bieži mainās, jo, pateicoties lielajiem ātrumiem, spēlētāji ātri nogurst. Vārtsargus komandas maina reti - pārsvarā, kad tie uz laukuma darbojas nepārliecinoši un ir ielaiduši jau vairākus vārtus. Laukuma apmales (sauktas par bortiem) palīdz ripu noturēt spēles laukumā. Tiesa, gadās, ka spēlētāji ripu pārmet pāri arī tiem. Parasti tas notiek nejauši, bet, ja tas notiek apzināti, tad spēlētājam tiek piespriests divu minūšu sods par spēles laika vilcināšanu. Pēc tam, kad ripa ir atstājusi laukumu, spēle tiek apturēta. Tā tiek atsākta ar jaunu iemetienu.

Spēlē ir trīs periodi, katrs - 20 minūtes garš. Kad spēle tiek apstādināta, tiek apstādināts arī spēles laiks. Vairumā turnīru spēles uzvarētājs tiek noskaidrots arī tad, ja pamatlaiks noslēdzas neizšķirt. Tādā gadījumā tiek spēlēts pagarinājums, kurš parasti ir piecas minūtes garš. Pagarinājumā (un attiecīgi visā spēlē) uzvar komanda, kas pirmā gūst vārtus. Ja vārti tajā netiek gūti, tad notiek soda metienu sērija. Tie tiek izpildīti, spēlētājiem izejot vienam pret vienu uz vārtiem un cenšoties pārspēt vārtsargu. Pasaules čempionātos pagarinājumi grupu un kvalifikācijas kārtu spēlēm ir 5 minūtes gari, ceturtdaļfināliem un pusfināliem - 10 minūtes gari, bet finālam tie ir 20 minūtes gari.

Parasti hokeja spēlē ir divi līdz četri tiesneši, kuri seko, lai uz laukuma esošie spēlētāji nepārkāptu spēles noteikumus. Parasti ir divi līnijtiesneši, kuri atbildīgi par komandu pareizu ieiešanu uzbrukuma zonā un pārmetieniem. Abi pārējie tiesneši rūpējas par vārtiem un visiem pārējiem noteikumiem. Tiesnešu piešķirtie noraidījumi var būt no divām minūtēm līdz pat spēles beigām.

Spēlē ir trīs periodi, katrs 20 minūtes garš. Laiks tiek skaitīts vienīgi tad, kad ripa ir uz ledus. Starp periodiem komandas mainās ar laukuma pusēm. Veterānu un jauniešu līgās nereti tiek spēlētas īsākas spēles - parasti ar trim periodiem, kuri ir īsāki par 20 minūtēm. Ir arī jauniešu un jo īpaši bērnu līgas, kurās spēles tiek spēlēta uz mazāka laukuma.

Pastāv vairāki veidi, kā tiek turpināta spēle, ja tā beidzas neizšķirti. Spēle beidzas neizškirti, ja abām komandām ir vienāds gūto vārtu skaits. Daudzos turnīros, kā arī NHL Stenlija kausa izcīņas spēlēs komandas turpina spēlēt vēl vairākus 20 minūšu periodus, līdz kāda no komandām gūst vārtus, tā arī kļūst par spēles uzvarētāju. Daudzās hokeja līgās tiek izspēlēts tikai viens pagarinājuma periods. Ja tajā vārti netiek gūti, tiek mesti soda metieni, kurus izpilda trīs vai pieci spēlētāji no katras komandas. Pēc šiem soda metieniem tā komanda, kuras spēlētāji guvuši vairāk vārtu, ir uzvarētāja. Ja arī soda metienu sērijā abu komandu spēlētāji gūst vienādu vārtu skaitu, soda metienus turpina mest, līdz viena no komandām gūst pārsvaru. Neatkarīgi no gūto vārtu skaita soda metienos spēles protokolā uzvarētājkomandai tiek pieskaitīts tikai viens punkts. Soda metienos gūtie vārti netiek pievienoti spēlētāju statistikai. Sākot ar 2007. gadu, pasaules čempionātos tiek izspēlēts piecu minūšu pagarinājums un, ja tajā vārti netiek gūti, notiek soda metienu sērija. Līdz 2006. gadam pasaules čempionātos neizšķirta gadījumā abām komandām tika piešķirts viens punkts un spēle bija beigusies.

Visi spēlētāji atrodas uz slidām un katram no viņiem ir arī speciāla nūja. Tā kā hokejs ir ļoti ātra un nereti arī rupja spēle, tad, lai izvairītos no nopietnām traumām, hokejistiem ir jāvalkā speciāli aizsargtērpi. Spēlētāji parasti valkā ķiveres, krūšu aizsargus, elkoņu aizsargus, mutes sargus, speciālus cimdus, speciālus šortus un vēl vairākus citus aizsargus. Vārtsargiem ekipējums ir citāds, jo arī viņu uzdevums uz laukuma ir pilnīgi citāds - tiem nav jāgūst vārti, bet gan tieši otrādi - jārūpējas par to, lai vārtus negūtu pretinieki, tādēļ tiem ir tvērējcimds, atsitējcimds, platāka nūja, citāda ķivere, kājsargi.

Hokeja spēles apmeklējuma rekords tika uzstādīts 2014. gada 1. janvārī, kad Nacionālās hokeja līgas Ziemas klasikas spēli starp Toronto Maple Leafs un Detroitas Red Wings Mičiganas stadionā klātienē vēroja 105 491 skatītājs.

Iepriekšējais rekords tika uzstādīts 74. Pasaules čempionāta hokejā atklāšanas spēlē, kas notika Veltins-Arena Gelzenkirhenē 7. maijā starp ASV un Vācijas valstsvienībām. Veltins-Arena arēnas ietilpība ir 76 152 cilvēki. Pamatojoties uz Starptautiskās Hokeja federācijas un Ginesa rekordu sniegtajām ziņām, šo spēli apmeklēja 77 803 cilvēki. Vēl iepriekš pasaules rekords hokeja spēles apmeklētības ziņā bija 74 554 cilvēki, kuri 2001. gada 6. oktobrī ieradās uz spēli starp Mičiganas štata universitāti un Mičiganas universitāti.

Tāpat kā vīriešu hokejā, arī sieviešu hokejā starp spēcīgākajām valstīm ir Kanāda, ASV, Zviedrija un Somija. Sieviešu hokejā ir aizliegti spēka paņēmieni. Tas tika nolemts 1990. gadā, kad pēc pirmā pasaules čempionāta sievietēm tika secināts, ka Ziemeļamerikas spēlētājas ir krietni masīvākas par lielāko daļu pārējo valstu hokejistēm. Vēl viena atšķirība ir tā, ka visām hokejistēm ir jāvalkā pilnā sejas maska (tāpat kā jauniešiem līdz 18 gadu vecumam).

Prestonas Lorda Stenlija meita Lēdija Izobella Stenlija ir viena no sieviešu hokeja aizsācējām, un ir viena no pirmajām sievietēm, kas fotogrāfijā redzama ar nūju un ripu. Tas notika ap 1890. gadu, Otavā, Kanādā. 20. gadsimta sākumā sievietes hokeju spēlēja jau visā Kanādas teritorijā.

Hokejs ir viens no vistraujāk augošajiem sieviešu komandu sporta veidiem pasaulē. Sieviešu hokejā iesaistīto spēlētāju skaits pēdējos 10 gados pieaudzis par 400%. 1990. gadā notika arī pirmais Pasaules čempionāts sievietēm, bet sākot ar 1998. gada Olimpiskajām spēlēm Nagano, Japānā, tas ir arī Olimpisko spēļu programā.

Vairākas sievietes ir ielauzušās arī starp vīriešiem. Menjona Raumē ir bijusi NHL komandas Tampabejas Lightning vārtsardze divos pirmssezonas mačos. 2003. gadā Heilija Vikenhaizere spēlēja Kirkonumī Salamat komandas rindās. Salamat spēlē Suomi-sarja, kas ir trešā spēcīgākā Somijas hokeja līga.

Pasaules čempionāts hokejā vīriešiem ir ļoti populārs starp eiropiešiem, bet tas ir mazāk nozīmīgs Ziemeļamerikā, jo sakrīt ar NHL izslēgšanas kārtas (play-off) cīņām. Kanādai un ASV, kā arī citām valstīm ar spēlētājiem no NHL, nekad neizdodas čempionātam nokomplektēt labāko sastāvu, jo parasti tie spēlē Stenlija kausa izcīņā. Daudzas starptautiskās sacensības, ieskaitot Pasaules čempionātu, rīko Starptautiskā Hokeja Federācija jeb IIHF.

Jau kopš 1920. gada Vasaras Olimpiskajām spēlēm hokejs tiek spēlēts arī Olimpiskajās spēlēs, no 1924. gada hokeja turnīrs tiek izspēlēts ziemas olimpisko spēļu ietvaros. Pirmā Olimpiskajās spēlēs uzvarēja Kanādas hokeja izlase. Arī Latvijas hokeja izlase vairākas reizes ir piedalījusies Olimpiskajās spēlēs, tas notika 1936., 2002., 2006., 2010. un 2014. gadā.

Sākot ar 1990. gadu, tiek izspēlēts arī Pasaules čempionāts hokejā sievietēm. Olimpiskajās spēlēs hokejs sievietēm tiek spēlēts no 1998. gada. 2006. gadā pasaulē dominē ASV un Kanādas hokejistes.

Pēc 1998. gadā veiktās The Hockey News aptaujas par visu laiku 100 izcilākajiem NHL spēlētājiem atzīti:

Pēc 2006. gadā veiktās Sporta Avīzes aptaujas par Latvijas Dream Team laikposmam sākot ar 1992. gadu:

Pirmā hokeja spēle Latvijā tika aizvadīta 1909. gada 15. februārī. Toreiz Rīgas Unions ar 4:3 pārspēja Schutzengartens komandu. Arī turpmākajos gados Latvijā tika aizvadītas atsevišķas hokeja spēles, taču popularitātes ziņā ievērojamāks bija bendijs. 1929.-30. gada ziemā notika pirmā neoficiālā Latvijas čempionāta izspēle. Nākamajā ziemā norisinājās jau pirmais oficiālais čempionāts, uzvaru tajā izcīnot Rīgas Unions vienībai.

Trīsdesmitajos gados Latvija piedalījās vairākos pasaules čempionātos un arī 1936. gada Olimpiskajās spēlēs, tikmēr Latvijas līgā dominēja ASK Rīgas un US Rīgas klubi. Pirmajā Latvijas hokeja izlases spēlē, kas notika 1932. gada 27. februārī Rīgā, Latvijas izlase ar 3-0 pārspēja Lietuvas izlasi. Pirmo vārtu autors bija Indriķis Reinbahs.

Latvija (LPSR) spēlēja svarīgu lomu arī PSRS hokejā. Rīgas Dinamo bija viena no 11 komandām, kas spēlēja pirmajā PSRS čempionātā 1946./1947. gada ziemā. Harijs Mellups bija vārtsargs pašā pirmajā PSRS izlases spēlē - 1951. gada 22. aprīlī, kad PSRS ar 23 pret 2 pārliecinoši pārspēja Austrumvācijas izlasi. Sešdesmitajos gados hokejs Latvijā piedzīvoja kritumu. Tas notika laikā, kad Rīgas Dinamo spēlēja tikai PSRS 3. līgā. Latvijā hokejs popularitāti atguva septiņdesmitajos gados, kad par Rīgas Dinamo treneri kļuva Viktors Tihonovs (vēlāk trenējis arī Maskavas CSKA un arī PSRS izlasi). 1973./74. sezonā Rīgas Dinamo atgriezās PSRS spēcīgākajā līgā un turpināja tur spēlēt līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā. 1975. gadā Viktors Hatuļevs kļuva par pirmo Latvijas un arī par pirmo PSRS hokejistu, kuru draftēja NHL, bet tā kā PSRS neļāva spēlētājiem spēlēt ārzemju klubos, tad Hatuļevam nebija izdevības spēlēt NHL. Helmuts Balderis bija spilgtākais latviešu hokejists septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. 1977. gadā viņš kļuva par PSRS hokeja līgas vērtīgāko spēlētāju un arī Pasaules čempionāta vērtīgāko spēlētāju. PSRS izlasē astoņdesmito gadu beigās spēlēja arī divi Latvijas vārtsargi - Vitālijs Samoilovs un Artūrs Irbe. Irbe tika atzīts par 1990. gada Pasaules čempionāta labāko vārtsargu, bet Vitālijs Samoilovs bija PSRS 2. vārtsargs 1988. gada Olimpiskajās spēlēs, kurās PSRS izlase izcīnīja zelta medaļas. Rīgas Dinamo labākā sezona bija 1987/88, kad PSRS līgā pirmo reizi notika arī izslēgšanas kārta. Regulārajā sezonā Rīgas Dinamo finišēja 3. vietā, bet izslēgšanas kārtā finālā zaudēja Maskavas CSKA, tādējādi ierindojoties 2. vietā.

NHL čempiona titulu - Stenlija kausu līdz šim ir izcīnījis tikai Sandis Ozoliņš, tas viņam izdevās 1995./1996. sezonā, spēlējot Kolorādo Avalanche. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados NHL spēlējis arī ASV dzimušais latvietis Harolds Šnepsts.

Līdz šim NHL ir spēlējuši 25 latvieši:




#Article 99: Basketbols (1191 words)


Basketbols (, no basket — 'grozs' un ball — 'bumba'), līdz 1951. gadam arī groza bumba, sarunvalodā basītis vai baskets, ir sporta veids, kurā divas komandas ar pieciem spēlētājiem katrā cenšas gūt punktus, izmetot bumbu cauri stīpai (grozam), ievērojot īpašus noteikumus.

Kopš tā izgudrošanas Springfīldā, Masačūsetsā, 1891. gadā, tas ir attīstījies, lai kļūtu par patiesi starptautisku sporta veidu. Organizēta spēle līgās radās Jauno vīriešu kristīgajā apvienībā (YMCA); pirmās līgas tika veidotas augstskolās. Ar laiku basketbols kļuva par profesionālu sporta veidu. Lai gan tā bija amerikāņu sporta spēle, basketbols strauji izplatījās starptautiski un mūsdienās izcili spēlētāji un komandas ir visā pasaulē.

Basketbolu pamatā spēlē telpās — basketbola laukumā. Punkti tiek gūti, iemetot bumbu cauri grozam no augšas; komanda ar visvairāk gūtiem punktiem spēles beigās uzvar. Bumba drīkst tikt vadīta pa laukumu, sitot to pret zemi (driblējot) vai piespēlējot komandas biedriem. Ļaunprātīgs fizisks kontakts (piezīme) ir aizliegts, un ir arī nosacījumi, kā drīkst rīkoties ar bumbu. Basketbolā spēlētājiem ir 5 pozīcijas laukumā:

Laika gaitā basketbols ir attīstījies, ietverot sevī pazīstamus mešanas, piespēlēšanas un driblēšanas paņēmienus, kā arī spēlētāju pozīcijas laukumā, uzbrukuma un aizsardzības stratēģijas. Kamēr sacensībās basketbols tiek stingri uzraudzīts, vairākas basketbola variācijas ir attīstījušās ikdienas spēlei. Basketbols ir arī iecienīts skatītāju sporta veids.

Neismits jebkuru jauno ieviesumu basketbolā smalki aprakstīja dienasgrāmatā, kuru 2006. gadā publicēja viņa mazmeita. Viņš savos pierakstos jauno spēli nodēvēja par Groza bumbu.

Pirmā oficiālā spēle tika aizvadīta YMCA sporta zālē , tajā piedalījās deviņi spēlētāji. Mačs beidzās ar rezultātu 1:0, vienīgais precīzais metiens grozā tika raidīts no 7,6 metru attāluma. Laukums bija par pusi mazāks nekā mūsdienu NBA laukums. Laika posmā no 1897. līdz 1898. gadam vienības ar pieciem basketbolistiem kļuva par standartu.

Sieviešu basketbola pirmssākumi meklējami 1892. gadā. Smita koledžā fiziskās audzināšanas skolotāja Senda Berensona pielāgoja Neismita izstrādātos noteikumus sievietēm. Neilgi pēc darba iegūšanas koledžā, Berensona devās pie Neismita, lai labāk apgūtu jaunizveidoto spēli. Iedvesmojusies no spēles sniegtajām iespējām, skolotāja  organizēja pirmo sieviešu basketbola maču. Tajā piedalījās Smita koledžas skolnieces. Viņas rediģētie noteikumi tika publicēti 1899. gadā.

NBA pabijuši vairāki slaveni basketbolisti. Piemēram, Džordžs Mikans bija pirmais dominējošais centra spēlētājs līgā; driblēšanas virtuozs Bobs Kouzijs un aizsardzības ģēnijs Bils Rasels no Bostonas Celtics. Vēl ir lērums leģendāru basketbolistu kā Lerijs Bērds, Vilts Čemberlens, Oskars Robertsons, Džūljuss Īrvings, Karīms Abduldžabars u.c.

Sieviešu Nacionālā Basketbola asociācija jeb WNBA savu darbu sāka 1997. gadā. Lai gan tā draudēja izjukt, vairākas spēlētājas ļāva saglabāt līgas popularitāti. Citas sieviešu basketbola līgas kā Amerikas Basketbola līga beigušas pastāvēt WNBA popularitātes dēļ.

Filipīnu Basketbola asociācija (FBA) ir otra vecākā profesionālā basketbola līga pasaulē. Pirmais mačs tika aizvadīts  Araneta kolizejā, Kubao pilsētā.

FBA spēlējuši tādi basketbolisti kā Garijs Deivids, Džeimss Japs, Villijs Millers, Kellijs Viljamss un Sairuss Badžio. Taču no veterāniem jāpiemin Bendžijs Parass, Roberts Javorskijs, Ramons Fernandezs u.c.

Starptautiskā basketbola federācija (FIBA) tika dibināta 1932. gadā. Pirmās dalībvalstis bija Argentīna, Čehoslovākija, Grieķija, Itālija, Latvija, Portugāle, Rumānija un Šveice. Tolaik tā vēl pārraudzīja tikai amatierus. Federācijas saīsinājums radies no franču valodas ().

Vīriešu basketbola turnīrs Olimpiskajās spēlēs pirmoreiz tika iekļauts 1932. gadā Berlīnē, lai gan jau 1904. gada spēlēs tika aizvadīts demonstratīvs turnīrs. Pirmajā finālā, kas risinājās brīvā dabā, ASV izlase finālā pieveica Kanādu. Līdz šim Olimpiskajās spēlēs basketbolā dominējusi ASV valstsvienība, kas triumfējusi gandrīz visos turnīros. Pirmoreiz piekāpties nācās PSRS izlasei 1972. gada Olimpiskajās spēlēs Minhenē.

Katras konfederācijas pārraudzībā tiek aizvadīti kontinentālie čempionāti. Eiropas čempionāts tiek rīkots kopš 1935. gada, pirmajā čempionātā uzvaru svinēja Latvijas basketbolisti. Latvija rīkoja nākamo čempionātu, kur ieņēma 6. vietu. Kopš 1938. gada tiek rīkoti Eiropas čempionāti sievietēm. Latvijas izlase 2007. gadā izcīnīja 4. vietu. Latvijas jaunatnes basketbola izlases ir guvušas panākumus jaunatnes izlašu turnīros.

Spēles pamatprincips ir gūt pēc iespējas vairāk punktu nekā pretinieks. Precīzs soda metiens ir viena punkta vērts, metiens no laukuma ir divu punktu vērtē, bet precīzs raidījums aiz trīspunktu līnijas, kas pēc FIBA noteikumiem atrodas 6,75 metrus, bet pēc NBA — 7,24 metrus no groza, dos trīs punktus.

Mačs risinās četras ceturtdaļas. Katra ceturtdaļa ilgst 10 minūtes starptautiskajā basketbolā un 12 minūtes NBA. ASV koledžu basketbola čempionātos spēlē divus puslaikus pa 20 minūtēm, savukārt vidusskolā katra ceturtdaļa ilgst 8 minūtes. Pēc katra puslaika komandām tiek dota 15 minūšu ilga pauze. Starp katru ceturtdaļu ir 2 minūšu ilga pauze. Sākoties otrajam puslaikam, komandas samainās ar groziem, kuros raida bumbas. Kamēr bumba nav spēlē, laiks tiek apstādināts. Šo iemeslu dēļ parasti spēle ilgst aptuveni 2 stundas.

Vienlaicīgi uz laukuma drīkst atrasties pieci spēlētāji no katras komandas. Kopumā sastāvā drīkst ietilpt 12 basketbolisti. Maiņu skaits ir neierobežots, bet tās drīkst veikt tikai, kad atļauju devuši tiesneši. Katrai komandai ir arī treneris, kurš atbild par stratēģisko plānu. Profesionālās vienībās parasti ir arī trenera asistents, menedžeris un ārsts.

Gan vīriešu, gan sieviešu basketbolā katram jābūt apģērbtam speciālā formā, kas sastāv no šortiem un krekla. Katram spēlētājam jābūt skaidri redzamam numuram uz muguras. Vienā komandā numuri atkārtoties nedrīkst.

Katra trenera rīcībā ir noteikts skaits pārtraukumu, ko drīkst pieprasīt. Tie nav ilgāki par vienu minūti.

Notiekošo laukumā uzmana tiesneši, kuru skaits profesionālā basketbolā parasti nav mazāks par diviem vai lielāks

Vienīgās ar ekipējumu saistītās lietas, bez kurām basketbolā neiztikt, ir laukums un bumba. Sacensībās obligāta prasība ir tablo.

Basketbola laukuma izmērs starptautiskās sacensībās ir 28 x 15 metru, bet NBA — 29 x 15. Lielākā daļa laukuma segumu ir no koka. Abos laukumos galos jābūt arī metāla stīpai ar tīkliņu un vairogam. Basketbola groza augstums ir 3,05 metri.

Basketbola bumbai jāpaliek laukumā, pretējā gadījumā tā tiek atdota pretējai komandai. Spēlētājs ar bumbu nedrīkst skriet nedriblējot, driblēt ar abām rokām vienlaicīgi vai starp piesitieniem grīdai ņemt to rokās. Spēlētāja roka driblējot nedrīkst atrasties zem bumbas. Ja kāds komandas pārstāvis ar bumbu šķērsojis centra līniju, tad tā paša uzbrukuma laikā vēlreiz šķērsot centra līniju nedrīkst. Bumbu arī nedrīkst spert.

Ierobežots ir laiks, kurā bumbai jāšķērso centra līnija — 8 sekundes. Kopējais uzbrukuma laiks — 24 sekundes. Iztiekot bez dribla, basketbolists bumbu rokās drīkst turēt ne ilgāk par 5 sekundēm. Atrasties soda laukumā uzbrukumā nedrīkst ilgāk par 3 sekundēm.

Basketbolā ir aizliegts kavēt metienu, kamēr bumba atrodas lejupejošā stāvoklī. Ja to izdara aizsargs, tad pretinieku komandai metiens tiek ieskaitīts. Ja uzbrucējs pieskaras bumbai, kura ir tieši virs groza, metiens netiek ieskaitīts, un bumba tiek atdota pretinieku komandai.

Mēģinājumu aizkavēt pretinieku spēlētāju ar neatļautu paņēmienu, basketbolā sauc par personīgo piezīmi. Visbiežāk tās piešķir basketbolistiem, kuri aizsargājas, taču nereti pārkāpumus izpelnās arī uzbrūkošie spēlētāji. Ja pret basketbolistu tiek pārkāpti noteikumi laikā, kad viņš izpilda metienu, tiek piešķirti soda metieni. Tos izpilda no 4,5 metru attāluma.

Ja spēlētājs vai treneris izrāda vāju psiholoģisko savaldību, runājot ar tiesnesi, tas drīkst piešķirt tehnisko piezīmi. Atkārtojot incidentus, iespējams izpelnīties arī diskvalificējošo sodu. Ja spēlētājs izraisa pārāk asu fizisko kontaktu ar savu pretspēlētāju, tiesnesis drīkst piešķirt nesportisku piezīmi.
Basketbolists tiek noraidīts no laukuma arī tad, ja saņem pārāk daudz personīgo piezīmju. Starptautiskās sacensībās šis skaits ir piecas, bet NBA sešas. Ja komanda vienas ceturtdaļas laikā pārkāpj noteikumus piecas (FIBA) vai sešas (NBA) reizes, tad pretinieku vienībai ir iespēja mest soda metienus pēc katra soda.

Basketbola variācijas ir līdzīgi sporta veidi, kuros tiek izmantots basketbola ekipējums.
Viens no basketbola paveidiem ir ratiņbasketbols. To izveidoja 2. pasaules kara veterāni. Viņi basketbolu spēlē speciāli pielāgotos ratiņkrēslos. Latvijā ratiņbasketbolam ir federācija.

Ir arī dažādas ar basketbolu saistītas spēlēs, piemēram, strītbols, izsišana, acīte u.c.




#Article 100: Gustavs Celmiņš (381 words)


Gustavs Celmiņš (dzimis  Rīgā, miris  Sanantonio) bija politiķis, Ugunskrusta, vēlāk Pērkonkrusta priekšnieks, Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieris.

Dzimis 1899. gada 1. aprīlī Rīgā. Apmeklējis Rīgas biržas komercskolu, kuru beidzis Maskavā. 1917. gadā uzsācis studijas uz Maskavu evakuētajā Rīgas Politehniskajā institūtā. Pēc lielinieku apvērsuma atgriezās Latvijā. 1918. gada 19. novembrī pie Baltijas Tehniskās augstskolas kā Selonijas krustdēls kopā ar Nikolaju Grundmani izkāra Latvijas karogu. 1918. gada 10. decembrī brīvprātīgi iestājās Latviešu nacionālajos bruņotajos spēkos. Piedalījās Brīvības cīņās Kalpaka bataljona (sākotnēji Cēsu rota, vēlāk Atsevišķā (Studentu) rota) sastāvā. Sākotnēji kareivis, vēlāk paaugstināts par jaunāko apakšvirsnieku, bet 1919. gada 22. maijā paaugstināts par leitnantu. No armijas atvaļināts 1924.gada oktobrī. 1921. gadā saņēmis Lāčplēša Kara Ordeni. No 1925. līdz 1927. gadam strādāja Ārlietu ministrijā. Kā pēdējo ieņēma ārlietu ministra sekretāra vietu. Bija 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona komandieris. 1929. gadā beidza Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļu. Pēc tam bija Finanšu ministrijas referents, bet no 1930. gada ieņēma Valsts saimniecības departamenta vicedirektora amatu.

Pēc izraidīšanas G.Celmiņš uzturējās Itālijā un Šveicē. Cīrihē sakarā ar nevēlamiem priekšlasījumiem apcietināts un ar valdības (Bundesrat) lēmumu izraidīts no Šveices. Pēc tam kādu laiku uzturējās Rumānijā, no kurienes pārcēlās uz Somiju. 1938. gadā G.Celmiņa vadībā darbību uzsāka Latviešu cīņas organizācijas Pērkonkrusts ārzemju sakaru birojs. No 1940. gada janvāra līdz maijam virsleitnanta pakāpē atradās tā sauktā somu ārzemju leģiona sastāvā, piedalījās PSRS-Somijas Ziemas karā. Pēc Somijas sakāves vērsās Vācijas sūtniecībā Helsinkos ar lūgumu izceļot uz Vāciju. 1940. gada augustā ar vācu kuģi “Strassburg” izbrauca uz Vāciju.

Apcietināts 1944. gada 14. martā. Vēlāk viņu nosūtīja uz Flosenbirgas koncentrācijas nometni. Pēc tam pārsūtīts uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet vēlāk bijis Insbrukas, Nīderdorfas un Alt-Braksenzē privileģēto politieslodzīto nometnēs. 1945. gada 5. maijā G.Celmiņu atbrīvoja amerikāņu V armijas karavīri.

Pēc atbrīvošanas Celmiņš dzīvoja Itālijā. Dzīvodams Romā, viņš rotatora tehnikā izdeva laikrakstu Brīvā Latvija. 1949. gadā izceļoja uz ASV. No 1950. līdz 1952. gadam instruktors Ņujorkas štata Sirakūzu universitātes Bruņoto spēku skolā; no 1954.-1956. — rūpnieks Meksikā; 1956.-1958. - Triniti koledžas bibliotekārs Teksasā. No 1959.gada Sanantonio Sv.Marijas universitātes Krievu studiju centra profesors; kopš 1951.gada arī Svešvalodu departamenta vadītājs ASV Kara Gaisa spēku bāzēs, lektors televīzijā — referēja par PSRS un komunismu. 1947. gadā izdeva atmiņu grāmatu Eiropas krustceļos, kurā aptverts laika posms no 1943.gada rudens līdz 1946.gada pavasarim. Miris 1968. gada 10. aprīlī Sanantonio, Teksasā.




#Article 101: Lāčplēša Kara ordenis (630 words)


Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums laikā no 1920. līdz 1940. gadam. To pasniedza Latvijas brīvības cīņu veterāniem, un ārzemju valstsvīriem, diplomātiskā protokola ietvaros. Kopā tika pasniegti 2146 LKO, no tiem 11 I šķiras, 61 II šķiras un 2074 III šķiras ordeņi. 322 ordeņi tika izsniegti ārzemniekiem. Kā pēdējie ordeni saņēma Polijas Pirmais maršals Juzefs Pilsudskis un Itālijas diktators Benito Musolīni. 

Par Lāčplēša Kara ordeņa (LKO) dibināšanas dienu simboliski uzskata 1919. gada 11. novembri. LKO likumu Satversmes sapulce apstiprināja 1920. gada 18. septembrī. Likums noteica, ka ordeni, kas dalās 3 šķirās, var piešķirt ikvienam Latvijas armijas karavīram, neskatoties uz dienesta stāvokli, kas savu pienākumu pret valsti izpildījis ar ārkārtīgi grūtiem varoņa darbiem un kas, nicinādams nāves briesmas, pašaizliedzīgi devies briesmās un veicis izcilu varoņdarbu, dodams valstij acīmredzamu labumu kauju laukā.

LKO piešķīra par kaujas nopelniem Latvijas armijas un bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu.

Lāčplēša ordeņa kavalieriem piešķīra vairākas priekšrocības: 1. pēc atvaļināšanas no aktīvā kara dienesta viņiem ir tiesības nēsāt karavīra uniformu; 2. pie iecelšanas armijas amatos viņi bauda priekšrocības attiecībā pret citiem vienlīdzīgiem kandidātiem; 3. atrodoties armijā, viņiem dodams divkārtīgs atvaļinājuma ilgums; 4. visās valsts mācības iestādēs ordeņa kavalieru bērni atbrīvoti no mācības maksas pēc šo iestāžu padomju lēmumiem; 5. braucot pa valsts dzelzceļiem, ordeņa kavalieri par biļeti maksā puscenu, bet atrodoties karavīra tērpā, viņiem tiesība braukt ar zemākas klases biļeti turpmākā augstākā klasē; 6. ordeņa kavaliera mirstīgās atliekas pavada ar militāru godu; 7. pieprasot zemi no valsts fonda, ordeņa kavalieri ieskaitāmi I. kategorijā, t. i. viņu prasības apmierināmas pirmās; 8. no kara dienesta atvaļinātie Lāčplēša ordeņa kavalieri bauda bezmaksas ārstēšanās tiesības kara resora slimnīcās.

LKO kavalieri aiz sava vārda varēja lietot abreviatūru L.k.o.k. - norādot, ka attiecīgā persona ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Pirmos ordeņus 1920. gada 13. augustā septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem — P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeram, J. Jansonam, J. Puriņam un J. Apinim, piešķīra Ministru kabinets. Šie virsnieki līdz ar apbalvošanu tika ieskaitīti Lāčplēša kara ordeņa domes sastāvā.

Pirmajiem 288 LKO kavalieriem apbalvojumus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 1920. gada 11. novembra parādē. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz pat 1928. gada 11. novembrim.

LKO bija trīs šķiras (pakāpes). Apbalvošanu sāka ar ordeņa zemāko, III šķiru. Ordeņa II šķiru varēja piešķirt tikai III šķiras LKO kavalieriem, bet I šķiru — II šķiras kavalieriem (šis noteikums neattiecās uz ārzemniekiem). Jautājumu par apbalvošanu izšķīra LKO dome, kuras sastāvā kā priekšsēdētājs bija valsts prezidents, septiņi Saeimas deputāti un septiņi LKO augstākās šķiras kavalieri. Pirms tam armijas pulkos izveidotās komisijas izskatīja konkrētos apbalvošanas pieteikumus, sastādīja detalizētu varoņdarba aprakstu, apkopoja liecinieku ziņojumus. Sastādīto pieteikuma anketu komisija iesniedza apstiprināšanai kara ministram, kurš to akceptēšanas gadījumā nodeva LKO domei. Ordeni piešķīra, ja par apbalvošanu tika nodotas vismaz 10 domes locekļu balsis.

Ordeņa statūtus izstrādāja vēlākais ordeņa kavalieris Alberts Stalbe. Ordeņa skices izstrādāja Jānis Aleksandrs Liberts. Ordeņa devīze - Par Latviju. LKO bija veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu aplokojumu. Krusts novietots uz sakrustotiem zobeniem. Aversā krusta vidū bija attēlots Lāčplēsis. Reversa medaljonā lasāms uzraksts 11.novembris 1919. Krusta galos iegravēti iniciāļi H.B. sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme.

I šķiras ordenis bija krusts (61x57,5 mm) 101 mm platā muarē lentē ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām, kā arī 16 staru ordeņzvaigzne (68,5 mm diametrā), kuras centrā atrādās ordeņa krusts (25 mm diametrā). Lente bija nēsājama pār kreiso plecu, bet zvaigzne piesprausta krūšu kreisajā pusē.

II šķiras ordenis bija krusts (48x46 mm) šaurā lentē, kas nēsājama ap kaklu.

III šķiras ordenis bija krusts (41x39 mm) šaurā lentē, kas nēsājama krūšu kreisajā pusē.

Sākot ar 1922. gada novembri apbalvotajiem izsniedza mākslinieka R. Zariņa veidotu diplomu ar īsu varoņdarba aprakstu un LKO apliecību.




#Article 102: Afganistāna (2087 words)


Afganistāna (dari: , Afğānistān; , Afġānistān) ir valsts Centrālāzijas dienvidos. Rietumos tā robežojas ar Irānu, dienvidos un austrumos ar Pakistānu, ziemeļos ar Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu, bet austrumos ar Ķīnu. Tās galvaspilsēta ir Kabula.

Afganistānā mīt ap 29,1 miljons cilvēku, tomēr tas ir tikai aptuveni lēsts, jo oficiāla tautas skaitīšana pēdējo reizi notika 1979. gadā. Aptuveni 40% no iedzīvotājiem ir puštuni (afgāņi). Citas lielākās etniskās grupas ir tadžiki, hazareji un uzbeki. Oficiālā valsts reliģija ir islāms.

Afganistānā saskārās daudzas Eirāzijas civilizācijas, krustojās tirdzniecības un kara ceļi. Līdz ar to reģions ir piedzīvojis daudz tautu staigāšanu, tajā bijušas āriešu, mēdiešu, persiešu, sengrieķu, maurju, Kušānu, arābu, tjurku, mongoļu, britu, PSRS un NATO valstu armijas.

Pirmie valstiskie veidojumi Afganistānas teritorijā zināmi kopš 2200.—1700. gada p.m.ē., kad Amudarjas (Oksas) augštecē pastāvēja bronzas laikmeta kultūra, ko arheologs Viktors Sarianidi 1976. gadā nosauca par Baktrijas—Margiānas arheoloģisko kompleksu (BMAC).

Pēc viņa nāves Afganistāna bija helēniskās kultūras ietekmē, no 312. gada p.m.ē. Afganistānas teritorija bija Seleikīdu impērijas, no 247. līdz 224. gadam tās rietumu daļa bija Partas valsts, bet austrumu daļa Maurju impērijas sastāvā, bet vēlāk visa Afganistāna bija Grieķu Baktrijas valsts sastāvā, kas pastāvēja līdz 125. gadam p.m.ē.

No 180. gada p.m.ē. līdz 10. gadam m.ē. mūsdienu Afganistānas un Pakistānas teritorijā valdīja Indas Grieķijas valsts valdnieki, vēlāk līdz pat 651. gadam Sasanīdu impērijas valdnieki.

Pēc islāma ieviešanas Afganistāna bija Umajādu kalifāta (661—750), vēlāk Abāsīdu kalifāta sastāvā. No 977. līdz 1186. gadam Gaznī bija Gaznevīdu impērijas galvaspilsēta.

Tagadējās Afganistānas valstiskuma vēsture sākas 1747. gadā, kad Persijas karaspēka afgāņu vienību komandieris, abdaliju cilts hans Ahmads sasauca pirmo puštunu vistautas sapulci — Lojadžirgu (loya jirga — lielā padome), — Kandahārā, kurā tika ievēlēts par visu puštunu hanu, pieņēma titulu šahs un vārdu Duranī — Persijas pērle — sākot dēvēties par šahu Duranī (valdīja 1747-1772). Ahmadšahs, būdams talantīgs karavadonis un politiķis, gan ar spēku, gan diplomātiskā ceļā pakļāva un apvienoja visas afgāņu ciltis, izveidojot t.s. Duranī lielvalsti. Sava lielākā uzplaukuma laikā Duranī lielvalsts bez tradicionālajām puštunu apdzīvotajām teritorijām aptvēra arī visu mūsdienu Afganistānas teritoriju, daļu Mešhedas Persijā, kā arī visu mūsdienu Pakistānu un Kašmīru. Ahmadšaha pēcnācēju laikā valsts ieslīga nebeidzamos konfliktos ar Persiju un sikhiem, kas stipri samazināja tās teritoriju, bet pati valsts sadrumstalojās. Pēc šaha Timura nāves 1793. valstī sākās haoss, jo nebija leģitīma troņmantnieka un uz troni pretendēja visi nelaiķa dēli, kas katrs pārvaldīja savu provinci un karoja savā starpā.

Radikālā organizācija Afgāņu jaunatne 1933. gadā atentātā nogalināja karali Nadīrhanu. Viņa dēls Zahīršahs tobrīd bija 19 gadus vecs — pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs tā tēvoči. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršahs, un tieši viņa laikā — XX gs. 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi.

Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas monarha Zahīršaha brāļadēls hans un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā sagrāba varu un pasludināja Afganistānu par republiku. Zahīršahs vairs neatgriezās valstī un turpmāk lielākoties uzturējās Francijā.

Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrēja uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Pagrīdes organizācijas Musulmaņu jaunatne rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Gulbedins Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (nākamais Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs un valsts prezidents) un Saijafs (nākamais Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).

Lai nepieļautu ASV nostiprināšanos reģionā, 1979. gada 24. decembrī PSRS ieveda savu karaspēku Afganistānā (pamatots tas tika ar Afganistānas un PSRS 1978. gadā parakstīto Draudzības, sadarbības un labu kaimiņattiecību līgumu). Sākās t.s. Afganistānas karš. 27. decembrī padomju specvienība straujā triecienā ieņēma Amina rezidenci un Afganistānas vadītājs tika nogalināts. ASV, lai nepieļautu PSRS nostiprināšanos reģionā, uzsāka slepenu (caur Pakistānas drošības dienestiem) atbalstu opozīcijas vadoņiem: apmācot un apbruņojot tos cīņai pret marksistisko Afganistānas valdību. Kā rezultāts padomju okupācijai bija masveida afgāņu izceļošana uz bēgļu nometnēm kaimiņos esošajās Pakistānā un Irānā. Pakistānā vien patvērumu meklēja vairāk nekā 3 miljoni afgāņu. Pēc desmit gadiem, saskaroties ar arvien pieaugošo starptautisko spiedienu un ar aptuveni 15 000 padomju karavīru bojāeju karā ar modžahediem, PSRS izveda savu karaspēku no Afganistānas.

PSRS aiziešana no Afganistānas tika uzskatīta par ASV ideoloģisku uzvaru. ASV atbalstīja modžahedus kā pretspēku PSRS ietekmei reģionā, kurš atrodas netālu no naftas bagātā Persijas līča. Pēc PSRS aiziešanas, ASV un tās sabiedrotie zaudēja interesi par Afganistānu un maz darīja lai palīdzētu atjaunot kara izpostīto zemi. Aizejot padomju karaspēkam režīms zaudēja spēju pretoties labi apbruņotajiem cilšu karotājiem — kaut arī PSRS turpināja atbalstīt Nadžibullas vadīto Afganistānas valdību, tā krita 1992. gadā.

Jau 1991. gada beigās tika izveidota Afganistānas glābšanas apvienotā islāmiskā fronte (Jabha-yi Muttahid-i Islami-yi Milli bara-yi Nijat-i Afghanistan), vēlāk zināma kā Ziemeļu alianse, kurā apvienojās praktiski visi nepuštunu modžahedi. 1992. gada martā, sagraujot valdības spēku paliekas, Ziemeļu alianses spēki ieņēma Kabulu, pirms tajā bija ielauzušās puštunu vienības. Izveidotā valdība, kurā bija pārstāvētas visas lielākās partijas un grupējumi, visai drīz ieslīga iekšējos ķīviņos un tās darbība praktiski bija paralizēta. Sākās cīņa par varu starp dažādām modžahedu frakcijām — centrālajai valdībai nebija reālas varas ārpus galvaspilsētas un dažiem lielākajiem centriem, — teritoriju savā starpā sadalīja dažādu mudžahedu grupējumu vadoņi.

Kā atbilde uz haosu un korupciju radās islāma fundamentālistu militārā kustība Taleban, kas uzsāka karu pret separātajiem cilšu vadoņiem. Talibi visai īsā laikā uzvarēja veco modžahedu koalīciju un 1996. gadā kontrolēja gandrīz 90% Afganistānas teritorijas (tikai valsts ziemeļaustrumu daļa palika Ziemeļu alianses kontrolē). Taleban izveidoja valdību (no citām valstīm tās leģitimitāti atzina tikai Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna un Saūda Arābija) un centralizētu pārvaldes aparātu un ieviesa ekstrēmu šariata režīmu. Pēc 11. septembra terora akta ASV sākās ASV un tās sabiedrotie kopā ar Ziemeļu alianses spēkiem uzbrukums Talebanam, kas beidzās ar Taleban valdības gāšanu. Dzīvi palikušie valdības locekļi glābās bēgot un Pakistānas kalniem. Savukārt sakautie Taleban spēki atkāpās uz apvidiem kuros tiem bija lielāks civiliedzīvotāju atbalsts — galvenokārt dienvidu un dienvidaustrumu provincēs, un uzsāka tur partizānu karu, kas turpinās arī mūsu dienās.

Lai nepieļautu jaunās valdības gāšanu, nodrošinātu valstī kārtību, un palīdzētu tai atjaunoties, Afganistānā līdz 2014. gada beigām atradās ISAF koalīcijas spēki (t.sk. arī Latvijas NBS kontingents).

Prezidentāla republika, ko pārvalda prezidents, valdība, Nacionālā asambleja un pašvaldību padomes.

Konstitūcija pieņemta 2004. gada janvārī.

Divpalātu parlaments — Nacionālā asambleja — uzsāka darbu 2005. gada 19. decembrī pēc 2005. gada 18. septembrī notikušajām vēlēšanām. Vēlēšanu kandidātes sievietes bija apmēram 10% no kopējā kandidātu skaita un pateicoties kārtībai rezervēt vietas sievietēm deputātēm, sievietes ieguva 27,3% vietu apakšpalātā un gandrīz 30% vietu pašvaldību padomē. Vēlēšanu laikā nogalināja astoņus kandidātus un vairākus darbiniekus, kas iesaistīti vēlēšanu darbā. ES Vēlēšanu Novērošanas Misija ziņoja par pārkāpumiem un krāpšanu vairākās provincēs.

Afganistāna nesen ir pievienojusies Dienvidāzijas reģionālās sadarbības asociācijai (SAARC). Attiecības ar ES balstās uz partnerattiecību nolīgumu Ieguldot jaunā ES — Afganistānas partnerībā, ko parakstīja 2005. gada 16. novembrī Strasbūrā.

Kaut arī Afganistāna pamatā tiek uzskatīta par Centrālāzijas valsti, dažreiz to pieskaita Dienvidāzijas vai Tuvo austrumu reģioniem, jo tai ir ciešas kultūras, etnolingvistiskas un ģeogrāfiskas saites ar vairumu no tās kaimiņiem.

Afganistāna no visām pusēm robežojas ar citām valstīm; tai nav izejas uz atklātu jūru. Arābijas jūra ir tuvākā jūra; tā atrodas aptuveni 500 km uz dienvidiem no Afganistānas. Afganistāna joprojām ir viena no vissliktāk kartētajām valstīm pasaulē, jo gan tās izolācijas, gan nestabilās politiskās iekārtas dēļ nav izdevies to pilnvērtīgi izpētīt. Dienvidos un austrumos Afganistāna robežojas ar Pakistānu (ieskaitot Kašmīras reģionu, kuru pārvalda Pakistāna, bet teritoriālas pretenzijas ir arī Indijai). Rietumos robežojas ar Irānu, bet ziemeļos ar Centrālāzijas valstīm Turkmenistānu, Uzbekistānu un Tadžikistānu. Salīdzinoši, ļoti īsa robeža Afganistānai ir arī ar Ķīnas autonomu rajonu Siņdzjanu. Afganistānas platība ir 647 500 km² (aptuveni 10 reizes lielāka par Latviju).

Valsts teritorija administratīvi sadalīta 34 provincēs: Kandahāra, Helmanda, Kunāra, Zabula, Nuristāna, Gazna

Lielākās pilsētas: Kabula — 2 000 000, Dželālābada — 59 000, Kandahāra — 226 000, Kondūza — 57 000, Herāta — 177 000, Baglāna — 41 000, Mazāri Šarīfa — 103 000, Gardeza — 50 000 iedzīvotāju.

Afganistāna sastāv no 34 provincēm.

Afganistānā dzīvo vairāk nekā 20 tautu — puštuni (38% no valsts iedzīvotāju skaita), tadžiki (25%), hazareji (19%), uzbeki (6%), citas tautas (12%) — turkmēņi, kirgīzi, kazahi, beludži, čaraimeki, nuristāņi u.c. Vidējais apdzīvotības blīvums ir 31 cilv./km2, toties auglīgās ielejās un oāzēs tas pārsniedz 100 cilv./km2. Kalnu rajoni un tuksneši maz apdzīvoti.

Kara darbības dēļ daudzi iedzīvotāji devušies bēgļu gaitās. Pakistānā uzturas ap 3 miljoni afgāņu bēgļu, bet Irānā ap 1,3 miljoni.

Valstī ir 48,5% sieviešu un 51,5% vīriešu (100 sievietes uz 106 vīriešiem). Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 3,48% gadā (2001). Vienai sievietei dzīves laikā dzimst vidēji 6 bērni. 60% Afganistānas iedzīvotāju ir analfabēti, īpaši izplatīts analfabētisms sieviešu vidū — tikai 15% sieviešu prot lasīt un rakstīt.

Mūža vidējais ilgums vīriešiem ir 47 gadi, sievietēm 45,5 gadi (2001). Pilsētās dzīvo 21% Afganistānas iedzīvotāju. Darbaspēka resursus veido 10 miljoni iedzīvotāju (37% no iedz. skaita). 70% darbaspējīgo nodarbināti lauksaimniecībā, 15% rūpniecībā, 15% pakalpojumu sfērā. Gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju ir klejotāji un pusklejotāji.

Valdošā reliģija ir islāms (sunnīti — 84%, šiīti — 15%), citas ticības 1% (jūdaisti, hinduisti).

Afganistānas izolācija un vairāk nekā 20 gadus ilgušais pilsoņu karš pilnībā izpostījis valsts saimniecību un infrastruktūru. Elektroenerģija pieejama tikai 6% iedzīvotāju. Tikai 10% iedzīvotāju pieejams tīrs dzeramais ūdens. Nauda nepieciešama izpostītās saimniecības atjaunošanai, kājnieku mīnu savākšanai, infrastruktūras attīstībai, izglītībai un veselības aprūpei, tīra dzeramā ūdens nodrošināšanai, kā arī enerģētikai un komunikācijām.

Valsts saimniecības pamats ir apūdeņojamā zemkopība un ganību lopkopība. Aramzeme aizņem 12% teritorijas, ganības 46%, meži un krūmāji 3%. Valstī apūdeņo 30000 km2 (5% teritorijas). Lauksaimniecību būtiski ietekmē krasi kontinentālais klimats: aukstas ziemas, karstas un sausas vasaras. Sevišķi liels sausums bija 2001. gadā, kura dēļ bada nāve draud 7 miljoniem iedzīvotāju.

Eksportē dabasgāzi, augļus, paklājus, vilnu, riekstus, karakulādas, importē pārtiku, plaša patēriņa preces, degvielu.

Valstī pārsvarā naturālā lauksaimniecība un klejotāju lopkopība (aitas, kazas, kamieļi, ēzeļi, zirgi).

Zemkopības galvenās kultūras: kvieši, rīsi, kukurūza, mieži, kokvilna, lini, sezams, cukurbietes, cukurniedres. Audzē citrusus (aprikozes, persikus), cidonijas, vīnogulājus, dižlazdas, olīvkokus, dārzeņus.

Plaši izplatīta ir opija magoņu audzēšana. Afganistānā tiek iegūti 95% pasaulē patērētā heroīna. Kopš 2001. gada heroīna iegūšana ir dubultojusies.

Valsts ir bagāta ar dabas resursiem: nafta, dabasgāze, akmeņogles, varš, cinks, svins, dzelzsrūda, hromīti, vizla, barīti, sērs, vārāmā sāls, dārgakmeņi un pusdārgakmeņi.

Ar pus amatnieciskām metodēm iegūst akmeņogles, akmeņsāli, lazurītu, beriliju, dzelzsrūdu, būvmateriālu izejvielas.

Dominē mājamatniecība. Izgatavo paklājus, pledus, mēbeles, kokvilnas un vilnas audumus, augu eļļu, ziepes.

Kalnainais reljefs kavē transporta tīkla attīstību. Dzelzceļu kopgarums ir 24,6 km, autoceļu — 21 000 km, no tiem ar cieto (asfalta) segumu 2793 km, pārējie 18207 km ir zemes ceļi.

Preču transportā izmanto autotransportu, kā arī vilcējdzīvniekus: kamieļus, ēzeļus, zirgus.

Afganistānai ir bagāts kultūras mantojums, kas aptver vairāk nekā 5000 gadus ilgu laiku posmu. Tajā ir atrodami dažādu kultūru elementi, no kurām īpaši jāizceļ Senās Persijas un Indijas kultūras. No Hellēnisma laikmeta ir saglabājušies arī seno grieķu kultūras elementi. Šis kultūru sajaukums vairākas reizes Afganistānas vēsturē piedzīvoja ziedu laikus, īpaši Mogulu impērijas laikā, kad Kabula un Herāta kļuva par nozīmīgiem mākslas un izglītības centriem. Laika periodā no 16. līdz 20. gadsimtam literatūra, māksla un arhitektūra bija panīkusi, kas izskaidrojams ar to, ka valsts bija izolēta no ārpasaules un lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvoja ārpus pilsētām, kur dominējošā tomēr bija zemnieku kultūra. Sociālās dzīves pamatā bija patriarhāts.

Afganistānā populāri ir individuālie sporta veidi, kas saistīti ar cīņas mākslu. Viens no populārākajiem sporta veidiem ir buzkašī, kur par uzvarētāju kļūst tas, kas pirmais, jājot uz zirga, nogalina aplokā ielaistu kazu vai aitu.

Rietumu pasaules tradicionālie komandu sporta veidi, kā futbols, basketbols, volejbols, nekad nav ieguvuši vispārēju popularitāti. Olimpiskajās spēlēs Afganistānas sportisti pirmo reizi piedalījās 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs. Pagaidām vienīgā Olimpiskā medaļa ir izcīnīta tekvondo (līdz 58 kg) — 2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs bronzas medaļu ieguva Rohulla Nikpajs. Afganistāna pagaidām vēl ne reizi nav aizsūtījusi savus sportistus uz ziemas olimpiskajām spēlēm.

Burtiski nosaukums Afganistāna nozīmē afgāņu zeme — acīmredzot cēlies no vārda afgānis. Domājams, ka puštuni sāka izmantot vārdu afgānis kā pašnosaukumu, kopš islāma perioda sākuma. Saskaņā ar dažu zinātnieku viedokli, vārds afgānis pirmo reizi vēsturē parādījās nezināma autora, desmitā gadsimta ģeogrāfiskā grāmatā ar arābu nosaukumu ‘’, 982. gadā (pilnajā nosaukumā „Hudud ul-'alam min al-mashriq ila al-maghrib„ — „Pasaules robeža no austrumiem līdz rietumiem”).

Ir vairāki viedokļi attiecībā par vārda ‘afgānis’ izcelšanos, no kuriem vairums ir tīri spekulatīvi:

Pēdējā, vārda ‘Afganistāna’ daļa nāk no persiešu vārda ‘stān’ (t.i. zeme vai valsts).

Pirms Afganistāna ieguva savu pašreizējo nosaukumu, šis reģions, savā vairāk nekā 5000 gadu ilgajā vēsturē, ir izgājis cauri vairākām nosaukuma maiņām. Viens no vissenākajiem nosaukumiem, saskaņā ar vēsturnieku un zinātnieku viedokli, bija Ariāna — kā grieķiski tiek izrunāts senajā valodā avestā lietotais antīkais nosaukums — Aryanam Vaeja, jeb sanskritā — Aryavarta(t.i. ariāņu zeme). Mūsdienās šī senpersiešu un avestas izruna ir aizstāta ar vārdu Irāna, kas ir pieminēts Afganistānas nacionālās aviosabiedrības nosaukumā — Ariana Airlines.

Daudzus gadsimtus vēlāk, Afganistāna bija daļa no Lielās Horasānas un kopš tā laika ir atpazīstama arī ar nosaukumu Horasāna.




#Article 103: Albānija (689 words)


Albānija (, tulkojumā: Ērgļu zeme), oficiāli Albānijas Republika (Republika e Shqipërisë) ir valsts dienvidaustrumu Eiropā. To rietumos apskalo Adrijas jūra, bet dienvidrietumos Jonijas jūra, kā arī robežojas ar Melnkalni ziemeļos, ar Kosovu ziemeļrietumos, ar Ziemeļmaķedonijas Republiku austrumos un ar Grieķiju dienvidos. Albānijas platība ir 28 748 km² un to ietekmē kontinentālais klimats. Lielākā daļa no Albānijas teritorijas jeb 70% sedz kalnaini apvidi, kuri ir nelīdzeni un grūti sasniedzami. Albānija ar 3,02 miljoniem iedzīvotāju ir 139. lielākā valsts pasaulē. Albānija ir parlamentāra republika, kurā ietilpst divpadsmit apgabali. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Tirāna.

Kopš 2009. gada Albānija ir NATO dalībvalsts un no 2014. gada Eiropas Savienības kandidātvalsts.

Daļa vēsturnieku domā, ka albānieši savu nosaukumu ieguvuši no ilīriešu cilts, kā arī ir tās pēcteči. Citi vēsturnieki uzskata, ka vienīgais, kas mūsdienu albāņus saista ar seno ilīriešu ciltīm, ir apdzīvotā vieta, jo ilīrieši romanizējās Romas impērijas un Bizantijas impērijas periodā (jau Bizantijas laikā avotos nav nekādu ziņu par ilīriešu esamību), pēc tam šīm zemēs pāri nāca barbaru tautu viļņi t.s. Lielās tautu staigāšanas laikā.

Albānijas teritorija tika apdzīvota jau paleolītā laikmetā pirms vairāk kā tūkstoš gadiem. Pirmās apmetnes ir atrastas Gajtanas alā, Konispolē, Dajti kalnā un Ksarā. Albānija līdz 1912. gadam bija daļa no Osmaņu impērijas un pēc Otrā Balkānu kara osmaņi atstāja Albāniju. Sākot no 1925. gada valsti pārvaldīja prezidents Ahmeds Zogu, kurš 1928. gadā pasludināja sevi par karali Zogu I, pirmo Albānijas monarhu. 
Viņa valdīšanas laiks beidzās 1939. gada 7. aprīlī, kad Albānijā iebruka Itālija, Zogu ar ģimeni sākotnēji aizbēga uz Grieķiju, tad caur Latviju uz Zviedriju.

Pēc Otrā pasaules kara varu Albānijā sagrāba komunisti, bet pēc komunistu valdības sagrāves Ahmeta Zogu dēls Leka un karaliskā ģimene atgriezās Albānijā 2002. gada 28. jūnijā.

Albānija sastāv no 12 apgabaliem (rētem).

Albānijas teritorija ir 28 750 kvadrātkilometrus plaša. Tās krasta līnija ir 362 kilometrus gara un stiepjas gar Adrijas jūru un Jonijas jūru. Rietumu zemienes ir vērstas pret Adrijas jūru. 70% kalnainās teritorijas ir nelīdzena un bieži nesasniedzama. Augstākais kalns Korabs, kas sasniedz 2753 metru augstumu, atrodas Dibras apgabalā.

Valsts klimats ir kontinentāls, tās augstieņu reģionos sastopamas aukstas ziemas un karstas vasaras. Bez galvaspilsētas Tirānas, kurā ir 800 000 iedzīvotāju, citas nozīmīgas pilsētas ir Durresi, Eļbasana, Škodra, Ģirokastra, Vļora, Korča un Kukesa.

Albānijas gramatikā vārdam var būt noteiktā un nenoteiktā forma, un tas attiecas arī uz pilsētu nosaukumiem: izmantoti tiek gan Tiranë un Tirana, Shkodër un Shkodra.

Osmaņu impērijas sastāvā Albānija kļuva par lielākoties musulmaņu apdzīvotu teritoriju. Komunistiskā režīma laikā reliģija tika pilnībā aizliegta, un Albāniju pasludināja par pirmo un vienīgo ateistisko valsti pasaulē. Mūsdienās, kad pastāv ticības brīvība, Albānijā ir dažādas reliģijas un konfesijas, tomēr visvairāk ir musulmaņu, proti, 75% kopējā iedzīvotāju skaita. Citas pasaulē izplatītās reliģijas Albānijā nav sevišķi populāras. Jauktu reliģiju laulības ir ierastas, un ļoti spēcīga albāņu identitātes sajūta ir tā, kas saliedē kopā visu pārstāvēto reliģiju albāņus.

Kopš komunistiskā režīma krišanas 1990. gadā Albānija ir uzsākusi ekonomiskās programmas ceļā uz brīvā tirgus ekonomiku. Demokrātiski ievēlētā valdība, kas savu darbību sāka 1992. gada aprīlī, izstrādāja ambiciozu ekonomisko reformu programmu ekonomisko problēmu apturēšanai un valsts tirgus ekonomikas veicināšanai. Tās galvenokārt ietvēra cenu un maiņas sistēmas liberalizēšanu, finanšu nostiprināšanu, valūtas ierobežošanu un stingru ienākumu politiku. To papildināja plaša pakete ar strukturālām reformām, ieskaitot privatizāciju, uzņēmumu un finanšu sektoru reformas un legālas tirgus ekonomikas un privātā sektora darbošanās struktūras izveidi. Lielākā daļa cenu tika liberalizētas un pašlaik tuvojas tipiskajiem reģiona rādītājiem. Lielākā daļa lauksaimniecības, valsts māju un mazās industrijas tika privatizētas līdz ar transportu, pakalpojumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem. Pēc vairākām ekonomiskām krīzēm, kas notika pēc 1989. gada, ekonomikas stāvoklis lēnām uzlabojās, līdz 90. gadu beigās pārsniedza 1989. gada IKP līmeni. Cenu augšanas dēļ lielai daļai tautas vienalga jāsaskaras ar ekonomiskām grūtībām. 1995. gadā Albānijā sākās lielo uzņēmumu privatizācija. Kopš 2000. gada Albānija ir piedzīvojusi strauju ekonomisko izaugsmi.

Pēc Stabilizācijas un Saistību Vienošanās 2006. gada jūnijā/jūlijā ES sūtņi ir mudinājuši Albāniju turpināt iesākto reformu ceļu, pievēršoties preses brīvībai, īpašumu tiesībām, organizāciju veidošanai, cieņai pret etniskajām minoritātēm un pašvaldību vēlēšanu starptautisko standartu ievērošanai.

Albānijas krasta līnija gar Jonijas jūru, īpaši tuvumā Grieķijas tūristu salai Korfu, aizvien vairāk piesaista tūristu interesi tās salīdzinoši nepiesārņotās dabas un pludmaļu dēļ. Tūrisma nozare strauji paplašinās.




#Article 104: Krusta kari (651 words)


Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095. gadā atkarot no musulmaņiem Jeruzālemi. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā - Rekonkistu Spānijā un Ziemeļu krusta karus Ziemeļeiropā.

Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija griezās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. Pirmajā Krusta karā (1095—1099) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzijā. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto — bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās krustnešu darbības dēļ.

Lai gan musulmaņi jau 637. gadā bija iekarojuši svēto pilsētu Jeruzalemi un arābu kalifāti pārvaldīja visu Palestīnu un līdzās esošās zemes, kristieši vēl nekavēti varēja apmeklēt Svēto zemi — vietas, kuras tie godāja kā Jēzus dzīves un nāves vietas.

Turki seldžuki 1071. gadā Armēnijā pie Mancikertas sagrāva Bizantijas ķeizara Romana IV karaspēku. 1076. gadā turki ieņēma Jeruzalemi.

Lielajiem karagājieniem uz Austrumiem (krusta kariem) bija trīs galvenie mērķi: 1) atgūt Svēto zemi; 2) nosargāt Rietumus pret islāma agresiju, kas jau bija pie Konstantinopoles vārtiem; 3) pievienot Austrumu kristiešus katoļu baznīcai (to ar karagājieniem bija iecerējis jau Gregors VII).

Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) pilsētas zaudēšana 1145. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra — franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus — tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā Latīņu karaliste — šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm — Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, apskāva musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.

Arī Ceturtā Krusta kara vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar venēciešiem par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs Konstantinopoli. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja  ne Rietumeiropas, ne Bizantijas problēmas. Drīzāk gan otrādi — Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un pareizticīgo baznīcu kļuva nepārvarama.

Lai gan Jeruzaleme, Betlēme un Nācarete Sestā Krusta kara laikā tika atkarotas, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā.
Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. Itālijas tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās.

Ziemeļu krusta kari ir historiogrāfijā lietots kopējs apzīmējums militārajām misijām Ziemeļeiropas zemēs 12.—14. gadsimtā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret vendiem. 1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs III vēstulē Upsalas arhibīskapam mudināja sākt kristietības izplatīšanu Somijā. 1193. gadā Romas pāvests Celestīns III ļāva vervēt krustnešus ticīgo aizsardzībai Līvzemē.

Trešā krusta kara laikā Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189—1191) ar Lībekas un Brēmenes tirgotāju un vācu mūku palīdzību 1198. gada 5. martā izveidoja Vācu ordeni, kas 13. un 14. gadsimtā aktīvi iesaistījās Baltijas zemju kristianizācijā un cīņās ar apkārtējām valstīm.

Ziemeļu krusta kari beidzās tikai pēc Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1387. gadā.




#Article 105: Kurzemes un Zemgales hercogiste (3842 words)


Kurzemes un Zemgales hercogiste (, ), saīsināti, Kurzemes hercogiste bija autonoma Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Polijas-Lietuvas ūnijas vasaļvalsts, kas no 1562. līdz 1795. gadam pastāvēja lielā daļā Kurzemes, Zemgales un Sēlijas. Hercogistē viena pēc otras valdīja divas dinastijas un pāris ar tām nesaistīti hercogi. Pirmais hercogs Gothards Ketlers sākotnēji cerēja uz lielāko daļu Livonijas teritorijas un līdz 1566. gadam bija Livonijas vietvaldis Lietuvas pakļautībā. Polijas dalīšanas laikā 1795. gadā notika Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksija. Mēģinājumi atjaunot hercogisti notika 1812. gadā un 1918. gadā.

Sākoties Livonijas karam (1558—1582) Livonijas Konfederācija sadalījās, meklējot spēcīgāku valstu aizsardzību. Mūsdienu Igaunijas un Latvijas lielākā daļa līdz ar Viļņas ūnijas noslēgšanu nonāca tiešā Lietuvas valdnieka Sigismunda Augusta pakļautībā, izveidojot Livonijas un Lietuvas reālūniju. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Livonijas vietvaldi. 1566. gadā, pēc Grodņas ūnijas noslēgšanas, uz ziemeļiem no Daugavas izveidoja Pārdaugavas Livonijas hercogisti, bet rietumkrastā izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogisti Livonijā (, ), par kuras hercogu kļuva G. Ketlers (Dei gratia in Livonia Curlandiae  Semigalliae Dux). Liela daļa Kurzemes atradās ārpus hercogistes — Grobiņas novadu G. Ketlers bija ieķīlājis Prūsijas hercogistei jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt bijušās Kurzemes bīskapijas (Piltenes apgabals) zemes bija pārdotas Dānijas karaļa brālim Magnusam, kurš no 1570. līdz 1578. gadam bija Livonijas karalis. Magnuss solīja šīs zemes novēlēt hercogam Gothardam pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un daļu no šīs teritorijas (Embūtes trešdaļu) hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā. Piltenes apgabals atradās neskaidrā situācijā, tas nebija nedz Kurzemes un Zemgales hercogistes daļa, nedz Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļa. 1617. gadā to nodeva tiešā Polijas-Lietuvas karaļa pārvaldē.

Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās — Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Jelgavā, savukārt Vilhelms — Kurzemē, ar sēdekli Kuldīgā. Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi, viņš arī izpirka Piltenes apgabala Embūtes un Aizputes daļas. Vilhelma laikos Kurzemes hercogistē sāka attīstīt metālapstrādi un kuģubūvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm.

No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kurā Zemgales hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas-Lietuvas ūnijas pusē, un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā (1605). Kara dēļ saasinājās attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem. Polijas-Lietuvas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti. 1622. gadā Zviedrija okupēja Zemgales hercogisti un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polijas-Lietuvas tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas-Lietuvas lēnis.

Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā, Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Angliju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, u.c. valstīm. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo aizjūras koloniju — Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija — Tobago sala Vestindijā. 1656. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs nopirka nomas tiesības uz Piltenes apgabalu.

Visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas-Lietuvas interešu objekts. Otrā Ziemeļu kara laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātei, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas hercogistes kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olivas miera līgumu.

Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs. Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pārdeva Tobago salu britiem. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija-Lietuva palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms ieguva troni sešu gadu vecumā 1698. gadā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis Ferdinands. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu karš (1700—1729) starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju-Lietuvu, Saksiju un Dāniju) no otras puses. 1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Pētera I radinieci Annu Ivanovnu, taču atceļā no kāzām mira un hercogistē sāka valdīt viņa atraitne. 1726. gadā Anna bija gatava precēties ar Saksijas Moricu, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēls. Landtāgs viņu ievēlēja par hercogu, taču Morics tronī noturējās tikai gadu. Ar viņa ievēlēšanu neapmierinātās Krievijas Impērijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina Moricu.

Pēc Annas kļūšanas par Krievijas ķeizarieni, Ferdinands atguva varu, taču pastāvīgi uzturējās Dancigā. Ķeizariene Anna panāca, ka par Kurzemes hercogu 1737. gadā ievēlēja viņas favorītu Ernestu Johanu. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli projektiem viņš lika uzcelt greznas pilis Jelgavā un Rundālē. Pēc Annas nāves 1740. gadā hercogs Ernests Johans ātri krita nežēlastībā un tika izsūtīts uz Sibīriju. Viņa trimdas laikā hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome, ik pa laikam (1748. gadā, 1755. gadā, 1758. gadā) sūtot delegācijas uz Krieviju un lūdzot atbrīvot hercogu Ernestu Johanu.

Septiņgadu kara laikā hercogistes teritorijā iebruka Krievijas armija. 1758. gada 16. novembrī Polijas-Lietuvas valdnieks Augusts III par Kurzemes hercogu iecēla savu dēlu Saksijas princi Kārli, tomēr daļa muižnieku turpināja atbalstīt Ernestu Johanu. Karam beidzotoes, 1762. gadā jaunā Krievijas ķeizariene Katrīna II ļāva hercogam Ernestam Johanam atgriezties no trimdas, 1769. gadā viņš atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.

Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769—1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem. Pats hercogs Pēteris tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi, viņa galma arhitekts Severīns Jensens cēla hercoga pilis Zaļajā muižā, Kroņvircavā, Vecpienavā un Svētē. 1775. gadā Jelgavā nodibināja Academia Petrina (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus zinātniekus. 1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers, kas atskaņoja pirmo sakrālo skaņdarbu latviešu valodā (kantāti Tā Simtā Dziesma).

Polijas dalīšanu laikā pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību. 1786.-1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē. Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju. Koscjuško sacelšanās laikā 1794. gadā arī hercogistē norisinājās karadarbība. Nemiernieki ieņēma Liepāju, Durbi, Alsungu un Ventspili. Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas viņš 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par to saņemot bagātīgu kompensāciju, bet Kurzemes bruņniecības pārstāvji parakstīja līgumu ar Krievijas impēriju ar kuru hercogisti inkorporēja Krievijas impērijas sastāvā un tās teritorijā 1797. gadā tika izveidota Kurzemes guberņa.

Jau pēc hercogistes likvidēšanas, 1798. gadā Jelgavas pilī bija spiests apmesties no Francijas padzītais princis Luijs ar savu galmu.

Napoleona armijas iebrukuma laikā Kurzemē 1812. gadā tika iecerēta Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes atjaunošana. Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācijas impērija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti. Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerbonī bija divi heraldiskie dzīvnieki: lauva kā Kurzemes daļas simbols un alnis (vai briedis) kā Zemgales un Sēlijas daļas simbols. 
To izcelsme ir neskaidra, taču Johans Renners savā Livonijas vēsturē jau 16. gadsimtā rakstīja, ka lauva ir bijis arī senajā Kursas ķēniņvalsts ģerbonī: 
 [..] kad Vācu ordenis bija zemi pakļāvis, tad kuršu ķēniņš (kas bija vienkāršs zemnieks, taču no senas dzimtas) palika brīvs no visām klaušām, vienīgi kara laikā viņam bija kopā ar kurzemniekiem jādodas līdzi karavadonim ar karogu, uz kura bija attēlots lauva, kas senajā Kursas ķēniņvalsts ģerbonī bijis.    

Pēc Kurzemes landtāgā 1617. gadā pieņemtās Kurzemes un Zemgales hercogistes satversmes (Formula regiminis— Valdības formula) hercogiste bija iedalīta četros virspilskunga iecirkņos, kuros tiesu lēma četri virspilskungi (, ) un astoņi pilskungi (, ).

Galvenais hercogistes pasta kantoris atradās Jelgavā. Sakumā pasta kantori, kur pieņēma un izsniedza korespondenci, bija iekārtoti Saldū, Skrundā, Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī, pārējie sakaru mezgli kalpoja vienīgi kā zirgu maiņas punkti. Sākumā katru ceļa posmu apkalpoja viens pasta jātnieks, kopš 1695. gada līnijā Jelgava-Mēmele sāka darboties braucošais pasts, kas kopā ar korespondenci pārvadāja arī pasažierus. Viens no svarīgākajiem ceļa mezgla punktiem bija Skrunda, kas koordinēja korespondences plūsmu arī Kuldīgas—Ventspils virzienā. Pasta transportu šeit nodrošināja Kuldīgas novada ķoniņi, tā posmu no Skrundas līdz Kuldīgai uzturēja Dragūnu dzimta, bet no Kuldīgas līdz Ventspilij — Sausgaļi.

divas reizes nedēļā, bet tālāk līdz Dignājai — reizi nedēļā. Pēc 1739. gada reformas hercogistes pastnieki pa Jelgavas—Mēmeles sakaru līniju sāka pārvadāt arī tranzīta korespondenci. Pieaugot sakaru intensitātei, vajadzēja palielināt kalpotāju un zirgu skaitu (pieci līdz seši zirgi katrā pasta stacijā vai zirgu maiņas punktā), radīt kvalitatīvākus darba apstākļus vietējos pasta kantoros.

Hercoga bruņotos spēkus veidoja pastāvīga ap 200 vīru liela algota gvarde un bruņniecības vasaļu jātnieku dienests (Lehnsdienst). Poļu—zviedru karu laikā 1603. gadā hercogs Vilhelms Ketlers Aucē saaicināja muižniekus uzbrukumam zviedru karaspēkam Vidzemē, tomēr pēc tam paskaidroja, ka tā ir bijusi vienīgi mācību trauksme, lai pārbaudītu muižnieku uzticamību.

Poļu—krievu kara (1632—1634) kaujās pie Smoļenskas pret Krievijas caristi piedalījās arī Kurzemes hercoga pulks prinča Jēkaba vadībā.

Sākotnēji hercoga Jēkaba pastāvīgos bruņotos spēkus veidoja 300 jātnieku un 200 kājnieku. Svētdienās pie baznīcām pēc dievkalpojuma 16-60 gadus veciem zemniekiem bija zemessargu ierindas mācības. Hercoga Jēkaba laikos Kurzemes hercogistei bija viena no tā laika spēcīgākajām kara flotēm pasaulē, sastāvoša no 44 apbruņotiem kara kuģiem, kas bija bruņoti ar kopumā 1416 lielgabaliem.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1658. gada vasarā Igaunijas un Vidzemes kara gubernators Roberts Duglass pieprasīja hercogam Jēkabam ļaut zviedru karaspēkam no Rīgas šķērsot Zemgales teritoriju, taču septembra beigās zviedri izsēdās Jelgavas Pilssalā un saņēma gūstā hercogu un viņa ģimeni, kurus ieslodzīga Rīgā, bet 1659. gadā Ivangorodas cietoksnī Ingrijas rietumos.
Daglasa armija okupēja Zemgali un daļu Kurzemes līdz 1659. gada beigām, kad tos piespieda atkāpties lietuviešu karaspēks kopā ar latviešu zemessargiem.. Šajā laikā Nīderlande, kas bija pieteikusi karu Zviedrijai, ieņēma Kurzemes hercogistei piederošo Tobago koloniju.
Pēc atgriešanās no zviedru gūsta, 1665. gadā hercogs palielināja savu pastāvīgo gvardi līdz 1000 vīriem. 1673. gadā hercoga Jēkaba vecākais dēls Frīdrihs Kazimirs ar trīs Kurzemes hercoga pulkiem devās palīgā Nīderlandes Republikai karā pret Francijas, Zviedrijas un Anglijas koalīciju.

Lielajā Ziemeļu kara sākumā 1701. gadā notika Daugavas kauja, kurā pret Zviedrijas armiju cīnījās arī Kurzemes un Zemgales hercogistes karaspēks hercoga Jēkaba vidējā dēla Ferdinanda vadībā.
Uzkata, ka tolaik hercoga armijā ietilpa sešas jātnieku vienības: hercoga miesassargu rota (), divas dragūnu gvardes rotas, divas vasaļu jātnieku rotas (Lehnsreiter) un viena jēgeru jātnieku rota (Jäger zu Pferde), kā arī divas kājnieku rotas.

Pēc karaļa Luija XIII nāves 1643. gada 30. decembrī hercoga Jēkaba pilvarotais sūtnis Parīzē majors Georgs Firkss veda sarunas ar karaļa Luija XIV premjerministru kardinālu Mazarīni un ārlietu ministru grāfu Lomnī de Brienu (Henri-Auguste de Loménie, comte de Brienne), kas beidzās ar tirdzniecības līguma starp Franciju un Kurzemes un Zemgales hercogisti noslēgšanu. 1647. gada 24. februārī to ratificēja Francijas parlaments. Trīsdesmitgadu kara dēļ Francijai bija vajadzīga labība karaspēka apgādei, tādēļ sarunu sākumā bija plānots ievest Kurzemes un Zemgales lauksaimniecības ražojumus (galvenokārt dažādu šķirņu labība un pārtikas vielas), bet vēlāk hercogs Jēkabs piedāvāja piegādāt arī kuģus un munīciju. 1. panta ievadā bija minēts, ka Viņa Majestāte Luijs XIV, vēlēdamies apliecināt minētam hercogam cienību, kāda viņa personai pienākas, ir viņam atļāvis un apstiprinājis šo tirdzniecības līgumu Francijā:

Balstoties uz šo līgumu, 1646. gadā hercogs Jēkabs uzdeva sūtnim Firksam Francijā iegādāties muižas pie kuģojamām upēm vai jūras piekrastes tuvumā un kur varētu iegūt sāli un vīnus. Hercogs piedāvāja Francijas karalim kara vajadzībām 1000 jātnieku un 1500 kājnieku, kas varētu palikt Francijas dienestā pavisam vai tikai dažus gadus. Šīs kareivju vienības izlietojamas karā pret Spāniju Brabantas provincē. Kā atlīdzību par karaspēka vienībām hercogs vēlējās saņemt dzimtīpašumā muižas Francijā. Hercogs piedāvāja savus kapitālus noguldīt tikai Francijā un nevis Holandē kā līdz tam. Firksam uzdeva parakstīt arī miera līgumu, ja tādu noslēgšot Francijas karalis ar Spāniju. Šajā laikā sūtnis Firkss veda nesekmīgas sarunas ar Spānijas Nīderlandes (tagadējās Beļģijas) ģenerālgubernatoru Kastel-Rodrigo par Dinkerkas ostā konfiscētā Kurzemes tirdzniecības kuģa atgūšanu vai atlīdzināšanu.
Lai izvērtētu kuģu pirkšanas piedāvājumu, 1646. gadā Francijas valdības pārstāvis Dikēns Holandē apskatīja hercoga kuģus un nolēma, ka tie neesot piemēroti kara vajadzībām un amatnieku darba dienas Kurzemē maksājot pārāk dārgi, bet Vidzemē un Kurzemē varot dabūt lielā vairumā sveķus, darvu, kaņepājus un mastus, ja karalis tos tomēr nolemtu tos pirkt. Bez tam tur vēl esot dabūjami arī labi priežu
dēli, kas Francijā tik ļoti vajadzīgi.

Sakarā ar Francijas-Spānijas kara turpināšanos 1649. gadā hercogs piedāvāja Francijas karalim piegādāt sālītu gaļu, bekonu, zirņus, putraimus, miltus un citas Kurzemes eksportpreces. Francijas karalim bija jāmaksā katru mēnesi 88 tūkstoši dālderu par 24 Kurzemes kuģu nomāšanu ar 700 matrožiem (500 dālderu par katra kuģa uzturēšanu
un 7 dālderus katra matroža uzturam). Bez tam hercogs piedāvāja Francijai 8 000 Kurzemes rekrūšu, par to prasot 160 tūkstošus dālderu.
Pēc Pireneju miera līguma (1659) un Olivas miera līguma (1660) noslēgšanas un hercoga Jēkaba atbrīvošanas no zviedru gūsta 1666. gadā Francijas karalis Luijs XIV atjaunoja līgumu, kas Kurzemes hercoga kuģiem un pavalstniekiem deva tiesības netraucēti apmeklēt visas Francijas ostas, tirgoties tur ar Kurzemes ražojumiem un iepirkt dažādas Francijas preces. 1660. gada Olīvas miera līgumā 14. pantā Luijs XIV deva solījumu, ka viņš palīdzēs hercogam atgūt zviedru atņemtās teritorijas viņpus Daugavas un Roņu salu ().

Ar 1645. gada 20. jūlija karalis Čārlzs I pilnvaroja savu sūtni Kokrēnu (Cochrane) vest sarunas ar hercogu Jēkabu, viņa aģentiem un faktoriem un saņemt nopirktās preces. Hercoga Lībekas un Kopenhāgenas aģenti uz nomaksu pārdeva Anglijas karalim sešus Kurzemes karakuģus un lielāku daudzumu munīcijas un labības. Kad 1648. gada rudenī karalis nonāca pavisam traģiskā stāvoklī, viņš lūdza visus draugus sniegt palīdzību. Pēc karaļa Čārlza I sodīšanas ar nāvi viņa dēls Čārlzs II 1650. gada 2. aprīlī nosūtīja pateicības vēstuli hercogam Jēkabam. Ar Kokrēna starpniecību hercogam Jēkabam 1650. gadā izdevās iegūt īpašuma tiesības uz Tobago salu.

Pēc nākšanas pie varas Anglijas protektors Kromvels 1651. gadā izdeva navigācijas aktu, pēc kura Anglijā varēja ievest preces tikai ar angļu kuģiem, vai arī ar tās valsts kuģiem, kur preces ražotas. Navigācijas akts neskāra hercogu Jēkabu, jo viņš ar saviem kuģiem Anglijā ieveda tikai Kurzemes ražojumus, turpretim holandieši tirgojās ar citās valstīs ražotām precēm.
Hercoga Jēkaba sūtnis Anglijā barons Johans Misliks panāca, ka 1652. gadā Kromvels oficiāli atzina Kurzemes hercoga tiesības uz Tobago salu, bet 1654. gadā panāca neitralitātes līguma noslēgšanu, kas noteica, ka Anglijas pilsoņi nedrīkst uzbrukt hercoga tirgotājiem un kuģiem, kam ir tiesības tirgoties kā uz sauszemes tā arī uz jūras. Kad Kromvels lika uzsākt lielas angļu flotes būvi, hercogs Jēkabs steigšus nolīga aģentus, kam bij jārūpējas par kokmateriālu un mastu piegādi Anglijas kuģu būvētavām.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1657. gada 17. jūlijā hercogu Jēkabs ar Kromvelu noslēdza līgumu, kurā piešķīra hercogam pilnīgu kuģniecības un tirdzniecības brīvību kā pašā Anglijā, tā arī visās tās kolonijās un domīnijās, kā uz sauszemes, tā uz jūras, bet ar noteikumu, ka hercogs rīkosies saskaņā ar Anglijas likumiem un statūtiem. Hercogs Jēkabs uzsāka plašāka vēriena tirdzniecību ar Anglijas kolonijām, ieveda tur savus ražojumus, bet izveda tādas preces, ko neražoja viņa paša kolonijas Tobago un Gambijas upes grīvā. Sevišķi dzīva satiksme pastāvēja starp Tobago un Barbadosas salām. Tolaik Baltijas jūrā zviedri karoja ar poļiem un dāņiem, tādēļ varēja sagaidīt viņu uzbrukumu arī hercoga Jēkaba kuģiem. Pat tad, kad hercogs nonāca zviedru gūstā, viņš turpināja uzturēt sakarus ar saviem aģentiem, kas uzņēmās lielāko daļu financiālā riska.

Pēc Kromvela nāves Kurzemes sūtnis Adolfs Volfrāts 1664. gada 17. novembrī noslēdza līgumu ar karali Kārli II, kas atļāva viņam un viņa mantiniekiem pilnīgu tirdzniecības brīvību visās Anglijai piederošās Gvinejas ostās. Par to hercogam bija jāatsakās no savām tiesībām uz visiem Gambijas upes fortiem, nocietinātām vietām un pārējām nometnēm, tāpat arī ar visiem lielgabaliem, ložu un pulvera krājumiem un citiem kara materiāliem, kas atrodas šais fortos. Toties Anglijas karalis nodeva hercogam Jēkabam un viņa mantiniekiem Tobago salu bez ierobežojumiem ar visām ostām, upēm, strautiem un citiem labumiem, kas bija atradušies Lielbritānijas karaļa protektorātā. Bez tam hercogam kara gadījumā bija jāsniedz Anglijas karalim palīdzība pret kuru katru valdnieku, izņemot Polijas karali. Viņam jāatved līdz noteiktai Anglijas ostai ar 40 lielgabaliem apbruņots kara kuģis, sedzot visus apbruņošanas un transporta izdevumus. Tikai jūrniekus šim kuģim dos karalis, kas arī viņus algos un uzturēs, kamēr kuģis atradīsies viņa dienestā, kas katrā atsevišķā gadījumā nedrīkst būt ilgāks par vienu gadu. Hercogs aizsūtīja uz Gambiju vairākus kuģus, bet neviens no tiem nesasniedza mērķi. Holandes Rietumindijas sabiedrība arestēja visus kuģus, kas parādījās Gvinejas piekrastē.
 
Neilgi pims savas nāves 1681. gada 20. novembrī hercogs Jēkabs noslēdza līgumu ar Londonas tirgotāju Džonu Poincu (Points), nododams viņa rīcībā dalu no Tobago salas ar nosacījumu, ka Poincs trīs gadu laikā tur nometinās 1200 Kurzemes kolonistus, kam tur jāierīko jaunas plantācijas, jāuzceļ jauns forts un nometnes. Par to Poincam pirmos septiņus gados nebūs jāmaksā hercogam nekādi nodokļi un nodevas. Tikai diviem hercoga kuģiem izdevās nokļūt Tobago salā, izcelt tur kolonistus un karavīrus pulkveža Monka vadībā. Savukārt Kurzemes tirdzniecība ar Angliju pastāvīgā aģenta Džona Lūkasa Laiona vadībā (John Lucas Lyon) pilnīgi atjaunojās.

Pēc Saksijas Morica ievēlēšanas par Kurzemes hercogu 1726. gada augustā starp Prūsiju, Dāniju un Angliju noslēgtajā savienībā tika ietverts arī punkts par Kurzemi. Minētās valstis cita starpā apņēmās pieteikt karu Polijai-Lietuvai, ja tā mēģinātu mainīt hercogistes pārvaldes sistēmu, un Krievijai, ja tā ievestu tajā karaspēku.

Trīsdesmitgadu kara laikā 1645. gadā Spānijas Nīderlandes varas iestādes Dinkerkas ostā apcietināja kuģi Kurzemes briedis (L'Elandt Couronne), kas braucis ar labības kravu uz Londonu. Hercogs Jēkabs uzdeva savam sūtnim Parīzē Firksam uzsākt sarunas ar Spānijas Nīderlandes gubernatoru Kastel-Rodrigo par kuģa un tā kravas atdošanu. Firkss savā vēstulē aizrādīja, ka hercogs arvienu esot sūtījis uz Spāniju kuģus ar savas zemes ražojumiem: ozolkoka dēļiem, labību un citām precēm, un labprāt vēlētos šo tirdzniecību turpināt, bet tikai ar nosacījumu, ka viņam piešķirot tās pašas tiesības, kādas bija Hamburgai, Lībekai un citām neitrālām zemēm. Pēc kara beigām 1652. gadā hercogs ar Polijas sūtņa Hāgā de Baija (de Bye) starpniecību mēģina atsākt sarunas, lūdzot Spānijas karalim Felipem IV par arestēto kuģi un precēm atdot kādu no savām salām Austrum- vai Rietumindijā.

Pēc Portugāles atbrīvošanās no Spānijas virsvaras 1646. gada oktobrī Kurzemes sūtnis Parīzē Georgs Firkss iesniedza vēstuli Portugāles sūtnim, lūdzot palīdzību Spānijas arestētā kuģa sakarā un piedāvāja pārdot Portugālei kokus, darvu, virves un kuģus, piemetinot, ka hercogs labprāt vēlētos tirgoties arī Portugāles ostās Indijā un Ķīnā, lai no turienes ievestu Kurzemē dažādus turienes ražojumus, maksājot par to attiecīgas nodevas.

Kurzemes kuģi devās ne vien ziemeļu, bet arī dienvidu jūrās un diezgan bieži iebrauca Portugāles ostās.
Pēc tam, kad portugāļi uzzināja, ka zviedri apcietinājuši hercogu, viņi 1660. gada janvārī sagūstīja hercoga kuģi Patientia līdz ar kravu. Tūlīt pēc atbrīvošanas hercogs Jēkabs sūtīja Portugāles karalim vēstuli, kurā lūdza atlīdzināt naudā viņam un kuģa ļaudīm nodarītos zaudējumus 211 503 dālderu apjomā.

Jau pirms 1648. gada hercogs vērsās pie Dānijas karaļa Kristiāna IV ar lūgumu piešķirt koncesiju metālu meklēšanai Norvēģijas kalnos un saņēma koncesiju sudraba meklēšanai. Savukārt nākamais Dānijas karalis Frederiks III noslēdza līgumu ar hercogu Jēkabu par Norvēģijas kalnraktuvju un dzelzs cepļu izmantošanu, bet 1664. gada 13. maijā piešķīra viņam koncesiju sudraba
un citu rūdu meklēšanai Norvēģijā. Hercogs ieguva tiesības ierīkot dažādus uzņēmumus metālu apstrādāšanai, tikai ar nosacījumu netraucēt un neierobežot vietējos iedzīvotājus viņu tiesībās un privilēģijās. Katrā atsevišķā gadījumā viņam bij jārīkojas saskaņā ar vietējiem likumiem un ieradumiem. 1663. gada 25. maijā karalis pavēlēja savam štathalteram Ifneram Krabem un kalnu lietu oberhauptmanim Norvēģijā Bostrupam Gedernam parādīt Kurzemes hercoga pilnvarniekam Nīlsam Endresenam Eidsvolas raktuves, lietuves un āmurus. Tai pašā laikā dots rīkojums arī komandantam Hansam Juellam ierādīt hercogam Jēkabam vietu noliktavām Norvēģijas dienvidu piekrastē pie Flekerojas salas (Flekkerøy). Hercoga rīcībā bija divi dzelzsāmuri un trīs krāsnis Eidsvolā, Vīkā un Juelsrudā, kas nesa prāvus ienākumus.

Siļķu zveja Islandes ūdeņos deva darbu kā Kurzemes kuģiem, tā latviešu zvejniekiem. Pirms savas nāves 1681. gadā hercogs noslēdza līgumu par 2000 tonnu linsēklu piegādāšanu, bet nākamo 5 gadu laikā nolīga piegādāt 11 000 tonnu linsēklu.

Hercogs Frīdrihs Kazimirs pārtrauca tirdzniecību ar Islandi, bet kādu laiku gan vēl apsaimniekoja Oslo un Eidsvolas raktuves. Pēc Eidsvolas draudzes mācītāja K. M. Legaugera raksta (1792—1793) vēl 18. gadsimta beigās Eidsvolā bijušas 48 kurzemnieku pēcnācēju ģimenes ar 335 ģimenes locekļiem. No sākuma viņi vēl strādāja kalnraktuvēs, bet vēlāk ieguva zemi testamentāra dāvinājuma ceļā no kāda raktuvju īpašnieka, kurš tiem novēlējis četras muižas.

Jau 1567. gada 28. februārī Rīgā sasauktais Kurzemes landtāgs izsludināja hercoga Gotharda lēmumu iecelt īpašu vizitācijas komisiju un 70 vietās atjaunot un uzcelt jaunas luterāņu baznīcas, kā arī pastorātus, skolas un nespējnieku patversmes. Pēc šī t.s. Rīgas recesa atvēra Jelgavas, Bauskas, Kuldīgas un Ventspils pilsētas (latīņu) skolas, tajā pašā laikā Prūsijas hercogs Albrehts dibināja Liepājas pilsētas skolu viņam tolaik izlēņotajā Grobiņas pilskunga iecirknī. Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents Aleksandrs Einhorns 1570. gadā izstrādāja baznīcas reformācijas likumu Kirchen Reformation des Fürstenthumbs Ghurlandt vnd Semigallien, kurā paredzēja izveidot trīs īpašas priekšzīmīgas skolas ērtākajās hercogistes vietās Jelgavā, Kuldīgā un Sēlpilī (). 1606. un 1624. gada baznīcas vizitācijās aprakstīta Kuldīgas pilsētas skolas darbība.
Poļu-zviedru kara laikā 1618. un 1624. gadā notikušajos Kurzemes landtāgos nolēma Zemes ģimnāzijas (Landesgymnasium) veidošanu atlikt uz labākiem laikiem. Tomēr arī miera periodā 1638., 1642., 1645. un 1648. gadā Kurzemes landtāgi apsprieda ģimnāzijas dibināšanas jautājumu, bet konktētu dibināšanas lēmumu nepieņēma. Hercogs Jēkabs 1669. gadā pēdējo reizi mudināja landtāgu pieņemt lēmumu par ģimnāzijas dibināšanu valstī (Daß ein Gymnasium allhier in unserm Fürstenthum nunmehr gestifftet werde, sevnd Wir gnädigst zufrieden..). 

Pēc 1672. gada Jelgavā jezuīti nodibināja katoļu ģimnāziju, kurā 1684. gadā mācījās 80 jauniešu. 1691. gadā jezuīti nodibināja savu skolu arī Ilūkstē. Ievērojamākie skolotāji bija Juris Elgers, Ignats Rodļevskis, Juris Spuņģens, Antons Rutkis, Ignats Jamaits.

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers nodibināja naudas kaltuvi Jelgavā, kur no 1575. gada tika kalti pirmie hercogistes šiliņi (0,95-1,05 g) un dālderi. 1577. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs lika pārtraukt Livonijas parauga naudas kalšanu. 1586. gadā Viļņas naudas kaltuvē sāka kalt Kurzemes 3 grašu (3 Groschen) monētas (2,10-2,45 g) atbilstoši Polijas-Lietuvas monetārajai sistēmai.

Lauksaimniecībā gūtā peļņa veicināja rūpniecības attīstību. Darbojās 70 manufaktūras. Tajās kala naudu (arī Polijas — Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģijā), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras. Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī būvēja kuģus, pārdodot tos arī Anglijai un Francijai. Hercogistei piederēja lielākā flote Baltijas jūrā — 44 karakuģi ar 2130 lielgabaliem un 80 tirdzniecības kuģi. Tirdzniecības līgumi bija noslēgti ar Dāniju, Holandi, Angliju, Franciju, Spāniju, Portugāli. Hercogistes ražojumi bija pazīstami visā Eiropā.

Manufaktūras sāka būvēt hercoga Vilhelma laikā. Īpašs ekonomiskais uzplaukums bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tika īstenota tolaik populārā merkantilisma politika, kas paredzēja visu iespējamo ražot savā zemē un apgādāt ārvalstu tirgus ar pašu ražotajām precēm. Šim nolūkam tika izveidota liela tirdzniecības flote un iegūtas divas kolonijas — Andreja sala Gambijā un Tobago sala pie Dienvidamerikas krastiem.




#Article 106: UEFA (469 words)


UEFA (, ) ir Eiropas futbola administratīvais un kontroles orgāns. Tā pārstāv Eiropas nacionālās futbola federācijas, rīko izlašu un klubu turnīrus, kontrolējot naudas balvas, noteikumus un plašsaziņas līdzekļu tiesības uz šiem turnīriem. Tā ir viena no sešām FIFA kontinentālajām federācijām.

UEFA tika nodibināta 1954. gada 15. jūnijā Bāzelē, Šveicē, pēc Francijas, Itālijas un Beļģijas futbola federāciju sarunām. Līdz 1959. gadam organizācijas galvenā mītne atradās Parīzē, tad tā tika pārvietota uz Berni. Kopš 1995. gada galvenā mītne atrodas Šveices pilsētā Nionā. Sākotnēji to veidoja 25 futbola federācijas, nu to skaits ir 55.

No visām konfederācijām UEFA ir pati bagātākā un ietekmīgākā. Gandrīz visi pasaules labākie futbolisti spēlē Eiropas klubos (Anglijā, Itālijā, Spānijā, Vācijā), jo šeit atrodas pasaules bagātākie klubi, kas piedāvā vislielākās algas. UEFA spēlē daudzas pasaules elites izlases.

Augstākais UEFA kontroles orgāns ir kongress, kas tiek sasaukts katru gadu. Tajā piedalās pārstāvji no visām dalībvalstīm. Augstākā izpildinstitūcija ir UEFA izpildkomiteja, ko ievēl kongress. Tās sastāvā ietilpst UEFA prezidents un 16 locekļi. Prezidenta un izpildkomitejas locekļu darbības termiņš ir 4 gadi. Pirmais UEFA prezidents bija Ebe Švarcs. Pašreizējais prezidents ir slovēnis Aleksanders Čeferins, kas tika ievelēts 2016. gada septembrī.

Galvenais vīriešu izlašu turnīrs ir Eiropas čempionāts, kas norisinās kopš 1958. gada. Tā pirmais finālturnīrs notika 1960. gadā, un līdz 1964. gadam tas bija pazīstams kā Eiropas Nāciju kauss. 2018. gadā pirmoreiz notiks UEFA Nāciju līgas turnīrs.

UEFA rīko arī U21, U19 un U17 turnīrus, kuros piedalās vīriešu izlases, kuru spēlētāju vecums nepārsniedz attiecīgi 21, 19 un 17 gadus.

Sieviešu izlasēm tiek rīkots Eiropas čempionāts sievietēm, kā arī U19 un U17 Eiropas čempionāti.

UEFA rīko arī vairākus klubu turnīrus. Populārākais no tiem ir UEFA Čempionu līga, kurā piedalās nacionālo valstu futbola čempioni (rangā augstāk esošās valstis var pārstāvēt vairāki klubi). Tas tika pirmoreiz rīkots 1955. gadā, bet līdz 1992. gadam tā nosaukums bija Eiropas čempionvienību kauss jeb Eiropas kauss. Otrs svarīgākais turnīrs ir UEFA Eiropas līga (iepriekš UEFA kauss), kurā piedalās nacionālo valstu kausu ieguvēji, kā arī čempionātā augstāk esošās komandas. Tas tiek rīkots kopš 1971. gada. 

Trešais svarīgākais turnīrs savulaik bija UEFA Kausu ieguvēju kauss, kurā piedalījās nacionālo valstu kausu ieguvēji. Tas tika aizsākts 1960. gadā, bet 1999. gadā tika apvienots ar UEFA kausu. Kopš 1973. gada tiek izspēlēts arī UEFA Superkauss, par kuru sacenšas divas komandas — Čempionu līgas uzvarētāja un UEFA Eiropas līgas kausa uzvarētāja (agrāk Kausu ieguvēju kausa ieguvēja).

No 1995. līdz 2008. gadam tika rīkots arī UEFA Intertoto kauss, kurā piedalījās komandas, kas pēc nacionālo čempionātu rezultātiem nekvalificējās UEFA kausa izcīņai. Šajā turnīrā tika izspēlētās trīs papildu vietas UEFA kausam. Turnīrs tika likvidēts, paplašinot UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas dalībnieku skaitu.

Vēl tiek rīkots UEFA Reģionu kauss amatieru komandām, kā arī UEFA Sieviešu čempionu līga — sieviešu komandām. 2013. gadā tika izveidota UEFA Jaunatnes līga, kurā piedalās Čempionu līgas klubu U19 komandas un 32 valstu jauniešu čempioni.




#Article 107: FIFA (601 words)


FIFA (; ) ir pasaules futbola vadošā organizācija. Tās centrālais birojs atrodas Cīrihē, Šveicē. FIFA dibināta  Parīzē, Francijā.

FIFA nodarbojas ar futbola popularizēšanu, regulē spēlētāju pārejas starp klubiem, nosauc FIFA Gada spēlētāju un katru mēnesi publicē FIFA Pasaules izlašu rangu.

Futbola noteikumus regulē IFAB (; ), kura sastāvā ir četri FIFA locekļi un pa vienam loceklim no Anglijas Futbola asociācijas, Skotu futbola federācijas, Velsas futbola asociācijas un Īru futbola asociācijas - tā izceļot šo asociāciju nozīmi futbola spēles attīstībā.

Pirmais oficiālais starptautiskais futbola mačs tika aizvadīts , kad Skotijas pilsētā Patrikā savstarpēju spēli aizvadīja Anglijas un Skotijas izlases. Spēle beidzās neizšķirti 0 - 0. Nākamajā gadā, tika dibināta otrā - Skotijas futbola asociācija - līdz tam Anglijas futbola asociācijas bija vienīgā futbolu koordinējošā organizācija pasaulē, lai arī futbolu pēc vienotiem likumiem tajā laikā spēlēja tikai Apvienotās Karalistes teritorijā.
Nepieciešamība pēc centralizētas futbolu regulējošās organizācijas radās 20. gadsimta sākumā, kad popularitāti ieguva pirmie starptautiskie futbola mači. FIFA tika dibināta 1904. gada 21. maijā Parīzē - dibināšanas brīdī tājā iestājās Francijas,Beļģijas,Dānijas,Nīderlandes,Spānijas,Zviedrijas un Šveices futbola asociācijas, visas četras Lielbritānijas futbola asociācijas ar Anglijas futbola asociācijas prezidentu Lordu Kinneirdu priekšgalā noraidīja vajadzību pēc centralizētas organizācijas un FIFA sastāvā neistājās līdz 1905. gadam. Pirmais FIFA kongress notika 1904. gada 23. maijā un tajā par pirmo FIFA prezidentu ievēleja franču laikraksta Le Matin žurnālistu Roberu Gerenu. Pirmās FIFA rīkotā starptautiskās sacīkstes 1906. gadā nebija populāras un kopumā ar tobrīd pastāvošajiem ekonomikas faktoriem, Gerenu prezidenta amatā nomainīja Daniels Bērlijs Vulfols. Smagu triecienu FIFA darbība piedzīvoja sakarā ar pirmo pasaules karu, kad daudzi futbolisti piedalījās karadarbībā un kara dēļ bija stipri ierobežotas ceļošanas iespējas. Pēc kara no FIFA sastāva izstājās Anglija, Skotija, Velsa un Īrija, kas pamatoja savu rīcību ar nevēlēšanos spēlēt kopā ar nesenajiem kara pretiniekiem. 1918. gadā nomira Vulfols un FIFA gandrīz pārstāja savu darbību, taču FIFA viceprezidents Karls Hiršmans spēja 1919. gadā noorganizēt sanāksmi Briselē, taču šo sanāksmi ignorēja visa četras britu futbola asociācijas, kuras FIFA boikotu pārtrauca tikai pēc otrā pasaules kara beigām. 1921. gadā par prezidentu tika ievēlēts Žils Rimē, tieši viņa vadībā FIFA organizēja 1924. gada vasaras olimpisko spēļu futbola turnīru (līdz tam brīdim futbola sacīkstes olimpiādes organizēja Anglijas futbola asociācija). Veiksmīgā turnīra organizēšana radīja augsni domai par pasaules čempionātu un 1928. gada 28. maijā Amsterdamā rīkotajā kongresā FIFA pieņēma lēmumu par Pasaules čempionātā rīkošanu. Nākamajā kongresā - Barselonā - tika izvēlēta rīkotājvalsts. Par pirmā pasaules kausa rīkotājiem izvēlēja Urugvaju, kas 1930. gadā svinēja neatkarības simtgadi. Ekonomiskas krīzes un tālā ceļa dēļ pirmajā pasaules čempionātā piedalījās tikai 4 Eiropas komandas. 1946. gadā darbību FIFA sastāvā atjaunoja visas četras Lielbritānijas futbola asociācijas un lai finansiāli atbalstītu FIFA pēc otrā pasaules kara, 1947. gada maijā Glāzgovā tika sarīkota gadsimta spēle - Lielbritānija pret apvienoto Eiropas komandu. Lielbritānijas izlase uzvarēja ar 6 - 1 un visi ienākumi no spēles (35 000 mārciņas) tika nodoti FIFA rīcībā.

FIFA galvenā mītne atrodas Cīrihē, Šveicē. FIFA galvenais likumpieņemšanas orgāns ir FIFA Kongress kurā ietilpst pārstāvji no visām 208 asociācijām. Reizi gadā tiek rīkota kongresa sesija. Tikai kongresam piemīt likumisks spēks izmainīt FIFA statūtus. Kongress ievēl FIFA prezidentu, ģenerālsekretāru un FIFA izpildkomiteju. FIFA izpildkomitejā ietilpst FIFA prezidents, 8 viceprezidenti un 15 izpildkomitejas biedri - prezidentu ievēl Kongress, viceprezidentus un biedrus ieceļ FIFA konfederācijas un asociācijas. FIFA prezidents un ģenerālsekretārs ikdienā nodarbojas ar FIFA administratīvo vadību. Ģenerālsekretariātā darbojās ap 350 darbiniekiem. Papildus starptautiskajām FIFA institūcijām (prezidents, sekretariāts, kongress), FIFA atzīst sešas kontinentālās konfederācijas, kuras pārskata ar futbolu saistītos jautājumos visos kontinentos. Ja futbola asociācija vēlas iesaistīties FIFA sastāvā, tai jāpievienojas arī ģeogrāfiskajai kontinenta konfederācijai.

Dažas futbola asociācijas pārstāv citu konfederāciju nekā to, kurā valsts ģeogrāfiski atrodas:

FIFA rīko vairākus starptautiskus turnīrus.




#Article 108: FIFA Pasaules kauss (1530 words)


FIFA Pasaules kauss, bieži vienkārši Pasaules kauss, ir starptautisks futbola turnīrs, ko organizē FIFA un tajā piedalās nacionālās futbola izlases. Turnīrs tiek rīkots ik pēc četriem gadiem kopš 1930. gada, izņemot Otrā pasaules kara dēļ nenotikušos 1942. un 1946. gada čempionātus. Pašreizējie pasaules čempioni ir Francija, kas 2018. gadā izcīnīja savu otro titulu.

Lai gan finālturnīri notiek ik pēc četriem gadiem, taču pats čempionāts (ieskaitot kvalifikācijas spēles) notiek gandrīz trīs gadus. Par tiesībām spēlēt 2018. gada finālturnīrā kvalifikāciju uzsāka 210 izlases, kas vispirms piedalās reģionālajos turnīros, ko rīko kontinentālās futbola federācijas. Finālturnīrā iekļūst 32 komandas, kas četras nedēļas ilgā turnīrā noskaidro pasaules kausa ieguvēju.

Tikai astoņām valstīm ir izdevies uzvarēt kādā no divdesmit notikušajiem pasaules futbola čempionātiem. Visvairāk titulu — piecus — ir ieguvusi Brazīlija, kam seko Itālija un Vācija ar četriem tituliem. Divreiz ir uzvarējusi Argentīnas, Urugvajas un Francijas izlase, bet pa reizei Anglija  un Spānija. Tikai vienā finālturnīrā, kas noticis Eiropā ir uzvarējusi komanda no cita kontinenta (1958. gadā uzvarēja Brazīlija). 2010. gadā Dienvidāfrikā Spānija kļuva par pirmo Eiropas izlasi, kas uzvarējusi ārpus Eiropas. Pirms tam visos finālturnīros, kas notikuši ārpus Eiropas, bija uzvarējušas Dienvidamerikas komandas.

FIFA Pasaules kauss ir pasaulē vislielākais sporta pasākums, skatītāju ziņā (gan klātienē, gan TV) pārspējot pat olimpiskās spēles. 2014. gada finālu televīzijā vismaz minūti vēroja apmēram 1,013 miljardi cilvēku, bet kopējais turnīra skatītāju skaits sasniedza 3,2 miljardus.

Pirmā starptautiskā futbola spēle tika sarīkota 1872. gadā Glāzgovā starp Angliju un Skotiju. Pirmais turnīrs starp izlasēm norisinājās 1884. gadā, tas bija Lielbritānijas čempionāts nacionālajām izlasēm. Tajā piedalījas Anglijas, Skotijas, Velsas un Īrijas izlase. Futbolam kļūstot populārākam, tas tika iekļauts 1900. un 1904. gada olimpiskajās spēlēs kā paraugdemonstrējumu disciplīna (uzvarētājiem netika pasniegtas medaļas). Futbols par oficiālu olimpisko sporta veidu kļuva sākot ar 1908. gada olimpiskajām spēlēm. Šo olimpisko futbola turnīru organizēja Anglijas Futbola asociācija un tajā drīkstēja piedalīties tikai amatieri. Gan 1908., gan 1912. gada olimpiskajās spēlēs uzvarēja Apvienotā Karaliste, zem kuras karoga spēlēja Anglijas amatieru futbola izlase.

Futbola popularitātes pieauguma dēļ olimpiskajās spēlēs,  FIFA kongresā Amsterdamā tika nolemts rīkot pirmo Pasaules kausu. Pēdējās divās olimpiskajās spēlēs bija uzvarējusi Urugvajas izlase, kā arī Urugvajā tika svinēta 100 gadu valsts pastāvēšana, tāpēc tika nolemts, ka pirmo turnīru rīkos tieši Urugvajā.

Pirmajā pasaules kausā Urugvajā piedalījās 13 futbola izlases — septiņas no Dienvidamerikas, četras no Eiropas un divas no Ziemeļamerikas. No Eiropas tika uzaicinātas piedalīties vēl vairākām izlasēm, bet daļa no tām atteicās garā ceļa dēļ uz Dienvidameriku.  vienlaicīgi notika pirmās divas Pasaules kausa spēles — Francija pret Meksiku (4:1) un ASV pret Beļģiju (3:0). Pirmos vārtus pasaules čempionātu vēsturē guva Francijas uzbrucējs Lisjēns Lorāns. Finālspēlē Montevideo, ko klātienē noraudzījās  skatītāji, Urugvaja uzveica Argentīnu ar rezultātu 4:2, tādējādi kļūstot par pirmajiem pasaules kausa ieguvējiem.

Galvenie traucēkļi pirmajiem pasaules čempionātiem bija sarežģītā starpkontinentu ceļošana un kari. Savukārt 1934. un 1938. gada turnīros, kas notika Eiropā, ieradās tikai divas izlases no Dienvidamerikas (1934. gadā bija Brazīlija un Argentīna, bet 1938. gadā tikai Brazīlija). 1942. un 1946. gada turnīri nenotika Otrā pasaules kara dēļ.

No 1934. līdz 1978. gadam bija paredzēts, ka finālturnīros piedalīsies 16 valstu izlases. Šajos kausos kvalificējās 16 izlases, bet ne vienmēr piedalījās. 1938. gada kausā piedalījās 15 izlases, jo Austriju anšlusa rezultātā pievienoja Trešajam reiham, bet Austrijas vietā turnīrā nepiedalījās citas valsts izlase, savukārt 1950. gada Pasaules kausā no dalības tajā atteicās Indija, Skotija un Turcija. Šajos turnīros allaž dominēja Eiropas un Dienvidamerikas izlases. Tikai četras ne Eiropas vai Dienvidamerikas izlases bija tikušas līdz ceturtdaļfinālam: ASV izlase (pusfināls 1930. gadā), Kubas izlase 
(ceturtdaļfināls 1938. gadā), Ziemeļkorejas izlase (ceturtdaļfināls 1966. gadā) un Meksikas izlase (ceturtdaļfināls 1970. gadā).

No 1930. līdz 1970. gadam Pasaules kausa ieguvējiem pasniedza Žila Rimē balvu. Sākotnēji to sauca par Pasaules kausu (World cup jeb Coupe du Monde), taču 1946. gadā pārdēvēja par godu FIFA prezidentam, kurš sarīkoja pirmo pasaules čempionātu. 1970. gadā Brazīlija ieguva trešo titulu un kauss uz visiem laikiem nonāca tās īpašumā, taču 1983. gadā kauss tika nozagts un tā arī netika atrasts. Visticamāk, to ir pārkausējuši zagļi.

Pēc 1970. gada tika izstrādāta jauna Pasaules kausa trofeja. Šī ir ceļojošā balva, ko nav paredzēts uz visiem laikiem atstāt nevienas komandas īpašumā, lai arī cik titulus tā iegūtu, taču uz kausa tiek uzrakstīti visu ieguvējvalstu vārdi. Jauns kauss varētu tikt izstrādāts pēc 2038. gada, kad beigsies vieta, kur uz šī kausa rakstīt uzvarētājvalstu nosaukumus.

Trofeja, ko šobrīd pasniedz, ir 36 cm augsta, izgatavota no 18 karātu zelta un sver 6175 gramus. Pasaules kausa ieguvēji arī saņem apzeltītu, bet ne no tīra zelta izgatavotu, trofejas kopiju.

Kopš otrā Pasaules kausa 1934. gadā tiek rīkoti kvalifikācijas turnīri, lai atsijātu vājākās komandas no finālturnīra. Tos rīko sešās FIFA kontinentālajās zonās (Āfrikā, Āzijā, Ziemeļamerikā ar Centrālameriku un Karību salām, Dienvidamerikā, Okeānijā, Eiropā) un tos pārrauga attiecīgo kontinentu konfederācijas. Pirms katra kvalifikācijas turnīra FIFA izvēlas, cik vietas atvēlēt katrai konfederācijai kausā. Pamatā izvēle tiek balstīta uz komandu stiprumu, tomēr to var ietekmēt arī konfederāciju lobijs. 
 
Kvalifikācijas turnīrs var sākties pat trīs gadus pirms finālturnīra sākuma un ilgt divus gadus. Kvalifikācijas turnīra formāts atšķiras atkarībā no konfederācijas. Parasti vienu vai divu vietu liktenis tiek izlemts starpkontinentālu spēļu rezultātā. Piemēram, Okeānijas zonas uzvarētājkomanda cīnījās ar Āzijas 5. vietu par tiesībām spēlēt 2010. gada kausā. Sākot ar 1938. gada Pasaules kausu, rīkotājvalstij ir garantēta vieta finālturnīrā. Šādas tiesības bija arī iepriekšējiem čempioniem no 1938. līdz 2002. gadam, tomēr sākot ar 2006. gada kausu arī čempioniem ir jākvalificējas. Brazīlija, 2002. gada čempioni, kļuva par pirmo čempionvienību, kurai jākvalificējas nākamajam kausam pēc čempionu titula.

Pašreizējā finālturnīra formātā piedalās 32 nacionālās komandas. Ir divi posmi: grupu turnīrs, kam seko izslēgšanas turnīrs.

Grupu turnīrā komandas tiek sadalītas astoņās grupās. Katrā ir pa četrām komandām. Astoņas komandas tiek izsētas (ieskaitot rīkotājus), bet pārējās komandas tiek sadalītas grozos pēc formulas (bāzētas uz FIFA Pasaules ranga un rezultātiem iepriekšējos kausos). Komandas no katra groza izlozējot tiek sadalītas grupās. Sākot ar 1998. gada Pasaules kausu ir izveidoti ierobežojumi, kas vienā grupā liedz būt vairāk par divām Eiropas vai vienu jebkuras citas konfederācijas komandu.

Katrā grupā katra komanda satiekas ar katru pretinieku komandu, līdz ar to visas komandas, kuras piedalās kausā, izspēlē vismaz trīs spēles. Katras grupas pēdējais spēļu pāris tiek ieplānots vienā laikā, lai garantētu godīgumu. Divas labākās komandas no katras grupas tiek uz izslēgšanas turnīru. Lai grupā novērtētu komandas, tiek lietoti punkti. Kopš 1994. gada par uzvaru piešķir trīs punktus (līdz tam bija divi), par neizšķirtu — vienu un par zaudējumu nevienu. Ja vairākām komandām ir vienāds punktu skaits, labāko komandu izvēlas šādā veidā: sākumā skatās vārtu starpību, tad iesistos vārtus, tad savstarpējās spēles rezultātu un, ja līdz tam nav izdevies noteikt uzvarētāju, notiek izloze.

Izslēgšanas turnīrā komanda vienreiz tiekas ar komandu. Uzvarētāji tiek tālāk, zaudētājiem čempionāts noslēdzas. Ja nepieciešams, uzvarētāju nosaka papildlaikā vai ar pēcspēļu 11 metru sitieniem. Sākumā (astotdaļfinālā) katras grupas uzvarētājkomanda tiekas ar kādas citas grupas 2. vietu. Tam seko ceturtdaļfināli, pusfināli, trešās vietas finālmačs (kurā piedalās pusfinālu zaudētāji) un fināls.

Pirmās Pasaules Kausu rīkotājvalstis tika izlemtas FIFA kongresa sanāksmēs. Vietas izvēle varēja izraisīt strīdus, jo ar kuģi no Dienvidamerikas uz Eiropu (vai otrādi), diviem futbola centriem, vajadzēja braukt trīs nedēļas. Piemēram, lēmums rīkot pirmo Pasaules kausu Urugvajā ļāva tajā piedalīties tikai četrām Eiropas komandām. Abi nākamie Pasaules kausi norisinājās Eiropā. Lēmums rīkot otro (1938. gada kausu) Francijā bija strīdīgs, jo Amerikas komandas uzskatīja, ka kausa rīkošana notiek pēc rotācijas principa. Gan Argentīna, gan Urugvaja boikotēja turnīru.

Sākot ar 1958. gada kausu, lai izvairītos no turpmākiem boikotiem un strīdiem, FIFA uzsāka rīkotāju rotāciju starp Ameriku un Eiropu, kas turpinājās līdz 1998. gadam. 2002. gada kauss, kuru rīkoja Dienvidkoreja un Japāna, bija pirmais, kas norisinājās Āzijā, kā arī pirmais ar vairākām rīkotājvalstīm. 2010. gadā Dienvidāfrika kļuva par pirmo Āfrikas valsti, kas rīkoja Pasaules kausu. 2014. gada Pasaules kausu rīkos Brazīlija un tas būs pirmais Dienvidamerikā kopš 1978. gada, kā arī pirmais, kad vairāki Pasaules kausi pēc kārtas notiek ārpus Eiropas.

Tagad rīkotājvalsti izvēlas FIFA Izpildkomiteja. Tās valsts, kura vēlas rīkot Pasaules kausu, futbola asociācija, saņem Rīkošanas Līgumu no FIFA, kas paskaidro soļus un lietas, kuras tā gaida no spēcīgas kandidatūras. Tā arī iegūst veidlapu, kura ir jāaizpilda, oficiāli apstiprinot kandidatūru. Pēc tam, FIFA izvēlēta inspektoru grupa apmeklēs valsti, lai pārliecinātos, ka tā atbilst visām rīkošanas prasībām. Pēc tam tiek izveidots ziņojums. Pašlaik rīkotājvalsts izvēle notiek sešus vai septiņus gadus pirms turnīra rīkošanas.

Piezīme. Pirmajā turnīrā nenotika spēle par 3. vietu, jo Dienvidslāvija atteicās no spēles, tāpēc ASV nosacīti ieguva 3. vietu.

Latvija pirmoreiz ņēma dalību 1938. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kura spēles tika aizvadītas 1937. gadā. Vispirms Latvija ar 5:1 un 4:2 pārspēja Lietuvu, bet izšķirošajā spēlē ar 1:2 viesos zaudēja Austrijai un uz finālturnīru netika.

No 1950. līdz 1990. gadiem Latvija Padomju okupācijas dēļ pasaules kausa turnīros nepiedalījās. 1994. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā Latvija tika ielozēta vienā apakšgrupā ar Spāniju, Īriju, Dāniju, Ziemeļīriju, Lietuvu un Albāniju. Šis turnīrs Latvijas izlasei nebija visai veiksmīgs, 12 spēlēs tika izcīnīti 5 neizšķirti un septiņas reizes zaudēts, galarezultātā ieņemot 6. vietu apakšgrupā (finālturnīram kvalificējās divas labākās apakšgrupas komandas).

Par ceļazīmēm uz 2002. gada Pasaules kausa finālturnīru Latvija cīnījās ar Horvātiju, Beļģiju, Skotiju un Sanmarīno. Šis turnīrs bija pagalam neveiksmīgs, Latvija izcīnīja tikai vienu uzvaru, savā laukumā cīnījās neizšķirti ar vienu no pasaules vājākajām izlasēm — Sanmarīno, bet pārējās spēlēs piedzīvoja zaudējumus, tādējādi grupā ierindojoties 4. vietā.




#Article 109: Dzelzs (641 words)


Dzelzs ir ķīmiskais elements ar simbolu Fe un atomskaitli 26. Dzelzs ir 8. grupas 4. perioda metāls.

Tipisks dzelzs atoms sver 56 reizes vairāk nekā tipisks ūdeņraža atoms. Dzelzs ir ļoti izplatīts metāls, un to uzskata par desmito visizplatītāko elementu Visumā. Dzelzs ir svarīgākā Zemes sastāvdaļa (34,6% masas) un kopā ar niķeli atrodas galvenokārt tās kodolā. Zemes garozā dzelzs ir otrais izplatītākais metāls aiz alumīnija. Dzelzs ir feromagnētisks metāls un dabā ir sastopama galvenokārt savienojumu veidā, lai gan retumis atrodami dabiski tīrradņi, kā arī kosmiskas izcelsmes meteorītu dzelzs. Ir sastopamas oksīdu, sulfīdu un karbonātu dzelzsrūdas; lielāko daļu dzelzs parasti iegūst no oksīdu rūdām. Savienojumos dzelzs visbiežāk ir divvērtīga (reducētā forma) vai trīsvērtīga (oksidētā forma).

Dzelzs tīrradņi, kas izveidojušies, magmai atdziestot, sastopami reti (Grenlandē, Francijā, Vācijā). Taču dzelzs pēc elementu izplatības Zemes garozā ieņem 4. vietu (aiz skābekļa, silīcija un alumīnija), jo tā veido daudzus minerālus un iežus. Svarīgākie no tiem ir magnetīts (magnētiskā dzelzsrūda), hematīts (sarkanā dzelzsrūda), limonīts (brūnā dzelzsrūda), siderīts (dzelzs špats), pirīts (dzelzs kolčedāns), arsenopirīts (arsēna kolčedāns). Dzelzi satur arī parastais māls.

Bagātākās dzelzsrūdu atradnes ir Urālos (Magņitogorska), Ukrainā Krivijrihas baseinā, Kerčas pussalā, Kurskas rajonā (Kurskas magnētiskā anomālija), Zviedrijā, Norvēģijā, Francijā, Polijā, Austrijā, kā arī Ziemeļāfrikā (Atlasa kalnos), ASV (Augšezera rajonā).

Uzskata, ka Zemes kodolā dzelzs masas daļa ir 90% (10% sastāda niķelis un kobalts).

Dzelzij ir liela nozīme dzīvajā dabā. Pieauguša cilvēka organisms satur 4—5 g Fe, ap 70% no tās ietilpst hemoglobīnā, kas pārnes skābekli no elpošanas orgāniem uz audiem. Dzelzs trūkums organismā izraisa anēmiju jeb mazasinību. No uztura vislabāk uzsūcas tā dzelzs, kas ir hēma sastāvā (hēms ir hemoglobīna molekulas neolbaltumvielu daļa), tādēļ gaļa ir labākais dzelzs avots. Divvērtīgā dzelzs uzsūcas labāk par trīsvērtīgo. Veselam vīrietim nepieciešams ap 10 mg dzelzs dienā, sievietei — ap 15 mg.

Ķīmiski tīru dzelzi iegūst vai nu dzelzs sāļu ūdens šķīdumu elektrolīzē, vai termiski sadalot dzelzs pentakarbonilu.

Rūpniecībā dzelzi iegūst galvenokārt dažādu dzelzs un oglekļa sakausējumu — čuguna un tērauda veidā, reducējot bagātināto dzelzsrūdu dzelzs oksīdus ar koksa oglekli, proti, oglekļa oksīdu vai metānu:

Dzelzs ir sudrabbalts, plastisks, viegli kaļams un velmējams metāls. Tīra dzelzs ir mīkstāka par zeltu un sudrabu, bet cietāka par alumīniju. Dzelzs fizikālās un mehāniskās īpašības būtiski ietekmē dažādi piemaisījumi. Tā, piemēram, čuguns, kurā oglekļa un dažādu citu piemaisījumu masas daļa ir 1,7—6,67%, parastajos apstākļos nav kaļams.

Dzelzij piemīt magnētiskas īpašības.

Dzelzs ir vidēji aktīvs metāls, taču ķīmiski tīra, kompakta dzelzs parastajos apstākļos ir izturīga pret sausa gaisa un tīra ūdens iedarbību. Dzelzs, kas satur nedaudz piemaisījumu, reaģē ar gaisā esošo skābekli un ūdens tvaikiem. Irdenā rūsas kārtiņa dzelzi neaizsargā no tālākās gaisa iedarbības. Sausā gaisā un jo sevišķi paaugstinātā temperatūrā (apmēram 500 grādi) uz dzelzs virsmas veidojas dzelzs oksīda aizsargslānis, kas metālu tomēr nedaudz pasargā no apkārtējās vides iedarbības.

Svaigs dzelzs pulveris ir pirofors. Laboratorijā piroforo dzelzi ērti iegūt, karsējot dzelzs oksalāta kristālhidrātu termoizturīgā mēģenē. Ja piroforās dzelzs pulveri izkaisa gaisā, tas reaģē ar skābekli, veidojot kvēlojošu dzirksteļu spietu.

Sakarsēta kompakta dzelzs gaisā oksidējas pakāpeniski, veidojot melnas dzelzs oksīda plāksnītes. Tīrā skābeklī dzelzs stieple dzirksteļojot sadeg. Paaugstinātā temperatūrā dzelzs reaģē ar gandrīz visiem nemetāliem, veidojot dažāda sastāva bināros savienojumus. Dzelzs savienojumi ar sēru un fosforu negatīvi ietekmē tērauda un citu sakausējumu īpašības.

Parastos apstākļos dzelzs reaģē ar atšķaidītām skābēm, veidojot dzelzs sāļus. Saskaņā ar metālu elektroķīmisko spriegumu rindu dzelzs aizvieto mazāk aktīvus metālus to sāļu šķīdumos. Sakarsēta līdz sarkankvēlei, dzelzs reaģē ar ūdens tvaiku. Ar sārmiem dzelzs nereaģē.

Dzelzs mūsdienās ir svarīgākais metāls, jo dzelzs un tās sakausējumi (melnie metāli) veido aptuveni 95% no metalurģijas produkcijas. Melnās metalurģijas pamatā ir čuguna (ķeta) un oglekļa tērauda ražošana. No oglekļa tērauda iegūst leģētos tēraudus, kurus iedala mazleģētos (piedevas līdz 2,5%), vidēji leģētos (piedevas 2,5—15%) un augstleģētos (piedevas  15%) tēraudos. Leģētos tēraudus savukārt iedala speciālajos tēraudos: 

Tīru vai oglekļa tēraudu ar mazu C saturu (0,04% C) izmanto laboratoriju praksē, kā arī par katalizatoru neorganisko un organisko vielu sintēzēs.




#Article 110: Atoms (288 words)


Atoms (, atomos — ‘nedalāms’) ir vielas pamatvienība, kuru pamatā veido atoma kodols, un tam savukārt apkārt riņķo negatīvi uzlādēts elektronu mākonis. Atoma kodols sastāv no pozitīvi lādētu protonu un elektriski neitrālu neitronu sajaukuma (izņemot protiju, kurš ir vienīgais stabilais izotops, kuram kodolā nav neitronu). Atoma elektronus pie kodola piesaista elektromagnētiskais spēks. Tāpat atomi vai atomu grupas var savstarpēji saistīties kopā, veidojot molekulas. Atomi, saturot vienādu skaitu protonus un elektronus, ir elektriski neitrāli, bet ja šis skaits nav vienāds, tad veidojas pozitīvi vai negatīvi lādēts jons. Atomi tiek klasificēti pēc protonu un neitronu skaita tā kodolā: protonu skaits nosaka ķīmisko elementu, bet neitronu skaits nosaka elementa izotopu. Atoms ir mazākā vielas sastāvdaļa, kas saglabā vielas ķīmiskās īpašības.

Visi atomi (izņemot ūdeņradi-1) sastāv no trim mazāku daļiņu veidiem:

Atomi parasti ir apvienoti molekulās — piemēram, ūdens molekula sastāv no diviem ūdeņraža atomiem un viena skābekļa atoma, slāpekļa molekula — no diviem slāpekļa atomiem. Ja atomam kāds cits atoms atrauj vienu vai vairākus elektronus, veidojas jons — pozitīvi vai negatīvi lādēts atoms.

Atoms ir ķīmiskā elementa vissīkākā daļiņa; vielu teorētiskās ķīmiskās dalāmības robeža.

Pēc Ernesta Rezerforda eksperimentiem, 1919. gadā atklājās, ka atoma centrā ir pozitīvi lādēta daļiņa, kuru viņš nosauca par protonu. 1932. gadā krievu pētnieks Dmitrijs Ivaņenko un vācu zinātnieks Verners Heizenbergs izvirzīja hipotēzi, ka atoma kodols sastāv no divu veidu daļiņām, no protona un neitrona, ko vienkopus sauc par nukloniem (latīņu valodā nucleus nozīmē kodols). Šī hipotēze attaisnojās un izrādījās patiesa. Tā kā jau tika minēts, ka elektroni ir daudz vieglāki nekā nukloni, tad var teikt, ka praktiski visa atoma masa koncentrējas kodolā. Kodolam attiecībā pret pašu atomu ir ļoti sīks izmērs: atoma diametrs ir 10−10 m, bet kodola diametrs ir tikai 10−15 m. Šis fakts pierāda, ka kodols ir ārkārtīgi blīvs.




#Article 111: Ledus (669 words)


Ledus ir cieši sablīvētu ūdens kristāliņu kopums. Tas ir ūdens cietais agregātstāvoklis, kaut gan tam ir mazāks blīvums nekā ūdenim. Zemāka blīvuma dēļ ledus gabali spēj noturēties virs ūdens. Tīrs ūdens sasalst ledū, ja tā temperatūra ir zemāka par 0 °C. Ledus var veidoties arī desublimējoties ūdens tvaikiem, pietiekoši zemā temperatūrā (sarma). Kā dabā sastopams ciets kristāls, ledus tiek pieskaitīts minerāliem — minerāls ir dabiski veidojusies neorganiska, homogēna, cieta viela ar noteiktu ķīmisko sastāvu un sakārtotu atomu struktūru, kas atbilst ūdenim pēc definīcijas ūdens - H2O, tas dabiski veidojas temperatūrā zem 0 °C, ir homogēns ar specifisku ūdeņraža un skābekļa atomu izvietojumu.
Ledum ir iespējamas vairākas kristāliskās modifikācijas. Spiedienos līdz ≈200 MPa (trīskāršais punkts ≈200 MPa un ≈-20 °C) veidojas ledus-1, kura blīvums (0,9167 g/cm³) ir mazāks nekā ūdens blīvums sasalšanas temperatūrā (0,9998 g/cm³), tāpēc šajos apstākļos ledus sasalstot izplešas. Spiedienos, kas ir lielāki par ≈200 MPa, veidojas citas ledus modifikācijas, kuru blīvums ir lielāks par ūdens blīvumu.

 
Kristāliskas vielas parasti ir ļoti blīvas, tāpēc augstā spiedienā tās var pārkārtoties tikai vienā vai divās citās kristāliskās struktūrās. Kā piemēru var minēt oglekli, kas no grafīta pārtop par dimantu 200000 atmosfēru spiedienā (200 tonnas uz katru grafīta virsmas kvadrātcentimetru). Ledus ir ļoti neparasta cieta viela, jo tas pastāv 19 zināmos veidos, no kuriem daudzi eksistē tikai laboratorijā. Pārsvarā uz Zemes ir parastais ledus, ko sauc par Ih (viens h). Tajā ūdens molekulas veido heksagonālu struktūru, kurā starp molekulām ir izteiktas ūdeņraža saites. Tādējādi kristālā paliek ļoti daudz tukšas vietas, tāpēc kubikcentimetrs ledus sver tikai 0,9167 gramus, turpretī kubikcentimetrs ūdens sver tieši vienu gramu. Robežās no -73 līdz -147 °C ledus veido kubisku struktūru, ko sauc par Ic ledu. Tas mikrokristālu veidā sastopams atmosfēras augšējā slānī. Tā kā Ih ledū ir daudz tukšas telpas, to var saspiest vismaz 14 stabilās un divās nestabilās kristāliskās struktūrās. Vēl ir trīs amorfā ledus varianti. Vairāk nekā 99% ledus visumā ir amorfi. Amorfajā ledū ūdens molekulas ir bez tālās kārtības, līdzīgi šķidram ūdenim. Šāds ledus klāj putekļu daļiņas starpzvaigžņu telpā.

Ih ledus Visvieglākais ledus paveids - Ih ledus (blīvums 916,7kg/m3) - uz Zemes sastopams visbiežāk. Tajā ar ūdeņraža saitēm saistītas ūdens molekulas veido heksagonālu kristālisko struktūru. Ih (h nozīmē heksagonāls) ledus rodas normālā spiedienā un 0 līdz -73 °C temperatūrā. Līdz pat V ledum struktūra kļūst arvien blīvāka, jo saites deformējas.

X ledus Visblīvākā ledus forma ir X ledus. Viens cm3 šā ledus sver 2,51 g (blīvums 2510 kg/m3). X ledu izgatavo eksperimentāli, pakļaujot VII ledu 600000 atmosfēru lielam spiedienam (600 tonnas uz katru ledus virsmas kvadrātcentimetru). Ūdeņraža saites tad jau ir pilnīgi sairušas, un ūdeņraža atomi atrodas starp diviem skābekļa atomiem, ar kuriem tie saistās vienlīdz cieši.

Ih ledus - blīvums 916,7 kg/m3.

Ic ledus - blīvums 916,7 kg/m3. Reti sastopams atmosfēras augšējos slāņos.

II ledus - blīvums 1170 kg/m3. Iegūst, saspiežot Ih ledu 190 — 210 K temperatūrā un 300 MPa spiedienā. 

III ledus - blīvums 1140 kg/m3. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 250 K un 300 MPa spiedienā.

IV ledus - blīvums 1270 kg/m3.

V ledus - blīvums 1230 kg/m3. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 253 K temperatūrai 500 MPa spiedienā.

VI ledus - blīvums 1310 kg/m3. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 270 K 1,1 GPa spiedienā.

VII ledus - blīvums 1500 kg/m3.

VIII ledus - blīvums 1460 kg/m3.

IX ledus - blīvums 1160 kg/m3. Iegūst no III ledus, to ātri atdzesējot no 208 K līdz 165 K (ātrums nepieciešams, lai nepaspētu izveidoties II ledus). IX ledus struktūra ir identiska III ledus struktūrai, bet protonu izvietojums ir sakārtots.

X ledus - blīvums 2510 kg/m3. Iegūst tāpat kā VII ledu, bet tikai 70 GPa spiedienā.

XI ledus - blīvums 916,7 kg/m3.

XII ledus - blīvums 1290 kg/m3. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz 260 K temperatūrai 0,55 GPa spiedienā.

XIII ledus - blīvums 1230 kg/m3. Iegūst, atdzesējot ūdeni zem 130 K 500 MPa spiedienā.

XIV ledus - blīvums 1290 kg/m3. Iegūst pie temperatūras zem 118 K un 1,2 GPa spiedienā.

XV ledus - blīvums 1310 kg/m3. Iegūst, atdzesējot ūdeni līdz apmēram 108 - 80 K 1,1 GPa spiedienā.




#Article 112: Datorika (219 words)


Datorika ir zinātnes nozare, kas nodarbojas ar informācijas vākšanu, apstrādi un saglabāšanu.

To iedala vairākās nozarēs:

Starptautiskajā izglītības klasifikatorā UNESCO ISCED 2011 tiek dēvēts, ka datorikā ietilpst datorzinātnes: sistēmu izstrāde, datoru programmēšana, datu apstrāde, datoru tīkli, operētājsistēmas jeb viss, kas attiecināms tikai uz programmatūras izstrādi. Šajā klasifikatorā datorika ir ietilpināta sadaļā pie eksaktajām zinātnēm līdztekus dzīvības zinātnēm, fizikālajām zinātnēm un matemātikai un statistikai. Ar datorzinātni nesaraujami saistītā elektroniskās un telekomunikācijas aparatūras izstrāde tradicionāli tiek ieklasificēta inženierzinātnēs, kaut mūsdienās neviens šāds aparāts neiztiek bez iebūvētām datorprogrammām, un tāpēc robeža starp programmatūru un aparatūru vairs nav stingri novelkama.

ACM Computing Curricula 2005 datoriku definēja šādi:

Terminam datorika ir arī sinonīms skaitīšana un aprēķināšana. Agrāk tā tika izmantota kā atsauce uz darbību, ko veic mehāniskās skaitļošanas mašīnas.

Datorikai ir garāka vēsture nekā mūsdienu datortehnikas aparatūras un skaitļošanas tehnoloģiju un metožu vēstures.

Termins datorika bijis šauri definēts kā Datorikas disciplīna:
Datorikas disciplīna ir sistemātisks pētījums par algoritmiskajiem procesiem, kas apraksta un pārveido informāciju: savu teoriju, analīzi, projektēšanu, īstenošanu un piemērošanu. Pamatjautājums visā datorikā- Kā to varētu (efektīvi) automatizēto?  

Datorikas attīstību Latvijā raksturo- datori, programmu pierakstīšanas ierīces, atmiņas nesēji u.c., kā arī mūsdienu Latvijas tehnoloģiskie sasniegumi - Latvijā ražots 3D printeris, neparasta skaņu sistēma, u.c

Iecerēts, ka no 2018. gada Latvijas skolās mācību priekšmetu “informātika” aizstās datorika, turklāt mācīs to jau no 1. klases.




#Article 113: Dzīvnieki (2947 words)


Dzīvnieki (Animalia, Metazoa) ir liela daudzšūnu organismu grupa, kas spēj kustēties un reaģēt uz apkārtējo vidi, barojas, pārtiekot no citiem organismiem. Dzīvnieku daudzveidība ir milzīga (kopējais sugu skaits ir aptuveni 2 miljoni), taču suga reti ir viendabīga (monotipiska) visā izplatības apgabalā jeb areālā. Parasti tā sadalās pasugās.

Dzīvniekus bieži mēdz iedalīt mugurkaulniekos un bezmugurkaulniekos. Mugurkaulniekiem, kas veido salīdzinoši nelielu sugu grupu, kuru galvenās vienojošās pazīmes ir mugurkauls un galvaskauss, pieskaita zivis, abiniekus, putnus, rāpuļus un zīdītājus. Bezmugurkaulniekiem, kas ietver vairāk kā 90% no visām dzīvnieku sugām, pieskaita kukaiņus, gliemjus, vēžveidīgos, galvkājus, zirnekļus, plakantārpus un citus. Bioloģijas zinātņu kompleksu, kas pēta dzīvnieku anatomiju, organismu funkcijas, uzvedību, daudzveidību, klasifikāciju un citus aspektus sauc par zooloģiju.

Daudziem dzīvniekiem sugas ietvaros novērojams dimorfisms vai polimorfisms.

Visur uz Zemes - ūdenī, uz sauszemes, augsnē, gaisā, pat augos, dzīvniekos un cilvēkā - dzīvo visdažādākie dzīvnieki. To skaitā ir vairāk nekā 1 miljons kukaiņu sugu (mušas, odi, tauriņi, spāres un vaboles), apmēram 130 000 gliemju sugu (dīķgliemežu, kailgliemežu un pērļgliemeņu), liels daudzums tārpu, zivju, putnu un zīdītāju. Mūsdienās zināmi apmēram 2 miljoni recentu (tagad dzīvojošu) dzīvnieku sugu. Mūsu planētas dzīvnieki ir dažādi pēc lieluma un ķermeņa formas. Piemēram, milzīgā zilā vaļa masa sasniedz 150 tonnas, bet daudzos sīkos dzīvnieciņus var ieraudzīt tikai ar mikroskopu. Dzīvnieku ķermeņa forma var būt lietussargveidīga (medūzām), zvaigžņveidīga (jūraszvaigznēm), slaida un gara (tārpiem, čūskām), garena ar ekstremitātēm (dzīvnieku vairākumam). Uzbūves ziņā ļoti dažādas ir dzīvnieku ķermeņa daļas, ķermeņa segas, ekstremitātes un maņu orgāni. Piemēram, sliekai āda ir kaila, bez aizsargveidojumiem, maijvabolei - cieta, ar īpašu organisku vielu hitīnu piesātināta ķermeņa sega; līdakas ādu klāj kaula zvīņas, bet zalkšu - ragvielas zvīņas; putnu ķermeni sedz spalvas, bet zīdītāju - mati. Vairākums dzīvnieku pārvietojas ar kājām, spārniem, pleznām vai spurām. Piemēram, suņi, ķirzakas un vardes pārvietojas ar diviem kāju pāriem, zirnekļi - ar četriem, upes vēži - ar pieciem, bet daudzkājiem kāju skaits sniedzas vairākos desmitos. Daudziem dzīvniekiem pārvietošanās orgānu nav. Daļai no tiem, piemēram, koraļļiem, ir sēdošs vai mazkustīgs dzīvesveids, citi, piemēram, sliekas, kustas, saraujoties un atslābstot ķermeņa muskulatūrai. Mazkustīgiem dzīvniekiem parasti nav galvas un attīstītu maņu orgānu. Dzīvnieki atšķiras ne tikai pēc ārējā apveida, bet arī pēc iekšējās uzbūves. Daudzveidīga ir arī to uzvedība.

Dzīvniekiem ir liela nozīme dabā un cilvēka dzīvē. Tauriņi, kamenes un bites apputeksnē augus. Sliekas uzlabo augsnes struktūru. Plēsīgie un kukaiņēdāji putni, sikspārņi un skudras iznīcina meža un lauksaimniecības augu kaitēkļus. Ar dzīvnieku starpniecību izplatās daudzu sugu augi. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki nodarbojas ar zveju, savvaļas zvēru un putnu medībām, dzīvniekus pieradina un audzē nebrīvē. Arī mūsdienās nozīmīgākos pārtikas produktus (gaļu, medu, pienu un olas), izejvielas rūpniecībai (kažokādas, vasku, vilnu, zīdu un dūnas) un medicīnai (čūsku un bišu indi) cilvēki iegūst no dzīvniekiem. Daudzi dzīvnieki nodara lielus zaudējumus tautsaimniecībai - bojā kultūraugus, iznīcina noliktavās graudus, izraisa cilvēkam un dzīvniekiem nopietnas slimības. Daži dzīvnieki jūrās samazina tvaikoņu ātrumu.

Neskatoties uz dzīvnieku lielo daudzveidību, visiem tiem tomēr ir arī kopīgas pazīmes. Daļa no tām (šūnainā uzbūve, spējas baroties, augt, elpot, attīstīties un vairoties) piemīt ne tikai dzīvniekiem, bet arī augiem, sēnēm un baktērijām. Visi dzīvie organismi barojas, elpo, aug, attīstās, vairojas un sastāv no šūnām. Taču ir arī citas pazīmes, kuru augiem trūkst. Pie tām pieder, piemēram, barošanās ar gatavām organiskām vielām un aktīva pārvietošanās. Gatavo organisko vielu uzņemšana, kas raksturīga visiem dzīvniekiem, novērojama vēl sēnēm, vairākumam baktēriju un parazītaugiem. Aktīva pārvietošanās ir raksturīga pazīme dzīvnieku lielākajai daļai. Taču pārvietoties spēj arī vienšūnas aļģes un baktērijas. Lielākajai daļai dzīvnieku ir gremošanas, elpošanas, nervu un citu orgānu sistēmas, kuru nav augiem, sēnēm un baktērijām.

Vairākumam dzīvnieku, piemēram, maijvabolei, upes vēzim, vardei un vilkam, ir pārskaita orgāni, kuru viens komponents atrodas ķermeņa kreisajā, otrs - labajā pusē. Tā maijvabolei ir viens pāris acu un taustekļu, divi pāri spārnu, trīs pāri kāju. Caur šādu dzīvnieku ķermeni var izvilkt tikai vienu simetrijas plakni, kas dzīvnieku sadala divās līdzīgās spoguļattēla pusēs. Dzīvniekus ar simetriski novietotiem pārskaita orgāniem sauc par divpusīgi simetriskiem, bet to ķermeņa simetriju - par divpusīgu jeb bilaterālu. Divpusīgi simetrisks ķermenis ir visiem dzīvniekiem, kuri aktīvi pārvietojas. Dzīvniekiem pārvietojoties taisnvirzienā, šāda simetrija ļauj saglabāt līdzsvaru un ar vienādu vieglumu pagriezties kā pa labi, tā pa kreisi. Divpusīgi simetriskiem dzīvniekiem ķermeņa priekšgalā atrodas mute, maņu orgāni, kā arī aizsardzības un uzbrukuma orgāni. Ķermeņa priekšgals izveidojas tāpēc, ka šī ķermeņa daļa pirmā nonāca kontaktā ar medījumu vai plēsoņu. No paaudzes paaudzē dabā labāk saglabājas tie dzīvnieki, kuriem ķermeņa priekšējā daļa bija jutīgāka un ar labāk attīstītiem aizsardzības vai uzbrukuma orgāniem. Mazkustīgiem dzīvniekiem ir cits ķermeņa simetrijas tips, un ārēji tie ir līdzīgi ziedam, lodei vai lietussargam. Cauri to ķermenim var izvilkt vairākas iedomātas plaknes, no kurām katra sadala dzīvnieku divās spoguļattēlam līdzīgās daļās. Šo plakņu krustošanās līnijas sākas staru krustošanās centrā. Tādu simetriju sauc par staraino simetriju. Ķermeņa starainā simetrija ļauj mazkustīgiem vai pārvietoties nespējīgiem dzīvniekiem jebkurā ķermeņa pusē sajust medījuma vai briesmu tuvošanos.

Dzīvnieki, tāpat kā augi, sēnes un baktērijas, uz mūsu planētas ir ieņēmuši dažādas dzīvesvides. Piemēram, ūdenī ir apmetušies vēži, zivis un vaļi; uz zemes un gaisā dzīvo vaboles, tauriņi, daudzi putni un zīdītāji; zemē ierakušās dzīvo sliekas, zemesvēži jeb racējcirceņi un kurmji. Daudziem dzīvniekiem par dzīvesvidi noder citi dzīvnieki un cilvēks, piemēram, parazītiskajiem tārpiem un ērcēm. Daži dzīvnieki mājvietu atraduši nevis vienā, bet divās dzīvesvidēs. Tā vardes labi jūtas gan ūdenī, gan uz sauszemes, bet lauku peles - kā virs, tā arī zem zemes.

Katrā dzīvesvidē dzīvnieki ieņem sev vispiemērotākās vietas. Piemēram, upes vēži sastopami upēs, ezeros ar tītu ūdeni, dūņainu gultni un kraujiem, mālainiem krastiem, haizivis - jūru un okeānu plašumos, plekstes - uz jūras gultnes. Noteiktu dzīvesvides daļu, kuru apdzīvo tie vai citi dzīvnieki, sauc par šo dzīvnieku dzīvesvietu. Likumsakarīgi ir tas, ka lieli dzīvnieki ieņem lielas dzīvesvides platības. Piemēram, vaļu dzīvesvieta ir jūra un okeāns, aļņu - jaukto koku mežs, saigu - stepe. Sīko dzīvnieku dzīvesvieta ir tikai trūdošs celms, koka zars vai stumbrs, cilvēka un dzīvnieka organisms. Piemēram, mizgrauži dzīvo zem koku mizas, bet cūku cērme - cūku zarnās. Jebkurā dzīvesvietā ir apmetušies dažādu sugu dzīvnieki. Piemēram, kopīga dzīvesvieta var būt upes vēžiem, asariem, raudām un līdakām. Balto zaķu dzīvesvietā sastopam arī vilki, lapsas un citi dzīvnieki. Plašajās dzīvesvietās, piemēram, okeānā, jūrā, mežā, vai stepē dzīvo simti un tūkstoši dzīvnieku sugu.

Dzīvniekiem ir attīstījušies dažādi pielāgojumi, kas tiem palīdz saglabāties dabā. Zālē mītošie sienāži ir zaļi. Zaļas ir arī zaļās vardes, kas dzīvo ūdenstilpju krastos. Tāpēc zaļās vardes un zaļos sienāžus uz zāles zaļā fona to ienaidniekiem ir grūti pamanīt. Galējo Ziemeļu iemītnieki - leduslāči, baltās pūces - ir balti, bet meža dzīvnieki, piemēram, brūnie lāči un meža cūkas, ieguvuši koku stumbru un zemsegas krāsu. Dzīvnieku piemērošanās dzīvesvietai ir vērojama visā to uzbūvē un dzīvesveidā. Piemēram, vardēm kā visiem labiem peldētājiem ir pludlīnijas ķermeņa forma, peldplēves starp pakaļkāju pirkstiem, acis un nāsis uz galvas izciļņiem, kas tām ļauj elpot atmosfēras gaisu, neizejot no ūdens, kā arī uzglūnēt medījumam un pamanīt briesmas. Līdzīgas uzbūves īpatnības vērojamas arī citiem dzīvniekiem, kuru dzīve saistīta ar ūdeni. Savukārt ērgļiem ir asi kāšveida smailnagi, ar kuriem tie satver barību, un āķveidīgi saliekts knābis, ar kuru tie medījumu saplosa. Dzeņi ar spēcīgo kaltveidīgo knābi iegūst zem koka mizas mītošos kukaiņus, kaļ dobumus. Pateicoties garajam kaklam un kājām, gārņi var bradāt ezeru un citu ūdeņu piekrastes un, nesaslapinot ķermeni, iegūst barību. Dzīvnieku uzbūve bieži ir tik atbilstoša dzīvesvietai un dzīvesveidam, ka jau pēc ārējā izskata vien var noteikt, kur tas dzīvo, kā pārvietojas, ar ko barojas utt.

Jebkuru dzīvesvidi vai atsevišķas tās daļas - dzīvesvietas - apdzīvo dažādu sugu dzīvnieki, kas noteiktā veidā saistīti viens ar otru. Starp dažu sugu dzīvniekiem pastāv attiecības, kuras ir izdevīgas kā vieniem, tā otriem. Piemēram, degunradžu dzīvesvietā dzīvo vēršstrazdi. Tie ēd sīkos posmkājus, kas apmetušies uz degunradžu ādas un degunradžus nomoka. Tādējādi degunradži nodrošina putnus ar barību, bet putni atbrīvo degunradžus no parazītiem un ar kliedzieniem brīdina par briesmu tuvošanos. Vēršstrazdi degunradzim īpaši palīdz laikā, kad tas guļ. Savstarpēji izdevīgas attiecības pastāv starp dažu sugu laputīm un skudrām. Laputis ir sīki kukaiņi, kas dzīvo uz augu jaunajiem dzinumiem. Skudras barojas ar laputu saldajiem izdalījumiem un vienlaikus aizsargā tās no putniem. Savstarpēji izdevīgas attiecības pastāv arī starp vientuļniekvēžiem un aktīnijām. Vientuļniekvēzis uzsēdina aktīniju uz sevis vai uz čaulas, kurā tas dzīvo. Aktīnija pārtiek no vēža maltītes atliekām un ar dzeļkapsulām bagātajiem taustekļiem aizsargā vientuļniekvēzi no tā daudzajiem ienaidniekiem. Dzīvnieku savstarpēji izdevīgās attiecības sauc par simbiozi.

Starp dažiem dzīvniekiem pastāv arī tādas attiecības, kuras vienam dzīvniekam ir izdevīgas un otram nekaitīgas. Piemēram, pielipējzivs ar piesūcekni piesūcas pie haizivs ķermeņa, pārvietojas kopā ar to un pārtiek no haizivs medījumu atliekām. Daudzas kukaiņu un citu sīku dzīvnieku sugas dzīvo putnu ligzdās un grauzēju alās, izmantojot tās kā dzīvesvietas un tajās atrodot arī barību - pūstošas organiskas vielas un sīkus dzīvniekus. Šādas attiecības sauc par piedzīvotāja-saimnieka attiecībām.

Dabā eksistē tādas attiecības, kurās stiprākais uzbrūk vājākajam, nogalina to un apēd. Tādas attiecības pastāv starp lielajām ūdensvabolēm un zivju mazuļiem, vilkiem un zaķiem, līdakām un karūsām, mārītēm un laputīm. Dzīvniekus, kas medī citus dzīvniekus un kuriem ir pielāgojumi to iegūšanai, sauc par plēsoņām, bet attiecības starp tiem un to medījumu - par plēsoņas-upura attiecībām. Plēsoņām ir liela nozīme dabā. Tie aizkavē zālēdāju dzīvnieku pārmērīgu savairošanos un vienlaicīgi samazina dažādas starp tiem izplatītas slimības. Par vilku un lapsu upuriem vispirms kļūst slimie un novājinātie zaķi, irbes un citi dzīvnieki.

Daudzi dzīvnieki dzīvo uz citu dzīvnieku un cilvēka ķermeņa vai to iekšējos orgānos. Šādus dzīvniekus sauc par parazītiem, bet organismus, kurus tie izmanto - par saimniekiem. Pie parazītiem pieder, piemēram, utis, blusas, blaktis un cērmes. Dzīvnieku savstarpējās attiecības, kurās viens partneris dzīvo uz otra rēķina, sauc par parazīta-saimnieka attiecībām, bet šo pašu parādību - par parazītismu.

Daudzi vienā un tajā pašā dzīvesvietā dzīvojoši dzīvnieki barojas ar līdzīgu barību un aizņem vienādus iecirkņus, darinot ligzdas vai rokot alas. Attiecības starp dzīvniekiem, kuriem ir līdzīgas vajadzības, bet ierobežotas iespējas to apmierināšanai, sauc par konkurences attiecībām. Dabā konkurē vilki un lapsas, līdakas un asari, dažādi dobumperētāji putni. Konkurējošie dzīvnieki negatīvi ietekmē viens otru: vienas sugas dzīvnieku klātbūtnē pasliktinās otras sugas eksistences apstākļi.

Ikviena dzīvnieka dzīve tieši vai netieši ir saistīta ar augiem. Augi ir skābekļa avots un nepieciešama barība augēdājiem. Piemēram, zaķi un aļņi ēd sulīgu zāli, koku un krūmu mizu un dzinumus, meža strazdi - pīlādžu un citu augu ogas. Daži dzīvnieki barībai izmanto pat koksni. Savukārt augēdāji dzīvnieki ir plēsoņu barība. Ar augiem ir saistīta ne tikai zaķu un aļņu dzīve (barošanās tiešās saites), bet arī vilku dzīve (netiešās saites). Augājā putni un daži zīdītāji vij ligzdas, veido midzeņus un izaudzē pēcnācējus. Augu brikšņos dzīvnieki paslēpjas no ienaidniekiem un karstuma. Augu nozīme dzīvnieku dzīvē ir tik liela, ka bez augiem dzīvnieku eksistence būtu neiespējama. Tāpēc dzīvniekiem ir izveidojušies dažādi pielāgojumi dzīvei uz augiem vai starp tiem.

Dzīvnieku nozīme augu dzīvē arī ir liela. Vieni dzīvnieki apputeksnē augus (bites, daudzu sugu tauriņi, vaboles un ziedmušas), citi - izplata sēklas un sporas (daudzi putni, zīdītāji un kukaiņi). Dzīvnieki elpojot izdala oglekļa dioksīdu, ko zaļie augi izmanto fotosintēzei. Bet ir arī daudzi dzīvnieki, kas negatīvi ietekmē augu valsti. Daži no tiem iznīcina sēklas un tādējādi kavē augāja atjaunošanos. Tā ozolu vairošanos daudzās vietās kavē meža peles un citi zīdītāji, kas apēd zīles. Daudzi dzīvnieki salauž vai sabradā augus. Daži, it īpaši, ja tie savairojušies lielā skaitā, barošanās laikā iznīcina daudz augu. Piemēram, siseņi lielās platībās apēd visus augus. Ir zināmi gadījumi, kad kazas, iznīcinādamas augus, plašas teritorijas pārvērtušas par tuksnešiem.

Savstarpēji atkarīgie dzīvnieki un augi veido bioloģiskas sabiedrības - biocenozes. Piemēram, kāda dīķa dzīvnieki un citi organismi kopumā sastāda vienu biocenozi, purva dzīvnieki - otru, skujkoku meža dzīvnieki - trešo utt. Galvenais faktors, kas veido saites starp biocenozes locekļiem, ir barošanās. Piemēram, baltais zaķis pārtiek no augiem, bet zaķi savukārt apēd lapsa vai vilks. Barošanās saites, kas izveidojušas biocenozē, sauc arī par barošanās ķēdēm. Shēmās barības ķēdes attēlotas ar bultām (piemēram, augi → baltais zaķis → lapsa). Jebkurā biocenozē izšķir trīs grupu organismus : organisko vielu ražotāji (zaļie augi), organisko vielu paturētāji (augēdāji, gaļēdāji un visēdāji) un organisko vielu noārdītāji (sliekas, baktērijas un pelējumsēnes). Normālos apstākļos augu un dzīvnieku daudzums biocenozē ir relatīvi pastāvīgs. Ja pastiprināti savairojas augēdāji, tad pieaug arī plēsoņu skaits, jo barības pārpilnībā tiem vieglāk saglabāt pēcnācējus. Gaļēdāju savairošanās rezultātā samazinās augēdāju dzīvnieku daudzums, bet pēc tam, trūkstot barībai, sarūk arī plēsoņu skaits (vieni neiztur konkurenci un nobeidzas aiz bada, citiem nesaglabājas pēcnācēji). Tādējādi biocenozēs notiek dzīvnieku skaita pašregulēšanās.

Jau no seniem laikiem cilvēks ir izmantojis dažādus, bet vispirms jau lielos savvaļas dzīvniekus. No tiem ieguva gaļu un ādas. Izdevīgāk bija medīt pulkā. Kamēr medniekiem nebija citu ieroču kā tikai runga un akmens, viņi dzīvnieku skaitu ietekmēja maz. Šī ietekme palielinājās pēc šķēpu un loku izgudrošanas. Pirmatnējo cilvēku apmetņu vietās atrod lielu dzīvnieku, piemēram, mamutu (ziemeļos) un degunradžu (dienvidos) kaulus. Pieaugot iedzīvotāju skaitam un pilnveidojoties medību ieročiem, izzuda tādi lieli dzīvnieki kā Eiropas vērsis jeb taurs (govslopu priekštecis), Eirāzijas zirgs jeb tarpāns (viens no domesticēto zirgu priekštečiem), lielā jūru iemītniece - Stellera jūrasgovs un daudzi citi dzīvnieki. Savulaik virknei dzīvnieku sugu draudēja izzušana.

Vēl pirms simts gadiem Ziemeļamerikas stepēs ganījās miljoniem Amerikas bizonu. Bet 20 gadus ilgu nesaudzīgu medību rezultātā (no nošautajiem dzīvniekiem ņēma tikai ādu un mēli) dabā bija palikuši tikai kādi 800 bizoni. Šo dzīvnieku masveidīgu izšaušanu sekmēja dzelzceļa izbūvēšana cauri to dzīvesvietai. Uz izmiršanas robežas bija arī tādi dzīvnieki kā Eiropas bizons jeb sumbrs, Prževaļska zirgs, Āfrikas zilonis un daži citi. Tagad tie ierakstīti Sarkanajā grāmatā.

Dzīvnieku skaits dabā ir atkarīgs ne tikai no to izšaušanas. Izrādās, lielu ietekmi uz dzīvniekiem atstāj mežu izciršana, neskarto zemju uzaršana, purvu nosusināšana un upju aizsprostošana. Turklāt daļai sugu indivīdu skaits samazinās, daļai - pieaug. Piemēram, uzceļot HES aizsprostu, zem ūdens nokļūst visa upes augšgala paliene un tai pieguļošās teritorijas. Tā rezultātā daudzi putni, zīdītāji un citi dzīvnieki zaudē savu dzīvesvietu. Daļa no tiem pārceļas uz citu vietu, daļa aiziet bojā. Applūdinātajās vietās palielinās to ūdensputnu un zivju skaits, kas spēj dzīvot stāvošā ūdenī. Dzīvnieku sastāvu ievērojami ietekmē dažādas meža un kultūraugu kaitēkļu apkarošanai lietotās ķimikālijas. Indīgās vielas uzkrājas augu lapās, augēdājos dzīvniekos un plēsoņās, kuri apēd augēdājus. Saindētie dzīvnieki nobeidzas. Īpaši negatīvi uz dzīvniekiem iedarbojas vides piesārņojums ar rūpniecības atkritumiem, kas bez iepriekšējas attīrīšanas tiek ieplūdināti dabiskajās ūdenstilpēs, ievadīti augsnē vai atmosfērā, kā arī jūru un okeānu piesārņojums ar naftu, kas rodas, ja avarē lielie naftas tankkuģi.

Vērtīgo dzīvnieku skaitam samazinoties un dažām sugām no mūsu planētas izzūdot, cilvēks arvien labāk izprot nepieciešamību saprātīgi izmantot dabas bagātības, atjaunot un aizsargāt tās. Dzīvnieku aizsardzība ir valstiski svarīga. Tā risinās atbilstoši likumiem, kas aizliedz nogalināt retos dzīvniekus, nosaka zīdītāju, putnu un zivju ieguves veidus, medību un zvejas vietas un laikus. Ir izveidoti daudzi rezervāti, kuros tiek veikts liels darbs, lai saglabātu retos dzīvniekus un atjaunotu to skaitu.

Rezervātu izveidošana palīdzēja saglabāt un palielināt Eiropas bizonu jeb sumbru, Prževaļska zirgu, Turkmēnijas kulānu, Tatārijas saigu, kā arī Eirāzijas bebru un Sibīrijas sabuļu skaitu. Ilgstošais aizliegums medīt aļņus, kotikus, saigas un citus agrāk redzētos dzīvniekus, kā arī īpašais darbs to aizsardzībā sekmēja šo dzīvnieku savairošanos tā, ka kļuva iespējamas šo dzīvnieku medības. Piemēram, Tatārijas saigas pagājušā gadsimta sākumā bija uz izmiršanas robežas, bet tagad ir tā savairojušās, ka to skaits sasniedzis divus miljonus. Speciālas zinātniskas iestādes veic lielu darbu vērtīgo dzīvnieku izplatīšanā, kā arī to sugu sastāva paplašināšanā. Šim nolūkam ieved dzīvniekus no citām zemēm. Daži no tiem ir tā savairojušies, ka kļuvusi iespējama to rūpnieciska izmantošana. Piemēram, Ziemeļamerikas ondatra ir tā piemērojusies Eiropas dabas apstākļiem, ka kļuvusi par samērā nozīmīgu kažokzvēru. Dabas aizsardzības darbs notiek ne tikai tāpēc, lai saglabātu un pavairotu retos zīdītājus un putnus. Aizsargā arī citus dzīvniekus, piemēram, skudras, kamenes un sliekas. Dabas aizsardzība mūsu zemē ir katra pilsoņa pienākums.

Pētot dabu, zinātnieki atklāja un aprakstīja agrāk nepazīstamus dzīvniekus un deva tiem nosaukumus. Gadījās, ka vienu un to pašu sugu dažādi zinātnieki nosauca dažādi. Laika gaitā kļuva grūti izmantot uzkrāto zooloģijas materiālu un radās nepieciešamība esošos nosaukumus pārskatīt, sadalīt tos pa grupām. Ar dzīvnieku sistematizēšanu - klasifikāciju - nodarbojušies daudzi zinātnieki. Visveiksmīgāko dzīvnieku klasifikācijas sistēmu izstrādāja pazīstamais zviedru zinātnieks Kārlis Linnejs (1707 - 1778).

Par savas klasifikācijas pamatvienību K. Linnejs izvēlējās sugu. Tolaik par sugu sauca indivīdu grupu (atsevišķus dzīvniekus), kas bija savstarpēji tāpat kā vienu vecāku bērni un spēja savstarpēji vairoties. Piemēram, visus baltos zaķus pieskaitīja pie vienas sugas, bet no tiem atšķirīgos pelēkos zaķus - pie citas. K. Linnejs ieteica līdzīgās dzīvnieku sugas apvienot lielākās grupās - ģintīs, ģintis - kārtās, bet kārtas - klasēs. Katrai dzīvnieku sugai K. Linnejs deva no diviem latīņu valodas vārdiem sastāvošu nosaukumu. Pirmais vārds apzīmēja piederību ģintij, bet otrs - sugai. Dzīvnieka latīņu nosaukumu tulkojot latviešu valodā, vārdu kārtība parasti tiek mainīta un nosaukumā Āfrikas zilonis, istabas muša ar vārdiem zilonis un muša apzīmē ģinti.

Zooloģijai attīstoties tālāk, izrādījās, ka dzīvnieku klasifikācijai ar esošajām sistemātikas grupām ir par maz, tāpēc zinātnieki ieviesa jaunas grupas - dzimtas, kuras apvienoja ģintis, un tipus, kuras apvienoja klases. Sistēmas galvenās grupas tagad ir tips, klase, kārta, dzimta, ģints un suga. Dzīvnieku valsts pašreizējā sistēmā izšķir 20 tipus un vairākus simtus klašu. Sugas izdala ne tikai pēc ārējām pazīmēm, kā to darīja K. Linnejs, bet arī pēc daudzām citām uzbūves īpatnībām, pēc dzīvesveida, izplatības u.c. Dzīvnieku valsts mūsdienu sistēma ir izveidota, pamatojoties uz dzīvnieku radniecību, uz to izcelšanos. Tipi tajā izvietoti, sākot ar vienkāršākajiem (zemākajiem) un beidzot ar sarežģītākajiem (augstākajiem), kas atbilst vispārējam dzīvnieku valsts vēsturiskās attīstības virzienam uz Zemes.

Taču Zeme joprojām dod zinātniekiem iespēju atklāt jaunas dzīvnieku sugas un pat tādas, ko grūti pieskaitīt kādam no esošie dzīvnieku tipiem. Tā beidzot tika izpētīti vēl 1986. gadā savāktie paraugi no okeāna dzīlēm pie Austrālijas un klasificētas divas pēc izskata sēnēm līdzīgas daudzšūņu sugas Dendrogramma enigmatica un Dendrogramma discoides, kas pēc vairākām iezīmēm tuvas ktenoforu (Ctenophora) un dzēlējzarndobumaiņu (Cnidaria) tipiem, taču tām trūkst visai būtiskas iezīmes, kas ļautu tās tiem viennozīmīgi pieskaitīt. Zinātnieki uzskata, ka abas sugas pārstāv pirms 600 miljoniem gadu eksistējušu faunu.




#Article 114: Lāču dzimta (579 words)


Lāču dzimtas (Ursidae) dzīvnieki ir lieli plēsēju kārtas zīdītāji, kas pieder suņveidīgo apakškārtai (Caniformia), un ir tuvi radinieki airkājiem (Pinnipedia).

Lai arī lāču dzimtā mūsdienās ir tikai 8 dzīvojošas sugas, tie dzīvo ļoti dažādos apstākļos — no tropiem līdz Arktikai. Un lāču ģints (Ursus) ir sastopama gan Ziemeļamerikā, gan Dienvidamerikā, gan Eiropā un Āzijā. Lāču dzimtu Latvijā pārstāv brūnais lācis (Ursus arctos). Šī suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. 19. un 20. gadsimta mijā meža izciršanas un izmedīšanas rezultātā lācis bija izzudis no Latvijas teritorijas. Tikai 20. gadsimta  atsākās dzīvnieku atgriešanās, tie ieceļoja no Igaunijas un Krievijas Pleskavas apgabala.  lācis tika konstatēts arī Latvijas rietumdaļā, kopumā šobrīd ir vairāki desmiti īpatņu.

Kopš seniem laikiem cilvēks ir medījis lāčus, lai iegūtu ādu un gaļu. Joprojām arī mūsdienās lāči ieņem nozīmīgu lomu dažādās kultūras izpausmēs; mākslā, mitoloģijā, literatūrā un citās kultūras jomās. Mūsdienās no 8 eksistējošām lāču sugām 6 sugu izdzīvošana ir kritiska, lāči tiek aizsargāti ar likumu, tomēr malumedniecība joprojām ir viens no galvenajiem faktoriem lāču iznīcībai, īpaši Āzijā.

Lāči kopumā ir lieli, masīvi dzīvnieki, ar relatīvi īsām kājām. Atšķirībā no citiem plēsējiem lāči staigā uz pilnas pēdas nevis uz pirkstgaliem, kas vizuāli gaitu padara lempīgu. Tomēr lāči ir ātri un veikli plēsēji. Lāči, lai arī ir lēnāki kā kaķveidīgie plēsēji un suņi, tie var skriet ar 42 km/st, kā arī tie ir izcili peldētāji. Lāčiem ir ļoti laba līdzsvara sajūta, un tie var stāvēt ilgstoši pakaļkājās un sēdēt vertikālā stājā.
Lāča kažoks ir klāts ar gariem matiem, tam ir īsa aste, neievelkami nagi, bet pietiekami asi, kurus tas lieto rakšanai, upura satveršanai un turēšanai, kā arī lācis ar saviem nagiem var uzkāpt kokā. Lāčiem ir garš purns un nelielas, apaļas ausis. Tam ir izcila oža un dzirde. Dažas lāču sugas, piemēram, polārlācis un grizlilācis ir cilvēkam bīstamas.

Polārlācis (Ursus maritimus) pamatā ir gaļēdājs, kas medī dažādus jūras zīdītājus, bet lielā panda (Ailuropoda melanoleuca) ir izteikta veģetāriete un barojas ar bambusa dzinumiem, pārējie lāči ir visēdāji, kas ēd gan gaļu, zivis, olas, gan dažādus augus, augļus, ogas, medu. Garlūpu lāči (Melursus ursinus), lai arī ir visēdāji, pamatā barojas ar termītiem.

Neskaitot retus individuālus izņēmumus un mātītes ar mazuļiem, lāči ir tipiski vientuļnieki. Dažreiz tie dodas baroties dienas laikā, bet pamatā lāči ir nakts dzīvnieki, kas aktīvi kļūst pēc saulrieta. Savu medījumu lāči atrod ar izcilās ožas palīdzību. Ziemas laikā lāči dodas ziemas miegā, iekārtojoties kādā alā, vai migā zem sakritušiem kokiem.

Lāču pārošanās periods iestājas pēc ziemas miega vienu reizi gadā. Lāču mātes meklējas reizi trīs gados. Parasti piedzimst 1—3 lācēni, kas piedzimst ziemas guļas laikā. Piedzimstot tie ir pavisam sīciņi — vāveres lielumā. Ja māti midzenī iztraucē, viņa bēg, atstājot savus bērnus, un tie iet bojā. Parasti kopā ar māti lācēni dzīvo vismaz līdz pusotra vai pat trīs gadu vecumam. Dzimumbriedumu lāči sasniedz aptuveni 7 gadu vecumā. Lāči dzīvo vidēji 25—40 gadus.

Polārlācis un brūnais lācis savā starpā var pāroties un veidot vairoties spējīgus (fertilus) pēcnācējus. Pirmais dokumentētais gadījums savvaļā notika 2006. gadā Kanādā, kur kāds amerikāņu mednieks, nopērkot licenci, nošava polārlāci, kas, pēc rūpīgākas apskates, izrādījas polārlācenes un grizlilāča pēcnācējs. Lai par to pārliecinātos ķepainim veica DNS analīzes. Lai arī daudzi priecājas par šādu lāču eksistenci brīvā dabā, pieredzējuši zoologi satraucas par abu sugu iespējamo degradēšanos un uzskata, ka šādu pārošanos veicina lāču dzīves telpas sarukšana un globālā sasilšana. Nebrīvē dažādu lāču krustojumi ir pavairoti daudzviet, taču šis ir pirmais brīvā dabā nomedītais eksemplārs.

Agrāk tika uzskatīts, ka lāčiem līdzinās debess zvaigznāji Lielais Lācis un Mazais Lācis.




#Article 115: Kaķis (1711 words)


Mājas kaķis jeb kaķis (Felis silvestris catus), arī domesticētais kaķis ir mazs, plēsīgs kaķu dzimtas zīdītājs, kurš pieradināts pirms vairāk nekā 9500 gadiem. Kaķis ir ļoti populārs mājdzīvnieks, jo palīdz cilvēkam cīnīties ar dažādiem kaitēkļiem, piemēram, pelēm, čūskām un pat skorpioniem. Mājas kaķa tēviņus dēvē par runčiem, bet mātītes — par kaķenēm.

Ir zināms, ka kaķi medī vairāk nekā 1000 dažādu citu dzīvnieku sugu. Tiem var iemācīt izpildīt dažādas vienkāršas komandas. Kaķi spēj iemācīties manipulēt ar dažādiem vienkāršiem mehānismiem, piemēram, tie māk atvērt durvis, izmantojot durvju rokturus. Kaķis, iespējams, ir populārākais mājas mīlulis pasaulē; kopumā pasaulē ir aptuveni 600 miljoni kaķu.

Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem, visi mājas kaķi ir domesticēti no meža kaķa pasugas Āfrikas savvaļas kaķa (Felis silvestris lybica). Lai gan visu veidu meža kaķi var krustoties savā starpā, nav nekādu liecību, ka mājas kaķa filoģenēzē būtu saistība ar citu meža kaķa pasugu.

Pieauguša kaķa vidējais garums no degungala līdz astes galam ir 50 centimetri. Kaķenes ir mazākas par runčiem, bet tas galvenokārt ir atkarīgs no šķirnes. Saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatu, vislielākais kaķa garums ir sasniedzis 121,9 centimetrus. Pasaulē garākā reģistrētā mājas kaķa aste ir bijusi 44,66 cm gara. Atšķirībā no suņiem, kaķiem nav punduršķirnes.

Skausta augstums kaķiem parasti ir no 23 līdz 25 centimetriem.

Kaķi parasti sver no 2,5 līdz 7 kg, lai gan dažu kaķu šķirnes pārstāvji, piemēram, meinkūni, sver ap 11,3 kg. Ir reģistrēti pat 23 kg smagi kaķi, bet šie gadījumi ir izņēmumi. Liels kaķa svars ir sliktas veselības rādītājs un tas parasti ir arī pārbarošanas rezultāts. Pretstatā, vieglākie pieaugušie kaķi sver mazāk nekā 1,8 kg.

Kaķu mūža ilgums vidēji ir no 15 līdz 20 gadiem, bet ir reģistrēti gadījumi, kad kaķis nodzīvo arī 36 gadus. Kaķi dzīvo ilgāk, ja tos nelaiž ārā uz ielas. Tādā veidā tie tiek pasargāti no dažādām iespējamām traumām un ievainojumiem. Arī kastrētie un sterilizētie kaķi dzīvo salīdzinoši ilgāk. Toties kastrētie kaķi daudz biežāk cieš no citām hroniskām slimībām, piemēram, no aptaukošanās. Pāragra kastrācija (agrāk par septiņām nedēļām) var izsaukt urīnorgānu akmeņu slimības attīstību. Kaķi, kuri nav nevienam vajadzīgi, mūsdienās pilsētā dzīvo tikai aptuveni divus gadus, lai gan ir fiksēts gadījums, ka klaiņojošais kaķis ir nodzīvojis pat 19 gadus.

Pirmie divi kaķa nodzīvotie gadi relatīvi atbilst 24 cilvēka nodzīvotajiem gadiem. Katrs nākamais nodzīvotais gads atbilst vairs tikai četriem cilvēka nodzīvotajiem gadiem, respektīvi, 20 gadus vecs kaķis atbilst 100 gadus vecam cilvēkam.

Pieauguša kaķa ķermeņa temperatūra svārstās no 38 līdz 39,5 °C, bet kaķēniem tā parasti ir mazliet augstāka. Sirds pukstu biežums pieaugušiem kaķiem mainās atkarībā no fiziskās un psihiskās aktivitātes un tas svārstās no 120 līdz 220 sitieniem minūtē.

No visiem mājdzīvniekiem kaķiem ir vislielākās acis proporcionāli pret ķermeni. Tās kaķiem nodrošina stereoskopisku redzi, kas tāpat kā citiem plēsējiem palīdz novērtēt attālumu līdz medījumam vai kādai lietai. Pēc daudzu zoologu domām kaķiem ir ļoti attīstīti maņu orgāni. Lai gan dzirde tiem attīstīta sliktāk nekā, piemēram, pelēm, tiem tomēr ir salīdzinoši labāka redze un oža. Redzes leņķis kaķiem ir 200°, salīdzinājumam, cilvēks redz 180° leņķī. Kaķiem ir trešais plakstiņš, kas reizēm redzams acs iekšējā kaktiņā kā balts punkts. Kaķiem ar lielām acīm un īsu purnu acis mēdz pastiprināti asarot.

Ausīm vienmēr jābūt tīrām un bez nepatīkamas smakas. Auss ārējo gliemežnīcu var tīrīt ar speciālā šķīdumā samitrinātu vates piciņu. Izdalījumi liecina par ausu saslimšanu. Ja kaķim pastiprināti izdalās sērs, ausis reizi nedēļā jāapskata un, ja nepieciešams, tās jāiztīra. Ausis tīra ar ausu tīrāmajiem kociņiem, kuri apmērcēti kosmētiskajā eļļā vai tualetes pieniņā. Kociņu ausī nedrīkst bāzt pārāk dziļi, jātīra redzamā daļa. Persijas kaķiem auss ārējā malā visapkārt jānoplūc spalva. To izdara, pieturot austiņas malu stingri starp pirkstiem ar vienu roku un ar otru izplūcot spalvu. Auss spalvu neplūc ne pusgarspalvainajiem, ne īsspalvainajiem kaķiem.

Bieži ir maldīgs priekšstats, ka kaķi nagus ievelk, kad viņam tie nav vajadzīgi, bet īstenībā ir otrādi. Kaķi nagus tieši izlaiž, kad viņiem tos vajag, bet, kad vairs tos nevajag, tie automātiski atkal ielaižas ķepā. Kad kaķi izlaiž nagus, saraujas muskuļi, kuri iztaisno vairākas locītavas.

Nagi kaķim kalpo gan medībām, gan cīņām, gan priekšmetu satveršanai. Pirms medījuma nogalināšanas kaķi to pietur ar nagiem, lai tas neaizmuktu. Nagi kalpo arī, lai cieši noturētos, piemēram, pie koka. Visiem šiem nolūkiem kaķa nagiem ir jābūt asiem.

Kaķi regulāri asina nagus, lai atbrīvotos no to vecās daļas. Brīvā dabā šim nolūkam kaķi parasti izmanto kokus, bet mājas kaķi var radīt problēmas, asinot nagus tam nepiemērotās vietās (piemēram, pret mēbelēm vai tapetēm). Lai izvairītos no šīs problēmas, kaķim var iemācīt nagu asināšanai izmantot īpašu dēlīti, ko saimnieks var izgatavot pats vai iegādāties zooveikalā.

Daži saimnieki izvēlas sava kaķa nagus apgriezt, tomēr šiem kaķiem ir grūti pielāgoties apkārtējai videi, ja tie nokļūst uz ielas. ASV ir pieņemts kaķiem nagus izoperēt, amputējot katra pirksta pēdējo falangu visām četrām ķepām

Kaķu grūsnības periods ir no 58 līdz 71 dienām (aptuveni divi mēneši), vidēji 63 dienas. Vienā metienā parasti piedzimst no trim līdz četriem kaķēniem, bet tikpat labi var būt arī tikai viens kaķēns un arī vairāk par četriem. Dzimumbriedumu gan kaķenes, gan runči sasniedz septiņu mēnešu vecumā.

Kaķi ņaudot izdod skaņas, kuras pieraksta šādi: ņau vai mjau. Citās valodās to pieraksta šādi: angliski — meow vai miaow, krieviski — мяу, franciski — miaou vai miaw, vāciski un spāniski — miau, japāniski (ar latīņu burtiem) — nyaa vai nyan, bet korejiski — yaong vai nyaong.

Atkarībā no nozīmes ņaudēšanai var būt dažādas intonācijas. Kaķis parasti ņaud tādēļ, lai piesaistītu cilvēka uzmanību (piemēram, tādēļ, lai viņu pabarotu vai arī lai kāds ar viņu paspēlētos). Tāpat kaķa ņaudēšana var nozīmēt priecīgas vai sāpīgas izjūtas. Visi kaķi nav vienādi, citi ļoti bieži ņaud, bet tikpat labi ir arī kaķi, kuri ļoti reti ņaud.

Kaķi ir pazīstami kā ļoti kopti un tīrīgi dzīvnieki. Kaķi, lai savestu kārtībā savu ķermeni, izmanto ķepu un mēles palīdzību. Vietas, kuras kaķis var aizsniegt ar mēli, tiek sakoptas bez ķepu palīdzības. Bet, piemēram, lai sakoptu savas ausis, kaķis vispirms samitrina savu ķepu ar mēli un tad berzē pret tīrāmo vietu.

Ūdens kaķiem nepatīk, jo tas saistās ar ķermeņa atdzišanu. Kaķa kažoks ir diezgan sauss, tāpēc tas ātri samirkst un zaudē siltumizolējošās īpašības. Ja kaķis dzīvo siltā klimatā, tad tā nav liela problēma, bet tiklīdz klimats kļūst vēsāks, kaķis vairs nevar atļauties tādā veidā zaudēt siltumu. Ne visas kaķu šķirnes baidās no ūdens. Turcijas Vana kaķis, kurš dzīvo pie Vanas ezera Turcijas austrumos, ar prieku peldas ezerā.

Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem, mājas kaķi ir cēlušies no meža kaķa pasugas — Āfrikas savvaļas kaķa (Felis silvestris lybica). Pirmie kaķi parādījās Ēģiptē, to izcelšanās ir saistīta ar Nūbijas savvaļas kaķiem. Eiropā kaķus ieveda romieši, kuri tos atveda no karagājieniem Tuvajos Austrumos.

Kaķu šķirnes tiek grupētas galvenokārt pēc diviem kritērijiem, tas ir, garspalvainie un īsspalvainie kaķi, bet izšķir arī pusgarspalvainos kaķus, kā arī tā sauktos Āzijas kaķus.

Pētījumos ir atklāts, ka kaķi diennakts laikā ēd vidēji 36 reizes, ieturot starp barošanās reizēm noteiktus laika intervālus. Parasti vairāk barības apēd kaķenes grūsnības un kaķēnu barošanas laikā, kā arī augoši kaķēni. Pieauguši kaķi notiesā salīdzinoši mazāk barības.

Kaķi uzturā galvenokārt ēd gaļu, bet tas nav vienīgais, ko tie lieto uzturā. Tie ēd arī citus produktus, kā, piemēram, dzīvnieku iekšējos orgānus.

Kaķa apmatojums aug visu gadu, taču pavasarī un rudenī pastiprināti tiek mesta spalva. Šajā laikā kaķis jāsukā, lai palīdzētu atbrīvot kažoku no vecās vilnas. Garspalvainos kaķus jāķemmē katru dienu, bet īsspalvainos — aptuveni reizi nedēļā. Regulāra kaķa apmatojuma kopšana var palīdzēt pamanīt, ja kaķim ir parazīti vai kādas problēmas ar ādu vai apmatojumu.

Lai gan daudziem kaķiem ūdens nepatīk, tos reizēm nepieciešams mazgāt, īpaši tīršķirnes kaķus pirms piedalīšanās izstādē. Ja kaķēnus jau no mazotnes pieradina pie šīs procedūras, tad tie vannošanos spēj paciest diezgan labi. Kaķi jāmazgā siltā ūdenī un pēc mazgāšanas kaķa spalva pēc iespējas ātrāk jāizžāvē un dzīvnieks jātur siltumā.

Dažkārt kaķi tiek uzskatīti par otršķirīgiem mājdzīvniekiem, tādēļ bieži vien to saimnieki neveic tiem vakcinācijas. Kaķi slimo ar dažādām slimībām, kas var būt bīstamas ne tikai kaķiem, bet arī to saimniekiem. Dažas no kaķu slimībām ir šādas: trakumsērga (Rabies, Lysa), kaķu panleikopēnija (FPV), kaķu herpesvīrusa infekcija jeb vīrusa rinotraheīts (FHV), kaķu kaliciviroze (FCV), kaķu koronavīrusa (FCoV) izraisītais kaķu infekciozais peritonīts, kaķu leikēmija (FeLV), kaķu imūndeficīta sindroms (FIV), hlamidioze un dažādas dermatofitozes. Bīstamākā no šīm slimībām ir trakumsērga, tādēļ Latvijā trakumsērgas apkarošanas instrukcija paredz katru gadu veikt vienu obligātu kaķu vakcināciju pret to.

Kaķa nosaukuma izcelsme meklējama Āfrikā un tas līdz ar kaķi izplatījies Eiropā 1. gadu tūkstotī. Vārda formu latviešu valodā, tāpat kā vairumā Eiropas valodu, ietekmējušas ģermāņu valodas. Tagadējais vārds kaķis mūsdienu latviešu valodā ienācis no kursiskajām izloksnēm. Sākumā kaķis saukts sieviešu dzimtē kate (saglabājies apvidvārds katene — 'kaķene'), tad katis, kas pārveidojies par kaķis. Ir arī uzskats, ka sakne kat- ir indoeiropiešu izcelsmes, lietota jebkuru mazu dzīvnieku apzīmēšanai; par to liecina latīņu vārds catulus — 'dzīvnieka mazulis' vai 'kucēns'.

Daudzu tautu kultūrās kaķiem piemīt deviņas dzīvības (dažreiz septiņas). Senajā Ēģiptē kaķi bija svēti dzīvnieki, kuri pat tika pielūgti. Iespējams, tie tika pielūgti, jo kaķi veiksmīgi tika galā ar pelēm, kas apdraudēja labības krājumus klētīs. Ēģiptieši nakts, auglības un bērnu radīšanas dievieti Bastu attēloja ar kaķa galvu. Ja izcēlās ugunsgrēks, tad ēģiptieši vispirms izglāba kaķus un tikai tad devās dzēst ugunsgrēku. Kaķa nāvi viņi ļoti pārdzīvoja. Ēģiptieši pēc kaķa nāves noskuva sev matus un uzacis. Savukārt kaķa nogalināšana, pat ja tā bija nejauša, tika sodīta ar nāvi. Mirušos dzīvniekus viņi balzamēja un apbedīja no zelta un sudraba veidotās kastēs, kuras bagātīgi rotāja ar dārgakmeņiem. Kaķu pielūgsme Ēģiptē beidzās aptuveni pirms 700 gadiem, kad kaķu pielūdzējus sāka vajāt viduslaiku Baznīca.

Kristietībā kaķi, it īpaši melnie, bija pagānu dievi, jo tiem bija tieksme gandrīz nedzirdami klejot pa naktīm, kā arī tiem tumsā spīdēja acis. Gandrīz visā Eiropā kaķi bija ļaunuma iemiesojums. Tie tika slīcināti, mesti no torņiem, dedzināti sārtā. Tikai pateicoties žurkām, kuras strauji vairojās, kaķi tomēr paglābās no iznīcināšanas. Cilvēki pat sāka iegādāties kaķus, lai tie apkarotu žurkas.

Savukārt austrumos musulmaņi vienmēr ir godājuši kaķus. Arī Japānā kaķi ir iekarojuši vispārēju atzinību, jo tie tika galā ar pelēm, kuras savukārt iznīcināja zīdtauriņus.

Arī māņticībā kaķis bieži figurē. Visbiežāk ir dzirdēts par melnu kaķi, kas šķērso ielu, un gājēju, kas pa to iet, piemeklēs nelaime.

Kaķis bieži vien ir sastopams tēls daiļliteratūrā, piemēram, Kārļa Skalbes literārajā pasakā Kaķīša dzirnaviņas, Šarla Perro pasakā Runcis zābakos vai arī kaķis Behemots Mihaila Bulgakova romānā Meistars un Margarita.

Nereti tiek uzņemtas arī filmas, kurās centrālie tēli ir kaķi, piemēram, animācijas filma Olivers un viņa draugi ir viena no tām.




#Article 116: Kilograms (153 words)


Kilograms (simbols: kg) ir Starptautiskās mērvienību sistēmas (SI) masas pamatmērvienība, kas ir vienāds ar cilindrisku etalonu, kas izgatavots no irīdija-platīna sakausējuma, un atrodas Parīzē Starptautiskajā svaru un mēru birojā (Bureau international des poids et mesures). Pirmo reizi kilograms tika noteikts 1799. gadā, kad Pjērs Simons Laplass vakuumā nosvēra 1 dm3 destilēta ūdens 4°C temperatūrā. Angļu valodā runājošajās zemēs, piemēram Amerikas Savienotajās Valstīs, kilograma vietā izmanto masas mērvienību mārciņu. Viena mārciņa ir 0,45359237 kg.

Kilograms ir vienāds ar starptautiskā masas vienības etalona masu, kas izgatavots 1879. gadā kā cilindrisks atsvars no platīna un irīdija sakausējuma. Tajā 90% ir platīna masa un 10% irīdija, šī cilindra diametrs un augstums ir 39,17 mm. Daudzi zinātnieki uzskata, ka šī kilograma definīcija ir pretrunīga. 2011. gada 21. oktobrī 24. starptautiskās mēru un svaru konferences laikā delegāti vienojās, ka kilograma definīcija ir novecojusi, un ir nepieciešams izveidot jaunu, atbilstoši 21. gadsimtam. Ir ieteikts kilograma vērtību piesaistīt Planka konstantes vērtībai.




#Article 117: Suns (2006 words)


Suns jeb mājas suns zināms arī kā cilvēka labākais draugs(Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) plēsējs, kas ir viena no pelēkā vilka (Canis lupus) pasugām.

Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms apmēram 15 000 gadu Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņu palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu. gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu.

Ir ļoti daudzas un dažādas suņu šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. Šķirnes ir sākts veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko cilvēks un suns pavadījuši kopā. Pirmsākumos suņu veidošanās un attīstība bija pašu suņu un nejaušības rokās.

Par suni vienkāršotā veidā tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). Suns latīņu valodā ir canis, un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), pie kuras pieder visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds suns tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns.

Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu.

Iesākumā mājas suns tika klasificēts kā Canis familiaris un Canis familiaris domesticus (Linnejs, 1758.), tomēr mūsdienās, izmantojot ģenētiskos, ieradumu un rakstura pētījumus, zinātnieki ir secinājuši, ka suns ir pelēkā vilka pasuga (Canis lupus familiaris).

Zinātnieki no dažādām valstīm ir nonākuši pie vienota slēdziena, ka neviens šobrīd nevar pateikt, kad tieši suns tika pieradināts. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns ir atdalījies no vilku saimes pirms apmēram 15 000 gadu, tomēr ir zinātnieki, kas uzskata, ka suns dzīvojis kopā ar cilvēku arī agrāk. Skaitlis 15 000 ir ticams arī tādēļ, ka DNS pētījumi saskan ar arheoloģisko izrakumu liecībām. Tomēr atšķirīgu versiju zinātniekiem ir savi apsvērumi un fakti, kādēļ viņi domā citādi.

Šajā diskusijā liela nozīme ir arheoloģijai. Zinātnieku grupa no Beļģijas 2008. gadā publiskoja zinātniskos pētījumus, kuri tika veikti Beļģijā atrastiem fosiliem, liela izmēra suņa kauliem, kas ir 37 000 gadus veci. Tika noskaidrots, ka dzīvnieks barojies ar zirga, staltbrieža un ziemeļbrieža gaļu. Skeleta izpēte un kaulu atrašanās konteksts lika zinātnieku grupai izvirzīt hipotēzi, ka kauli piederējuši pieradinātam sunim. Pirms beļģu zinātnieku atklājuma vecākie fosilie kauli — liela izmēra suņu galvaskausi bija atrasti Krievijā un Vācijā, tie tika datēti kā 14 000 gadu veci. Mazāka izmēra 12 000 gadu veci suņa kauli tika atrasti Tuvajos Austrumos. Suņa kauli, kas ir 8000 — 10 000 gadus veci, atrasti daudzās vietās Eiropā un Āzijā; Vācijā, Francijā un Irākā, alu gleznojumi ar suņiem atklāti Turcijā.

Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdājs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt par sabiedrībai bīstamu dzīvnieku.

Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm, bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura augstums skaustā sasniedz 106,7 cm.

Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, par 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu, ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim, dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu.

Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj balstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam — daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.

Dažādām šķirnēm ir dažādas formas acis, un to redzes leņķis ir atšķirīgs. Šķirnēm ar garu purnu parasti ir ļoti plašs redzes leņķis, to acis ir novietotas abās galvas pusēs, un tie var pārskatīt lielu teritoriju. Dažiem dzinējsuņiem redzes leņķis sasniedz 270° (cilvēkam redzes leņķis ir 180°). Suņiem ar īsu purnu redzes leņķis ir šaurāks, bet to redze paliek centrāla, līdz ar to redzes asums uzlabojas, un to var salīdzināt ar cilvēka redzes asumu. Dažām plato galvu šķirnēm ar īsu purnu redzes leņķis ir tāds pats kā cilvēkam.

Suņa dzirde spēj uztvert skaņas 40 Hz — 60,000 Hz diapazonā, tas nozīmē, ka suns spēj sadzirdēt daudz augstākas frekvences skaņas nekā cilvēks. Sunim ausis ir kustīgas, līdz ar to tas spēj, pagriežot ausi skaņas virzienā, precīzi noteikt skaņas avotu. Suņa ausi vada 18 vai vairāk muskuļi, kas spēj ausi pacelt, pagriezt, sašķiebt, nolaist. Suns ātrāk par cilvēku nosaka skaņas avotu, kā arī spēja sadzirdēt skaņu no tāluma tam ir 4x labāka kā cilvēkam.

Suņiem kažoks mēdz būt divējāds; dubultais kažoks, ko veido mīksta un bieza pavilna, kas nosegta ar stingru, gludu akotspalvu (tāds kažoks ir vilkam); vienas kārtas kažoks, ko veido tikai akotspalva. Suņu šķirnēm, kas veidojušās aukstajā klimata zonā, parasti ir dubultais kažoks. Suņu apspalvojums var būt īss, tādus suņus sauc par īsspalvainiem, vai garš, tādus suņus sauc par garspalvainiem. Ir šķirnes, kurām gandrīz vispār nav apspalvojuma, tikai nedaudz uz galvas, kājām un astes, piemēram, Ķīnas cekulainais suns.

Mājas suņu kažoka krāsa var būt ļoti dažāda, ieskaitot kontragaismas kamuflāžas krāsojumu, kas raksturīgs savvaļas dzīvniekiem. Tādam krāsojumam ir raksturīgi, ka mugura ir tumšāka, bet pavēdere gaišāka. Tādā veidā dzīvnieka krāsojums dzēš dabīgā apgaismojuma efektu un vizuāli noslēpj dzīvnieka auguma aprises, jo, ja dzīvnieks būtu viscaur vienkrāsains, mugura izskatītos gaišāka, jo būtu apgaismota ar dienas gaismu, bet pavēdere tumšāka, jo atrastos ķermeņa pašēnā. Bieži gaišāko pavēderi papildina izteikti gaišas krūtis, pazode, svītras uz sāniem.

Suņiem ir dažādu formu astes: taisnas, taisnas un izslietas augšup, sirpjveida, sagrieztas ritenī un sagrieztas ritenī vairākas reizes. Ir suņu šķirnes, kurām astes tiek apgrieztas jeb kupētas, visbiežāk medību suņiem. Astes tiek grieztas, lai pasargātu suni no darba ievainojumiem, lai gan palielinoties suņu īpatsvaram, kas tiek turēti kā mājas mīluļi, mainās attieksme pret astes griešanas nepieciešamību. Mūsdienās daudzām šķirnēm astes drīkst negriezt, un tas neskaitās šķirnes standarta pārkāpums. Ir šķirnes, kurām kucēni var piedzimt ar ļoti mazām astītēm vai vispār bez astes, tas ir novērojams šķirnēm, kurām ilgstoši astes ir tikušas apcirptas.

Lai arī suņi ir cēlušies no pelēkā vilka, tie ir visēdāji. Tiem ir garāks zarnu trakts kā kaķiem, kas ir izteikti gaļēdāji, kā arī barībai nav obligāti jābūt bagātai ar olbaltumvielām, lai saņemtu ikdienā nepieciešamo. Suns var sagremot ne tikai gaļu, bet arī dažādus dārzeņus un graudus, savvaļā suņi bieži ēd dažādus augus un augļus.

Suņa abi dzimumi dzimumbriedumu sasniedz laikā no 6—12 mēnešiem, lai gan daži indivīdi nobriest vēlāk  līdz 2 gadu vecumam. Kuces meklējas 2 reizes gadā, un tās var pāroties ar vairākiem suņiem. Grūsnības periods ilgst 56—72 dienas, vidēji 63 dienas. Vidējais kucēnu skaits metienā ir 6 kucēni, bet to skaits variē atkarībā no šķirnes. Mazām šķirnēm kucēnu ir mazāk, kas var būt 1—4, bet lielajām vairāk, kas var sasniegt pat 12 kucēnus metienā. Ir šķirnes, kuru tēviņu seksuālā aktivitāte ir ļoti zema, un, lai pavairotu šķirni, tiek izmantota mākslīgā apsēklošana. Pie mazaktīvajām šķirnēm varētu pieskaitīt čau čau suņus, franču buldogus.

Lai kontrolētu suņu vairošanos, kuces tiek sterilizētas, bet suņi kastrēti. Daudzās valstīs suņu ir vairāk, nekā tiem ir saimnieku, katru gadu tiek iemidzināti simtiem un tūkstošiem suņu. Saskaņā ar ASV statistikas datiem, katru gadu tiek iemidzināti 3—4 miljoni klaiņojošu suņu un kaķu tikai šajā valstī vien. Nav datu par to, cik klaiņojoši suņi gada laikā tiek iemidzināti Latvijā, bet vidēji mēnesī Liepājas pilsētā tiek noķerti 18 klaiņojoši suņi, no kuriem apmēram 11 tiek atrasti jauni saimnieki, bet pārējie tiek iemidzināti. Visā pasaulē dzīvnieku aizstāvji cenšas rast alternatīvus risinājumus eitanāzijai, veidojot dzīvnieku patversmes un meklējot suņiem jaunus saimniekus. Tādēļ valstīs, kur cilvēki cenšas izturēties humāni pret saviem mīļdzīvniekiem, tiek ieteikta dzīvnieku sterilizācija, ja dzīvnieks nav paredzēts vaislai. Tā ir cilvēku atbildība rūpēties, lai suņi un kaķi nekontrolēti nevairotos un nenonāktu uz ielas, apdraudot pašu cilvēku drošību un veselību. Tas ir cilvēku godaprāts rūpēties,  lai dzīvnieki nenonāktu pusbada vai bada un netīrības apstākļos, lai citiem sabiedrības locekļiem nebūtu jāvāc nelaimīgie dzīvnieki un jāveic nepatīkamā iemidzināšanas procedūra, jo dzīvnieks ir nedziedināmi slims vai nespējīgs sociālam kontaktam.

Suņa sterilizācija vai kastrācija atrisina dažādas problēmas, ko rada hiperseksualitāte, īpaši suņiem tēviņiem. Sterilizētas kuces retāk saslimst ar piena dziedzeru vai dzimumorgānu vēzi, tomēr tas palielina risku saslimt ar urinēšanas slimībām gan kucēm, gan suņiem, tādēļ kastrētiem, sterilizētiem dzīvniekiem ir jāievēro speciāla diēta, lai izvairītos no urīnceļu saslimšanām.

Suņu dzīves ilgums ir saistīts ar konkrēto suņa šķirni, bet visbiežāk suņi dzīvo 7—9 gadus. Mazo šķirņu suņi kopumā dzīvo ilgāk nekā lielo šķirņu suņi.

Visīsākais dzīves garums ir Bordas dogam, ar vidējo dzīves ilgumu 5,2 gadi, ir šķirnes, to skaitā bulterjeri, angļu buldogi, bladhaundi, īru vilku suņi, Bernes ganu suņi, vācu dogi un angļu mastifi, kas vidēji dzīvo 6—7 gadus.

Visilgāk dzīvo mazie suņi, piemēram, toipūdeļi, borderterjeri, pundurpūdeļi, Tibetas spanieļi, takši, kuru vidējais dzīves garums ir 14—15 gadi. Suņi jaukteņi arī dzīvo ilgāk kā tīršķirnes suņi. To dzīves garums visās auguma grupās ir par 1 vai vairāk gadiem ilgāks. Ilgākais reģistrētais suņa mūžs — 24 gadi.

Mājas sunim ir raksturīga sociālā inteliģence, kas nevienam citam mājdzīvniekam nav tik izteikta. Suņi spēj sociālo uzvedību mācīties divējādi gan ejot skolā — suns tiek speciāli mācīts, gan vērojot sev apkārt notiekošo. Visaktīvāk suns apgūst dzīvi savā tuvumā apmēram 8 nedēļu vecumā. Kucēns ļoti ātri mācās no pieaugušajiem suņiem, tādā veidā suns gan neiemācās uzdevumus, ko cilvēks gribētu, lai suns izpilda, bet kucēns iemācās socializēšanos un attiecības. Piemēram, kucēns, kas ir redzējis, kā viņa vecāki velk nartas, 15x ātrāk iemācās vilkt nartas, nekā suns, kas to nekad pirms tam nav redzējis.

Kucēns mācās atdarināt arī cilvēku mīmiku un darbības. Zinātnieki to ir pierādījuši ar eksperimentiem, piemēram, tika veikts eksperiments, ierādot kucēniem, ka bumbiņu rotaļai var dabūt laukā no kastes, nospiežot sviru. Tad bumbiņa tika ielikta atpakaļ kastē, un kucēni tika atstāti ar kasti vieni paši — 3/4 kucēnu nospieda sviru, lai tiktu pie bumbiņas. Suņiem ir arī spējas konkrētus priekšmetus un darbības savienot ar abstraktiem jēdzieniem, citiem vārdiem runājot, sunim var iemācīt valodu, suns spēj izprast arī ļoti komplicētas abstraktas norādes. Piemēram, suņa apbalvojums tika noslēpts zem vairākām kastēm. Pēdējā kastē— cilvēks sunim saka priekšā, paklauvējot pa kasti vai tikai norādot ar pirkstu uz to. Suns spēj saprast cilvēka norādi un ātri atrast noslēpto lietu. Šis uzdevums tika veikts arī ar citiem eksperimenta dalībniekiem: šimpanzēm, vilkiem un maziem cilvēkbērniem. Suns uzdevumu veica vislabāk. Zinātnieks Dr. Stenlijs Korens uzskata, ka šī eksperimenta rezultāti pierāda to, ka suņa spēja socializēties ar cilvēku ir daudz augstāka pat par mūsu tuvākajiem radiniekiem — cilvēkpērtiķiem, un šī spēja suņiem ir ģenētiski iedzimta. Tieši šī iedzimtā spēja visbūtiskāk atšķir suni no vilka.

Suns cenšas atdarināt cilvēka smaidu, sunim ir nosacīta humora izjūta, un tas labprāt atsaucas spēlēm un jokiem. Suns spēj plānot limitētas darbības, piemēram, suns spēj apzināti slēpt no cilvēka aizliegtu nodarījumu, nozogot kaulu, to noslēpt un nerādīt cilvēkam, un uzsākt kaula ēšanu tikai pēc tam, kad cilvēks ir pametis telpu.

Suns spēj pieņemt lēmumus un rīkoties. Čīles galvaspilsētā Santjago uz ceļa tika savainots kāds suns, otrs suns izglāba savu draugu no tuvojošās satiksmes, pieliekot visus spēkus, novilka draugu lielceļa malā, kur vēlāk abus izglāba autoceļu patruļas darbinieki.




#Article 118: Skudru dzimta (2500 words)


Skudras, skudru dzimta (Formicidae) ir viena no visvieglāk atpazīstamākajām un izplatītākajām kukaiņu dzimtām. Skudras dzīvo lielās, labi organizētās kolonijās. Vienā skudru kolonijā var būt no 62 skudrām līdz vairākiem desmitiem tūkstošu darbaskudru. Tās ir nelielas - parasti no 2 līdz 10 milimetrus garas, ar sešām kājām.

Visas skudras dzīvo ligzdās (latviešu sarunvalodā un literārajā valodā - skudru pūžņos), dažkārt šādi ligzdu sakopojumi veido milzīgas kolonijas. Katrā ligzdā ir viena karaliene, kas dēj olas. Strādnieki un sargi ir neattīstījušās mātītes. Tie vāc barību, aprūpē skudru oliņas un kāpurus, kā arī sargā ligzdu. Sargi stāv pie ligzdas ieejām un sargā to. Daļa strādnieku aizvāc atkritumus un atver ejas, lai vēdinātu ligzdu.

Skudru tēviņiem un mātītēm pirms pārošanās laika izaug spārni. Darbaskudrām spārnu nav. Tēviņi pēc pārošanās nobeidzas, bet mātītes atbrīvojas no spārniem (bieži vien tos apēd) un sameklē vietu ligzdai. Mātīte izrok aliņu, ielien kādā spraugā un izdēj tur olas. Sākumā tiek izaudzētas tikai dažas darbaskudras, jo mātīte pati sev barību var arī negādāt, bet pārtikt no ķermenī esošam barības rezervēm (tauku ķermeņa) un apēd daļu olu. Kāpurus mātīte baro ar siekalu izdalījumiem. Saime paplašinās tikai tad, kad radušās pirmās darbaskudras, kas uzņemas visus darbus. Mātītei tad atliek tikai olu dēšana.
Dažkārt mātīti var adoptēt kāda jau gatava, novājināta skudru pūžņa skudras vai arī mātīte ielaužas citu skudru ligzdās.
Dažu sugu, piemēram, smirdošās skudras Lasius umbratus mātītes okupētās ligzdas mātīti nonāvē. Bez savas sugas mātītes palikušās darbaskudras nokļūst it kā vergu lomā un audzē okupanta kāpurus. Tā rezultātā kādu laiku ligzdā ir jaukta saime, bet beigās paliek tikai agresīvās sugas īpatņi.

Sarkanā mežskudra (Formica sanguinea) ieņemtajā ligzdā parasti pie melnās mežskudras (Formica fusca) vai purvu mežskudras (Formica picea) nonāvē ne vien mātīti, bet arī darbaskudras, jo tās svešajai mātītei nepakļaujas. No ieņemtajā ligzdā esošajām kūniņām mātīte izaudzē sev paklausīgas darbaskudras, jo tās to neuztver par svešu un rezultātā aprūpē sarkanās mežskudras kāpurus. Sarkanā mežskudra uzbrūk citām vergu sugas ligzdām un papildina savu saimi ar nolaupītajām kūniņām. Šādas vienas sugas padarīšana par vergiem visticamāk ir tāpēc, ka vergturu sugu žokļu uzbūve ir piemērota cīņai un barības nešanai, savukārt priekš skudru kāpuru audzināšanas un rūpēm žokļi ir pārāk lieli un spēcīgi.

Dažas skudru sugas rūpējas par laputīm un bruņutīm, jo laputis un bruņutis no auga izsūc vairāk sulas, nekā tām nepieciešams un daļa sulas iziet caur ķermeni nemainītā veidā. To mēdz dēvēt par medusrasu. Tādēļ skudras rūpējas par laputīm — lai sevi vienmēr nodrošinātu ar saldo barību.

Latvijā ir 42 skudru sugas.

Skudras ir evolucionāri attīstītākā kukaiņu dzimta no etoloģijas, ekoloģijas un fizioloģijas skatpunkta. Skudru dzimta ir sarežģīta sociāla grupa ar darba sadali un ar attīstītām komunikācijas un pašorganizācijas sistēmām, kas ļauj īpatņiem koordinēt savas darbības uzdevumu risināšanā. Dažām sugām ir attīstīta valoda un spēja nodot sarežģītu informāciju. Bez tam daudzas sugas uztur augsti attīstītas simbiotiskas attiecības ar citiem kukaiņiem, sēnēm, augiem un baktērijām.

Skudru kooperācijas priekšrocības noveda līdz tam, ka mūsdienās skudras ir dominējošā posmkāju grupa pēc īpatņu skaita. Piemēram, uz 1 km² savannas Kotdivuārā (Āfrika) dzīvo apmēram 2 miljardi skudru, kuri izveido 740 000 kolonijas. Skudras kopā ar termītiem (vēl vienu lielu sociālu kukaiņu grupu) sastāda trešdaļu no kopējās virszemes biomasas Amazones baseina tropu mežos. Pie vidējā populācijas blīvuma 800 miljoni skudru un 100 miljoni termītu uz vienu kvadrātkilometru tie summā sver tikai divreiz mazāk nekā visi pārējie dzīvnieki šādā mežā. Zemes apgabalos ar mērenu klimatu skudru ir mazāk.

Skudru izmēri variē no 1 līdz 50 mm un vairāk. Mazākas skudras ir Monomorium (strādnieku ķermeņa garums sastāda 1—2 mm, mātītes un tēviņi 3—4 mm gari), Mycetophylax (1—3 mm) un Cyphomyrmex (1,5—3 mm) ģinšu sugas, un Temnothorax minutissimus suga (2——3 mm) no ASV, kura parazitē Leptothorax curvispinosus skudru kolonijās.

Viens no lielākajiem dzimtas pārstāvjiem ir Camponotus gigas suga, tās strādnieku garums sastāda 20 mm, tēviņu — 18 mm, karavīru — 28 mm, mātīšu —31 mm. Arī Dinoponera gigantea un Paraponera clavata sugās ir lieli īpatņi, kuri garumā sasniedz 25—30 mm. Dorylus ģints tēviņi ir ap 30 mm garumā, bet mātītes olu dēšanas periodā, kad vēders ir palielināts, ar kopējo ķermeņa garumu 50 mm. Taču lielākās skudras vēsturē ir fosilās Formicium sugas, kuru mātītes sasniedza 70 mm, un to spārni līdz 150 mm.

Skudru dzimta pieder pie plēvspārņu kārtas, kurā ietilpst arī bites un lapsenes, un pieder pie Vespoidea virsdzimtas vai atdalīta patstāvīgā virsdzimtā Formicoidea. Pēc filoģenētiskās analīzes datiem, skudras izveidojās no kādām Vespoidea lapsenēm krīta perioda vidū (apmēram pirms 110-130 miljoniem gadu), iespējams, bijušā superkontinenta Laurāzijas teritorijā. Pēc radniecības tuvāki skudrām ir Vespidae un Scoliidae. Radniecību starp lapsenēm (Vespidae) un skudrām pierāda ne tikai anatomiska un etoloģiska līdzība, bet arī 1967. gadā atrasts izraktenis Sphecomyrma freyi (pārejas forma no mezozoja  nogulām). Šī suga sevī apvieno kā skudru, tā arī lapseņu raksturīpašības. Izraktenis datēts ar vēlīno krīta periodu, apmēram pirms 80 miljoniem gadu. Vēlāk tika aprakstītas vēl dažas sugas, kuras apvienoja Sphecomyrminae apakšdzimtā skudru dzimtā.

Sphecomyrma freyi, iespējams, bija virszemes furažieri, taču daži zinātnieki, balstoties uz mūsdienu apakšdzimtu Leptanillinae un Martialinae īpatņu uzbūvi un uzvedību, uzskata, ka primitīvās skudras bija pazemes plēsēji. Pēc ziedaugu dominējošās lomas iestāšanās, apmēram pirms 100 miljoniem gadu, skudras sāk evolucionēt, ātrāk adaptējoties dažādiem ekoloģiskām nišām.

Krītu perioda skudru skaits bija neliels un sastāda apmēram 1% no kopējā kukaiņu sugu skaita. Skudras sāka dominēt terciārajā periodā pēc adaptīvas radiācijas. Starp visiem kukaiņiem, kuri tika atrasti oligicēna un miocēna izrakteņos, 20-40% sastāda skudras. No visiem eocēna laikmeta skudru ģintīm 10% nodzīvoja līdz mūsdienām. Ģints, kas sastopamas mūsdienās, sastāda 56% no visam ģintīm, kas ir atrasti Baltijas dzintarā (datējamas ar oligocēna sākumu) un 92% ģints no Dominikas dzintara (miocēna sākums).

Termīti, kurus dažreiz dēvē par baltajām skudrām, nav skudras. Tie pieder pie Isoptera kārtas un ir tuvāki radinieki prusakiem un dievlūdzējiem. Līdzīgi skudrām termīti ir sociāli kukaiņi, taču termīti ir nepilnas pārvērtības kukaiņi. Sociālo struktūru līdzīgumu starp termītiem un skudrām izskaidro konverģentā evolūcija.

Pēc dažādiem avotiem skudru dzimtā ietilpst no 4 līdz 5 izmirušām apakšdzimtām, kurās ietilpst 5 tribas, 121 ģints, un apmēram 600 izmirušo sugu. Pirmā mezozoja skudra bija atrasta 1967. gadā, kad Edvards Vilsons ar kolēģiem aprakstīja krīta perioda skudru Sphecomyrma freyi fosilijas no Ņūdžersijas (ASV) pludmales dzintara. Atradnes vecums apmēram 130 mlj gadu. Skudru paleontoloģiskā vēsture pēdējos gados intensīvi attīstās, taču daudzas skudru fosilijas ir slikti saglabājušās un to aprakstīšana ir apgrūtināta.

Skudru dzimta ietver 21 mūsdienu un 5 fosilas apakšdzimtas, 54 tribas, 378 ģintis, 12 470 sugas un 4515 pasugas. Pie skudru dzimtas apakšdzimtām var piederēt arī Armaniidae dzimta Armaniinae statusā.

Skudru klasifikācijas grūtības ir saistītas ar diviem fenomeniem: ar dvīņsugu un hibrīdu esamību. Ir diezgan daudz sugu, kuras gandrīz nevar atšķirt pēc ārējā izskata. Tā, suga, kura aprakstīta pēc dažu īpatņu anatomiskiem raksturīpašībām, nereti var sastāvēt no divām un pat vairākām reproduktīvi izolētām sugām. Šīs sugas atšķirt ir iespējams tikai ģenētiski vai pēc fermentatīvām īpašībām. Un pretēji, divas anatomiski atšķirīgas sugas nereti krustojas savā starpā un veido hibrīdus. Šo hibrīdu spēja reproducēties liek domāt, ka sugas nav atsevišķas, bet ir vienas sugas rases, jo krustotu atšķirīgu sugu pēcnācēji nav reproduktīvi spējīgi.

No citiem kukaiņiem skudras atšķiras pēc savas morfoloģijas: ar izlocītām ūsām, metapleirālā dziedzera esamību un ar stipri sašaurinātu otro abdominālo segmentu petiolas () mezglā. Petiola ir šaurs viduklis starp mezosomu un vēderu. Galva, mezosoma un vēders (abdomens) ir trīs atsevišķi ķermeņa segmenti. Mezosoma sastāv no trim segmentiem un viena vēdera segmenta, vēders ir segmenti pēc petiolas. Petiolu var veidot viens vai divi posmi, tie ir otrais vai arī otrais un trešais vēdera segmenti. Vēders un petiola kopā veido metasomu.

Līdzīgi citiem kukaiņiem skudrām ir eksoskelets, tas ir ārējais hitīna apvalks, kas nosaka formu un pasargā ķermeni. Nervu sistēma sastāv no vēdera nervu ķēdes, kas novietojas gar visu ķermeni un dažiem savstarpēji saistītiem nervu pinumiem. Svarīgākā nervu sistēmas daļa ir virsrīkles ganglijs, kurā veidojas laicīgas saiknes. To apjoms strādniekiem ir neliels (Formica pārstāvjiem 1/2 daļa), karalienēm tas ir mazāks un tēviņiem vēl mazāks.

Skudrām, kā arī vairākiem citiem kukaiņiem, ir fasetu acis, kas sastāv no daudzām sīkām actiņām jeb omatīdijiem. Skudru acs labi atšķir kustības, taču tai nav augsta izšķirtspēja. Bez saliktajām acīm skudrām ir trīs parastās actiņas, kuras novietotas uz galvas virsējās daļas. Tās ir nepieciešamas, lai noteiktu apgaismojuma līmeni un gaismas polarizāciju. Salīdzinot ar mugurkaulniekiem, daudzām skudrām ir viduvēja redze, bet dažas pazemes skudras ir pilnīgi aklas.

Ūsas, kas novietojas uz galvas, ir maņu orgāns, kas palīdz ķīmisko vielu, gaisa plūsmu un vibrāciju atrašanai, kā arī kalpo pieskaršanās signālu uztverei.

Skudru ģimene ir ilggadīga, augsti organizēta sabiedrība, kura sastāv no attīstībā esošiem īpatņiem (olas, kāpuri, kūniņas), pieaugušiem dzimumgataviem īpatņiem (tēviņi un mātītes) un bezdzimuma darba skudrām (bezdzimuma mātītes).

Skudru ģimenē ir viena vairoties spējīga mātīte (monoginija), vai vairākas mātītes, atkarībā no sugas un ģimenes lieluma (poliginija). Vienīgo ģimenes reprodukcijai spējīgo mātīti dēvē par karalieni vai par skudru mātīti. Tā atšķiras no pārējām ģimenes skudrām ar krūšu uzbūvi un lieliem izmēriem. Tām sākumā ir spārni, kurus mātītes sev atkož pēc apaugļošanas.

Tēviņi (ar dažiem izņēmumiem) dzimst no neapaugļotām olām un tiem ir tikai haploīdais hromosomu komplekts, kuru tie dabū no mātītes olšūnas.

Ģimenes lielāko daļu sastāda darba skudras (strādnieki), kas ir mātītes ar neattīstītu dzimumsistēmu. Salīdzinājumam, termītiem darbinieki var būt arī dzimumnenobrieduši tēviņi. Darbinieku galvenā loma ir rūpēšanās par ģimeni. Tiem nav spārnu, ir plakanāka krūšu uzbūve, mazākas acis, nekā mātītei, vai vispār reducētas, dažām sugām acu nav.

Skudras, līdzīgi visiem pārējiem plēvspārņiem, ir kukaiņi ar pilnu pārvēršanos (holometaboliju), tās iziet secīgas attīstīšanās stadijas: ola, kāpurs, kūniņa un imago (pieaugušais īpatnis). Kāpurs ir vienīgā augošā stadija.

Skudru vairošanās un izplatība notiek vienu reizi gadā, bet atsevišķām sugām — divas. Ir trīs iespējamie ģimenes veidošanas ceļi: patstāvīgs, īslaicīgs sociāls parazītisms un dubultošanās.

Pārošanās perioda laikā mātītes un tēviņi izlien no ligzdām un pulcējas pie ieejas, un pēc tam sāk kāpt uz jebkāda pacēluma, piemēram, augiem, kokiem, māju sienām, no kurienes uzlido gaisā. Kustīgāki tēviņi var uzlidot gaisā arī no zemes.

Mātītes un tēviņi no dažādām ligzdām pārojas gaisā vai uz zemes. Drīz pēc tām tēviņi mirst, bet apaugļotās mātītes aiziet meklēt vietu jaunajai ligzdai. Atrodot piemērotu vietu, mātīte izrok zemē nelielu kameru un sāk dēt olas. Dažos gadījumos šādu kameru taisa vairākas mātītes.

Skudru olas ir pavisam nelielas, sasniedzot 0,5 mm garumā, tās vienmēr ir apvienotas vienā kamolā. Kāpuri parādās nedēļu pēc dēšanas. Kamēr kāpuri ir mazi, tie paliek kopīgā kamolā, kļūstot lielākiem, tie grupējas atsevišķi vai pa vienam uz kameras grīdas, bet dažreiz (sīkām skudrām) piekaras pie kameras griestiem.

Pēc divām nedēļām kāpuri pārstāj augt un sāk pārvērsties kūniņā. Uz šo brīdi kāpuri ir lielāki par nākamām darba skudrām. Kamēr neparādās darbinieki, mātītes nemaz nebarojas. Dažam primitīvām sugām mātītes iziet no ligzdas uz sāk medīt kukaiņus. Taču vairākām sugām mātītes tā arī neiziet no ligzdas visu savu mūžu.

Pirmos kāpurus mātīte baro ar speciālu siekalu dziedzeru izdalījumiem; barošanai viņa izmanto tauku krājumu, ko uzkrāja vēl savā dzimtajā ligzdā. Tai sāk reducēties lidošanas muskulatūra, līdz izzūd pavisam. Parādoties pirmajām darba skudrām, tās iziet ārā un sāk meklēt barību. No šī brīža mātītes tikai dēj olas. Visu pārējo darbu pilda darba skudras.

Skudrām ir plaši izplatīts īslaicīga sociāla parazītisma paradums. Šādām sugām mātītes ir nedaudz mazākas, nekā skudrām, kuras veido ligzdas patstāvīgi. Piemēram, Formica polyctena skudru mātītes nespēj patstāvīgi izveidot jaunu ģimeni. Tam viņas izmanto citu skudru (piemēram, Formica fusca, Formica rufibarbis, Formica cinerea) darbiniekus. Jaunā Formica rufa mātīte meklē skudru ligzdu, kura zaudēja savu mātīti un sāk izmantot to. Cits piemērs, Lasius umbratus skudru mātīte meklē ligzdu, kurā ir sava mātīte, nonāk tajā, taču šīs ligzdas darba skudras nenogalina viņu, bet, pretēji, to uzskata par labāku un ļauj nogalināt esošo mātīti un aizņemt tās vietu. Kādu laiku abu sugu skudras sadzīvo kopā, taču pirmie šīs ligzdas iedzīvotāji bez mātītes izmirst un ienācēji pilnībā nomaina pirmos iedzīvotājus, pēc tam sāk pilnu ligzdas rekonstrukciju.

Acīmredzot lielas iepriekšējo divu izplatīšanās tipu mirstības dēļ skudrām attīstījās jauns ceļš: pamatģimenes kopienas dalīšanās un šo daļu patstāvīga attīstība. Ir vairāki dalīšanās varianti: 1. ģimenes sadalīšanās uz pusēm (hesmosis), 2. nelielas daļas atdalīšanās (pumpurošanās), kad attālumā no pamatligzdas veidojas jauna ligzda,  3. — ģimenes daļas ar dažiem darbiniekiem un jaunu mātīti sāk patstāvīgu ģimeni. Pumpurošanās veidu izmanto klejotājskudru ģimenes, piemēram, Eciton burchellii.

Carebara skudru mātītes no Malajām pirms aizlidošanas no ligzdas paķer līdzi dažus darbiniekus, kuri pieķeras pie mātīšu kājām ar žokļiem.

Skudru ģimenes eksistē diezgan ilgu laiku. Karaliene dzīvo līdz 20 gadiem, darbinieki var dzīvot līdz 1-3 gadiem, bet tēviņi savukārt dzīvo pavisam nedaudz, tikai dažas nedēļas. Karalienes dzīvo 100 reizes ilgāk par vairākiem vientuļiem līdzīga lieluma kukaiņiem.

Lai varētu saglabāt visas kolonijas sarežģīto struktūru, visu īpatņu vienotību un to spēju atpazīt pārējus kolonijas pārstāvjus, skudras izmanto trofolaksu (apēstas šķidras barības apmaiņa) un ķīmisku komunikāciju.

Skudras sazinās savā starpā ar feromonu palīdzību. Skudrām šāds saziņas veids ir labāk attīstīts, nekā pārējiem plēvspārņiem. Līdzīgi pārējiem kukaiņiem, skudras izmanto savas ūsiņas, lai uztvertu un atšķirtu smaržas. Pāra ūsiņas, uztverot smaržas, dod informāciju par smaržu intensitāti un virzienu. Tā kā skudras visu savu mūžu pavada uz zemes, tās virsma ir laba vieta, lai atstātu feromonu pēdas, kuras var uztvert citas skudras. To skudru sugu, kas meklē barību grupās, furažieris (skudra, kura atrod barību un nes to uz ligzdu) atzīmē savu ceļu atpakaļ uz ligzdu un pa šo ceļu nāk citas skudras, kas atkal atzīmē ar feromoniem savu ceļu atpakaļ uz ligzdu. Kad barības avots ir tukšs, skudras vairs neatzīmē šo ceļu un smarža pakāpeniski izzūd.

Šāda skudru uzvedība ļauj tām izturēt apkārtējas vides izmaiņas. Tā piemēram, ja noteikts ceļš līdz barībai ir bloķēts ar šķērsli, tādā gadījumā furažieri meklē citu ceļu līdz barībai. Ja ir atrasts jauns ceļš, tad skudra iezīmē savu jauno īsāko ceļu atpakaļ uz ligzdu.

Skudras izmanto feromonus ne tikai, lai iezīmētu ceļu. Traumēta skudra izdala trauksmes feromonu, kas pievilina citas skudras no attāluma un liek tiem uzbrukt pretiniekam. Dažas skudru sugas var izdalīt īpašu feromonus, kas apmāna pretiniekus un liek tiem kauties savā starpā.

Feromonus producē dažādi dziedzeri: Dūfurā dziedzeri, indīgi dziedzeri, pigīdija dziedzeri, kuri atveras uz vēdera augšējās virsmas, un sternālie dziedzeri, kas atveras vēdera apakšējā virsmā netālu no ānusa, kā arī mandibulārie dziedzeri, kuri atveras žokļu iekšējā virsmā. Feromoni arī tiek sajaukti ar šķidru barību un nodoti ar trofolaksu, izplatot informāciju par ģimeni. Tas ļauj citām ģimenes skudrām uzzināt, kas tagad ir nepieciešams ģimenei: trūkst barības vai ir jāapkalpo ligzdu. Tādu skudru ģimenēs, kur ir karalienes, darbinieki sāk audzināt jaunu karalieni ligzdā, ja pirmā neizdala nepieciešamos feromonus.

Skudras izmanto arī fiziskus komunikācijas signālus kombinācijā ar feromoniem. Piemēram, skudras var sazināties ar taktiliem (pieskāriena) stimuliem gadījumā, piemēram, ja prasa barību, kā arī izmanto skaņas. Visbiežāk skudras izdod čīkstošu skaņu, kura veidojas ar vēdera un mandibulu palīdzību. Skaņas tiek izmantotas arī, lai sazināties ar savas vai citas ģimenes skudrām. Pēc dažu zinātnieku domām, skudras ir gandrīz kurlas un neuztver skaņas viļņus gaisā; citi zinātnieki noliedz šo uzskatu.

Skudras ir diezgan jutīgas pret cietu ķermeņu vibrācijām. Piemēram, Camponotus ģints skudrām ir raksturīga klauvēšana ar vēderu un mandibulām pa koka virsmu. Dažas citas skudras veido skaņas ar stridulitruma (orgāns, kas atrodas uz izauguma starp postpetiolu un vēderu) palīdzību.

Vēl dažas citas skudru sugas ir spējīgas akustiskai komunikācijai kūniņu stadijā. Piemēram, Myrmica scabrinodis skudrām kūniņas ziņo par savu sociālu stāvokli skudrām, kas nodarbinātas ar aprūpi.




#Article 119: Ziloņu dzimta (217 words)


Ziloņu dzimta (Elephantidae) ir snuķaiņu kārtas (Proboscidea) zīdītāju dzimta, kas apvieno 2 mūsdienās dzīvojošas ģintis — Āfrikas ziloņus (Loxodonta) un Āzijas ziloņus (Elephas), un vairākas izmirušas ģintis. Pazīstamākās sugas dzimtā ir ziloņi un mamuti. Kopumā ziloņu dzimtas sugas ir lieli sauszemes dzīvnieki, kuriem ir gari snuķi un iespaidīgi ilkņi.

Ziloņu dzimtai un izmirušajām gomfoteru dzimtai (Gomphotheriidae) un mastodonu dzimtai (Mammutidae) ir bijis kopīgs priekštecis, no kura attīstījušās visas trīs dzimtas. Turklāt pirmās divas ir savstarpēji tuvāk radniecīgas. Ziloņu dzimta izveidojās miocēna laikā pirms 16 miljoniem gadu. Pirmie mamuti (Mammuthus) parādījās Āfrikā apmēram pirms 3 miljoniem gadu, bet pirms 120 000 gadiem tie sāka migrēt ziemeļu virzienā un piemēroties aukstākam klimatam. Toties Āfrikā palikušie mamuti lēnām attīstījās par mūsdienu ziloņiem, kas izplatījās arī Eiropas un Āzijas virzienā.

Analizējot vecākās fosilijas, ir pierādījies, ka visiem snuķaiņiem, sirēnām un damaniem ir bijis kopīgs ūdenī dzīvojošs priekštecis. Daļa zinātnieku ir izvirzījusi hipotēzi, ka šie dzīvnieki lielāko daļu laika pavadījuši zem ūdens, bet elpošanai izmantojuši snuķi, kuru turējuši izbāztu laukā no ūdens. Šāda īpašība joprojām piemīt mūsdienu ziloņiem, kas spēj nopeldēt šādā veidā apmēram 50 km un atrasties zem ūdens ar izbāztu snuķi līdz 6 stundām. Kopumā snuķaiņu sistemātika ir joprojām neskaidra un ik pa laikam tiek mainīta, atspoguļojot jaunākos zinātniskos atklājumus.

Ziloņu dzimta (Elephantidae)

Ar simbolu † ir atzīmētas izmirušās ģintis.




#Article 120: Peles (375 words)


Peles, peļu ģints (Mus) ir mazi grauzēju kārtas (Rodentia) dzīvnieki, kas pieder peļu dzimtas (Muridae) Vecās pasaules peļu apakšdzimtai (Murinae). Daudzas peļu sugas dzīvo kopā ar cilvēkiem vai nu kā kaitēkļi, vai reizēm kā mājdzīvnieki. Vislabāk zināmā suga ir parastā mājas pele (Mus musculus), kas ir arī populārs mājdzīvnieks. Peles ir visizplatītākais dzīvnieks, ko lieto laboratorijās dažādiem eksperimentiem, jo tās ir zīdītāji, tām ir daudzas kopīgas īpašības ar cilvēkiem, tās ir mazas, lētas un ātri vairojas. Ir ģenētiski izveidotas speciālas laboratorijas peles. 

Visas peļu sugas ir cēlušās Eirāzijā vai Āfrikā, apdzīvojot gan līdzenumus, gan kalnainos apvidus. Latvijā sastopama viena peļu ģints suga — mājas pele (Mus musculus). Pārējās četras Latvijā sastopamās peļu sugas pārstāv klaidoņpeļu ģinti (Apodemus).

Visas peles ir sīki grauzēji ar slaidu ķermeni, smailu purnu, lielām acīm un ausīm, garu asti. To ķermeņa garums ir 45—125 milimetrus. 
Kaut arī peles parasti pārtiek no augiem, sēklām un graudiem, tās ir visēdājas un barojas arī ar gaļu. Bada apstākļos novērojams kanibālisms. 

Nebrīvē pele var nodzīvot 2,5 gadus, savvaļā tā dzīvo apmēram 4 mēnešus, jo tiek intensīvi izmedītas. Peli medī kaķi, suņi, lapsas, putni, čūskas, daži kukaiņi un daudzi citi dzīvnieki. Tomēr pateicoties spējai dzīvot jebkādos apstākļos un dzīvot blakus cilvēkam, pele ir nākamais zīdītājs aiz cilvēka, kura ir ieņēmusi dzīves telpu visā pasaulē. Peles medī un ēd ne tikai dzīvnieki, Āfrikā un dažās vietās Āzijā peles lieto pārtikā arī cilvēki. Pele kā kaitēklis var būt ļoti nepatīkams, tā sabojā un apēd cilvēku savāktos graudus, tās izplata dažādas slimības un parazītus. Pele kļuva par galveno iemeslu, kādēļ cilvēks pieradināja kaķi.

Abu dzimumu peles dzimumbriedumu sasniedz 50 dienu vecumā, lai gan reizēm mātītes nobriest arī ātrāk. Peles vairojas visu gadu. Grūsnības periods ilgst 20 dienas. Parasti piedzimst 10—12 pelēni. Ja peles pārojas iekšēji (tuvradniecīgi), tad mazuļu metiens ir mazāks un grūsnības periods ilgāks. Ja sapārojas peles no dažādām saimēm vai dažādām sugām, tad metiens ir lielāks un grūsnības periods īsāks. Tikko dzimis pelēns sver 0,5—1,0 gramus. Tas ir kails, nevarīgs, acis un ausis ir ciet. Lai arī kanibālisms netiek novērots bieži, tomēr, ja peļu mātīte tiek iztraucēta pirmajās 2 dienās, tā var pelēnus nokost. Māte mazuļus zīda ar pienu pirmās 3 nedēļas, kad tie sasniedz apmēram 10—12 g. Beidzot zīdīt mazuļus, mātīte pēc 2—5 dienām atkal sapārojas.




#Article 121: Zebras (950 words)


Zebras ir Āfrikā dzīvojoši zirgu dzimtas (Equidae) dzīvnieki, kas pazīstami sava melni-balti svītrotā krāsojuma dēļ. To strīpas ir unikālas katram indivīdam. Zebras kā visi zirgu dzimtas pārstāvji ir sabiedriski dzīvnieki un mēdz veidot gan mazākus harēmus, gan lielus barus. Zebras parasti ir 2,3 m garas un 1,25—1,50 m augstas skaustā, to svars ir apmēram 300—400 kg. Zebru strīpojuma raksts ķermenim un krēpēm ir vienots. Krēpes ir īsas un vertikāli stāvošas. Zebras atšķirībā no saviem radiniekiem zirgiem un ēzeļiem nekad nav kļuvušas par īstiem mājdzīvniekiem.

Kopumā izšķir 3 veida zebras: tuksneša zebras (Equus grevyi), kas pieder tuksneša zebru apakšģintij (Dolichohippus), līdzenumu zebras (Equus quagga) un kalnu zebras (Equus zebra), kas pieder zebru apakšģintij (Hippotigris). Zebru apakšģints zebras ir ļoti attāli radinieki tuksneša zebrām. Pēdējās ir līdzīgākas ēzeļu apakšģintij (Asinus), toties līdzenuma un kalnu zebras ir līdzīgākas zirgu apakšģintij (Equus).

Zebras dzīvo gan savannā, gan mežos, gan krūmājos, tās ir sastopamas līdzenumos un kalnos, bet zebru dzīves telpa ir apdraudēta, izplešoties cilvēku saimnieciskajai telpai. Zebras ir arī iecienīts malumednieku mērķis, jo par nelaimi zebrām viņu skaistās, strīpainās ādas daudzi cilvēki vēlas redzēt savās mājās uz grīdas vai sienām. Visvairāk ir apdraudētas tuksnešu zebras un kalnu zebras. Līdzunumu zebrām ir plašākas iespējas atrast drošu dzīves vietu.

Vārds zebra ir cēlies no vecās portugāļu valodas — zevra, kas nozīmē savvaļas ēzelis.

Zebras kā apakšģints zirgu ģintij ir radušās pirms apmēram 4 miljoniem gadu. Zinātnieki ir pārliecinati, ka pirmā bija tuksneša zebra. ASV Aidaho štatā ir atrasti sena dzīvnieka kauli, kas pēc struktūras ir līdzīgi mūsdienu tuksneša zebras kauliem. Skeleta uzbūve ir kompakta, līdzīga zebrām, bet galva īsa un šaura, līdzīga ēzeļiem. Arī tuksneša zebrām galvaskauss ir līdzīgs ēzeļu galvaskausam.

Zebras ir melni vai tumši dzīvnieki ar baltām strīpām. Uz to vēderiem ir liels balts laukums. Dažām zebrām ir brūnas strīpas, kas kā ēna atrodas starp melnajām un baltajām strīpām. Zebras uzskata par tumšiem dzīvniekiem ar baltām strīpām (nevis otrādāk) vairāku iemeslu dēļ:

Fakts, ka lielākajai daļai zebru ir balts vēders, nenozīmē, ka zebras ir baltas ar tumšām svītrām, jo lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku ir gaiši vai balti vēderi un kājas.

Strīpas vienmēr ir vertikālas uz galvas, pleciem un kopumā uz ķermeņa, jauktas ar horizontālām svītrām uz gurniem un kājām. Daži zoologi uzskata, ka svītras strādā kā kamuflāža. Pirmkārt vertikālās svītras palīdz zebrai noslēpties augstajā savannas zālē, kas pirmajā mirklī šķiet absurdi, jo zāle nav ne balta, ne melna. Bet zebras galvenais ienaidnieks lauva ir krāsu akls. Teorētiski, ja zebra stāv nepakustoties zālē, tad lauva to nevar ieraudzīt. Turklāt zebras ir bara dzīvnieki, un ja daudzi strīpaini dzīvnieki stāv viens pie otra, plēsējam ir grūti izšķirt, kur viens dzīvnieks sākas un kur beidzas. Bars tam var izskatīties kā viens liels dzīvnieks. Tas apgrūtina lauvu izvēlēties medījumu, kuru īpatni atšķirt un nomedīt. Ja zebru bars sāk skriet un riņķot dažādos virzienos, tad lauvam var rasties grūtības saprast, kuras vertikālās strīpas kustas kurā virzienā, kas atkal apgrūtina plēsoņu izvēlēties upuri.

Strīpām zinātnieki piešķir arī seksualitātes nozīmi, tā kā katram indivīdam ir atšķirīgs raksts, tad strīpas ļauj atpazīt un izcelt kādu konkrētu zebru.

Nesenākas teorijas un pētījumi par zebru krāsu nozīmi ir pierādījuši, ka zebru vertikālās strīpas ir efektīvas, lai sajauktu galvu cece mušām. Alternatīvas teorijas uzskata, ka zebru svītras sakrīt ar zemādas tauku rakstu un kalpo kā kopīga termoregulācijas sistēma, kas stiprina teoriju par to, ka svītru raksts dod otram dzīvniekam informāciju par indivīda spēku un spēju turpināt dzimtu.

Zebru termoregulācijas sistēma ir ļoti efektīva Āfrikas klimatā, tās apspalvojums atstaro līdz 70% saules gaismas.

Tāpat kā citi zirgi zebras soļo, rikšo un lēkšo. Tās kopumā ir lēnākas nekā zirgi, tomēr izcilā izturība garās distancēs ļauj tām aizbēgt no vajātājiem. Ja zebru vajā plēsīgs dzīvnieks, tā skrien zigzag veidā, padarot medības plēsoņam grūtākas. Ja zebrai nav kur aizbēgt, tā sper, kož un, ceļoties pakaļkājās, sit ar priekškājām.

Zebrām ir lieliska redze. Zinātnieki ir pārliecināti, ka zebras redz krāsās. Kā visiem zirgiem, zebrām acis ir novietotas galvas sānu plaknēs, ļaujot pārredzēt plašu teritoriju. Zebrām ir arī nakts redze, lai gan tā nav tik labi attīstīta kā plēsoņām, tomēr to kompensē zebru labā dzirde.

Zebrām ir labi attīstīta dzirde, un zebru ausis ir lielākas nekā mājas zirgiem. Zebras kā visi zirgu dzimtas pārstāvji var pagriezt ausis jebkurā virzienā. Zebrām bez labas redzes un dzirdes ir arī laba oža un garšas sajūta.

Cilvēki ik pa laikam vēlas pieradināt zebras, īpaši lietošanai Āfrikā, jo zebras ir izturīgākas pret Āfrikas slimībām nekā zirgi. Piedevām zebras ir imūnas pret cece mušu kodieniem. Tomēr visi cilvēku mēģinājumi ir cietuši neveiksmi, tā kā zebras, salīdzinot ar zirgiem, ir neparedzamākas un tendētas uz paniku stresa situācijās. Tādēļ jebkura veida zebroīds — zebra jaukta ar zirgu vai ēzeli, ir daudz piemērotāks darbam un nebrīvei, nekā tīrasiņu zebra.

Anglijā zoologs — kolekcionārs lords Rotšilds lietoja zebras, lai tās vilktu viņa karieti. 1907. gadā ārsts Rosendo Ribeiro, kurš bija pirmais ārsts Nairobi Kenijā, lietoja zebru, lai jāšus dotos mājas vizītēs. 

Cilvēks ar savu darbību jau labu laiku apdraud zebru populāciju. Tās joprojām tiek medītas skaisto ādu dēļ. Kāpas kalnu zebras bija tik masveidīgi izmedītas, ka  bija saglabājušies tikai kādi 100 īpatņi. Kopš tā laika, izveidojot rezervātus un aizliedzot medības, to skaits ir pieaudzis apmēram līdz 700 īpatņiem, kas joprojām ir neliels, un ir jādara viss iespējamais, lai nosargātu šo sugu.

Cilvēki apdraud arī tuksnešu zebras. Medības un dzīvu īpatņu ķeršana, lai tos pārdotu, ir samazinājusi zebru skaitu līdz kritiskai robežai. Lai arī līdzenuma zebru skaitliski ir visvairāk, to teritorijas samazina cilvēku lauksaimnieciskā darbība un malumednieki tās medī kā ikvienu citu zebru. Kvagas, kas vēl dzīvoja 19. gs. beigās, mūsdienās ir izmirušas.

(†) - izmirusi organismu grupa

 (Equus grevyi)
Image:Hartmann zebra hobatere S.jpg|Kalnu zebra (Equus zebra)
Image:Equus quagga (xndr).jpg|Līdzenumu zebra (Equus quagga)
Image:Quagga photo.jpg|Kvaga (Equus quagga quagga), 1870.g. foto Londonas zoodārzā




#Article 122: Cilvēks (1300 words)


Cilvēks, precīzāk saprātīgais cilvēks (Homo sapiens), ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē. Cilvēks pieder pie hominīdu (Hominidae) dzimtas, cilvēku (Homo) ģints. Mūsdienās vienīgā sastopamā H. sapiens pasuga ir H. sapiens sapiens. Vēl pavisam nesen uzskatīja, ka neandertālietis (Homo sapiens neanderthaliensis) ir otra šīs sugas pasuga, kura izzuda pirms apmēram 30 000 gadu. Tomēr pēc DNS izpētes atšķirības ir pārāk lielas, lai neandertāliešus varētu uzskatīt par cilvēkiem. Savukārt dati, kas norāda uz vairoties spējīgu pēcnācēju radīšanas iespēju starp abām pasugām, liecina, ka tās tomēr pieder vienai sugai.

No latīņu valodas Sapiens nozīmē gudrs, kas pamatā norāda uz cilvēka spēju domāt. Cilvēkiem ir augsti attīstītas smadzenes, kas tam dod iespēju abstrakti domāt, lietot valodu, apzināties savu esamību, kā arī veidot kompleksu kultūru un izmantot to, lai pielāgotos apkārtējai videi.

Cilvēku pārvietošanās uz divām kājām savienojumā ar veiklām piecpirkstu rokām un attīstītām smadzenēm dod cilvēkam iespēju izgatavot un izmantot sarežģītas ierīces, kuru plašā izmantošana atšķir cilvēkus no citām sugām.

Cilvēks ir sociāla būtne. Cilvēki rada kompleksas sociālas struktūras, kas sastāv no atsevišķām grupām, kas savā starpā sacenšas vai sadarbojas. Atsevišķām cilvēku grupām parasti ir vienoti uzskati, mīti, rituāli, vērtības, sociālās normas, kas kopumā veido šo grupu kultūru.

Viena no kultūras sastāvdaļām ir reliģija. Reliģijās kā nozīmīgu cilvēka daļu parasti postulē dvēseli, kas parasti tiek uzskatīta par nemirstīgu arī pēc cilvēka fiziskās nāves. Cilvēku ar dvēseles, sirdsapziņas u.c. palīdzību raksturo arī daudzi filozofijas virzieni.

Homo sapiens pasugas Homo sapiens sapiens gēni ir par gandrīz 99% identiski šimpanzes gēniem. Atšķirība starp cilvēka un šimpanzes gēniem ir aptuveni 10 reižu mazāka nekā atšķirība starp žurkas un peles gēniem.

Vārdu cilvēki parasti lieto, lai apzīmētu jebkuru specifisku cilvēku grupu. Kad runa ir par cilvēku grupu, kam piemīt kopīgas etniskas, kulturālas vai nacionālas iezīmes, lieto vārdu tauta.

Vārdu cilvēks atkarībā no situācijas lieto, lai apzīmētu visu cilvēku sugu vai arī atsevišķu tās indivīdu. Lai apzīmētu vienu indivīdu, lieto arī vārdu persona (latviešu valodā šo vārdu biežāk lieto formālajā leksikā, sevišķi juridiskos dokumentos).

Vīriešu dzimuma bērnus sauc par zēniem, bet sieviešu — par meitenēm.

Cilvēka dzīves cikls ir līdzīgs kā citiem zīdītājiem, kuriem ir placenta. Cilvēki ir dzīvdzemdētāji. Par cilvēka ķermeņa aizsākumu var uzskatīt apaugļotu olšūnu jeb zigotu. Zigota parasti izveidojas, kad dzimumakta rezultātā sievietes ķermenī savienojas spermatozoīds un olšūna. Tomēr mūsdienās reizēm tiek izmantota arī ārpusdzemdes apaugļošana. Sievietes dzemdē zigota sāk dalīties, ar laiku pārtopot par embriju, kas trīsdesmit astoņu nedēļu laikā attīstās par cilvēka augli. Dzemdību laikā auglis tiek izgrūsts no mātes ķermeņa un pirmo reizi sāk patstāvīgi elpot. Kopš šī mirkļa vairums sabiedrību atzīst jaundzimušo par personu, kuru pilnā mērā aizsargā likums. Tomēr dažās sabiedrībās personas tiesības tiek attiecinātas arī uz cilvēka augli vai pat zigotu.

Salīdzinājumā ar citām sugām cilvēka dzemdības ir relatīvi sarežģītas. Nereti dzemdību process ilgst 24 vai vairāk stundas un tā laikā var tikt ievainota gan māte, gan bērns. Pastāv risks, ka dzemdībās var mirt māte vai bērns, vai abi. Mātes un jaundzimušā mirstības līmenis tiek uzskatīts par vienu no sabiedrības labklājības rādītājiem. 20. gadsimta laikā daudzās sabiedrībās veiksmīgu dzemdību skaits ir ievērojami pieaudzis, pateicoties medicīnas sasniegumiem. Tomēr paša dzemdību procesa medicīniskošana saskaņā ar dažām teorijām tiek kritizēta, uzsverot dzemdību dabīgo un normālo raksturu.

Jaundzimušie pēc 9 mēnešu iznēsāšanas perioda parasti sver 3—4 kilogramus un ir 50-60 centimetrus gari. Piedzimšanas mirklī tie ir izteikti bezpalīdzīgi, bet turpina augt un attīstīties vairākus gadus, sasniedzot dzimumbriedumu apmēram 12-15 gadu vecumā. Zēni turpina augt arī pēc šī vecuma, sasniedzot lielāko auguma garumu apmēram 18 gadu vecumā.

Cilvēka dzīves ciklu var nosacīti iedalīt vairākos posmos: bērnība, pusaudža vecums, briedums un vecums. Katru no šiem posmiem analītisku iemeslu dēļ nereti iedala vēl sīkāk. Šo posmu garums un it sevišķi brieduma un vecuma ilgums nav fiksēts.

Sagaidāmā dzīves ilguma ziņā starp sabiedrībām pastāv ievērojamas atšķirības. Sagaidāmais dzīves ilgums dzimšanas brīdī Amerikas Savienotajās Valstīs 2006. gadā ir 77,6 gadi, Singapūrā — 84,29 gadi sievietēm, bet 78,96 gadi — vīriešiem. Tai pat laikā Botsvanā, galvenokārt AIDS izplatības dēļ, sagaidāmais dzīves ilgums ir tikai 30,99 gadi vīriešiem un 30,53 gadi sievietēm.

Saskaņā ar ANO datiem 2002. gadā pasaulē bija 210 000 cilvēku, kuru vecums pārsniedz 100 gadus. Patlaban maksimālais cilvēka dzīves ilgums ir apmēram 120 gadi un ir paredzams, ka tas ar laiku pieaugs. Visā pasaulē uz katrām 100 sievietēm, kuru vecums ir pāri 60 gadiem, ir 81 tāda pat vecuma vīrietis un starp visvecākajiem uz katrām 100 sievietēm ir 53 vīrieši.

Nepastāv vienots uzskats par to, sākot ar kuru mirkli dzīves ciklā iespējams jau runāt par pilntiesīgu personu, kā arī par to, vai persona eksistē pirms apaugļošanās vai pēc nāves. Cilvēku sabiedrībām ir raksturīgas bēru ceremonijas, kuras bieži vien ir saistītas ar uzskatiem par dzīvi pēc nāves un/vai personas nemirstību.

Bioloģiski cilvēkus definē kā Homo sapiens sugas hominīdus. Vienīgā pastāvošā Homo sapiens pasuga ir Homo sapiens sapiens.

Pēc DNS analīzēm pie cilvēku sugai līdzīgām sugām pieder šimpanzes un gorillas, arī orangutani. Lēš, ka cilvēku radurakstu līnija no šimpanžu līnijas atdalījās pirms aptuveni pieciem miljoniem gadu, no gorillu — pirms aptuveni astoņiem miljoniem. 2001. gadā Čadā tomēr tika atrasts galvaskauss, kas, iespējams, liecina par agrāku cilvēku un cilvēkveidīgo pērtiķu līnijas sadalīšanos.

Pastāv divas nopietnas teorijas par mūsdienu cilvēku evolūciju. Vienas izcelsmes hipotēzē apgalvots, ka mūsdienu cilvēks attīstījās Āfrikā un vēlāk aizstāja hominīdus citās pasaules daļās. Multireģonālā hipotēze savukārt vēstī, ka mūsdienu cilvēks vismaz daļēji radās no savstarpēji neatkarīgām hominīdu grupām. Pastāv arī teorija, kas apvieno šīs divas hipotēzes. Tajā apgalvots, ka mūsdienu cilvēks pamatā ir Āfrikas izcelsmes, taču dažādās sabiedrībās notikusi sajaukšanās ar citām hominīdu grupām un to asimilācija.

Cilvēku evolūciju raksturo vairākas svarīgas iezīmes:

Vairāku reliģiju pārstāvji nepiekrīt evolūcijas teorijai: skat. Kreacionisms.

Cilvēka seksualitāte ne tikai nodrošina vairošanos, bet arī pilda nozīmīgas sociālas funkcijas, radot fizisku tuvību, saites un hierarhiju indivīdu vidū. Seksuālu iekāri cilvēks piedzīvo kā fizisku tieksmi, ko bieži pavada spēcīgas emocijas — gan pozitīvas (kā mīlestība vai ekstāze), gan negatīvas (kā greizsirdība).

Bieži vien tiek uzskatīts, ka cilvēka seksualitāte lielā mērā balstās bioloģiskos mehānismos un tāpēc seksuālo dziņu apspiešana neizbēgami noved pie dažādām psiholoģiskām un fizioloģiskām problēmām. Tomēr seksualitātes līmenis un izpausmes dažādās sabiedrībās ievērojami atšķiras, tādējādi norādot uz ārkārtīgi lielo kultūras ietekmi uz seksualitāti. Tā, piemēram, antropologs Karls Haiders (Karl Heider) apraksta Jaungvinejā dzīvojošo dani sabiedrību. Tajā ne tikai pastāv sociālas normas, kas nosaka ilgstošus atturības periodus (līdz pieciem gadiem), bet arī nav novērojamas nekādas pazīmes, ka atturēšanās no seksa izraisītu jebkādas psiholoģiskas vai fizioloģiskas sekas.

Cilvēku seksuālā izturēšanās ir daudz sarežģītāka nekā dzīvniekiem. Ar seksuālo dzīvi saistītās izvēles parasti ir saistītas ar attiecīgā laika un vietas kultūras normām - gan attiecībā uz dzimumdzīves uzsākšanas vecumu, gan partneru izvēli, dzimumu un skaitu, gan dzimumdzīves formām.

Ar seksualitāti daļēji ir saistītas laulības. Lielākā daļa kultūru atzīst poligāmiju kā institucionalizētu kopdzīves formu. Saskaņā ar Džordža P. Mērdoka (George P. Murdock) izveidoto Etnogrāfisko atlasu no 1231 mūsdienu sabiedrības (1960.-1980. gada dati) 186 var uzskatīt par galvenokārt monogāmām, 453 par tādām, kur reizēm tiek piekopta poligīnija, bet 588 sabiedrībās poligīnija ir plaši izplatīta. Četrās sabiedrībās tiek novērota poliandrija.

Cilvēka ķermeņa izskatam ir ļoti liela nozīme kultūrā. Visās cilvēku sabiedrībās novērojama rotāšanās ar rotaslietām, apģērbu, tetovējumiem, kosmētiku un citiem paņēmieniem. Svarīgs ir arī matu sakārtojums un krāsa. Indivīda vizuālais novērtējums var nopietni ietekmēt viņa dzīvi.

Liela nozīme cilvēku dzīvē ir arī regulārai pārtikas un ūdens uzņemšanai. Tāpat kā citiem dzīviem organismiem ilgstoša pārtikas neuzņemšana noved pie izsalkuma un bada, savukārt ūdens neuzņemšana — pie slāpēm un atūdeņošanās. Gan bads, gan atūdeņošanās var izraisīt nāvi. Cilvēks bez pārtikas spēj izdzīvot vairāk nekā divus mēnešus, bet bez ūdens — tikai aptuveni 14 dienas.

Uz ēšanas un dzeršanas īpašo vietu cilvēku sabiedrībās norāda detalizētie un ļoti dažādie noteikumi attiecībā uz ēdiena sagatavošanu, lietām, ko atļauts ēst vai dzert, bet ko — aizliegts, kā arī par veidu, kā un kādās situācijās sagatavotais ēdiens vai dzēriens būtu jālieto.

Pieaugušajam diennaktī nepieciešams vidēji ap 7—8 stundām miega, bērnam — 9—10 stundas. Vecāki cilvēki parasti guļ 6—7 stundas.




#Article 123: Āfrika (1828 words)


Āfrika ir otrs lielākais kontinents pasaulē aiz Eirāzijas gan pēc platības, gan pēc iedzīvotāju skaita. Nereti pie Āfrikas pieskaita arī tās tuvumā esošās salas, un kopā ar tām Āfrikas platība ir 30 221 532 km² (20,3% no visas sauszemes platības pasaulē). 2009. gadā Āfrikā dzīvoja mazliet vairāk par miljardu iedzīvotāju (14,7% no visiem pasaules iedzīvotājiem). Āfrikas ziemeļus apskalo Vidusjūra, ziemeļaustrumos Āfriku no Āzijas atdala Suecas kanāls un Sarkanā jūra. Dienvidaustrumos Āfrikas krastus apskalo Indijas okeāns, bet rietumos — Atlantijas okeāns. Āfrikā ir 54 valstis, kuras sagrupētas piecos reģionos. Šie reģioni ir Ziemeļāfrika, Rietumāfrika, Centrālā Āfrika, Austrumāfrika un Dienvidāfrika. 32 Āfrikas valstis ir 50 nabadzīgāko valstu sarakstā.

Āfrika, īpaši centrālā Austrumāfrika, tiek uzskatīta par hominīdu, tai skaitā arī cilvēku izcelsmes vietu. Āfrikas ziemeļu daļā atrodas, iespējams, pasaulē garākā upe — Nīla. Citas lielas un nozīmīgas Āfrikas upes ir Nigēra un Kongo. Sahāras tuksnesis, kas aizņem aptuveni vienu ceturto daļu no kontinenta kopējās platības, ir pasaulē lielākais tuksnesis. Pasaulē otrais lielākais saldūdens ezers ir Viktorijas ezers.

Āfriku šķērso ekvators, kas to sadala divās gandrīz vienādās daļās. Līdz ar to lielākā daļa no kontinenta atrodas starp Ziemeļu un Dienvidu tropu loku, tādēļ kontinentam ir raksturīgs silts tropu klimats.

Senie grieķi Āfriku dēvēja par Lībijas kontinentu. Tiek uzskatīts, ka pirmie, kas kontinentu dēvēja par Āfriku, bija romieši. Iespējams, šis nosaukums ir cēlies no latīņu vārda aprica, kas nozīmē saulains. Cita teorija apgalvo, ka kontinenta nosaukums ir cēlies no grieķu vārda aphrike, kas nozīmē bez aukstuma. Sākotnēji nosaukums Āfrika tika attiecināts tikai uz Ziemeļāfrikas krasta līniju. Tikai vēlāk, kad sāka dziļāku kontinenta izpēti, nosaukums tika saistīts ar visu kontinentu. Vēl viena teorija par to, kā ir radies kontinenta nosaukums, ir saistīta ar berberu cilti afrigi, kas senatnē apdzīvoja Āfrikas ziemeļu krastu. Eiropieši nosauca šo zemi par Āfriku, jo ar šo cilti esot bijis pirmais kontakts.

Ir vispārēji atzīts, ka Āfrika ir cilvēku dzimtene. Tiek uzskatīts, ka šeit pirmie cilvēki radās aptuveni pirms 2,3—2,4 miljoniem gadu. Arheoloģiskajos izrakumus vairākās vietās Austrumāfrikā un Dienvidu Āfrikā ir atrastas liecības, kas pierāda šo apgalvojumu. Tādēļ tiek uzskatīts, ka cilvēki citos kontinentos ir nonākuši, izceļojot no Āfrikas.

Āfrika ilgstoši bija eiropiešiem nezināma zeme, ja neskaita tās ziemeļu piekrasti. To regulāri apmeklēja grieķi kā tirgotāji un ceļotāji, romieši kā iekarotāji, vandaļi kā sirotāji. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos šī Āfrikas daļa bija pārņēmusi kristietību. Taču, sākot ar 7. gadsimtu, līdz ar arābu iekarojumiem šeit par dominējošo ticību pamazām kļuva islāms. Kristietība spēja saglabāties tikai Etiopijā kā valdošā reliģija un Ēģiptē kā minoritāte.

Visu 15. gadsimtu portugāļi apguva Āfrikas rietumu piekrasti, pakāpeniski virzoties uz dienvidiem. 1488. gadā Bartolomeo Diašs pirmo reizi apbrauca Labās Cerības ragu kontinenta dienvidos. 1497. un 1498. gadā Vasko da Gama, apceļojot Āfriku no dienvidiem, šķērsoja Indijas okeānu un atklāja jūrasceļu uz Indiju. Arābi apguva kontinenta austrumu piekrasti, atšķirībā no eiropiešiem, kas rietumu piekrastē sāka parādīties tikai 15. gadsimtā. Dziļāka Āfrikas izpēte sākās pēc tam, kad 1455. gadā Romas pāvests ar bullu atzina portugāļu monopolu uz to. 

Kopš 15. gadsimta kā viena no aktivitātēm, ko eiropieši uzsāka, nostiprinoties Āfrikā, bija vergu tirdzniecība. To gan daudz agrāk bija uzsākuši arābi austrumu piekrastē. Vergus — vīriešus, sievietes un bērnus veselām kolonām tie iepirka no vietējo cilšu vadoņiem un piegādāja tos Vidējo Austrumu zemēm un pat Ķīnai.
Eiropiešu vergu tirgotāji afrikāņus aizveda ar kuģiem un pārdeva jaunatklātajās zemēs Amerikā kā lētu darbaspēku. Līdz 19. gadsimta 70. gadiem kā vergi tika izvesti ap 10 miljoniem cilvēku uz Ameriku un ap 18 miljoniem — uz arābu zemēm. Daudzi no viņiem gāja bojā. Par šiem notikumiem liecina vietu nosaukumi, piemēram, Vergu Krasts — līcis Beninas piekrastē.

Vēl 19. gadsimta sākumā lielākā daļa kontinenta iekšzemes bija neizzināta. Gadsimta vidū Apvienotā Karaliste un Francija sūtīja vairākas ekspedīcijas, lai to izpētītu. Gadsimta 70-80. gados Āfrika (izņemot Etiopiju un Libēriju) tika sadalīta Eiropas lielvalstīm piederošās kolonijās vai protektorātos.

Pēc Otrā pasaules kara Āfrikas valstīs sākās neatkarības kustības. 1951. gadā neatkarību ieguva Lībija, 1956. gadā — Maroka un Tunisija, bet 1957. gadā — pirmā valsts Subsahāras Āfrikā — Gana. Turpmāko desmit gadu laikā neatkarību ieguva lielākā daļa Āfrikas valstu. 1962. gadā pēc Neatkarības kara Francija atzina Alžīrijas neatkarību. 1965. gadā Rodēzijas balto mazākuma valdība vienpusēji pasludināja neatkarību, kuru neatzina ne Lielbritānija, ne kāda cita valsts. Pēc bruņota konflikta ar melnādaino militārajiem grupējumiem un sekojošajām sarunām 1980. gadā tika pasludināta Zimbabves Republikas neatkarība. Pēc Neļķu revolūcijas Portugālē 1974. gadā neatkarību ieguva Angola, Gvineja-Bisava un Mozambika.

Pēc platības Āfrika ir otrs lielākais kontinents pasaulē. Tās kopējā platība, ieskaitot salas, ir 30 244 050 km². Ziemeļu-dienvidu virzienā Āfrikas garums ir aptuveni 8000 km, bet rietumu-austrumu virzienā tās platums ir aptuveni 7400 km. Ziemeļu galējais punkts ir Abjada rags, kas atrodas Tunisijā, bet dienvidu galējais punkts ir Adatas rags, kas atrodas Dienvidāfrikā. Galējais cietzemes austrumu punkts ir Hāfūna rags Somālijā, bet galējais rietumu punkts ir Zaļais rags Senegālā. Līdz Suecas kanāla izbūvēšanai Āfrika ziemeļaustrumos bija savienota ar Āzijai piederošo Sīnāja pussalu. Paradoksāli, ka Āfrikas krasta līnijas garums, kas ir aptuveni 30 500 km, ir mazāks nekā Eiropas krasta līnijas garums. Tas ir tāpēc, ka Āfrikā nav izteiktu līču, kuri iestieptos sauszemē, vai iekšējo jūru.

Pie Āfrikas krastiem atrodas vairākas salas, kuras tiek saistītas ar kontinentu. No tām pārliecinoši vislielākā ir Madagaskara, kas ir arī viena no lielākajām salām pasaulē. Indijas okeānā vēl ir Seišelas, Sokotra, Komoras, Majota, Maurīcija un Reinjona. Savukārt rietumos, Atlantijas okeānā, atrodas Santome un Prinsipi, Bioko, Bižagošu arhipelāgs, Zaļā raga salas, Kanāriju salas, Madeira un Azoru salas.

Āfrikas reljefu galvenokārt veido līdzenumi un plakankalnes. Kontinenta vidējais augstums ir 750 m virs jūras līmeņa. 39% no teritorijas atrodas no 200 līdz 500 m virs jūras līmeņa, 28% — no 500 līdz 1000 m, 19% — no 1000 līdz 2000 m, bet tikai 4% — augstāk par 2000 m virs jūras līmeņa. Savukārt zemienes aizņem tikai aptuveni 10% no teritorijas, galvenokārt piekrastē. Āfrikas ziemeļos lielāko daļu veido Sahāras līdzenums ar atsevišķiem pacēlumiem (Tībestī kalniene, Ahagars, Marras kalni, Tasili plato un citi). Kontinenta iekšzemes reģionos atrodas plašas ieplakas, piemēram, Kongo ieplaka, Kalahari un Lielais Karū, kuras ierobežo plakankalnes. Augstienes un nomatkalnu grēdas galvenokārt ir izvietojušās kontinenta malās: ziemeļrietumu piekrastē atrodas Atlass, austrumos — Etiopijas kalniene (ziemeļaustrumu ir zemākā vieta Āfrikā — Asala ezers, kas atrodas 150 m zem jūras līmeņa), dienvidos — Drakonu kalni. Āfrikas centrālajā daļā lielākie kalni ir Mitumbas kalni un Adamavas kalni.

Ar ūdeņiem visbagātākā teritorija Āfrikā ir ekvatoriālā josla, bet vismazāk to ir tropu joslā. Virszemes ūdeņu tikpat kā nav Sahāras tuksnesī. Vairākums Āfrikas upju pieder Atlantijas okeāna baseinam un ūdeni gūst pārsvarā no nokrišņiem. Āfrikas lielākās upes ir Nīla, Kongo un Nigēra.

Āfrikā ir daudz lielu ezeru. Vairums no tiem atrodas Austrumāfrikā. Lai gan gaisa temperatūra ir augsta un tāpēc arī ūdens iztvaikošana liela, visi lielie Āfrikas ezeri ir saldūdens ezeri. Dziļākie Āfrikas ezeri izvietojušies šaurās Zemes garozas ieliecēs Āfrikas lielo lūzumu zonā. Tie ir ļoti dziļi. Pats dziļākais ir Tanganjikas ezers, kurš šai ziņā ieņem otro vietu pasaulē aiz Baikāla.

Āfrikā ir 54 valstis, kuras sagrupētas pa pieciem Āfrikas reģioniem. Šie reģioni ir Ziemeļāfrika, Rietumāfrika, Centrālā Āfrika, Austrumāfrika un Dienvidu Āfrika.

Pirms daudziem miljoniem gadu Āfrikas kontinents bija daļa no Gondvanas lielkontinenta.

Āfrikas kontinenta virsa ir veidojusies ļoti sen. Gandrīz visa kontinenta pamatnē atrodas Āfrikas platforma, ko veido pat līdz 3 miljardiem gadu veci ieži. Tāpēc kontinenta virsa ir samērā līdzena — pārsvarā tās ir plakankalnes, kas atrodas visai augstu virs jūras līmeņa. Kalnu grēdas paceļas tikai pašos Āfrikas ziemeļos un dienvidos.

Ziemeļdaļā platformu sedz nogulumiežu slāņi. Šo Āfrikas daļu senatnē ir klājusi jūra. Kontinenta dienviddaļā zemes virspusē atrodas kristāliskie ieži.

Āfrikas austrumdaļa krasi atšķiras no pārējā kontinenta. Šeit stiepjas tā saucamā lielo lūzumu jeb riftu zona. Tā sākas Sarkanajā jūrā, šķērso augsto Etiopijas kalnieni un turpinās dienvidu virzienā. Lūzumzonā izvietojušies vairāki šauri, gari un dziļi ezeri. Tie veido ezeru virkni, kas no pārējā kontinenta norobežo Austrumāfrikas plakankalni. Šeit atrodas arī kontinenta augstākā virsotne — Kilimandžāro. Zemes garoza Austrumāfrikā ir nemierīga. Notiek zemestrīces, vairākas kalnu virsotnes ir vulkāni, kas vēl pavisam nesen ir darbojušies.

Ja hipotēze par litosfēras plātņu pārvietošanos ir pareiza, tad iespējams, ka Austrumāfrikā veidojas Pasaules okeāna jauna ieplaka. Paies simtiem tūkstošu gadu, un, lūzumiem paplašinoties, ūdens no Sarkanās jūras ieplūdīs visā lūzumzonas garumā līdz pat Mozambikas jūras šaurumam. Austrumāfrika tiks nošķirta no pārējā kontinenta, un izveidosies jauna jūra.

Āfrika ir ļoti bagāta ar derīgajiem izrakteņiem. Daudzas to atradnes ir vienas no lielākajām pasaulē. Āfrikas ziemeļdaļa, ko klāj nogulumiežu sega, ir bagātāka ar naftu un fosforītiem. Dienviddaļā, kur virszemē atsedzas senie ieži, vairāk ir dažādu rūdu — īpaši daudz ir vara, mangāna, alvas, dzelzs rūdas. Šeit atrodas pasaulē bagātākās dimantu atradnes. Nozīmīgas ir arī zelta un urāna atradnes.

Lielāko daļu derīgo izrakteņu nepārstrādā uz vietas Āfrikā, bet gan transportē uz Ameriku un Eiropu. Āfrikas valstīm daudz izdevīgāk būtu tos pārstrādāt savā zemē.

Āfrikā ir divas ekozonas. Lielākā no tām ir afrotropiskā ekozona, kas aizņem teritoriju uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Uz ziemeļiem no Ziemeļu tropu loka atrodas palearktiskā ekozona. Dažreiz vēl izšķir Madagaskaras ekozonu, jo šajā salā dzīvo ļoti daudzi dzīvnieki un aug augi, kas ir endēmiski. Āfrikā ir ļoti daudzveidīga un bagāta dzīvā daba.

Pēdējā gadsimta laikā iedzīvotāju skaits Āfrikā ir pieaudzis eksponenciāli. 1950. gadā Āfrikā dzīvoja aptuveni 221 miljons iedzīvotāju, bet 2009. gadā iedzīvotāju skaits pārsniedza jau 1 miljardu. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Nigērijā (148 miljoni), Etiopijā (82 miljoni) un Ēģiptē (79 miljoni). Vairums Āfrikas valstīs vidējais dzīves ilgums ir mazāks par 50 gadiem.

Gandrīz visas Āfrikas valstis var iedalīt divās lielās grupās — valstīs, kurās pārsvarā audzē vienu kultūraugu, un valstīs, kuru teritorijā ir bagātīgas derīgo izrakteņu iegulas.

Valstīs, kur galvenā nozare ir lauksaimniecība, turklāt vienas kultūras audzēšana, audzē vai nu kafijkokus, kokvilnu, vai kādu citu sugu. Šī kultūra tiek audzēta milzīgajās plantācijās un eksportēta uz Eiropu vai Ameriku. Piemēram, Ugandā audzē galvenokārt kafijkokus, Senegālā — zemesriekstus, Ganā — kakaokokus, Sudānā — kokvilnu, Tanzānijā — garšvielas. Lesoto audzē Angoras kazas, no kuru vilnas iegūst mohēras dziju.

Vairums valstu, kas ir bagātas ar derīgajiem izrakteņiem, tos parasti uz vietas — savā valstī — nepārstrādā, bet gan izved uz citiem kontinentiem. Tur derīgos izrakteņus pārstrādā izejvielās, no kurām izgatavo visdažādākās preces. Pēc tam šo gatavo produkciju — degvielu, ķīmiskās rūpniecības preces, metāla izstrādājumus valstis pērk par daudzkārt augstāku cenu.

Piemēram, Botsvāna izved dimantus, Gvineja — alumīnija rūdu, Zambija — vara rūdu, Alžīrija un Lībija — naftu. Kongo un Gabona pasaules tirgum piegādā vērtīgu koksni.

Elektroenerģiju vairums valstu iegūst hidroelektrostacijās, kas uzbūvētas pie upēm. Saimniecības attīstību daudzās valstīs kavē transporta ceļu trūkums. Kolonizatoru uzbūvētie dzelzceļi un autoceļi saista tikai galvenās derīgo izrakteņu ieguves vietas ar tuvākajām ostām okeāna piekrastē. Pārējā teritorijā nekādi ceļi netika ierīkoti.

Daudzās valstīs saimniecībai nelabvēlīgi ir arī dabas apstākļi, piemēram, sausums. Tas visai bieži piemeklē vairākas Āfrikas valstis. Arī klejotājsiseņu uzbrukumi tīrumiem un dārziem nodara lielu postu. Saimniecības attīstību nesekmē biežās savstarpējās nesaskaņas starp tautām un valstīm, nereti tās pāraug karā.

Tikai nedaudzās Āfrikas valstīs — Ēģiptē, Nigērijā, Dienvidāfrikā — ir attīstīta saimniecība ar daudzām nozarēm. Derīgie izrakteņi un lauksaimniecības produkcija tiek pārstrādāta uz vietas. Vidusjūras piekrastes valstis — Alžīrija un Tunisija, kā arī Maroka tuvējās Eiropas ietekmē cenšas veidot daudzpusīgu saimniecību.




#Article 124: Inerce (233 words)


Inerce ir jebkura ķermeņa īpašība saglabāt relatīvu miera stāvokli, vai vienmērīgu taisnvirziena kustību, ja uz to neiedarbojas citi ķermeņi. Šis ir pirmais dinamikas jeb pirmais Ņūtona likums.

Inerces jēdziens ir svešs Aristoteļa fizikā, kas bija kustības standarta modelis līdz pat XVII gadsimtam. Aristotelis uzskatīja, ka ķermeni kustībā var uzturēt tikai pastāvīgs ārējs spēks.
Starp 1589. un 1592. gadu Galileo Galilejs atklāja inerci savos ķermeņu kustības pētījumos, bet pirmo dinamikas likumu noformulēja I.Ņūtons.
Faktiski jēdzienu inerce ieviesa Johanness Keplers savā Epitome Astronomiae Copernicanae (1618.-1621.). Taču Keplera inercei bija savādāka nozīme nekā mūsdienās, viņš to definēja kā pretestību kustībai.

Inercei ir tāda pati mērvienība kā masai, tas ir kilograms (kg) SI sistēmā, grams CGS sistēmā. Līdz šim veiktie eksperimenti parādīja, ka gravitējošā masa un inerces masa ir skaitliski vienādas ar lielu precizitāti. Tomēr šīs masas teorētiski ir divi dažādi lielumi, kas raksturo atšķirīgas parādības — attiecīgi gravitāciju un inerci.

Katru dienu mums nākas sastapties ar inerci un tādēļ šai parādībai mēs nepievēršam lielu uzmanību.
Ļaudis var izmantot terminu inerce pie griešanās, pie pretestības objekta,daudzuma, pie ātruma maiņas un dažbrīd tā ir inerce, atkarībā no konteksta (piemēram šim objektam ir inerces loze). Inerce dzīvē parādās gandrīz visur, uz katra soļa un mūsu izdarītās kustības.

Par Inerci Imants Ziedonis ir uzrakstījis dzejoli.

Inerces moments raksturo ķermeņa inerci rotācijas kustībā. Materiāla punkta inerces moments ir tā masas reizinājums ar attāluma līdz rotācijas asij kvadrātu:

Inerces momenta SI mērvienība 




#Article 125: Indulis Emsis (132 words)


Indulis Emsis (dzimis  Salacgrīvā) ir latviešu biologs un politiķis, habilitētais bioloģijas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Ministru prezidents (2004), ministrs, Saeimas deputāts. No 2006. gada novembra līdz 2007. gada septembrim I. Emsis bija 9. Saeimas priekšsēdētājs.

I. Emsis dzimis  Salacgrīvā, mācījies Lāņu pamatskolā un Rīgas 1. vidusskolā. 1975. gadā absolvējis Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti. Pēc augstskolas beigām strādājis Mežsaimniecības problēmu institūta Dabas aizsardzības laboratorijā, līdz 1989. gadā iecelts par Latvijas PSR Dabas aizsardzības komitejas priekšnieka pirrmo vietnieku. 1990. gadā I. Emsis kļuva par Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju.

I. Emsis ir precējies. Sieva Anita, meita Līna (studē Latvijas Universitātē).

Līdz 2008. g. februārim bija viens no trim Latvijas Zaļās partijas, kas ir daļa no Zaļo un Zemnieku savienības, vadītājiem.

Pēc politiķa karjeras beigām darbojas kā konsultants, kā arī lasa lekcijas Latvijas Universitātes studentiem.




#Article 126: NATO (129 words)


Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, ; oficiāli arī OTAN, ) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu.

NATO dibināta pēc 2. pasaules kara, , kā pretspars PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO . Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.




#Article 127: Klusais okeāns (799 words)


Klusais okeāns ir pasaules lielākā ūdenstilpe, kas klāj aptuveni trešo daļu Zemes virsmas. Nosaukumu okeānam devis portugāļu jūrasbraucējs Fernāns Magelāns — pirmais eiropietis, kas šķērsoja okeānu. Okeāna nosaukums cēlies no tā, ka visu ceļu no Magelāna šauruma līdz Filipīnām Magelāna ceļojums pagāja mierīgos laikapstākļos.

Klusā okeāna platība pašlaik lēni samazinās plātņu tektonikas kustību rezultātā.

Lielākā daļa okeāna atrodas uz milzīgas okeāniskās Zemes garozas plātnes — Klusā okeāna plātnes. Okeāna austrumu daļā, pie Centrālamerikas un Dienvidamerikas krastiem ir citas okeāniskās Zemes garozas plātnes, tai skaitā Kokosu plātne un Naskas plātne. Okeāna nomalēs, kur tas saskaras ar kontinentālo Zemes garozu, daudzviet ir okeāna dziļvagas un aiz tām izvietotās aktīvā vulkānisma zonas. Šādas vulkānisma zonas ir Dienvidamerikas piekrastē, Aleutu salās, Kuriļu salās, Japānā, Zālamana salās, Vanuatu, ziemeļos no Jaunzēlandes. Šo vulkānisko joslu sistēmu nereti dēvē par Klusā okeāna Uguns gredzenu — šeit norisinās eksplozīvs vulkānisms, daudz zemestrīču. Spēcīgās zemestrīces nereti rada milzu cunami viļņus, kas nopostījuši veselas pilsētas.

Klusajā okeānā ir arī vidusokeāniskā rifta zonas, kur veidojas jauna Zemes garoza ar šim procesam raksturīgajiem lēzenajiem vulkāniem, no kuriem izplūst bazalta lava. Šādi rifti atrodas zem ūdens, starp Klusā okeāna plātni un Naskas un Kokosa plātni.

Okeāna ūdens temperatūra mainās no sasaluša ūdens polārajos apvidos līdz 25 — 30 °C ekvatora tuvumā. Kopumā Klusais okeāns ir siltāks kā Atlantijas okeāns. Arī ūdens sāļums mainās atkarībā no platuma grādiem. Tuvāk ekvatoram ūdens ir mazāk sāļš kā vidējos platuma grādos, jo pie ekvatora ir vairāk nokrišņu. Tuvāk poliem arī sāļums samazinās jo aukstuma dēļ ūdens iztvaiko mazāk.

Straumju kustība ziemeļos no ekvatora pārsvarā notiek pulksteņa rādītāja kustības virzienā, savukārt dienvidos no ekvatora — pretējā virzienā.

Gar ekvatoru no Filipīnu dienvidu daļas līdz teritorijai rietumos no Panamas plūst siltā Ekvatoriālā pretstraume. Pagriezusies ziemeļu virzienā pie Meksikas krastiem tā pagriežas pretējā virzienā un kā siltā Ziemeļekvatoriālā straume plūst atpakaļ, pagriežoties uz ziemeļiem pie Mikronēzijas salām un sasniedz Japānas salas kā siltā Kurosio straume. Ap 40 platuma grādiem tā atkal virzās pretējā virzienā no Japānas uz ASV ziemeļrietumu štatiem kā Klusā okeāna Ziemeļu straume. ASV krastus straume sasniedz jau salīdzinoši atdzisusi un pagriežas uz dienvidiem, plūstot gar Kalifornijas krastu kā aukstā Kalifornijas straume. Klusā okeāna Ziemeļu straumes atzars plūst arī uz ziemeļiem, gar Kanādas rietumu krastu un Aļaskas krastu kā siltā Aļaskas straume. No ziemeļiem, no Beringa jūras gar Kamčatku plūst aukstā Ojasio straume (Kuriļu straume).

Dienvidu puslodē dienvidos no ekvatora no Peru piekrastes līdz Melanēzijai plūst Dienvidekvatoriālā straume kas ceļā iesilst, kļūstot no aukstās straumes par silto. Koraļļu jūrā pie Austrālijas un Jaungvinejas krastiem tā sadalās. Viens straumes atzars caur Arafuru jūru ieplūst Indijas okeānā, bet cits straumes atzars plūst gar Austrālijas austrumu krastu kā siltā Austrumaustrālijas straume. Tālāk dienvidos, ap 50° platuma grādos, Dienvidu okeāna teritorijā ap zemeslodi plūst aukstā Rietumvēju straume, kas plūst virzienā no Jaunzēlandes uz Dienvidameriku. Pie Dienvidamerikas krastiem spēcīgs šīs straumes atzars plūst uz ziemeļiem kā aukstā Humbolta straume (Peru straume).

Klusā okeāna straumju režīms lielā mērā nosaka klimatu okeānā un tā piekrastē.

Par spīti nosaukumam, Klusajam okeānam raksturīgas spēcīgas vētras. Klusā okeāna salas bieži piemeklē ārkārtīgi spēcīgi tropiskie cikloni.

Klusajā okeānā ir ap 25 000 salu, kas ir vairāk, nekā pārējos pasaules okeānos kopā. Absolūti lielākā daļa šo salu ir mazas vai ļoti mazas. Lielākā sauszeme, kas pilnībā atrodas Klusajā okeānā, ir pasaules otrā lielākā sala — Jaungvineja. Klusā okeāna salas grupē šādos reģionos:

Pēc izcelsmes un uzbūves Klusā okeāna salas var iedalīt trīs tipos:

Nozīmīga migrācija Klusā okeāna reģionā notikušas aizvēsturiskos laikos. Ap mūsu ēras 300. gadu polinēzieši atklāja un kolonizēja Lieldienu salu, ap 400. gadu — Havaju salas, bet ap 1000. gadu — Jaunzēlandi.

Eiropieši Kluso okeānu pirmoreiz ieraudzīja 16. gadsimta sākumā. Uzskata, ka pirmais Kluso okeānu sasniedza spāņu konkistadors Vasko Nunjess de Balboa 1513. gadā pēc Panamas zemesšauruma šķērsošanas. Vienlaikus arī portugāļu tirdzniecības un militārās ekspedīcijas kuģoja Klusā okeāna rietumu puses ūdeņos 1512. un 1513. gadā, kā pirmā — Antoniu de Abreu vadītā ekspedīcija. 

Pašlaik Klusajā okeānā atrodas 17 neatkarīgas valstis:

Ziemeļu Marianas Salas ir pašpārvaldes teritorija, šīs teritorijas ārlietas uzticētas ASV. Līdzīgas attiecības, bet tikai ar Jaunzēlandi ir Kuka Salām un Niue. Klusajā okeānā atrodas arī ASV štats — Havajas. Bez tam šeit ir arī virkne mazāku teritoriju, kas pieder ASV, Austrālijai, Čīlei, Ekvadorai, Francija, Japānai, Jaunzēlandei, Lielbritānijai.

Kopš 2. pasaules kara beigām vairākās vietās Klusajā okeānā notikuši ASV, Lielbritānijas un Francijas rīkoti virszemes, zemūdens un pazemes kodolizmēģinājumi, radot veselības, sociālās un vides problēmas. Pēc ilgstoša sabiedrības spiediena kodolizmēģinājumi pakāpeniski tika pārtraukti — pēdējā pazemes kodolizmēģinājumus veica Francija.

Okeāna centrālās daļas resursu apguvi kavē lielais dziļums. Taču seklajos kontinentālajos šelfos pie Austrālijas un Jaunzēlandes un citur tiek iegūta nafta un dabasgāze. Klusajā okeānā ir milzu zivju resursi un notiek aktīva tunču, anšovu, lašu, sardīņu, zobenzivju un citu sugu zivju un pārējo jūras organismu zveja.

Gar Klusā okeāna malām izvietotas šādas jūras (sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā):




#Article 128: Eiropa (2444 words)


Eiropa ir pasaules daļa, kas ģeoloģiski un ģeogrāfiski veido Eirāzijas kontinenta rietumu daļu. Ziemeļos to apskalo Ziemeļu Ledus okeāns, rietumos — Atlantijas okeāns, bet dienvidos — Vidusjūra un Melnā jūra. Vispārpieņemts, ka Eiropas austrumu robeža ir Urālu kalni, Urālas upe, Kaspijas jūra un Kaukāza kalni. Eiropā tiek iekļautas vairākas salas, arhipelāgi un pussalas. Lielākā no salām ir Lielbritānija. Krasta līnijas kopējais garums ir 38 000 km. Tā ir tik gara, jo to izrobojuši daudzi līči, fjordi un iekšējās jūras. Eiropas platība ir gandrīz 10,2 miljoni km², savukārt iedzīvotāju skaits pārsniedz 745 miljonus.

Lielāko daļu no Eiropas veido zemienes. Aptuveni trīs piektdaļas no kopējās platības ir zemāk par 200 m virs jūras līmeņa, bet tikai aptuveni 1/15 daļa no Eiropas atrodas augstāk par 1 km virs jūras līmeņa. Augstākās kalnu sistēmas šķērso Eiropu tās dienvidu daļā. Tie ir Pireneji, Alpi, Apenīni, Karpati un Balkānu kalni. Ziemeļos ievērojamākā kalnu grēda ir Skandināvijas kalni. Lai gan Eiropā ir ļoti daudz upju, tajā ir maz lielo ezeru. Garākā Eiropas upe ir Volga, bet lielākais ezers — Lādogas ezers. Atsevišķas teritorijas ziemeļos un kalnu rajonos ir klātas ar ledājiem. Aptuveni viena trešdaļa no Eiropas teritorijas ir aramzeme, kur audzē galvenokārt labību, īpaši kviešus un miežus. Vēl viena trešdaļa ir klāta ar mežiem. Eiropa ir reģions ar mūsdienīgu, attīstītu tautsaimniecību, kas balstās uz komerciālo lauksaimniecību un rūpniecību. Tā ir arī viens no pasaules lielākajiem rūpnieciskajiem reģioniem, kur gada vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir starp augstākajiem pasaulē. Eiropas iedzīvotāji veido aptuveni vienu desmito daļu no visiem pasaules iedzīvotājiem. Lielākā daļa no iedzīvotājiem runā romāņu, ģermāņu un slāvu valodās. Eiropas iedzīvotāji galvenokārt ir kristieši.

Eiropai ir ļoti gara kultūras un ekonomisko sasniegumu vēsture, kas ilgst nepārtraukti jau vairākus gadu tūkstošus. Par mūsdienu Eiropas kultūras pirmssākumu uzskata Seno Grieķiju un tai sekojošo Seno Romu. Pēc Romas impērijas sabrukuma sekoja pagrimuma periods, ko renesanses laikā dēvēja par drūmajiem viduslaikiem, bet apgaismības laikmeta un mūsdienu vēsturnieki — vienkārši par viduslaikiem. 12.—13. gadsimtā no Itālijas Eiropā aizsākās renesanses periods, kas veicināja jaunu Eiropas atdzimšanu. 15. gadsimtā Portugāle aizsāka Lielo ģeogrāfisko atklājumu periodu, drīz tai sekoja Spānija un pēc tam — Francija, Nīderlande un Apvienotā Karaliste. Rezultātā Eiropas civilizācija 15.—18. gadsimtā kļuva par pirmo globālo civilizāciju, kas lielākā vai mazākā mērā pakļāva vai vismaz ietekmēja gandrīz visas pārējās pasaules kultūras.

Etimoloģiski latīņu vārds Europa (Aurōpā) ir cēlies no grieķu vārda Εὐρώπη (), kas savukārt aizgūts no asīriešu un feniķiešu vārda erob, kas nozīmē saules riets, kā arī apzīmēja zemes uz rietumiem no Feniķijas. Pēc cita uzskata šis nosaukums ir cēlies no senpersu Aus(r)ā-apā, šī vārda pamatā ir divi indoeiropiešu cilmes vārdi ausārā (ausma, saullēkts) un apas (ūdens, upe), tādējādi sākotnēji vārds esot nozīmējis saullēkta upe.
 
Ģeogrāfisko terminu Eiropa pirmie ieviesa senie grieķi, tomēr vēl Homēram Eiropa ( ) bija mitoloģiska Krētas karaliene, bet ne ģeogrāfisks apzīmējums.
Līdz aptuveni 500. gadam p.m.ē. ar vārdu Eiropa tika apzīmēta arī Grieķijas sauszemes daļa, vēlāk vārda nozīme tika paplašināta uz zemēm ārpus Grieķijas, pasauli iedalot Eiropā, Āzijā un Lībijā (Āfrikā). Skitiju (Melnās jūras ziemeļdaļā) uzskatīja par pasaules malu.

Saskaņā ar vienu no sengrieķu mītiem, Eiropa — feniķiešu valdnieka Agenora meita un Tēbu valdnieka Kadmisa māsa — kādu rītu netālu no jūras savā nodabā lasījusi puķes. To nejauši ievērojis Zevs un iemīlējies Eiropā. Viņš pieņēmis balta vērša izskatu, pierunājis Eiropu uzkāpt vērsim mugurā, un kolīdz Eiropa tā izdarījusi, viņš ar jauno meiteni aizjoņojis pāri jūrai uz Krētas salu, kur viņa deva dzīvību Minosam, Radamantam un Sarpedonam.

Leģendai par Eiropas nolaupīšanu ir arī simboliska nozīme. Eiropas nolaupīšana atspoguļo vēsturisko saikni starp Eiropu un Āziju. Leģendā aprakstīto notikumu laikā Feniķija atradās stiprā Ēģiptes politiskā un saimnieciskā ietekmē. Nolaupot Eiropu, Zevs paņēma no vecākas Austrumu civilizācijas tās mantojumu un pārnesa uz Egeju, kur tā nākamo gadsimtu laikā tika attīstīta un izplatīta arvien tālāk citur Eiropā.

Aptuveni pirms 40 000 gadiem Eiropā ieceļoja saprātīgais cilvēks, kas ļoti īsā laikā izkonkurēja tur jau dzīvojošos neandertāliešus. 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā sāka veidoties ciltis, kuras vēlāk kļuva par pamatu Eiropas nācijām.
Līdz pat vēlīnajam bronzas laikmetam (apmēram 8. gadsimtā p.m.ē.) Rietumeiropā, sakarā ar tās zemo apdzīvotības līmeni, nepastāvēja neviena kaut cik ievērojama valsts vai tās priekštecis. Tikai laikaposmā starp 800. un 600.g. p.m.ē., agrīnajā dzelzs laikmetā, sākās intensīva lielāku ciematu un pilskalnu būvniecība plašā reģionā uz ziemeļiem no Alpiem saistībā ar ķeltu, ģermāņu, gotu un citu tautu pakāpenisku izplatību pāri Alpiem.

Par pirmo civilizāciju Eiropas teritorijā uzskata Seno Grieķiju. Klasiskajā periodā grieķi bija ciešā kontaktā ar attīstītajām Tuvo Austrumu civilizācijām. Zināšanas, ko grieķi ieguva no tām un paši attīstīja, vēlāk lika pamatus citām Eiropas civilizācijām. 2. gadsimta p.m.ē. vidū grieķi nonāca romiešu pakļautībā. Mūsu ēras sākumā Eiropā dominēja Romas impērija. Šajā laikā ļoti strauji izplatījās arī kristietība. Romas impērija sabruka 5. gadsimtā.

Tam sekojošais periods bija Tautu staigāšanas laikmets. Līdz pat franku valsts izveidošanai 9. gadsimtā Eiropas tautas atradās gandrīz nepārtrauktā kustībā. Galvenie tautu pārvietošanās virzieni bija no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem, vairumā gadījumu savstarpēji sajaucoties ar jau uz vietas esošajām tautām. Piemēram, daļa ģermāņu cilšu grupai piederīgo gotu pēc ilgiem klejojumiem apmetās Gallijas ziemeļu daļā. Samērā īsā laikā tie sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem — dažādām ķeltu ciltīm, gala rezultātā veidojot daļu no vēlākās franku valsts. Savukārt lombardi iespiedās Itālijas ziemeļu daļā, bet cita gotu daļa atrada savas pastāvīgās mājas Ibērijas pussalā — visai tālu no savas sākotnējās izcelšanās vietas — Skandināvijas. Bijušās Romas impērijas centrālajās un it īpaši austrumu provincēs ienāca huņņi, bet vēlāk — avāri. Pilnīga etniska pārstrukturizācija notika Balkānos, kur lielā skaitā ieradās slāvu, protobulgāru un gotu imigranti. Slāvu ciltis 7.—9. gadsimtā uzsāka plašu ofensīvu rietumu virzienā un nokļuva līdz pat Elbas upei, asimilējot praktiski visus šeit sastaptos dažādas etniskas izcelsmes iedzīvotājus.

Viduslaikos Eiropā izveidojās daudzas mūsdienu nacionālās valstis. Viduseiropā pēc kristietības pieņemšanas izvirzījās Polija, Lietuva un Ungārija. Pireneju pussalā tika atkarotas mauru kontrolētās teritorijas un nostiprinājās Aragonas un Kastīlijas karalistes.

Renesanses periodā (15.—16. gadsimtā) strauji attīstījās zinātne, tika veikti lieli atklājumi, kā arī aizsākās pasaules kolonizācija. 16. gadsimta beigās pēc Reformācijas beidzās Romas Katoļu baznīcas dominance Eiropas rietumos un ziemeļos. 17. un 18. gadsimtā Eiropā bija apgaismības periods. Laikmeta ideālu ietekmē 18. gadsimta beigās notika Franču revolūcija, kad tika gāzta Eiropas visspēcīgākā monarhija un aizsākās kustības par demokrātiju un vienlīdzību. 18. gadsimtā aizsākās arī rūpnieciskā revolūcija, kas ļāva Eiropas lielvarām iegūt gan militāro, gan politisko varu pār plašām teritorijām visā pasaulē. 20. gadsimta sākumā Eiropas valstis savstarpēji sāka karot Pirmajā pasaules karā. Pēc kara daudzās valstīs tika gāzta monarhija, Austrumeiropā un Centrāleiropā izveidojās vairākas jaunas valstis (arī Latvija). Krievijā tika izveidota komunistu partijas diktatūra, vēlāk valsts tika pārdēvēta par Padomju Savienību. Otrais pasaules karš iezīmēja Rietumeiropas valstu varas samazināšanos to kolonijās visā pasaulē un komunistisko režīmu izplatīšanos Austrumeiropā, tas ir Padomju Savienības satelītvalstīs. Padomju Savienība sabruka 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kas arī bija komunistiskā režīma sabrukums visā Eiropā. Šajā laikā apvienojās Rietumvācija ar Austrumvāciju, savukārt Dienvidslāvijas teritorijā sākās etniskie konflikti, kas noveda pie jaunu valstu — Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas, Maķedonijas Republikas, Serbijas un Melnkalnes un Slovēnijas izveidošanās.

Eiropu no ģeogrāfiskā un arī no kultūrvēsturiskā viedokļa var iedalīt trīs reģionos:

Eiropu iedala arī rietumu-austrumu virzienā — šim iedalījumam ir vairāk kultūrvēsturiska nozīme:

Bieži tiek lietots arī termins Centrāleiropa.

Tektonisko procesu rezultātā Eiropā izveidojušās četras lielas, atšķirīgas morfoloģiskās zonas:

Katrā no šīm zonām, atšķirīgā apvidus, klimata un citu faktoru rezultātā, veidojās arī atšķirīgas kultūras.

Eiropu var nosacīti sadalīt arī sateces baseinos. Lielākie ūdeņu kompleksi ir saistīti ar Ziemeļatlantiju, Ziemeļjūru, Baltijas jūru, Vidusjūru un Melno jūru. Šīs jūras un ar tām saistītie iekšzemes ūdens baseini kopš seniem laikiem ir veicinājuši ceļošanu un cilvēku kontaktus. Var pat konstatēt zināmu korelāciju starp viena vai vairāku tuvāko ūdens baseinu un etniski radniecīgu sabiedrību teritorijām.

Neskatoties uz samērā nelielajiem izmēriem, Eiropā ir ļoti daudzveidīga ainava un daba, kas daudzviet ir bijusi ļoti labvēlīga saimniecības attīstībai. Eiropas subkontinentam raksturīga ļoti saposmota krasta līnija, liels skaits lielu un mazu iekšēju un daļēji iekšēju ūdenstilpju un upju. Pirmajiem ieceļotājiem, kas Eiropā nonāca caur Mazāziju, šis faktors, iespējams, palīdzēja ātri izplatīties visā Dienvideiropā, bet klimatam kļūstot siltākam — arvien vairāk uz ziemeļiem.

Eiropā nav tādu upju kā, piemēram, Nīla: ar milzīgu ūdens baseinu, treknu upes ielejas augsni, siltu klimatu. Tomēr Eiropai ir savas priekšrocības. Eiropu visos virzienos šķērso dabīgie ūdensceļi — upes, kas sekmēja cilvēku pārvietošanos pa šo pasaules daļu. Tā kā Eiropai piemīt lielas pussalas raksturs, tās ūdensteces sistēma pārsvarā vērsta no centrālās daļas uz perifēriju. Garākā Eiropas upe — Volga — plūst no Valdaja augstienes uz dienvidiem, ietekot Kaspijas jūrā. Otra garākā upe — Donava — plūst no rietumiem (Bādenes-Virtembergas zemes Vācijā) uz austrumiem, ietekot Melnajā jūrā. Centrālās un Rietumeiropas upes pārsvarā ietek Vidusjūrā (Rona, Po u.c.), Atlantijas okeānā vai Ziemeļjūrā (Luāra, Sēna, Reina, Elba u.c.). Savukārt, Daugava, Ņeva, Visla, Nemuna u.c. nes ūdeņus no austrumiem uz Eiropas iekšējo jūru — Baltijas jūru.

Rietumeiropā un ASV Eiropu (arī Āziju) uzskata par kontinentu, savukārt Eirāziju — par superkontinentu. Šāds uzskats nav pamatots no ģeoloģiskā un ģeogrāfijas viedokļa, jo Eiropu un Āziju vieno plaša, daudzveidīga sauszemes teritorija.

Eiropas klimats, tāpat kā klimats jebkurā citā vietā, ir pastāvīgi mainījies. Kopš pēdējā ledus laikmeta beigām notiek pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās. Civilizācijas attīstībai vispiemērotākais ir mērens, maigs klimats, kāds pirms vairākiem tūkstošiem gadu bija ģeogrāfiskā platuma joslā, kur mūsdienās vērojams samērā karsts un tveicīgs laiks — Eiropas dienvidos — Grieķijā, Spānijas un Itālijas dienvidos.

Klimata izmaiņas Eiropā un tuvējos reģionos nav bijušas vienmērīgas. Eiropas dienvidos un tuvējos Āzijas reģionos klimats kļuva kontinentālāks un sausāks, samazinot ražas apjomus un spiežot plašo līdzenumu tautas meklēt citas izdzīvošanai piemērotas vietas. Dzīvei labvēlīgāku reģionu tās atrada rietumos, tuvāk Atlantijas okeānam, kur klimats bija maigāks.

Tomēr arī šeit klimats mainījās. Atsevišķos laika periodos vairākus gadsimtus ilga vēsāki periodi. Piemēram, aptuveni no 200. līdz 700. gadam Eiropā bija kļuvis vēsāks. Iespējams, vēsākais klimats un ar to saistītās nabadzīgās ražas bija viens no faktoriem, kas veicināja Romas impērijas novājināšanos un vēlāko sabrukumu. Visdrīzāk, šī paša iemesla dēļ vairāku nākamo gadsimtu laikā Eiropas iedzīvotāju skaits, kas bija stipri sarucis vairākkārtēju mēra epidēmiju rezultātā, pieauga ļoti lēnām. Tikai no 8. līdz 11. gadsimtam, klimatam kļūstot siltākam, ražas pieauga un cilvēku dzīves apstākļi visā Eiropā pakāpeniski uzlabojās.

Mūsdienās nokrišņu daudzums Eiropas rietumos ir daudz lielāks, nekā austrumos. Atlantijas piekrastes joslā nokrišņu daudzums gada laikā sasniedz 3000 mm, bet Polijas vidienē vai Donavas baseinā — tikai ap 500 mm, vēl vairāk samazinoties austrumu virzienā. Klimata atšķirības dažādos Eiropas reģionos ir visai krasas. Uz austrumiem no centrālās Eiropas — Polijas — Baltijas reģionā un tālāk ziemeļaustrumos, klimats ir bargāks. Izteikti kontinentāls klimats Eiropā vērojams uz austrumiem no Volgas un Donas baseiniem. Vissausākais reģions Eiropā ir pašos tās dienvidaustrumos — Kaspijas jūras piekrastē — šeit nokrišņu daudzums gadā ir tikai vidēji ap 250 mm, kamēr vienā no vismitrākajiem Eiropas reģioniem — Norvēģijas rietumu daļā vidējais gada nokrišņu daudzums ir ap 3500 mm.

Nav nejaušība, ka šī klimatiskā robežlīnija, kas nošķir Eiropas atlantiskā klimata daļu no kontinentālās daļas, vienlaicīgi nošķir Eiropas iedzīvotājus arī pēc to pamata saimniecības veida, bet līdz ar to arī citu saimniecības un kultūras aspektu ziņā. Atlantiskajā klimata joslā, tātad galvenokārt uz rietumiem no Donas upes, cilvēki, līdzko kļuva pieejami metāla darbarīki, pārgāja uz pastāvīgu dzīves veidu, piekopjot laukkopību un lopkopību. Turpretī austrumu virzienā no šīs robežšķirtnes par noteicošo kļuva nomadu dzīves veids, kura pamatā bija klejojošā lopkopība. To veicināja ne tikai klimata, bet arī augsnes īpatnības. Eiropas attālāko austrumu daļu veido plašās Volgas un Ukrainas stepes. Eiropas vidienē stepe nemanāmi pāriet plašajās Dobrudžas (Valahijas) zemienē Rumānijā un Ungārijas līdzenumā, kur saimniekošanas un dzīves apstākļi jau ir atšķirīgi.

Eiropas ģeoloģiskie notikumi ir klasisks piemērs tam, kā laika gaitā veidojas kontinenti. Pirmskembrija perioda iežu vecums Eiropā ir no 3,8 miljardiem līdz 540 miljoniem gadu. Pēc tam veidojās paleozoja ēras ieži, kas beidzās pirms 250 miljoniem gadiem; mezozoja ēras ieži beidza veidoties pirms 65 miljoniem gadu; kainozoja ēras ieži veidojās atlikušo laiku līdz mūsdienām. Pašreizējās Eiropas kontūras beidza veidoties aptuveni pirms 5 miljoniem gadu. Iežu veidojumus, reljefa formas un nogulumiežu baseinus mūsdienās spēcīgi ietekmē cilvēku darbība.

Senāko iežu lielākais apgabals Eiropā ir Baltijas vairogs, kas ir stipri erodējis. Savukārt jaunākie ieži atrodas Alpu kalnu sistēmā. Starp šīm teritorijām ir plaši nogulumiežu baseini ar paugurainu reljefu, piemēram, Parīzes baseins un Dienvidaustrumanglija, vai plaši līdzenumi kā, piemēram, Austrumeiropas līdzenums. Ziemeļjūra ir zemūdens nogulumiežu baseins, kas atrodas uz Atlantijas okeāna kontinentālā šelfa. Islande ir unikāls veidojums Eiropas ģeoloģijā: tā ir vulkāniska sala, kas izveidojusies Vidusatlantijas grēdai atdalot kontinentālās plātnes.

Eiropas subkontinents ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem, kas ir kalpojis par būtisku Eiropas civilizāciju attīstību veicinošu faktoru. Ilgstošajā derīgo izrakteņu ieguves vēsturē daudzviet to resursi ir izsmelti. Vācijā, Francijā un Lielbritānijā atrodas lieli akmeņogļu krājumi. Salīdzinoši nesen uzsākta lielo naftas un dabasgāzes krājumu apguve šelfā starp Lielbritāniju, Norvēģiju, Nīderlandi. Skandināvijas un Lielbritānijas ziemeļu daļā ir bagātīgas rūdu atradnes — šeit var iegūt dzelzi, varu, svinu, cinku, alvu. Arī Alpu kalnu perifērajā daļā ir ievērojami alumīnija, hroma, vara, svina, cinka, sudraba u.c. metālu rūdu iegulas. Savukārt Baltijas reģionā minēto dabas resursu nav vispār, ja neskaita salīdzinoši nelielas naftas iegulas Baltijas jūrā, kuru apguve uzsākta tikai vietām.

Resursu nevienmērīgā izplatība Eiropā veicināja starpreģionālās darba dalīšanas procesu un tirdzniecību. Pirmie tirdzniecības ceļi, kravu šķirošanas un pārkraušanas centri veidojās tieši dabas resursu, piemēram, sāls, krama, dzintara un dažādu metālu vienmērīgai izplatīšanai visā Eiropā.

Eiropā ir aptuveni 50 valstu, no kurām liela daļa apvienojušās Eiropas Savienībā. Ģeopolitiski Eiropai var pieskaitīt arī tādu valsti kā Izraēla, jo tā ir pārstāvēta dažādās Eiropas sporta organizācijās, Eirovīzijā u.c. Arī vēsturiski tās teritorijā ir eksistējušas vairākas eiropiešu krustnešu dibinātas valstis.

Šīm valstīm ir teritorijas Eiropā:

Eiropā saprātīgais cilvēks (Homo sapiens) ienāca pirms 40 tūkstošiem gadu. Pirms tam šajā pasaules daļā dzīvoja dažādas nu jau izmirušas hominīdu sugas, piemēram, neandertālieši. Aizvēsturē notika vairāki cilvēku imigrācijas viļņi no Āzijas. Arī mūsdienās, kopš 20. gadsimta vidus, notiek intensīva cilvēku imigrācija no citām pasaules daļām, īpaši no Āfrikas un Āzijas. Nekad iepriekš Eiropa nav bijusi tik daudz un dažādu nāciju cilvēku mājas.

Vēsturiski Eiropa (īpaši Dienvideiropa un Rietumeiropa) ir bijusi viena no visblīvāk apdzīvotajām pasaules daļām. 20. gadsimta sākumā Eiropā dzīvoja gandrīz ¼ daļa no visiem pasaules iedzīvotājiem (2012. gadā vairs tikai 10,5%).

Eiropā dominē trīs indoeiropiešu valodu saimes atzari:

Ir arī neliels skaits valodu, kas ir salīdzinoši plaši izplatītas, bet nepieder ne pie viena no iepriekš nosauktajiem atzariem. Atsevišķi indoeiropiešu valodu saimē tiek izdalīta grieķu valoda, kurā ir oficiālā valoda Grieķijā un Kiprā. Atsevišķi tiek izdalītas arī baltu valodas (latviešu un lietuviešu valodas), kas ir oficiālās valodas attiecīgi Latvijā un Lietuvā. No indoirāņu valodu atzara visizplatītākā ir čigānu valoda, lai gan tā nav nevienas Eiropas valsts oficiālā valoda.

Ir vēl divi citi indoeiropiešu valodas saimes atzari, kas savulaik bija plaši izplatīti, bet mūsdienās runā tikai nelielas cilvēku grupas. Tās ir ķeltu valodas un Trāķijas-Ilīrijas atzars, kur līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai albāņu valoda.

Valodās, kas nepieder indoeiropiešu valodu saimei, runā Igaunijā (igauņu valoda), Somijā (somu valoda), Ungārijā (ungāru valoda), Maltā (maltiešu valoda), Basku Zemē (basku valoda) un Krievijas ziemeļos. Tjurku valodās runā tikai Turcijā un atsevišķas kopienas Balkānos un Kaukāzā.




#Article 129: Otrais pasaules karš (1254 words)


Otrais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts, kas iesaistīja vairumu pasaules valstu, plašākais un pēc bojāgājušo cilvēku skaita postošākais karš vēsturē. Tas notika no 1939. gada 1. septembra līdz 1945. gada 2. septembrim starp Ass valstīm un Sabiedrotajiem un prasīja ap 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību.

Par Otrā pasaules kara sākumu parasti uzskata Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Taču dažkārt par kara sākumu tiek uzskatīta arī nacistiskās Vācijas armijas iesoļošana Prāgā 1939. gada martā, Japānas iebrukums Ķīnā 1937. gada 7. jūlijā, vai pat 1931. gada Japānas iebrukums Mandžūrijā. Eiropā karš beidzās ar Vācijas padošanos 1945. gada 8. maijā, bet Āzijā un Klusajā okeānā tas turpinājās līdz pat kodoluzbrukumam Japānas pilsētām un PSRS īstenotajai Mandžūrijas operācijai, kam sekoja Japānas padošanās 1945. gada 2. septembrī.

Pēc kara Eiropa tika sadalīta Rietumu un Padomju ietekmes sfērās — pirmajās notika ekonomikas atjaunošana Maršala plāna ietvaros, bet otrās kļuva par PSRS satelītvalstīm. Liela daļa Rietumvalstu kļuva par NATO militārā bloka dalībvalstīm, savukārt Austrumeiropas valstis izveidoja Varšavas līguma organizāciju. Šāds stāvoklis, ko sauc par Auksto karu, saglabājās līdz pat 1980. gadu beigām. Āzijā ASV iebrukuma rezultātā notika Japānas demokratizācija, savukārt Ķīnā vēl turpinājās pilsoņu karš, kurā uzvarēja komunisti un tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika. Neilgi pēc kara beigām liela daļa Eiropas koloniju pasludināja neatkarību.

Par Otrā pasaules kara cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Versaļas līguma Pirmā pasaules kara beigās, un Lielās Depresijas ekonomisko sabrukumu, kura ietekmē plauka nacionālisms un militārisms, piemēram, Vācijā un Itālijā. Par kara iemesliem uzskatāma arī Lielbritānijas un Francijas tā sauktā Vācijas nomierināšanas politika, kas ļāva šai Ādolfa Hitlera vadītajai nacistiskajai valstij netraucēti attīstīt milzīgus bruņotos spēkus, anektēt Austriju (1938) un okupēt Čehoslovākiju (1939). Eiropā par kara cēloņiem jāuzskata Vācijas un Itālijas tiekšanās paplašināt teritorijas un iegūt jaunas kolonijas, tādējādi atgūstot impērijas statusu (Itālijas diktators Benito Musolīni pat cerēja atjaunot ko līdzīgu senajai Romas impērijai).

Tāpat jāmin PSRS loma Otrā pasaules kara izraisīšanā (Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenais papildprotokols, kurā Austrumeiropa sadalīta PSRS un Vācijas ietekmes sfērās; PSRS iebrukums Somijā un Baltijas valstu okupācija; pasaules revolūcijas ideja u. c.).

Arī ASV izolacionisma politika attiecībā uz notikumiem Eiropā tiek uzskatīta par vienu no kara cēloņiem. Savukārt par kara cēloņiem Āzijā uzskatāma Japānas agresīvā ārpolitika, Japānas un ASV saspriegtās attiecības.

Karojošās puses bija sadalījušās divās lielās nometnēs: Ass valstīs un Sabiedrotajos.

Ass valstu galvenie spēki bija Vācija (no 1939. gada 1. septembra), Itālija (no 1940. gada 10. jūnija) un Japāna (karoja ar Ķīnu kopš 1937. gada 7. jūlija), kas 1940. gada 27. septembrī parakstīja Trīspusējo paktu. 1940. gada novembrī paktam pievienojās arī Ungārija, Rumānija un Slovākija, 1941. gada martā Bulgārija, 1941. gada jūnijā Horvātija. Kara sākumā Ass valstis atbalstīja PSRS, kas 1939. gada 23. augustā noslēdza paktu ar Vāciju, 1939. gada 15. septembrī pamieru (1941. gada 13. aprīlī Neitralitātes paktu) ar Japānu un līdz pat 1941. gadam veda sarunas par pievienošanos Ass valstu paktam.

Sabiedroto pusē bija Polija (no 1939. gada 1. septembra), Apvienotā Karaliste (no 1939. gada 3. septembra), Francija (no 1939. gada 3. septembra) un Ķīna (karoja ar Japānu kopš 1937. gada 7. jūlija). Sabiedroto pusē karoja Beļģija, Nīderlande, Grieķija, Dienvidslāvija, kā arī visas Britu Sadraudzības valstis. ASV un Padomju Savienība pievienojās Sabiedrotajiem tikai 1941. gadā. 1942. gada 1. janvārī 26 Sabiedrotās valstis parakstīja Apvienoto Nāciju deklarāciju.

Liela daļa pasaules valstu, lai gan oficiāli bija neitrālas, faktiski atbalstīja vai nu ass valstis vai sabiedrotos ar brīvprātīgajiem un resursiem.

Veimāras republikai pēc Pirmā pasaules kara uzliktie ierobežojumi, ko iedzīvotāji uzskatīja par netaisnīgiem, un ekonomiskās grūtības, ko radīja reparāciju apjoms un Lielā Depresija, ļāva Ādolfa Hitlera vadītajai NSDAP kustībai nonākt pie absolūtas varas Vācijā.

Pārkāpjot Versaļas līguma ierobežojumus, Hitlers atjaunoja Vācijas militāro spēku, izveidojot karot spējīgus bruņotos spēkus (Vērmahtu), militarizēja Reinzemi, kas bija paredzēta kā nemilitāra buferzona Francijai, uzspieda apvienošanos ar Austriju tā sauktajā Anšlusā, un ar Francijas un Apvienotās Karalistes piekrišanu anektēja daļu Čehoslovākijas. Francija un Lielbritānija cerēja realizēt Nomierināšanas politiku, ar kuras palīdzību izdotos novērst iespējamos militāros konfliktus ar Vāciju. Tieši realizējot šādu politiku, viņi ļāva Vācijai anektēt un okupēt teritorijas Eiropā.

Eiropā karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā. Saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu, PSRS vajadzēja arī veikt iebrukumu, taču Padomju valdība Vācijai paziņoja, ka Sarkanā armija vēl nav gatava iebrukumam un tāpēc Vācijai vienai nācās uzņemties agresora lomu. Francija un Lielbritānija, saskaņā ar līgumsaistībām, 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Polijas armija nespēja ilgi pretoties Vācijas armijas pārspēkam. 17. septembrī Polijā iebruka arī PSRS karaspēks, apgalvojot, ka aizsargās Polijas austrumu teritorijas. Francija un Lielbritānija nepieteica karu PSRS, lai arī Sarkanā armija būtībā veica tādu pašu iebrukumu kā Vērmahts. 6. oktobrī tika sakautas pēdējās poļu armijas vienības. Polijas kampaņas laikā Lielbritānija un Francija karā praktiski neiesaistījās, bija tikai atsevišķas flotes un gaisa spēku sadursmes. Tas ļāva Vācijas karaspēkam brīvi darboties Polijā un turpināt nostiprināt militāros spēkus, kuri tobrīd bija vājāki kā Sabiedroto valstīm.

Decembrī britu armija uzsāka pretuzbrukumu itāļiem Ēģiptē un Somālijā, ASV prezidents Rūzvelts apsūdzēja Hitleru pasaules iekarošanas plānošanā un atteicās vest sarunas. Tā vietā 1941. gada janvārī sākās slepenas ASV sarunas ar Apvienoto Karalisti par iespējamo iesaistīšanos karā.
   

Pēc Barbarosas plāna bija paredzēts uzvarēt PSRS līdz 1941. gada beigām, iekarojot teritorijas līdz Arhangeļskas-Astrahaņas līnijai un sakaujot tās galvenos spēkus. Tomēr 1941. gada ziemā fronte apstājās un Maskavas kaujas laikā no 1941. gada oktobra līdz 1942. gada februārim Sarkanā armija spēja paglābt Maskavu no krišanas. Kaujās pie Maskavas PSRS pusē piedalījās arī 1941. gada augustā izveidotā 201. Latviešu strēlnieku divīzija. Tomēr 1942. gada pavasarī un vasarā pēc Sevastopoles krišanas vērmahts atkal uzņēmās stratēģisko iniciatīvu, uzsākot savu otro lielo vasaras ofensīvu Austrumu frontē — Operāciju Blau — kā rezultātā 1942. gada vasarā vāciešiem izdevās iekarot ne tikai visu Ukrainas teritoriju, bet arī Rostovu pie Donas, Voroņežu un citas nozīmīgas Dienvidkrievijas pilsētas. No 1942. gada augusta līdz pat 1943. gada februārim Staļingradā pie Volgas norisinājās Staļingradas kauja, pēc kuras Sarkanā armija uzsāka ofensīvu, kas ļāva tai atgūt 1942. gada vasarā zaudētās teritorijas. Pēc 1943. gada janvāra Vācijas Ieroču SS sastāvā izveidoja okupēto valstu iedzīvotāju karaspēka vienības, arī Latviešu leģionu.

Rudens un ziemas pirmās daļas laikā Sarkanā armija ieņēma visu Baltijas valstu teritoriju, izņemot Kurzemes pussalu un nedaudz no Polijas teritorijas. Balkānos tika ieņemta Rumānija, Bulgārija, kā arī neliela daļa no Dienvidslāvijas.

No 1945. gada 4. līdz 11. februārim Krimā notika Jaltas konference, kurā Apvienotās Karalistes, ASV un PSRS vadītāji vienojās par pasaules kārtību pēc kara beigām. No 1945. gada sākuma līdz 30. martam Sarkanā armija iekaroja Polijas teritoriju un Austrumprūsiju, kā arī nelielu daļu no Čehoslovākijas. Amerikāņu un britu armijas ieņēma daļu no Vācijas rietumu daļas. Aprīļa beigās sākās Berlīnes kauja, kas beidzās ar Vērmahta kapitulāciju 8. maijā. Potsdamas konferences laikā 1945. gada jūlijā Sabiedroto valstu vadītāji vienojās par pēckara robežām un ultimāta izvirzīšanu Japānai.

Sākotnēji Japānai izdevās ieņemt lielu daļu Austrumāzijas un Okeānijas. 1941. gada decembrī Japānas karaspēks okupēja Taizemi, kuras valdība 21. decembrī noslēdza militārās sadarbības līgumu ar Japānu. 25. decembrī japāņi ieņēma britu Honkongu.

Pēc uzvarētās Midveja kaujas 1942. gada jūnijā Sabiedrotie un Ķīna pārgāja pretuzbrukumā. Japāņiem gan izdevās uzvarēt Pirmajā Birmas kampaņā 1942. gada jūnijā — 1943. gada septembrī, bet otrajā kampaņā 1944. gada janvarī — novembrī viņi cieta sakāvi. Sabiedrotie uzvarēja vairākās smagās kaujās Klusā okeāna salās.

Potsdamas konferences laikā 1945. gada 26. jūlijā ASV, Apvienotā Karaliste un Ķīnas Republika iesniedza Japānas valdībai ultimātu, pieprasot bezierunu kapitulāciju. Tā kā tas netika izdarīts, tad 6.—9. augustā ASV gaisa karaspēki veica Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu, bet PSRS beidzot pieteica karu Japānai un 9. augustā Sarkanā armija uzbruka japāņu Kvantunas armijai. Trīs nedēļu laikā PSRS okupēja japāņu Mandžūrijas, Sahalīnas un Kuriļu salu teritorijas. Japāna kapitulēja 2. septembrī, kapitulācijas akts tika parakstīts uz ASV līnijkuģa Missouri.




#Article 130: Manhetenas projekts (691 words)


Manhetenas projekts () ir Otrā pasaules kara laikā ASV realizēts pētniecisks projekts, kurā tika radīti pirmie kodolieroči — trīs atombumbas. Pirmais kodolizmēģinājums tika veikts 1945. gada 16. jūlijā.

Pirms pasaulē pirmās atombumbas uzspridzināšanas zinātnieki bija sīvi strīdējušies dienām ilgi. Daži uzskatīja, ka bumba vispār nesprāgs, kamēr citi baidījās, ka tā iznīcinās visu Ņūmeksikas štatu. Daudzi bija gatavi derēt uz visu savu mantu, ka sprādzienā aizdegsies atmosfēra un cilvēce ies bojā. Apmēram 15 kilometru attālumā no sprādziena vietas gan ierindas karavīri un virsnieki, gan zinātnieki nelielās grupās apsprieda gaidāmo notikumu. Daudzi bija gaidījuši visu nakti un tagad mīņājās tuksneša smiltīs, lai sasildītos. Laiku pa laikam viņi palūkojās dienvidaustrumu virzienā, kur atradās Lietiņa (The Gadget). Visiem bija metinātāju brilles, lai acis būtu pasargātas, ja viņi nepagūtu novērsties no sprādziena.

Šis eksperiments bija vairākus gadu desmitus ilgušu pētījumu kulminācija. Ap 1900. gadu fiziķi Pjērs un Marija Kirī konstatēja, ka atoma kodols var izdalīt milzīgu enerģiju daudzumu. Viņi zināja, ka kodols sastāv no cieši sablīvētiem neitroniem un protoniem, kurus tur kopā to iekšējo saišu enerģija. Ja šīs daļiņas atdala citu no citas, tad enerģijas izlāde būs miljoniem reižu lielāka nekā tad, ja vielu sadedzinātu parastā veidā.

Agrāk zinātnieki atoma kodolu uzskatīja par stabilu un nedalāmu. Tiesa, Kirī laulātais pāris nezināja, kā šo enerģijas avotu izmantot praksē. Līdz 1930. gadam pētījumu rezultāti nebija iespaidīgi. Pat fiziķis Alberts Einšteins noraidīja teoriju, ka kodolenerģijas izlādes ātrums varētu būt lielāks nekā dabīgam radioaktīvam starojumam.

Tikai 1932. gadā anglim Džonam Kokroftam un īram Ernestam Voltonam izdevās veikt atoma skaldīšanu. Taču šajā skaldīšanas eksperimentā neatbrīvojās tik daudz enerģijas, lai izraisītu ķēdes reakciju. Izšķirošo soli spēra 1938. gadā. Vācieši Oto Hāns un Fricis Štrasmanis atklāja, ka viņi var skaldīt ķīmiskā elementa urāna kodolu.

Tūlīt pēc tam franču fiziķi konstatēja, ka urāna atoma kodola skaldīšanā atbrīvoti neitroni. Nu zinātnieki sāka pētīt, vai brīvie neitroni varētu sašķelt blakus esošos urāna atomus un tādā veidā uzsākt eksplozīvu ķēdes reakciju. Nestabilajā Eiropas politiskajā vidē daudzi politiķi šim atklājumam saskatīja militāru pielietojumu.

Nacistiskā Vācija 1939. gada 1. septembrī iebruka Polijā, sākās Otrais pasaules karš. Nejaušas sakritības dēļ tajā pašā dienā dāņu fiziķis Nilss Bors publicēja rakstu zinātniskajā žurnālā The Physical Review. Zinātnieks rakstīja, ka ar pietiekamu urāna-235 (īpaša urāna izotopa) daudzumu varētu atbrīvot neaptverami lielu enerģiju.

Ģenerālis Leslijs Grovss sava dienesta stāvokļa dēļ kļuva par Manhetenas projekta augstāko vadītāju. Kad ASV gatavojās iesaistīties Otrajā pasaules karā, viņš bija atbildīgs par visiem armijas objektiem: kazarmām, noliktavām, aviācijas bāzēm, hospitāļiem un milzīgo Aizsardzības ministrijas ēku - Pentagonu. Viņš vadīja astoņus miljardus dolāru vērtu celtniecības projektu un vairāk nekā miljonu cilvēku, kuri to īstenoja. Grovsa uzdevums bija pieņemt darbā nepieciešamos zinātniskos vadītājus. Grovss ne mirkli nešaubījās, ka Roberts Openheimers ir īstais vīrs - par spīti baumām, ka viņš simpatizējot komunismam. Vajadzēja uzbūvēt bumbu, pārejais Grovsu neinteresēja.

Jau pirms Manhetenas projekta Openheimers bija pazīstams kā izcils fizikas teorētiķis, viņam pieder zinātniski darbi kvantu mehānikā, kodolfizikā, kosmiskā starojuma fizikā. Viņš bija mācību spēks Kalifornijas institūtā. Ilgi pirms tam, kad ASV prezidents Franklins Rūzvelts nolēma izstrādāt atombumbu, Openheimers jau bija veicis aprēķinus par to, cik daudz urāna-235 būtu nepieciešams, lai izraisītu postošu ķēdes reakciju.

Protams, ar lielajām rūpnīcām vien nepietika. Manhetenas projekta labākos fiziķus un inženierus nometināja speciāli izveidotā kempingā tuksnešainā augstienē Losalamosas pilsētiņas tuvumā Ņūmeksikas tuksnesī.

Uz Manhetenas projekta sirdi veda tikai viens līkumains, grantēts ceļš. Izolācijā no ārpasaules bija jāaprēķina, cik daudz urāna-235 nepieciešams atombumbai un kādai ir jābūt pašas bumbas konstrukcijai.

Losalamosā 1943. gadā strādāja 250 zinātnieku. Pēc diviem gadiem viņu bija jau 3500, un daudziem līdzi bija arī sieva un bērni. Tā bija dzīvīga miniatūra pilsētiņa, kur zem pastāvīgi zilajām debesīm ļoti ātri un haotiski tapa pagaidu celtnes. Starp dzīvojamām barakām uz auklas žuva nupat izmazgāta veļa. Kamēr sievietes mēģināja organizēt ikdienas dzīvi, vīri strādāja laboratorijā.

Tomēr viņiem atradās laiks arī citām lietām. Vairākas reizes nedēļā iedzīvotāji pulcējās uz plašiem kokteiļa vakariem, lai sveiktu tos, kuri tikai nupat bija ieradušies pilsētiņā. Sievietes laida pasaulē tik daudz bērnu, ka skopi apgādātās vietējās slimnīcas dzemdību nodaļa bija pārslogota. Īsināt laiku starp ballītēm palīdzēja teātra vakari un kinoseansi. Par spīti pilsētiņas bezrūpīgajai dzīvei, tā tomēr bija pilnīgi slepena, un visas ģimenes to faktiski nevarēja pamest. Piemēram, bija spēkā visu pasta sūtījumu cenzūra.
     
                              




#Article 131: Datorzinātne (191 words)


Datorzinātne pēta informācijas un skaitļošanas teorētiskos pamatus, kā arī praktiskas metodes teorētisko pamatu ieviešanā un lietošanā datorsistēmās.

Datorzinātne nereti tiek jaukta ar nozarēm, kurās noris darbs ar datoru, piemēram, informācijas tehnoloģijām, — tiek domāts, ka tā ir saistīta ar tādām nodarbēm kā datorspēļu spēlēšana, interneta pārlūkošana vai rakstīšana ar teksta redaktoru. Nīderlandes datorzinātnieks Edsgers Deikstra ir teicis: Datorzinātne ir par datoriem tikpat, cik astronomija ir par teleskopiem, tā norādot, ka dators ir vien instruments, ar kuru strādā datorzinātnieki.

Organizācija CSAB, kura atbild par datorzinātnes studiju programmu akreditāciju ASV un citur pasaulē, ir noteikusi četras datorzinātnes pamata sastāvdaļas:

Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes datorzinātņu bakalaura studiju programmā obligātajā daļā iekļauti šādi kursi: Programmēšana, Datu struktūras un pamatalgoritmi, Datorsistēmu uzbūve, Datubāzes, Internets, tīkla etiķete un tiesiskais regulējums, Formālās gramatikas, Diskrētā matemātika, Matemātiskā analīze, Varbūtību teorija un matemātiskā statistika, Datubāzes pārvaldības sistēmas, Programmēšanas valodas, Automātu teorija, Algebra, Programminženierija, Nozares tiesību pamati, standarti, Darba aizsardzība un ergonomika, Formālās specifikācijas, Fizika, Operētājsistēmas.

Augstskolas visā pasaulē piedāvā apgūt datorzinātni bakalaura, maģistra un doktora līmenī.

Datorzinātnes bakalaura grādu Latvijā var iegūt Daugavpils Universitātē, Latvijas Universitātē, Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē, Liepājas Universitātē, Transporta un sakaru institūtā un Ventspils Augstskolā.




#Article 132: Mikrobioloģija (290 words)


Mikrobioloģija ( (mikros) — 'mazs',  — 'dzīve' un  (logia) — 'mācība') ir bioloģijas nozare, kas apraksta un pēta mikroorganismus un to izmantošanas iespējas. Galvenie mikrobioloģijas pētījumu objekti ir baktērijas, raugi un pelējuma sēnes, kā arī vīrusus. Mikroorganismu pētniecībai tiek izmantotas metodes kā mikroorganismu kultivēšana, mikroskopija, kā arī bioķīmijas un molekulārās bioloģijas metodes, piemēram, ģenētiskā materiāla analizēšana. Mikrobioloģijas pētījumos ļoti svarīgi ir eksperimenti, sterilitāte un tīrkultūra. Mikrobioloģija cieši savijas ar ģenētiku, bioķīmiju un ekoloģiju. 

Mikrobioloģija sīkāk tiek dalīta vairākās apakšnozarēs. Tādas apakšnozares ir vispārīgā, rūpnieciskā, pārtikas, lauksaimniecības, ģeoloģijas, vides, veterinārā un medicīnas mikrobioloģija.

Ļoti plašs pētījumu lauks izveidojies pārtikas mikrobioloģijā. Tajā tiek meklēti veidi, kā mikroorganismus efektīvāk izmantot pārtikas rūpniecībā. Mikroorganismus plaši izmanto mīklas raudzēšanā, skābo piena produktu ražošanā, alus un vīna gatavošanas procesā.

Vides mikrobioloģijā tiek meklēt risinājumi, ar kuru palīdzību, izmantojot mikroorganismus, varētu samazināt piesārņojumu vai novērst to pavisam. Īpašs uzsvars tiek likts uz ūdens piesārņojumu. Daļa no vides mikrobiologiem nodarbojas tikai ar vides piesārņojuma kontroli, tas ir, viņi ziņo, ja noteiktā vieta piesārņojums pārsniedz normas.

Mikrobiālā ekoloģija ir mikrobioloģijas apakšnozare, kas pēta kā mikroorganismi mijiedarbojas ar citiem mikroorganismiem un vidi, kurā tie dzīvo (vide var arī būt cits dzīvs organisms). Pateicoties molekulāro bioloģijas pētniecības metožu uzplaukumam, ar vien populārākas kļūst metodes, kas ļauj pētīt mikroorganismus to dabīgajā vidē, nepavairojot tos laboratorijas apstākļos. Mikroorganismu sabiedrību (dzīvniekos, augos, augsnē, pārtikas produktos, u.c.) ir iespējams aprakstīt izolējot mikroorganismu ģenētisko materiālu un to metabolītus. Šādā veidā ir ticis aprakstīts mikroorganismu kopums, kas dzīvo cilvēka organismā. Gan atsevišķi patogēni, gan nelabvēlīgas pārmaiņas mikroorganismu sabiedrībā (mikrobiālais disbalanss) ietekmē cilvēku, dzīvnieku un augu veselību.

Mikrobioloģiju apakšnozarēs var dalīt arī pēc pētāmo objektu veida, piemēram, baktērijas pēta bakterioloģijā, vīrusus pēta virusoloģijā, sēnes pēta mikoloģijā, parazītus pēta parazitoloģijā un tā tālāk. Galvenais nosacījums, lai tie būtu mikroorganismi.




#Article 133: Mikroorganismi (340 words)


Mikroorganismi ( (mikros) — ‘mazs’ + ‘organismi’) jeb mikrobi vai sīkbūtnes ir tik ļoti mazi organismi, ka tos nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci, bet tikai ar mikroskopu. Mikroorganismi kļūst saredzami ar neapbruņotu aci tikai tad, ja tie ļoti savairojas, piemēram, raugi nefiltrētā alū, tējas sēne (kas patiesībā ir raugu un baktēriju simbiotiska sabiedrība, nevis atsevišķa sēņu suga) vai gļotu slānis uz kanalizācijas caurulēm. No šo būtņu mazajiem izmēriem arī cēlies to nosaukums. Ikdienas valodā tas ir sinonīms vienšūnas organismiem. Mikroorganismu pasaule ir ārkārtīgi daudzveidīga.  Pie tiem pieder baktērijas, aktinomicētes, mikroskopiskās sēnes, mikroskopiskās aļģes, vienšūņi un vīrusi. 

Mikroorganismi dabā ir sastopami visur, tas ir, gaisā, ūdenī, augsnē, cilvēka ķermenī un citos organismos. Mikroorganismiem ir liela nozīme dabā. Tie piedalās vielu apritē, noārda sarežģītus ķīmiskos savienojumus, kas veidojas augu un dzīvnieku organismos, kā arī sintezē dažnedažādas vielas. Mikroorganismi ir nozīmīgi arī cilvēka uztura veidošanā, piemēram, pienskābes baktēriju darbības rezultātā veidojas skābie piena produkti kā rūgušpiens, kefīrs, siers. Arī dabas resursi kā akmeņogles, nafta, dabasgāze ir veidojušies mikroorganismu darbības rezultātā.

Ar mikroorganismu pētniecību nodarbojas zinātnes nozare mikrobioloģija.

Vairums mikroorganismu ir vienšūnas organismi. Līdzīgi kā visus organismus, arī mikroorganismus iedala eikariotos un prokariotos. Eikariotos šūnā ir ar membrānu atdalīts kodols. Prokarioti ir primitīvāki, tiem šūnā kodolviela ir nukleoīda veidā.

Vēl sīkāk mikroorganismi dalās baktērijās, aktinomicētēs, mikroskopiskās aļģēs (zilaļģēs), mikroskopiskās sēnēs (pelējuma sēnēs), vienšūņos un vīrusos. Mikroskopiskās sēnes un vienšūņi ir eikarioti, bet pārējie pieder pie prokariotiem, savukārt vīrusu piederība organismu grupai ir neskaidra.

Vēl pirms mikroorganismu atklāšanas cilvēcei bija zināmi dažādi procesi, kurus izraisa mikroorganismi, piemēram, vīna rūgšana, piena sarūgšana, maizes cepšana. Mikroorganismi izraisīja arī dažādas infekcijas slimības kā lepru, bakas, mēri. Sengrieķu un romiešu ārsti Hipokrats, Plīnijs Vecākais, Galēns un citi autori izteica minējumu, ka infekciju slimību izraisītāji ir neredzamas būtnes (contagium vivum). 11. gadsimtā arī persiešu zinātnieks Avicenna pievienojās domai, ka tuberkulozi un citas slimības izraisa neredzamas būtnes.

Pirmo reizi 1676. gadā mikroskopā mikroorganismus izdevās ieraudzīt nīderlandiešu pētniekam Antonijam van Lēvenhukam. Viņš tiek uzskatīts par mikrobioloģijas “tēvu”. 19. gadsimta otrajā pusē ievērojamus pētījumus veica Luijs Pastērs, Roberts Kohs un Sergejs Vinogradskis.




#Article 134: Baktērijas (229 words)


Baktērijas (Bacteria) ir dzīvo organismu grupa. Tās ir mikroskopiskas un lielākoties sastāv no vienas šūnas, kas ir nosacīti vienkārša — tai trūkst šūnas kodola, citoskeleta un organoīdu, kā mitohondriju un hloroplastu. Tādus organismus kā baktērijas sauc par prokariotiem, bet pārējos organismus, kuriem ir daudz sarežģītākas šūnas, sauc par eikariotiem.
 
Līdz 1970. gadu beigām terminu baktērija virusoloģijā attiecināja uz visiem prokariotiem, bet 1977. gadā mikrobioloģijas speciālisti tās sadalīja arhebaktērijās un eibaktērijās. Vēlāk, lai izceltu atšķirību starp šīm divām grupām, arhebaktērijas tika pārdēvētās par arhejiem, bet eibaktērijas pārsauktas atpakaļ par baktērijām. Tomēr joprojām nereti ar terminu baktērijas saprot abas grupas. Šajā rakstā ir informācija tikai par eibaktērijām.

Baktērijas ir visizplatītākie no visiem organismiem. Tās ir visur — augsnē, ūdenī, gaisā un atrodas simbiozē ar visiem ķermeņiem. Daudzi slimību ierosinātāji, ieskaitot dzīvnieku slimību ierosinātājus, ir tieši baktērijas. Lielākā daļa no tām ir ļoti sīkas, parasti tikai 1 metru jeb 1 mikrometru (μm) lielas, taču vienas ģints baktērijas (Thiomargarita) var sasniegt pat 0,75 mm diametru. Parasti baktērijām ir šūnu sieniņas, tāpat kā augu un sēņu šūnām, taču ar ļoti atšķirīgu struktūru. 

Daudzas no baktērijām pārvietojas ar vicu palīdzību, un šīs vicas atšķiras no citu grupu vienšūņu vicām.

Baktēriju uzbūves pētīšana sākās ap 1930. gadu, kad tika izgudrots elektronmikroskops. 1937. gadā tika ierosināts visus organismus sadalīt prokariotos, pie kuriem piederēja baktērijas, un eikariotos. Un visbeidzot 1977. gadā prokarioti tika sadalīti arhejos (arhebaktērijās) un baktērijās.




#Article 135: Organisms (405 words)


Organisms (, organismós) bioloģijā un ekoloģijā ir dzīva būtne, dzīvs ķermenis. Organismu izcelšanās vēl joprojām ir strīdīgs un diskutējams jautājums. Visi organismi tiek dalīti divās lielās organismu kategorijās — eikariotos un prokariotos. Tiek uzskatīts, ka prokariotiem var izšķirt divas atšķirīgas sfēras: baktērijas un arhebaktērijas, kuras savā starpā nav tuvākas kā ar eikariotiem. Intervāls starp prokariotiem un eikariotiem ir plaši aplūkojis galvenās trūkstošās atšķirības evolūcijas vēsturē. Divi eikariotiskie organoīdi — mitohondriji un hloroplasti parasti tiek uzskatīti par atvasinātiem no endosimbiotiskām baktērijām.

Visi organismi ir veidoti no šūnām. To sastāvā ir sarežģītas organiskās vielas, piemēram, olbaltumvielas. Organismus, kuri sastāv no vairāk kā vienas šūnas, sauc par kompleksiem organismiem.

Organismiem ir raksturīga vielmaiņa un enerģijas maiņa. Organismi saņem enerģiju no apkārtējās vides un saņemto enerģiju izmanto savām dzīvības norisēm. Tie barojas, elpo, izvada atkritumvielas un tā tālāk. Organismi var uzņemt jau gatavas organiskās vielas (heterotrofi organismi), vai arī izveidot tās no neorganiskajām vielām (autotrofi organismi). Uzņemtās vielas tiek izmantotas enerģijas ražošanai vai arī organisma uzbūvei.

Visi organismi spēj nodrošināt iekšējās vides homeostāzi. Piemēram, siltasiņu dzīvnieki uztur pastāvīgu ķermeņa temperatūru, noteiktu glikozes saturu un vides reakciju (pH) asinīs. Ja organismā kāda viela ir sintezēta pietiekamā daudzumā, tās sintēze tiek pārtraukta. Liekās vielas uzkrājas un tiek izvadītas no organisma. Homeostāzi nodrošina iekšējās sekrēcijas dziedzeri.

Organismiem piemīt kairināmība. Uz kairinājumu katrs organisms var reaģēt citādāk. Piemēram, ja dzīvniekam pieskaras, tad tas var bēgt prom, uzbrukt, sarauties kamolā, izdot skaņas vai reaģēt citā veidā, bet augi var, piemēram, aizvērt un atvērt ziedu, augt gaismas virzienā.

Visi organismi aug, attīstās, noveco un iet bojā. Organismu augšana notiek, daloties to šūnām. Jaunā organismā pārsvarā notiek sintēzes reakcijas, bet vecā — noārdīšanās reakcijas. Novecojot, rodas neatgriezeniskas pārmaiņas, kas izraisa organisma bojāeju.

Visas dzīvās būtnes rodas tikai vecākorganismu vairošanās rezultātā. No vecākiem jaunie organismi manto noteiktas pazīmes un īpašības.

Organismi sastāv gan no organiskām, gan no neorganiskām vielām. Organismos ir atrodamas tādas vielas, kas nav atrodas nedzīvos priekšmetos, piemēram, nukleīnskābes. Organismus vairāk kā 90% veido četri ķīmiskie elementi — ogleklis, ūdeņradis, slāpeklis un skābeklis. Tie ir pamatelementi, bet pārējos ķīmiskos elementus organismā iedala makroelementos un mikroelementos. Makroelementi ir tie ķīmiskie elementi, kura daudzums organismā ir vismaz 0,01%. Tādi ir dzelzs, fosfors, kalcijs, kālijs, nātrijs, sērs. Ja daudzums ir mazāks par 0,01% no organisma, tad tie ir mikroelementi.

Ūdens ir ļoti nozīmīgs jebkuram organismam. Ūdens piedalās fotosintēzē, nodrošina vielu transportēšanu, daudziem organismiem tā ir dzīves vide, nodrošina osmoregulāciju un turgora spiedienu augiem, piedalās biopolimēru molekulu šķelšanā (hidrolīzē).




#Article 136: Eikarioti (362 words)


Eikarioti (Eukaryota vai Eukarya) ir organismi, kas sastāv no šūnām, kurām ir morfoloģiski labi izveidoti šūnas kodoli un ar membrānām klāti organoīdi. Eikarioti ir viena no organismu impērijām. Eikariotu impērijā ietilpst augi, dzīvnieki, sēnes un protisti. Organismus ar pretējām īpašībām — bez kodola un bez citiem šūnas organoīdiem, kam ir savas membrānas — sauc par prokariotiem (pie prokariotiem pieder baktērijas un arheji). Vārds ‘eikariots’ ir radies no grieķu valodas, kur  (eû) nozīmē ‘īsts’, bet  (káruon) — ‘kodols’.

Eikarioti vairojas gan bezdzimumvairošanās ceļā mitozes procesā, gan dzimumvairošanās ceļā mejozes procesā.

Eikariotu sugu skaits ir pavisam neliels, salīdzinot ar prokariotu sugu skaitu. Toties, tā kā eikarioti ir daudz lielāki un sastāv no daudzām šūnām, tad eikariotu biomasa pasaulē ir aptuveni tikpat liela kā prokariotu biomasa. Eikarioti uz Zemes radās aptuveni pirms 1,6–2,1 miljardiem gadu.

Eikariotu šūnas ir daudz lielākas par prokariotu šūnām, parasti to lielumus pārsniedz pat tūkstošiem reižu. Šūnas kodols norobežots ar divām membrānām. Šūnām ir iekšējo organoīdu daudzveidība un citoskelets, kas veidots no mikrocaurulītēm un mikrofilamentiem, kuri ieņem nozīmīgu lomu šūnas organizēšanā un tās uzbūvē. Organoīdi ir klāti ar membrānām. Eikariotu šūnu kodolos atrodas hromatīns — dezoksiribonukleīnskābes (DNS) pavedieni, kas šūnu dalīšanās laikā atrodas pavedienveida struktūrās, kuras sauc par hromosomām.

Starp eikariotu šūnām pastāv arī atšķirības. Piemēram, augu šūnās ir hloroplasti, kas nav citu eikariotu šūnās. Augu šūnās ir arī celulozes šūnapvalks, ar šūnsulu pildītas vakuolas un plastīdas. Savukārt vienīgi dzīvnieku šūnās ir centrosoma, kuru veido divas centriolas.

Sēņu šūnās nav plastīdas un ar šūnsulu pildītas vakuolas. Šūnapvalks satur hitīnu. Šūnās atrodas hifas — mikroskopiski šūnu pavedieni, kas veido micēliju.

Vēsturiski eikariotus dalīja divās grupās — augos un dzīvniekos. Viens no pirmajiem, kas šādu iedalījumu piedāvāja, bija zviedru botāniķis un zoologs Kārlis Linnejs. Arī vienšūnas eikariotus, kad tie tika atklāti, ieskaitīja vai nu pie augiem, vai pie dzīvniekiem. 1866. gadā vācu biologs Ernsts Hekels izdalīja atsevišķu organismu valsti — protistus. Tajā ietilpa ne tikai vienšūņi, bet arī aļģes. Visbeidzot no augiem atsevišķi tika atdalīta sēņu valsts.

Mūsdienās eikariotu impērija dalās četrās organismu valstīs:

Pēc jaunākiem DNS pētījumiem tiek pārskatīts eikariotu iedalījums. Pastāv dažādi jauni eikariotu klasifikācijas piedāvājumi. Viens no dominējošajiem ir eikariotu iedalījums piecās virsgrupās: Archaeplastida, SAR virsgrupa, Excavate, Amoebozoa un Opisthokonta.




#Article 137: Zeme (3664 words)


Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no Saules, kā arī piektā lielākā planēta Saules sistēmā, lielākā planēta no Saules sistēmas Zemes grupas planētām. Zemei ir viens dabiskais pavadonis — Mēness.

Zemes masa ir 5,9742kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu, pateicoties nokritušajiem meteoriem un kosmiskajiem putekļiem. Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu  un tās dabiskais pavadonis Mēness sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4,53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.

Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debess ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes — cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa—skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgā Saules starojuma daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.

Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi — okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.

Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā.

Intensīvu pētījumu un analīzes rezultātā zinātniekiem pēdējo gadsimtu gaitā izdevies detalizēti rekonstruēt Zemes vēsturi.

Pēc mūsdienu ģeologu un ģeofiziķu uzskatiem Zeme kopā ar Sauli un citām Saules sistēmas planētām veidojusies pirms 4,54 miljardiem gadu no solārā miglāja. Sākotnēji planētas ārējais slānis bija izkusis, taču laika gaitā tas atdzisa un sacietēja, veidojot Zemes garozu.

Mēness izveidojās šajā laika periodā. Mēness visdrīzāk izveidojies, lielam, pēc izmēra ar Marsu (10% no Zemes masas) salīdzināmam debesu ķermenim — Tejai aizskarot Zemi un atdalot no tās daļu masas. Daļa no atdalītās masas atkal nokļuva uz Zemes, daļa izkļuva no Zemes orbītas, bet daļa palika Zemes orbītā un izveidoja Mēnesi.

Gāzu izdalīšanās no atdziestošās masas, tai skaitā vulkānu darbība, izveidoja sākotnējo atmosfēru. Atmosfērā nokļuvušais ūdens tvaiks atdzisa, izveidojot uz Zemes virsmas ūdenstilpes — okeānus. Daļu ūdens Zemei deva arī garāmejošu komētu ledus.

Okeāniskā Zemes garoza izveidojās ļoti agri — pirms aptuveni 4,4 miljardiem gadu, kamēr kontinentālā Zemes garoza — aptuveni pirms 3,8—3,9 miljardiem gadu. Laika gaitā kontinentālā Zemes garoza dalījās un pārvietojās pa Zemes virsmu. Nereti kontinentālās Zemes garozas daļas savienojās lielākā veidojumā — superkontinentā.

Pirms aptuveni 750 miljoniem gadu sāka sadalīties senākais zināmais superkontinents — Rodīnija. Laika posmā pirms 600—540 miljoniem gadu eksistēja superkontinents Pannotija, beidzamais superkontinents bija Pangeja, kas sadalījās pirms 180 miljoniem gadu.

Zemei raksturīgi ir arī ledus laikmeti. Pastāv uzskats, ka spēcīgākais apledojums pastāvējis pirms 750—580 miljoniem gadu — šajā laikā ledus slānis klāja lielāko daļu planētas. Ledus laikmeti vairāk vai mazāk regulāri atkārtojušies ar dažādu intensitāti un ilgumu.

Pirms aptuveni 40 miljoniem gadu izveidojās ledus laikmetu cikliskums un veids, kas vislielāko intensitāti sasniedza pirms aptuveni 3 miljoniem gadu. Kopš šī laika Zemes polārajos reģionos vērojama periodiska apledojuma paplašināšanās un samazināšanās, kas atkārtojas ik pēc 40—100 tūkstošiem gadu. To pavada Pasaules okeāna līmeņa celšanās un krišana. Pēdējais ledus laikmets beidzās pirms 10 000 gadiem.

Zemes veidošanās sākotnējo stadiju aktīvās ķīmiskās reakcijas jau salīdzinoši agri — pirms aptuveni 4 miljardiem gadu — izveidoja organiska sastāva molekulas, kas spēja pašas vairoties. Aptuveni pirms 3,9—4,1 miljardiem gadu vēl pastāvēja pēdējais universālais sencis — organisms, no kura izveidojušās visas Zemes organismu veidi un sugas — līdz ar to sākās sugu veidošanās.

Pirms 3,4 miljardiem gadu organismi apguva fotosintēzi — prasmi iegūt barības vielu — glikozi no Saules gaismas, oglekļa dioksīda un ūdens. Šis process kalpoja par pamatu tālākai dzīvības attīstībai — fotosintēzes atlikuma produkts ir skābeklis, ko organismi izdala atmosfērā. Skābekļa saturs Zemes atmosfērā laika gaitā lēnām pieauga un skābekļa mijiedarbībā ar kosmisko starojumu izveidojās ozona slānis, kas pasargā Zemes virsmu no augstākām dzīvības formām kaitīga kosmiskā starojuma.

Aptuveni pirms 2,1—1,6 miljardiem gadu viena veida šūnas iekļāvās citās šūnās, radot kompleksus šūnu organismus — eikariotus, kas spējīgi uzglabāt ģenētisku informāciju. Līdz ar to bija iespējams veidoties daudzšūnu organismiem — atsevišķas šūnu grupas šādā organismā specializējās noteiktu funkciju veikšanai, visas kopā nodrošinot aizvien augstāku organisma organizācijas pakāpi un vienlaikus nodrošinot organisma konkurētspēju un pielāgotību videi.

Līdz ar Zemes vēsturē spēcīgākā apledojuma beigām pirms aptuveni 535 miljoniem gadu uz Zemes sākās strauja organismu vairošanās un jaunu sugu vairošanās — kembrija eksplozija.

Kopš šīs kembrija eksplozijas uz Zemes piecas reizes notikušas masveida sugu izmiršanas. Pēdējā izmiršana notika aptuveni pirms 65 miljoniem gadu — tā visdrīzāk saistīta ar liela meteorīta kritienu un eksploziju. Šajā katastrofā gāja bojā dinozauri un daudz citu organismu sugu, taču izdzīvoja zīdītāju sugas.

Pirms vairākiem miljoniem gadu Āfrikā izveidojās cilvēku senči, kas jau spēja staigāt stāvus. Tas atbrīvoja augšējos locekļus, kuri kļuva pielāgoti darbarīku lietošanai. Cilvēku senčiem izveidojās aizvien augstāk attīstīta saziņas spēja ar valodas palīdzību, attīstījās savstarpējās organizācijas spēja, kas kalpoja par priekšnoteikumu civilizācijas izveidei.

Civilizācijas attīstība pēdējās tūkstošgadēs ārkārtīgi strauji ir mainījusi Zemes virsmas ainavu, sugu sastāvu, ietekmējusi atmosfēras sastāvu un klimatu.

Zeme apgriežas ap savu asi caurmērā 23 stundās, 56 minūtēs un 4,091 sekundēs (siderālā diena). Skatoties no Zemes, zvaigznes virzās uz rietumiem par 15 grādiem stundā. Tas atbilst vienam Saules vai Mēness diametram divās minūtēs.

Apkārt Saulei Zeme pa savu orbītu apriņķo 365,2564 dienās, veicot ap 940 miljonus kilometru. Šīs kustības rezultātā, skatoties no Zemes, Saule attiecībā pret pārējām zvaigznēm pārvietojas par 1 grādu dienā austrumu virzienā. Šīs kustības dēļ Zeme attiecībā pret Sauli apgriežas ap savu asi nedaudz ilgākā laikā — 24 stundās (solārā diena). Zemes orbitālais ātrums ir ap 30 km/s (108 000 km/h) — Zeme pārvietojas par vienu savu diametru septiņās minūtēs. Ik gadu Zemes griešanās ātrums palēninās par 17 mikrosekundēm. Šī iemesla dēļ Zemes diena lēnām mainās — devonā uz Zemes gadā bija ap 400 dienu un katra diena ilga 21,8 stundas.

Mēness riņķo ap abiem debess ķermeņiem kopēju masas centru, veicot vienu apli ap Zemi 27,32 dienās. Apvienojumā ar Zemes — Mēness kombinētās sistēmas riņķošanu ap Sauli laiks no viena jauna mēness līdz nākamajam ilgst 29,53 dienas (sinodiskais mēnesis). Skatoties no Ziemeļpola, Zeme un Mēness griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.

Zemes griešanās ass attiecībā pret Zemes orbītu atrodas 23,5 grādu slīpumā. Mēness attiecībā pret Zemes — Saules orbītu riņķo 5 grādu leņķī — ja nebūtu šāda leņķa, ik pēc divām nedēļām būtu pamīšus Saules aptumsums un Mēness aptumsums, kuri šī leņķa dēļ notiek daudz retāk.

Mēness atrodas 384 400 km attālumā, tā masa ir 7,349×1019 tonnas un diametrs — 3 474,8 km. Tas ir lielākais planētas pavadonis attiecībā pret planētas masu Saules sistēmā. Mēness un Zemes gravitācijas spēku mijiedarbība rada uz Zemes plūdmaiņas — turklāt mainās ne tikai Pasaules okeāna līmenis bet nedaudz paceļas arī pret Mēnesi pavērstā Zemes garoza. Mēness ap savu asi griežas tikpat ātri, kā apriņķo Zemi — tāpēc pret Zemi vienmēr ir pavērsta viena un tā pati Mēness puse. Mēnesim riņķojot ap Zemi Saule pamīšus apspīd dažādas tā daļas — tā veidojas Mēness fāzes. Plūdmaiņu paātrinājuma rezultātā Mēness attālinās no Zemes par aptuveni 38 milimetriem gadā.

Mēnesim ir liela nozīme dzīvībai piemērotu apstākļu nodrošināšanai uz Zemes. Paleontoloģiski pētījumi un datorsimulācijas liecina, ka Zemes ass slīpuma izmaiņas stabilizē plūdmaiņu mijiedarbība ar Mēnesi. Ja Mēness nebūtu, Zemei visdrīzāk nebūtu konstantas ass, līdzīgi Marsam. Šādā gadījumā uz Zemes nevaldītu pastāvīgi laikapstākļi — tagadējie polārie apvidi neilgā laikā nokļūtu tropos un ekvatoriālie apvidi — tuvu Ziemeļpolam utml. Šādos apstākļos mums pazīstamās augstākās dzīvības formas uz Zemes nespētu attīstīties. Šī teorija nav pilnībā pierādīta.

Zemes ass slīpuma dēļ uz Zemes ir gadalaiki. Astronomiski šie gadalaiki pāriet viens otrā brīžos, kad Zemes as attiecībā pret Sauli ir visslīpāk (saulgrieži) un vienai no divām ekvinokcijām — brīžiem, kad Zemes ass ir vidējā leņķī pret Sauli. Ziemas saulgrieži ir ap 21. decembri, vasaras saulgrieži — ap 21. jūniju. Pavasara ekvinokcija ir ap 20. martu un rudens ekvinokcija — ap 23. septembri.

Zemes asij piemīt arī lēna precesija (ass virziena maiņa), kuras periods ir ap 25 800 gadi, kā arī nutācija (neregulāras ass kustības), kurām ir vairāki periodi, galvenais no tiem — 18,6 gadi. Šīs Zemes ass kustības izsauc Saules un Mēness pievilkšanas spēka mijiedarbība ar Zemes nedaudz saplacināto formu. Bez tam nedaudz svārstās arī Zemes rotācijas ātrums.

Saule vistuvāk Zemei ir ap 3. janvāri — šo brīdi sauc par perihēliju, bet vistālāk no Zemes — ap 4. jūliju, šo brīdi sauc par afēliju. Dienvidu puslode ir pavērsta tuvāk Saulei brīdī, kad pati Zeme atrodas tuvāk Saulei. Rezultātā Dienvidu puslode perihēlijā saņem par aptuveni 6,9% vairāk Saules enerģijas kā Ziemeļu puslode. Lielāko daļu šīs enerģijas absorbē Dienvidu puslodes salīdzinoši lielākā ūdens platība.

Zemes Hilla sfērai (gravitācijas ietekmes sfēra) rādiuss ir aptuveni 1 500 000 kilometru. Tas ir maksimālais attālums, pie kāda Zemes gravitācijas spēks pārspēj Saules un pārējo planētu gravitācijas spēku. Ja objekti riņķo ap Zemi tuvāk par šo rādiusu, tie neattālinās no Zemes un nenokļūst Saules gravitācijas ietekmē.

Zemes forma ir tuva nedaudz saplacinātam sferoīdam — tā ir apaļa, nedaudz platāka ekvatora joslā. Tomēr tās virsma neatbilst absolūti precīzai lodei — ir vērojamas fluktuācijas ap 100 metru robežās. Precīzas Zemes formas modelis tiek saukts par ģeoīdu.

Zemes saplacinājumu rada Zemes griešanās ap savu asi — šī iemesla dēļ Zemes diametrs ekvatorā ir par 43 kilometriem lielāks nekā attālums starp poliem.

Lielākās lokālās atšķirības no ģeoīda formas ir Everests (paceļas par 8 848 metriem virs jūras līmeņa) un Marianas dziļvaga (10 923 metri zem jūras līmeņa). Vistālāk no Zemes centra atrodas Čimboraso kalns Ekvadorā, jo šis 6 267 metrus augstais kalns atrodas tuvu ekvatoram.

Par spīti šīm novirzēm no lodveida formas Zeme vizuāli ir precīzi apaļa. Ja biljarda bumbai pieļaujamā novirze no lodveida formas ir 0,22%, Zemes novirze no lodveida formas ir tikai 0,17%.

Zemes masa ir aptuveni 5,9742×1024 kilogrami. Ja analizē Zemi kopumā, tā sastāv galvenokārt no šādiem ķīmiskajiem elementiem:

Atlikušie 1,2% ir pārējie elementi.

Taču dažādos Zemes slāņos elementu sadalījums atšķiras. Uzskata, ka Zemes kodolā 88,8% veido dzelzs, 5,8% — niķelis un 4,5% — sērs.

Ģeoķīmiķis Frenks Viglesvorts Klārks ir veicis pētījumus par dažādu ķīmisko elementu saturu Zemes garozā, analizējot 1 672 paraugus, kas ņemti no dažādu veidu iežiem. Klārks secināja, ka 99,22% no Zemes garozas sastāv no 11 oksīdiem (sk. tabulu).

Zeme ķīmiski un fiziski dalās slāņos — tai ir cieta ārējā garoza (Zemes garoza), viskoza mantija, šķidrs ārējais kodols un ciets iekšējais kodols.

Zemi iedala šādos slāņos:

Zemes iekšējo siltumu visdrīzāk rada kālija-40, urāna-238 un torija-232 izotopu radioaktīvā sadalīšanās. Visiem trim izotopiem pussabrukšanas periods pārsniedz miljardu gadu. Uzskata, ka planētas centrā temperatūra sasniedz 7 000 K un spiediens — 360 GPa.

Saskaņā ar nozarē pašreiz valdošo plātņu tektonikas uzskatu, Zemes ārējā daļa sastāv no diviem slāņiem — litosfēras, kas veido Zemes garozu un augšējo, cieto mantijas daļu un astenosfēras — viskozas, šķidras mantijas.

Litosfēra būtībā peld uz astenosfēras un to var iedalīt tektoniskajās plātnēs. Šīs plātnes attiecībā viena pret otru pārvietojas trīs veidos — notiek to konverģence, diverģence un transformācija. Gar plātņu robežām notiek aktīvāki ģeoloģiskie procesi, piemēram, zemestrīces, vulkānisms, kalnu veidošanās, okeāna dziļvagu darbība.

Tektoniskās plātnes var iedalīt kontinentālajās un okeāniskajās — atkarībā no tā, vai lielāko daļu plātnes virsmas veido kontinentālā Zemes garoza vai okeāniskā Zemes garoza. Kontinentālās plātnes pārvietojas pa Zemi, savukārt okeāniskās plātnes to ārējās malās gar subdukcijas zonām iegrimst dziļāk Zemes dzīlēs un izšķīst mantijas masā. Savukārt mantijas materiāla apvelings okeānisko plātņu centrālajās daļās izveido diverģences robežu (sakrīt ar vidusokeānisko riftu), kur no dzīlēm paceļas un veidojas jauna okeāniskā Zemes garoza. Līdz ar to okeāniskā Zemes garoza pastāvīgi tiek reciklēta un lielākā daļa šī veida Zemes garozas ir jaunāka par 100 miljoniem gadu. Vecākā okeāniskā plātne atrodas Klusā okeāna rietumu daļā un ir ap 200 miljonus gadu veca. Savukārt kontinentālās plātnes ir daudzkārt vecākas — uz sauszemes ir atrasti 3 miljardus gadu veci pārakmeņojumi.

Lielākā tektoniskā plātne ir Klusā okeāna plātne — 103,3 miljoni km². Visātrāk pārvietojas Kokosu plātne — 88 mm gadā, bet vislēnāk — Eirāzijas plātne — 7 mm gadā.

Zemes virsmas raksturs dažādās vietās krasi atšķiras. Ap 70,8% Zemes klāj ūdens, ūdens klāj arī lielu daļu kontinentālās Zemes garozas. Zemūdens virsmai var būt kalnu grēdas, tai skaitā visu Zemi aptverošās vidusokeāniskās grēdas, zemūdens kanjoni, abisālie līdzenumi u.c. formas. Sauszemei raksturīgi līdzenumi, augstienes, plakankalnes, kalnu grēdas un citas formas.

Planētas virsma laika gaitā galvenokārt erozijas un tektonikas efektu iespaidā pārveidojas. Tektonikas iespaidā paceltās Zemes daļas erozijas iespaidā tiek izlīdzinātas. Zemes virsmu pārveido arī ledāji, krastu erozija, koraļļu rifu veidošanās un lielāku meteorītu triecieni.

Zemes garozas kontinentālās plātnes sastāv no mazāk blīva materiāla (gk. granīts un andezīts) nekā okeāniskās (gk. bazalts). Abu veidu plātnes laika gaitā pārklāj nogulumieži. Nogulumieži klāj aptuveni 75% no kontinentālo plātņu virsmas, taču tie veido tikai aptuveni 5% Zemes garozas masas.

Pašu virsējo Zemes garozas slāni sauc par pedosfēru — šis slānis sastāv no augsnēm un materiāla, no kura veidojas augsnes. Pedosfēra ir Zemes slānis, kas saskaras ar litosfēru, atmosfēru, hidrosfēru un biosfēru. Mūsdienās aramzeme sastāda 13,31% no visas sauszemes platības, tikai 4,71% augsnes spēj uzturēt pastāvīgu lauksaimniecisko darbību.

Zeme ne vien ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodams ūdens — Zeme ir ļoti bagāta ar ūdeni, tas klāj 70,8% Zemes virsmas.

Zemes hidrosfēra sastāv galvenokārt no okeāniem (apvienojošs nosaukums — Pasaules okeāns), taču tehniski tā iekļauj arī ezerus, upes un pazemes ūdeni līdz 2 000 metru dziļumam. Dziļākais ūdens ir Marianas dziļvagā — šeit ūdens slāņa biezums sasniedz 10 923 metrus. Vidējais okeāna dziļums ir 3 794 metri, kas vairāk kā piecas reizes pārsniedz vidējo kontinentu augstumu. Ja Zemes virsma būtu līdzena, okeāns to klātu ar vairāk kā 2,7 km biezu ūdens slāni.

Ap 97,5% ūdens uz Zemes ir sālsūdens, savukārt no atlikušajiem 2,5% saldūdens ap 68,7% ir sasalušā veidā. Sāls veido ap 3,5% okeānu masas. Lielākā daļa sāls veidojusies vulkānu darbības rezultātā, izšķīdināta no akmeņoglēm un magmatiskajiem iežiem.

Pasaules okeānam ir būtiska nozīme klimata veidošanā un uzturēšanā — ūdenim piemīt augsta siltumietilpība, tāpēc Pasaules okeāns kalpo par siltuma rezervuāru, kas stabilizē klimatu. Okeānu temperatūras izmaiņas var izraisīt ļoti krasas klimata izmaiņas, piemēram El Niņo.

Zemes atmosfēras sastāvs laika gaitā mainījies, tai skaitā pateicoties arī organismu ietekmei, izveidojot noteiktu atmosfēras sastāva līdzsvaru, kas ir piemērots uz Zemes pastāvošajiem organismiem.

Atmosfēras spiediens pie Zemes virsmas ir 101,325 kPa. 78% Zemes atmosfēras veido slāpeklis un 21% — skābeklis, atmosfērā ir arī nedaudz ūdens tvaiks, oglekļa dioksīds un cita gāzveida vielas.

Atmosfēra aizsargā dzīvās būtnes, absorbējot Saules ultravioletos starus, līdzsvarojot temperatūru, tā ir ērta vide ūdens tvaika pārvietošanai un uztur dzīvību, dodot dzīvības uzturēšanai nepieciešamas gāzveida vielas.

Zemes atmosfērai raksturīgs siltumnīcas efekts — atmosfērā esošas tai mazāk raksturīgu vielu molekulas absorbē Zemes virsmas atstaroto siltuma enerģiju, neļaujot tai atstāt Zemi un rezultātā ceļot Zemes virsmas temperatūru. Būtiskākās siltumnīcas efekta gāzes ir oglekļa dioksīds, ūdens tvaiki, metāns un ozons. Ja atmosfērā nebūtu siltumnīcas efekta gāzu, Zemes virsmas temperatūra būtu ap −18 °C un dzīvība visdrīzāk neeksistētu. Pat nelielas siltumnīcas efekta gāzu daudzuma izmaiņas atmosfērā izraisa temperatūras izmaiņas uz Zemes, līdz ar to mainot ledāju bilanci, okeāna līmeni, straumju režīmu, biotopu izplatību un klimatu.

Zemes atmosfērai nav izteiktas ārējās robežas — attālinoties no Zemes, tā pakāpeniski kļūst retāka, līdz noteiktā attālumā tās vairs nav vispār. Trīs ceturtdaļas atmosfēras masas atrodas līdz 11 kilometru augstumam. Šo zemāko atmosfēras slāni sauc par troposfēru.

Virs troposfēras atrodas stratosfēra, mezosfēra un termosfēra un visbeidzot — eksosfēra. Virs eksosfēras atrodas magnetosfēra — zona, kur Zemes magnētiskais lauks mijiedarbojas ar Saules vēju, taču šeit vairs nav atmosfēras. Par atmosfēras augšējo robežu uzskata Karmana līniju — iedomātu robežu 100 km augstumā.

Nozīmīga atmosfēras sastāvdaļa ir ozona slānis — stratosfēras sastāvdaļa, kas daļēji aiztur Saules izstarotos ultravioletos starus.

Atmosfēras augšējos slāņos gaisa molekulas var iesilt tādā pakāpē, ka to ātrums ļauj atstāt Zemes gravitācijas lauku. Līdz ar to Zeme nepārtraukti nelielā daudzumā zaudē atmosfēru. Disociētais (no atsevišķām molekulām sastāvošais) ūdeņradis atmosfēras augšējos slāņos ir visvieglākā tur esošā viela un tāpēc atmosfēra zaudē salīdzinoši vairāk ūdeņraža. Šī iemesla dēļ Zemes virsmai raksturīga oksidējoša, nevis reducējoša vide, un tas nosaka dzīvo organismu ķīmisko sastāvu un vielmaiņas ķīmiju uz Zemes. Ūdeņradi no vēl straujākas aizplūšanas kosmosā aiztur tas, ka lielākā daļa šī elementa ir saistīta ar skābekli ūdens molekulās.

Saules enerģija troposfēru un Zemes virsmu zem tā sasilda. Sasilušas gāzes, tai skaitā gaiss, izplešas. Šāds gaiss ir mazāk blīvs un tāpēc ceļas augšup un tā vietu aizstāj aukstāks gaiss. Šāda veida atmosfēras cirkulācija — siltuma enerģijas sadalīšana atmosfērā — ir galvenais mehānisms, kas nosaka klimatiskos apstākļus. Klimatu ļoti lielā mērā nosaka arī okeānu straumes, īpaši liela nozīme ir termohalīnajai cirkulācijai, kas no ekvatoriālajiem reģioniem izplata siltuma enerģiju uz polārajiem reģioniem.

No Zemes virsmas, galvenokārt Pasaules okeāna virsmas, iztvaikojušais ūdens tvaiks pārvietojas līdz ar atmosfēras masām. Mainoties atmosfēras spiedienam un temperatūrai ūdens tvaiki kondensējas un krīt atpakaļ uz Zemes virsmas kā nokrišņi. Gravitācijas iespaidā uz Zemes virsmas nokļuvuši nokrišņi pa upēm tiek transportēti uz zemākām vietām — ezeriem un galu galā — uz Pasaules okeānu. Šis ūdens cikls arī ir ļoti būtisks mehānisms, kas palīdz uzturēt uz Zemes dzīvību, bez tam šis process ir galvenais Zemes virsmas erozijas mehānisms. Nokrišņu daudzums dažādos Zemes reģionos atšķiras — vienuviet gadā nolīst vairāki metri ūdens, cituviet — mazāk kā viens milimetrs.

Dažādos Zemes reģionos, atkarībā no attāluma no ekvatora, klimats atšķiras. Zemi pēc klimatiskajiem apstākļiem iedala šādās klimata joslās:

Katrai no šīm joslām ir raksturīgs noteikts klimatisko apstākļu kopums.

Zemes magnētiskais lauks pēc formas ir magnētiskais dipols. Pašlaik magnētiskie poli atrodas netālu no planētas ģeogrāfiskajiem poliem. Saskaņā ar dinamo teoriju Zemes magnētisko lauku rada izkusušais mantijas augšējais slānis, kur siltums rada mantijā esošā materiāla, kam piemīt elektrības vadītspēja, konvekcijas plūsmu. Tādējādi šajā mantijas slānī rodas spēcīga elektriskā strāva, kas rada magnētisko lauku.

Konvekcijas plūsma mantijā ir haotiska un periodiski mainās. Rezultātā vidēji ik pēc 700 000 gadiem notiek Zemes magnētiskā lauka reversija (apvērsums).

Magnētiskais lauks rada magnetosfēru, kas atvaira lielu daļu Saules vēja daļiņu. Saules pusē esošā Saules vēju atvairošā magnetosfēras fronte atrodas aptuveni 13 Zemes rādiusu attālumā. Zemes magnētiskā lauka un Saules vēja sadursme rada Van Allena radiācijas jostas — divas koncentriskas joslas — slāņus, kas sastāv no jonizētām daļiņām. Jonizētais kosmiskais starojums tuvāk Zemei nokļūst tikai polārajos apvidos, kur saskaroties ar atmosfēras augšējiem slāņiem rada no Zemes saskatāmu krāšņu parādību — ziemeļblāzmu.

Uz Zemes ir tādi apstākļi kas sniedz saskaņā ar mūsu zināšanām piemērotus apstākļus dzīvības uzturēšanai — galvenokārt ūdeni šķidrā fāzē, kur var veidoties kompleksas organiska sastāva molekulas un enerģiju, lai uzturētu vielmaiņu. Zemes attālums no Saules, ass leņķis un stabilitāte, orbītas ekscentritāte, griešanās ātrums, ģeoloģiskā vēsture, atmosfēra, magnētiskais lauks un citi apstākļi kopā veido apstākļus, kas nepieciešami dzīvības uzturēšanai uz planētas. Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras ir dzīvība.

Zemes dzīvie organismi un to pārveidotā vide kopā tiek dēvēti par biosfēru. Uzskata, ka biosfēra sāka attīstīties aptuveni pirms 3,5 miljardiem gadu. Biosfēru iedala biomos, kurus apdzīvo salīdzinoši līdzīgi augi un dzīvnieki. Uz sauszemes biomus nodala galvenokārt platuma grādi un augstums virs jūras līmeņa. Visblīvāk apdzīvotie un visdaudzveidīgākie ir tie biomi, kas atrodas tuvu ekvatoram.

Zeme sniedz resursus, kurus cilvēks izmanto saimniecībā — dabas resursus. Daļa no šiem resursiem (nafta, dabasgāze) ir noplicināmi, tos grūti atjaunot neilgā laika posmā — šādus resursus sauc par neatjaunīgajiem resursiem. Visbiežāk neatjaunīgie resursi atrodami Zemes garozā kā derīgie izrakteņi. Derīgos izrakteņus izmanto materiālu ražošanā, enerģijas ieguvei un kā barības vielas ķīmiskā mēslojuma izgatavošanai.

Zemes biosfēra ražo bioloģiskos produktus, kurus izmanto kā pārtiku, materiālu ieguvei (piemēram, koksne), zāļu ieguvei. Sauszemes ekosistēmas ir atkarīgas no augsnes un saldūdens, bet okeānu ekosistēmas — no izšķīdušajām barības vielām, kas okeānos nokļūst no sauszemes.

Uz Zemes dzīvo 7 miljardi cilvēku. Uzskata, ka 2050. gadā — 9,1 miljardi. Cilvēku izplatības blīvums dažādās Zemes vietās atšķiras.

Uzskata, ka tikai vienas astotā daļa Zemes virsmas ir piemērota cilvēka dzīvei — trīs ceturtdaļas klāj okeāns un pusi no sauszemes platības aizņem tuksneši, ledāji, kalni un citas dzīvei nepiemērotas vides. Vistālāk ziemeļos esošā apdzīvotā vieta ir Alerta Kanādā (82°28′Z) un vistālāk dienvidos cilvēki pastāvīgi uzturas Amundsena-Skota Dienvidpola stacijā — praktiski 90°D platumā.

Zemes iedalījums reģionos

Visa Zemes sauszeme ir iekļauta kādas valsts sastāvā, valstis pretendē arī uz lielāko daļu Antarktīdas. Uz Zemes ir 267 administratīvās teritorijas — valstis, atkarīgās teritorijas un citas. Zemes vēstures gaitā nekad nav eksistējusi tikai viena valsts, kas valdītu pār visu Zemi, kaut gan vēstures gaitā uz šādu kundzību pretendējušas daudzas valstis. Pasaules valstis izveidojušas Apvienoto Nāciju Organizāciju, kas kalpo galvenokārt par starptautisku saziņas forumu ar ļoti ierobežotu spēju noteikt visām valstīm saistošus noteikumus.

Līdz 2004. gadam ārpus Zemes pabijuši ap 400 cilvēki, 12 no tiem ir staigājuši pa Mēness virsmu.

Zeme bieži dažādās kultūrās uzskatīta par dievību, visbiežāk — par vienu no mātes dievībām — Zemesmāte, visbiežāk akcentējot to kā auglības dievieti.

Senajiem grieķiem Zemi personificēja dieviete Gaja, ķīniešiem — Hou-T'u, skandināvu mitoloģijā — Jerda. Senajā Ēģiptē atšķirībā no daudzām citām kultūrām Zemi personificēja vīriešu kārtas dievs — Gebs, sieviešu kārtas dieviete Nuta personificēja debesis.

Daudzas pasaules kultūras senatnē uzskatīja ka Zeme ir plakana. Uzskatu par Zemes lodveida formu pauda agrie grieķu filozofi, piemēram, Pitagors. Viduslaikos šāds uzskats jau bija plaši izplatīts, to pauda, piemēram, Akvīnas Toms. Tomēr vēl pat līdz 21. gadsimta sākumam pastāvēja Starptautiskā Plakanās Zemes biedrība, kas aktīvi popularizēja uzskatu, ka Zeme tomēr ir plakana — centrā tai atrodoties Ziemeļpols un apkārt ārējai malai stiepjoties 50 metrus augsta ledus siena.

Kaut arī 20. gadsimta cilvēks teorijā zināja, ka Zeme ir apaļa, sabiedrības apziņā šis uzskats stingri nostiprinājās tikai 20. gadsimta vidū un vēlāk — kad tika saņemti pirmie Zemes kosmiskie attēli.

Mūsdienās Zemi nereti tēlaini salīdzina ar milzu kosmosa kuģi ar dzīvības uzturēšanas sistēmu, nereti tiek pausts arī tēlains uzskats par Zemi kā dzīvu būtni.

Zemes nākotne cieši saistīta ar Sauli. Paredzams ka Saules starjauda laika gaitā palielināsies, pēc 1,1 miljardiem gadu pieaugot par 10% un pēc 3,5 miljardiem gadu — par 40%. Šī faktora ietekmē Zeme mainīsies līdz nepazīšanai, tai skaitā, visdrīzāk, zaudēs Pasaules okeānu. Pēc 5 miljardiem gadu Saule kļūs par sarkano milzi un palielināsies tā, ka no tagadējās Zemes orbītas līdz Saules ārējai malai būs tikai 1% no agrākā attāluma. Vienlaikus, pateicoties tam, ka Saule zaudēs savu masu, Zeme arī attālināsies no Saules un, visdrīzāk, tai izdosies izvairīties no iekļaušanās Saulē.

Mums zināmajām dzīvības augstākajām formām eksistence uz Zemes visdrīzāk nebūs iespējama jau pēc 900 miljoniem gadu, jo pieaugošais siltums paātrinās neorganisko CO2 ciklu un tā saturs atmosfērā kritīsies, līdz augi vairs nespēs turpināt fotosintēzi.

Neatkarīgi no pašas Saules Zemes atdzišana novedīs pie atmosfēras un okeānu zudumiem. Zemes garozas atdzišana ļaus okeānu ūdenim nokļūt dziļāk Zemes iekšienē un Zemes virsū paliks daudz mazāk ūdens. Pēc viena miljarda gadu okeāni būs izzuduši.




#Article 138: Mēness (1606 words)


Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Mēness kā sugas vārds apzīmē debess ķermeni, kas riņķo ap kādu zvaigzni vai planētu. Mēness attālums līdz Zemei nav konstants, vidēji tas ir 384 400 km. Mēness kustas ap Zemi pa nedaudz eliptisku orbītu. Tas apriņķo Zemi apmēram 28 dienās (precīzāk 27 dienās, 7 stundās un 43 minūtēs). Mēness ir Zemei tuvākais debess ķermenis, tas ir tikai 4 reizes mazāks par Zemi, tāpēc sistēmu Zeme-Mēness sauc arī par dubultplanētu.

Mēness ir otrs spožākais debess spīdeklis pēc Saules, bet, atšķirībā no Saules, tas pats gaismu neizstaro. Mēness atstarotā Saules gaisma ir labi redzama naksnīgajās debesīs. Zeme Mēnesi apgaismo daudzreiz vairāk nekā Mēness Zemi. Uz Mēness nav gaismas kontrastu, atmosfēras kontrastu un ēnas kontrastu. Mēness virsma no Zemes ir labi saskatāma, bet, nokļūstot uz Mēness, Zemes virsma ir saskatāma sliktāk, jo traucē atmosfēra un mākoņi. Tiesa, no Zemes var saskatīt tikai vienu Mēness pusi (librāciju dēļ ilgstošākā laika periodā var redzēt vairāk kā 50% Mēness virsmas), otra puse ir vienmēr vērsta projām no Zemes, un to var apskatīt tikai ar kosmisko aparātu starpniecību. Dažreiz Mēness neredzamo pusi dēvē par Mēness tumšo pusi — tas ir pilnīgi nepareizi, jo Saule, Mēnesim rotējot, apspīd visu tā virsmu.

Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gadā kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas nolaidās uz Mēness.

Uz Mēness nav ūdens tvaiku, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Uz Mēness nav iedomājama dzīve bez skafandriem, jo cilvēka organisms nav piemērots dzīvošanai bez atmosfēras spiediena un ar lielām temperatūras izmaiņām. Arī pārvietošanās uz Mēness ir pavisam citāda nekā uz Zemes. Mēness cilvēka ķermeni pievelk ar 6 reizes mazāku gravitācijas spēku nekā uz Zemes, tāpēc tur visi cilvēki ir vieglāki, arī kosmonauti, kaut gan viņi valkā aptuveni 115 kg smagus skafandrus. Atmosfēras trūkuma dēļ Mēness nav pasargāts no spēcīgās Saules staru iedarbības un no kosmosā klīstošiem lieliem un maziem meteorītiem.

Mēness virsmu klāj dažus centimetrus biezs tumšu putekļu slānis. Tas nosaka gan Mēness krāsu, gan albedo. Mēness virsmas īstā krāsa ir brūnpelēka, tā atstaro tikai 7% Saules un ir ļoti tumša. Tomēr, raugoties uz Mēnesi naktīs, tas liekas spožs un sudrabains. Grunts paraugi, kas tika atvesti no Mēness uz Zemi, pierādīja, ka Mēness sastāv no tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem, no kā sastāv Zeme. Mēness griežas diezgan lēni, jo diena uz Mēness ilgst divas nedēļas, bet nakts otras divas nedēļas. Neskatoties uz to, ka Mēness pagriež pret Sauli te vienu, te otru pusi, šajā laikā Mēness virsma pagūst gan sakarst, gan atdzist. Dienā uz Mēness ir ļoti karsts, bet naktī gluži pretēji – ļoti auksts. Temperatūra uz ekvatora svārstās vidēji no +130°C dienā līdz -170°C naktī. Mēness virsmai ir slikta siltumvadītspēja, tāpēc tā virsmas slānī Saules siltums neuzglabājas. Dažu centimetru dziļumā temperatūras svārstības nav tik lielas kā virspusē arī tāpēc, ka Mēness iežu ārējais slānis, ko sauc par regolītu, ir porains un tāpēc darbojas kā labs siltumizolators. Viena metra dziļumā temperatūra uz Mēness ir nemainīga, aptuveni -50°C. Izņēmumi ir tikai daži ieži, kuru lielās īpatnējās siltumietilpības dēļ siltums saglabājas ilgāk. Viskarstākais ir Mēness ekvatoriālais rajons.

Mēness, tāpat kā Saule, pārvietojas pa zodiaka zvaigznājiem no labās uz kreiso pusi (no rietumiem uz austrumiem), tikai ātrāk. Gravitācijas spēku iedarbībā tas riņķo apkārt Zemei un pilnu apriņķojumu veic 27,3 dienās (27 dienas un 8 stundas). Mēness, riņķodams ap Zemi, kopā ar to pārvietojas ap Sauli un gada laikā veic vienu pilnu apriņķojumu. Mēness orbīta, tāpat kā citiem Saules sistēmas ķermeņiem, ir līdzīga nedaudz saspiestam riņķim – elipsei –, tāpēc attālums līdz Mēnesim ir mainīgs. Tas griežas ap savu asi un pilnu riņķojumu izdara 27,3 dienās, tāpēc pret Zemi pavērsta viena un tā pati Mēness puse, otra nav redzama.  Saule apgaismo tikai vienu Mēness pusi, bet otra paliek ēnā, tādēļ Mēness redzamais izskats ir atkarīgs no tā, no kuras puses spīd Saule, kad mēs uz to skatāmies. Mēness ir otrs spožākais spīdeklis pie debess pēc Saules, tikai atšķirība ir tāda, ka tas pats gaismu neizstaro. Tas ir redzams, jo to apspīd Saule. Nakts debesīs būtu vajadzīgi apmēram 500 000 pilnmēnešu, lai to gaisma līdzinātos Saules gaismai. No Mēness nākošā gaisma vislabāk ir saskatāma ārpus pilsētas, jo pilsētās ir pārāk spēcīgs apgaismojums.

Mēness fāzes ir: jaunmēness, pirmais ceturksnis, pilnmēness un pēdējais ceturksnis. Tā fāzes mainās, jo Saule apspīd tikai vienu tā pusi un, Mēnesim riņķojot ap Zemi, tā redzamā un neredzamā puse redzama dažādās proporcijās.

Mēness fāzes un to apraksts:

Mēness gravitācijas spēks izraisa Zemes okeānos bēgumus un paisumus. Zemes ūdens apvalks izstiepjas Mēness virzienā. Uz līnijas, kas iet caur Zemes centru un Mēnesi, ir paisums – okeānos un jūrās ceļas ūdens līmenis. Perpendikulāri šim virzienam ūdens līmenis pazeminās, jo no turienes Mēness pievilkšanās spēks aizvelk ūdeni prom. Dažās vietās uz Zemes ūdens līmenis paceļas līdz pat 18 metriem. Tad paisuma vilnis iet atpakaļ un nāk bēgums. Paisumu un bēgumu parādības ietekmē kontinentu izraisītā berze, sarežģītā krastu līnija, okeānu dibenu profils. Iekšējās jūrās, piemēram, Baltijas jūrā, paisums ir tik niecīgs, ka to nemaz neievēro. Ir ostas, kurās kuģu ieiešana un iziešana stingri pakļaujas paisumam un bēgumam. Zeme, rotējot ap savu asi, tiecas pagriezt sev līdzi arī paisuma vilni. Zeme ap savu asi rotē ātrāk nekā Mēness ap Zemi. Rodas paisuma berze, kas bremzē Zemes diennakts rotāciju un pagarina Zemes diennakti. Zemes diennakts pagarināšanās notiek ļoti lēni, simts gados diennakts kļūst garāka tikai par 0,001 sekundi. Paisuma spēki izraisa arī pārmaiņas Mēness cietajos iežos. Paisuma viļņi spēj saārdīt gabalos pat asteroīdus un planētu pavadoņus. Tā var notikt tikai ar nelielas masas debess ķermeņiem, kam iekšējie gravitācijas spēki ir pārāk mazi.

Mēness aptumsums ir samērā reta, neparasta parādība, kas visos laikos piesaistījusi pastiprinātu uzmanību. Mēness aptumsums notiek tikai tad, kad visi trīs debess ķermeņi – Zeme, Mēness un Saule – atrodas tieši vai gandrīz uz vienas līnijas. Saules aptumsums notiek tad, kad Mēness atrodas starp Zemi un Sauli un aizsedz Saules disku, tas nozīmē, ka Saules aptumsums iespējams tikai jaunmēness fāzēs. Aptumsumi nenotiek katrā jaunā Mēnesī, jo Mēness orbīta attiecībā pret Zemi ir slīpa.

Saules aptumsums var būt pilns, gredzenveida vai daļējs. Pilnais Saules aptumsums vienlaikus redzams tur, kur Mēness ēna skar Zemes virsmu, izveidojot lielu, ovālu plankumu. Zemei griežoties, Mēness ēnas plankums pārvietojas pa Zemes virsmu, izveidojot garu joslu. Ārpus pilnā aptumsuma joslas tur, kur uz Zemi krīt Mēness pusēna, novērojams tikai daļējs Saules aptumsums.

Daļējā aptumsuma josla ir platāka par pilno joslu, bet tomēr Saules aptumsums novērojams tikai noteiktā Zemes apgabalā.
Noteiktā pilnā Saules aptumsuma gaita ir šāda: Mēness, kas nav saskatāms, lēni virzās virsū Saulei no labās uz kreiso pusi, kamēr pieskaras Saules diskam un sākas daļējais aptumsums. Tad uz spožā Saules diska parādās tumša lokveida ēna, tas aug aizvien lielāka, tomēr Saules gaismas pavājināšanās kļūst jūtama tikai tad, kad Saule izskatās kā šaurs sirpis, tad seko pilnais Saules aptumsums, kura laikā kļūst tumšs un ir redzamas spožākās zvaigznes un planētas. Pamale kļūst sārta, bet ārpus Mēness ēnas joprojām spīd Saule. Saule nepazūd pilnībā. Apkārt melnajam Mēness diskam redzams rožains aplis, kas ir Saules atmosfēra. Pilnā Saules aptumsuma vidējais ilgums ir 2–3 minūtes. Pilnajai fāzei beidzoties, sāk iemirdzēties pirmie Saules stari un atkal kļūst gaišs. Mēness tad pakāpeniski noiet no Saules diska, līdz beidzot pazūd arī pēdējā lokveida ēna, tad aptumsums ir beidzies. Ja Mēness atrodas apogeja tuvumā, tad tā leņķiskais diametrs ir nepietiekams, lai pilnībā nosegtu Saules disku, tāpēc ir novērojams gredzenveida Saules aptumsums. Šī aptumsuma gaita ir tāda pati kā pilnam Saules aptumsumam, vienīgi maksimālās fāzes laikā Saule redzama kā spožs gredzens. Reizēm mēdz gadīties, ka Mēness ēna atrodas Zemes tuvumā, bet tomēr neskar tās virsmu, tad uz Zemes vērojams daļējs Saules aptumsums, kam pilnās fāzes nav.

Mēness aptumsums notiek tad, kad Zeme atrodas starp Sauli un Mēnesi un Mēness ieiet Zemes ēnā. Mēness aptumsums ir iespējams pilnmēness fāzē, taču aptumsums nenotiek katrā pilnā Mēnesī. Izšķir pusēnas, daļēju un pilnu Mēness aptumsumu atkarībā no tā, kurai Zemes ēnas daļai Mēness iet cauri. Ja Mēness ieiet tikai Zemes pusēnā, tad notiek tikai pusēnas Mēness aptumsums, kura laikā Mēness spožums gandrīz nemaz nesamazinās. Ja Mēness daļēji ieiet Zemes ēnā, tad redzams daļējs Mēness aptumsums, bet, ja Mēness ieiet pilnībā Zemes ēnā, tad novērojams pilns Mēness aptumsums.

Aptumsuma veidi:

Aptumsumu kalendārs no 2004. gada līdz 2005. gadam.

Izpētot no Mēness vestos grunts paraugus, tika secināts, ka to vecums ir tāds pats kā Zemei, tādēļ var secināt, ka Mēness radies aptuveni tad pat, kad Zeme. Par Mēness izcelšanos pastāv vairākas teorijas.

Mēness ir pats piemērotākais apskates objekts gan lielā, gan mazā teleskopā. Mēness dažādās detaļas var pat saskatīt caur binokli, bet tam ir vajadzīgs ilgs laiks. Pilnā Mēness fāzē tas ir spožāks, tāpēc uz to ir jāskatās caur speciālu, pelēku filtru.

Vienīgā neveiksmīgā ekspedīcija uz Mēnesi bija Apollo 13 avārija. Tam ceļā uz Mēnesi sprāga skābekļa balons, kā rezultātā sabojājās orbitālā bloka elektropiegāde. Astronautiem nācās pāriet uz ekspedīcijas bloku, un viņi ar pūlēm atgriezās uz Zemes. Pēc 1976. gada izpēte uz Mēness ar kosmiskajiem aparātiem izsīka. Neraugoties uz to, ka Mēness ir sastingusi pasaule, arī uz tā pa reizei notiek kādas izmaiņas, paretam kāds no novērotājiem ziņo, ka kādam no krāteriem mainījusies krāsa vai spožums.

Līdz 2019. gadam ASV, PSRS, Japāna, Eiropas Savienība, Ķīna un Indija nosūtīja savus kosmiskos kuģus uz Mēnesi. 2019. gadā Indijas Kosmosa pētījumu organizācija (ISRO) nosūtīja Čandrajāna 2 (Chandrayaan 2) kosmisko aparātu uz Mēness dienvidpolu, kurā atrodami sasaluša ūdens krājumi. 
Arī NASA plāno veikt Artemīdas misiju (Artemis mission) uz Mēness dienvidpolu 2024. gadā.

Šobrīd Mēness attālinās no Zemes vidēji par 4 cm gadā, kas nozīmē, ka šādā tempā tas varētu izbēgt no Zemes pievilkšanas spēka un kļūt par atsevišķu Saules sistēmas planētu pēc aptuveni 5 miljardiem gadu.




#Article 139: Zvaigzne (5532 words)


Zvaigzne ir masīva jonizētas gāzes — plazmas lode, kas izstaro gaismu un citu elektromagnētisko starojumu, kā arī elementārdaļiņas, un uztur sevi līdzsvarā starp pašas masas radīto gravitāciju un iekšējo spiedienu, kuras dziļumā notiek termiskās kodolsintēzes reakcijas. Lielāko daļu no sava mūža zvaigzne spīd, pateicoties kodoltermiskām reakcijām tās dzīlēs, kā rezultātā atbrīvojas enerģija, kas nonāk līdz zvaigznes virsmai un tiek izstarota kosmosā elektromagnētiskā starojuma un dažādu elementārdaļiņu veidā. Zvaigznes telpā ir apkopotas galaktikās, ap kuru centru tās riņķo.

Zvaigznes veidojas no kosmiskajiem putekļiem un atomiem (galvenokārt no ūdeņraža un hēlija) gravitācijas radītās vielas saspiešanās rezultātā. Plazmas temperatūra izveidojušos zvaigžņu iekšienē tiek mērīta miljonos, bet uz to virsmas — tūkstošos Celsija vai Kelvina grādu. Pamatā zvaigžņu enerģija tiek atbrīvota un izstarota termisko kodolreakciju rezultātā, ūdeņradim pārvēršoties hēlijā, kas notiek augstā temperatūrā zvaigznes dzīlēs. Arī gandrīz visi ķīmiskie elementi, kas ir smagāki par ūdeņradi un hēliju, kosmosā izveidojas zvaigžņu kodoltermiskajos procesos.

Zemei tuvākā zvaigzne ir Saule — vidēja zvaigzne pēc izmēriem un spožuma, G spektra klases pārstāve. Saules izstarotā enerģija ir galvenais faktors, kas nodrošina bioloģiskai dzīvībai piemērotu temperatūru uz Zemes. Nākošā zināmā Zemei tuvākā zvaigzne pēc Saules ir nelielā un blāvā Centaura Proksima. Tā atrodas 4,2 gaismas gadus (4,2 gaismas gadi = 39 triljoniem km) no Saules sistēmas centra ar neapbruņotu aci nav saskatāma. Arī spožākās zvaigznes ar neapbruņotu aci ir redzamas tikai naktī vai krēslā, jo Saules gaismas spožums pa dienu tās neļauj saskatīt. 

Kopā ar neapbruņotu aci debesīs naktī ir redzamas apmēram 6000 zvaigznes, pa 3000 katrā puslodē. Visas zvaigznes, kas saskatāmas no Zemes (ieskaitot tās, kuras redzamas ar visspēcīgākajiem teleskopiem), atrodas vietējā galaktiku grupā, izņemot dažas uzliesmojošās pārnovas.

Zvaigznes lielākās raksturojuma iedaļas ir tās masa, starjauda, spektra klase un izstarojums acij neredzamajās spektra daļās, vecums, sastāvs un metālisms, magnētiskais lauks. Bieži zvaigžņu īpašības tiek izteiktas Saules daudzumos: piemēram, Saules masa (M⊙) ir 1,99⋅1030 kg, Saules rādiuss (R⊙) ir 6,96⋅108 m un Saules spožums (L⊙) ir 3,85⋅1026 W. Dažreiz absolūto zvaigžņu lielumu izmanto kā spilgtuma mēru: tas ir vienāds ar šķietamo zvaigznes lielumu, kāds tai būtu, ja tā būtu 10 parseku attālumā no novērotāja.

Zvaigznes masa pamatā nosaka tās evolūcijas tipu pēc noiešanas no galvenās secības, pēc kura zvaigznes iedalās pārmilžos, pundurzvaigznēs, mazajās pundurzvaigznēs un subzvaigznēs. Parasti zvaigžņu masas svārstās no 0,075 līdz 120 M⊙, lai gan dažreiz ir zvaigznes ar lielāku masu — zvaigzne ar maksimāli zināmo masu R136a1 Lielajā Magelāna mākonī ir 265 reizes masīvāka nekā Saule, un, veidojoties, tās masa bija 320 M⊙. Zvaigznes masu ar labu precizitāti var izmērīt tikai tad, ja tā atrodas vizuāli saskatāmā dubultzvaigžņu sistēmā, kuras attālums ir zināms — tad masu nosaka pēc universālā gravitācijas likuma.

Zvaigžņu rādiusi parasti ir robežās no 10−2 līdz 103 R⊙, taču sakarā ar to, ka zvaigznes atrodas pārāk tālu no Zemes, to leņķa izmērus ir grūti noteikt: šim nolūkam var izmantot, piemēram, interferometriju, taču tās precizitāte ir neliela. Visbiežāk tiek lietota salīdzinošā metode, kurā zvaigznes absolūtais spožums tiek salīdzināts ar zvaigznes spektru un izmērs izsecināts pēc analoģijas ar zināmajām šādām zvaigznēm.

Astronomijā starjauda ir gaismas daudzums un citas izstarotās enerģijas formas, ko zvaigzne izstaro vienā laika vienībā. Zvaigznes starjauda ir nosakāma pēc zvaigžņu rādiusa un virsmas temperatūras. Bieži zvaigznes neizstaro vienādu plūsmu visos virzienos. Ātri rotējošajām zvaigznēm, piemēram, Vegai,  enerģijas izstarojums no poliem ir lielāks nekā no tās ekvatora. Zvaigžņu absolūtais spilgtums var svārstīties no 10-4 līdz 106 L⊙. Pārmilžiem ir vislielākais rādiuss un parasti arī spilgtums.

Virsmas laukums ar zemāku temperatūru un starjaudu nekā vidējā ir pazīstams kā plankums. Vidēji spožajām pundurzvaigznēm, tādām kā Saule, šie plankumi ir salīdzinoši nelieli. Turklāt šos plankumus parasti pavada spožāks apgabals to apmalē, tādēļ tie maz ietekmē šo zvaigžņu kopējo spožumu. Vēsajām zvaigznēm tie ir daudz lielāki, ilgstošāki un ievērojami ietekmē starjaudu.

Zvaigznes spektrs norāda uz tās ķīmisko sastāvu un temperatūru, kas ļauj klasificēt zvaigzni pēc šiem rādītājiem. Pamatā zvaigznes sastāv no ūdeņraža un hēlija, un jaunajās zvaigznēs ūdeņradis veido 72–75% no masas, bet hēlijs — 24–25%, un hēlija īpatsvars palielinās līdz ar vecumu, tikai uz beigām veidojoties smagākiem elementiem. Zvaigžņu spektri gandrīz visi ir absorbcijas spektri. Tas ir saistīts ar to, ka zvaigžņu ārējais apvalks absorbē daļu tās izstarojuma, un absorbētā daļa norāda uz atmosfēras satāvu.

Visām zvaigznēm ir magnētiskais lauks. Zvaigznes magnētisko lauku galvenokārt rada dinamo efekts, kurā neliela daļa no zvaigznes griešanās enerģijas ap savu asi pārveidojas elektromagnētiskajā laukā. Tomēr, šis lauks nav viendabīgs, Saulei līdzīgajām zvaigznēm to stipri ietekmē konvektīvās strāvas no zvaigznes dzīlēm uz virsmu, neviendabīgā griešanās un citi faktori.

Lielāko daļu zvaigžņu raksturlielumu parasti izsaka SI mērvienību sistēmā, bet tiek izmantota arī CGS (piemēram, spilgtumu izsaka ergos sekundē). Masu, spilgtumu un rādiusu bieži norāda attiecībā pret Sauli, kura tiek uzskatīta par vidēju zvaigzni —  lai gan ap 80% zvaigžņu ir mazākas un blāvākas par Sauli, tomēr ir ap 10% ievērojami vai pat nesalīdzināmi spožāku.

Saules masa M⊙ pati par sevi nav pietiekami precīzi noteikta Ņūtona gravitācijas konstantes aptuvenuma (10−4) dēļ, taču tā ir diezgan precīzi noteikta kā masas un šīs konstantes izteiksme:

Lai norādītu attālumu līdz zvaigznēm, tiek izmantotas tādas vienības kā gaismas gads un parseks (vienāds ar 3,2615 gaismas gadiem).

Mazākus attālumus, piemēram, milzu zvaigžņu rādiusu, planētu orbītas vai dubultzvaigžņu lielāko pusasi, bieži izsaka, izmantojot astronomiskās vienības (AU), kur 1 AU ir vienāda ar vidējo attālumu starp Zemi un Sauli (apmēram 150 miljoniem km).

No novērojumiem ir zināms, ka zvaigznes parasti ir statiskas, tas ir, tās atrodas hidrostatiskā un termodinamiskā līdzsvarā. Tas attiecas arī uz maiņzvaigznēm, jo to mainīgums visbiežāk ir parametru svārstības ap līdzsvara punktu. Turklāt starojuma pārnešanai no zvaigznes iekšējiem slāņiem uz ārpusi ir jāievēro enerģijas nezūdamības likums.

Lielākajā daļā zvaigžņu to viela pakļaujas ideālas gāzes stāvokļa vienādojumam, un, tuvojoties zvaigznes centram, palielinās tādu parametru vērtības kā temperatūra, materiāla blīvums un spiediens: piemēram, Saules centrā temperatūra, pēc aprēķiniem,  sasniedz 15,5 miljonus Kelvina grādu, blīvums ir 156 g/cm³ un spiediens — 2⋅1016 Pa.

Zvaigznes iekšienē atbrīvotā enerģija tiek pārnesta uz virsmu, no kurienes daļa tās izstarojas kosmosā. Enerģiju zvaigznēs, izņemot protozvaigznes un brūnos pundurus, rada kodoltermiskā sintēze, kas notiek vai nu zvaigznes kodolā, kur temperatūra un spiediens ir maksimāli, vai slāņa avotā ap inertu kodolu. Šāda situācija rodas, piemēram, submilžos, kuru kodolu veido hēlijs, un tā sadegšanas priekšnoteikumi vēl nav sasniegti. Saules kodola robeža atrodas 0,3 R⊙ attālumā no tās centra.

Ir divi galvenie enerģijas pārneses mehānismi zvaigznēs: staru pārnese, kas notiek, ja viela ir pietiekami caurspīdīga, lai fotoni pārnestu enerģiju, un konvekcija, kas rodas, ja viela ir pārāk necaurspīdīga starojuma pārnešanai, kas rada pietiekami lielu temperatūras atšķirību un viela sāk sajaukties. Zvaigznes iecirkņus, kuros enerģija tiek pārnesta vienā vai otrā veidā, attiecīgi sauc par starojuma pārneses zonu un konvekcijas zonu.

Dažādās zvaigznēs starojuma pārneses zona un konvekcijas zona izvietotas atšķirīgi. Piemēram, galvenās secības zvaigznēs, kuru masa pārsniedz 1,5 M⊙, kodolu ieskauj konvekcijas zona, un starojuma pārneses zona atrodas ārpusē. Masas diapazonā no 1,15 līdz 1,5 M⊙ zvaigznēm centrā un pie ārējās robežas ir divas konvekcijas zonas, kuras atdala starojuma pārneses zona. Zvaigznēs ar mazāku masu ārpusē ir konvekcijas zona, un iekšpusē ir starojuma pārneses zona — Saule pieder šādām zvaigznēm, šo reģionu robeža atrodas 0,7 R⊙ attālumā no tās centra. Mazākas masas zvaigznēs ir tikai konvekcijas zona.

Zvaigznes atmosfēra ir reģions, kurā veidojas tieši novērojamais starojums.

Zvaigžņu atmosfēras nestabilā daļa ir zvaigžņu vējš — pastāvīga vielas aizplūde no atmosfēras kosmosā. Visspēcīgākais zvaigžņu vējš tiek novērots masīvām zvaigznēm; zemas masas zvaigznēm tas aiznes nelielu masas daļu, Saulei visā galvenās secības periodā tas aiznesīs 0,1% masas. Zvaigžņu vējš ar laiku ievērojami palēnina zvaigznes rotāciju ap asi. Zona, kurā Saules vēja ietekme ir lielāka nekā apkārtējo zvaigžņu ietekme, tiek saukta par heliosfēru. 

Zvaigžņu paaudzes jeb populācijas ir secīga zvaigžņu veidošanās, kura tiek rēķināta apgrieztā kārtībā: vissenākās ir III paaudzes zvaigznes, kuras izveidojās Visuma eksistences sākumā un vairs nepastāv. Šīs zvaigznes pamatā bija milzīgas, smago elementu trūkuma apstākļos ātri izdega un un eksplodēja, piepildot Visumu ar to sprādzienu radītiem smagākiem elementiem. Daļa pētnieku uzskata, ka tā nebija atsevišķa paaudze, bet II paaudzes daļa. II paaudzes zvaigznes nosacīti ir vacākas par 10 miljardiem gadu, kamēr I paaudzes — jaunākas par šo laiku. II paaudzes zvaigznes satur vairākas reizes mazāk smago elementu, t.i. visu elementu, kas smagāki par hēliju, nekā I paaudzes zvaigznes, jo tās veidojušās ar tiem nabadzīgākā vidē. Attiecīgi, ap jaunākajām — pirmās paaudzes zvaigznēm teorētiski būtu daudz lielākas izredzes sastapt Zemei vai Marsam līdzīgas akmeņainas planētas, kamēr II paaudzes zvaigžņu sistēmas drīzāk sastāvētu tikai no gāzu planētām, kā Jupiters vai Neptūns. Tomēr līdzšinējie novērojumi to neapstiprina, lai gan viņu vēl ir par maz, lai varētu izdarīt stingrus secinājumus.

Zvaigznes sākotnējā masa ir galvenais parametrs, kas nosaka veidojošās zvaigznes tipu un tālākās eksistences virzību. Dažos gadījumos to ievērojami ietekmē arī vielas sastāvs, no kuras tā veidojusies, un citu zvaigžņu tuvums. Zvaigznes masas daudzumu nosaka tās sākotnēji veidojušās vielas daudzums apkārtējā telpā. Daudzu zvaigžņu temperatūras grafiks attiecībā pret starjaudu, pazīstams kā Hercšprunga—Rasela diagramma (H—R diagramma), ļauj noteikt zvaigznes vecumu un tās vietu evolūcijā.

Zvaigznes attīstība sākas ar kosmosā izkliedētu gāzu un putekļu daļiņu satuvināšanos gravitācijas iespaidā. Apvienojoties to kopējā gravitācija ļauj pievilkt aizvien lielāku citu daļiņu daudzumu, līdz izveidojas liela pārsvarā no ūdeņraža gāzes sastāvoša lode, kura gravitatīvās saspiešanās rezultātā aizvien vairāk sakarst. Kopā ar zvaigzni bieži veidojas gāzu un putekļu disks ap to, kura kustības moments ļauj tam saglabāt distanci no saraušanās centra un izveidot planētas. Ja vielas apkaimē ir bijis pietiekoši, tad karstuma un blīvuma ietekmē zvaigznes iekšienē sākas litija un berilija, bet pieaugot temperatūrai, ūdeņraža kodoltermiskā reakcija, kuras rezultātā no citiem vieglajiem elementiem veidojas hēlijs, bet liekā enerģija atbrīvojas starojuma veidā. Ar šo ūdeņraža reakcijas sākšanās momentu tiek uzskatīts, ka protozvaigzne kļuvusi par zvaigzni. Zvaigzne ar savām kodoltermiskajām reakcijām pati uztur savu temperatūru un izmērus vai nu maz mainīgā līdzsvarā, vai pulsāciju veidā.

Jo lielāka sākotnējā zvaigznes masa, jo tā ātrāk izveidojas, spožāka un ātrāk sadedzina savu ūdeņraža resursu. Augstās temperatūras masīvākajās zvaigznēs ļauj pēc tam turpināt reakcijas, izlietojot hēliju un tam sekojošos elementus līdz pat dzelzij, tomēr tās ir aizvien mazāk efektīvas un uztur zvaigzni aizvien īsāku laiku. Ūdeņraža reakcijas laikā zvaigzne ir galvenās secības pundurzvaigzne, lai gan tādām masīvām ātri sadegošām zvaigznēm kā O un B klases pārstāves atšķirība starp punduri un milzi ir visai nosacīta. Vidēji zvaigzne atrodas uz galvenās secības, t.i., ūdeņraža kodoltermiskās sadegšanas periodā, ap 90% sava mūža laika. Saulei šis laiks tiek lēsts uz 10—13 miljardiem gadu. Masīvākās zilganās zvaigznes spēj tādā stāvoklī eksistēt tikai dažus miljonus gadu, kamēr savu nelielo resursu lēni dedzinošie sarkanie punduri var pastāvēt triljoniem gadu, kas daudzkārt pārsniedz pašreizējo Visuma vecumu.

Atrodoties uz galvenās secības, zvaigzne ļoti lēni saraujas, kas paātrina reakcijas tajā un padara to spožāku. Saulei nokļūstot uz galvenās secības, tās spožums bija ap 70% no pašreizējā, bet uz šī perioda beigām pieaugs vairāk nekā 2 reizes.

Zvaigznes attīstība pēc tam, kad hēlija daudzums zvaigznes kodolā sasniedzis noteiktu procentu, atkarīga no tās masas. Standarta varianti ir:

Par nelielas masas zvaigznēm ar M⊙≤0,2 vai pat ≤0,5 trūkst datu, jo neviena no tām vēl nav sasniegusi šo stadiju. Tiek domāts, ka to ķīmiskās vienveidības un kodola trūkuma dēļ tās spēs turpināt izlietot zvaigznē esošo ūdeņradi un pamazām uzkarsīs līdz hipotētiskai zilā pundura stadijai, tomēr pašlaik tas ir tikai teorētisks modelis. Iespējams, ka zvaigznes ar M⊙=0,2—0,5 sasniegs sarkanā milža stadiju analoģiski masīvākām zvaigznēm, bet, nespēdamas nodrošināt sekojošo hēlija reakciju, pēc tās kļūs par baltajiem punduriem.

Vidējas masas zvaigznes ar M⊙ no 0,5 līdz 8, kad kodols sācis sastāvēt galvenokārt no hēlija, sāk atdzist un izplesties, pārejot submilžu stadijā. Zvaigznēm ar M⊙=0,5—1,5 šis process notiek ar hēlija sintēzi apvalkā ārpus kodola, bet masīvākās vispirms saraujas, kas sakarsē apvalku un tālāk process notiek tāpat. Šī stadija ilgst ap miljonu gadu, un tās rezultātā tādai zvaigznei kā Saulei izmēri kļūs vairākas reizes lielāki, temperatūra tuvosies K klasei un spožums nedaudz pieaugs. Zvaigznes ar lielāku masu kā Saulei šai stadijā reizēm kļūst par cefeīdām — pulsējošām zvaigznēm, tomēr to nestabilitātes periods ir īss un pārejošs.

Pēc submilžu stadijas seko sarkanā milža stadija, kurā hēlija kodols kļuvis pietiekami masīvs un sāk saspiesties. Zvaigznēm ar M⊙ 2,3 (3)—8 kodols pie tam saglabā parastās ideālās gāzes īpašības, kamēr zvaigznēm ar mazāku masu tas kļūst par deģenerētu gāzi un faktiski kļūst par balto punduri zvaigznes iekšienē. Abi varianti ārēji neatšķiras zvaigznes funkciju izpildē sarkanā milža stadijā, taču no tiem atkarīgs, ar ko tā beigsies. 

Kodola saspiešanās to sakarsē un pastiprina izstarojumu no tā, kas vēl vairāk izkliedē ap kodolu esošo zvaigznes gāzu apvalku. Attālinoties no kodola, zvaigznes virsmas temperatūra vēl vairāk krītas, bet kodola radītais spožums pieaug. No Saules tuvumā esošajām tai sākotnēji līdzīgajām zvaigznēm šādā stadijā ir Arkturs, kura masa līdzīga Saules masai, bet spektra klase K0III, rādiuss 25 reizes lielāks nekā Saulei un spožums 170 reizes lielāks.  Zvaigznēm ar M⊙≥5 ar to sarkanā milža stadija pārtraucas, un viņas nokļūst t.s. zilajā cilpā — to temperatūra pieaug un viņas šķērso galveno secību zilajā virzienā, pie tam maz mainoties kopējam spožumam. Šai pārejas periodā masīva zvaigzne īsu laiku var būt par dzelteno milzi — zvaigzni, kas pēc spektra līdzīga Saulei, bet ir daudz lielāka un spožāka. Tipiski šādas zvaigznes piemēri ir Ūdensvīra Alfa un Polārzvaigznes sistēmas galvenā zvaigzne. Šajā laikā zvaigzne bieži ir nestabila un kļūst par cefeīdu. Pēc zilās cilpas zvaigzne, pavadījusi tajā 1—20 miljonus gadu (jo mazāka masa, jo ilgāk), atgriežas sarkanā milža stadijā. Zvaigznes, kuru masa mazāka par M⊙ 2,3, šādu periodu nepārdzīvo. Tajās, sasniedzot noteiktu hēlija daudzumu, kodolā notiek t.s. hēlija uzliesmojums — novas sprādzienam līdzīga kodola izplešanās, kura sākotnēji maz ietekmē zvaigzni ārēji, taču zvaigznes rādiuss pēc tās sāk samazināties un starjauda krītas.

Pēc hēlija uzliesmojuma zvaigznes nokļūst Hercšprunga — Rasela zvaigžņu tipu diagrammas horizontālajā zarā, kurā zvaigznes ievērojami atšķiras pēc savas temperatūras, bet ļoti maz pēc spožuma. Sagaidāms, ka Saule šai laikā būs oranžais milzis ar rādiusu ap 10 reižu lielāku par līdzšinējo, un tā varētu noturēties šai stadijā ap 120 miljonus gadu.

Zvaigzne atstāj horizontālo zaru, kad tās kodols sastāv no oglekļa un skābekļa un ir praktiski neaktīvs, bet kodolreakcijas norit apvalkā. Zvaigznes ar M⊙≤2,3 (vai ≤3, atkarībā no ķīmiskā sastāva) atkal kļūst par sarkano milžu līdziniekiem, jo to apvalki izplešas un atdziest, tomēr tās paliek nedaudz zem šī diagrammas zara, būdamas nedaudz karstākas. Zvaigznes ar M⊙ ≥2,3 savukārt kļūst nedaudz vēsākas.

Kad hēlija reakcijas sasniedz atlikušo zvaigznes ūdeņraža ārējo apvalku, zvaigzne atkal zaudē stabilitāti un kļūst pulsējoša. Pulsāciju rezultātā zvaigzne zaudē masu, izsviežot kosmosā salīdzinoši daļu savas vielas. Ar šo stadiju zvaigznēs ar M⊙ ≤8 kodolreakcijas beidzas un tās kļūst par baltajiem punduriem.

Zvaigžņu ar M⊙=8—10 evolūcija notiek līdzīgi vidējas masas zvaigznēm, taču atšķirībā no tām, pirms baltā pundura stadijas tās spēj aizsākt oglekļa kodolreakciju savās dzīlēs. Tāpēc analoģiski hēlija uzliesmojumam tās pārdzīvo arī līdzīgu oglekļa uzliesmojumu, kura izdalītās enerģijas rezultātā zvaigzne var uzsprāgt kā II tipa pārnova. Ja zvaigzne neuzsprāgst, tad tās kodolā uzkrājas smagāki elementi, atkal sākas pulsācijas un zvaigzne vai nu salīdzinoši mierīgā ceļā nomet savu apvalku un kļūst par balto punduri, vai tas notiek, sprāgstot kā pārnovai, pēc kā zvaigzne kļūst par neitronu zvaigzni.

Zvaigznēs ar M⊙≥10 hēlija reakcijas sākas uzreiz pēc galvenās secības atstāšanas un zvaigzne, izlaižot submilžu stadiju, uzreiz kļūst par pārmilzi. Visas tālākās reakcijas, no oglekļa līdz dzelzij (šo pēdējo stadiju sasniedz zvaigznes ar M⊙≥15), tāpat sākas pakāpeniski. Kad ir sasniegts iespējamo kodolreakciju slieksnis, pieaug inertā kodola masa un, sasniedzot noteiktu robežu (Čandrasekara slieksni), kodols kolapsē, viela tajā neitronizējas un zvaigzne sprāgst kā pārnova. Atkarībā no atlikušās masas, zvaigznes atlikums kļūst par neitronu zvaigzni vai melno caurumu.

Mūsdienu zvaigžņu klasifikācija sāka veidoties tūlīt pēc tam, kad sākās to spektru noteikšana. Vienkāršojot zvaigznes spektru var raksturot kā nokaitēta  melna ķermeņa spektru, bet ar absorbcijas vai emisijas līnijām, kas redzamas uz tā. Atbilstoši šo līniju sastāvam un stiprumam zvaigznei tika piešķirta noteikta klase. Tas tiek darīts arī tagad, tomēr pašreizējais zvaigžņu dalījums ir sarežģītāks: tas papildus ietver absolūto zvaigžņu spožumu, spilgtuma un lieluma mainības esamību vai neesamību, un galvenās spektra klases ir iedalītas apakšklasēs.

Tagad, kad pastāv teorija par zvaigžņu iekšējo struktūru un to evolūcijas teorija, ir kļuvis iespējams izskaidrot zvaigžņu klašu esamību. Izrādījās, ka visu zvaigžņu daudzveidība nav nekas cits kā zvaigžņu kvantitatīvo īpašību (galvenokārt masas un ķīmiskā sastāva) un evolūcijas posma, kurā tā šobrīd atrodas, atspoguļojums.

Katalogos zvaigžņu klase tiek aprakstīta ar vienu vārdu, vispirms ir spektra klases burta apzīmējums (ja klase nav precīzi noteikta, tiek uzrakstīts burtu diapazons, piemēram, OB), tad ar arābu ciparu tiek norādīta spektra apakšklase, pēc tam ar romiešu cipariem seko masas klase (apgabala numurs Hercšprunga — Rasela diagrammā), pēc kā var sekot papildu informācija. Piemēram, Saulei ir piešķirta G2V klase — t.i., dzeltenīga galvenās secības zvaigzne. Zvaigžņu krāsa ir atkarīga no to virsmas temperatūras: karstākām zvaigznēm tajā dominē zilganie, vēsākām — oranžsarkanie toņi. Zvaigznes ar vidēju temperatūru cilvēka acs uztver kā baltas, jo zvaigžņu izstarojums galvenokārt spektra vidējā daļā — zaļajos un dzeltenajos toņos pie līdzīga izstarojuma zilajā un sarkanajā spektra daļā sajaucas apmēram līdzvērtīgi. Krāsa var mainīties atkarībā no apakšklases; tā, G2 apakšklases zvaigzne Saule pie standarta apstākļiem ir praktiski balta, taču G9 apakšklases zvaigzne viņas vietā būtu redzami dzeltena, tuvāka tai sekojošajai K0 apakšklasei.

Daudzskaitlīgāko zvaigžņu klasi veido galvenās secības zvaigznes, iekaitot Sauli. No evolūcijas viedokļa galvenā secība ir tas Hercšprunga-Rasela diagrammas reģions, kurā zvaigzne atrodas lielāko mūža daļu. Šajā laikā enerģijas zudumus izstarojuma dēļ zvaigzne kompensē ar enerģiju, kas izdalās kodolreakciju laikā. Atrašanās laiku uz galvenās secības pamatā nosaka to elementu masa un daudzums, kas ir smagāki par hēliju, jeb metāliskums — astronomijā par metāliem uzskata visus ķīmiskos elementus, izņemot ūdeņradi un hēliju.

Tā kā galvenās secības spektrālo klašu apzīmējumi nav alfabētiskā secībā, tad dažādās valodās ir izdomātas mnemoniskas frāzes kā Oh, Be A Fine Girl, Kiss Me.

Pašlaik tiek lēsts, ka 76% galvenās secības zvaigžņu pieder M klasei (sarkanie punduri), 12% K klasei, 8% G klasei un tā turpinoties, kamēr O klases zvaigžņu galvenajā secībā ir tikai 0,00003%.

Brūnie punduri ir zvaigznes vai, pēc cita viedokļa, subzvaigznes, kuru kodolreakcijas nekad nav spējušas kompensēt enerģijas zudumus izstarojuma dēļ un pēc ūdeņraža kodolreakcijas beigām tie atdziest, nespēdami uzsākt citu reakciju ciklu. Ilgu laiku brūnie punduri tika uzskatīti par neesošiem, jo tika pieņemts, ka objektos ar ≤ 0,08 Saules masas (jeb mazāk kā 80 Jupitera masu) kodoltermiskās reakcijas nesākas. Viņu pastāvēšana tika prognozēta 20. gadsimta vidū, balstoties uz idejām par procesiem, kas notiek zvaigžņu veidošanās laikā. Tomēr tikai 1995. gadā pirmo reizi tika atklāts brūnais punduris. Tagad ir atklātas daudzas šāda veida zvaigznes. Iespējams, ka tā ir visplašākā objektu klase mūsu galaktikā, taču novērošanas grūtības vēl neļauj to pārbaudīt. Brūno punduru spektra klases ir no M6,5 vismasīvākajiem pārstāvjiem līdz vēsākajām L un T klasēm, kuras netiek iekļautas galvenajā secībā. Tika prognozēta vēl vienas klases pastāvēšana, kas apzīmēta ar Y. 2011. gadā tās pastāvēšanu, domājams, apstiprināja vairāku zvaigžņu atklāšana ar virsmas temperatūru 250–500 K, tomēr par tās statusu vēl notiek strīdi.

Brūno punduru masa ir 0,01—0,08 Saules masas, rādiuss neliels un līdzīgs Jupiteram, maz atšķirdamies starp dažādas masas brūnajiem punduriem, izstarojums galvenokārt infrasarkanajā diapazonā, virsmas temperatūra 250—3000 °K, krāsa no sarkanas līdz pelēcīgam purpuram. Brūnos pundurus, kuru masa nepārsniedz 13 Jupitera masu, parasti uzskata par planētām, tomēr šim principam ir izņēmumi un reizēm planētām pieskata arī objektus ar 30-kārtīgu Jupitera masu. Vēsturiski brūnos pundurus sākotnēji sauca par melnajiem punduriem, tomēr šis tehniski kļūdainais nosaukums tagad nodots dziestošiem bijušajiem baltajiem punduriem.

Baltie punduri ir neliela izmēra, bet ļoti blīvas zvaigznes vēlā evolūcijas stadijā. Tiem nav iekšēju kodolreakciju avotu, un tie spīd ar uzkrāto siltumu, lēni atdzisdami. Baltie punduri veidojas vai nu nelielām vecām zvaigznēm sarūkot gravitācijas iespaidā, vai pēc lielāku zvaigžņu sprādzieniem, kuru rezultātā tās zaudē daļu savas vielas un atlikums kļūst par balto punduri. Otrajā gadījumā to sastāvā ir vairāk smago elementu, taču jebkurā gadījumā to blīvums ir ļoti liels un ap miljonu reižu pārsniedz galvenās secības zvaigžņu blīvumu.

Balto punduru spožums un krāsa nav stingri fiksēti un mainās, tiem atdziestot. Tie pēc krāsas un temperatūras var pārstāvēt jebkuru no standarta spektra klasēm. Labi pētīts šādas zvaigznes piemērs ir Sīriuss B, kurš izveidojies pēc sprādziena ap 120 miljonu gadu atpakaļ. Sīriusa B masa ir līdzīga Saules masai (tipiskāka ir 0,6—0,7 M⊙), taču izmēri līdzīgi Zemes lielumam. Tāpat kā citi baltie punduri, tas galvenokārt sastāv no deģenerētas elektronu gāzes, tā 25 000 grādu virsmas temperatūra atbilst B spektra klasei, taču tā tiek apzīmēta ar DA2, kur D apzīmē balto punduri. 

Klasiskās fizikas ietvaros nebija iespējams izskaidrot balto punduru augsto blīvumu, kamēr 1926. gadā Ralfs Faulers ar kvantu mehānikas metodēm neparādīja, ka atšķirībā no galvenās secības zvaigznēm, kuru stāvokli nosaka pēc parastā ideālās gāzes modeļa, baltajos punduros ir deģenerēta elektronu jeb Fermi—Diraka ideālā gāze.

Sarkanie milži, kā arī submilži un pārmilži, ir zvaigznes ar ļoti izkliedētu ārējo apvalku, pateicoties kam tām ir lieli izmēri pie ļoti maza blīvuma un zema virsmas temperatūra. Izmēru dēļ tām ir arī liela kopējā starjauda, lai gan katrs konkrēts zvaigznes punkts nav sevišķi spožs. Tās pieder pie K un M spektra klasēm. Tā kā to virsmas temperatūra vidēji ir ap 3500 Kelvina grādu, kas ir vairāk nekā parastai kvēlspuldzei, tad faktiskā to krāsa ir dzeltenīga. Liela daļa viņu izstarojuma notiek infrasarkanajā diapazonā.

Sarkanie milži veidojas zvaigžņu evolūcijas procesā no zvaigznēm, kuru kodolos beidzies ūdeņraža kodoltermiskais cikls. Apvalka izkliedētības dēļ to spīdums bieži ir nestabils un pakļauts pulsācijām, kā arī vielas zudumam zvaigznes vēja iespaidā. Sarkanā milža ārējā daļā gravitācija ir ļoti vāja — salīdzinoši, uz sarkanā milža nosacītās virsmas, kura masa līdzīga Saulei, bet rādiuss sasniedz Zemes orbītu, brīvās krišanas paātrinājums būtu 0,0006 g, kamēr uz Zemes tas ir 1 g un uz Saules nosacītās virsmas 27,8 g.

Pie sarkanajiem milžiem pieder arī īpašā spektra klase S, kura atbilst spektra klasēm K5—M, bet satur ievērojamu daudzumu cirkonija oksīda un dažu citu savienojumu. Pateicoties tiem, šīs zvaigznes ir sarkanākas kā viņu analogi no K un M klasēm ar līdzīgu temperatūru. Daudzas no šīm zvaigznēm ir ilgperioda maiņzvaigznes.

Vēl sarkanākas par S klases zvaigznēm ir oglekļa zvaigznes, kurās oglekļa ir vairāk nekā skābekļa un kuras parasti pieder pie sarkanajiem milžiem (taču var būt arī sarkanie punduri). Viņu klasifikācija pašlaik ir strīdu avots.

Maiņzvaigzne ir zvaigzne, kuras spožums redzami mainās. Saīsināti tās iedala:

Pazīstamākās maiņzvaigznes ir ilgperioda Mira Valzivs zvaigznājā, kuras spožums gada laikā regulāri mainās simtiem reižu, aptumsuma dubultzvaigzne Algols Perseja zvaigznājā un Cefeja δ Cefeja zvaigznājā, kuras vārdā nosaukta maiņzvaigžņu klase — cefeīdas.

Nelielas spožuma izmaiņas ir raksturīgas visām zvaigznēm, ieskaitot Sauli (Saules plankumi), un nav novilkta stingra robeža starp maiņzvaigzni un vienmērīgi spīdošu zvaigzni.

Novas un pārnovas ir zvaigznes, kuras strauji — dažu dienu vai stundu laikā uzliesmo, pēc tam lēnāk, dienu vai pat gadu laikā zaudējot spožumu. Eksploziju pavada zvaigznes apvalka pilnīga vai daļēja nomešana, kurš izklīst starpzvaigžņu telpā un attiecīgi samazina tās masu. Pārnovu uzliesmojumi, kuri sākas zvaigznes kodolā, ir daudzkārt spēcīgāki nekā novām, kurām uzliesmo tikai apvalks. Pārnovu īslaicīgo spožumu var salīdzināt ar veselu galaktiku spožumu.

Volfa—Raijē tipa zvaigznes ir masīvas, ļoti karstas un spožas zvaigznes ar neparasti spēcīgām hēlija, skābekļa, slāpekļa un oglekļa emisijas līnijām spektrā. Tajās atlicis maz vai nemaz ūdeņraža, gan to redzami vēlās evolūcijas stadijas dēļ, gan tādēļ, ka tās aktīvi izsviež gāzi kosmosā. Par to veidošanos pastāv dažādas hipotēzes, kuras bieži satur katastrofiskus scenārijus, kā vielas pārnesi no tuvas dubultzvaigznes, to saplūšanu vai pārnovas sprādziena sekas. Cita hipotēze paredz šādas zvaigznes relatīvi mierīgu izveidi no īpaši masīvas zvaigznes ar 30M⊙, kad tā pāriet sarkanā pārmilža stadijā un tās zvaigžņu vējš sāk izdzenāt pašas apvalku. Vairākuma atzīta viena viedokļa pašlaik nav, nav arī skaidrs, vai nav pareizas visas hipotēzes.

Neitronu zvaigznes ir ļoti blīvas un ļoti mazas zvaigznes ar masu, kas pārsniedz Saules masu, bet ir tikai dažus desmitus, retāk — simtus kilometru diametrā. Tās sastāv no plāna apvalka un sablīvētām elementārdaļiņām, pārsvarā neitroniem. Daudzas no tām ļoti ātri griežas — līdz simtiem apgriezienu sekundē. 

Neitronu zvaigznes rašanās mehānisms ir līdzīgs baltā pundura izveidei. Taču baltā pundura maksimālo masu ierobežo Čandrasekara slieksnis (aptuveni 1,46 M⊙) — lielākai masai deģenerētās gāzes iekšējais spiediens pie jebkura baltā pundura rādiusa nevar kompensēt paša masu. Šajā gadījumā kodols iebrūk, kurā lielākā daļa tā matērijas neitronizējas: elektroni tiek iespiesti protonos un zvaigznes kodols pārvēršas nevis par balto punduri, bet gan par neitronu zvaigzni. Šajā procesā izdalās milzīgs enerģijas daudzums un notiek supernovas eksplozija. Zvaigznes, kuru sākotnējā masa pārsniedz 8-10 M⊙, var kļūt gan par neitronu zvaigznēm, gan par melnajiem caurumiem.

Neitronu zvaigznes, kuru masa ir lielāka par 2—3 Saules masām, var turpināt sabrukšanu un izveidot melnos caurumus.

Melnie caurumi ir zvaigznes vai to atliekas, kuru gravitācija ir tik spēcīga, ka aiztur jebko, ieskaitot gaismu. Jēdziens zvaigzne šajā gadījumā ir vienkāršojums, jo objekts, kas neko neizstaro ārpus paša robežām, neatbilst parastajam zvaigznes jēdzienam. Tomēr pēc pašreizējām hipotēzēm, melnie caurumi ir dabisks zvaigžņu evolūcijas produkts, kuri rodas, masīvai zvaigznei sabrūkot uz iekšpusi tik ātri, ka tā nepaspēj uzsprāgt kā supernova un tās gravitācijai apturot jebkuru tālāku potenciālu sprādzienu. Zināmie zvaigžņu masas melnie caurumi parasti izmēros ir līdzīgi neitronu zvaigznēm un pēc masas 3—80 M⊙ robežās. Pastāv arī milzīgi melnie caurumi, kuri atrodas daudzu galaktiku centros. To masas pielīdzināmas miljardiem zvaigžņu, bet viņu lielie izmēri skaidrojami ar to, ka jo lielāks un masīvāks melnais caurums, jo mazāks blīvums nepieciešams tā eksistencei.

Galaktika ir milzīga pastāvīga zvaigžņu kopa jeb zvaigžņu un starpzvaigžņu vielas sistēma, lielākās no kurām satur triljoniem zvaigžņu un kuru rādiuss ir līdz 30 kiloparsekiem, kamēr pundurgalaktikas var būt mazākas par lielākajām lodveida zvaigžņu kopām. Spēcīgā teleskopā mūsdienās var ieraudzīt apmēram 5 miljonus galaktiku, lai gan Visumā to ir daudz vairāk. Galaktikas no Zemes ir ļoti tālu. Zemei tuvākā lielā galaktikas — Andromedas miglājs — atrodas 2,5 miljonu gaismas gadu attālumā.

Galaktikas, kuras ir atsevišķas, visumā sastapt var ļoti reti. Pārsvarā galaktikas veido galaktiku grupas un kopas. Galaktiku grupās ir desmitiem galaktiku, kamēr galaktiku kopās ir simtiem līdz tūkstošiem galaktiku. Tās veido telpisku šūnveidu struktūru, ko sauc par Visuma lielmēroga struktūru.

Zvaigznes galaktikās ir nevienmērīgi sadalītas: jaunās, ar metāliem bagātās I paaudzes zvaigznes veido plakano galaktikas komponentu, kas novērojams kā galaktikas disks, bet vecās un metāliem nabadzīgās II paaudzes zvaigznes veido sfērisko komponentu, kas ir koncentrēts galaktikas centra virzienā.

Četri galvenie galaktiku veidi, kurus Edvīns Habls definēja 1925. gadā, ir:

Galaktikas savstarpēji mijiedarbojas, tās var sadurties, saplūst vai sadalīties, uz laiku iegūstot neparastu formu.

Galaktika, kurā atrodas Saule, tiek saukta par Piena Ceļa galaktiku. Skatoties no Zemes, var redzēt tikai nelielu daļu no tās zvaigznēm. Galaktika no sāniem izskatās pēc plakana diska ar sabiezējumu tās centrā, tomēr no nosacītās augšas un apakšas var saskatīt galaktikas spirālveida formu. Galaktikas zvaigznes, skatoties no Zemes, galvenokārt koncentrējas Piena Ceļā — gaišā joslā nakts debesīs. Jaunās zvaigznes ir izvietotas samērā vienmērīgi, bet gāze un putekļi sablīvējas Galaktikas spirāļu zaros. Spirāļu zari izceļas ar savu spožumu, jo tajos arī ir daudz jauno zvaigžņu. Galaktikas centra apkaimē atrodas liels zvaigžņu sablīvējums. Tā vidū ir spēcīgs radiostarojuma avots, kurā atrodas kodols ar melno caurumu. Retināts pārsvarā vecu zvaigžņu apvalks — halo — saplacināti sfēriski apņem galaktikas disku.

Zvaigžņu kopas ir kosmosā cieši izvietotas zvaigžņu grupas, kas pēc izcelsmes saistītas ar vienu kopīgu molekulāro mākoni. Parasti pieņemts iedalīt zvaigžņu kopas divos veidos — lodveida un vaļējās, taču dažreiz arī zvaigžņu asociācijas tiek dēvētas par zvaigžņu kopām. Zvaigžņu kopas astronomijai ir vērtīgas ar to, ka tajās esošās zvaigznes atrodas apmēram vienā attālumā no Zemes un veidojušās gandrīz vienlaikus ar gandrīz vienādu ķīmisko sastāvu. Tādējādi tās atšķiras tikai ar sākotnējo masu, kas atvieglo zvaigžņu evolūcijas teorijas apkopošanu.

Lodveida zvaigžņu kopas ir blīvas un masīvas kopas, kurām ir sfēriska forma un paaugstināta zvaigžņu koncentrācija centra virzienā. Tās satur no 10 tūkstošiem līdz vairākiem miljoniem zvaigžņu — vidēji apmēram 200 tūkstošus, un to diametrs ir 100-300 gaismas gadi. Šādas kopas ir apmēram 10-15 miljardus gadu vecas, tāpēc tās pieder II paaudzei un veido sfērisku Galaktikas apakšsistēmu. Zvaigznes šajās kopās ir nabadzīgas ar  metāliem, jo tās veidojušās jau sen, un tām ir maza masa, jo masīvās zvaigznes tajās jau ir pabeigušas savu evolūciju.

Vaļējās zvaigžņu kopas ir mazāk blīvas nekā lodveida, un tajās ir daudz mazāk zvaigžņu — no vairākiem desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem, vidēji 200-300, šādu kopu diametrs ir līdz 50 gaismas gadiem. Atšķirībā no lodveida kopām, vaļējās nav tik stingri gravitācijas saistītas, un tām ir tendence sadalīties miljardu gadu laikā pēc izveidošanās. Šādas kopas pieder I (t.i., pašlaik pēdējai) zvaigžņu paaudzei un ir koncentrētas galaktikas diskā, un pašas kopas satur daudzas masīvas un spožas zvaigznes.

Zvaigžņu asociācijas ir vēl izretinātākas zvaigžņu grupas, kuru kopējā masa ir mazāka par 1000 M⊙ un diametrs līdz 700 gaismas gadiem. Viņas ļoti vāji saista savstarpējā gravitācija, tāpēc tās sabrūk vidēji 10 miljonu gadu laikā pēc veidošanās un sastāv no ļoti jaunām zvaigznēm.

Daudzas zvaigznes Visumā atrodas viena otrai blakus, riņķojot ap kopīgu baricentru, līdz ar to šāda veida zvaigznes veido fizikālu dubultzvaigžņu sistēmu. Tās bieži atrodas lielā atstatumā un tādēļ viena ap otru riņķo ļoti ilgi, veicot vienu apriņķojumu vairākus gadsimtos vai gadu tūkstošos. Taču ir arī tādas sistēmas, kuras apriņķo ļoti ātri, pat tikai dažās stundās, šīs zvaigznes riņķo tik tuvu kopā, ka skatoties ar teleskopu, tās nav nodalāmas atsevišķi un par viņām iespējams spriest tikai no papildus rādītājiem. Sistēmas ar atsevišķi saskatāmiem komponetiem sauc par vizuālām dubultzvaigznēm, tikai ar spektra analīzi konstējamās — par spektrālajām dubultzvaigznēm, bet tās, kur otras zvaigznes eksistence izsecināma tikai pēc kustības nevienmērības ārējas gravitācijas ietekmes rezultātā — par astrometriskajām dubultzvaigznēm. Ir arī daudz trīskāršu, četrkāršu un vairākkārtīgu zvaigžņu sistēmu. Dažas dubultzvaigžņu orbītas ir novietotas tā, ka tām riņķojot laiku pa laikam zvaigznes aizsedz (aptumšo) viena otru un to kopējais spožums uz laiku samazinās, tādēļ tās tiek sauktas par aptumsuma maiņzvaigznēm. Īpašā stāvoklī ir tik tuvu riņķojošas dubultzvaigznes, ka kļūst iespējama viņu vielas savstarpēja pārnese. Šādās sistēmās parasti rodas novas un pārnovas.

Termins optiskās dubultzvaigznes apzīmē savstarpēji nesaistītas zvaigznes, kuras fiziski atrodas tālu viena no otras, bet skatoties no Zemes, atrodas gandrīz uz vienas līnijas.

Vēsturiski zvaigznes ir bijušas nozīmīgas cilvēkiem visā pasaulē. Zvaigžņu pozīcija pie debesīm tika lietota zemkopībā kalendāra noteikšanai un orientācijā. Lai būtu vieglāk atrast konkrētas zvaigznes, vērotāji sagrupēja zvaigznes dažādos zvaigznājos un deva nosaukumus spožākajām no tām, kā arī izvēlētajiem zvaigznājiem. Šie zvaigznāji sākumā parasti nenosedza visu debesi un attiecās tikai uz ievērojamākajiem tās nogabaliem. Pamazām izveidojās kosmosa un tai skaitā zvaigžņu pētīšanas zinātne — astronomija.

Pazīstamāko seno viņam redzamās debess zvaigžņu katalogu sastādīja senās Grieķijas zinātnieks Hiparhs II gadsimtā pirms mūsu ēras, ieviešot zvaigžņu lieluma jeb spožuma kategorijas, viņš ir arī pirmās zināmās novas atklājējs. Tomēr jau II gadu tūkstotī p.m.ē. senās Ēģiptes un Divupes astronomi stādīja zvaigžņu sarakstus. Gregoriāņu kalendārs, kurš tika lietots gandrīz visā pasaulē, ir saules kalendārs, kurš balstīts uz Zemes rotēšanu ap tai vistuvāko zvaigzni — Sauli. Līdz ar teleskopa izgudrošanu kļuva iespējams novērot daudz vairāk zvaigžņu, tomēr kvalitatīvs lēciens notika tikai 19. gadsimta sākumā, kad teleskopu kvalitāte ļāva sākt izdarīt zvaigžņu paralakses mērījumus, bet ķīmijas un fizikas atklājumi ļāva spektroskopijai novērtēt zvaigžņu iekšējo sastāvu.

Gandrīz visas zvaigznes no Zemes redzamas kā punktveida objekti pat tad, ja tiek izmantoti teleskopi ar lielu palielinājumu — izņēmums ir tikai neliela daļa zvaigžņu, kuru leņķiskie izmēri pārsniedz labāko instrumentu izšķirtspēju. Zvaigžņu (izņemot Sauli) relatīvā atrašanās vieta debesīs, atšķirībā no Saules sistēmas objektiem, mainās ļoti lēni: lielākā zvaigznes redzamā kustība, kas Zemes debesīs piemīt Bārnarda zvaigznei, ir aptuveni 10 loka sekundes gadā, un lielākajai daļai zvaigžņu tā nepārsniedz 0,05 loka sekunžu gadā. Lai zvaigžņu kustību pamanītu bez precīziem mērījumiem, ir jāsalīdzina zvaigžņotās debess izskats ar to daudzus gadus agrāk. Pirmoreiz šāda kustība tika fiksēta 18. gadsimtā, salīdzinot Sīriusa un Arktura atrašanās vietas ar sengrieķu Hiparha zvaigžņu katalogu.

Zvaigznes redzamais jeb šķietamais lielums ir zvaigžņu redzamā spožuma (nevis telpiskā izmēra) mērs. Šī vērtība ir lineāri saistīta ar apgaismojuma logaritmu, un jo lielāks apgaismojums, jo mazāks ir zvaigznes lielums. Tā, piemēram, šķietamais Saules zvaigžņu lielums ir –26,72m, bet nakts debesīs spožākā zvaigzne ir Sīriuss ar šķietamo zvaigžņu lielumu –1,46m. Ir daudz zvaigžņu, kuru faktiskais spožums daudz lielāks nekā Sīriusam, bet Zemes vērotājiem tās liekas blāvākas, jo atrodas lielākā attālumā.

Attālumus līdz zvaigznēm mēra ar dažādām metodēm. Attālumus līdz tuvākajām zvaigznēm mēra ar visprecīzāko — gada paralakses metodi. Piemēram, Zemei tuvākā zvaigzne pēc Saules ir Centaura Proksima, un tās paralakse ir aptuveni 0,76″, attiecīgi tā atrodas 4,2 gaismas gadu attālumā. Tomēr tās zvaigžņu lielums ir +11,09m, un tā nav saskatāma ar neapbruņotu aci. Lai izmērītu attālumu līdz attālākām zvaigznēm, tiek izmantotas citas metodes, piemēram, fotometriskā metode: ja jūs zināt, kāds ir zvaigznes absolūtais spožums, tad, salīdzinot to ar redzamo spožumu, jūs varat noteikt attālumu līdz zvaigznei. Metožu kopums attālumu noteikšanai, ieskaitot līdz zvaigznēm, veido attālumu skalu astronomijā.

Zvaigžņu emisijas spektri savstarpēji atšķiras, bet tie visi ir nepārtraukti spektri ar absorbcijas līnijām. Lai tos aprakstītu, bieži tiek izmantots absolūti melna ķermeņa jēdziens, kurš izstaro saskaņā ar Planka likumu, lai gan ne visām zvaigznēm ir līdzīgi spektri kā šādam ķermenim. Absolūti melna ķermeņa, kura rādiuss un spožums ir tāds pats kā zvaigznei, temperatūru sauc par zvaigznes faktisko temperatūru, un, kā likums, ar to tiek domāta zvaigznes virsmas temperatūra. Parasti zvaigžņu virsmas temperatūra ir robežās no 2-3 līdz 50 tūkstošiem Kelvina grādu.

Senie debess vērotāji zvaigznes asociēja ar praktiskiem dabas aspektiem, kā viņu parādīšanos noteiktu lauku darbu sākšanās laikā, sava virziena vai atrašanās vietas jūrā noteikšanu vai reliģiskiem mītiem. Daudzām zvaigznēm ērtības labad tika doti īpaši nosaukumi. Kā zināmiem zvaigznājiem un Saulei, tā arī visām zvaigznēm kopumā un daļai atsevišķi ir savi mīti. Reizēm tika uzskatīts arī, ka zvaigznes ir mirušo cilvēku vai dievu dvēseles, vai ugunskuri, pie kuriem tās sildās.

Vienīgā iestāde mūsdienās, kurai ir tiesības dot zvaigznēm un citiem debess objektiem vārdiskus nosaukumus, ir Starptautiskā Astronomijas savienība. Uz 2020. gadu ir oficiāli atzīti ap 330 vārdiski zvaigžņu nosaukumi, kuri parasti ir to senie arābu vai latīņu apzīmējumi.




#Article 140: Nobela prēmija (289 words)


Nobela prēmija (, ) ir ikgadēja starptautiska balva, ko piešķir cilvēkiem, kas ir veikuši izcilus pētījumus, atklājumus vai devuši ievērojamu sniegumu sabiedrībai zinātnē un kultūrā. Zviedru rūpnieks un dinamīta izgudrotājs Alfrēds Nobels paredzēja šīs prēmijas savā testamentā, ko viņš parakstīja Zviedru-norvēģu klubā Parīzē, . Viņš bija šokēts par dinamīta, sava izgudrojuma, izmantošanu postošiem nolūkiem un vēlējās, lai šīs prēmijas pasniegtu cilvēkiem, kuri ir labi kalpojuši cilvēcei. Kopš 1901. gada tiek pasniegtas Nobela prēmijas fizikā, ķīmijā, fizioloģijā vai medicīnā, literatūrā un miera veicināšanā. Papildus šīm Nobela testamentā norādītajām balvām, 1968. gadā Zviedrijas Riksbanka nodibināja balvu ekonomikas zinātnes jomā, kas kopš 1969. gada tiek pasniegta reizē ar Nobela dibinātajām balvām. Tās oficiālais nosaukums ir Zviedrijas Riksbankas prēmija ekonomikas zinātnēs Alfrēda Nobela piemiņai ().

Nobela miera prēmiju katru gadu pasniedz Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, bet pārējo nomināciju Nobela prēmijas pasniedz Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Nobela prēmija visās kategorijās tiek uzskatīta par visprestižāko balvu.

Karaliskajā Zviedrijas zinātņu akadēmijā ik gadu tiek nolemts, kam piešķirt Nobela prēmiju fizikā, ķīmijā un ekonomikā, savukārt Karolinskas institūtā tiek nolemts, kam piešķirt Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā, bet Zviedrijas akadēmijā izvēlas literatūras balvas saņēmēju. Nobela miera prēmijas saņēmēju neizvēlas Zviedrijas organizācijas, bet gan Norvēģijas Nobela komiteja.

Katrs Nobela prēmijas laureāts saņem zelta medaļu, diplomu un naudas summu, kuras lielumu katru gadu nosaka Nobela komiteja, saskaņā ar ekonomisko situāciju. Piemēram, 2011. gadā Nobela prēmija katrā nominācijā bija 10 miljoni Zviedrijas kronu, bet 2012. gadā tās samazinājās uz 8 miljoniem kronu (kas aptuveni pēc vērtības līdzinās pirmajām Nobela prēmijām 1901. gadā, kad tās bija 150 782 kronas). Balva netiek piešķirta pēc laureāta nāves, taču gadījumos, kad tā ir izziņota, bet līdz balvas saņemšanai laureāts nomirst, tā tomēr tiek piešķirta. Vienā nominācijā ik gadu Nobela prēmija nevar tikt pasniegta vairāk par trim cilvēkiem.




#Article 141: Alfrēds Nobels (584 words)


Alfrēds Bernhards Nobels (, ([//upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/0/00/Sv-Alfred_Nobel.ogg izruna]); dzimis  Stokholmā, Zviedrijā, miris  Sanremo, Itālijā) bija zviedru ķīmiķis, inženieris un izgudrotājs. Pazīstams kā dinamīta izgudrotājs un Nobela prēmijas dibinātājs.

Nobels nodarbojās ar sprāgstvielu pētīšanu, kā arī ar nitroglicerīna ražošanu. 1867. gadā viņš patentēja nitroglicerīna maisījumu ar porainām vielām — dinamītu. Pavisam Nobels ieguvis 355 patentus.

Visbiežāk Nobela uzvārdu saista ar viņa vārdā nosaukto prēmiju — Nobela prēmiju. Par Nobela personību diskutēts daudz, jo tā bijusi spilgta un pretrunīga. Viņš bijis izcils izgudrotājs, veiksmīgs uzņēmējs, taču tāpat arī vientuļš cilvēks ar ilgām pēc literatūras.

Nobels dzimis Stokholmā, zviedru inženiera un izgudrotāja Imanuela Nobela (1801-1872) un Karolinas Andrietes Nobelas (1805–1889) ģimenē. Alfrēds bija ceturtais dēls astoņu bērnu ģimenē, no kuriem pilngadību sasniedza tikai viņš un viņa trīs brāļi (Roberts, Ludvigs un Emīls). Pēc biznesa neveiksmēm Zviedrijā, 1837. gadā tēvs devās uz Sanktpēterburgu, kur atrada jaunas iespējas. Nobela tēvs Immnuels Nobels bija gan izgudrotājs, gan arī veidoja uzņēmumus, kur tika izgatavotas dažādas iekārtas, kā arī ražotas sprāgstvielas. 1842. gadā, kad Nobelam bija 9 gadi, visa ģimene pārcēlās uz Sanktpēterburgu.

Nobela tēvs bija nodrošinājis ģimenei labklājību un varēja dot saviem četriem dēliem labas izglītības iespējas. Alfrēds Nobels atstāja Krieviju 1850. gadā, lai dotos studēt uz Parīzi, kur viņš pavadīja vienu gadu. Pēc tam viņš četrus gadus studēja ASV, kur specializējās ķīmijā. Viņš brīvi pārvaldīja sešas valodas (zviedru, vācu, angļu, krievu, itāļu un franču). Nobels interesējās arī par literatūru, viņš daudz lasīja un rakstīja arī pats.

Nobels tomēr turpināja darbu, cenšoties uzlabot sprāgstvielu stabilitāti. 1867. gadā Nobels pirmoreiz demonstrēja dinamīta iespējas. Dinamīta galvenā priekšrocība bija tāda, ka sava sastāva dēļ, tas nebija tik bīstams kā nitroglicerīns, kas Eiropā savas nestabilitātes dēļ tika aizliegts. Dinamītu nespēja uzspridzināt trieciens, pat ne uguns liesmas. Tā spridzināšanai bija vajadzīgs detonators. Pirmo detonatoru Nobels izgudroja 1863. gadā, bet uzlabotu modeli viņš izgudroja 1865. gadā. 1867. gadā Alfrēds Nobels ieguva patentu dinamītam un tas ļāva viņam gūt lielus finansiālos panākumus.

Nobela brāļi Roberts un Ludvigs bija attīstījuši veiksmīgu biznesu, iesaistoties Kaspijas jūras naftas atradņu ekspluatācijā netālu no Baku. Arī Alfrēds Nobels tur investēja savus naudas līdzekļus un guva ievērojamu peļņu. Bez tam viņš bija nodibinājis 90 rūpnīcas sprāgstvielu un munīcijas ražošanai, kas bija ienesīgi uzņēmumi un deva peļņu. Tai pašā laikā Nobels pēc saviem uzskatiem bija pacifists. 

Kad 1888. gadā, atrodoties Francijā Kannās nomira Nobela brālis Ludvigs, franču laikraksti publicēja nekrologu, kļūdaini pieņemot, ka miris Alfrēds Nobels. Nekrologa nosaukums bija Nāves tirgotājs ir miris (Le marchand de la mort est mort). Iespējams, ka tas izraisīja Nobelam vēlēšanos nepalikt cilvēku atmiņā tikai kā dinamīta izgudrotājam. Pastāv uzskats, ka sava ietekme uz Nobela vēlēšanos atstāt par sevi atmiņā labu reputāciju, bijusi arī Nobela ilggadējai draudzībai ar izcilo austriešu pacifisti Bertu fon Zutneri (1843—1914) (kas 1905. gadā kļuva par Nobela Miera prēmijas laureāti). 

Pēdējo savas dzīves posmu Nobels pavadīja Sanremo. Tur arī viņš saslima ar angīnu un 1896. gada 10. decembrī nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Viņš ir apglabāts Stokholmā, Norra Begravningsplatsen kapsētā. 

Apmēram gadu pirms nāves, 1895. gadā 27. novembrī Parīzē, Nobels bija parakstījis testamentu, kas pēc viņa nāves bija pārsteigums gan ģimenes locekļiem un draugiem, gan sabiedrībai. Saskaņā ar testamentu, 31 miljons kronu tika ieguldītas fondā ar norādījumu, ka fonda nestā peļņa katru gadu jāpiešķir kā balva cilvēkiem, kas devuši ievērojamu ieguldījumu fizikā, ķīmijā, medicīnā un literatūrā, kā arī tiem cilvēkiem, kas veicinājuši mieru, darbojoties tautu sadraudzības labā, militārisma samazināšanā un miera kongresu rīkošanā. Tika norādīts, ka četras pirmās balvas jāpasniedz Stokholmā, bet miera prēmija - Oslo. Nobela prēmija tiek pasniegta kopš 1901. gada katru gadu Nobela nāves dienā - 10. decembrī.




#Article 142: Stokholma (168 words)


Stokholma () ir pilsēta Zviedrijā, Baltijas jūras rietumu krastā pie Mēlara ezera. Valsts galvaspilsēta un lielākā pilsēta. Tajā ir 864 324 iedzīvotāju, savukārt kopā ar priekšpilsētām — 1 372 565. Stokholma ir Zviedrijas galvenais ekonomikas un kultūras centrs.

Stokholmā notika 1912. gada vasaras olimpiskās spēles un 1956. gada vasaras olimpisko spēļu sacensības jāšanā, kaut arī pašas olimpiskās spēles notika Melburnā. Tāpat šeit ir divreiz norisinājies Eirovīzijas dziesmu konkurss.

Pēc senās zviedru galvaspilsētas Sigtunas sagraušanas jārls Birgers 1252. gadā pret Baltijas jūras vikingiem izveidoja nocietinājumu pie ieejas Mēlarena ezerā. Stokholma bija svarīgs dzelzs tirdzniecības punkts ceļā no Bergslāgenas raktuvēm, jau 1289. gadā Stokholma minēta kā lielākā pilsēta Svēlandē. Stokholma ietilpa Hanzas savienībā.
Kalmāras ūnijas laikā Stokholma kļuva par cīņas centru pret Dānijas karaļu dinastijas virsvaru. 

Kad 17. gadsimtā Zviedrija kļuva par Eiropas lielvaru, pieauga arī Stokholmas kā tās galvaspilsētas nozīme.

Pēc zaudējuma  Lielajā Ziemeļu karā un Lielā mēra epidēmija, kas sasniedza Stokholmu 1713. - 1714. gadā, tās attīstība palēninājās, tomēr saglabājās tās kā Zviedrijas politiskā centra nozīme. 

Stokholmā dzimuši:




#Article 143: Jūlijs Cēzars (1177 words)


Gajs Jūlijs Cēzars, (, dzimis 100. gada p.m.ē. 13. jūlijā, miris 44. gada p.m.ē. 15. martā) bija romiešu militārais un politiskais līderis, kā arī labs orators. Viņam bija nozīmīga ietekme Romas Republikas pārtapšanā par Romas impēriju.

Kā populāru tradīciju politiķis Cēzars ar Marku Licīniju Krasu un Gneju Pompeju izveidoja neoficiālu triumvirātu, kas vairākus gadus dominēja Romas politikā. Viņu galvenais politiskais pretinieks bija Romas senāts, ko vadīja optimāti (Marks Porcijs Katons, Marks Kalpurnijs Bibuls u.c.). Iekarojot Galliju, Cēzars paplašināja Romas valdījumus līdz pat Ziemeļjūrai un ienesa Romas kultūru mūsdienu Francijas teritorijā. Tāpat 55. gadā p.m.ē. viņš vadīja pirmo romiešu iebrukumu Britānijā. Pēc triumvirāta izjukšanas Cēzars attālinājās no Pompeja un Romas senāta. 49. gadā p.m.ē. Cēzars, vadot savus leģionus pāri Rubikonas upei, uzsāka pilsoņu karu, pēc kura viņš kļuva par Romas valdnieku.
Uzņemoties valsts pārvaldi, Cēzars uzsāka plašas reformas romiešu sabiedrībā un valdībā. Viņš tika pasludināts par diktatoru uz mūžu (dictator perpetuo) un centralizēja Republikas birokrātiju. 

Marta īdu laikā (15. martā) 44. gadā p.m.ē. senatoru grupa Marka Bruta vadībā veica atentātu pret diktatoru, cerot atjaunot Romas Republikā iepriekšējo kārtību. Tomēr izcēlās vēl viens pilsoņu karš, kas noveda līdz autokrātijas nostiprināšanai Cēzara adoptētā troņmantnieka Augusta Oktaviāna vadībā. 42. gadā p.m.ē., divus gadus pēc atentāta, Senāts oficiāli iesvētīja Cēzaru kā vienu no romiešu dieviem.

Cēzara vārds kļuva par Romas impērijas valdnieku (ķeizaru) titula sastāvdaļu, vēlāk šī tradīcija turpinājās arī Austrumromas impērijā, kur par cēzariem dēvēja līdzvaldniekus vai troņmantniekus. Kā valdnieka tituls tas viduslaikos saglabājās Svētās Romas impērijas (vēlāk arī Austrija un Vācijas impēriju) laikā, kad tās valdnieki tika dēvēti par ķeizariem, kā arī Bulgārijas, Serbijas un Krievijas valstīs, kur tās valdnieki tika dēvēti par cariem.

Cēlies no dižciltīgas un senas Romas patriciešu Jūlija dzimtas jeb Jūlijiem (). Izdienot obligāto dienestu armijā, Jūlijs Cēzars ieņēma dažādus svarīgus sabiedriskus posteņus. Cēzars prata patikt tautai. Viņš bija laipns, labi ģērbies, labs karavadonis un politiķis, taču daudzi domāja, ka aiz viņa laipnās ārienes slēpjas neapslāpējama varaskāre. 60. gadā pirms mūsu ēras viņš tika ievēlēts uz vienu gadu par konsulu, faktiski par Romas vadītāju. Cēzara pakļautībā bija pilsētu valdes un karaspēks, kaut gan vara tika dalīta ar otru konsulu.

Pēc tam Cēzars kļuva par Gallijas (mūsdienu Francijas) vietvaldi. 55. un 54. gadā p.m.ē. Cēzars iebruka Britānijā. Viņam pakļāvās milzīga armija, kuru viņš nolēma paturēt pretēji likumam, kas paredzēja atlaist karavīrus. Tā 49. gadā p.m.ē. Cēzars uzsāka cīņu par vienvaldību, kurā Cēzara pretinieks bija Gnejs Pompejs. Pilsoņu karš Romas Republikā turpinājās līdz 45. gadam p.m.ē. un beidzās ar Cēzara uzvaru. Cēzars tādā veidā kļuva par diktatoru. 

Daudziem šāda lietu kārtība nepatika un Cēzars tika nogalināts 44. gada p.m.ē. 15. martā (marta īdās) Romā pie ēkas, kurā savācās senāts. Pēc viņa nāves, cīņu par varu turpinājis cits Jūliju dzimtas pārstāvis — viņa māsasdēls Oktaviāns Augusts, kurš arī šajā cīņā  uzvarēja.

Leģenda stāsta, ka Kleopatra ieguvusi Jūlija Cēzara sirdi burtiski dažos acumirkļos — uzreiz pēc tam, kad bija izritinājusies no austrumnieciskā paklāja, kurā bija ievīstīta, lai nepamanīta nonāktu Cēzara apartamentos. Paklājs tika piegādāts Cēzaram kā dāvana, un Kleopatra no tā izritinājās viņa acu priekšā. Šāda ierašanās pie Cēzara, kurš tajā brīdī atradās Aleksandrijā, bija nepieciešama, jo šajā pilsētā Kleopatrai draudēja nāves briesmas. Savukārt Cēzars bija ieinteresēts, lai Kleopatra kļūtu par Ēģiptes valdnieci un būtu viņa marionete.

Iespējams, ka Cēzaru ir apbūrusi Kleopatras jaunība. Kad viņi 48. gadā p.m.ē. satikās pirmoreiz, Cēzaram bija 52 gadi, bet Kleopatrai tikai 21 gads. Cēzars bija jau precējies, un romiešiem nepatika Cēzara mīlas dēka ar Kleopatru. Viņi izdarīja lielu spiedienu uz Cēzaru. Ir ziņas, ka Kleopatrai ir bijis dēls no Cēzara — Cēzarions, bet pats Cēzars viņu neatzina par savu dēlu.

Ietekmīgākie Romas senatori, kuru varu un autoritāti Cēzars politisko reformu rezultātā bija ierobežojis, baidījās, ka viņš, jau tā baudot praktiski neierobežotu varu, pasludinās sevi par monarhu. Tas varētu nozīmēt Senāta un republikas kā valsts iekārtas likvidēšanu. Tādējādi arī senatori kā politiska kategorija beigtu pastāvēt. Grūti teikt, cik pamatotas bija šīs bažas, taču bija arī daudzi citi iemesli, kādēļ Cēzaram nelabvēļu pietika. Tā, senatoru grupa 44. gadā p.m.ē. organizēja sazvērestību pret Cēzaru un, viņam ienākot Senāta ēkā, viņu nogalināja. Sazvērnieki ar vairākiem desmitiem naža dūrienu gluži vai sakapāja Cēzaru.

Cēzars vēl pirms iešanas uz senātu tika brīdināts par tur draudošajām briesmām, bet viņš nepaklausīja. No sākuma Jūlijs Cēzars esot pretojies, bet, kad sazvērnieku vidū pamanījis savu draugu Marku Brutu, iekliedzies Et tu Brute? (). Pēc tam viņš vairs neesot pretojies.  Patiesībā šos latīņu vārdus viņa mutē ielika Šekspīrs savā lugā Jūlijs Cēzars. Romiešu vēsturnieki stāsta, ka viņa pēdējie vārdi esot bijuši: Kai su, technon? — kas nozīmē, no grieķu valodas tulkojot Arī tu mans bērns? Iespējams Bruts tiešām bija viņa dēls, jo Bruta māte Servīlija bija viena no daudzajām Cēzara mīļākajām. Tiek arī runāts, ka mirstošais Cēzars, krītot, pavilka savas togas apakšējo malu, apsedzot kājas — lai mirtu pieklājīgi apklāts.

Daudzi vēsturnieki Cēzara personību vērtē negatīvi — kā tirānu, kas iznīcināja Romas republiku. Tomēr Romas republika, runājot cita triumvīra Pompeja vārdiem, bija mirusi jau tāpat savu samilzušo iekšējo pretrunu rezultātā. Tikai stingra roka, diktatūra, varēja uz kādu laiku paglābt tā laika klasisko Vidusjūras pasauli no pilnīga haosa. Tieši tāpēc, ka Cēzars bija diktators un izcils karavadonis, viņš spēja ieviest kārtību un veikt reformas, kas vēl vairākus gadsimtus nodrošināja stabilitāti visā plašajā Vidusjūras reģionā.

Cēzara slepkavība, ko veica viņa draugs Marks Bruts un citi Romas senatori (nogalinot to ar 23 naža dūrieniem), cerībā glābt republiku, izraisīja otru pilsoņu karu, kas galīgi sagrāva Romas republiku, un radīja Romas impēriju Cēzara adoptētā dēla Oktaviāna vadībā.

Atšķirībā no vairuma savu pēcnācēju, Cēzars, ticis pie varas grožiem, neuzsāka terora kampaņu pret saviem pretiniekiem. Iespējams, ka tieši tas vēlāk viņam maksāja dzīvību. 49. gadā p.m.ē., ienākot Pompeja pamestajā Romā, viņš nekavējoties ķērās pie reformām. Arī pēc atgriešanās no Ēģiptes, viņš atlikušajos dažos savas dzīves gados ieviesa virkni būtisku izmaiņu Romas republikas ekonomiskajā, politiskajā un administratīvajā sistēmā. Piemēram, viņš samazināja reālo Romas Senāta varu, tā locekļu skaitu no 600 palielinot līdz 900. Līdz ar to debates tajā par katru jautājumu nereti ieilga līdz bezgalībai un Cēzars pa to laiku varēja brīvi rīkoties.

Viņš īstenoja arī brāļu Grakhu zemes reformu, sadalot to saviem kara veterāniem un nabagiem. Ap 80 tūkstošiem iedzīvotāju no Itālijas un citām biezi apdzīvotām vietām viņš nosūtīja uz Kartāgu, Korintu un citiem reģioniem, kuri karos bija zaudējuši daudz iedzīvotāju. Tāpat viņš administratīvā kārtā samazināja nabadzīgo iedzīvotāju parādus un ierosināja vairākus likumprojektus, kas ierobežoja aizdevumu procentu likmes. Tika izstrādāta bankrota likumdošana, kuras galvenie pamatprincipi saglabājušies līdz pat mūsdienām.

Cēzars ir sarakstījis arī trīs literārus darbus. Tie ir Piezīmes par gallu karu, Piezīmes par pilsoņu karu un traktāts par stila jautājumiem Markam Tullijam Ciceronam par analoģiju. Šajos darbos ir tāda literārā forma, kas neprasa īpašu māksliniecisko apdari — tās ir piezīmes jeb komentāri. Tomēr tajos vērojama gan kompozicionāla nobeigtība, gan stilistiski spilgti izstrādātas epizodes. Jūlijs Cēzars, aprakstīdams gallus, viņu dievības raksturoja romiešu dievību vārdos, lai pēc iespējas īsāk varētu tos raksturot.

Cēzara personāžs figurē teju vai visos darbos, kas ir saistīti ar Kleopatru. Savukārt par Kleopatru ir neskaitāmā daudzumā sacerēti romāni, uzvestas teātru izrādes, uzņemtas filmas utt.

Baroka laikmeta komponists Georgs Frīdrihs Hendelis ir arī sacerējis operu, kuras nosaukums ir Jūlijs Cēzars.




#Article 144: Aristotelis (908 words)


Aristotelis (, Aristotelēs; dzimis 384. gadā p.m.ē., miris 322. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs. Kopā ar Platonu un Sokratu viņu uzskata par vienu no trim visietekmīgākajiem filozofiem rietumu domāšanas veidā.

Aristotelis piedzima 384. gadā p.m.ē. Stageiras (Stagīras) pilsētā Halkidiki pussalā, Egejas jūras krastā. Viņa tēvs Nīkomahs bija Maķedonijas valdnieka Aminta III galma ārsts. 367. gadā p.m.ē. Aristotelis ieradās Atēnās un kļuva par Platona akadēmijas klausītāju. Šeit viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus.

Pēc Platona nāves 355. gadā p.m.ē. filozofs pameta Atēnas. Viņš devās uz Mazāziju pie sava studiju biedra un drauga Hermisa, kurš tur bija kļuvis par vairāku zemju valdnieku. Vairākus gadus Aristotelis dzīvoja dažādās pilsētās Asā, Mitilēnē. Asā Aristotelis apprecējās ar Hermisa meitu Pitiādu un nodibināja ģimeni. Hermisu drīz nogalināja persieši un Aristotelis ar savu jauno sievu pārcēlās uz Lesbosu. Šeit viņa Aristotelim dāvāja meitu, taču pati nomira.

Kad Aleksandrs paaugās un jau bija kļuvis par valdnieku, Aristotelis apmetās uz dzīvi dzimtajā Stageirā, bet ap 334. gadu p.m.ē. ieradās Atēnās, kur laukumā pie Apolona Likeja (Vilkplēša Apolona) tempļa nodibināja savu filozofisko skolu - likeju. Šeit filozofiju apguva vairāki simti skolnieku. Situāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Viņš nomira 322. gadā pirms mūsu ēras.

Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu, jo ļoti daudzi jēdzieni, kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interesēja pasaules izziņas procesi un jautājums, kā viss ir radies. 
Viņš definēja mūsdienu izpratni par dabiskajām tiesībām: dabiskās tiesības kā nerakstītas vienmēr un visur spēkā esošas tiesības (vienlīdzība, brīvība, tiesiskums), kam rakstītās tiesības ir jāpieskaņo. Aristoteļa uzskati iedvesmoja Akvīnas Tomu, kurš sengrieķu filozofa uzskatus pārveidoja atbilstoši katolicisma dogmām.

Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas („peripator”) laikā. No tā arī viņa sekotāju apzīmējums — peripatētiķu (περιπατητικός) skola. Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu: citu tautu paražām, Grieķijas polisu likumdošanu, dzīvnieku un augu uzbūvi, to īpatnībām un izplatību, zinātnes un filozofijas vēsturi.

Tomēr vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei. Aristoteļa „Dzīvnieku vēsture” jau bija vairs tikai vienu soli no evolūcijas teorijas. Viņš, iespējams, bija pirmais vēsturē, kurš katrā konkrētā jautājumā organizēja zinātniskās izpētes grupas.

Aristoteļa darbu kopums var kalpot kā senās Grieķijas zinātnisko uzskatu enciklopēdija. 
Par visa esošā pamatu filozofs nosauca pirmmatēriju, kas ir nenoteikta, bezformīga. Kā starpposms starp pirmmatēriju un reāli eksistējošo pasauli ir vairāki elementi — uguns, gaiss, ūdens, zeme. Izmantojot potenciālo matēriju, forma veido dažādus priekšmetus. Formas un matērijas vienotība nodrošina esamības pastāvēšanu. Lai izskaidrotu esamības pirmsākumus, Aristotelis radīja mācību, ko nosauca par metafiziku. Viņš pamatoja materiālās pasaules pastāvēšanu ar šādiem apsvērumiem: katru lietu kaut kas veido. Matērija ir kaut kādā veidā organizēta. Formas un matērijas mijiedarbībā forma vienmēr ir aktīva, matērija pasīva. Katras lietas kustības avots atrodas ārpus šīs lietas. Par mijiedarbības un kustības pirmcēloni Aristotelis izvirzīja Dievu. Dievs ir visu lietu kustinātājs un mūžīgais dzinējs. Tas kustina arī laiku, kas nepārtraukti plūst. Formas cenšas pilnveidoties un pati pilnība var būt tikai Dievs. Virzība ir cēloņsakarīga.

Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustas ar dažādiem ātrumiem un tās visas kustina Dievs.

Viņš ir pirmais politiskais teorētiķis, kas klasificējis konstitūcijas un aplūkojis likumu nozīmi valstī. Bioloģijā pirmais klasificējis organismus ģintīs, valstīs, pirmais pamanīja, ka vaļiem un delfīniem piemīt zīdītāju pazīmes. Ētikā viņš uzskatīja, ka labi nodoties ētiskas dabas apcerēm. godprātīgs cilvēks izvairās no izdabāšanas iegribām, gan arī no pārliekas iegrožošanas - viņš bija vidusceļa piekritējs. Viņš domāja, ka tikumiskais ar fizisko cilvēkā ir vienoti. Izteicies, ka cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks. Neoplatoniķi un filozofs Boēcijs viņa idejas nodeva nākamajām paaudzēm. Viduslaikos viņa filozofija kļuva par islāmiskās filozofijas pamatu un vēlāk, īpaši ar jau pieminētā Akvīnas Toma pūlēm tika ietverta kristīgajā teoloģijā. Viņa koncepcija par to, ko nozīmē pareizi dzīvot, iespaidojusi renesanses domāšanu, 16. un 17. gadu simtenī gan viņa reputācija samazinājās. Aristotelis ietekmējis arī 19. gs. beigu un 20. gs. filozofiju Lielbritānijā, ASV, Vācijā.

Aristotelis bija kritiski noskaņots pret Platona teoriju par valsti. Viņš skaidro valsts rašanos šādi: tā radās situācijā, kad cilvēki saprata, ka citādi dzīvot vairs nevar, jo ir sabiedriskas būtnes. Cilvēks, pēc filozofa domām, ir “politisks dzīvnieks.” Tieši Aristoteļa filozofijā pirmo reizi tika novērtēts sociālais faktors cilvēka un sabiedrības dzīvē.

Aristotelim bija vairāki uzskati, kas no mūsdienu viedokļa ir nepareizi. Tā piemēram viņš uzskatīja, ka odi veidojas no dubļiem, mušai ir tikai 4 kājas utt. Aristotelis arī neizprata slīpi sviesta ķermeņa kustības trajektoriju un domāja, ka tā sastāv no nogriežņiem un riņķa līnijas loka. Arī uzskats, ka uguns, gaiss, ūdens un zeme ir nedalāmi elementi nav pareizs, jo gaiss ir vairāku gāzu maisījums, savukārt ūdeni var sadalīt skābeklī un ūdeņradī.

Aristotelim piedēvēto rakstu apkopojums tradicionāli tiek dēvēts par Aristoteļa korpusu (Corpus Aristotelicum). Daži vēsturnieki uzskata, ka vairākus tajā iekļautos darbus uzrakstījis nevis Aristotelis, bet gan viņa uzskatu piekritēji vēlākajos laikos.

Iekavās doti darbu nosaukumi grieķu un latīņu valodā:

Loģika (Organons)

Par dabu

Ētika un politika

Retorika un poētika

Ar * atzīmēti tie darbi, kuru autorību daži pētnieki apšauba. 
Ar ** atzīmēti tie darbi, kurus vispārpieņemts uzskatīt par Aristotelim piedēvētiem.

Aristotelis Nikomaha ētika
Ideju vārdnīca: Rīga, Zvaigzne, 1994.




#Article 145: Telefons (557 words)


Telefons (no  (tele) — 'tālu' un φωνή (fōne) — 'balss') jeb tālrunis ir sakaru ierīce, kas pārraida cilvēka runu elektrisku signālu veidā. Par tā izgudrotāju parasti uzskata Aleksandru Greiemu Bellu, kas telefonu izgatavoja Bostonā 1876. gadā, kaut arī ir citi varianti par tā izcelsmi.

Telefona uzbūve vienkāršākajā variantā ir elektriskā ķēdē saslēgts jutīgs mikrofons (kuru izveidošana un uzlabošana bija svarīga telefona radīšanas daļa) un skaļrunis. Šīs abas ierīces iebūvē telefona klausulē, lai arī agrāk, 20. gadsimta sākumā, bija sastopami telefoni, kam šie komponenti bija atsevišķi.

Parasti ar vārdu telefons saprot fiksēto telefona līniju gala iekārtu. Vēl ir arī mobilie telefoni un radiotelefoni. Radiotelefonu pieslēdz pie parastās telefona līnijas un tā bāzes stacija pieder lietotājam. Mobilo telefonu pieslēdz tieši pie sakaru tīkla un bāzes stacijas pieder telekomunikāciju uzņēmumam. Abos šajos gadījumos telefons ar telefonu tīklu ir saistīts tikai ar radiosakariem. Vēl, it īpaši pēdējā laikā, atsevišķi izdala VoIP (Voice over IP) telefonus. Tos pieslēdz tieši pie datortīkla un būtībā tie ir specializēti datori, kas skaņu pārraida, izmantojot IP protokolu (transporta slāņa protokoli var būt dažādi, bet labāk standartizētie ir SIP un RTP). Lai arī GSM un UMTS mobilie telefoni ir specializēti datori, tos iedala atsevišķi, tāpēc, ka tie lieto specifiskus standartus (ne IP).

Runas pārvēršanai elektriskos signālos sākotnēji telefona aparātos lietoja ogles mikrofonus.
Ogles mikrofons ir ar ogles pulveri pildīta kapsula, kurā esošais pulveris gaisa svārstību ietekmē maina elektrisko pretestību.
Telefona aparāta elektriskais kods ir šāds: nolikta klausule — telefonam nav līdzstrāvas pretestības. Zvana ķēde ir pieslēgta caur 1 μF kondensatoru. Paceļot klausuli, noslēdzas līdzstrāvas ķēde, kurā ir ieslēgts mikrofons, telefons un ciparripa.

Ciparripa, sastādot numurus, līnijas līdzstrāvas ķēdē rada apmēram 0,1 sekundi garu pārtraukumu virkni. Šos pārtraukumus reģistrē telefona centrāle.
Sekundi garš intervāls starp pārtraukumiem tiek uzskatīts par nākamo ciparu. Noraidot ciparu 1, līnijā tiek padots viens pārtraukums, noraidot 0, desmit pārtraukumi.

Visbiežāk lieto DTMF, kurā katram taustiņam (ciparam) atbilst skaņas trakta frekvenču joslā ietilpstošu frekvenču pāris.
Latvijā tonālo numursastādītāju pielietošana kļuva iespējama līdz ar Lattelekom tīkla digitalizāciju.

Telefona aparāts sastāv no:

Mūsdienās lietotie analogie telefonu aparāti tika konstruēti, lai būtu lēti, vienkārši un ar mazām uzturēšanas izmaksām. (Agrīnajās konstrukcijās, piemēram, bija baterija, kas bija regulāri jāmaina, jo to laiku centrāles nenodrošināja barošanas spriegumu).

Ja balss vietā jāpārsūta attēli, lieto faksa aparātu. Ja jāpārsūta dati, lieto modemu. No telefona tīkla skatupunkta šīs ierīces neatšķiras no telefona aparāta. Fakss sastāv no skenera, printera un modema.

Sarunas traktam ir 60 omu līdzstrāvas pretestība. Pēc tā centrāle nosaka, ka ir pacelta klausule.
Saņemot gatavības signālu (nepārtraukts signāls, 200 Hz), var sākt numura pārraidi (ar ciparripu vai tastatūru). 
Centrāle uztver ciparripas raidītos impulsus vai frekvences.

Ciparripa sastāv no pārtraucēja kontaktiem un tai griežoties līnijā tiek nosūtīti īsi impulsi. Ciparripas griešanās ātrumu kontrolē, lai impulsu nosūtīšanas ātrums būtu pēc iespējas nemainīgs. Katram ciparam atbilst noteikts impulsu skaits. 1 — 1, 2 — 2, ..., 9 — 9, 0 — 10.
Ciparripa līnijā veido pārtraukumus. Pārtraukuma garums ir 1/10 sekundes. 
Lai ievadītu vienāda garuma dažāda sastāva telefonu numurus, var būt nepieciešams dažāds laiks. (piemēram, 1000090 vajadzēs vairāk laika kā 1011112). 
Sākotnējās soļu meklētāju un dekāžu soļu meklētāju centrālēs katrs impulss pārslēdza soļu meklētāju par vienu pozīciju.

Paceļot klausuli, slēdzis atslēdz zvanu un pieslēdz klausuli un tastatūru (ciparripu) (sarunas traktu).

Zvana traktam nav līdzstrāvas pretestības, bet ir tikai maiņstrāvas pretestība, ko nodrošina 1 μF kondensators.

Šobrīd izplatītākais ir Skype, kam pieejami arī telefona aparāti.




#Article 146: Francija (2981 words)


Francija (, izrunā: ), oficiāli Francijas Republika (République française, ), ir valsts Rietumeiropā ar dažām aizjūras salām un teritorijām, kas atrodas citos kontinentos. Francijas Eiropas daļa robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Spāniju un Andoru. Dienvidos to apskalo Vidusjūra, rietumos — Biskajas līcis (Atlantijas okeāns), bet ziemeļos — Ziemeļjūra. Franciju no Apvienotās Karalistes šķir Lamanša šaurums, zem kura atrodas tunelis, kas savieno abas valstis. Francijas kontrolē ir arī Korsikas sala Vidusjūrā un vairākas citas mazākas piekrastes salas. Francijas aizjūras departamenti robežojas ar Brazīliju, Surinamu (Franču Gviāna) un ar Nīderlandes pakļautībā esošo Sintmārtenu (Senmartēna). Paši francūži savu valsti bieži dēvē par L’Hexagone (Sešstūri), jo tā pēc kontūras atgādina šo ģeometrisko figūru.

Francija kopš 17. gadsimta beigām ir viena no pasaules lielvarām. 18. un 19. gadsimtā tā kļuva par koloniālu impēriju. Tai piederēja aizjūras teritorijas Rietumāfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Mazajās Antiļu salās. Francija  bija viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. No visām Eiropas Savienības valstīm tā pēc platības ir vislielākā. Tā ir arī viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibinātājvalstīm, kā arī NATO un G8 locekle. Jāpiemin, ka tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm. Francija ir viena no septiņām pasaules valstīm, kurām ir legāli kodolieroči, kā arī tajā atrodas daudz atomelektrostacijas. Francija ir unitāra pusprezidentāla republika.

Francijas galvaspilsēta ir Parīze. Valstī ir arī daudz citas skaistas un ievērojamas pilsētas. Nozīmīgākās no tām ir Nica, Marseļa, Bordo, Lille, Liona, Tulūza, Strasbūra un Nante. Francija ir tūristu visiecienītākā valsts. Katru gadu to apmeklē vidēji 82 miljoni tūristu. Francijā ir daudzi pieminekļi, celtnes un citas ievērojamas apskates vietas, kā, piemēram, Luvra, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Versaļas pils, Parīzes Dievmātes katedrāle, un Monsoro pils. Administratīvi Francija sīkāk tiek iedalīta reģionos un departamentos.

Nosaukums Francija ir cēlies no latīņu vārda Francia, kas burtiskā tulkojumā nozīmē franku zeme. Savukārt par šīs cilts nosaukuma rašanos ir vairākas teorijas. Viena no versijām ir tāda, ka šis nosaukums ir cēlies no senģermāņu vārda frankon, kas nozīmē šķēps vai pīķis.

Mūsdienu Francijas teritoriju jau pirms 200 000 gadiem apdzīvoja neandertālieši, kas izmira pirms aptuveni 30 000 gadiem, kad tos izkonkurēja saprātīgais cilvēks, kas Francijā ienāca pirms 50 000 gadiem. Lasko alā ir atrasti sienu zīmējumi, kas liecina par viņu klātbūtni tajā laikā. Aptuveni pirms 6500 gadiem sākās pāreja no paleolīta uz mezolīta laikmetu, kad dominēja mednieku-vācēju ciltis, uz neolīta laikmetu.

Gallu ciltis bieži karoja ar akvitāņiem, kas dzīvoja dienvidos no Garonnas upes, un ģermāņiem, kas dzīvoja austrumos. 4. gadsimtā p.m.ē. galli iebruka pat Senajā Romā. 221. gadā p.m.ē. caur gallu teritoriju karagājienā uz Romu devās kartāgiešu karavadonis Hanibāls Barka. 2. gadsimta p.m.ē. beigās romieši sāka Gallijas iekarošanu. 122. gadā p.m.ē. Romas Republika anektēja Provansu. No 58. līdz 51. gadam p.m.ē. Galliju pilnībā iekaroja Jūlijs Cēzars, pretestību kuram vadīja Verkingetorikss.

Vairākas gallu apmetnes laika gaitā pārvērtušās par lielpilsētām - Lutetia Parisiorum (mūsdienās Parīze) un Burdigala (Bordo). Arī akvitāņi apmetnes vēlāk izaugušas par lielpilsētām, piemēram, Tolosa (Tulūza). Ilgi pirms romiešu iekarojumiem, sengrieķi izveidoja savas kolonijas Provansā, Francijas dienvidos pie Vidusjūras, kura piekrastē arī feniķieši dibināja Massalia (Marseļa) un Nikaia (Nica). Savukārt romieši nodibināja Lugdunum (Liona) un Narbonensis (Narbonna). Gallu valodas sajaukšanās procesā ar latīņu valodu un vēlāko iebrucēju franku valodu radās franču valoda, kurā vēl mūsdienās pastāv vairāki reģionālie dialekti.

No romiešu Gallijas provincēm nākuši Romas imperatori Klaudijs, Karakalla un Antonijs Pijs. Haotiskajā 3. gadsimtā no 260. līdz 274. gadam pastāvēja pat Gallu impērija ko izveidoja provinces vietvaldis. Šajā laikā Gallijā no austrumiem sāk ienāk ģermāņu ciltis franki un alemaņi. 4. gadsimtā ķelti no Lielbritānijas masveidā pārcēlās uz Bretaņu, kurā joprojām pastāv savdabīga ķeltu kultūra. 

Pavājinoties Romas impērijai, tā 418. gadā Akvitānijas provinces teritoriju atdod vestgotu karalim, kas šeit izveido vienu no pirmajām barbaru karalistēm. Pēc Rietumromas impērijas pastāvēšanas beigām vestgoti iekaro Gallijas dienvidus un centru, kamēr burgundi dienvidaustrumos izveido savu karalisti, bet ziemeļaustrumus kontrolē franki. 

Franku valdnieki drīz sāk iekarot lielākas teritorijas un ir pirmie no ģermāņu barbariem, kas kristiešu ariānisma vietā pieņem katoļticību. Franču valdnieki savu valsti vēlāk mēdza dēvēt par Francijas viskristītāko karaļvalsti. 486. gadā franku karalis Hlodvigs I pakļāva gallus un 496. gadā pieņēma katoļticību, iegūstot Romas pāvestu atbalstu karam pret ariāņu vestgotiem. 507. gadā Hlodvigs I sakāva vestgotus, sagrāba Akvitāniju un vestgotu galvaspilsētu Tulūzu. Hlodvigs par savu galvaspilsētu izvēlējās Parīzi. Pēc Hlodviga nāves viņa mantinieki pēc franku tradīcijas viņa karalisti sadalīja četrās daļās. Turpmākos 250 gadus franku valstī valdīja Merovingu dinastijas karaļi, kas 751. gadā zaudē varu godkārīgajam augstmanim Pipinam Īsajam, kas kļuva par pirmo Karolingu dinastijas karali.

Franku valsts savu lielāko varenību sasniedza Kārļa Lielā varas laikā, kurš 774. gadā pakļāva Itālijas langobardus; 788. gadā iekaroja Bavāriju; 796. gadā sakāva avārus pie Donavas; 801. gadā uzbruka musulmaņu Spānijai; un 804. gadā pakļāva Lejassaksiju. 800. gadā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru. 

Pēc viņa nāves franku impēriju vairākkārt dala viņa mantinieki. 843. gadā noslēgtais Verdenas miera līgums impēriju sadalīja trīs daļās - Rietumfranku, Austrumfranku un Vidusfranku valstīs, taču 855. gadā notiek vēl viena dalīšana, kurā uz ilgāku laiku izveidojas Burgundijas karaliste. Pēc šīs dalīšanas pakāpeniski sāk veidoties neatkarīgas Eiropas karalistes, sākas Francijas karalistes vēsture.

Karolingu dinastija beidz valdīt 987. gadā, un par karali kļuva Hugo Kapets no Kapetingu dinastijas. Pēc Kapetingiem Francijā valdīja Valuā un Burbonu dinastijas. Viduslaiku Francija bija feodāli sadrumstalota valsts, kurā reģionu hercogi bija varenāki par karali, kam piederēja neliela teritorija ap Parīzi. Vēlīnajos viduslaikos valsti plosīja Simtgadu karš, kura gaitā Francijas karaļiem izdevās nostiprināt savu varu un atvairīt angļu karaļu pretenzijas uz troni. 

Neraugoties uz dzīvā spēka zaudējumiem un postījumiem, Francija bija viena no uzvarētājvalstīm Pirmajā pasaules karā, taču tā bija par vāju lai nostiprinātos Eiropā un pakāpeniski zaudēja nacistiskajai Vācijai, kas 1940. gada jūnijā uzsāka kauju par Franciju. Vācieši ātri guva uzvaru, kas noveda pie Trešās republikas sabrukuma un Višī Francijas izveidošanās. 1944. gada izcelšanās Normandijā iesāka Francijas atbrīvošanu, izveidojās pagaidu valdība Šarla de Golla vadībā, kas pēc kara drīz demisionēja. Izveidojās Francijas Ceturtā republika, kas sabruka 1958. gadā pēc krīzes, ko izraisīja Alžīrijas neatkarības karš. De Golls atgriezās pie varas un vadīja Franciju nākamos 10 gadus, izveidojot Francijas Piekto republiku, kas pastāv līdz mūsdienām.

Francija atrodas Rietumeiropā. Tā robežojas ar Beļģiju (robežas garums 620 km), Luksemburgu (73 km), Vāciju (451 km), Šveici (573 km), Itāliju (488 km), Monako (4,4 km), Andoru (56,6 km) un Spāniju (623 km). Tā kā aizjūras teritorijas robežojas arī ar Brazīliju, Surinamu un Nīderlandei piederošo Sintmārtenu, tad arī šīs valstis var uzskatīt par Francijas kaimiņvalstīm. Pie Francijas robežām atrodas divas kalnu grēdas: Alpi un Pireneji. Francijā ir arī daudz upju. Divas nozīmīgākās no tām ir Sēna un Luāra. Francijas ziemeļos un rietumos ir daudz pakalnu un upju ielejas. Dažādās valsts vietās ir ļoti atšķirīgs klimats. To spēcīgi ietekmē Atlantijas okeāns.

Francijas platība ir 674 843 km², pie kuras ir pieskaitīta tās aizjūras departamentu teritorijas. Francijas Eiropas daļas platība ir tikai 551 695 km².

Kopumā Francijā klimats ir mērens, bet jūtamas ir reģionālās atšķirības. Valsts ziemeļu un rietumu piekrastē vēji no Atlantijas okeāna atnes ļoti mitru gaisu. Laikapstākļi tur ir mainīgi, vasaras ir vēsas, ziema — maiga. Daudz kontinentālāks klimats ir Parīzes apkaimē, reģionā, kuru sauc par Ildefransu. Šajā teritorijā ir daudz nokrišņu pavasarī un rudenī, bet vasarā dažkārt plosās pērkona negaiss. Francijas austrumos un Centrālā masīva reģionā ir lielākas ziemas un vasaras temperatūru starpība. Valsts dienvidos, bet īpaši dienvidaustrumos (Provansā) dominē siltais Vidusjūras klimats. Gaisa temperatūra vasarā mainās robežās no 17 °C līdz 29 °C, un ziemā ļoti reti nokrīt zem 0 °C. Francijas dienvidos ir jūtama mistrāla ietekme. Mistrāls rada zaudējumus zemkopībai. Francijas teritorijā ir vienmērīgs nokrišņu sadalījums. Dažas zemienes valsts daļas ziemeļos saņem mazāk nekā 300 mm nokrišņu gadā, bet atsevišķos kalnu rajonos nokrišņu daudzums pārsniedz 1300 mm gadā.

Par Francijas aizjūras teritoriju klimatu skatīt attiecīgo zemju rakstos.

Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos. 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (tas ir, Eiropā) un četri ir tā sauktie aizjūras reģioni.

Francijas četras aizjūras teritorijas ir šādas:

Reģioni tālāk tiek iedalīti 100 departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalīti 342 apgabalos (arrondissements). Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalījuma vienība ir 4 035 kantoni, kuru funkcijas ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.

Francijas valsts iekārta ir pusprezidentāla republika, kas ir noteikts Francijas Piektās republikas konstitūcijā. Šī konstitūcija tika apstiprināta ar referendumu, kas notika . Tajā valsts arī ir paziņoja, ka tā ir nesadalāma, pasaulīga, demokrātiska un sociāla republika. Tās konstitūcija paredz varas sadalīšanu.

Izpildvara pieder gan Francijas prezidentam , gan Francijas premjerministram. Prezidents tiek ievēlētas uz 5 gadiem, bet premjerministru amatā ieceļ valsts prezidents. Francijas parlamentam ir likumdošanas vara. Tas sastāv no Nacionālās Asamblejas (Assemblée Nationale) un Senāta. Nacionālajā Asamblejā ir 577 deputāti, bet Senātā — 343. Nacionālās Asamblejas deputāji tiek ievēlēti tiešās vēlēšanās, bet Senāta locekļus uz 9 gadiem ievēl vēlētāju kolēģija no Francijas departamentiem.

Francijas militārie spēki ir sadalīti četrās nozarēs:

Francijai ir aptuveni 359 000 karavīri. Militārajiem izdevumiem 2005. gadā tika tērēti 2,6% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir augstākais procents Eiropas Savienībā. Francija un Apvienotā Karaliste kopā iztērē aptuveni 40% no ES aizsardzības budžeta. 10% no Francijas aizsardzības budžeta tā iegulda kodolieroču uzturēšanā.

Francija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm un tai pieder veto tiesības. Francija ir arī Pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) locekle. Francija atrodas galvenās mītnes tādām starptautiskām organizācijām, kā ESAO, UNESCO, Interpol un citas.

Francija ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. 1960. gados ar tās palīdzību franči centās iegūt varu pār kontinentālo Eiropu, neļaujot Apvienotajai Karalistei iegūt to. Kopš 1990. gadiem Francija ir kļuvusi īpaši draudzīga Vācijai. Tas bija mēģinājums kļūt par ietekmīgāko valsti Eiropas Savienībā. Tā tādēji radīja konkurenci Apvienotajai Karalistei un ierobežoja Austrumeiropas valstu ietekmi. Francija ir arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) locekle. 1990. gadu sākumā Francija tika kritizēta par tās pazemes kodolieroču izmēģinājumiem Franču Polinēzijā. 2003. gadā Francija nosūtīja lielu skaitu karavīrus uz Irāku, kur sākās ASV uzbrukums irākiešiem. Francijai ir arī palikusi spēcīga politiskā un ekonomiskā ietekme uz tās bijušajām kolonijām Āfrikā. Piemēram, tā ir nosūtījusi ekonomisko palīdzību un kareivjus miera uzturēšanai uz Kotdivuāru un Čadu.

Vairāk nekā 90% Francijas iedzīvotāju ir dzimuši šajā valstī, ir baltādainie un runā franču valodā. Tālā pagātnē Francija atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā un tajā apmetās uz dzīvi dažādas ciltis — ķelti, vestgoti no Itālijas un vikingi. Senie grieķi pirms 2600 gadiem nodibināja tirdzniecības koloniju vietā, kur tagad atrodas lielākā ostas pilsēta Marseļa. Vēlāk liela daļa no Francijas nokļuva Romas impērijas pakļautībā. 18. — 20.gadsimtam Francija bija koloniāla lielvalsts. Tai piederēja lielākā daļa Ziemeļāfrikas, Rietumāfrikas, Karību jūras reģions, Dienvidaustrumāzijas, un tai piederēja daudzas salas Klusajā okeānā.

Tomēr Francijā dzīvo daudz ieceļotāju no tās bijušajām kolonijām, īpaši no Ziemeļāfrikas. Liels ir iebraucēju skaits arī no Portugāles, Itālijas, Spānijas un Turcijas.

Francijas iedzīvotāju skaits

Francijā reliģijas brīvību garantē tās konstitūcija. 51% iedzīvotāji ir Romas katoļi, 31% ir agnostiķi vai ateisti, 4% - musulmaņi, 3% - protestanti un 1% ir jūdaisma piekritēji. Atlikušie 10% pieder pie citām reliģijām vai arī nemāk pateikt savu piederību.

Francijas valsts valoda ir franču valoda. Tā pieder pie romāņu valodu saimes, pie kuras pieder arī spāņu un itāļu valoda. Visā Francijā ir vairāki franču valodas dialekti. no 17. līdz 19. gadsimtam franču valoda bija izplatīta diplomātijas valoda.

Daļa no Francijas iedzīvotājiem runā basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, vācu, flāmu un oksitāņu valodās.

Francija ir vadošās rūpniecības valstu grupas G8 biedrs. Francija ir astotajā vietā pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta.  Francijā un vēl 11 Eiropas valstīs par nacionālo valūtu kļuva eiro.

Francijā ir reģistrēti gandrīz 2,9 miljoni uzņēmumi. Valsts kontrolē ir uzņēmumi, kuri pārvalda dzelzceļu, elektroenerģiju, aviāciju un telekomunikācijas. Nozīmīga kompānija gan lidmašīnu, gan kosmosa kuģu ražošanā ir Airbus. Francija kosmosa kuģus palaiž no sava kosmodroma Franču Gviānā.

Francijas plašās zemes platības — no kurām puse ir aramzeme, bet ceturtdaļu klāj meži — dāvā plašas iespējas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Valsts daudzveidīgais reljefs un augsne, kā arī atšķirīgās klimatiskās zonas tikai palielina šo potenciālu. Nokrišņu daudzums ir salīdzinoši augsts gandrīz visā valstī, tāpēc ūdens apgāde parasti nav problēma. Pietiekami daudz zivju Atlantijas okeānā un Vidusjūrā nodrošina valsti ar papildu resursiem.

Lai gan lauksaimniecībā tiek nodarbināti salīdzinoši maz cilvēku (aptuveni 4% no darbaspēka) un veido tikai 3% no iekšzemes kopprodukta, Francija ir vadošā Eiropas valsts lauksaimniecības produktu ražošanā un eksportēšanā. Šajā valstī tiek saražoti aptuveni 20% no visiem Eiropas Savienības lauksaimniecības produktiem. Visvairāk tā eksportē kviešus, mājputnus, piena produktus, liellopu un cūkgaļu. Francijā ir attīstīta vīna ražošana. Šī valsts ir pirmajā vietā pasaulē pēc saražotā vīna daudzuma; tā saražo aptuveni vienu trešdaļu no visa Eiropas Savienībā saražotā vīna. Francijas zemnieki 2006. gadā no Eiropas Savienības saņēma 10 miljardus ASV dolārus subsīdijās.

Francija daudz līdzekļus iegulda kodolenerģijā. Tādējādi Francijā ir mazākā ogļskābās gāzes emisija starp septiņām rūpnieciski attīstītākajām pasaules valstīm. Lielāko daļu no elektronerģijas (78%) saražo Francijas 59 atomelektrostacijās.

Lielāko daļu no tās vēstures, Francijai ir bijusi nozīmīga loma Eiropas kultūras dzīvē.

Franču literatūra pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Francija šajā laikā bija sadrumstalota, tādēļ katra reģiona autori rakstīja savā stilā un gramatikā.

Franču literatūras slavas stundas bija 18. un 19. gadsimtā. 18. gadsimtā ievērojamākie autori bija Voltērs un Žans Žaks Ruso. Vēl slavens kļuva bērnu literatūras rakstnieks Šarls Perro. Viņš ir uzrakstījis tādas pasakas, kā Pelnrušķīte, Runcis zābakos, Sarkangalvīte, Apburtā princese un citas.

Nobela prēmiju literatūrā ir ieguvuši 13 franču rakstnieki: Silī Pridoms, Frederiks Mistrāls, Romēns Rolāns (Romain Rolland), Anatols Franss (Anatole France), Anrī Bergsons, Rožē Martēns di Gārs, Anrē Žids (André Gide), Fransuā Moriaks, Albērs Kamī, Sendžonss Pērss (Saint-John Perse), Žans Pols Sartrs, Klods Simons (Claude Simon) un Žans Marī Gistavs Leklēzio.

Neskatoties uz Luī Kuperēna (Louis Couperin), Žana-Filipa Ramo (Jean-Philippe Rameau) un Žana-Batista Lilī (Jean-Baptiste Lully) klasiskās mūzikas darbiem, franču mūzika starptautiski kļuva slavena 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tādi komponisti kā Ektors Berliozs, Kamijs Sensānss, Moriss Ravēls, Klods Debisī un Polijā dzimušais Frederiks Šopēns radīja frančiem raksturīgo mūzikas stilu, ko tālāk pilnveidoja 20. gadsimta komponisti, piemēram, Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), Darjī Mijo (Darius Milhaud) un Eriks Satī. 20. gadsimta beigās daudz eksperimenti tika veikti elektroniskajā un akustiskajā mūzikā. IRCAM (Eksperimentu un pētījumu institūts mūzikā un akustikā), kas atrodas Parīzē, joprojām veic pētījumus un cenšas ieviest dažādus mūzikas jauninājumus.

Mūzikas profesiju apmācība ir palikusi nemainīga. Parīzē atrodas divas konservatorijas, bet pa vienai konservatorijai atrodas Strasbūrā, Bordo, Nicā un Lionā. Parasti labākie talanti no reģionālajām konservatorijām dodas studēt uz Parīzes konservatoriju (Conservatoire de Paris), kas tiek uzskatīta par labāko valstī. Kopš Otrā pasaules kara tur ir mācījušies vairāki starptautiski izcili diriģenti, piemēram, Herberts fon Karajans un Daniels Barenboims (Daniel Barenboim), kuri ir atjaunojuši sabiedrības interesi par klasisko mūziku.

Francijā, galvenokārt jauniešu paaudzei, visvairāk interesē populārā mūzika, īpaši Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes produkcija. Pašu franču izpildītās dziesmas galvenokārt ir tā sauktie šansoni (chanson), romantiskas franču balādes. Slavenākie to izpildītāji ir Žuljeta Greko (Juliette Gréco), Edīte Piafa, Šarls Aznavūrs, Žoržs Brasess (Georges Brassens) un Beļģijā dzimušais Žaks Brels.

Franču kino ir ieņēmis nozīmīgu vietu valsts kultūrā vairāk nekā simts gadus. 19. gadsimta beigās kustīgo attēlu tehnoloģiju izgudrotāji Ogists un Luī Limjēri (August  Louis Lumière), Alise Gī-Blaše (Alice Guy-Blaché) un citi kļuva par industrijas pionieriem. 1920. gados franču filmas kļuva slavenas ar savu poētiski reālisko sižetu, piemēram, Abela Gansa (Abel Gance) filmas. Ne mazāk slavenas kļuva arī Marsela Paņola 1930. un 1940. gados filmētās filmas. Paaudze, kas vēlāk kļuva zināma kā nouvelle vague (Jaunais vilnis, 1950. gadu beigas — 1960. gadi), deva tādus izcilus režisorus kā Žanu Liku Godāru un Fransuā Trifo.

Citi starptautiski slaveni franču kinorežisori ir Žans Renuārs (Jean Renoir), Žaks Tati (Jacques Tati), Žans-Pjērs Melvils (Jean-Pierre Melville), Alēns Renē (Alain Resnais), Ēriks Romers (Éric Rohmer), Robērs Bresons (Robert Bresson) un Luī Mals (Louis Malle).

Slavenākie franču kinoaktieri ir sākot ar Fernandelu (Fernandel), Morisu Ševaljē, Arletī (Arletty) un beidzot ar Brižitu Bardo, Žerāru Depardjē un Katrīnu Denēvu. Katru gadu Kannās notiek viens no prestižākajiem filmu festivāliem pasaulē — Kannu kinofestivāls.

Francija ir tūristu visapmeklētākā valsts pasaulē. 2007. gadā to apmeklēja aptuveni 81,9 miljons tūristu. Ja salīdzina ar Spāniju un ASV, kuras ir nākamās apmeklētākās valstis, tad tās attiecīgi ir apmeklējuši 58,5 miljoni un 51,1 miljoni tūristi. Vienas no visvairāk apmeklētākajām apskates vietām ir Eifeļa tornis un Triumfa arka.

Parīzes metropolē atrodas arī viena no Disnejlendām.

Populāri sporta veidi ir futbols, regbijs un noteiktos reģionos basketbols un handbols. Francijā ir norisinājās 1938. un 1998. gada FIFA Pasaules kauss, kā arī 2007. gada Pasaules kauss regbijā. Stade de France, kas atrodas Parīzē, ir lielākais stadions Francijā un tajā norisinājās 1998. gada FIFA Pasaules kausa fināls un arī 2007. gada Pasaules kausa regbija fināls 2007. gada oktobrī. Francijā arī notiek gadskārtējais Tour de France, slavenākais velobrauciens pasaulē. Francija ir arī slavena ar savu Lemānas 24 stundu izturības sacīksti autosportā, kas norisinās Sartas departamentā. Daži lielākie tenisa turnīri arī tiek rīkoti Francijā, piemēram, Parīzes Masters un Francijas atklātais čempionāts, viens no četriem Grand Slam turnīriem.

Francija cieši sadarbojas ar modernajām Olimpiskajām spēlēm. Tieši franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns ierosināja spēļu atjaunošanu 19. gadsimta beigās. Pēc tam kad Atēnām tika piešķirtas pirmās spēles, pamatojoties vēsturiski uz antīko spēļu izcelsmi Grieķijā, Parīzē norisinājās 1900. gada spēles. Parīze bija arī pirmās mājas Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai pirms tā pārcēlās uz Lozannu. Kopš 1900. gada spēlēm Francijā vēl ir notikušas četras Olimpiskās spēles: 1924. gada Vasaras Olimpiskās spēles atkal notika Parīzē un trīs ziemas olimpiskās spēles (1924. gadā Šamonī, 1968. gadā Grenoblē un 1992. gadā Albērvilā).

Francijas futbola un regbija izlase ir iesauktas par Les Bleus komandu formas tērpu krāsas dēļ, kas ir Francijas trīskrāsainā karoga krāsās. Futbola izlase ir viena no visveiksmīgākajām pasaulē, it īpaši laikā ap 21. gadsimtu, ar vienu uzvaru FIFA Pasaules kausā 1998. gadā, vienu FIFA Pasaules kausa otro vietu 2006. gadā un diviem Eiropas čempionāta tituliem 1984. un 2000. gadā. Stiprākā valsts futbola līga ir Ligue 1. Regbijs arī ir ļoti populārs, īpaši Parīzē un Francijas dienvidrietumos. Regbija izlase ir piedalījusies visās Pasaules kausa regbija izcīņās un piedalās gadskārtējā Sešu Nāciju čempionātā. Pateicoties stiprajiem vietējiem turnīriem Francijas regbija izlase ir uzvarējusi sešpadsmit Sešu Nāciju čempionātos, ieskaitot astoņus Grand Slam un ir aizkļuvusi līdz pusfinālam un finālam Pasaules kausā regbijā.

 
 
 




#Article 147: Gads (278 words)


Gads ir laika mērvienība. To parasti izprot kā laika intervālu, kura laikā Zeme vienu reizi apriņķo ap Sauli. Zeme apriņķo ap Sauli 365,2425 dienās, kas pēc būtības ir gada ilgums. Mūsdienās visbiežāk tiek lietots kalendārais gads, kurā ir 365 vai 366 dienas (precīzs dienu skaits nav tāpēc, ka Zemes apriņķojuma periods ap Sauli nav vienāds ar veselu dienu skaitu).

Dažkārt gads tiek saistīts arī ar citām planētām, piemēram, Marss vienu reizi apriņķo ap Sauli 686,96 dienās, un šis laika intervāls tiek saukts par Marsa gadu.

Mūsdienās kalendārais gads tiek lietots visbiežāk. Kalendārais gads ir laika posms, kas sākas 1.janvārī un beidzas tā paša gada 31.decembrī. Garais gads ir tad, kad tā nosaukumā esošā skaitļa pēdējie divi cipari dalās ar četri, piemēram, skaitļu 2004, 2008, 2012 pēdējie divi cipari dalās ar četri un tie ir garie gadi, bet skaitļu 2014, 2018, 2022 pēdējie divi cipari nedalās ar četri un tie nav garie gadi. Izņēmums ir gadskaitļi, kuri dalās ar 100, bet nedalās ar 400, piemēram, 1900. gads nebija garais, jo nedalās ar četrsimt, bet 2000. gads bija garais gads.

Kalendārais gads sīkāk tiek dalīts 12 mēnešos, kuros vidēji ir apmēram 30 dienu.

Gadam nav universāla laika mērvienības apzīmējuma. Starptautiskā mērvienību sistēma nevienu nepiedāvā. NIST SP811 un ISO 80000-3:2006
rekomendē simbolu a (no  — gads). Lai gan a ir arī platības mērvienības āra apzīmējums, konteksts parasti ir pietiekami labi atšķirams.

Mērvienību unificētais kods (Unified Code for Units of Measure) atšķir a lietojumus standartos ISO 1000, ISO 2955 un ANSI X3.50 :

Gadu apzīmējumiem izmanto arī SI daudzkārtņus:

Angļu valodas tekstos sastopami apzīmējumi y, yr (no year) vai ya (years ago). Latviešu valodā gada apzīmējumam bieži izmanto saīsinājumu g. vai g.




#Article 148: Zviedrija (503 words)


Zviedrija (), oficiāli Zviedrijas Karaliste (Konungariket Sverige), ir valsts Ziemeļeiropā, kura atrodas Skandināvijas pussalas austrumu un dienvidu daļā. Ziemeļos un rietumos robežojas ar Norvēģiju, ziemeļaustrumos ar Somiju, dienvidos un austrumos atrodas Baltijas jūra, austrumos — Botnijas līcis. Dienvidos to ar Dāniju savieno Ēresunda tilts. Zviedrijai pieder divas lielas salas Baltijas jūrā — Gotlande un Ēlande.

Zviedrijas platība ir gandrīz 450 000 km², tādējādi tā ir trešā lielākā valsts Eiropas Savienībā pēc platības. Zviedrijā dzīvo vairāk nekā 9,2 miljoni iedzīvotāju. Valstī ir zems iedzīvotāju blīvums, tas ir, 20 cilvēki uz km². Valsts dienvidu pusē blīvums ir daudz augstāks nekā ziemeļos. Aptuveni 85% iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un ir paredzams, ka šis procents turpinās augt urbanizācijas dēļ. Zviedrijas galvaspilsēta ir Stokholma, kura vienlaicīgi ir arī lielākā pilsēta valstī. Nākamās lielākās pilsētas ir Gēteborga un Malme.

Zviedrijā ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāru valdības sistēmu. Zviedrija ir augsti attīstīta viennacionāla valsts. Pēc tautas attīstības indeksa Zviedrija ir septītā labākā valsts pasaulē. Zviedrija Eiropas Savienībā ir kopš . Tā ir arī OECD dalībvalsts.
Zviedrija ir vienīgā valsts pasaulē, kur zīmju valoda ir oficiāla valsts valoda.

Zviedrija kā neatkarīga un apvienota valsts radās tikai pēc viduslaiku beigām 16. gadsimtā. 17. gadsimtā tā ievērojami paplašināja savas teritorijas, izveidojot Zviedrijas impēriju. Lielākā daļa no iekarotajām teritorijām ārpus Skandināvijas pussalas tika zaudētas 18. un 19. gadsimtā. 1809. gadā austrumu daļu, kur mūsdienās atrodas Somija, okupēja Krievijas impērija. Pēdējais karš, kurā zviedri tieši iesaistījās, notika 1814. gadā, kad tā karoja ar Norvēģiju. Kopš tā laika zviedri cenšas ieturēt neitrālu un miermīlīgu nostāju jebkurā karadarbībā.

Zviedrija ir valsts Ziemeļeiropā, precīzāk, Skandināvijas pussalas austrumu un dienvidu daļā. Zviedrijas platība ir 449 964 km², tādēļ pēc platības Zviedrija ir piektā lielākā valsts Eiropā. Rietumos Zviedrija robežojas ar Norvēģiju (robežas garums 1619 km), ziemeļaustrumos ar Somiju (614 km), bet austrumos un dienvidos to apskalo Baltijas jūra un Botnijas līcis. Zviedriju no Dānijas dienvidos šķir Skageraks, Kategats un Ēresunds.

Neskatoties uz to, ka Zviedrija atrodas ziemeļos, tajā valda mērēnās joslas klimats, galvenokārt, pateicoties Golfa straumei. Klimatu ietekmē arī Atlantijas okeāna tuvums.

Zviedrijā ir konstitucionāla monarhija, taču karalis pilda vienīgi reprezentatīvu lomu. Likumdevēja vara pieder vienpalātas parlamentam- Riksdagam ar 349 deputātiem. Vēlēšanas notiek reizi četros gados.

Pēc 2015. gada tautas skaitīšanas datiem Zviedrijā bija 9 658 301 iedzīvotājs.

 

Oficiālā valoda Zviedrijā ir zviedru valoda. Tā ir indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu valodu grupas valoda. Tā ir oficiālā valoda Zviedrijā un Somijā (līdzās somu valodai).

Zviedrijā ir atzītas piecas oficiālās mazākumtautību valodas — somu, sāmu, romu, jidišs un meankieli (somu valodas dialekts).

Lielākās pilsētas ir Stokholma, Gēteborga un Malme.

Zviedrija pazīstama ar saviem liberālajiem sabiedriskajiem uzskatiem un sociāldemokrātu labklājības valsts modeli. Pazīstamākie šīs valsts zīmoli ir IKEA, Volvo, Ericsson, Absolut Vodka.

Zviedrijā vispopulārākie sporta veidi ir futbols un hokejs. Sievietēm augstā cieņā ir zirgu sports. Bez šiem sporta veidiem populāri ir arī golfs, vieglatlētika, rokasbumba un florbols.

Zviedrija diezgan bieži Pasaules hokeja čempionātos izcīna medaļas. 2006. gada Pasaules hokeja čempionātā Zviedrija izcīnīja zelta medaļas, bet 2009. un 2010. gada Pasaules hokeja čempionātā Zviedrija izcīnīja bronzas medaļas. Kā arī 2017. gada čempionātā gūstot atkal zelta medaļas.




#Article 149: Zimbabve (974 words)


Zimbabves Republika () ir valsts Dienvidu Āfrikā. Līdz 1980. gadam Zimbabves nosaukums bija Rodēzijas Republika. Rietumos tā robežojas ar Botsvanu, ziemeļos ar Zambiju, austrumos ar Mozambiku, bet dienvidos ar Dienvidāfriku. Valsts politiskā un saimniecības galvaspilsēta, Harare, atrodas valsts ziemeļaustrumos. Valsts valūta bija Zimbabves dolārs, līdz to, pēc valūtas krīzes 2009. gada aprīlī, aizstāja ar ASV dolāru. Valsts ir Āfrikas Savienības locekle. Zimbabve ir etniski daudzveidīga valsts ar aptuveni 16 miljoniem iedzīvotāju. Zimbabvei ir 16 oficiālās valodas, taču visbiežāk izmanto angļu, šonu un ziemeļndebelu valodas.

No 1980. gada līdz 2017. gadam vispirms kā premjerministrs un tad (no 1987. gada) kā prezidents valsti vadīja autoritārais prezidents Roberts Mugabe. Mugabe tika vainots par cilvēktiesību pārkāpumiem Zimbabvē un saimniecības lejupslīdi. Viņš atkāpās 2017. gada Zimbabves apvērsuma laikā un par prezidentu kļuva toreizējais viceprezidents Emersons Mnangagva.

Pēc Starptautiskā Valūtas fonda datiem Zimbabves iekšzemes kopprodukts 2017. gadā bija 17,105 miljardi ASV dolāru. Valsts saimniecība 2000. gados piedzīvoja smagu lejupslīdi, īpaši pēc Otrā Kongo kara, kurā piedalījās arī Zimbabve, kas prasīja lielus izdevumus un novājināja valsti. 2015. gadā Zimbabve ierindojās 154. vietā valstu uzskaitījumā pēc tautas attīstības indeksa.

Mūsdienu Zimbabves vietā vēsturiski ir pastāvējušas daudzas varenas karalistes un impērijas, kā arī tas bija nozīmīgs migrācijas un tirdzniecības ceļš. Sesila Roda Britu Dienvidāfrikas kompānija pirmo reizi parādījās pašreizējā teritorijā 19. gadsimta 90. gados. 1923. gadā teritorija kļuva par britu koloniju ar savu pārvaldi — Dienvidrodēziju. 1965. gadā baltādaino mazākuma valdība vienpusēji pasludināja Rodēzijas neatkarību. Citas pasaules valstis neatzina jauno valsti un tā piedzīvoja starptautisku izolāciju, un gadiem ilgu partizānu karu ar melnādaino nacionālistu spēkiem (ZANU un ZAPU). Karš beidzās ar miera līgumu, kas noteica Zimbabves suverenitāti 1980. gada aprīlī.

Zimbabve ir valsts Āfrikas dienvidos, bez pieejas jūrai. Tā robežojas ar Zambiju ziemeļrietumos (797 km gara robeža),Dienvidāfriku dienvidos (225 km), Botsvanu dienvidrietumos (813 km) un Mozambiku austrumos (1231 km). Daļa no Botsvanas atdala Zimbabvi no Namībijas, tapēc tās nerobežojas.

Valsts kopējā platība ir 390 757 km². Tā ierindojas 60. vietā pasaules valstu sarakstā pēc platības un 26. vietā Āfrikā. Lielākā daļa valsts teritorijas atrodas uz augstas plakankalnes. Tās augstākais punkts ir Niangani, kas atrodas kalnainajos austrumu apgabalos un sasniedz 2592 m augstumu, bet zemākais punkts ir 162 m virs jūras līmeņa. Lielākā daļa no valsts teritorijas atrodas uz centrālās plakankalnes, kas stiepjas no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem, kur augstums svārstās starp 1200 un 1600 m. Apmēram 20% no valsts teritorijas sasniedz 900 metru augstumu.

Karibas un Zambezi upes veido robežu ar Zambiju valsts ziemeļrietumos. Viktorijas ūdenskritums, netālu no Zambijas pilsētas Livingstonas, tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem un visiespaidīgākajiem ūdenskritumiem pasaulē ar 1700 m platumu un līdz 108 m augstumu. 1989. gadā tas tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Zimbabves dabas resursi ir zelts, platīns, dimants, dzelzs un hroms.

Zimbabvē ir tropu klimats, ar lietus sezonām vasarā, kas parasti ilgst no oktobra beigām līdz martam. Vidējā gaisa temperatūra vasarā ir 21—27 ˚С, bet ziemā (no aprīļa līdz augustam) 13—17 ˚С. Dabas ainavas ir sausas savannas ar mitrajiem tropu mūžzaļajiem mežiem un kalnu reģioniem austrumos. Tā kā Zimbabve atrodas uz augstienes, tās gada vidējā temperatūra 25 °C, ir zemāka salīdzinājumā ar tās kaimiņvalstīm Āfrikas dienvidos. Vasaras mēnešos, temperatūra reti pārsniedz 30 °C.

Zimbabvē ir bagāta bioloģiskā daudzveidība, lai gan tajā ir sastopami liels skaits parasto Āfrikas savvaļas augu un dzīvnieku sugu. Zimbabvē aug tīkkoki, sarkankoki un baobabi. Valstī ir sastopamas gandrīz 200 zīdītāju sugas, ieskaitot nīlzirgus, degunradžus, paviānus, žirafes, zebras, dzeloņcūkas, āpšus, ūdrus, zaķus, kā arī plēsējus — lauvas, leopardus, plankumainā hiēnas, melnmuguras šakāļus, servalus un daudzas citas. Melnais degunradzis ir apdraudēts malumedniecības dēļ. Upēs sastopamas lielas ķirzakas, piemēram varāni, kā arī dažas krokodilu sugas. Zimbabvē ir sastopamas vairāk nekā 600 putnu sugas, piemēram, mežastrazdi, bišu dzeņi, pērļvistas un fazāni. Ūdeņos ir sastopamas 131 zivju sugas.

Liela daļa Zimbabves reiz bija klāta ar mežiem. Nabadzība, iedzīvotāju skaita pieaugums un degvielas trūkums ir izraisījuši plašu mežu izciršanu un malumedniecību, kas ir ievērojami samazinājis augu un dzīvnieku sugu skaitu. Mežu izciršana ir veicinājusi arī augsnes eroziju un regulāru sausuma rašanos, tādējādi samazinot augsnes auglību.

Zimbabvē ir centralizēta valdība, un tā ir sadalīta astoņās provincēs un divās pilsētās. Katrā provincē ir provinces galvaspilsēta, kurā tiek veikti valsts darījumi.

Kopš neatkarības iegūšanas valstij ir bijuši tikai 3 prezidenti. Pirmais valsts prezidents bija Kanaāns Banana. Saskaņā ar pirmo konstitūciju Zimbabves prezidenta amats bija ceremoniska loma bez valdības pilnvarām. Roberts Mugabe bija toreizējais premjerministrs. 1987. gadā Zimbabves parlaments laboja konstitūciju, kura rezultātā tika apvienotas prezidenta funkcijas ar valdības vadītāja un armijas virspavēlnieka funkcijām. 1987. gada 31. decembrī Mugabe kļuva par prezidentu. Viņš palika prezidenta amatā līdz 2017. gada 14. novembra apvērsumam. Tā laikā viņam tika uzlikts mājas arests. 19. novembrī viņš tika atcelts no ZANU-PF vadītāja amata un 21. novembrī, sākoties impīčmenta procedūrai, atkāpās no prezidenta amata. Par prezidentu kļuva viņa bijušais viceprezidents Emersons Mnangagva.

ZANU-PF ir valdošā partija valstī.

Zimbabve ir bagāta ar zeltu, platīnu, dimantiem, dzelzi, hromu un citiem derīgajiem izrakteņiem. Valsts ir trešā lielākā platīna ražotāja. Zimbabve ir arī piektā lielākā litija ražotāja. Valsts galvenās eksporta preces ir tabaka (veido 23% no eksporta) un niķelis (20%). Tā arī eksportē dimantus, platīnu un zeltu. Valsts galvenie eksporta partneri ir Dienvidāfrika, Ķīna, Botsvana un Kongo Republika.

Valsts iesaistīšanās karā ar Kongo Demokrātisko Republiku deva smagu triecienu Zimbabves saimniecībai. Kopš 2000. gada Zimbabves saimniecība ir pasliktinājusies — no 2000. līdz 2008. gadam saimniecības izaugsme bija negatīva. 2000. gadā veiktā zemes reforma izpostīja lauksaimniecības nozari, jo baltādainie tika padzīti no savām zemēm un tie, kuri tās saņēma, nebija kārtīgi aprīkoti un apmācīti, lai turpinātu viņu iesākto. Valsts saimniecība tomēr lēnām sāk atgūties. Laika posmā no 2010. līdz 2013. gadam saumniecības izaugsme bija vairāk nekā 10% gadā, bet 2014. gadā tā samazinājās līdz apmēram 3%.

Hiperinflācija Zimbabvē bija liela problēma no 2003. gada līdz 2009. gada aprīlim. No 2008. līdz 2009. gadam tā sasniedza savu augstāko pakāpi. 2009. gada janvārī, pārāk lielas inflācijas rezultātā, Zimbabves dolārs tika aizstāts ar ASV dolāru, kas kļuva par oficiālo valūtu valstī.




#Article 150: Ziemeļkoreja (1888 words)


Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (; Chosŏn Minjujuŭi Inmin Konghwaguk), neoficiāli bieži saukta par Ziemeļkoreju, ir valsts Korejas pussalas ziemeļdaļā uz ziemeļiem no 38. paralēles. Ziemeļaustrumos robežojas ar Krievijas Federāciju, ziemeļos pa Amnokganas upi — ar Ķīnas Tautas Republiku, bet dienvidos — ar Korejas Republiku. No Dienvidkorejas Ziemeļkoreju atdala aptuveni 4 km plata Korejas Demilitarizētā zona. Lielākā daļa no iedzīvotājiem ir korejieši, kā arī ķīnieši (aptuveni 50 000) un japāņi (aptuveni 1800).

Korejas pussalu kontrolēja Korejas impērija, līdz to iekaroja un pēc Krievijas—Japānas kara 1905. gadā kolonizēja Japāna. 1945. gadā pēc Otrā pasaules kara pussala tika sadalīta divās zonās starp ASV un Padomju Savienību. 1948. gadā Ziemeļkoreja atteicās piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotajās vēlēšanās. Tika izveidotas neatkarīgas valdības katrā no okupētajām teritorijām. Abas valstis pretendēja uz visu pussalu kā savu teritoriju, kas noveda pie Korejas kara 1950. gadā. Karš beidzās 1953. gadā, kad tika noslēgts pamiers. Oficiāli abas valstis joprojām karo viena ar otru, jo miera līgums netika parakstīts.

Abas jaunizveidotās korejiešu valstis neatzina viena otras leģitimitāti un orientējās uz valsts apvienošanu ar spēka palīdzību, kas izraisīja t.s Korejas karu. Miera līgums abu Koreju starpā joprojām nav noslēgts.

Korejas Tautas Demokrātiskā Republika ir totalitāra diktatūra ar izteiktu vadoņa personības kultu. Pēc valsts dibinātāja un vadītāja Kima Irsena nāves, kurš 1994. gadā tika pasludināts par mūžīgo prezidentu, valsts faktiskais vadītājs līdz 2011. gada beigām bija viņa dēls un mantinieks — Kims Čenirs, kas ieņēma Ziemeļkorejas Aizsardzības komitejas priekšsēdētāja amatu. Pašreizējais valsts vadītājs ir viņa jaunākais dēls Kims Čenuns.

Oficiāli valstī ir daudzpartiju sistēma, kuru veido 3 lielās partijas — Ziemeļkorejas Strādnieku partija (kuras vadošā loma fiksēta Konstitūcijā), Ziemeļkorejas Sociāldemokrātu partija un Debesu ceļa jauno draugu partija, — kuras kopā veido t. s. Tēvzemes Apvienošanas Demokrātisko Fronti. Parlaments — Augstākā tautas sapulce, — ir 678 deputāti, ievēlēti visas tautas balsošanā uz 5 gadiem. Par deputātu kandidātiem var balotēties tikai Tēvzemes Apvienošanas Demokrātiskās Frontes biedri.

Valsti pārvalda ministru kabinets (Negak), kuras locekļus (izņemot tautas armijas ministru) ievēl Augstākā tautas sapulce.

Ziemeļkoreja atrodas Āzijas austrumu daļā, Korejas pussalā. Valsti rietumos apskalo Dzeltenā jūra, bet austrumos Japāņu jūra. Tai ir pieeja Korejas līcim. Ziemeļos tā robežojas ar Ķīnu un Krieviju, dienvidos ar Dienvidkoreju. Valstī ir trīs kalnu grēdas — Hamhiongo, Tebeka un Kema. Kema kalnu grēda ir augstākais punkts Ziemeļkorejā (2744 m augsts). Valsts rietumu daļā atrodas zemienes.

Valstī ir daudz upju. Tās bieži pārplūst un rada nopietnus zaudējumus, piemēram, 2007. gada pavasara plūdi atstāja tūkstošiem cilvēku bez pajumtes. Garākā upe ir Amnokas upe.

Ziemeļkorejas administratīvo iedalījumu veido 9 provinces (korejiešu: 북한 지방) un 2 īpašās pilsētas. Īpašās pilsētas ir Phenjana un Rasona. Savukārt Ziemeļkorejas provinces ir šādas:

Ziemeļkorejā ir sociālistiskā tipa saimniecība. Kopš dibināšanas brīža pret Ziemeļkoreju pastāv rietumu lielvalstu noteiktas politiskas sankcijas un daļējs ekonomisks embargo.

Līdz PSRS sabrukumam Ziemeļkorejai pastāvēja tirdzniecība ar komunistiskā bloka valstīm, taču kopš 1990. gadu beigām vairs tikai dažas valstis pasaulē tirgojas ar šo valsti. 2002. gadā Ziemeļkorejas ārējās tirdzniecības apgrozījums bija aptuveni 2,4 miljardi dolāru, no kuriem tirdzniecība ar Dienvidkoreju — 642 miljoni dolāru, Ķīnu — 550 miljoni dolāru, Japānu — 500 miljoni dolāru, ES — 250 miljoni dolāru, Krievija — 130 miljoni dolāru. Eksportē pamatā krāsainos metālus, antracītu un zvejniecības produkciju, bet importē naftu, naftas produktus, koksa ogles, minerālmēslojumu, pārtiku.

Lauksaimniecībai derīga zeme no valsts teritorijas kopplatības ir aptuveni 20%, no kuriem aramzeme ir aptuveni 16%. Dominējošās lauksaimniecības kultūras ir sojas pupas, kokvilna, lini, tabaka, cukurbietes. Kā palīgnozares ir žeņšeņa un dārzeņu audzēšana, augļkopība. Lopkopībā dominē liellopu, cūku un putnkopība. Visai attīstīta ir zvejniecība. Lauksaimniecības īpatsvars veido 30% no IKP.

Kopš 2002. gada reformas lauksaimnieku kooperatīviem ir ļauts pārtapt par ģimeņu uzņēmumiem, valsts pārstājusi regulēt cenas lauksaimniecības produkcijai, ko lauksaimniecības kooperatīvi tirgo bez valsts tirdzniecības tīkla starpniecības.

Valstī ir lieli vara, cinka, svina, niķeļa, volframa, molibdēna u. c. krāsaino metālu rūdu iegulu krājumi. Tā kā krāsaino metālu eksports ir viens no galvenajiem valūtas ieguves veidiem, kalnrūpniecība ir visai attīstīta.

Ziemeļkorejas rūpniecība sastāv no naftas pārstrādes, ķīmijas un tekstilrūpniecības. 2002. gadā rūpniecības īpatsvars IKP bija 34%. Pēdējos 15—20 gados Ziemeļkorejas sabiedrība piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas.

Tradicionālā valsts saimniecība — visai kariķēts padomju parauga modelis, — praktiski pārstājusi funkcionēt. Ražošana lielākajā daļā rūpniecības uzņēmumu apturēta vai ievērojami samazināta, bet kaut cik atbilstoši projektētajām jaudām funkcionē tikai vairs nedaudzi militārā kompleksa ražošanas uzņēmumi un tās rūpnīcas, kuras pilda kādus eksporta pasūtījumus par spīti ārējās tirdzniecības embargo radītajai blokādei.

Laikā no 1990. līdz 2010. gadam ražošanas līmenis samazinājies vismaz divas reizes, un jaunajā situācijā Ziemeļkorejas saimnieciskais centrs pārvietojies uz tirgiem, savukārt pati saimniecība kļuvusi mājamatnieciska: amatniecība un sīkražošana, darbs nelegālās vai puslegālās lauku saimniecībās, sīktirdzniecība.

Nodokļu sistēma tika reformēta 50. gadu beigās, aizvietojot līdzšinējo nodokļu klāstu ar vienu, progresīvo ienākumu nodokli. Lauksaimniecībā nodokļu sistēma tika aizstāta ar vienu ražas nodokli 25% no ražas (tas pakāpeniski tika samazināts, līdz 60. gadu vidū atcelts). Ap 1970. gadu nodokļi veidoja aptuveni 1% valsts budžeta ieņēmumu. Kopš 1974. gada pavasarī atcēla pēdējo — privātpersonu ienākumu nodokli — nodokļi vairs nepastāv.

Pārtikas mazumtirdzniecības cenas tiek dotētas: piemēram, valsts uzpērk no zemnieku kooperatīviem rīsus par 60 čoniem par 1 kg, bet mazumtirdzniecībā jau apstrādātus tirgo par 8 čoniem. Līdzīgi ir ar citiem lauksaimniecības produkcijas veidiem.

Bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 16 gadiem strādāt nav atļauts. Likumā noteiktais darba laiks ir 8 stundas diennaktī (paaugstināta diskomforta apstākļos strādājošo, kā arī sieviešu, kurām ir vairāk nekā 3 bērni, maksimālais darba laiks ir 6 stundas diennaktī). Pensionēties var vīrieši pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas un sievietes pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas.

Vidējais dzīves ilgums 71,65 gadi; vīriešiem — 68,92 gadi, sievietēm — 74,51 gadi (2006. gada rādītāji). Visi medicīnas pakalpojumi ir bez maksas, ietverot gan konsultācijas pie ārstiem, gan operācijas, gan atrašanos stacionārā vai sanatorijā.

Kopš 1975. gada obligātā vidējā izglītība (11 gadi). Mācības pamatskolā, vidusskolā un augstskolā ir bez maksas. Skolēniem un studentiem reizi 2—3 gados valsts sedz visus izdevumus mācību formas, apavu un mācību literatūras iegādei (pārējā laikā, uzrādot skolēna vai studenta apliecību, to var iegādāties par puscenu). Valstī ir aptuveni 150 augstskolas (to akadēmiskais līmenis nav visai augsts, jo politisku iemeslu dēļ zinātne Ziemeļkorejā ir izolēta no zinātnes dzīves pārējā pasaulē).

Kopš 60. gadu sākuma praktiski visi pārtikas produkti un lielākā daļa patēriņa preču nenonāca tirdzniecībā, bet tika izplatītas iedzīvotāju vidū, izmantojot šim nolūkam izmantotos preču talonus. Iedzīvotāji preču talonus uztver nevis kā savu patērētāju tiesību ierobežošanu, bet gan kā specifisku sociālās nodrošināšanas formu: līdz pat pēdējām reformām preču un pārtikas cenas tika subsidētas, bet iedzīvotāji sev pienākošos preču talonus, par kuriem tie varēja iegādāties pārtiku u. c. preces, uztvēra kā daļu no nerakstītā līguma starp valsts varu un pavalstniekiem — valsts pienākums ir regulāri nodrošināt jebkuru sabiedrības locekli ar nepieciešamo pārtikas un rūpniecības preču pamatkomplektu par tīri simbolisku cenu. No otras puses, šādi nodrošinātajam pilsonim ir pienākums strādāt valsts labā. Pret taloniem iedzīvotāji pamatā saņēma graudaugu produktus (rīsus, kukurūzu) — vienam pieaugušajam dienā pienācās 700 g (vēlāk deva tika samazināta un 80. gadu beigās bija vairs 540 g). Bez tam pret taloniem varēja saņemt sojas mērci un, retāk, zivis un olas. Saņemot pārtikas produktus izdales punktā, teorētiski par tiem bija jāmaksā, taču cena bija 6—8 čoni (simtā daļa no vona) par kilogramu, t. i. mēneša graudaugu norma vienam iedzīvotājam izmaksāja aptuveni 2 vonus (70. gados vidējā darba alga bija 50—60 voni, bet 80. gadu beigās 90—100 voni). Iedzīvotāju vairuma ēdienkartes pamats — graudaugu produkti un kimči, — bet gaļa galdā parādījās tikai svētku reizēs, zivs un olas — pāris reizes mēnesī. Tā kā to preču klāsts, kuras teorētiski varēja brīvi nopirkt par naudu, nebija visai plašs, algu lielāko tiesu uztvēra kā sava veida kabatas naudu sīkiem izdevumiem (grāmatām, kancelejas precēm, kino biļetēm u.tml.). Reālos cilvēka ienākumus noteica nevis algas lielums, bet gan tam pienākošos talonu daudzums un apjoms, ko noteica daudzi citi faktori. Īpaša loma bija dzīvesvietai (Phenjanā u. c. lielajās pilsētās izsniedza tādas preces, par kādām laukos pat dzirdējuši nebija), pildāmo pienākumu nozīmīgumam (lidotāji un kalnrači gaļu un olas savu darba vietu ēdnīcās ēda katru dienu), un vietai sociālajā hierarhijā (ierēdņiem pienācās papildu taloni, pret kuriem varēja iegādāties ierindas pilsoņiem nepieejamas preces). Atšķirības dzīves līmenī bija visai nenozīmīgas. Izņemot ieslodzītos cietumos no vienas, un vidējās-augstākās ierēdniecības ešelonu no otras puses, visi ziemeļkorejieši līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām dzīvoja vienā līmenī. Jau 90. gadu sākumā preces pret taloniem varēja iegādāties aizvien neregulārāk, bet kopš 1995. gada vairs nevar vispār. Iedzīvotāji saņēma (un saņem) talonus, taču lielākajai daļai tie nozīmē tikai apdrukātus papīra gabaliņus. Saņemt pret tiem preces pēdējos 10—15 gados var tikai atsevišķas privileģētas iedzīvotāju kategorijas, pie kurām pieder vidējā un augstākā ierēdniecība (kā arī daži zemākā ranga ierēdņi), militārpersonas un drošības struktūru darbinieki, militārās rūpniecības un dažu infrastruktūras uzņēmumu (piemēram, dzelzceļa) darbinieki. Bez tam, pret taloniem preces var iegādāties tikai Phenjanā un dažās lielākajās pilsētās, kaut bieži ne pilnā apjomā. Nevar precīzi konstatēt, cik liela daļa iedzīvotāju izmanto talonu sistēmu, taču šķiet, visdrīzāk var runāt par aptuveni 1/3 daļu iedzīvotāju. Pārējiem pārtiku un patēriņa preces jāpērk tirgū par tirgus cenām.

Pēdējos 15—20 gados Ziemeļkorejas sabiedrība piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas. Tradicionālā valsts ekonomika — visai kariķēts padomju parauga modelis — praktiski pārstājusi funkcionēt. Ražošana lielākajā daļā rūpniecības uzņēmumu apturēta vai ievērojami samazināta, bet kaut cik atbilstoši projektētajām jaudām funkcionē tikai vairs nedaudzi militārā kompleksa ražošanas uzņēmumi un tās rūpnīcas, kuras pilda kādus eksporta pasūtījumus [par spīti ārējās tirdzniecības embargo radītajai blokādei]. Laikā no 1990. līdz 2010. gadam ražošanas līmenis samazinājies vismaz divas reizes, un jaunajā situācijā Ziemeļkorejas ekonomikas centrs pārvietojies uz tirgiem, savukārt pati ekonomika kļuvusi mājamatnieciska: amatniecība un sīkražošana, darbs nelegālās vai puslegālās lauku saimniecībās, sīkumtirdzniecība. 90. gadu vidū kļuva skaidrs, ka ar darba algu ne tuvu nepietiek, lai iegādātos to iztikas minimumu, kas nepieciešams fiziskai izdzīvošanai, bet desmitgades beigās kilograms rīsa tirgū maksāja jau 40—50 vonus, kas nozīmē, ka par savu mēneša darba algu vidusmēra korejietis varēja iegādāties 2 kg rīsa. Visi sadzīves ekonomikas procesi notiek ārpus valsts sektora robežām. Sākusies strauja iedzīvotāju noslāņošanās, atbilstoši ienākumu līmenim.

Valstī ir viens no zemākajiem noziedzības līmeņiem pasaulē. Sadzīves noziegumi sastopami tik reti, ka lielāko tiesu sadzīvē netiek lietotas slēdzenes dzīvokļu ārdurvju aizslēgšanai.

Valsts subsidē 90% dzīvokļu īres maksas vienstāva dzīvojamās ēkās un 75% dzīvokļu īres maksas daudzstāvu dzīvojamajās ēkās. Bērnudārzu un pirmsskolas mācību iestāžu uzturēšanas izmaksas sedz valsts.

Kultūras dzīvi finansē valsts, attiecīgi nosakot arī valsts pasūtījumu, kurā par derīgu atzīti lielāko tiesu socreālisma manierē izpildīti mākslas darbi. Minimāla ārpasaules ietekme. Ļoti plaši izplatīta etnogrāfiskā jeb tautas kultūra.

Visai attīstīta kino industrija, it īpaši animācijas filmas.

Reliģija šķirta no valsts un valsts vara reliģiozo dzīvi neatbalsta.

Valsts aizsardzības sistēmas augstākā institūcija ir Valsts aizsardzības komiteja, kuras vadītājs ir arī faktiskais valsts vadītājs.

Obligātais militārais dienests visiem iesaucamā vecumu sasniegušiem pilsoņiem, kuru veselība ļauj dienēt armijā. Kopējais militārpersonu skaits ir aptuveni 1 115 000 cilvēku. Sauszemes karaspēkā ir aptuveni 1 miljons militārpersonu (ieskaitot 87 000 īpašo uzdevumu vienību kaujinieku), Jūras kara spēkos — aptuveni 60 000 militārpersonu, Gaisa kara spēkos — 110 000 militārpersonu (ieskaitot 7000 īpašo uzdevumu vienību kaujinieku). Nepieciešamības gadījumā iespējams mobilizēt 7,7 miljonus rezervistu, no kuriem 6.6 miljoni ir Strādnieku-zemnieku sarkanās gvardes locekļi. Citos paramilitāros formējumos, robežapsardzē un sabiedriskās kārtības struktūrās esošie veido vēl aptuveni 180 000 bruņotu personu. Kopā sava militārā potenciāla uzturēšanai Ziemeļkoreja tērē 25—30% IKP.

Dienesta laiks sauszemes karaspēka daļās ir 5—12 gadi, jūras spēkos 5—10 gadi, bet Gaisa kara spēkos un pretgaisa aizsardzībā — 3—4 gadi.

Lielākā daļa armijas ir izvērsta gar demilitarizēto zonu, kas kalpo kā robeža ar Dienvidkoreju. Militārā stratēģija balstīta uz aktīvās aizsardzības koncepciju, saskaņā ar kuru ZKTA nevar tehniski stāties pretī Dienvidkorejai un tās sabiedrotajiem kā vienīgajam iespējamajam draudam, taču konflikta gadījumā tā var izvērst diversiju-partizānu kara taktiku, kas neitralizētu iebrucēju armijas tehnisko pārākumu.




#Article 151: Zambija (351 words)


Zambija (, izrunā: ), oficiāli Zambijas Republika (Republic of Zambia), ir valsts Dienvidu Āfrikā. Tā robežojas ar Kongo Demokrātisko Republiku un Tanzāniju ziemeļos, Angolu rietumos, Namībiju un Zimbabvi dienvidos, Mozambiku dienvidaustrumos un Malāviju austrumos. Valstij ir arī maza robeža ar Botsvanu. Valsts galvaspilsēta un lielākā pilsēta Lusaka atrodas valsts dienvidos. Valsts valūta ir Zambijas kvanča. Zambija ir etniski daudzveidīga valsts ar 17 miljoniem iedzīvotāju. Zambiju apdzīvo 72 etniskās grupās, no kurām lielākā daļa runā bantu valodās. Valsts valoda ir angļu valoda, taču iedzīvotāji runā arī reģionālajās valodās, no kurām visbiežāk lieto bembu valodu.

Deivids Livingstons 1855. gadā bija pirmais baltādainais cilvēks, kas redzēja Zambezi upes ūdenskritumu, ko viņš par godu karalienei Viktorijai nosauca par Viktorijas ūdenskritumu.

 

Pēc neatkarības iegūšanas, neskatoties uz minerālvielu bagātību, Zambijai nācās saskarties ar izglītotu ierēdņu trūkuma problēmu. Pirmais prezidents bija Kenets Kaunda, kurš valdīja 30 gadus ar savu Apvienoto Nacionālās Neatkarības Partiju. Zambija bija vienas partijas valsts. ANNP bija vienīgā legālā partija, un visas pārējās partijas tika aizliegtas.

Netrūka problēmu arī ar kaimiņvalstīm. Dienvidrodēzija pasludināja neatkarību, un tajā ar spēka palīdzību pie varas turējās balto ieceļotāju minoritāte. Mozambika un Angola joprojām bija Portugāles kolonijas. Namībiju kontrolēja Dienvidāfrikas republika. Nav pārsteidzoši, ka Zambija aktīvi atbalstīja kaimiņvalstu neatkarības cīnītājus.

Pēc protestiem, demokrātiskas vēlēšanas notika 1991.gadā, kurās Kenets Kaunda zaudēja un atdeva savu varu Frederikam Čilubam.

Mūsdienās Zambija ir daudzpartiju demokrātiska valsts. Tai ir bijušas vairākas demokrātiskas vēlēšanas kopš 1991. gada. Pašreizējais valsts prezidents Edgars Lungu tika ievēlēts 2015. gada vēlēšanās, kuras tika rīkotas pēc toreizējā prezidenta Maikla Satas nāves. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2016. gada vēlēšanās.

Kenets Kaunda bija Zambijas līderis no 1964. līdz 1991. gadam. Viņš vadīja valsts neatkarības kustību. 1959. gadā viņš izveidoja Apvienoto Nacionālās Neatkarības Partiju.

Līdz 1972. gadam Zambijā pastāvēja daudzpartiju sistēma ar trim galvenajām partijām. 1973. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija un izveidota vienpartijas valsts. Vienīgā partija valstī bija Apvienotā Nacionālās Neatkarības Partija, kuras centrālā komiteja faktiski vadīja valsti.

Pēc demonstrācijām 1990. gada decembrī prezidents Kenets Kaunda atcēla vienpartijas sistēmu, un valstī atkal tika nodibināta daudzpartiju sistēma.

Mūsdienās, Zambija ir nabadzīga valsts. Varš joprojām ir tās galvenais eksports. Lauksaimniecība ir otrs galvenais iztikas avots.




#Article 152: Vjetnama (196 words)


Vjetnama (), oficiālais valsts nosaukums Vjetnamas Sociālistiskā Republika (Cộng hòa xã hội chủ nghĩa Việt Nam), ir valsts Indoķīnas pussalā. Ziemeļos robežojas ar Ķīnu, ziemeļrietumos ar Laosu, dienvidrietumos ar Kambodžu un austrumos ar Dienvidķīnas jūru. Vjetnamas kopējā platība ir 331 690 km², pēc 2017. gada provizoriskajiem datiem Vjetnamā dzīvo 94,57 miljoni iedzīvotāju. Tā ir 14. visapdzīvotākā valsts pasaulē un 9. apdzīvotākā valsts Āzijā. Vjetnama savu neatkarību ieguva 1945. gada 2. septembrī. Citas valstis to atzina tikai 1954. gadā.

Kopš 1976. gada, kad atkal apvienojās Vjetnamas ziemeļu un dienvidu daļa, valsts galvaspilsēta ir Hanoja. Lielākā Vjetnamas pilsēta ir Hošimina, Hanoja ir otrā lielākā. Hanoja ir valsts saimniecības un kultūras centrs. Vjetnama ir viena no četrām atlikušajām pasaules valstīm, kuras oficiālā valsts iekārta ir komunisms un valsti pārvalda viena partija. Vjetnama ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Frankofonijas, Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas un citu organizāciju pilntiesīga dalībvalsts. Kopš 2000. gada Vjetnamas saimniecība ir viena no straujāk augošajām saimniecībām pasaulē.

Vjetnamas prezidentam pamatā ir tikai ceremoniālas funkcijas. Faktiskais valsts vadītājs ir Vjetnamas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ngujens Fu Trongs.

Vjetnama ir garena valsts, tāpēc laikapstākļi ziemeļos un dienvidos var krasi atšķirties. Vjetnamas dienvidu daļai ir raksturīgs tropu klimats, bet ziemeļu daļai musonu klimats.




#Article 153: Venecuēla (397 words)


Venecuēlas Bolivāra Republika () ir vidēji attīstīta valsts Dienvidamerikas ziemeļos. Rietumos tā robežojas ar Kolumbiju, dienvidos — ar Brazīliju, bet austrumos — ar Gajānu. No ziemeļiem to apskalo Karību jūra. Netālu no Venecuēlas krastiem atrodas Aruba, Nīderlandes Antiļas un Trinidāda un Tobāgo. Galvenā ekonomikas nozare  — naftas ieguve.

Venecuēla ir Amerikas valstu organizācijas, Nepievienošanās kustības un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.

Pirms spāņu ierašanās teritorijas piekrastē un Orinoko upes krastos dzīvoja vairākas indiāņu ciltis. 1498. gadā piekrasti atklāja Kristofors Kolumbs. Ap 1500. gadu cita spāņu ekspedīcija atklāja Marakaibo ezeru, kur ievēroja vietējo iedzīvotāju uz pāļiem celtās būdas un nosauca piekrasti par Mazo Venēciju (Venezuela). 16. gadsimtā konkistadori bija iekarojuši mūsdienu Venecuēlas teritorijas piekrasti, tomēr spāņi to neuzskatīja par nozīmīgu koloniju. 18. gadsimta sākumā mūsdienu Venecuēlas teritorija kļuva par spāņu Jaunās Granādas vicekaralistes sastāvdaļu.

Par Bolivāra revolūciju dēvē kreisi orientēto politisko procesu, ko aizsāka Ugo Čavess, Piektās republikas kustības un vēlāk Venecuēlas Apvienotās sociālistu partijas (PSUV) dibinātājs. Viņš uzvarēja 1998. gada prezidenta vēlēšanās, iegūstot 56% balsu. 

Čavess sevi uzskatīja par sociālisma atbalstītāju, bet savu ideoloģiju, nošķirot no līdzšinējiem sociālisma mēģinājumiem, sauca par 21. gadsimta sociālismu.  Ugo Čavess nomira no vēža, par pagaidu prezidentu kļuva viceprezidents Nikolass Maduro, kurš pēc tam ar mazāk kā 2 procentu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās 14. aprīlī, tika inaugurēts 19. aprīlī.

Bolivārieši ir veikuši dažādas reformas ar mērķi uzlabot dzīvi nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kādu Venecuēlā ir ļoti daudz. Viena no pazīstamākajām bolivāriešu kampaņām ir Lielā mājokļu misija. Izmantojot no augošajām naftas cenām iegūtos ienākumus, tiek celti mājokļi, ko izīrē par ļoti zemu cenu, reizēm par velti. 2011. gadā šo misiju aizsāka Čavess, tomēr tā turpinās vēl joprojām.  Nikolass Maduro svinīgi atklāja miljono mājokli.

 parlamentārajās vēlēšanās PSUV zaudēja opozīcijai vairākumu Nacionālajā asamblejā. Valdības popularitāte bija kritusies galvenokārt ekonomiskās situācijas dēļ. Nafta un tās produkti sastāda 95% no Venecuēlas eksporta. Pēc 2014. gada straujā naftas cenu krituma sākās strauja inflācija. Ekonomisko situāciju valstī pasliktinājis arī sausums, kura dēļ vairs nestrādā daudzas Venecuēlas hidroelektrostacijas, kuras ražo vairāk kā pusi valsts elektroenerģijas. Tas valstī izraisījis enerģijas krīzi. Elektrības taupīšanas nolūkos valsts sektora darbiniekiem darba nedēļa tika samazināta līdz divām dienām.

Ekonomiskā krīze saasinājusi valstī arī politisko krīzi, kuras gaitā parlamenta priekšsēdētājs Huans Guaido 2019. gada janvārī izsludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju un viņu atbalstīja daļa ārvalstu, galvenokārt Amerikā un Eiropā. Taču vairums valsts struktūru, ieskaitot bruņotos spēkus, saglabājušas uzticību Maduro. Varas konflikts turpinās arī 2020. gadā.




#Article 154: Vatikāns (387 words)


Vatikāns jeb Vatikāna Pilsētvalsts (, ) ir pilsētvalsts Romas centrā. Tā ir pasaules mazākā valsts, to pārvalda Romas pāvests. Valsts iekārta ir teokrātija. Apkārt Vatikānam ir uzbūvēta augsta akmens siena, kas kalpo kā valsts robeža.

Valstij ir sava radiostacija, kas raida 47 valodās, sava nacionālā himna, karogs, savi veikali un izdevniecība, un pastmarkas. Apgrozībā ir trīs Vatikāna monētu sērijas. Pirmā sērija, uz kuras ir Viņa Svētības Jāņa Pāvila II attēls, izlaista laikā no 2002. līdz 2005. gadam. Otrā sērija, kuru sāka izlaist 2005. gada jūnijā, attēlo kambarsulaiņa, Vatikāna valsts pagaidu vadītāja, ģerboni, kas novietots uz Apustuliskā Kambara emblēmas monētas centrā. Trešo sēriju izlaida 2006. gada aprīlī. Uz monētas ir Viņa Svētības pāvesta Benedikta XVI attēls un uzraksts “CITTÀ DEL VATICANO”. Pa labi no portreta gada skaitlis 2006 un naudas kaltuves zīme R.

Tiek uzskatīts, ka šī senatnē neapdzīvotā Romas teritorija (ager vaticanus) vienmēr tika uzskatīta par svētvietu, arī pirms kristietības rašanās. 326. gadā tika uzcelta Konstantīna bazilika virs tradicionāli pirmā pāvesta Sv. Pētera kapa.

Pāvesti kā Pāvesta valsts galvas bija apkārtējo zemju valdnieki līdz pat 19. gadsimta vidum, kad nodibinājās Itālijas valsts, bet pāvests, protestēdams pret savu zemju sagrābšanu, atradās t. s. Laterāna gūstā. Situāciju atrisināja Laterāna līgumi 1929. gadā starp pāvestu un toreizējo Itālijas līderi Benito Musolīni, kura rezultātā tika nodibināts Vatikāns.

Subtropisks Vidusjūras klimats. Vasaras ir karstas un sausas, vidējā jūlija temperatūra ir +26 °C, ziemas ir siltas un maigas, vidējā janvāra temperatūra ir no +8 °C līdz +10 °C. Lietaināks un vēsāks periods mēdz būt no septembra līdz maijam.

Šveices gvarde ir atbildīga par Vatikāna un Pāvesta drošību. Armijas oficiālā valoda ir vācu.

Pāvests Jūlijs II 1505. gadā lūdza Šveices parlamentu viņam piešķirt 200 šveiciešu algotņus. 1505. gada septembrī pirmie 150 karavīri Kaspara fon Silenena (Kaspar von Silenen) vadībā devās uz Romu, kuru sasniedza 1506. gada 22. janvārī.

Pirmā un nozīmīgākā kauja kurā iesaistījās Šveices gvardi bija 1527. gada 6. maijā, kad 147 no 189 gvardiem, ieskaitot komandieri, krita cīņā ar Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa V karaspēku, kas bija iebrucis Romā.

Gadsimtu gaitā gvardu skaits ir mainījies. Mūsdienās armijas maksimums ir simts kareivji. Gvardiem ir jāpieder Romas katoļu baznīcai, viņiem ir jābūt Šveices pilsoņiem, kas ir dienējuši Šveices armijā. Rekrūšiem ir jābūt vecumā starp 19 un 30 gadiem un ir jābūt vismaz 174 centimetrus gariem.

Reliģiskajos svētkos valsts mēdz būt slēgta apmeklētājiem no malas.




#Article 155: Vanuatu (843 words)


Vanuatu Republika ir salu valsts Klusajā okeānā. Ziemeļos tā robežojas ar Zālamana Salu teritoriālajiem ūdeņiem, rietumos — ar Austrālijas, dienvidrietumos — ar Jaunkaledonijas un austrumos ar Fidži teritoriālajiem ūdeņiem. Vanuatu Republika ir izvietota uz 83 Jaunhebridu salām, kuru kopējais krastu līniju garums ir 2528 km. Sauszemes kopējā platība ir 12 189 km². 2016. gadā Vanuatu dzīvoja 272 459 iedzīvotāji. Vanuatu galvaspilsēta ir Vila ( Portvila )

Pirmā Vanuatu sala, ko pamanīja eiropieši, bija Espiritu Santo, ko 1606. gadā atklāja portugāļu jūrasbraucējs Pedru Fernandišs de Kirošs un spāņu jūrasbraucējs Luiss Vass de Toress.

Tomēr neviens Eiropas kuģis pēc tam nebrauca uz Vanuatu līdz 1768. gadam, kad franču jūrasbraucējs Luis Antuāns de Bugenvills no jauna atklāja salas. 1774. gadā kapteinis Džeimss Kukss iedeva salām nosaukumu Jaunhebridas, kas tika izmantots līdz Vanuatu neatkarībai. Koloniālās valstis XIX gadsimta 2 pusē salās ierīkoja plantācijas. Ap 1880 gadu 700 000 hektāru zemes bija franču, bet 300 000 hektāru angļu īpašumā. 1887. gadā Francija un Lielbritānija sāka kopīgi pārvaldīt Jaunhebridas.

Neatkarība tika iegūta 1980. gada 30. jūlijā, un valsts tika nosaukta par Vanuatu Republiku.

{
 version: 2,
 width: 400,
 height: 200,
 data: [
 {
 name: table,
 values: [
 {
 x: 1967,
 y: 77988
 },
 {
 x: 1979,
 y: 111251
 },
 {
 x: 1989,
 y: 142419
 },
 {
 x: 1999,
 y: 186678
 },
 {
 x: 2009,
 y: 234023
 },
 {
 x: 2016,
 y: 272459
 }
 ]
 }
 ],
 scales: [
 {
 name: x,
 type: ordinal,
 range: width,
 zero: false,
 domain: {
 data: table,
 field: x
 }
 },
 {
 name: y,
 type: linear,
 range: height,
 nice: true,
 domain: {
 data: table,
 field: y
 }
 }
 ],
 axes: [
 {
 type: x,
 scale: x
 },
 {
 type: y,
 scale: y
 }
 ],
 marks: [
 {
 type: rect,
 from: {
 data: table
 },
 properties: {
 enter: {
 x: {
 scale: x,
 field: x
 },
 y: {
 scale: y,
 field: y
 },
 y2: {
 scale: y,
 value: 0
 },
 fill: {
 value: steelblue
 },
 width: {
 scale: x,
 band: true,
 offset: -1
 }
 }
 }
 }
 ]

Vanuatu ir neliela ķīniešu kopiena, galvenokārt tirgotāji, kā arī vjetnamiešu kopiena, kas sastāv no plantāciju strādnieku pēctečiem. Pirmā strādnieku grupa no Tonkinas (Vjetnamas ziemeļu daļa) ieradās Jaunhebridās 1920. gadā. Otrā pasaules kara beigās salās dzīvoja jau aptuveni 2500 vjetnamiešu, no kuriem tikai 550 tika repatriēti uz Vjetnamu 1945. gadā.

Aptuveni divas trešdaļas Vanuatu iedzīvotāju dzīvo četrās salās: Efate (kur atrodas galvaspilsēta, Portvila), Espírito Santo (kur ir valsts otrā lielākā pilsēta ir Liganvila ar 13 167 cilvēkiem) , Malekule un Tafea. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo piekrastē vai tās tuvumā. Salu iekšējās teritorijas, parasti nav apdzīvotas.

Vanuatu ir trīs oficiālās valodas — angļu, franču un bislama (kreoliešu valodas pamatā ir angļu valoda). Bislama ir dzimtā valodā 6200 cilvēku, galvenokārt galvaspilsētā Vila (Portvila) un Liganvilā. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju saprot bislama. Bislama ir izplatīta arī Jaunkaledonijā .

Papildus šīm oficiālajām valodām, joprojām ir 109 vietējās valodas . (dažādos avotos šis skaitlis lielā mērā atšķiras, kas saistītas ar dialektu un atsevišķu valodu atšķirībām, kā arī pastāvīgo vietējo valodu izzušanas dēļ). Vidējais runātāju skaits vienā valodā ir 2 tūkstoši cilvēku. Liela daļa vietējo valodu ir apdraudētas.
 
Vislielākā valodu koncentrācija ir Espiritu Santo un Malekulas salās (katrā no tām ir 24 valodas). Tafea provinces, Tannas un Eromango salu valodas ir ievērojami atdalītas no citām valsts valodām un ir tuvas Jaunkaledonijas valodām. Papildus melanēziešu valodām, Vanuatu ir arī trīs polinēziešu valodas: mele-fila, futuna-aniva un emae.

Kopš 1995. gada ANO Vanuatu uzskata par vienu no vismazāk attīstītajām pasaules valstīm. Vanuatu IKP bija 739 miljoni ASV dolāru, IKP uz vienu iedzīvotāju 2003. gadā bija 2 900 ASV dolāru, padarot to par trešo nabadzīgāko valsti Okeānijā. Lasītprasmes līmenis bija 74% un paredzamais dzīves ilgums dzimšanas brīdī bija tikai 63 gadi.

Vanuatu valsts saimnieciskā izaugsme ir ļoti nevienmērīga. 80. gadu otrajā pusē IKP pieaugums bija lēns, tikai 1989. gadā tika konstatēts ievērojams paātrinājums. Tomēr līdz 1990. gadu beigām saimnieciskā izaugsme ievērojami samazinājās, un 2001. gadā tā bija negatīva (-0,5%).
Pēdējos gados nozīmīga loma ir ārvalstu ekonomiskai palīdzībai, kas sastāda 21% no valsts IKP. Vanuatu ļoti lēno saimniecisko attīstību var izskaidrot ar vairākiem faktoriem: šauru ekonomikas profilu, kas gandrīz pilnībā balstās uz lauksaimniecību; attālums no galvenajiem pasaules tirgiem; minerālu trūkums; augstas transporta izmaksas un biežas dabas katastrofas.
Turklāt valsts un privātajā sektorā ļoti trūkst kvalificēta darbaspēka.

Galvenā Vanuatu tautsaimniecības nozare ir valsts sektors, kas nodrošina līdz 65% no valsts IKP; lauksaimniecības īpatsvars — 25%, rūpniecība — 10%.

Tūrisms ir visstraujāk augošā saimniecības nozare, galvenais ārvalstu valūtas peļņas avots. Tomēr līdz šim gandrīz visa tūristu aktivitāte ir koncentrēta Vilā (Portvilā).

Lielākā daļa lauku iedzīvotāju nodarbojas ar lauksaimniecību. Vilā (Portvilā) ir arī ārzonas finanšu centrs.

Dati par 2017. gadu

Eksports — 207 miljoni USD. Galvenās preces: saldētas zivis — 34% (70,5 miljoni USD), kuģi — 34% (70 miljoni USD), kopra — 8% (17,2 miljoni USD), moluski (8,18 miljoni USD) un kakao, kokmateriāli, kokosriekstu eļļa. Galvenie pircēji: Mauritānija — 34%, Japāna — 32% un Filipīnas — 9%.

Imports — 244 miljoni USD. Galvenās preces: naftas produkti (38,8 miljoni USD), mājputnu gaļa (6,83 miljoni USD), maizes izstrādājumi (6,72 miljoni USD) un transportlīdzekļi (5,4 miljoni USD). Galvenie piegādātāji ir Ķīna — 27%, Austrālija — 17%, Fidži — 13% un Malaizija −9,4%




#Article 156: Vācija (5538 words)


Vācija (), oficiāli Vācijas Federatīvā Republika (Bundesrepublik Deutschland, ), ir valsts Centrāleiropā. Ziemeļos to apskalo Ziemeļjūra un Baltijas jūra un tā robežojas ar Dāniju; savukārt austrumos tā robežojas ar Poliju un Čehiju; dienvidos ar Austriju un Šveici; rietumos ar Franciju, Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu. Vācijas platība ir 357 021 km², un to ietekmē mērenās joslas klimats. Ziemeļos plešas plaši līdzenumi, bet, virzoties uz valsts dienvidiem, reljefs kļūst kalnaināks, līdz dienvidos tiek sasniegti Alpi. Vācija ar 81,8 miljoniem iedzīvotāju ir lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.

Pirms 100. gada mūsdienu Vācijas teritorija bija zināma un dokumentēta kā Ģermānija. To apdzīvoja vairākas ģermāņu ciltis. 10. gadsimta sākumā ģermāņu cilšu apdzīvotās teritorijas kļuva par pamatu Svētajai Romas impērijai, kas pastāvēja līdz 1806. gadam. 16. gadsimta laikā Vācijas ziemeļi kļuva par Protestantu reformācijas centru. Kā mūsdienu nacionāla valsts Vācija pirmoreiz tika apvienota Francijas—Prūsijas kara laikā 1871. gadā, kad tika izveidota Vācijas impērija. Pēc impērijas sabrukuma pasludināja republiku (Veimāras republika), kas pastāvēja līdz Hitlera nākšanai pie varas un Trešā reiha izveidošanai. Pēc Otrā pasaules kara Vāciju sadalīja četrās okupācijas zonās, bet 1949. gadā Austrumvācijā un Rietumvācijā (līdztekus pastāvēja arī Rietumberlīne ar īpašu statusu). 1990. gadā abas valstis tika apvienotas. Rietumvācija 1957. gadā kļuva par Eiropas kopienas (EC) dibinātājvalsti. Eiropas Kopiena 1993. gadā kļuva par Eiropas Savienību. Vācija ir daļa no Šengenas zonas, un 1999. gadā tajā tika ieviesta Eiropas valūta eiro.

Vācija ir federāla parlamentāra republika, kas sastāv no 16 federālajām zemēm (Länder). Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Berlīne. Vācija ir ANO, NATO, G8 un OECD dalībvalsts. Vācija ir ietekmīgs ekonomiskais spēks, kurai ir pasaulē trešā lielākā ekonomika ASV: 13 807,550 Japāna: 4 381,576Vācija: 3 320,913Ķīna: 3 280,224 pēc IKP un piektā lielākā ekonomika pēc pirktspējas paritātes. Tai ir lielākais preču eksports, kā arī otrs lielākais preču imports pasaulē. Vācijai ir piešķirts pasaulē otrs lielākais gada budžets attīstībai, tomēr militārie izdevumi tai ir sestie lielākie. Valstī ir attīstījies augsts dzīves līmenis un izveidojusies vispārēja sociālās drošības sistēma. Tai ir noteicoša loma Eiropas lietās, un tā aktīvi piedalās dažādos projektos globālā līmenī. Vācija ir arī atzīts līderis dažādās zinātnes un tehnoloģijas sfērās.

Vācijas nosaukumi daudzām tautām ir ļoti atšķirīgi, jo liela nozīme ir bijusi Vācijas ģeogrāfiskajam stāvoklim Eiropas centrā un tās ilgstošajai vēsturei, kuras laikā tās teritoriju ir apdzīvojušas vairākas ciltis, kā arī vēlāk, kad veidojās pirmās valstiņas, tā nebija vienota, bet gan sadrumstalota. Iespējams, ka nevienai citai Eiropas valstij nav tik izteikti daudz atšķirīgu nosaukumu. Piemēram, vācu valodā šo valsti sauc par Deutschland, savukārt franču valodā dēvē par Allemagne, angļu valodā — par Germany, poļu valodā — par Niemcy, bet igauņu valodā — par Saksamaa.

Atšķirībā no citiem, baltu tautas (latvieši un lietuvieši) šo valsti dēvē par Vāciju un Vokietiju. Šāda vārda izcelsme nav pilnībā skaidra, bet, visticamāk, senākais vārds vāca jeb vākiā bija rietumbaltu tautu dots apzīmējums vikingu sirotājiem. Leišu valodnieks Kazimirs Būga šo vārdu saista ar 6. gadsimta hronista Jordāna pieminēto zviedru cilti vagoth. Savukārt, pēc cita valodnieka Konstantīna Karuļa domām, vārda pamatā var būt indoeiropiešu vārds uek (runāt), no kā senprūšu valodā radies vārds wackis (kliedziens, kara sauciens), arī latviešu vārds vēkšķis. Tamlīdzīgi vārdi sākotnēji varēja būt lietoti nesaprotamā valodā runājošo rietumu kaimiņtautu piederīgo apzīmēšanai.

Ir pieņemts ģermāņu etnoģenēzi saistīt ar skandināvu Bronzas laikmetu vai arī vēlāk ar pirmsromiešu Dzelzs laikmetu. 1. gadsimtā p.m.ē. no Skandināvijas dienvidiem un Vācijas ziemeļiem ciltis izpletās uz dienvidiem, austrumiem un rietumiem, nonākot saskarē ar ķeltu ciltīm Gallijā un irāņu, baltu, slāvu ciltīm Austrumeiropā. Maz ir zināms par ģermāņu agrīno vēsturi, izņemot rakstiskās liecības par viņu kontaktiem ar Romas impēriju, etimoloģiskos pētījumus un arheoloģiskos atradumus.

Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā Romas karavadonis Publijs Kvintīlijs Vārs uzsāka iebrukumu Ģermānijā, un šajā laikā ģermāņu ciltis apguva romiešu kara taktiku, saglabājot cilšu identitāti. 9. gadā herusku cilts sakāva trīs Publija Vāra vadītos Romas leģionus. Līdz ar to ģermāņi palika Romas impērijas neskarti no Reinas upes uz austrumiem un no Donavas uz ziemeļiem. 3. gadsimtā saliedējas vairākas lielas ģermāņu ciltis: alemaņi, franki, hati, sakši, frīzi, sigambri un tīringi. Ap 260. gadu ģermāņi pārrāva robežu starp Ģermāniju un Romas impēriju un iebruka romiešu kontrolētajās teritorijās.

Otonu dinastijas valdīšanas laikā (919—1024) tika apvienotas sešas ģermāņu hercogistes un vācu (austrumfranku) karalis 962. gadā tika kronēts par Svētās Romas imperatoru. Sāliešu imperatoru valdīšanas laikā (1024—1125) Svētās Romas impērijai tika pievienoti Itālijas ziemeļi un Burgundija. Hoenštaufenu imperatoru valdīšanas laikā (1138—1254) Vācijas prinči palielināja ietekmi slāvu apdzīvotajās teritorijās, kuras atradās dienvidos un austrumos, dibinot vācu apmetnes šajās zemēs (Ostsiedlung). Vācijas ziemeļu pilsētas kļuva turīgas, jo bija iestājušās Hanzas savienībā.

 Hesenes vadonis Filips I un Saksijas vadonis Johans Frederiks I, tā laika divi ietekmīgākie protestantu vadītāji, izveidoja Šmakaldes savienību, kas drīz kļuva par politisku kustību, jo atdalīšanās no katoļu baznīcas deva ievērojamas ekonomiskas priekšrocības. 1535. gada decembrī savienībā ietilpa visas vācu valstis, kas atzina Augsburgas ticības apliecību. Sākotnēji savienību atbalstīja Francijas karalis Fransuā I, lai pretotos imperatoram, tomēr 1544. gadā noslēdza mieru ar imperatoru un pārtrauca atbalstīt savienību. 1538. gadā par savienības sabiedroto kļuva Dānija, taču 1544. gadā Dānija un Sv. Romas impērija noslēdza Špeieres vienošanos, kura noteica, ka Kristiāna III valdīšanas laikā Dānijai ir jāuztur draudzīgas attiecības ar impēriju. 1546. gadā Kārlis V uzsāka Šmakaldes karu, lai apspiestu protestantismu impērijā.  Kārļa V un pāvesta Pāvila III apvienotais karaspēks uzsāka Mīlbergas kauju, kuras rezultātā tika sagūstīti vairāki Šmakaldes savienības vadoņi, tostarp, dibinātāji Filips I un Johans Frederiks I. Trīsdesmit uzvarēto pilsētu iedzīvotājiem vajadzēja atgriezties katoļticībā, taču realitātē tas nenotika. Pēc šīs kaujas tikai divas pilsētas turpināja pretoties.

Reliģisko konfliktu dēļ sākās Trīsdesmitgadu karš (1618—1648), kura rezultātā visvairāk tika izpostītas vācu zemes. Vestfālenes miera līgums (1648) pārtrauca reliģijas karu starp vācu zemēm, bet impērija de facto bija sadalījusies vairākās neatkarīgās daļās. No 1740. gada Vācijas vēsturē dominēja Hābsburgu monarhijas un Prūsijas karalistes duālisms. 1806. gadā, Napoleona karu rezultātā, impērija beidza eksistēt.

Vīnes kongresā, kurš tika sasaukts pēc Napoleona sakāves 1814. gadā, tika dibināta Vācu Savienība (Deutscher Bund), brīva savienība no 39 suverēnām valstīm. Domstarpības par atjaunošanas politiku daļēji noveda pie liberālu kustību izvirzīšanās, vienotības un brīvību pieprasīšanas. Tomēr tam sekoja brīvību apspiešana no austriešu valstvīra Klēmensa Meterniha. Šī perioda laikā daudzi vācieši iespaidojās no Franču revolūcijas ideāliem, kā rezultātā par vērā ņemamu spēku kļuva nacionālisms. Pirmo reizi melnā, sarkanā un zelta krāsa, kuras vēlāk kļuva par nacionālo simbolu krāsām, tika izvēlētas, lai simbolizētu kustību.

Prūsijā samilza konflikts starp karali Vilhelmu I un arvien liberālāko parlamentu, kā rezultātā 1862. gadā karalis Prūsijas premjerministra amatā iecēla Oto fon Bismarku. 1864. gadā Bismarks veiksmīgi vadīja karu pret Dāniju, pēc kura Dānija bija spiesta atdot Prūsijai Šlēsvigu un Holšteinu. Prūsijas uzvara 1866. gadā notikušajā Austrijas-Prūsijas karā ļāva viņam izveidot Ziemeļvācijas savienību (Norddeutscher Bund), kurā netika iekļauta Austrijas impērija, agrāk vadošā vācu zeme, lai pasargātu pārējās vācu firstistes no tās ietekmes.

Imperatora Vilhelma I ārpolitka, federālo zemju saliedēšana, Francijas izolācija diplomātiskā nozīmē, kā arī izvairīšanās no kariem nodrošināja Vācijai vērā ņemamas nācijas stāvokli. Vilhelma II valdīšanas laikā Vācija tāpat kā citas Eiropas lielvaras uzsāka imperiālistisku vadības kursu, kā rezultātā tai radās domstarpības ar kaimiņvalstīm. Īpaši par to, ka Francija izveidoja jaunas attiecības un noslēdza vienošanos ar Apvienoto Karalisti un vēlāk arī ar Krievijas Impēriju. Vācija, izņemot kontaktus ar Austroungāriju, pati kļuva par izolētu valsti.

Vācija imperiālisma laikā pievienojās daudzām Eiropas valstīm un arī izteica pretenzijas uz savu daļu no Āfrikas. 1884. gadā Berlīnes konferencē Āfrika tika sadalīta starp Eiropas lielvarām. Vācija arīdzan ieguva dažas teritorijas, tai skaitā, Vācu Austrumāfriku, Vācu Dienvidrietumāfriku, Togolendu un Kamerūnu. Cīņa par Āfrikas zemēm izraisīja saspīlētas attiecības starp Eiropas lielvarām un tas kļuva par vienu no Pirmā pasaules kara cēloņiem.

 veiktais atentāts pret Austrijas kroņprinci izraisīja Pirmo pasaules karu. Vācija kā daļa no nesekmīgās Centrālo lielvalstu grupas cieta sakāvi no Antantes spēkiem vienā no visu laiku asiņainākajiem konfliktiem. 1918. gada novembrī notika Novembra revolūcija, kuras rezultātā imperators Vilhelms II atteicās no troņa. Pamiers tika parakstīts 11. novembrī, kas iezīmēja arī kara beigas. 1919. gada jūnijā Vācija bija spiesta parakstīt arī Versaļas miera līgumu. Līgums Vācijā tika uztverts kā aizskarošs kara turpinājums, kas tika panākts ar citiem līdzekļiem, un tas tiek bieži pieminēts kā viens no nacisma uzplaukuma iemesliem.

Vācijas tautai ar tās politisko sistēmu un partiju izveidošanu parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem miera noteikumiem, kurus noteica Versaļas līgums, kā arī no biežajām valdību maiņām. Tās plašais labējais spārns (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) meklēja vaininiekus Vācijas zaudējumam Pirmajā pasaules karā (dunča dūriens mugurā). 1920. gada martā konservatīvie spēki veica nesekmīgu valsts apvērsumu pret Veimāras republikas valdību.

Revolūcijas laikā zaudējot cīņā par varas iegūšanu, radikāli kreisie tomēr turpināja savu cīņu arī zem jaunās sistēmas.
Vācijas Komunistu partija, kura tika dibināta 1918. gadā, nemitīgi turpināja augt arvien lielāka un lielāka. Populāra kļuva arī Vācijas Strādnieku partija (vēlāk zināma kā Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija jeb Nacistu partija). 1923. gada  novembrī NSDAP neveiksmīgi mēģināja sagrābt varu Minhenē. No 1932. gada NSDAP kļuva par lielāko partiju parlamentā (1932. gada jūlija vēlēšanās: 230 vietas no 608).

Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu. Pēc labējo spēku spiediena un neredzot alternatīvu, viņš  Vācijas kanclera amatā iecēla NSDAP līderi Ādolfu Hitleru.

 notika Reihstāga ugunsgrēks. Pēc šī notikuma tika izdots ārkārtas dekrēts un ātri atceltas galvenās demokrātiskās tiesības. Nacisti uzsāka cīņu pret opozicionāriem, kurus pārstāvēja sociāldemokrāti un komunisti. Veicināšanas akts deva Hitlera vadītajai valdībai pilnu likumdošanas varu. Vienīgi Vācijas Sociāldemokrātiskā partija pēc ugunsgrēka balsoja pret šiem lēmumiem un komunistiem, bet saskaņā ar pieņemto Reihstāga ugunsgrēka dekrētu viņi nevarēja iesniegt iebildumus.Roderick Stackelberg, Hitler's Germany: origins, interpretations, legacies. Routledge 1999, p. 103. . Scheck, Raffael.  Colby College. Apskatīts 2006, 07-12. Vācija tika izveidota kā centralizēta totalitāra valsts, kuru vadīja tikai viena partija. Tas tika panākts ar vairākām izmaiņām likumdošanā, kā arī ar jaunu dekrētu pieņemšanu. Rūpniecība tika regulēta ar kvotu palīdzību un tā tika novirzīta uz kara preču ražošanu, kā rezultātā sākās militāra bruņošanās. 1936. gadā Vācija atguva kontroli pār Reinzemi, un tā bija viena no vairākām ekspansionistu ideju realizācijām, lai izveidotu Lielvāciju (Großdeutschland).

 Hitlers lauza noslēgto paktu ar PSRS un uzsāka iebrukumu Padomju Savienībā. Tajā pašā gadā Japāna uzbruka Pērlhārborai, un līdz ar to Vācija pieteica karu arī Savienotajām Valstīm. Lai gan vācu armijai sākotnēji izdevās strauji iebrukt Padomju Savienībā, Staļingradas kauja iezīmēja pagrieziena punktu karā. Pēc tās vācieši Austrumu frontē uzsāka atkāpšanos. Savukārt Rietumu frontē pagrieziena punkts bija D-diena, sabiedroto spēki izsēdās Normandijas piekrastē un ātri virzījās uz priekšu Vācijas okupētajā teritorijā. Drīz sekoja Vācijas sakāve. , Sarkanā armija okupēja Berlīni.

Trešā reiha represīvais režīms apspieda dažādas minoritātes, šķirojot cilvēkus pēc tautības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas un citiem principiem. Nacistu represijās laikā tika nogalināti aptuveni 11 miljoni cilvēku, no kuriem 6 miljoni bija ebreji (puse no tiem bija no Polijas). Otrā pasaules kara un holokausta dēļ Eiropā gāja bojā kopā 35 miljoni iedzīvotāju.

Kara rezultātā tika nogalināti gandrīz 10 miljoni vācu karavīru un civiliedzīvotāji, tika zaudētas lielas teritorijas un aptuveni 15 miljoni vāciešu tika izraidīti no bijušām austrumu teritorijām un citām valstīm, kā arī tika izpostītas vairākas lielas pilsētas. Atlikusī valsts teritorija un Berlīne tika sadalīta četrās Sabiedroto okupētajās zonās.

Rietumu sektori, kurus kontrolēja Francija, Apvienotā Karaliste un Savienotās Valstis, tika apvienoti , lai izveidotu Vācijas Federatīvo Republiku (Bundesrepublik Deutschland);  Padomju kontrolētā zona kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku (Deutsche Demokratische Republik). Arī Berlīne tika sadalīta: Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Austrumberlīne kļuva par Austrumvācijas galvaspilsētu, savukārt par Rietumvācijas galvaspilsētu tika izvēlēta Bonna. Tomēr Rietumvācija deklarēja Bonnu kā galvaspilsētu tikai uz pagaidu laiku, Berlīnes mūris, kas tika uzbūvēts 1961. gadā, lai apstādinātu austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumvāciju, kļuva par Aukstā kara simbolu.

Saspīlējums starp Austrumu un Rietumu Vāciju samazinājās 1970. gadu sākumā pēc kanclera Villija Branta Ostpolitik, kurā de facto tika pieņemti Vācijas teritoriālie zaudējumi Otrā pasaules kara laikā.

Balstoties uz Bonnas-Berlīnes paktu,  parlaments apstiprināja Berlīni par vienotās valsts galvaspilsētu, bet Bonna ieguva unikālu statusu — tā kļuva par federālo pilsētu (Bundesstadt), saglabājot dažas no federālajām ministrijām. Valdības pārvietošana uz Berlīni tika pabeigta 1999. gadā.

Kopš atkalapvienošanas Vācijai ir bijusi nozīmīga loma gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. Vācija sūtīja gan miera uzturēšanas spēkus uz Balkāniem, kur 1999. gadā norisinājās NATO uzbrukums Dienvidslāvijai, gan arī savus bruņotos spēkus kā daļu no NATO uz Afganistānu, kur viņu uzdevums bija nodrošināt stabilitāti valstī, kad tika gāzts Taliban režīms. Šī armijas izvietošana Afganistānā bija strīdīga, jo kopš kara Vācijai tika noteikts izvietot karaspēku kāda teritorijā tikai, lai aizstāvētos, nevis uzbruktu.

Vācijas teritorija aizņem 357 021 km², kura sastāv no 349 223 km² sauszemes un 7798 km² ar ūdeni klātas virsmas. Tā pēc platības ir septītā lielākā valsts Eiropā un 63. lielākā valsts pasaulē. Augstākais punkts ir Cūgšpice (2962 m v. j. l.), kas atrodas Alpu kalnos Vācijas dienvidos. Virzoties uz ziemeļiem, augstums virs jūras līmeņa pakāpeniski samazinās līdz pat Ziemeļjūras krastiem ziemeļrietumos un Baltijas jūras krastiem ziemeļaustrumos. Vācijas centrālajā daļā atrodas ar mežiem klātas augstienes, bet ziemeļos — zemienes. Zemākais punkts atrodas Vilštermāršā, Šlēsvigas-Holšteinas federālajā zemē (3,54 m zem jūras līmeņa). Pa Vācijas teritoriju plūst arī dažas no Eiropas lielākajām upēm, piemēram, Reina, Donava un Elba.

Neviena cita Eiropas valsts nerobežojas ar tik daudz valstīm kā Vācija. Vācija tās galējos ziemeļos robežojas ar Dāniju, konkrēti, ar Jitlandes pussalu. Uz austrumiem un rietumiem no pussalas attiecīgi atrodas Baltijas jūra un Ziemeļjūra, kas arī apskalo Vācijas krastus. Austrumos Vācija robežojas ar Poliju un Čehiju, dienvidos ar Austriju un Šveici, dienvidrietumos ar Franciju un Luksemburgu, bet ziemeļrietumos ar Beļģiju un Nīderlandi.

Vācija tiek iedalīta 16 federālās zemēs (Länder, vienskaitlī Land; tiek dēvētas arī par Bundesländer, vienskaitlī Bundesland). Vēl sīkāk Vācija iedalās 439 rajonos (daudzskaitlī Kreise) un pilsētās (kreisfreie Städte).

Vācija atrodas mērenajā klimata joslā starp Atlantijas okeānu un Austrumeiropas kontinentālā klimata apgabaliem. Klimatu spēcīgi ietekmē Golfa straume, kura daļēji ieplūst arī Ziemeļjūrā arī pie Jitlandes pussalas krastiem. Vācijā ir raksturīgi vēji, kuri pūš no rietumiem. Nokrišņu sadalījums ir vienmērīgs visu gadu, kā arī ir salīdzinoši daudz mākoņainu dienu. Gada vidējais nokrišņu daudzums pārsniedz 700 mm.

Gada vidējā temperatūra ir 9 °C, un krasas temperatūras maiņas ir retas. Protams, dažādos gadalaikos temperatūra ir atšķirīga. Ziemā vidējā gaisa temperatūra zemienēs ir 1,5 °C, savukārt kalnu rajonos tā nokrītas līdz –6 °C. Vācijas austrumu daļai raksturīgs vairāk kontinentālais klimats, kad ziemas ir diezgan aukstas, bet vasaras — karstas, nereti, ar ilgstošiem sausuma periodiem. Siltākajā gada mēnesī jūlijā temperatūra zemienēs ir 18 °C, bet no vējiem pasargātajās ielejās valsts dienvidos tā vidēji ir pat 20 °C. Nereti gadās arī karstuma periodi, kad temperatūra vairākas dienas pārsniedz 30 °C. Vācijas dienvidu apgabalā Bavārijā pa Alpu ziemeļu nogāzēm lejup plūst silts gaiss — pūš kalnu vējš fēns, kurš var izraisīt strauju sniega kušanu. Vācijā ir garš veģetācijas periods bez sala, un galējā gaisa temperatūra ir novērojama reti.

Vācijas teritoriju var iedalīt četros ekorajonos: Atlantijas jauktie meži, Baltijas jauktie meži, Centrāleiropas jauktie meži un Rietumeiropas platlapju meži. Lielākā daļa no Vācijas teritorijas ir aramzeme (33%) vai meži (31%). Tikai 15% no teritorijas ir pastāvīgas ganības.

Augi un dzīvnieki ir tādi paši, kādi ir raksturīgi visā Centrāleiropā. Dižskābarži, ozoli un citi lapu koki veido vienu trešdaļu no visiem mežiem; mežu atjaunošanas procesā palielinās arī skujkoku daudzums. Kalnos vairāk aug egles, savukārt smilšainākā augsnē vairāk aug priedes un lapegles. Vācijā aug arī daudz dažādu paparžu, puķu, sēņu un sūnu sugas. Upēs un Ziemeļjūrā ir liels skaits zivju. Mežos dzīvo brieži, meža cūkas, lapsas, āpši, zaķi un arī nelielā skaitā bebri. Pavasaros un rudeņos Vācijas teritoriju šķērso liels skaits dažādu gājputnu.

Vācijā ir vairāki nacionālie parki: Vatu jūras nacionālie parki, Priekšpomerānijas lagūnu ainavas nacionālais parks, Mīrica nacionālais parks, Lejasoderas ielejas nacionālais parks, Harca nacionālais parks, Saksijas Šveices nacionālais parks, Bavārijas Meža nacionālais parks un citi.

Vācija ir zināma arī kā daudzu zooloģisko dārzu, savvaļas dabas parku, akvāriju un putnu parku zeme. Vācijā darbojas vairāk nekā 400 zooloģiskie dārzi un dzīvnieku parki, kas, visticamāk, ir vislielākais skaits vienas valsts teritorijā. Berlīnes zooloģiskais dārzs ir vecākais zooloģiskais dārzs Vācijā, un tajā ir vislielākā dzīvnieku sugu daudzveidība pasaulē.

Attēls:Windgermany.JPG|200px|thumbnail|Lielākā enerģijas ražošana no vēja notiek tieši Vācijā.
Vācija ir labi zināma ar savu apzinīgumu attiecībā pret vidi. Daudzi vācieši atzīst, ka nozīmīgs iemesls globālajai sasilšanai ir tieši cilvēciskais faktors. Valsts ir pievienojusies Kioto protokolam un citiem līgumiem, kas atbalsta bioloģisko daudzveidību, zema piesārņojuma standartus, atkritumu pārstrādi, atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgspējīgu attīstību pasaules mērogā.

Pēc Vācijas valdības ierosinātajām plaša mēroga aktivitātēm ar mērķi samazināt piesārņojumu valsts kopējais piesārņojums samazinājās. Tomēr oglekļa dioksīda piesārņojums Vācijā uz vienu cilvēku ir viens no augstākajiem ES, lai gan tas ir krietni zemāks nekā Austrālijā, Kanādā, Saūda Arābijā vai Savienotajās Valstīs.

Gaisa piesārņojumu veicina akmeņogļu degšanas un rūpnieciskais piesārņojums. Skābie lieti, kas rodas sēra dioksīda piesārņojuma dēļ, rada bojājumus mežos. Ir ticis samazināts Baltijas jūras piesārņojums ar notekūdeņiem un rūpnieciskajām notekām no upēm bijušajā Austrumvācijā. Kanclera Gerharda Šrēdera vadītā valdība paziņoja par nolūkiem izbeigt ražot elektrību ar kodolenerģiju. Vācija strādā, lai atbilstu ES saistībām, nosakot dabas aizsardzības apgabalus saskaņā ar ES Floras, Faunas un Dabiskās vides direktīvām. Vācijas pēdējie šļūdoņi Alpu reģionā piedzīvo kušanu. Dabiskie apdraudējumi ir upju pārplūšana pavasaros un stiprie vēji, kas gadās visos Vācijas apgabalos.

Vācija ir pārstāvnieciski demokrātiska federāla, parlamentāra republika. Vācijas politiskā sistēma darbojas 1949. gadā izdotā konstitucionālā dokumenta, kas pazīstams kā Grundgesetz (Pamatlikums), ietvaros. Nosaucot dokumentu par Grundgesetz, nevis par Verfassung (konstitūciju), tā autori pauda vēlmi, tā nomaiņai ar piemērotu konstitūciju tad, kad Vācija tiks apvienota vienā valstī. Lai izdarītu labojumus Grundgesetz, parasti ir nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums abās parlamenta palātās; bez ierobežojumiem spēkā esošas ir sadaļas, kas garantē pamattiesības, varas sadali, federālo struktūru un tiesības novērst konstitūcijas gāšanu, un tās nevar tikt labotas. Pretēji sākotnējam nolūkam Grundgesetz palika spēkā arī pēc Vācijas atkalapvienošanās 1991. gadā. Tika izdarīti tikai nelieli labojumi.

Bundeskanclers (Federālais kanclers) — šobrīd Angela Merkele — ir valdības galva un realizē izpildvaru, tāpat kā premjerministrs citās parlamentārajās demokrātijās. Federālās likumdošanas vara ir piešķirta Vācijas parlamentam, kas sastāv no Bundestāga (Federālā parlamenta) un Bundesrāta (Federālās padomes), kas kopīgi veido unikālu likumdošanas struktūras veidu. Bundestāgs tiek ievēlēts tiešās vēlēšanās, ievērojot mažoritāro principu Pēdējā sasniegšanai notiesātais noziedznieks var tikt ievietots preventīvajā aizturēšanā (Sicherungsverwahrung) papildus esošajam spriedumam, ja viņš ir atzīts par bīstamu visai sabiedrībai. Tautas kriminālkodekss (Völkerstrafgesetzbuch) regulē atbildību par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu un kara noziegumiem. Tas rada Vācijas tiesām vispasaules jurisdikciju, ja lietas ierosināšana tās valsts tiesā, kur noziegums ticis pastrādāts, vai starptautiskajā tiesā, nav iespējama.

Likumdevēja tiesības ir sadalītas federatīvajā un valsts līmenī. Pamatlikumā pieņemts, ka visas likumdevēja tiesības paliek valsts līmenī, ja vien pašā Pamatlikumā nav noteikts citādi. Slavens piemērs ir Hesenes noteikumi nāvessodam, kas ir pretrunā ar maksimālo sodu saskaņā ar Pamatlikumu, padarot Hesenes noteikumus par spēkā neesošiem.

Bundesrāts ir federālā iestāde, ar kuras palīdzību zemes piedalās nacionālajā likumdošanā. Zemju piedalīšanās federālajā likumdošanā ir nepieciešama, ja likums vienlaicīgi skar konkurējošas likumdošanas tiesību sfēras, tam nepieciešams formulēt federālos nolikumus izpildei vai tā ir noteikts Pamatlikumā. Katrai zemei ir sava konstitucionālā tiesa. Resoru tiesas (Amtsgerichte), Zemes tiesas (Landgerichte) un Augstākās zemes tiesas (Oberlandesgerichte) ir zemju tiesas ar vispārējo jurisdikciju. Tās ir kompetentas, ja tiesas process atbilst federālajiem vai zemes likumiem.

Daudzi no fundamentālajiem administratīvās likumdošanas jautājumiem paliek zemju jurisdikcijā, lai gan vairums zemju savus likumus šajā jomā balsta uz 1976. gada Administratīvās tiesvedības likumu (Verwaltungsverfahrensgesetz), kas ietver svarīgus administratīvās likumdošanas jautājumus. Augstākās zemes tiesas ir administratīvās jurisdikcijas augstākais līmenis attiecībā uz zemju pārvaldi, ja vien likuma jautājums attiecas uz federālo likumu vai zemes likumu, kas identisks ar federālo likumu. Šādos gadījumos ir iespējama galējā apelācija Federālajā Administratīvajā tiesā.

Kopš Eiropas Savienības pirmsākumiem Vācija tajā spēlē vadošu lomu, kopš Otrā pasaules kara beigām uzturot stingru aliansi ar Franciju. Šī alianse bija sevišķi cieša 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad valdīja kristīgie demokrāti ar Helmūtu Kolu un sociālists Fransuā Miterāns. Vācija ir Eiropas valstu priekšplānā, tiecoties uz daudz apvienotāka un spējīgāka Eiropas politiskā, aizsardzības un drošības aparāta radīšanu. Kopš savas dibināšanas , Vācijas Federatīvā republika nav bijusi sevišķi aktīva savās starptautiskajās attiecībās nesenās vēstures un svešzemju okupācijas dēļ.

Aukstā kara laikā Vācijas sadalīšana ar Dzelzs priekškaru padarīja to par Austrumu — Rietumu saspīlējuma simbolu un par Eiropas kaujas lauku. Tomēr 70. gados Villija Branda Austrumu politika bija pamatfaktors saspīlējuma samazināšanai. 1999. gadā kanclera Gerharda Šrēdera valdība definēja jaunus Vācijas ārpolitikas pamatus, pilnvērtīgi piedaloties lēmumu pieņemšanā par NATO karu pret Dienvidslāviju un nosūtot Vācijas karaspēku karot pirmo reizi kopš Otrā Pasaules kara.

Vācija ir tuvs sabiedrotais Savienotajām Valstīm. Spēcīgo saiti starp abām valstīm nostiprināja ASV atbalsta 1948. gada Māršala plāns (JCS 1067) atjaunošanas procesā pēc Otrā Pasaules kara, kā arī kara bērnu brālība un ciešās kulturālās saiknes, lai gan Šrēdera ļoti daiļrunīgie iebildumi pret karu Irākā liecināja par atlanticisma beigām un relatīvi atvēsināja Vācijas — Amerikas attiecības. Šīs divas valstis ir arī savstarpēji atkarīgas ekonomiskā ziņā — 8,8% no Vācijas eksporta ir saistīti ar Savienotajām Valstīm un 6,6% importēto preču Vācijā ir ASV izcelsme. Savukārt 8,8% ASV eksporta nokļūst Vācijā, un 9,8% no ASV importa tiek ievests no Vācijas. Ciešo saistību iezīmē arī vācu izcelsmes amerikāņu kā lielākās ASV etniskās grupas statuss un Ramšteinas Gaisa bāze (Kaizerslauternes tuvumā) kā lielākā ASV militārā bāze ārpus ASV.

Vācijas Federatīvās republikas attīstības politika ir neatkarīga joma Vācijas ārpolitikā. To ir formulējusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības federālā ministrija (BMZ), un to realizē īstenošanas organizācijas. Vācijas valdība uzskata attīstības politiku par starptautiskās sabiedrības kopējo pienākumu.

Vācijas armija, Bundesvērs (Bundeswehr), ir aizsardzības spēki, kuros ietilpst sauszemes (Heer), jūras (Marine), gaisa (Luftwaffe) karaspēks, Centrālais medicīnas dienests (Zentraler Sanitätsdienst) un Kopējā atbalsta dienests (Streitkräftebasis). Militārais dienests ir obligāts vīriešiem vecumā no 18 gadiem, un iesaucamie dien deviņus mēnešus. Tie, kam ir iebildumi, obligātā militārā dienesta vietā var izvēlēties tāda paša ilguma civildienestu (Zivildienst aptuvens tulkojums) vai sešu gadu saistības (brīvprātīgas) ar palīdzības dienestiem, piemēram, ugunsdzēsības departamentu, Sarkano Krustu vai tehniskās palīdzības dienestu (THW). 2003. gadā militārie izdevumi veidoja 1,5% no valsts IKP. Miera laikā Bundesvēru komandē Aizsardzības ministrs — šobrīd Jozefs Jungs. Ja Vācija iesaistās karā, kas saskaņā ar konstitūciju ir pieļaujams tikai aizsardzības nolūkos, par Bundesvēra vadītāju kļūst kanclers.

Bundesvērā ietilpst 200 500 profesionāli karavīri, 55 000 18—25 gadus veci iesaucamie, kam pēc esošajiem noteikumiem jādien vismaz deviņus mēnešus, un 2500 aktīvi rezervisti jebkurā laikā. Bruņotajiem spēkiem ir pieejami aptuveni 300 000 rezervistu, kas piedalās aizsardzības apmācībās, kā arī militāro spēku izvietojumi ārzemēs. Sievietes visos dienestos bez ierobežojumiem var dienēt kopš 2001. gada, bet viņas netiek pakļautas iesaukumam. Aktīvajā dienestā ir apmēram 14 500 sieviešu un zināms skaits rezervistu, kas piedalās visos dienestos, ieskaitot miera uzturēšanas misijas un citas operācijas. Līdz šim divas sievietes - medicīnas virsnieces — tikušas paaugstinātas līdz ģenerāļa pakāpei.

No 2006. gada oktobra Vācijas armijā ir gandrīz 9000 karavīru, kas izvietoti citās valstīs kā daļa no starptautiskajiem miera uzturēšanas spēkiem, tajos ietilpst 1180 karavīri Bosnijā–Hercegovinā, 2844 Bundesvēra karavīri Kosovā, 750 kareivji, kas izvietoti kā EUFOR daļa Kongo Demokrātiskajā Republikā un 2800 Vācijas karavīri NATO vadītajos ISAF bruņotajos spēkos Afganistānā. No 2007. gada februāra Vācijai ir apmēram 3000 ISAF karavīru Afganistānā un tas ir trešais lielākais kontingents pēc ASV (14000) un Lielbritānijas (5200). Vācijai ir kopēji kodolieroči ar NATO, tos veido ASV atomieroči, kas izvietoti Bīhelas (Büchel) gaisa spēku bāzē.

Vācijā dzīvo 82 miljoni iedzīvotāju. Līdz ar to tā ir lielākā Eiropas Savienības valsts pēc iedzīvotāju skaita. Tomēr bērnu skaits uz vienu sievieti ir viens no mazākajiem pasaulē, tādēļ pēc aplēsēm līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits Vācijā samazināsies līdz 69-74 miljoniem. Vācijā ir vairākas lielas pilsētas: Berlīne, Hamburga, Minhene, Ķelne, Frankfurte pie Mainas, Štutgarte, kā arī Reina-Rūras reģions, kurā ir apvienotas vairākas lielpilsētas.

Protams, lielākā etniskā grupa ir vācieši, bet Vācijā dzīvo arī aptuveni 7 miljoni citu valstu pilsoņi. Vācija ir trešā lielākā valsts pasaulē pēc imigrantu skaita tajā. Lielākā daļa no tiem ir no Turcijas (2,7 miljoni, skatīt Turki Vācijā), kā arī no Polijas, Serbijas, Grieķijas, Itālijas un Horvātijas. Valsts ziemeļos dzīvo arī dāņi, frīzi un nīderlandieši.

Kristietība ir izplatītākā reliģija Vācijā pēc tās sekotāju skaita. Kopumā tai ir pievērsušies aptuveni 45,8 miljoni Vācijas iedzīvotāju (55,1%). Otra izplatītākā reliģija ir islāms, kurai ir 4,3 miljoni sekotāju (5,2%). Tām seko budisms un jūdaisms (katrai pa 200 000 sekotāju). Hinduismam ir pievērsušies 90 000 cilvēku, bet pārējām reliģijām ir tikai 50 000 sekotāju. Aptuveni 32,3 miljoniem Vācijas iedzīvotāju (38,8%) nav noteiktas reliģiskās piederības.

Valsts ziemeļos un austrumos ir izplatīts protestantisms, savukārt valsts dienvidos un rietumos vairāk izplatīta ir katoļticība. Pašreizējais Romas pāvests Benedikts XVI ir dzimis Bavārijā. Cilvēki, kuriem nav noteiktas reliģiskās piederības, dzīvo galvenokārt bijušās Austrumvācijas teritorijā un lielajās pilsētās.

No 4,3 miljoniem musulmaņu lielākā daļa ir sunnīti un alevi no Turcijas. Ir arī nelielas šiītu kopienas. 1,7% no visas valsts iedzīvotājiem ir pareizticīgie, no kuriem lielākā daļa ir Vācijā dzīvojošie serbi un grieķi. Vācijā ir Rietumeiropā trešā lielākā ebreju populācija, kuri ir jūdaisma sekotāji. 2004. gadā ebreju skaits valstī bija vairāk nekā 200 000. Salīdzinoši pirms Vācijas atkalapvienošanas šeit dzīvoja tikai 30 000 ebreju. Tie šeit ieradās no bijušajām Padomju Savienības republikām. Nozīmīgas ebreju kopienas ir Berlīnē, Minhenē, Frankfurtē pie Mainas. Vairāk nekā 200 000 ir budisma sekotāji, no kuriem aptuveni puse ir imigranti no Āzijas.

Dominējošā un oficiālā valoda valstī ir vācu valoda. Līdz ar to tā ir viena no 23 Eiropas Savienības oficiālajām valodām un viena no trim Eiropas Komisijas darba valodām (atlikušās ir angļu un franču valoda). Vācijā ir ievērojamas kopienas, kurās runā dāņu, sorbu, čigānu un frīzu valodās. Tās oficiāli pēc Eiropas reģionālo vai mazākumtautību valodu hartas ir aizsargātas. Imigranti galvenokārt runā turku, poļu, krievu un daudzās Balkānu valodās.

Klasiskā vācu valoda ir rietumģermāņu valoda. Tā ir radniecīga angļu, nīderlandiešu un frīzu valodām.

Vācijai ir lielākā valsts saimniecība Eiropā ar ceturto lielāko nominālo IKP pasaulē, un tā ierindojas piektajā vietā pēc 2008. gada pirktspējas paritātes. Kopš industrializācijas laikiem valsts ir vadījusi, jauninājusi un guvusi labumu no arvien vairāk globalizētās ekonomikas. Vācija ir pasaulē lielākais eksportētājs ar 1,133 triljoniem eksporta 2006. gadā (ieskaitot Eiropas valstis) un rada tirdzniecības atlikumu 165 miljardus eiro apmērā. Pakalpojumu sektors dod ieguldījumu apmēram 70% apmērā no kopējā IKP, rūpniecība — 29,1% un lauksaimniecība — 0,9%. Vairums no valsts ražojumiem ir inženierijā, sevišķi automobiļi, iekārtas, metāli un ķīmiskās preces. Vācija ir vadošais vēja turbīnu un saules enerģijas tehnoloģiju ražotājs pasaulē. Lielākās ikgadējās tirdzniecības izstādes un kongresi notiek vairākās Vācijas pilsētās, tādās kā Hannoverē, Frankfurtē un Berlīnē.

No 500 lielākajiem pasaules biržas uzņēmumiem pēc ienākumu lieluma Fortune Global 500 sarakstā 37 uzņēmumu galvenās mītnes atrodas Vācijā. 2007. gadā desmit lielākie bija Daimler, Volkswagen, Allianz (vispelnošākais uzņēmums), Siemens, Deutsche Bank (otrs pelnošākais uzņēmums), E.ON, Deutsche Post, Deutsche Telekom, Metro AG un BASF. Starp lielākajiem darba devējiem bija arī Deutsche Post, Robert Bosch GmbH un Edeka. Labi zināmas pasaulē ir Mercedes-Benz, SAP, BMW, Adidas, Audi, Porsche, Volkswagen un Nivea preču zīmes.

Vācija ir stingra Eiropas ciešākas saimnieciskās un politiskās integrācijas aizstāve, un tās tirdzniecības politiku aizvien vairāk nosaka vienošanās starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm un ES vienotā tirgus likumdošana. Vācija izmanto kopējo Eiropas valūtu eiro, un tās monetāro politiku nosaka Eiropas Centrālā banka Frankfurtē. Pat pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā bijušajās Rietumvācijas zemēs dzīves līmenis un ikgadējie ienākumi palika ievērojami augstāki. Austrumvācijas saimniecības modernizācija un integrācija turpinās kā ilgtermiņa process, kas plānots līdz 2019. gadam ar ikgadējo rietumu pārskaitījumu austrumiem apmēram 80 miljardu dolāru apmērā. Kopējais bezdarba līmenis kopš 2005. gada konsekventi krītas, un viszemākais 15 gadu laikā bija 2008. gada jūnijā — 7,5%. Procentuāli no 6,2% bijušajā Rietumvācijā līdz 12,7% bijušajā Austrumvācijā. Kanclera Gerharda Šrēdera bijusī valdība uzsāka visaptverošu darba tirgus un ar labklājību saistīto institūciju reformu kompleksu, turpretim esošā valdība ietur ierobežojošu fiskālo politiku un samazina darbavietas publiskajā sektorā.

Vācijā ir viena no pasaules desmit lielākajām labības audzētājvalstīm, jo īpaši daudz tajā tiek audzēti mieži. Tomēr mazāk nekā 3% valsts iedzīvotāji ir nodarbināti zemkopībā. Vācija ir arī liela kartupeļu un sakņaugu audzētāja.

Ar savu atrašanās vietu Eiropas centrā Vācija ir svarīgs transporta mezgls. Tas atspoguļojas tās blīvajā un mūsdienīgajā transportēšanas tīklā. Iespējams, visslavenākais ir plašais autostrāžu (Autobahn) tīkls, kas ierindojas trešajā vietā pasaulē kopējā garuma ziņā, un vairumam no tā ceļiem ir raksturīgi posmi bez ātruma ierobežojuma.

Vācija ir izveidojusi policentrisku ātrvilcienu tīklu. InterCityExpress jeb ICE ir visprogresīvākā Deutsche Bahn pakalpojumu kategorija un apkalpo nozīmīgākās Vācijas pilsētas, kā arī ceļa mērķus kaimiņvalstīs. Vilciena maksimālais ātrums ir starp 160 km/h un 300 km/h. Saskaņojumi tiek piedāvāti ar 30 minūšu, stundas vai divu stundu intervāliem.

Vācija ir pasaulē piektā lielākā enerģijas patērētāja, un divas trešdaļas no tās svarīgākās enerģijas 2002. gadā tika importētas. Tajā pašā gadā Vācija bija Eiropas lielākā elektrības patērētāja ar 512,9 teravatstundu kopējo apjomu. Valdības politika sekmē enerģijas uzglabāšanu un atjaunojamo enerģijas avotu, tādu kā saules, vēja, biomasas, hidroelektriskie un ģeotermālie, izstrādi un attīstību. Pateicoties enerģijas taupīšanas pasākumiem, kopš 1970. gadu sākuma ir uzlabojies enerģijas lietderības koeficients. Valdība ir uzstādījusi mērķi 2050. gadā ar atjaunojamajiem avotiem nodrošināt pusi no valstij nepieciešamās enerģijas.

Vācija ir bijusi dzimtā vieta dažiem no visizcilākajiem pētniekiem dažādās zinātnes jomās. Nobela prēmiju ir saņēmuši 102 Vācijas laureāti. Alberta Einšteina un Maksa Planka darbs bija izšķirošs kvantu fizikas pamatu likšanā, ko tālāk attīstīja Verners Heizenbergs un Makss Borns. Viņu priekšgājēji bija fiziķi Hermanis fon Helmholcs, Jozefs fon Fraunhofers un Gabriels Daniels Fārenheits. Vilhelms Konrāds Rentgens atklāja rentgenstarus, ko daudzās valstīs, ieskaitot Vāciju, tā arī sauc viņa vārdā. Šis sasniegums viņam atnesa pirmo Nobela prēmiju fizikā 1901. gadā.

Kosmosa inženieris Verners fon Brauns izstrādāja pirmo kosmosa raķeti un vēlāk bija pazīstams NASA dalībnieks un izstrādāja mēness raķeti Saturn V, kas bruģēja ASV Apollo ceļu uz panākumiem. Heinriha Rudolfa Herca darbs elektromagnētiskā starojuma jomā bija galvenais moderno telesakaru izstrādē. Vilhelmam Vundam ar viņa pirmās laboratorijas nodibināšanu Leipcigas universitātē 1879. gadā tiek piedēvēta psiholoģijas kā neatkarīgas empīriskās zinātnes izveidošana. Aleksandra fon Humbolta dabas zinātnieka un pētnieka darbs bija bioģeogrāfijas pamatā.

Vācijā ir dzimuši daudzi nozīmīgi matemātiķi: Kārlis Frīdrihs Gauss, Dāvids Hilberts, Bernhards Rīmanis, Gotfrīds Leibnics, Kārlis Veierštrāss un Hermans Veils. Vācija ir bijusi dzimtā vieta daudziem slaveniem izgudrotājiem un inženieriem: Johanam Gūtenbergam, kam tiek piedēvēta pārvietojamās drukātavas izgudrošana Eiropā, Hanss Geigers, Geigera skaitītāja radītājs un Konrāds Cūze, kas uzbūvēja pirmo pilnībā automatizēto digitālo elektronisko skaitļošanas mašīnu. Vācu izgudrotāji, inženieri un rūpnieki, tādi kā grāfs Ferdinands fon Cepelīns, Oto Līlentāls, Gotlībs Daimlers, Rūdolfs Dīzels, Hugo Junkerss un Kārlis Bencs, palīdzēja veidot modernas automobiļu un gaisa transportēšanas tehnoloģijas.

Svarīgas pētniecības organizācijas Vācijā ir Maksa Planka biedrība, Helmholza apvienība (Helmholtz-Gemeinschaft) un Fraunhofera biedrība. Tās ir neatkarīgas vai ārēji saistītas ar universitāšu sistēmu un veicina ievērojamu apjomu zinātniskās izstrādes. Prestižo Gotfrīda Vilhelma Leibnica balvu katru gadu pasniedz desmit zinātniekiem un akadēmiķiem. Ar saviem 2,5 miljoniem eiro tā ir viena no lielākajām par izpēti piešķiramajām balvām pasaulē.

Vācija bieži vien tiek saukta par das Land der Dichter und Denker (dzejnieku un domātāju zeme). Vācijas kultūras pirmsākumi ir meklējami ilgi pirms tās kā vienotas valsts izveidošanās. Vācu kultūra ir saistīta ne tikai ar pašu Vācijas nacionālo valsti, bet arī ar vāciski runājošo pasauli.

Vācu literatūras pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Šī perioda sākumā nozīmīgi vācu rakstnieki bija Valters fon der Fogelveide un Volframs fon Ešenbahs. Nozīmīgs vācu eposs ir Nībelungu dziesma, kura autori nav zināmi. Vāciešiem ir arī ievērojama sāga Thidrekssaga. Visā pasaulē pazīstami ir arī vācu pasaku vācēji brāļi Grimmi. Bībeli vācu valodā iztulkoja teologs Mārtiņš Luters. Viņš tādā veidā lika pamatu mūsdienu augšvācu valodai. Vēl starp visvairāk apbrīnotākajiem vācu dzejniekiem un rakstniekiem ir Gotholds Efraims Lesings, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Šillers, Heinrihs fon Kleists, E. T. A. Hofmanis, Bertolts Brehts un Arno Šmits. 20. gadsimtā Nobela prēmiju literatūrā saņēma tādi vācu rakstnieki kā Tomass Manns, Hermanis Hese, Heinrihs Bells un Ginters Grass.

Vācijas filozofiem vēsturiski ir bijusi liela ietekme filozofijas attīstībā, piemēram, vairāki nozīmīgi vācu filozofi jau viduslaiku sākumā ir devuši savu artavu rietumu filozofijas attīstībā. 17. gadsimtā Gotfrīds Leibnics un Imanuels Kants bija centrālās personas filozofijas vēsturē. Kantianisms spēcīgi iespaidoja arī Artūra Šopenhauera darbus, kā arī vācu ideālisma aizstāvjus Johanu Fihti un Georgu Hēgeli. 19. gadsimta otrajā pusē Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss attīstīja komunistu teoriju, bet 20. gadsimtā vācu filozofijas tradīcijas īstenoja Frīdrihs Nīče, Martīns Heidegers un Hanss Georgs Gādamers.

Sportiskā forma ir neatņemama vāciešu dzīves daļa. 27 miljoni vācieši ir sporta klubu biedri un vēl papildus 12 miljoni ar sportu nodarbojas individuāli. Futbols ir vispopulārākais sporta veids. Ar 6,3 miljoniem oficiāliem biedriem Vācijas Futbola asociācija (Deutscher Fußball-Bund) ir lielākā šī sporta veida organizācija pasaulē. Vācijas futbola Bundeslīga (Fußball-Bundesliga) piesaista otro lielāko vidējo apmeklētību no visu sporta veidu līgām pasaulē. Vācijas futbola izlase ir uzvarējusi FIFA Pasaules kausā četras reizes (1954, 1974, 1990 un 2014). Arī Eiropas čempionātā tā ir uzvarējusi trīs reizes (1972, 1980 un 1996). 1974. un 2006. gadā Vācijā notika Pasaules kauss, savukārt Eiropas čempionāts ir rīkots tikai 1988. gadā. Vieni no veiksmīgākajiem un slavenākajiem futbolistiem ir Francs Bekenbauers, Gerds Millers, Jirgens Klinsmans, Lotārs Mateuss un Olivers Kāns. Citi populāri sporta veidi ir rokasbumba, volejbols, basketbols, hokejs un teniss.

Vācija ir viena no vadošajām valstīm motoru sportā. Daudzu sacīkšu uzvarētāju mašīnas, komandas un braucēji nāk no Vācijas. Viens no veikmīgākajiem Formula 1 braucējiem Mihaels Šūmahers savas karjeras laikā ir uzstādījis vairākus nozīmīgus rekordus. Nozīmīgākie no tiem ir visvairāk čempionu tituli, kā arī visvairāk uzvarēto sacīkšu. Viņš ir arī viens no apmaksātākajiem sportistiem vēsturē un ir kļuvis par miljardieri. Tādi konstruktori kā BMW un Mercedes ir starp vadošajām komandām motosporta sponsorēšanā. Porsche ir 16 reizes uzvarējis Lemānas 24 stundu sacīkstēs, prestižās sacīkstēs, kas katru gadu norisinās Francijā. Deutsche Tourenwagen Masters ir populāra salonautomobiļu sacīkšu mašīna.

Vācijas sportisti ir arī vieni no veiksmīgākajiem olimpisko spēļu dalībniekiem. Viņi ir trešie labākie pasaulē pēc iegūto olimpisko medaļu skaita (ieskaitot arī gan Rietumvācijas, gan Austrumvācijas sportistu medaļas). 2008. gada Vasaras Olimpiskājās spēlēs Vācija bija piektā labākā pēc iegūto medaļu skaita, toties 2006. gada ziemas olimpiskajās spēlēs viņiem bija visvairāk medaļu. Vasaras Olimpiskās spēles Vācijā ir notikušas divreiz: 1936. gadā Berlīnē un 1972. gadā Minhenē. Ziemas olimpiskās spēles ir notikušas tikai vienu reizi — 1936. gadā tās norisinājās Bavārijas pilsētiņā Garmišā-Partenkirhenē.




#Article 157: Uzbekistāna (586 words)


Uzbekistāna, oficiāli Uzbekistānas Republika (), ir valsts Vidusāzijā. Tā robežojas ar Kazahstānu rietumos un ziemeļos, Kirgizstānu un Tadžikistānu austrumos, Afganistānu un Turkmenistānu dienvidos.

Tagadējās Kazahstānas dienvidu daļā 1428. — 1468. gadā pastāvēja Uzbeku haniste, ko pēc tās hana Abulhaira () nāves pakļāva Kazahu haniste. Viņa mazdēls hans Muhameds Šeibani () kļuva par Timura pēcteča Samarkandas sultāna Ahmedmirzas karavadoni, bet no 1501. līdz 1510. gadam atkaroja Timura pēctečiem visu tagadējās Uzbekistānas teritoriju. Viņa pēcteči nodibināja Buhāras hanisti un Hivas hanisti, kas pastāvīgi karoja viena ar otru. Sakarā ar jūras ceļu atklāšanu tirdzniecība pa Zīda ceļu samazinājās un Vidusāzijas pilsētu nozīme samazinājās. 1709. gadā no Buhāras hanistes atdalījās Kokandas haniste, 1785. gada Buhāras hanisti pārdēvēja par Buhāras emirātu. 19. gadsimta vidū Uzbekistāna bija sadalīta starp Buhāras emirātu, Kokandas hanisti un Hivas hanisti.

Pēc zaudētā Krimas kara (1853—1856) Krievijas impērija sāka ekspansiju Vidusāzijā, sākot Krievijas Turkestānas veidošanu. 1865. gadā krievu karaspēks ieņēma Taškentu, ko 1867. gadā pasludināja par jaundibinātās Turkestānas ģenerālgubernatūras centru, bet 1868. gadā bijušo Timura galvaspilsētu Samarkandu. Buhāras emirāts kļuva par Krievijas impērijas protektorātu 1868. gadā, Hivas haniste 1873. gadā, bet Kokandas haniste pēc sacelšanās 1876. gadā tika likvidēta.

Pēc tam, kad Krievijas Turkestānu, kā arī Buhāras emirāta un Hivas hanistes teritorijas ieņēma Sarkanā armija, tika izveidota Turkestānas APSR, Buhāras Tautas Padomju Republika (Buhāras TPR) un Horezmas Tautas Padomju Republika (Horezmas TPR). Horezmas TPR 1923. gada 20. oktobrī pievienoja PSRS kā Horezmas Padomju Sociālistisko Republiku. Savukārt Buhāras TPR 1924. gada 19. septembrī pārdēvēja par Buhāras Padomju Sociālistisko Republiku un arī pievienoja PSRS. Jau 1924. gada 14. oktobrī Turkestānas APSR un Buhāras PSR uzbeku un tadžiku apdzīvotajā teritorijā izveidoja Uzbekijas PSR. Tās galvaspilsēta bija Samarkanda. 

Uzbekistāna ir 447 400 kvadrātkilometrus liela un tā ir 56. lielākā valsts pēc platības. Tās garums rietumu-austrumu virzienā ir 1425 kilometri, ziemeļu-dienvidu virzienā — 930 kilometri. Uzbekistāna ir viena no dažām pasaules valstīm, kurām ir tikai sauszemes robeža, un viena no divām valstīm, kuru arī ieskauj valstis bez jūras robežām (otra ir Lihtenšteina). Aptuveni trešo daļu valsts aizņem kalni un kalnu piekājes, kas austrumos un dienvidaustrumos saplūst ar kaimiņvalstu — Kirgizstānas un Tadžikistānas kalnu grēdām. Augstākā virsotne ir Beštors, kurš ir 4299 metrus augsts. Lielu teritorijas daļu aizņem arī neauglīgi, tuksnešaini līdzenumi.

Samarkanda ir viena no vecākajām pilsētām Centrālāzijā. Valsts galvaspilsēta Taškenta ir arī Uzbekistānas apstrādes un smagās rūpniecības centrs, tur ražo automašīnas un lidmašīnas, lauksaimniecības iekārtas un juvelierizstrādājumus no zelta, kas iegūts raktuvēs Kizilkuma tuksnesī.

Uzbekistānas kontinentālo klimatu raksturo mazs nokrišņu daudzums - no 200 līdz 400 milimetriem gadā visā valsts teritorijā. Vidējā temperatūra vasarā var būt ap +40 grādiem pēc Celsija, bet ziemā noslīdēt līdz -23 grādiem pēc Celsija.

Kopš 1960. gada Arāla jūras platība sarukusi par 40%, jo upju ūdeņi, kas to barojuši tūkstošiem gadu, tika novadīti apūdeņošanas kanālam. Tagad ap jūru plešas neauglīga, sasāļojusies zeme, un tālu no ūdens smiltīs redzami zvejas kuģu vraki.

Zemkopība tiek attīstīta, izmantojot apūdeņošanas sistēmas, un ar to nodarbojas galvenokārt austrumdaļā pie Amudarjas upes, kas ietek Arāla jūrā, auglīgajā ielejā. Upju un ezeru ūdeņu pārmērīga izmantošana apūdeņošanai ir izraisījusi katastrofālas ekoloģiskās problēmas. Visvairāk audzētā lauksaimniecības kultūra ir kokvilna, tai seko tabaka, augļi un dārzeņi. Diemžēl valstī izaudzē tikai trešo daļu nepieciešamo graudaugu, tāpēc tos nākas importēt.

Uzbekistāna ir iedzīvotājiem bagātākā valsts Centrālāzijā. 2009. gadā tajā bija 27 606 007 iedzīvotāji un tā ir 45. lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Uzbeki ir 80% no iedzīvotāju skaita, krievi - 5%, tadžiki - 3%, kazahi - 4% un tatāri - 2%. Visvairāk iedzīvotāju apmetušies valsts dienvidu un austrumu daļā. Daudzi dzīvo pilsētās ar gadsimtiem senu vēsturi.




#Article 158: Urugvaja (494 words)


Urugvaja (), pilnā nosaukumā Urugvajas Austrumu Republika (República Oriental del Uruguay) ir valsts Dienvidamerikas dienvidaustrumu daļā pie Atlantijas okeāna. Robežojas ar Argentīnu rietumos un Brazīliju ziemeļos un austrumos. Dienvidos Laplata, kuras pretējā krastā — Argentīna. Urugvajā ir 3,42 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 1,8 miljoni dzīvo galvaspilsētā Montevideo un tās aglomerācijā. Ar platību 176 000 km2 Urugvaja ir otrā mazākā valsts Dienvidamerikā aiz Surinamas. Urugvajas krasta līnija ir 660 kilometrus gara. Neatkarību ieguvusi pēc Sisplatīnas kara, kas noslēdzās 1828. gadā. 

Urugvajā valda subtropisks klimats. Tā izveidojusies labu gabalu no ekvatora, Atlantijas okeāna krastā. Okeāna ietekme padara klimatu maigāku. Nokrišņu ir samērā daudz - vidēji 950 mm gadā, un gaisa temperatūra ir mērena: ziemā vidējā temperatūra ir 10 grādi pēc Celsija, bet vasarā - 22 grādi pēc Celsija. Nereti ziemā pūš aukstie vēji pampero, tomēr tikai dažviet iespējams sals.

Augāju veido augstā prēriju zāle, meži aug vien atsevišķās vietās.

Gandrīz 90% valsts teritorijas ir piemēroti zemkopībai, taču izmantoti tiek tikai 50% no šīs zemes. Tajā audzē kukurūzu, kviešus un rīsu. Pārējo zemi lieto ganībām milzīgajiem liellopiem un aitu ganāmpulkiem. Lai gan Urugvaja ir neliela valsts, tā ir pasaulē nozīmīga aitkopības zeme un otra lielākā vilnas eksportētājvalsts. Valstī ir aptuveni 16 miljoni aitu.

Valdensieši pirmo reizi ieradās valstī 1850.  Šveicieši ieradās no 1861, līdz 1863 gadam. Pēc tam sekojošajā laikā itāļu, it īpaši neapoliešu, pieplūdums ieguva nozīmīgumu. No 1866 līdz 1868 gadam, itāļu imigrantu īpatsvars bija aptuveni 50%. Itāļi arvien vairāk parādījās pilsētu tirdzniecībā, it īpaši Montevideo. Otrā spēcīgā imigrācijas viļņa laikā no 1880 līdz 1913 gadam, Urugvajā ieradās lauksaimniecības darbinieki un kolonisti, kas bija gatavi apmesties. Arī šeit nozīmīgu lomu spēlēja itāļi, piemēram, laika posmā no 1890 līdz 1894 gadam, tie bija 42,6% no visiem imigrantiem, kam sekoja 17,7% spāņu. Vācu valodas runātāju pieplūdums šajā periodā bija salīdzinoši zems - 3,2%. 60 gadu sākumā tika lēsts, ka vācu izcelsmes cilvēku skaits valstī ir aptuveni 15 000.

Daudzrasu cilvēki pārstāv 8% iedzīvotāju, bet Āfrikas izcelsmes iedzīvotāji - 4%.

Vietējie iedzīvotāji, kas dzīvoja kā mednieki un vācēji, tika iznīcināti dažās desmitgadēs 18. gadsimta vidū. Urugvajā ir augsts lasītprasmes līmenis un tā ir viena no augstākajām Amerikā. Dzīves ilgums ir apmēram 77 gadi. Sociāli ekonomiskajā ziņā Urugvaja ir viena no valstīm ar lielāko kontinenta vidusslāņa īpatsvaru. Labklājības valsts, kuru ļoti ietekmēja Eiropa, nodrošināja samērā līdzsvarotu dzīves līmeni līdz 1960. gadu sākumam.

Kamēr migranti spēlēja nozīmīgu lomu Urugvajas vēsturē, tikai 2,3% iedzīvotāju 2017. gadā dzimuši ārvalstīs. Lielākās šo cilvēku grupas bija no Argentīnas (30 000 cilvēku) un Spānijas (20 000).

Urugvajas galvaspilsēta Montevideo atrodas Laplatas līča ziemeļu krastā. Te izvietojušies Urugvajas nozīmīgākie vilnas un pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Daudzi iedzīvotāji pārceļas uz dzīvi tuvāk galvaspilsētai: Montevideo 2005. gadā bija 1 370 000 iedzīvotāju, kas ir aptuveni puse no valsts iedzīvotājiem.

Valsts iekšzemes kopprodukts 2006. gadā bija 37,18 miljardi ASV dolāri. Iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku 2006. gadā bija 11 621 ASV dolārs. Urugvajā ir 7. augstākais HDI visā Amerikas pasaules daļā un 50. augstākais pasaulē (Latvija ir 48. vietā)(2007. gada dati).




#Article 159: Ungārija (455 words)


Ungārija () ir valsts Centrāleiropas vidienē bez pieejas pie jūras. Rietumos tā robežojas ar Austriju, ziemeļos ar Slovākiju, ziemeļaustrumos ar Ukrainu, bet dienvidaustrumos ar Rumāniju, dienvidos ar Serbiju, bet dienvidrietumos ar Horvātiju un Slovēniju. Ungārija ir Eiropas Savienības, NATO, OECD un Šengenas zonas dalībniece. Valsts oficiālā valoda ir ungāru, kura ir visplašāk izplatītākā neindoeiropiešu valoda Eiropā un izplatītākā urāliešu valoda pasaulē. Valsts galvaspilsēta, lielākā pilsēta un ievērojams ekonomiskais centrs ir Budapešta. Citas ievērojamas pilsētas Ungārijā ir Debrecena, Segeda, Miškolca, Pēča un Ģēra.

Ungārija pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā un ir Šengenas zonas sastāvdaļa kopš 2007. gada. Ungārija ir labi pazīstama ar savu bagāto kultūru un ieguldījumiem mākslā, mūzikā, literatūrā, sportā un zinātnē. Ungārija ir populārs tūrisma galamērķis, piesaistot 10,7 miljonus tūristu gadā (2013). Ungārijā atrodas lielākā termālo ūdeņu alu sistēma, otrs lielākais termālais ezers pasaulē (Hēvizas ezers), lielākais ezers Centrāleiropā (Balatons) un lielākā dabas pļava Eiropā (Hortobāgas nacionālais parks).

No 35. līdz 9. gadam p. m. ē. Donavas labā krasta zemes iekaroja romieši un izveidoja Romas impērijas Panonijas provinci. Lielās tautu staigāšanas laikā Panonijas līdzenumu ieņēma huņņi un gepidi, vēlāk avāri un slāvi. 9. gadsimtā to pakļāva ungāru ķēniņš Ārpāds, 1000. gadā viņa mazmazdēls Ištvāns I kļuva par pirmo kristīto Ungārijas karali. 12. gadsimta vidū Ungārija kļuva par lielvalsti, kas sasniedza savu uzplaukumu 15. gadsimtā. Pēc Mohāčas kaujas 1526. gadā to pakļāva Osmaņu impērija (1541 – 1699). Pēc tam Ungāriju pakļāva Hābsburgu monarhija, pēc ungāru sacelšanās izveidojās Austroungārijas dubultmonarhija (1867 – 1918).

Ungārijas pašreizējās robežas tika noteiktas ar Trianonas līgumu (1920) pēc Pirmā pasaules kara, kad valsts zaudēja 71% savas teritorijas, 58% iedzīvotāju un 32% etnisko ungāru. Otrā pasaules kara sākumā Ungārija pievienojās Ass valstīm, kara laikā ciešot nopietnus zaudējumus. Pēc kara tā nonāca Padomju Savienības ietekmes zonā un kļuva par PSRS satelītvalsti Ungārijas Tautas Republiku (1947 – 1989). Valsts ieguva plašu starptautisko uzmanību pēc 1956. gada Ungārijas revolūcijas un robežas atvēršanas ar Austriju 1989. gadā, paātrinot Austrumu bloka sabrukumu.

Valsts ir sadalīta 19 meģēs (), Budapešta ir atsevišķa galvaspilsētas municipalitāte, kura sīkāk iedalās 23 rajonos. Meģes veido ES NUTS 3. līmeņa apgabalus. Papildus ir 23 pilsētas ar meģes tiesībām. Meģes sīkāk iedalās 173 apakšreģionos. Valstī ir piecas pilsētas, kuras ir pilsētas ar meģes tiesībām, bet kuras pašas nav meģes centri — Ērda (Peštas meģē), Dunaūjvāroša (Fejēras meģē), Hodmezevāšārhēja (Čongrādas meģē), Naģkaniža (Zalas meģē) un Šoprona (Ģēras-Mošonas-Šopronas meģē).

Kopš 1999. gada meģes ir apvienotas reģionos, kuri veido ES NUTS 2. līmeņa apgabalus.

Ungārijā ir 346 pilsētas un 2806 lauku apdzīvotās vietas, kopā 3152 apdzīvotās vietas. Galvaspilsētai Budapeštai ir īpašs statuss un tā nav iekļauta nevienā meģē, savukārt 23 pilsētas ir ar meģu (novadu) tiesībām (centri).

Četras pilsētas — Budapešta, Miškolca, Ģēra un Pēča — ir izveidojušas savas aglomerācijas. Ungārijas lielākā pilsēta ir Budapešta, savukārt mazākā ir Pālhāza.




#Article 160: Ukraina (1110 words)


Ukraina () ir valsts Eiropas austrumos. Ziemeļos tā robežojas ar Baltkrieviju, austrumos — ar Krieviju, rietumos — ar Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Moldovu, bet no dienvidiem to apskalo Melnā jūra. Pēc platības lielākā valsts Eiropā (neskaitot Krieviju un Turciju, kuru teritorijas ir gan Eiropā, gan Āzijā).

Tās platība ir 603,7 tūkstoši km2, garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 893 km, no rietumiem uz austrumiem — 1316 km. Kopīgais sauszemes robežas garums ir 6500 km, jūras — 1050 km. Iedzīvotāju skaits 2013. gadā sasniedza 45,5 miljonus cilvēku.
Kopš 2017. gada Dziļās un Aptverošās brīvās tirdzniecības zonas dalībvalsts.

No vismaz 9. gadsimta Ukrainas teritorija bija viduslaiku varjagu pārvaldītās  austrumslāvu Kijevas Krievzemes civilizācijas centrs, kurā izveidojās Kijevas lielkņaziem pakļauta valsts. Pēc Kijevas Krievzemes sakāves cīņās pret mongoļiem, 13. gadsimtā liela daļa šo zemju nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā. Vēlāk šīs zemes nonāca Polijas karalistes un vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts, bet dienvidu un austrumu daļa Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes pakļautībā. Pēc 1648. gada Ukrainas vidienē nodibinājās ukraiņu kazaku valsts Zaporožjes Seča, kas drīz nonāca Maskavijas pakļautībā. Pēc atkārtotiem krievu-turku kariem un Polijas dalīšanas 18. gadsimta beigās arī Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas Impērijas pakļautībā, bet rietumu daļa nonāca Austrijas impērijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas karaliste.

Pēc Februāra revolūcijas Kijevā 1917. gada 17. martā tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Sarkanā armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts izveidi Vācijas protektorātā, bet 19. oktobrī Ļvovā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika. 1919. gada 22. janvārī Kijevā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku. 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidi. 1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija ieņēma Kijevu un pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju, kas palika Polijas sastāvā. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Ukrainas teritoriju sadalīja starp Poliju un Ukrainas PSR. 1922. gada 29. decembrī Ukrainas PSR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi. Otrā pasaules kara laikā, 1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no Polijas kampaņas rezultātā PSRS okupētās teritorijas, un 1940. gadā okupēto Rumānijas karalistes daļu. Pēc kara beigām 1945. gadā Ukrainas PSR pievienoja Čehoslovākijas austrumu daļu, bet 1954. gadā  Krimas apgabalu.

Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. 2013. gada decembrī Kijevā sākās pret valdību vērstas demonstrācijas jeb Eiromaidans, Augstākā Rada nobalsoja par prezidenta V. Janukoviča atlaišanu no amata. Izmantojot politisko neskaidrību, Krievijas Federācija veica Krimas okupāciju un atbalstīja prokrievisko separātistu militāras operācijas, kas 2014. gada aprīlī pārauga Donbasa karā.

Ukrainas platība ir 603 549 km², kas to ierindo 44. vietā pēc platības pasaulē un 1. vietā Eiropā starp valstīm, kas pilnībā atrodas Eiropas teritorijā. Valsts lielākā daļa atrodas Austrumeiropas līdzenumā skujkoku un jaukto mežu, mežastepes un stepes zonās. Virsmas vidējais augstums 100–200 m v.j.l. Rietumdaļā izvietojusies Volīnijas augstiene (augstumi līdz 342 m vjl), Podolijas augstiene (471 m) un Karpatu kalni ar valsts augstāko virsotni Hoverlu (2061 m), austrumos un dienvidaustrumos — Doņecas skrausts (367 m) un Pieazovas augstiene, dienvidos — Krimas pussala ar Krimas kalniem (Romankošs 1545 m). Ziemeļdaļā plešas Poļesjes zemiene, vidusdaļā — Piedņepras zemiene un Piedņepras augstiene, dienvidos — Melnās jūras zemiene.

Upju kopgarums ir ap 170 000 km; 117 upes ir garākas par 100 km. Visvairāk upju ir Poļesjē un Austrumkarpatos, vismazāk — stepju rajonos. Valsts lielākā upe ir Dņepra, kuras baseins aizņem 48% Ukrainas teritorijas. Dņepras galvenās pietekas ir Desna, Pripete, Sula, Psela, Vorskla, Samara, Rosa, Inhuleca. Citas lielākās upes ir Donava, Dņestra, Dienvidbuga, Siverskijdoņeca, Pruta. Uz Dņepras izbūvētas trīs lielas ūdenskrātuves — Kahovkas ūdenskrātuve, Kremenčukas ūdenskrātuve un Kijevas ūdenskrātuve, kā arī vairākas nelielas. Upes tiek izmantotas kuģošanai.

Ukrainā nav lielu ezeru; lielākās ūdenstilpes ir Jalpuhs, Kahuls un piekrastes limāni — Sasiks, Dņestras limāns, Moločnas limāns.

Ukrainas ģeotektonisko struktūru dažādība un to attīstības ģeodinamiskie apstākļi noteica neskaitāmu derīgo izrakteņu iegulu izveidi. Visnozīmīgākās ir dzelzsrūdas, mangāna rūdas, urāna rūdas, ogles, gāze, nafta un kondensāts, titāns, cirkons, sērs, kaolīns, grafīts, rūdu nesaturošās izejvielas metalurģijai un apdares akmens. Pasaulē un Eiropā paši lielākie rūdas objekti: Krivijrihas dzelzsrūdas, Nikopoles mangāna rūdas, un Doņeckas ogļu baseini; Iršanskas titāna rūdas, Kirovohradas urāna rūdas, Pobužskskas grafīta rūdas rajoni Ukrainā ir krams, pirofilīta slāneklis, smilšakmens, kaļķakmens un krīts, akmens sāls, dzintars, pusdārgakmeņi, minerālūdeņi. Ukrainā atrastas unikālas, pagaidām pasaulē vienīgās Peržankas berilija iegulu atradnes, kas saistās ar ļoti retu minerālu — genthelvītu. Zemes dzīlēs atrastas rūpnieciskas zelta, litija, skandija, retzemju metālu, fluorīda, degslānekļa, fosforīta atradnes. Ir cerības atrast izstrādāt jaunus derīgo izrakteņu veidus: varu, platinoīdus, molibdēnu, alvu, tantalu, niobiju, vanādiju u.c. Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta Poļesjes dzintaram, Volīnijas topāziem, morioniem, labradoriem, Krimas kerčenītiem. Ukraina aizņem 0,4% pasaules sauszemes un nodrošina 5% minerālizejvielu un to pārstrādes produktu, tai skaitā 20% mangāna un 10% dzelzsrūdas, 3% ogļu. Izpētīto galveno derīgo izrakteņu rezervju aptuvens novērtējums ASV dolāros pārsniedz 7 triljonus dolāru.

Ukrainas teritorijai raksturīgs visumā labvēlīgs klimats. Tomēr, tās novietojuma fiziski-ģeogrāfiskās īpatnības un pāri tai cirkulējošie procesi nosaka lielo klimatisko apstākļu dažādību un salīdzinoši biežo dažādu bīstamu laika apstākļu atkārtojamību. Ukraina novietojusies Eiropas dienvidaustrumos mērenā klimata joslā. Tās lielākajai daļai raksturīgs mēreni kontinentāls klimats. Ukrainas teritorija atrodas divās klimatiskajās — mērenajā un subtropiskajā platuma zonās. Pēdējā aptver tikai Krimas Dienvidu krastu. Ukrainā uzskaita šādus klimatiskos apgabalus: Atlantijas-kontinentālo, kas ietver jaukto mežu un meža stepes zonu, Ukrainas Karpatu kalnu masīvu, Krimas kalnus, Krimas dienvidu piekrasti.

Ukrainas administratīvais iedalījums ir 24 apgabali (область), 2 pilsētas (місто) un viena autonomā republika (Автономна Республіка).

Ukrainas karoga rašanos saista ar 1848. gadu, kad pēc Polijas sadalīšanas daļa tagadējās Ukrainas teritorijas - Galīcija ietilpa Austroungārijas impērijā . Toreiz ukraiņu interešu pārstāvji griezušies pie imperatora Franča Jozefa ar lūgumu par ukraiņu karogu atzīt zili sarkano karogu. Taču imperatora māte vēlējusies, lai karogā tiktu iekļauta austriešu impērijas krāsa. Toreiz tāda skaitījās dzeltenā. Tādēļ par ukraiņu karogu imperators apstiprināja dzelteni zilo.

Visbeidzot 1992. gadā Ukrainas Augstākā padomē dzelteni zilais karogs tika pasludināts par Ukrainas valsts karogu. Karoga proporcijas ir 2:3. Karoga apraksts ir iekļauts Ukrainas Republikas konstitūcijas 20. pantā.

Ukrainas karoga simbolisms tiek pamatots ar Ukrainu kā tradicionālo labības audzēšanas valsti, tādēļ dzeltenā krāsa tiek tulkota kā labības krāsa, savukārt gaiši zilā Ukrainas skaidrās debesis.

Pēdējā Ukrainas tautas skaitīšana notika 2001. gadā. Iedzīvotāju skaits tolaik bija 48 miljoni 457 tūkstoši, no viņiem pilsētās dzīvoja 67,2%, bet laukos 32,8%. Deviņās pilsētās bija vairāk kā 500 000 iedzīvotāju.

Pēc 2001. gada datiem Ukrainas iedzīvotāji piederēja vairāk kā 130 dažādām etniskām grupām. Lielākā etniskā minoritāte ir krievi, kas dzīvo galvenokārt Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalos. 67,5% iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, 29,6% krievu valodu, bet 2,9% kādu citu valodu. 85,2% ukraiņu par savu dzimto valodu uzskata ukraiņu valodu, bet 14,8% krievu valodu.




#Article 161: Uganda (2271 words)


Ugandas Republika ir valsts Austrumāfrikā. Ugandai ir tikai sauszemes robežas — austrumos tā robežojas ar Keniju, ziemeļos ar Dienvidsudānu, rietumos ar Kongo Demokrātisko Republiku, dienvidrietumos ar Ruandu un dienvidos ar Tanzāniju. Valsts dienvidos atrodas ievērojama daļa no Viktorijas ezera, kas savukārt vēl robežojas ar Keniju un Tanzāniju.

Vārds Uganda cēlies no Bugandas valsts, kuras teritorija ietvēra daļu no Ugandas dienvidiem, tai skaitā, tās galvaspilsētu Kampalu. Puse no valsts iedzīvotājiem dzīvo zem starptautiskā iztikas minimuma, kuru noteica Pasaules Banka 1985. gadā, pašlaik tie ir 1,8 ASV dolāri dienā.

Ugandas iedzīvotāji bija mednieki un izdzīvošana balstījās uz savācējsaimniecības principiem, līdz aptuveni pirms 1700 — 2300 gadiem, no Centrālās un Rietumāfrikas daļas uz Ugandas dienvidiem pārceļoja bantu valodās runājošās tautas. Šīs tautas ieviesa un attīstīja dzelzs apstrādi, kā arī jaunu sociālo un politisko iekārtu.

Uz Kitaras impērijas pamatiem, kura pastāvēja 14. un 15. gs., izveidojās trīs spēcīgas karaļvalstis — Bunjoro-Kitara, Buganda un Ankole. Mūsdienās šīs četras valstis ir pārtapušas par Ugandas Republikas apgabaliem.

Nīlas valodu saimei piederošās tautas, tai skaitā, luo un atekeri šajā reģionā ienāca no ziemeļiem, iespējams ap 120. gadu m.ē. Viņi galvenokārt nodarbojās ar lopkopību un lauksaimniecību, apmetoties mūsdienu Ugandas ziemeļu un austrumu daļā. Daļa no luo tautas iekaroja Bunjoro teritoriju, tādējādi asimilējoties ar bantu tautām. Šīs asimilācijas rezultātā radās Babiito dinastija, kuras pārstāvji ir līdzšinējie Buhjoro valdnieki, kurus dēvē par Omukamām. Pašreizējais Omukama ir Iguru I (kopš 1994. gada). Mūsdienās Omukama piedalās Ugandas politikā pārstāvot Bunjoro tautu. Luo tautas migrācija turpinājās līdz 16. gs., daļa tautas apmetās bantu tautu apdzīvoatajā teritorijā mūsdienu Ugandas austrumos, savukārt, pārējie nomitinājās Viktorijas ezera rietumkrastā, Kenijas un Tanzānijas teritorijās. Atekeru tauta apmetās mūsdienu Ugandas austrumu, ziemeļaustrumu daļu, kā arī daļa asimilējās uz ziemeļiem no Kiogas ezera dzīvojošajiem luo.

Museveni ir pie varas kopš 1986. gada. 1990. gadu otrā pusē rietumvalstis viņu slavēja kā daļu no jaunās paaudzes Āfrikas valstu vadītājiem. Savas prezidentūras laikā Museveni ir iesaistījis valsti Kongo Demokrātiskās Republikas pilsoņu karā, kā arī citos konfliktos, kuri notikuši Lielo ezeru reģionā.

Kopš 1987. gada, tā dēvētā Tā Kunga Pretošanās Armija (Lord's Resistance Army), ir iesaistījusies militārā konfliktā ar Museveni valdību, cenšoties pārņemt varu valstī. Šis grupējums ir atbildīgs par masu slepkavībām un bērnu paverdzināšanu. Miltārā konflikta rezultātā ir gājuši bojā vairāki tūkstoši cilvēku un vairāki miljoni ir bijuši spiesti doties bēgļu gaitās.

Valsts atrodas Austrumāfrikas augstienē, vidēji 1100 metrus virs jūras līmeņa. Augstiene vienmērīgi pāriet nogāzē, kura turpinās uz ziemeļiem līdz Sudānas līdzenumam. Valsts centrālajā un dienviddaļā ir plaši atrodamas purvainas teritorijas. Valsts vidienē atrodas Kjogas ezers.

Teju visu Ugandas teritoriju ietver Nīlas upes baseins. Viktorijas Nīla jeb Baltā Nīla iztek no Viktorijas ezera un ietek Kjogas ezerā, pēc tam turpinot savu ceļu uz Alberta ezeru. Savukārt tālāk tekot uz ziemeļiem no Kongo robežas uz Dienvidsudānu. Neliela teritorija Ugandas austrumos ir daļa no iekšzemes drenāžas ezera — Turkana, tā atzars Ugandā ir Turkvelas upe.

Kjogas ezers kalpo par aptuvenu robežu, kas nodala dienvidos esošās bantu valodās runājošās tautas no ziemeļos esošajām Nīlas—Sahāras valodās runājošajām tautām. Par spīti šim sadalījumam, kas ir izveidojies politisku iemeslu dēļ, patiesā lingvistiskā robežā būtu velkama no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, proti, gar Nīlas upi. Taču ugandieši dzīvo starp dažādu nacionalitāšu cilvēkiem, šajā ziņā viņi nav konservatīvi, it sevišķi izteikts tas ir lauku apvidū dzīvojošajiem. Starp Ugandas reģioniem ir vērojamas vairākas atšķirības, proti, apģērbā, rotaslietās un manierēs, bet ir vērojama pakāpeniska, dabiska asimilācija starp dažādajām kultūrām.

Lai gan dominējošais ir ekvatoriālais klimats, tomēr tas nav vienmērīgs, jo valsts daļas atrodas dažādos augstumos virs jūras līmeņa. Dienviddaļa ir mitrāka, ar lielāku nokrišņu daudzumu, savukārt, Viktorijas ezera ziemeļkrastā, Entebē, lietus ir vērojams tikai no marta līdz jūnijam un novembra-decembra periodā. Vairāk uz ziemeļiem ir tropisks klimats ar vērojamiem sausuma periodiem. Gulu pilsētā, kas atrodas aptuveni 120 km no Dienvidsudānas robežas, gada vissausākais periods ir no novembra līdz februārim. Savukārt, vissausākais Ugandas klimats ir ziemeļaustrumu daļā, Karamojas reģionā, kur ūdens trūkums var sagādāt grūtības ilgstoši dzīvot.

Ruvenzori kalnos pie Ugandas un Kongo robežas, ir vērojams stiprs lietus cauru gadu. Valsts klimatu dienvidos ietekmē pasaulē lielākais tropiskais ezers — Viktorijas ezers, tajā atrodas vairākas salas. Šis ezers novērš straujas temperatūras izmaiņas, kā arī palielina mākoņu un nokrišņu daudzumu. Svarīgākās pilsētas atrodas valsts dienviddaļā, netālu no Viktorijas ezera, tai skaitā, galvaspilsēta — Kampala un jau pieminētā Entebe. Kaut arī valstij ir tikai sauszemes robežas tajā atrodas vairāki ievērojami ezeri, bez jau pieminētā Viktorijas ezera, vēl ir Kjogas, Alberta, Edvarda un Džordža ezers.

Ugandu iedala četrās lielās administratīvās daļās: ziemeļu, austrumu, centrālajā un rietumu daļā. Šie reģioni sastāv no 77 novadiem, savukārt, katrs no tiem iedalās mazākos apgabalos. Pēdējo gadu laikā ir notikušas nelielas izmaiņas administratīvajā iedalījumā, 2006. gada 1. jūlijā tika pievienoti 8 jauni novadi. Lielākā daļa novadu ir nodēvēti tāpat kā tajos ietilpstošās lielākās pilsētas, kuras bieži vien arī atbild par pārvaldes funkcijām.

Paralēli valsts pārvaldei ir saglabājušās arī 5 vēsturiskās Bantu karalistes, kurām ir piešķirta daļēja autonomija kultūras lietās. Tās ir — Buganda, Bunjoro, Ankole, Busoga un Toro.

Pašreizējais prezidents ir Joveri Museveni, kurš ir gan valsts, gan arī valdības vadītājs. Prezidents ieceļ premjerministru, kopš 2014. gada tas ir Ruhakana Rugunda, kurš palīdz prezidentam vadīt valsti. Ugandas parlaments — Nacionālā Asambleja, sastāv no 332 locekļiem. 104 no šiem locekļiem izvirza par kandidātiem dažādas interešu grupas, kā piemēram sieviešu apvienības, jauniešu organizācijas, invalīdu apvienības un armija. Pārējie locekļi vispārējās vēlēšanās tiek ievēlēti uz 4 gadu ilgu periodu.

Attaisnojoties ar politisko sektantu vardarbību, 1986. gadā politisko partiju darbība tika ierobežota. Museveni ieviesa bezpartiju sistēmu, politiskās apvienības turpināja pastāvēt, bet tās nedrīkstēja organizēt sapulces un piedalīties vēlēšanās.

Pašreizējais Ugandas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 32,4 miljoni. Vidējais iedzīvotāju vecums ir 15 gadi, kas ir zemākais visā pasaulē.

Ugandā ietilpst vairākas etniskās grupas, bet neviena no tām valstī neveido vairākumu. Valstī runā aptuveni 40 dažādās valodās, savukārt angļu valoda tika noteikta kā valsts oficiālā valoda pēc neatkarības iegūšanas. Visplašāk izplatītā valoda ir luganda, kas ir dominējošā valoda galvaspilsētā — Kampalā un tās ietverošajā Bugandas reģionā. Dienvidaustrumos un dienvidrietumos dominējošās ir lusoga un runjankores (kitara) valodas.

Svahili valoda, kurā runā dienvidu un centrālajā Austrumāfrikas daļā, 2005. gadā tika pasludināta par otro oficiālo valsts valodu. Par spīti tam, ka bantu valodās runājošās tautas nav apmierinātas ar svahili valodas izplatību, tai ir nozīmīgs faktors ziemeļdaļā saziņai starp dažādās valodās runājošajiem. Svahili ir dominējošā valoda valsts militārajos spēkos, tā varētu būt bijusi par iemeslu tam, ka koloniālisma periodā lielākā daļa no ziemeļdaļas iedzīvotājiem, kuri runāja svahili tika nodarbināti šajā darba sektorā. Turpretī tiem, kuri neprata svahili valodu valsts ziemeļos, bija mazākas izredzes iegūt darbu bruņotajos spēkos.

Svahili valodas statusu arī ir ietekmējusi politiskā situācija, proti, Idi Amins (prezidents no 1971. līdz 1979. gadam) bija no ziemeļrietumu daļas, izmantojot savu politisko stāvokli, sabiedrībai paziņoja, ka svahili ir jākļūst par valsts valodu.

Balstoties uz tautas skaitīšanas datiem, 2002. gadā 85% no Ugandas iedzīvotājiem bija kristieši. Lielākā daļa pieder Romas Katoļu baznīcai (41,9%), tai seko Ugandas Anglikāņu baznīca ar 35,9%. Otra izplatītākā reliģija ir islāms ar 12,1% sekotāju Ugandas iedzīvotāju vidū. Tautas skaitīšanas dati liecina, ka tikai 1% iedzīvotāju ir vietējo tautu reliģiju piekritēji, savukārt 0,7% ir pieskaitāmi pie pārējām pasaules reliģijām, tai skaitā, dažādajām sektām. Neliela daļa vietējo iedzīvotāju ir arī jūdaisma piekritēji, tos sauc par abajudajām (luganda valodā tas nozīmē Jūdas sekotāji jeb Jūdas cilvēki). Ugandā ir arī piekritēji Baha'i reliģijai, viena no tās septiņām pasaules svētnīcām atrodas Ugandas galvaspilsētā — Kampalā.

Kristiešu konfesijas pārsvarā ir katoļu un anglikāņu, atlikušā daļa ir evaņģēliskās baznīcas, tās ir ļoti aktīvas sabiedriskajā dzīvē. Islāma piekritēji, galvenokārt ir sunnīti. Savukārt, vietējo tautu reliģiju piekritēji darbojas, pārsvarā lauku apvidos un dažviet šīs reliģijas ir saplūdušas kopā ar kristietību vai islāmu. Ievērojamākā imigrantu daļa ir indieši, kas galvenokārt ir hinduisma un ismaili (islāma atzarojums) piekritēji. Ziemeļdaļā un Nīlas rietumos pārsvarā ir katoļi, tomēr Igangas novadā procentuāli vairāk ir musulmaņi. Pārējā valsts daļā dažādu reliģiju piekritēji ir samērā līdzvērtīgā skaitā.

Gadu desmitiem Ugandas saimniecība ir bijusi nestabila un cietusi no postoša ekonomiskā plāna, kā sekas tam, valsts ir nabadzīga uz pasaules fona. Uganda ir realizējusi vairākas ekonomiskas reformas, kuras ir atstājušas ļoti pozitīvas sekas, piemēram, 2008. gadā Uganda piedzīvoja ekonomisku izaugsmi par 7%, par spīti pasaules krīzei un vietējai ekonomiskai nestabilitātei.

Ugandai ir saimnieciski nozīmīgi resursi, tai skaitā, auglīga zeme un regulāri nokrišņi, kas ļauj nodarboties ar lauksaimniecību, kā arī prāvas vara un kobalta atradnes. Valstī ir vēl neskartas jēlnaftas un dabasgāzes ieguves vietas.

Ugandā zemkopība ir visnozīmīgākā saimniecības nozare, tajā ir nodarbināti vairāk kā 80% darbaspēka, kafijas eksports veido lielāko ienākumu daļu. 1950. gados britu koloniālais režīms veicināja zemnieku apvienošanos, veidojot organizētu darbaspēku, tajā piedalījās vairāk kā 500 000 zemnieku.

Valdība kopš 1986. gada (ar citu valstu un starptautisku organizāciju atbalstu) cenšas uzlabot valsts saimniecisko stāvokli, kas tika sagrauts Idi Amina režīma laikā, kā arī to ietekmēja vairāki pilsoņu kari. Valdības realizētā politika ir devusi acīmredzamu uzlabojumu, proti, 1987. gadā inflācija valstī bija 240%, savukārt, 1992. gada jūnijā tā bija nokritusies līdz 42%, bet 2003. gadā inflācija bija vairs tikai 5,1%.

Pateicoties ieguldītajiem līdzekļiem infrastruktūras atjaunošanai, no 1990. līdz 2001. gadam notika saimniecības atkopšanās. Uzlabojās darba samaksas prēmiju sistēma, samazinājās inflācija, pakāpeniski uzlabojās drošības līmenis, kā arī atgriezās daļa no Ugandas indiešiem, kuru bija izraidīti no valsts 1972. gadā. Saistībā ar Ugandas piedalīšanos Kongo Demokrātiskās Republikas pilsoņu karā, korupciju valdībā un valdības solīto reformu neīstenošanu, sabiedrībā radās šaubas par Ugandas ekonomiskās izaugsmes turpināšanos. 2000. gadā Uganda kvalificējās palielinātajai parādu atvieglināšanas programmai (lielos parādos esošās nabadzīgās valstis (Heavily Indebted Poor Countries) (HIPC)). No šī fonda saņemot 1,3 miljardus dolāru, kā arī no Paris Club parādu atvieglināšanas apvienības saņemot 145 miljonus dolāru. Saimniecības attīstība no 2001. līdz 2002. gadam bija vērā ņemama, par spīti tam, ka samazinājās ienākumi no valsts primārās eksporta preces — kafijas. Pēc Starptautiskā Valūtas Fonda statistikas, 2004. gadā Ugandas iekšzemes kopprodukts uz vienu cilvēku sasniedza 300 dolārus, kas ir vairāk nekā 1980. gados, bet tikai puse no vidējiem Subsahāras Āfrikas iedzīvotāju ienākumiem gadā. Tajā pašā gadā kopējais iekšzemes kopprodukts pārsniedza 8 miljardus dolāru.

Kenija darbojas kā starpniece starp Ugandu un starptautisko tirgu. Uganda ietilpst Austrumāfrikas Kopienā un ir potenciāla dalībvalsts paredzētajā Austrumāfrikas Federācijā, kas nākotnē apvienotu Burundi, Keniju, Ruandu, Tanzāniju un Ugandu vienotā Āfrikas Savienībā.

Tā kā Uganda tikai salīdzinoši nesen ir sākusi strauji attīstīties, tad veselības aprūpes līmenis ir zemāks nekā cituviet pasaulē. Pēc 2012. gada statistikas datiem, jaundzimušo paredzamais dzīves ilgums ir 53,45 gadi, šis rādītājs pakāpeniski uzlabojas, aptuveni par 1% gadā. Bērnu mirstības līmenis ir samazinājies par 15% kopš 1990. gadā, mirst aptuveni 134 no 1000 bērniem vecumā līdz 5 gadiem. Kopējie valsts izdevumi veselības aprūpei no IKP ir 7,4%.

Uganda piedzīvoja spēcīgu HIV/AIDS epidēmijas uzliesmojumu. 1990. gadu sākumā 13% iedzīvotāju bija inficēti ar HIV vīrusu. Tomēr Uganda ir atzīta par visaktīvāko Āfrikas valsti šī vīrusa apkarošanā, jo pateicoties ļoti aktīvai sabiedrības un valsts līdzdalībai, līdz 2003. gadam inficēto skaits saruka līdz 4,1%.

Ugandā atrodas viens no modernākajiem Austrumāfrikas vīrusu izpētes centriem — Ugandas Vīrusu Pētniecības Institūts (UVPI).

Ugandas kultūra ir ļoti daudzpusīga saistībā ar to, ka tajā dzīvo dažādas tautu kopienas. Daudzi aziāti (pārsvarā no Indijas), kuri tika izraidīti no valsts Idi Amina valdīšanas laikā, tagad ir atgriezušies Ugandā.

Lai gan futbols ir populārākais sporta veids valstī, tomēr pēdējo gadu laikā krikets ir piesaistījis daļu no sabiedrības uzmanības. Nesen Kenijā norisinājās Četrstūra Turnīrs kriketā, par spīti tam, ka sākumā, Uganda piedzīvoja neveiksmi, beigās tā izvērsās par vēsturisku uzvaru pār Keniju. Uganda izcīnīja arī uzvaru Pasaules Kriketa Līgas (PKL) 3. divīzijā, bet 2. divīzijā ieguva 4. vietu.

Populāri ir arī autoralliji Ugandā, valsts ir organizējusi vairākas šī sporta veida sacensības, kā piemēram, Āfrikas Rallija Čempionātu (ARČ) un ralliju — Āfrikas Pērle. Ugandas autosportisti ir izcīnījuši vairākas godalgotas vietas, piemēram, Čārlzs Muhangi 1999. gadā izcīnīja 1. vietu ARČ, savukārt, pavisam nesen, 2009. gada (FIA) ARČ sacensībās, Emmanuels Kato finišēja iegūstot 3. vietu. Rijazs Kurji, kurš 2009. gadā izcīnīja 1. vietu, gāja bojā autokatastrofā, bez jau minētajiem sportistiem no Ugandas piedalās vēl arī Karims Hirji, Čipers Adams un Čārlzs Lubega. Ievērojami rezultāti ir sasniegti arī Safari rallijā.

Jau kopš 1920. gadiem visai populārs ir kļuvis lauka hokejs. Šo sporta veidu sākumā spēlēja tikai Āzijas izcelsmes cilvēki, savukārt gadu laikā tas ir strauji mainījies, komandās iekļaujot ikvienu, neatkarīgi no piederības kādai rasei. Hokejs ir vienīgais komandu sporta veids, kurā Uganda ir piedalījusies Olimpiskajās spēlēs, proti, 1972. gadā, Minhenē. Tajā pašā gadā Džons Akii-Bua ieguva zelta medaļu 400 metru barjerskrējienā. Savukārt, 1996. gada Olimpiskajās spēlēs, kuras norisinājās Atlantā, ugandietis Deiviss Kamoga ieguva bronzas medaļu 400 metru skrējienā.

Uganda ir saņēmusi starptautisku nosodījumu sakarā ar uzbrukumiem politiķiem un parlamenta opozīcijas pārstāvju ietekmēšanu, kā rezultātā, 2005. gada maijā, Lielbritānijas valdība pieņēma lēmumu daļēji pārtraukt tās sniegto palīdzību Ugandai, līdz vairs nebūs problēmu ar politisko vārda brīvību. Nosodījumu izsauca arī opozīcijas vadītāja Kiza Besigjes arests neilgi pirms 2006. gada februāra vēlēšanām un drošības spēku aplenkums ap Augstākās tiesas ēku, Besigjes lietas izskatīšanas laikā.

Dažās valsts drošības iestādēs nav retums, ka tiek piekoptas spīdzināšanas metodes, lai iegūtu informāciju no aizdomās turētajām personām.

Ir bijuši vairāki ziņojumi par to, ka abas konfliktā iesaistītas puses, valsts ziemeļos, proti, Ugandas armija un Tā Kunga Pretošanās Armija (TKPA) (Lord's Resistance Army) piekopj nelikumīgas darbības. 2009. gada februāri ANO pārstāvis vainoja TKPA nežēlīgā vardarbībā, kuru viņi ir izvērsuši Kongo Republikā. Aptuveni 1,4 miljoni Ugandas iedzīvotāju ir bijuši spiesti atstāt savas mājas un doties bēgļu gaitās.

Pēdējā laikā, vairākas politiska rakstura apvienības cenšas pievērst sabiedrības un valdības uzmanību faktam, ka TKPA grupējums nodarbojas ar bērnu nolaupīšanu un paverdzināšanu. Tūkstošiem bērnu, to skaitā, vecumā ap 8 gadiem, ir tikuši nolaupīti un piespiesti slepkavot šī grupējuma labā. Dokumentālā filma Neredzamie bērni ataino to bērnu šausmīgās dzīves, kurus dēvē par nakts ceļotājiem. Šie bērni katru nakti atstāj savus ciematus un dodas vairāku kilometru pārgājienā, lai izvairītos sastapties ar šo naidīgo TKPA grupējuma pārstāvjiem un tikt nolaupītiem.

Ugandā ir aizliegtas attiecības starp viena dzimuma personām, par kurām draud cietumsods no 7 gadiem līdz pat mūža ieslodzījumam.




#Article 162: Tuvalu (203 words)


Tuvalu (tuvaliešu: Tuvalu, , ), līdz 1975. gadam Elisa Salas, ir valsts Polinēzijā. Ziemeļos un ziemeļrietumos robežojas ar Kiribati teritoriālajiem ūdeņiem, austrumos ar Tokelau teritoriālajiem ūdeņiem, dienvidaustrumos ar Samoa un Volisas un Futunas ūdeņiem, dienvidos ar Fidži ūdeņiem, bet rietumos ar Zālamana Salu teritoriālajiem ūdeņiem. Valsts atrodas uz arhipelāga, kuru veido pieci atoli un četras salas. Kopējā platība 26 km², un pēc šī rādītāja tā ir ceturtā mazākā pasaules valsts. Sauszemes krasta līnijas garums ir 21 km. 2011. gadā Tuvalu dzīvoja  cilvēku, galvenokārt polinēzieši, un tā ir trešā mazākā pasaules valsts pēc iedzīvotāju skaita. Valsts galvaspilsēta ir Funafuti.

Salas, kur mūsdienās atrodas Tuvalu, 1568. gadā atklāja spāņu jūrasbraucējs Alvaro de Mendanja.

Līdz XVIII gs. par Tuvalu jūrasbraucēji bija aizmirsuši. Tikai 1781. gadā, daļu no salām atklāja angļu kapteiņi Tomass Gilberts (Thomas Gilbert) un Džons Māršals (John Marshall). 1819. gadā Tuvalu salas tika apsekotas no Kanādas kuģa Rebecca. Kuģa kapteinis arhipelāgu nosauca par Elisa salam par godu kuģa īpašniekam.

Tuvalu salās Otrā pasaules kara laikā atradās sabiedroto militārā bāze.

Funafuti ir koncentrētas galvenās valsts ēkas, piemēram, pasts, valdības nams, lidosta, augstskola, slimnīca utt. Tajā ir arī banānu plantācija. Aptuveni 150 kilometrus uz ziemeļiem no Funafuti atola atrodas Vaitupu ciems. Tur ir osta un skola.




#Article 163: Turkmenistāna (397 words)


Turkmenistāna () ir valsts Centrālāzijā. Tās nosaukums ir aizgūts no persiešu valodas un nozīmē turkmēņu zeme. Līdz 1991. gadam tā bija Padomju Savienības Turkmēnijas PSR. Tā robežojas ar Afganistānu dienvidaustrumos, Irānu dienvidrietumos, Uzbekistānu ziemeļaustrumos, Kazahstānu ziemeļrietumos un Kaspijas jūru rietumos. 85% valsts iedzīvotāju ir turkmēņi, 87% iedzīvotāju ticība ir islāms.

Atbilstoši CIA World Factbook 2006 datiem, Turkmenistāna bija piektajā vietā pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta pieauguma. Ekonomika pilnībā balstīta dabas resursu ieguvē. Lai arī noteiktos reģionos valsts ir bagāta ar dabas resursiem, lielāko tās teritorijas daļu klāj Karakuma tuksnesis. Kopš 1993. gada iedzīvotāji ir saņēmuši valdības nodrošinātu elektrību, ūdeni un dabas gāzi bez maksas.

No 1077. līdz 1231. gadam tagadējā Turkmenistāna ietilpa Horezmas lielvalsts sastāvā. 1220. gadā to ieņēma Čingizhans, 1388. gadā Tamerlans. No 1598. gada tā bija Hivas hanistes sastāvā. 1869. gadā Krievijas impērijas karaspēks izsēdās Kaspijas jūras dienvidaustrumu krastā un Kyzyl-Su apmetnē nodibināja Krasnovodskas fortu, kuru izmantoja par vienu no militārajām bāzēm Krievijas Turkestānas iekarošanai. Tagadējās Turkmenistānas teritorija tika anektēta 1881. gadā. 

Krievijas pilsoņu kara laikā 1920. gada septembrī Turkestānu, kā arī Buhāras emirāta un Hivas hanistes teritorijas ieņēma Sarkanā armija, tika izveidota Turkestānas APSR, Buhāras Tautas Padomju Republika un Horezmas Tautas Padomju Republika. 1924. gada 14. oktobrī tās likvidēja un turkmēņu apdzīvotajā teritorijā izveidoja Turkmēnijas PSR.

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gada 27 oktobrī Turkmenistāna pasludināja neatkarību. Valstī bija vienas partijas sistēma un līdz savai nāvei 2006. gada 21 .decembrī tajā valdīja prezidents Saparmurats Nijazovs jeb Turkmenbaši (Visu turkmēņu tēvs'). 1999. gada 28. decembrī parlaments Nijazovu deklarēja par Turkmenistānas prezidentu uz mūžu, viņš tika pieņemts amatā nedēļu pirms vēlēšanām, kurās bija iekļauti tikai kandidāti, kurus izvēlējās Nijazovs. Opozīcijas kandidāti netika atļauti. Pēc Nijazova nāves 2007. gada 11. februārī notika jauna prezidenta vēlēšanas, kurās par uzvarētāju ar 89% vēlētāju atbalstu tika izziņots Gurbanguli Berdimuhamedovs. Prezidenta zvērestu viņš nodeva 2007. gada 14. februārī.

Turkmenistāna ir prezidentāla republika. Prezidents ir gan valsts galva, gan valdības vadītājs. Pēc Nijazova nāves 2006. gada decembrī par prezidentu kļuva Gurbanguli Berdimuhamedovs. 2008. gada septembrī Tautas padome vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, apstiprinot jaunu konstitūciju. Rezultātā padome tika atcelta un ievērojami palielinājās Parlamenta ietekme. Turkmenistāna bija vienas partijas valsts no 1991. gada līdz 2012. gadam. 2008. gada decembra konstitūcija arī ļāva izveidot vairākas politiskās partijas.

Bijusī Komunistiskā partija, kas tagad pazīstama kā Turkmenistānas Demokrātiskā partija, ir valsts dominējošā partija. Politiskās pulcēšanās ir nelegālas, ja valdība tās nav atļāvusi. 2013. gadā Turkmenistānā notika pirmās daudzpartiju parlamenta vēlēšanas. 




#Article 164: Turcija (4267 words)


Turcija (), oficiālais nosaukums Turcijas Republika (Türkiye Cumhuriyeti), ir Eirāzijas valsts, kura atrodas Mazāzijas pussalā, Dienvidrietumāzijā, un Trāķijā, Dienvideiropas Balkānu reģionā. Turcijai ir sauszemes robeža ar astoņām valstīm: ziemeļrietumos ar Bulgāriju, rietumos ar Grieķiju, ziemeļaustrumos ar Gruziju un Armēniju, austrumos ar Azerbaidžānas eksklāvu Nahčivanu un Irānu, dienvidaustrumos ar Irāku un Sīriju. Turcijas krastus ziemeļos apskalo Melnā jūra, rietumos Egejas jūra, bet dienvidos Vidusjūra. Turcijas teritorijā atrodas Marmora jūra, caur kuru ir novilkta ģeogrāfiskā robeža starp Āziju un Eiropu, tādēļ Turcija ir valsts, kas atrodas divās pasaules daļās.

Pateicoties tās ģeogrāfiskajam novietojumam starp divām pasaules daļām, tās kultūra ir austrumnieku un rietumnieku kultūru īpatnējs sajaukums. Turcija ir kļuvusi par stratēģiski svarīgu valsti, jo tai vēsturiski ir cieši sakari rietumos ar Eiropas Savienību, austrumos ar Centrālāziju, ziemeļos ar Krieviju un dienvidos ar Tuvajiem Austrumiem.

Turcija ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika un tās valsts iekārta tika izveidota 1923. gadā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā. Kopš tās dibināšanas Turcija arvien vairāk tuvinās rietumvalstīm, tieši iesaistoties tādās savienībās kā Eiropas Padome (dalībvalsts kopš 1949), NATO (1952), ESAO (1961), EDSO (1973) un Industriālo valstu G20 (1999). Turcija kopš 2005. gada ir uzsākusi oficiālās iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību un ir tās asociatīvā dalībvalsts kopš 1963. gada. Atrodoties šajā statusā, Turcija 1995. gadā panāca muitas savienības izveidošanu ar ES. Tai pat laikā Turcija ir spējusi stiprināt ciešas politiskas, ekonomiskas un industriālās attiecības ar austrumu valstīm, it īpaši ar Tuvajiem Austrumiem, Centrālāziju un Austrumāziju.

Turku valodā valsts nosaukums ir  (IPA: ), kas nozīmē Turcijas Republika.

Nosaukums Türkiye ir dalāms divās daļās. Nosaukuma pirmā daļa Türk no senās turku valodas nozīmē stiprs, savukārt nosaukuma izskaņa -iye ir abstraktais piedēklis arābu valodā, kas norāda uz īpašnieku, turētāju, piederīgumu. Vārds Türk pirmo reizi rakstos lietots orhonu rakstos centrālās Āzijas gokturku cilts nosaukumā (Göktürk), kas burtiskā tulkojumā nozīmē gaisa jeb debess turki.

Vairums valodās, tostarp latviešu valodā, valsts nosaukums ir cēlies no viduslaiku latīņu valodas vārda Turchia, kas pirmo reizi rakstiskajos avotos ir parādījies 1369. gadā. Oficiāli valsts nosaukums ir Turcija tikai no 1921. gada, kad tas tika iekļauts pirmajā Turcijas konstitūcijā.

Vēstures gaitā tjurki dzīvojuši un atstājuši paliekošu iespaidu vairākās Eirāzijas daļās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem vienmēr bija asimilēšanās, pieņemot dažādas atšķirīgās kultūras, kuras tie iekļāvuši savā ietekmes sfērā. Turku politiskā vēsture sākas ar spēcīgās Huņņu impērijas laikiem 5. gadsimtā, kad tās valdnieks Atila paplašināja savas valsts robežas no austrumu Turkestānas un centrālās Āzijas līdz centrālajai un rietumu Eiropai.

Vairākas atsevišķas tjurku ciltis arī vēlāk izveidoja spēcīgas valstis, kas savā starpā karoja un tādēļ nepastāvēja ilgstoši. Viena no varenākajām ciltīm bija oguzu turku atzars – seldžuki, kas 9. gadsimtā atradās Abāsīdu kalifāta nomalē, Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē un pie Arāla jūras kā Jabhu kagans Oguzu konfederācijas sastāvā. 10. gadsimtā seldžuki pārceļoja no savas mītnes zemes centrālajā Āzijā uz Anatolijas austrumiem.

Pēc uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā (1071), turki Anatolijā apmetās uz visiem laikiem un līdz ar to sākās Rumas sultanāta (Lielā Seldžuku impērijas atzara) uzplaukums. Seldžuku valdīšanas laikā bez pašu impērijas pastāvēja arī divas tikpat spēcīgas tjurku valstis: Karahanu valsts un Gaznes valsts, kas vēlāk pievienojās seldžukiem. 1243. gadā seldžukus sakāva Mongoļu impērijas karaspēks un seldžuku valsts sāka atkal sašķelties mazākās ciltīs. Šādu brīdi veiksmīgi izmantoja Osmans I, kura vadītā cilts lika pamatus vēlāk varenajai Osmaņu impērijai.

Osmaņu impērija veiksmīgi uzturēja politiskos sakarus gan ar austrumu, gan ar rietumu kultūrām visā savā 623 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā. 16. un 17. gadsimtā tā bija viena no pasaulē varenākajām politiskajām varām, kas spēja pakļaut austrumu Eiropas spēkus, iekarojot Balkānus un Polijas—Lietuvas ūnijas dienvidu daļu.

Pēc Osmaņu impērijas panīkuma gadiem, impērija 1914. gadā iesaistījās Pirmajā pasaules karā Vācijas impērijas pusē un tika pilnīgi sagrauta. Sabiedrotie jau bija iepriekš izplānojuši sadalīt impēriju savā starpā un pēc kara tika noslēgts Sevras līgums.

Sabiedroto īstenotā Konstantinopoles un Izmiras okupācija uzreiz pēc Pirmā pasaules kara beigām izraisīja Turku nacionālās kustības izveidošanos. Sākās Turcijas neatkarības karš, kura priekšgalā no turku puses bija Mustafa Kemals pašā, kas bija pierādījis savas komandiera spējas Galipoli kaujā. Kara mērķis bija nepieļaut Sevras līguma īstenošanu. Jau 1922. gada 18. septembrī no valsts teritorijas bija padzīti visi ārvalstu spēki un radās jauna Turcijas valsts. 11. novembrī Turcijas Lielā nacionālā asambleja oficiāli likvidēja sultanātu, ar ko tika pielikts punkts Osmaņu impērijas 623 gadu ilgajai pastāvēšanai. Ar 1923. gada Lozannas miera līgumu tika starptautiski atzīta Turcijas Republikas suverenitāte un jaunizveidotā valsts tika atzīta par Osmaņu impērijas mantinieci. Oficiāli republika tika proklamēta jaunajā valsts galvaspilsētā Ankarā, 1923. gada 29. oktobrī.

Par pirmo republikas prezidentu kļuva Mustafa Kemals pašā, kas sāka īstenot plašu reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz bijušās Osmaņu impērijas palieku pamatiem. Saskaņā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam piešķīra goda nosaukumu Ataturks (turku valodā: Atatürk, turku tēvs).

 Otrajā pasaules karā Turcija pievienojās sabiedroto pusē un kļuva par pilntiesīgu ANO locekli. 1947. gadā tika izsludināta ASV prezidenta Trūmana doktrīna, jo Grieķijā bija sākusies komunistu sacelšanās un PSRS pieprasīja Turcijai atbrīvot tās karaspēka vajadzībām Turcijas jūras šaurumus, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru. Ar šo doktrīnu ASV garantēja Turcijas un Grieķijas drošību, kas izvērtās par plašu finansiālo un materiālo atbalstu.

Pēc tam, kad Turcija kopā ar ANO drošības spēkiem bija līdzdarbojusies Korejas karā, tā pievienojās NATO (1952) un kļuva par galveno šķērsli PSRS ekspansijai Vidusjūras reģionā. Pēc grieķu nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojošo turku tiesības. Pēc deviņiem gadiem tika izveidota Ziemeļkipras Turku Republika, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija.

Kad 1945. gadā bija beidzies vienpartijas sistēmas periods, daudzpartiju sistēma ienesa politiskajā dzīvē neskaitāmas nesaskaņas vairāku desmitu gadu garumā un tādēļ periods no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem ievērojams ar vairākām bruņotām sadursmēm starp labējā un kreisā spārna politiskajiem grupējumiem. Nesaskaņas izraisīja vairākus militārus valsts apvērsumus: 1960., 1971., 1980. un 1997. g. 1980. gados sāktā Turcijas ekonomikas liberalizācija ievērojami izmainīja valsts tēlu un radīja ievērojamus izaugsmju un krīžu periodus.

 3:02 pēc vietējā laika Turcijas ziemeļrietumos bija aptuveni 7,4 balles stipra zemestrīce. Zinātnieki šo zemestrīci sauc par Izmitas zemestrīci. Tās ilgums sasniedza 48 sekundes, rezultātā nogalinot aptuveni 45 000 iedzīvotājus un atstājot vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju bez mājām. Šī postošā zemestrīce visvairāk skāra Izmitas pilsētu.

Turcija ir parlamentāra, demokrātiska republika. Kopš valsts dibināšanas 1923. gadā, Turcijā ir nostiprinājušās spēcīgas sekulārisma tradīcijas. Turcijas konstitūcija ir pamats visas valsts tiesību sistēmai un nosaka pamata principus valsts pārvaldei, kā arī ir pamats Turcijas centralizētajai un unitārajai valsts iekārtai.

Valsts galva ir valsts prezidents, kas pilda lielā mērā reprezentatīvas funkcijas. Valsts prezidentu ievēl uz septiņiem gadiem parlaments un prezidentam nav jābūt parlamenta deputātam. Pašreizējais prezidents Redžeps Tajjips Erdogans amatā stājies . Izpildvaru Turcijā īsteno premjers un ministru kabinets (valdība), bet likumdevēja vara pieder Lielajai nacionālajai asamblejai. Tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējas un izpildu varas, bet likumu un valdības rīkojumu atbilstību konstitūcijai izvērtē Konstitucionālā tiesa. Augstākā administratīvo tiesību iestāde ir Valsts padome, bet augstākā tiesu iestāde ir Augstākā apelācijas tiesa.

Premjerministru ievēl Lielā nacionālā asambleja (parlaments) ar uzticības balsojumu par viņa ministru kabinetu un premjerministrs parasti ir lielākās parlamentā pārstāvētās partijas loceklis. Pašreizējais Turcijas premjerministrs ir Ahmets Davutoglu Premjerministram un ministriem nav jābūt parlamenta deputātiem, bet parasti viņi ir arī deputāti, izņemot ekonomikas lietu valsts ministru Kemalu Dervišu, kurš tagad ir ANO Attīstības programmas (UNDP) vadītājs.

Kopš 1933. gada tiesības vēlēt ir abu dzimumu Turcijas pilsoņiem, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. No 2004. gada Turcijā bija 50 reģistrētas politiskās partijas, kas pārstāv gan galēji kreisus uzskatus, gan galēji labus uzskatus. Konstitucionālajai tiesai ir tiesības atņemt partijai finansējumu vai izbeigt tās dabību, ja tā, pēc tiesas ieskatiem, pauž uzskatus, kas ir separātiski vai pretēji sekulārismam.

Parlamentā 550 deputātus ievēl uz četriem gadiem, vispārējās, proporcionālās vēlēšanās no partiju sarakstiem. Vēlēšanas notiek 85 vēlēšanu apgabalos (81 ils un trīs Stambulas apgabali, divi Ankaras un divi Izmiras apgabali). Lai nepieļautu sīkpartejismu un sašķeltību, partijām, lai iekļūtu parlamentā ir jāpārvar vēlēšanās 10% vēlētāju atbalsta barjera. Barjeru pēdējās (2007) vēlēšanās spēja pārvarēt tikai trīs partijas (2002. gadā parlamentā iekļuva tikai divas). Tomēr, tā kā pastāv vēl arī iespēja veidot deputātu apvienības un kļūt par neatkarīgiem deputātiem, šobrīd parlamentā ir septiņas partijas. Arī vispārējās vēlēšanās var piedalīties individuāli kandidāti, bet arī viņiem ir jāpārvar 10% barjera.

Turcija ir dibinātāja ANO (1945), OECD (1961), OSCE (1973) un G-20 (1999).

Saskaņā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi, tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija kļuva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priekštece) un 1963. gadā kļuva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā kļuva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līguma parakstīšana un  oficiāli sākās Turcijas iestāšanās sarunas ar ES.

Tiek uzskatīts, ka ES iestāšanās process ilgs vismaz 15 gadus sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedokļu nesakritību vairākos jautājumos. Nesaskaņu starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepieļaut Grieķijas iecerēto salas aneksiju. Kopš iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas ziemeļos atzīst arī Ziemeļkipras Turku Republiku.

Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors ir arī vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cieši sadarbojušās, lai to nepieļautu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam, ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos. ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.

Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā. Labo attiecību rezultātā ar Azerbaidžānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku–Tbilisi–Džejhana. Tomēr robeža starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta, kopš tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā. Ar Armēniju attiecības ir sarežģītas arī tādēļ, ka Osmaņu impērijas pastāvēšanas pēdējos gados tika īstenota plaša armēņu pārvietošana tālāk no robežas ar Krieviju un tās laikā vairāki tūkstoši gāja bojā. Turcija, būdama Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armēņu genocīds un uzskata, ka armēņu nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaskaņas.

Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS. Diplomātiskās attiecības pēc Latvijas okupācijas tika atjaunotas  un Turcijas vēstniecība Rīgā tika atklāta . Turcija atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO un pēc Latvijas iestāšanās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprīļa līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulēšanu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā. Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklējuši no Turcijas vairāki valsts iestāžu darbinieki, vadītāji, parlamenta locekļi un ministri.

Turcijas bruņotie spēki sastāv no sauszemes spēkiem, jūras spēkiem un no gaisa spēkiem. Turcijas žandarmērija un Turcijas krasta apsardze miera laikā ir pakļautas Iekšlietu ministrijai, bet kara apstākļos to komandē sauszemes un gaisa spēku komandieri.

Turcijas bruņotie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1.043.550 kareivjiem. Katram veselam heteroseksuālam vīriešu dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrieši var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.

Kopš 1950. gada Turcija piedalās ANO un NATO starptautiskajās misijās, ieskaitot miera uzturēšanas misijas Somālijā un bijušās Dienvidslāvijas valstīs, kā arī sniedza atbalstu koalīcijas spēkiem Pirmajā līča karā. Turcijai ir 36.000 liels karaspēks Ziemeļkipras Turku Republikā un atsevišķas vienības Afganistānā. Sākoties Izraēlas-Libānas konfliktam, Turcija piedalās ANO miera uzturēšanas spēku sastāvā ar 700 kareivju lielu sauszemes spēku vienību.

Turcijas ģenerālštāba komandieri ieceļ valsts prezidents, bet par savu darbību viņš atskaitās premjeram. Parlamenta priekšā par valsts drošību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bruņotos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam. Pašreizējais ģenerālštāba komandieris ir ģenerālis Jašars Bujukanits, kas amatu pārņēma no ģenerāļa Hilmi Ēzkēka 2006. gada 26. augustā.

Turcijas bruņotiem spēkiem ir ļoti liela nozīme arī valsts iekšpolitikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu. Pēdējo desmitgažu laikā bruņotie spēki ir ar varu pārtraukuši vairāku valdību darbību, jo ir bijužas pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.

Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Turcijas teritorija administratīvi ir iedalīta 81 ilā (turku valodā: iller, vsk. il), un tie katrs atrodas kādā no septiņiem reģioniem (turku valodā: bölgeler, vsk. bölge). Reģions nav administratīva teritorija, jo tiek lietots tikai statistikas nolūkos. Katrs ils ir iedalīts rajonos (turku valodā: ilçeler, vsk. ilçe) un pavisam ir 923 rajoni.

Parasti ila nosaukums ir tāds pats kā ila galvaspilsētai un šis nosaukums ir arī ap galvaspilsētu esošajam rajonam, izņemot Hatajas ilu (galvaspilsēta Antakja), Kodžaeli ilu (Izmita) un Sakarjas ilu (Adapazari). Pēc iedzīvotāju skaita lielākie ili ir: Stambula (vairāk kā 12 milj.), Ankara (vairāk kā 4,4 milj.), Izmira (vairāk kā 3,7 milj.), Bursa (vairāk kā 2,4 milj.), Adana (varāk kā 2 milj.) un Konja (vairāk kā 1,9 milj.).

Lielākā pilsēta ir pirms republikas proklamēšanas bijusī galvaspilsēta Stambula un tā ir arī valsts finanšu, saimnieciskās darbības un kultūras centrs. Citas ievērojamākās pilsētas ir Izmira, Bursa, Adana, Trabzona, Malatja, Gaziantepe, Erzuruma, Kajseri, Kodžaeli, Konja, Mersina, Eskišehira, Dijarbakira, Antalja un Samsuna. Lielākā daļa Turcijas iedzīvotāju (70,5%) dzīvo pilsētās. Valstī 18 pilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu un 21 pilsētā — 1 milj. līdz 500 tūkstoši. Iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūkstošus 70 Turcijas pilsētās.

Turciju ASV Centrālais izlūkošanas dienests iekļauj attīstīto valstu sarakstā un tā ir OECD un G-20 dibinātāja.

Kopš Turcija ir republika, tās ekonomika ir bijusi daļēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tiešās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ezals. Reformas nodrošināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku. Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999. un 2001. gadā. Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%. Papildus nepieciešamo reformu trūkums, arvien augošais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ļoti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.

Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finanšu ministra Kemala Derviša reformām, tika samazināta inflācija līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija ir padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uzņēmumu tiek privatizēti.

Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādēļ tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu esošo situāciju arī vizuāli.  vecās turku liras (TL) tika aizstātas ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot sešas nulles (1 YTL = 1.000.000 TL). Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%. Ar IKP 5.062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.

Turcijas galvenie tirdzniecības partneri:

Turcija savā labā izmanto arī priekšrocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus. 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus. 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā. Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.

Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms. Plašās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestāšanos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmējušas ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.

 
Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā ir līdzīga taisnstūrim. Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aizņem 783 562 kvadrātkilometrus, no kuriem 755 688 m² atrodas Āzijā (Anatolija), bet 23 764 m² — Eiropā. Tādēļ Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Lielbritānijas teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, ziemeļos — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — ziemeļrietumos atrodas Marmora jūra.

Turcijas Eiropas daļa ziemeļrietumos ir Austrumu Trāķija, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju. Valsts teritoriju Āzijā — Anatoliju (arī Mazāzijas pussala) starp Kēroglu (turku: Köroğlu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura kalniem, veido augsta centrālā ieplaka ar šauriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vanas ezers un Āgri kalns (turku: Ağrı, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5.165 m.

Ģeogrāfiski Turcija ir iedalīta septiņos reģionos: Marmora jūras reģions, Egejas jūras reģions, Melnās jūras reģions, Centrālās Anatolijas reģions, Austrumu Anatolijas reģions, Dienvidaustrumu Anatolijas reģions un Vidusjūras reģions. Anatolijas nelīdzenā ziemeļu daļa, kas stiepjas gar Melno jūru, veido šauru un garu jostu. Tā sastāda aptuveni vienu sesto daļu no Turcijas sauszemes teritorijas. Tālāk uz dienvidiem un austrumiem teritorija veidojas arvien līdzenāka.

Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sarežģītu zemes plātņu kustību rezultāts, kas radies tūkstošiem gadu gaitā. Tādēļ mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plātņu lūzuma vietām, ir izveidojušies Bosfors un Dardaneļi, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas ziemeļos visas valsts garumā ir plātņu lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.

Turcijā valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izplešanos tālāk iekšzemē un tādēļ nodrošina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstākļu pārmaiņas. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpaši spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra šajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu daļā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.

Gadā vidēji nokrišņu daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie reģioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokrišņu daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir decembrī, bet sausākais — jūlijā un augustā.

Ziemeļos ir mērens jūras klimats ar spēcīgiem nokrišņiem. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir mākoņains un lietains. Vidējais nokrišņu daudzums gadā: 1.000 – 2.500 mm.

Pēdējos gados nokrišņu daudzums un vēja stiprums ir palielinājies un ir izraisījis plūdus un zemes nogruvumus. Tiek apdraudētas neskaitāmās mājiņas, kas celtas stāvajās nogāzēs.

Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīriešiem 95,3%, sievietēm 79,6%). Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ļoti svarīgas ir feodālās tradīcijas.

Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkurš, kas „saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piederošais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, adigi, zazi, čigāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saskaņā ar Lozannas līgumu) — grieķi, armēņi un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir atšķirīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dienvidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements. Minoritātes, izņemot oficiālās, nebauda kādas īpašas privilēģijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ļoti emocionāla pieskaņa, šo minoritāšu kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv atšķirības, saskaņā ar dažādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reliģisko piederību.

Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un tika izveidotas lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamērķis daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārceļas liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā viņi varēs iekļūt Eiropā.

Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pašu iemeslu dēļ, kāds minēts augstāk par reliģiju un tautību. Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī dažos citos dialektos un arābu, bosniešu, zazu, čerkesu un kurdu valodās.

Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulmaņiem, no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulmaņiem pieder šiītu alevītu virzienam. Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reliģisko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı) un tai pakļautas visas mošejas un reliģiskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristieši (galvenokārt grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie un sīriešu pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.

Turcijā ir ļoti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reliģiju, tā pastāvīgi uzrauga reliģisko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reliģiju un reliģiskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reliģiskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risināšanā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reliģisko skolu darbība. Nevienai partijai nav atļauts atbalstīt kādu konkrētu reliģiju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevišķas konservatīvas partijas cenšas to darīt. Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hidžabu (lakatu) un citus ticību apliecinošus vai reliģijai raksturīgus apģērbus vai to elementus. Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas Šahinas prasībā pret Turciju.

Turcijā ir ļoti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osmaņu (grieķu-romiešu un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osmaņu impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. Šāds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām. Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reliģiskās Osmaņu impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reliģija, radušās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzekļus ieguldīja lietišķajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteikšanā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstākļi, turku kultūra ir „modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepieciešamību saglabāt tradicionālās reliģiskās un vēsturiskās vērtības.

Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs dažādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri dažādi mūzikas žanru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas žanru veidošanās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropiešu tradīciju apvienojums, kas radās Osmaņu impērijas un islāma saskarē ar Eiropu. Osmaņu impērijas pastāvēšanas laikā turku literatūru ietekmēja persiešu un arābu literatūra, bet impērijas pastāvēšanas pēdējos gados izteiktāka kļuva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums dažkārt tiek arī īpaši dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā „kultūru sadursmes un saplūšanas jaunie simboli”.

Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā esošie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantiešu arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabājušies daudzi osmaņu arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās bijušās Osmaņu impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kopš 18. gs. stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mošeja un Dolmabahčes pils.

Turcijā populārākais sporta veids ir futbols. Slaveni Turcijas futbola klubi ir Stambulas Galatasaray, Stambulas Fenerbahçe un Stambulas Beşiktaş. 2000. gadā Galatasaray klubs, izcīnot UEFA kausu un Superkausu, nostiprināja savas pozīcijas kā ievērojams Eiropas futbola klubs. Divus gadus vēlāk 2002. gada Pasaules kausa finālturnīrā Turcijas futbola izlase ieguva trešo vietu, savukārt 2008. gada Eiropas čempionātā izlase iekļuva pusfinālā, kur piekāpās Vācijas futbola izlasei. Ataturka Olimpiskajā stadionā Stambulā notika 2005. gada UEFA Čempionu līgas fināls, bet Šikri Saradžoglu stadionā Stambulā notika 2009. gada UEFA kausa fināls.

Citi ļoti populāri sporta veidi ir basketbols un volejbols. Turcijā notika 2001. gada Eiropas čempionāts basketbolā un 2010. gada Pasaules čempionāts basketbolā. Vīriešu basketbola izlase ierindojās otrajā vietā 2001. gada Eiropas čempionāts basketbolā un sasniedza ceturdaļfinālu 2006. gada Pasaules čempionāts basketbolā; turpretim Stambulas Anadolu Efes ieguva Korača kausu 1996. gadā, ierindojās otrajā vietā Saportas kausa izcīņā 1993. gadā un aizkļuva līdz Final Four Eirolīgā un Suprolīgā 2000. un 2001. gadā. Turku basketbolisti tādi kā Mehmets Okurs un Hidajets Turkoglu ir arī bijuši sekmīgi NBA. Sieviešu volejbola komandas, proti Stambulas Eczacıbaşı Zentiva un Stambulas VakıfBank Güneş Sigorta, ir ieguvušas vairākus Eiropas čempionātu titulus un medaļas.

Kopš osmaņu laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cīņa eļļā (turku: Yağlı güreş). Edirnē notiek gadskārtējais Kirkpinar cīņas eļļā turnīrs kopš 1361. gada. Starptautiskie cīkstēšanās stili, ko reglamentē FILA, piemēram, brīvā stila cīņa un klasiskā cīņa arī ir populāri, ar daudziem Eiropas, Pasaules un Olimpisko spēļu čempionātu tituliem, kurus ieguvuši turku cīkstoņi gan individuāli, gan kā valsts komanda. Vēl viens nozīmīgs sporta veids, kurā turki ir starptautiski veiksmīgi ir svarcelšana; kā turku svarcēlāji, gan vīrieši, gan sievietes, ir lauzuši daudzus pasaules rekordus un ieguvuši vairākus Eiropas, Pasaules un Olimpisko spēļu čempionāta titulus. Naims Sulejmanoglu un Halils Mutlu ir sasniegušas leģendāro statusu kā vieni no nedaudzajiem svarcēlājiem, kuri ir ieguvuši trīs zelta medaļas trīs Olimpiskajās spēlēs.

Motoru sports ir kļuvis populārs pēdējā laikā, īpaši ņemot vērā to, ka Turcijas rallijs tika iekļauts FIA Pasaules rallija čempionātā kalendārā 2003. gadā, un Turcijas Grand Prix iekļaušana Formula 1 sacīkšu kalendārā 2005. gadā. Citi svarīgi gadskārtēji motoru sporta pasākumi, kas notiek Stambulas trasē ir MotoGP Turcijas Grand Prix, FIA Pasaules salonautomobiļu čempionāts, GP2 sēriāls un Lemānas sēriāls. Laiku pa laikam Stambulā un Antaljā arī notiek F1 motorkuteru sacīkstes čempionāta Turcijas posms; savukārt Red Bull gaisa sacīkšu pasaules seriāla Turcijas posms, gaisa sacīkšu turnīrs, kas notiek Zelta ragā Stambulā. Sērfošana, snovbords, skeitbords, planēšana un citi ekstrēmi sporta veidi ar katru gadu kļūst aizvien populārāki.




#Article 165: Tunisija (329 words)


Tunisija ( , amazigā: ), oficiāli Tunisijas Republika ( ), ir valsts Vidusjūras piekrastē, pēc teritorijas platības, mazākā Ziemeļāfrikas valsts. Robežojas ar Alžīriju un Lībiju. Valsts ziemeļu daļu aizņem Atlasa kalni, dienviddaļā Sahāras tuksnesis. Lielākoties Tunisijas teritoriju aizņēmusī romiešu Āfrikas province devusi nosaukumu visam Āfrikas kontinentam.

Atlasa kalni aizņem lielāko Tunisijas teritorijas daļu. Teritoriju klāj biezs nogulumiežu slānis, jo šī teritorija senatnē atradās zem jūras ūdeņiem. Valsts dienvidu un dienvidaustrumu daļā atrodas Sahāras tuksnesis un tā ir mazapdzīvota. Nabadzīgo nokrišņu dēļ, Tunisijā nav lielu upju un daudzas no tām periodiski izžūst. Atlasa kalnos tās tek caur kanjoniem. Lielākais ezers valstī ir Džerīda sālsezers. To var uzskatīt par lagūnas tipa ezeru, jo pirms vairākiem miljoniem gadu, tas atdalījās no Vidusjūras un izžuva. Tunisijā ir arī daudz citu nelielu sālsezeru.

Valsts atrodas robežā starp subtropu un tropu joslām. Vidējā gaisa temperatūra janvārī sasniedz no +10oC līdz +15oC, bet jūlijā no +26oC līdz +28oC. Sahāras tuksnesī vasaras karstākajos mēnešos temperatūra mēdz sasniegt +50oC. Dažreiz ziemā temperatūra ir noslīdējusi zem 0oC.

Vidējais nokrišņu daudzums Tunisijā ir 200 - 250 mm gadā. Vissausākās ir vasaras, bet ar nokrišņiem bagātākas - ziemas, kad valstī ieplūst mēreno joslu gaisa masas no ziemeļiem.

Tunisijā ir 10 miljoni iedzīvotāju, no kuriem aptuveni 98% - arābu izcelsmes. Tunisieši galvenokārt ir musulmaņi, taču ir arī neliels jūdaistu un kristiešu īpatsvars. Pamatiedzīvotāji berberi palikuši mazākumā un pārsvarā dzīvo valsts dienvidos.
Tunisiešu sabiedrība ir jauna: vidējais vecums — 26 gadi, bet aptuveni ceturtdaļai iedzīvotāju ir mazāk nekā 15 gadu. 20.gadsimta 60.gados Tunisijā ieviesa ģimenes plānošanu, samazinājās dzimstība, un dzīves modulis kopš tā laika palēnām ir mainījies. Sievietes tagad var iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un valsts darbā. Ģimenes pamet lauku ciemus un pārceļas uz pilsētām. Tunisijā ir mūsdienīga un ļoti attīstīta izglītības sistēma. Pamatizglītība ir obligāta, un skolās lielu uzmanību velta svešvalodu apguvei. Aptuveni trīs ceturtdaļas iedzīvotāju ir ieguvuši izglītību.

Tunisijas teritorijā esošās seno civilizāciju apmetņu vietas un smilšu pludmaļu kūrortus 2002. gadā apmeklēja 5,1 milj. tūristu.

Tunisijas teritorijā atrodas 8 Pasaules mantojuma objekti:




#Article 166: Tonga (117 words)


Tonga (, ), oficiāli Tongas Karaliste (Puleʻanga Fakatuʻi ʻo Tonga, Kingdom of Tonga), ir valsts Klusā okeāna vidusdaļā tāda paša nosaukuma arhipelāgā, kas sastāv no 177 salām, no kurām 96 ir apdzīvotas. Tonga ir vienīgā Okeānijas monarhija un vienīgā Okeānijas teritorija, kas nekad nav bijusi pilnībā kolonizēta. Sauszemes robežas ar citām valstīm nav, bet teritoriālie ūdeņi ziemeļos robežojas ar Samoa, austrumos ar Niue, bet rietumos ar Fidži teritoriālajiem ūdeņiem. Tongas platība ir 748 km², iedzīvotāju skaits 2011. gadā bija aptuveni 103 tūkstoši. Valsts galvaspilsēta ir Nukualofa.

Tongas saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju kapitālieguldījumiem un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 27,9% no IKP, šis rādītājs bija ceturtais augstākais no visām valstīm.




#Article 167: Togo (595 words)


Togo (), oficiāli Togo Republika (), ir vāji attīstīta daudznacionāla valsts Āfrikas ziemeļrietumos. Rietumos tā robežojas ar Ganu, ziemeļos ar Burkinafaso, austrumos ar Beninu. Dienvidos Togo krastus apskalo Gvinejas līcis. Lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Lome. Togo ir apmēram 57 000 kvadrātkilometru liela, līdz ar to tā ir viena no mazākajām valstīm Āfrikā. 2017. gadā to apdzīvoja gandrīz 8 miljoni iedzīvotāju.

Togo ir viena no ANO, Āfrikas savienības un Frankofonijas loceklēm. Togo galvenās eksportpreces ir kafija, kakao, kokvilna, kā arī fosfors.

Pirmie eiropieši Togo ieradās ap 15. gadsimtu. Līdz tam laikam mūsdienu Togo teritorijā mājoja trīs etniskās grupas – eve, mina un gini. 16. gadsimtā Togo ieradās portugāļi un eiropieši, kas aizvien vairāk sāka apgūt piekrasti, izveidojot vergu tirdzniecības bāzi, kuras dēļ Togo ieguva nosaukumu „Vergu krasts”.

Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gadā Togolandē iebruka britu un franču karavīri un pēc kara Togolande, saskaņā ar Tautu Savienības mandātu, tika sadalīta starp šīm divām valstīm. Pēc Otrā pasaules kara šīs stāvoklis nemainījās. 1956. gadā Britu Togolande nobalsoja par pievienošanos Ganai, bet franču daļa kā Togo Republika pasludināja neatkarību 1960. gada 27. aprīlī.

Silvanuss Olimpio kļuva par valsts pirmo prezidentu. Olimpio tika nogalināts 1963. gada 13. janvārī, kad armija veica valsts apvērsumu. Armija par prezidentu iecēla Nikolasu Grunicki, kurš palika amatā līdz 1967. gadam, kad notika vēl viens valsts apvērsums. To veica Etjēns Ejadīma (no 1974. gada - Gnasingbe Ejadēma), kurš kļuva par nākamo prezidentu. Viņš izveidoja vienas partijas valsti ar Togo Tautas apvienību (TTA) kā vienīgo atļauto partiju valstī. 1991. gadā tika atļautas citas partijas. Prezidenta amatā viņš palika līdz savai nāvei 2005. gada 5. februārī. Savas nāves brīdī, viņš bija visilgāk valdošais valsts vadītājs Āfrikā, būdams pie varas 38 gadus. Tajā pašā dienā armijas vadītājs iecēla viņa dēlu Foru Gnasingbi par jauno valsts prezidentu. Šis lēmums izraisīja lielu sašutumu. Āfrikas Savienība, Rietumāfrikas valstu ekonomiskā savienība un citas starptautiskās organizācijas nosodīja šo lēmumu un pieprasīja jaunu vēlēšanu rīkošanu. Gnasingbe solīja, ka vēlēšanas tiks rīkotas 60 dienu laikā, bet līdz tam brīdim viņš paliks prezidenta amatā. 2005. gada 25. februārī vadošā partija nominēja Gnasingbi prezidenta amatam. Neilgi pēc tam, viņš paziņoja, ka atkāpjas no prezidenta amata līdz vēlēšanu beigām. Vēlēšanas notika 24. aprīlī un Gnasingbe tika oficiāli ievēlēts par valsts jauno prezidentu. TTA tika likvidēta 2012. gadā. Tā tika aizstāta ar Republikas Savienības partiju, paturot valdošās partijas lomu. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2010. un 2015. gada vēlēšanās. 

Togo ir šaura un maza valsts Āfrikas rietumos, kuras ziemeļos plešas savannas, taču valsts centrālajā daļā dominē kalni. Togo dienvidos plešas plato, kas piekrastē pārtop līdzenumā ar plašām lagūnām un purviem. Centrālajā daļā atrodas arī valsts augstākā virsotne – Agū kalns, kura augstums sasniedz 986 metrus virs jūras līmeņa.

Togo ir sadalīta piecos reģionos, kuri tālāk sadalās 30 prefektūrās un vienā komūnā.

Togo valda tropu klimats ar vidējo gaisa temperatūru 27 °C un 30 °C – ziemeļu reģionos. Kopumā klimats šeit ir sauss un savannām raksturīgs. Valsts dienvidos ir pat divas lietus sezonas, lai arī vidējas gada nokrišņu daudzums nav sevišķi liels.

Pēc tautas skaitīšanas datiem 2010. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 6 191 155, novērtētais iedzīvotāju daudzums 2017. gadā - 7 965 055. Summārais dzimstības koeficients bija 4,8. 

Kopumā Togo dzīvo vairāk kā 45 etniskās grupas. Lielākā no tām ir pārsvarā valsts dienvidos dzīvojošie eve, kuri no kopējā iedzīvotāju skaita sastāda 32% un ir 21% no dienvidu piekrastes iedzīvotājiem. Kabje ar 22%. kvači ar 14% un gurma galvenokārt dzīvo valsts ziemeļos, temi – centrālajā daļā.

Oficiālā valoda Togo ir franču valoda.

Lielākā daļa no iedzīvotājiem jeb 51% pieder pie vietējo tradicionālo reliģiju sekotājiem. 29% ir kristieši, bet 20% ir musulmaņi.




#Article 168: Tanzānija (621 words)


Tanzānija, oficiāli Tanzānijas Apvienotā Republika, ir valsts Āfrikas austrumu krastā uz dienvidiem no ekvatora. Robežojas ar Keniju un Ugandu ziemeļos, ar Mozambiku, Malāviju un Zambiju dienvidos un ar Kongo DR, Burundi un Ruandu rietumos. Austrumu daļā apskalo Indijas okeāns. Kopš 1996. gada Tanzānijas galvaspilsēta ir Dodoma, bet vēstuiskā galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Dāresalāma, kurā joprojām ir saglabājušās daudzas centralizētās valsts iestādes un ārzemju vēstniecības. Iedzīvotāju skaits 2012. gadā sasniedza 45 miljonus.

Tanganjika bija Vācijas impērijas kolonija no 1880. gada līdz 1919. gadam, kad tā nonāca Apvienotās Karalistes pārraudzībā. 1961. gadā tā kļuva par neatkarīgu valsti. Tanzānija savu pašreizējo nosaukumu ieguvusi 1964. gada 24. aprīlī, apvienojoties Tanganjikai un Zanzibārai.

Tanzānijā ir atrastas vienas no senākajām cilvēku apmetnēm pasaulē. Olduvai aiza valsts ziemeļos pat tiek dēvēta par cilvēces šūpuli. Iespējams, vieni no pirmajiem iedzīvotājiem šeit bija Khoisan klejotāju cilts. Apmēram pirms 2000 gadu teritorijā migrāciju rezultātā ieradās bantu ciltis.

Mūsu ēras sākumā Tanzānijas piekrastē ieradās un apmetnes dibināja persiešu un arābu tirgotāji.

Tanzānija ir dibināta 1964. gadā, izveidojoties Tanganjikas un Zanzibaras savienībai ar Pembas un Mafijas salām. Līdz tam Tanganjikā valdīja vācieši, bet no 1922. gada varu pārņēma angļi. 1961. gadā Tanzānija ieguva neatkarību. Zanzibarā 1964. gadā notika valsts apvērsums, gāžot sultānu.

Tanzānija ir liela valsts Āfrikas austrumu daļā uz dienvidiem no ekvatora. Tās kopējā platība ir 945 203 kvadrātkilometri, padarot to par 31. lielāko valsti pasaulē pēc platības.

Gar piekrasti plešas neliels līdzenums, taču teritorijas lielāko daļu aizņem plato, kas atrodas 1290 metrus virs jūras līmeņa. Nelielas kalnu grēdas atrodas valsts ziemeļrietumos un dienvidrietumos, bet uz valsts ziemeļaustrumu robežas atrodas augstākais Āfrikas punkts — Kilimandžāro, kura augstums sasniedz 5895 metrus virs jūras līmeņa.

Tanzānijas teritoriju šķērso Lielā Rifta ieleja. Trīs lielākie Āfrikas kontinenta ezeri atrodas valsts robežās un daļēji Tanzānijas teritorijā: Tanganjikas ezers Tanzānijas rietumos, Viktorijas ezers ziemeļrietumos, Ņasas ezers dienvidrietumos.

Tanzānijai pieder Zanzibāras lielākā koraļļu sala pie Āfrikas krastiem un Pembas sala. Cauri Tanzānijai plūst vairākas lielas upes. Valsts centrālajā daļā ir Ruaha, rietumos no Viktorijas ezera iztek Kagera, dienvidos Ruvuma, bet austrumu piekrastē Rufidži.

Tanzānijā valdošais ir ekvatoriālais musonu klimats. Piekrastes teritorijās parasti ir karsts un mitrs, bet pludmalēs okeāna gaiss atsvaidzina. Daudzas piekrastes pilsētas iesākumā ir tapušas kā ostas pilsētas, no kurienes tika transportētas dažādas preces pāri Indijas okeānam. Iekšzemes pilsētas bija svarīgas atpūtas vietas tirdzniecības karavānām, kas devās uz centrālo Āfriku vai Viktorijas ezeru, kā arī atgriežoties Āfrikas austrumu piekrastē. Ziemeļu augstienē daudzos mazos ciematiņus veidoja vācieši, kas izmantoja šīs vietas kā koloniālās administrācijas centrus.

Tanzānijā galvenokārt ir divas lietus sezonas — ilgie lietus periodi no vēla marta līdz jūnijam un īsie lietus periodi no novembra līdz janvārim. Pirmie izpaužas spēcīgās lietusgāzēs, ko bieži vēl papildina postošas vētras, bet īsie lietus periodi parasti ir daudz mierīgāki. Nokrišņu daudzums 500 — 1500 mm gadā. Ilgstošu lietavu periodā uz Tanzāniju nav ieteicams doties, mitrums kopā ar augsto gaisa temperatūru rada eiropiešiem diskomforta sajūtu. Tāpat šai laika periodā paaugstinās risks saslimt ar malāriju un gremošana trakta infekciju slimībām. No 1. aprīļa līdz 30. jūnijam slēgta medību sezona, bet dienvidu reģionos lietus no februāra līdz martam tā izskalo augsni, ka ceļi kļūst neizbraucami.

Vidēji dienas temperatūra ir 30 °C. Karstākais laiks gadā ir no decembra līdz martam, pirms lielās lietus sezonas sākšanās. Sausā sezona Tanzānijā sākas jūnijā un beidzas septembrī. Periodā no janvāra līdz martam ir ļoti karsts laiks. Augstākā gaisa temperatūra 25 — 27 grādi, vēsākā 12 — 15 grādi. Vēsākie mēneši ir jūnijs, jūlijs un augusts, kad laiks bieži vien ir apmācies.

Tanzānija ir sadalīta 26 administratīvajos reģionos jeb 21 rajonos kontinentālajā daļā un 4 rajonos uz salām. Galvaspilsētas pārcelšana no Dāresalāmas uz Dodomu tika veikta, lai novirzītu naudas plūsmu dziļāk valsts iekšzemē. Lai gan oficiālā galvaspilsēta ir Dodoma, Dāresalāma saglabājusi daudzas centralizētās funkcijas. Lielākās pilsētas ir Tabora, Šinjanga, Aruša, Moši, Mvanza, Morogoro, Mbeja, Airanga.




#Article 169: Taizeme (144 words)


Taizemes Karaliste ir valsts Āzijas dienvidos. Tā robežojas ar Laosu un Kambodžu austrumos, Taizemes līci un Malaiziju dienvidos, Andamanu jūru un Mjanmu rietumos.

Taizeme atrodas Indoķīnas pussalā, tās galvaspilsēta Bangkoka ir viena no lielākajām pilsētām Dienvidaustrumu Āzijā. Izplatīta reliģija Taizemē ir budisms. Musonu vēji no okeāna vasarā atnes daudz nokrišņu. Piemērotais klimats un augsne ļauj audzēt un eksportēt daudz rīsu. Taizemē ir attīstīta tūrisma industrija.

Taizeme tika izveidota 13. gadsimtā. Taizemes karaliste ir saglabājusi savu neatkarību gandrīz visu pastāvēšanas laiku. Līdz 1949. gada 11. maijam šo valsti sauca par Siāmu.

Lielākā daļa iedzīvotāju ir taji (tajieši), kuru tradicionālā kultūra veidojusies stiprā indiešu kultūras iespaidā. Budas dzimšanas diena valstī ir brīvdiena. Lielākā minoritāte valstī ir ķīnieši, mazāk ir Malaizijas musulmaņi (malaji), Kambodžas khmeri un vjetnamieši. Kalnos ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā mitinās apmēram 650 000 vietējo cilšu pārstāvju, kas runā savā valodā un piekopj savdabīgu kultūru.




#Article 170: Tadžikistāna (430 words)


Tadžikistānas Republika (Ҷумҳурии Тоҷикистон) ir vidēji attīstīta valsts Vidusāzijā bez pieejas pie jūras. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Uzbekistānu, ziemeļos ar Kirgizstānu, austrumos ar Ķīnu, bet dienvidos ar Afganistānu. Tadžikistānai ir 430 km robeža ar Ķīnu, 870 km ar Kirgizstānu, 1161 km ar Uzbekistānu, 1331 km ar Afganistānu. Kalni aizņem 93% valsts teritorijas un vairāk nekā puse valsts atrodas vairāk nekā 3000 metrus virs jūras līmeņa. Tadžikistānā ir vairāk nekā 1300 ezeri un tai ir Centrālāzijas lielākās ūdens rezerves. Nabadzīgākā no bijušajām PSRS republikām, tāpēc, ka tur no 1992. līdz 1997. gadam norisinājās pilsoņu karš.
Tadžiki veido 79% no kopējā iedzīvotāju skaita. Lielākās minoritātes ir uzbeki (15%), krievi (1%), kirgīzi (1%) u.c.

Kopš 550. gada p.m.ē. Tadžikistāna pilnīgi vai daļēji ietilpa dažādu valstu sastāvā. Tās senākā vēsture ir cieši saistīta ar Irānas un Afganistānas vēsturi. Senākie iedzīvotāji saki un sarmati runājuši skitu valodās un vēl pirms 1000. gada p.m.ē. izceļoja uz Senās Persijas un Senās Indijas teritorijām. 
Mūsdienu tadžiku vēsturnieki raksta, ka indoāriešu valodās runājošie zemes pirmiedzīvotāji savu zemi dēvējuši par āriešu valsti (Aryānam vaedža), Ahemenīdu impērijas laikā par Aryānam Xšaθram.

 
Pēc Augusta puča Tadžikistāna 1991. gadā pasludināja neatkarību. Novembrī bijušo komunistiskās partijas vadītāju Rahmonu Nabijevu ievēlēja par valsts prezidentu. 

Tadžikistānas administratīvais iedalījums veidojas no dažādu pakāpju administratīvajām vienībā. Daļa valsts teritorijas ir nodalīta pirmās pakāpes administratīvajās vienībās — viens autonomais vilojats (Kalnu Badahšāna) un divi vilojati (Hatlona un Sugda), kā arī valsts galvaspilsēta Dušanbe. Otrās pakāpes administratīvajās vienībās — rajonos (nohijās, ноҳия) un apgabala pakļautības pilsētās (шаҳр) — iedalās kā vilojati, tā arī vilojatos neiekļautā teritorija — republikas pakļautības rajoni. Trešās pakāpes administratīvā iedalījuma vienības ir pilsētas (шаҳр), ciemati (шаҳрак) un lauku kopienas (ҷамоати деҳот).

Tadžikistānas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 41,1% no IKP, šis rādītājs bija augstākais no visām valstīm.

Vēsturiski tadžikiem ir kopīga izcelsme ar persiešiem, abas divas pieder pie irāņu tautām. Tadžiku valoda ir dzimtā valoda 80 procentiem Tadžikistānas iedzīvotāju. Mūsdienu Tadžikistānas galvenie urbānie centri ir galvaspilsēta Dušanbe, kā arī Hudžanda, Keloba, Pendžikenta un Istaravšana.

Valsts dienvidaustrumos, Afganistānas un Ķīnas pierobežā, Kalnu Badahšanas autonomā vilojatā dzīvo pamiriešu tautas, kas lingvistiski un kulturāli atšķiras no pārējiem tadžikiem. Atšķirībā no pārējiem Tadžikistānas iedzīvotājiem, kas pamatā ir sunnīti, pamirieši pieder pie ismailītu musulmaņu sektas. Pamiri runā vairākās austrumirāņu valodās. Ierobežoti Pamira kalnu augstākajās daļās, tie ir saglabājuši vairāk seno kultūras tradīciju, kā pārējie tadžiki.

Ziemeļu Tadžikistānas kalnu apgabalos dzīvo jagnobieši, kuru skaits ir aptuveni 25 tūkstoši, ko ir ievērojami samazinājušas piespiedu pārvietošanas 20. gadsimtā. Viņi runā jagnobiežu valodā, kas ir vienīgā dzīvā senās sogdiešu valodas pēctece.




#Article 171: Šveice (1029 words)


Šveice (, , , ), oficiāli Šveices Konfederācija (, saīsinājumā CH), ir federāla valsts Rietumeiropā, kuru veido 26 kantoni. Šveicei juridiski nav galvaspilsētas, lai gan faktiski tā ir Berne, kur atrodas vairums valsts iestāžu. Šveicei nav robežas ar jūru; ziemeļos tā robežojas ar Vāciju, austrumos ar Lihtenšteinu un Austriju, dienvidos ar Itāliju, bet rietumos robežojas ar Franciju.

Šveice atrodas starp Alpu un Juras kalniem; tās kopējā platība ir 41 284 km². Šveicē dzīvo aptuveni 8 miljoni iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir apmetušies valsts centrālajā daļā. Šeit atrodas arī lielākās valsts pilsētas. No šīm pilsētām ļoti nozīmīgas ne tikai Šveicē, bet arī visā pasaulē ir Ženēva un Cīrihe. Pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku Šveice ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Cīrihe un Ženēva attiecīgi ir novērtētas kā pilsētas ar otro un trešo augstāko dzīves kvalitāti pasaulē.

Kopš 1815. gada Šveice ir neitrāla valsts un nav iesaistījusies karos, kas norisinājušies Eiropā. Šajā valstī atrodas vairāku starptautisku organizāciju galvenās mītnes, piemēram, Sarkanā Krusta galvenā mītne. Valsts daudzējādā ziņā ir vienota un, apzinot savus nelielos resursus, radījusi plaukstošu saimniecību. Šveice ir kļuvusi par svarīgu finanšu centru.

Šveice ir daudzvalodīga valsts, tajā ir četras oficiālās valodas: vācu, franču, itāļu un retoromāņu. Par valstiskās neatkarības sākumu ir uzskatāms 1291. gads, kad Šveice izveidojās, apvienojoties vairākām zemēm un veidojot kantonus. Par Konfederāciju tā kļuva 1848. gadā, kad tika izstrādāta Šveices konstitūcija. Šveicē vidējais iedzīvotāju mūža ilgums ir 79 gadi. Valsts oficiālā naudas vienība ir Šveices franks.

Valsts nosaukums Šveice ir cēlies no Švīces kantona nosaukuma, kas atrodas valsts vidienē. Švīce bija viens no kantoniem, kas 1291. gadā parakstīja Federatīvo hartu, un dibināja Seno Šveices Konfederāciju. Savukārt Švīces kantona nosaukums ir datēts ar 972. gadu. Tā izcelsme tiek saistīta ar senaugšvācu vārdu Suittes, kas nozīmē sadedzināt. Šads nosaukums visticamāk ir saistīts ar mežu izdedzināšanu, kur pēc tam cēla mājas. Visu valsti pakāpeniski par Šveici sāka saukt tikai pēc Švābu kara, kas norisinājās 1499. gadā.

Valsts antīkais nosaukums ir Helvētija (), kas cēlies no ķeltu cilts helvētu nosaukuma, kuri dzīvoja mūsdienu Šveices teritorijā, pirms to iekaroja romieši. Rakstiskajos avotos šī cilts pirmo reizi pieminēta ap 300. gadu p.m.ē. Balstoties tieši uz šo agrīno nosaukumu, Šveices oficiālais nosaukums arī mūsdienās latīņu valodā ir Confoederatio Helvetica, un tieši tāpēc tās starptautiskais ISO kods ir latīņu nosaukuma pirmie burti CH.

Senākās zināmās ciltis, kas dzīvoja Šveices teritorijā, ir no Hallštates un Latenes kultūrām. Starp citu, Latenes kultūras nosaukums ir cēlies no Latenes (La Tène) arheoloģisko izrakumu vietas, kas atrodas netālu no Neišateles ezera. 58. gadā p.m.ē. Jūlija Cēzara vadītā armija sakāva helvētus kaujā pie Bibraktas. 15. gadā p.m.ē. Tibērijs, kas vēlāk kļuva par Romas imperatoru, un Nērons Klaudijs Drūzs (Nero Claudius Drusus) iekaroja Alpus un pievienoja šo teritoriju Romas impērijai kā Rētijas provinci.  

Šveices platība ir 41 290 km², iedzīvotāju skaits ap 8,57 miljoni, apdzīvotības blīvums ir 198 cilvēki uz kvadrātkilometru. Tā kā Šveicei nav tiešas pieejas jūrai un ir salīdzinoši maz dabas resursu, tai ir bijis jāuztur labas attiecības ar savām kaimiņvalstīm un jāattīstās specifiskās saimniecības nozarēs. Šveice robežojas ar Vāciju, Lihtenšteinu, Franciju, Austriju un Itāliju.

Šveici var iedalīt trīs ģeogrāfiskos reģionos — Šveices Alpos, Šveices plakankalnē un Juras kalnos. Alpi atrodas valsts centrālajā daļā un dienvidos. Augstākā virsotne Šveicē ir Difūra smaile (4634 m v.j.l.) valsts dienvidos uz robežas ar Itāliju. Alpos ir neskaitāmi daudz ieleju ar šļūdoņiem un ūdenskritumiem. Šveice ir bagāta ar ezeriem, daudzos kalnu ieskautajos, gleznainajos ezeros sākas upes. Cauri lielākajam Šveices ezeram Ženēvas ezeram tek Rona. Citi lielākie ezeri ir Bodenezers, Neišateles ezers, Frīvaldšteterezers, Cīrihes ezers. Šveicē atrodas arī Reinas, Āres, Innas un Tičīno iztekas.

Apdzīvotākā Šveices daļa ir vidiene - tā ir kalnaina, bet daudz līdzenāka par Alpiem un Juru. Tur ir daudz mežu un pļavu, šeit ir auglīgas upju ielejas, kuras izmanto augļu koku un vīnogulāju audzēšanai. Dominējošā lauksaimniecības nozare ir piena lopkopība. Siltajos mēnešos liellopi, aitas un kazas ganās augstkalnu pļavās, bet ziemā viņus nodzen zemāk ielejās. Pienu izmanto dažādu siera šķirņu ražošanai, viens no pazīstamajiem Šveices sieriem ir Ementāles siers.

Klimats Šveicē visumā ir mērens. Vasaras parasti ir siltas un mitras, periodiski līst. Ziemas kalnos ir bagātas ar sniegu, bet ļoti saulainas. Zemāk ziemās ir mākoņains, drēgns un mikls. Vissausākais laiks parasti ir rudenī.

Šveice iedalās 26 kantonos.

Šveices iedzīvotāju sadalījums pēc lietotās valodas

Šveicieši pasaulē tiek uzskatīti par punktuāliem un likumpaklausīgiem.

Šveiciešu kulinārija plašāk pazīstama ar šokolādi un sieru.

Šveicē ir ļoti populāri ziemas sporta veidi. Ļoti daudz šveicieši nodarbojas ar slēpošanu un alpīnismu. Arī salīdzinoši daudz tūristi no visas pasaules dodas uz Šveices Alpiem nodarboties gan ar kalnu slēpošanu, gan ar alpīnismu, jo kalnus regulāri klāj sniega kārta. Valsts ir organizējusi vairākus ziemas sporta veidu pasaules čempionātus un citas pasaules mēroga sacensības. 1928. un 1948. gadā Šveices pilsētā Sanktmoricā notika ziemas olimpiskās spēles. Katru gadu nozīmīgas sacensības tramplīnlēkšanā norisinās Engelbergā.

Tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, arī Šveicē iemīļots sporta veids ir futbols. Šveices futbola izlase pēdējā desmitgadē regulāri piedalās FIFA Pasaules kausa izcīņā un Eiropas čempionāta finālturnīros. Par futbolu valstī atbild Šveices Futbola asociācija. Futbols popularitāti ieguva 1920. gados, bet kulmināciju sasniedza, kad Šveicē tika organizēts 1954. gada FIFA Pasaules kauss. Pēc šī kausa sekoja vairāku gadu stagnācijas periods (Šveice nekvalificējās Pasaules kausam no 1970. līdz 1990. gadam). Pēc tam, kad Šveices futbola izlase veiksmīgi bija startējusi 1994. gada FIFA Pasaules kausā, valstī atkal pieauga šī sporta veida popularitāte. Šveice ir piedalījusies astoņos Pasaules kausa finālturnīros, un augstākais sasniegums ir bijis iekļūšana ceturtdaļfinālā. Šveice kopā ar Austriju organizēja 2008. gada Eiropas čempionātu. Eiropas čempionātu finālturnīros Šveices futbola izlase ir startējusi trīs reizes, un vēl nevienu reizi nav tikusi ārā no grupu turnīra. Valsts futbola klubu čempions tiek noskaidrots Šveices Superlīgā.

Ļoti daudz šveicieši fano arī par hokeju un ir kāda no 12 A līgas hokeju klubu atbalstītājiem. 2010. gada Pasaules čempionāts hokejā būs jau vienpadsmitais, kurā piedalās Šveices hokeja izlase.

Plašs atbalstītāju loks ir arī riteņbraukšanā. Šveicē tiek organizētas tādi daudzdienu velobraucieni kā Tour de Suisse un Tour de Romandie. Šveicē vairākkārt notikuši Pasaules čempionāti šosejas riteņbraukšanā. Starp panākumiem bagātākajiem riteņbraucējiem ir Fabians Kančellāra, Alekss Cille un Tonijs Romingers. Šveicē atrodas arī Starptautiskās riteņbraukšanas savienības galvenā mītne.

Slavenākie šveiciešu tenisisti kā Rodžers Federers un Martina Hingisa ir ieguvuši slavu ne tikai Šveicē, bet arī visā pasaulē.




#Article 172: Šrilanka (184 words)


Šrilanka (, śrī laṃkāva, , ilaṅkai), oficiāli Šrilankas Demokrātiskā Sociālistiskā Republika, līdz 1972. gadam kā Ceilona, ir salu valsts Dienvidāzijā. Tā atrodas apmēram 31 km attālumā no Indijas dienvidu krasta. Tai ir jūras robeža ar Indiju un Maldīviju. Šrilanka bieži tiek saukta par Indijas okeāna pērli. Šrilankā dzīvo gandrīz 20 miljoni iedzīvotāju.

Šrilankas iedzīvotāji ir divu tautu pārstāvji: 74% iedzīvotāju ir singali, kas lielākoties ir budisti, un 18% iedzīvotāju ir tamili, kas ir hinduisti. Abas tautas Šrilanku apdzīvo jau vairāk nekā 1400 gadus. To starpā valdošais saspīlējums no 1983. līdz 2009. gadam izvērtās nežēlīgā pilsoņu karā. Konflikta laikā starp valdības spēkiem un tamilu nemiernieku grupu Tamilu atbrīvošanās tīģeri gāja bojā vairāk nekā 60 000 cilvēku, un bruņotie spēki iztērēja daudz līdzekļu, vājinot Šrilankas ekonomiku.

Šrilankas nacionālais sporta veids ir volejbols, tomēr populārākais sporta veids ir krikets. 1996. gadā Šrilankas kriketa izlase ieguva Pasaules kausu. Olimpiskajās spēlēs Šrilankas sportisti ir ieguvuši divas medaļas (abas sudraba medaļas). Pirmo medaļu neilgi pēc neatkarības pasludināšanas 1948. gadā 400 metru barjerskrējienā ieguva Dankans Vaits (Duncan White), bet otro medaļu 2000. gadā 200 metru sprintā ieguva Susantika Džajasingha (Susanthika Jayasinghe).




#Article 173: Svatini (332 words)


Svatini (angļu un ), oficiāli Svatini Karaliste (, ), līdz 2018. gadam Svazilenda (), ir valsts Dienvidu Āfrikā. Tā robežojas ar Dienvidāfrikas Republiku ziemeļos, rietumos un dienvidos un Mozambiku austrumos. Valsts tiek uzskatīta par absolūtu monarhiju: karaļa rokās ir liela vara, viņš ir valdības galva un pats izvēlas daudzus no parlamenta locekļiem. Tomēr karali ierobežo vietējie rituāli, turklāt viņš dala varu ar karalieni māti.

Svatini ir viena no mazākajām valstīm Āfrikā: no ziemeļiem uz dienvidiem tā stiepjas vairāk nekā 200 km un no austrumiem uz rietumiem — aptuveni 130 km. Tomēr valsts ģeogrāfija un klimats ir ļoti daudzveidīgs. Lielākā daļa iedzīvotāju ir svazilandieši, kuri runā sisvati valodā. Karaliste tika dibināta 18. gadsimta vidū ar Ngvani III kā karali; pašreizējās robežas tika noteiktas 1881. gadā. Pēc Angļu—būru kara Svazilenda bija Lielbritānijas protektorāts no 1903. līdz 1967. gadam. Tā atguva savu neatkarību 1968. gada. 6. septembrī.

Svatini ir bagāta ar ūdens resursiem. Iedzīvotāji iztikai galvenokārt nodarbojas ar lauksaimniecību. Valsts ir saistīta ar Dienvidāfriku caur muitas un monetāro savienību. Svatini galvenokārt eksportē cukurniedres, kā arī koksnes masu, akmeņogles un azbestu.

Svatini ir valsts Dienvidu Āfrikā. To gandrīz no visām pusēm ieskauj Dienvidāfrikas Republika. Valsts robežojas ar Mozambiku austrumos un tā ir vienīgā valsts, bez Dienvidāfrikas, ar ko tā robežojas. Valsts galvaspilsēta Mbabane atrodas valsts ziemeļrietumos. Svatini ir iekšzemes valsts un tai nav tiešas pieejas jūrai. Ar 17 364 km² lielu platību Svatini ir otra mazākā valsts kontinentālajā Āfrikā aiz Gambijas. Pēc platības tā ierindojas 154. vietā pasaulē.

Valsts reljefu pārsvarā veido pauguri un kalni, kā arī līdzenumi. Augstākais valsts punkts ir Elembe kalns (1862 m). Drankensberga kalni (Drakonu kalni), kuri ir augstākās kalnu grēdas Dienvidāfrikā, šķērso valsts rietumu daļu. Lusutfu upe ir garākā upe valstī.

Iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums ir 50 gadi.

Svatini iedzīvotāji slimo ar HIV, AIDS un tuberkulozi.

Sākumskolas izglītība Svatini ir bezmaksas, ieskaitot pirmo un otro klasi. Bāreņiem un neaizsargātiem bērniem pamatizglītība ir bezmaksas. 1996. gadā sākumskolas uzņemšanas līmenis bija 90,8%. 1998. gadā 80,5% bērnu sasniedza piekto klasi.

Svatini Universitāte nodrošina augstāko izglītību.




#Article 174: Surinama (913 words)


Surinama, oficiāli Surinamas Republika () ir valsts Dienvidamerikas ziemeļos. Tā bija gan Anglijas, gan Nīderlandes kolonija no 17. līdz 20. gadsimtam.

Tā robežojas ar Franču Gviānu austrumos (robežas garums — 510 km) un Gajānu rietumos (robežas garums — 600 km). Dienvidos Surinama robežojas ar Brazīliju (robežas garums — 597 km), bet valsts ziemeļu daļu apskalo Atlantijas okeāns. Pirms 1975. gada, kad Surinama ieguva neatkarību no Nīderlandes, to sauca par Holandiešu Gviānu. Surinama ir mazākā suverēnā valsts Dienvidamerikā — tās platība ir 163 820 kvadrātkilometri, kas nozīmē, ka tā ir 91. lielākā valsts pasaulē. Surinamas augstākais kalns Julianatops, ir 1286 metrus augsts.

Surinamā ir trīs ģeogrāfiski atšķirīgi rajoni: šauras un vietām purvainas piekrastes zemienes, neliels plato, ko aizņem savannas zālāji un skrajmežs, un plašas biezu tropisko lietus mežu joslas. Lietus meži klāj 90% valsts teritorijas, un tos caurvij tikai daži ceļi. Atšķirībā no kaimiņvalstīm Gajānas un Franču Gviānas, Surinamas teritorijā ir vairāki lieli ezeri. Šeit uz dienvidiem no Brokopondo, atrodas arī Dienvidamerikas lielākais mākslīgais ezers — ūdenskrātuve pie hidroelektrostacijas.

Surinama atrodas pie ekvatora un Surinamā ir karsts un mitrs klimats. Gaisa temperatūra praktiski nemainās (± 2 °C robežās), vidējā gada temperatūra Paramaribo ir +26 °C.
 
Gadā ir divas lietus sezonas: no decembra līdz februāra sākumam un no aprīļa beigām līdz augusta vidum.

Gadā ir līdz 200 lietainām dienām un nokrišņi no 2000—2500 mm. Spēcīgi pasātu vēji.

Surinamas piekrasti atklāja Alonso de Oheda un Visente Jaņess Pinsons 1499. gadā. Vietā, kur mūsdienās Surinamas upes krastos atrodas galvaspilsēta Paramaribo, angļi 1651. gadā nodibināja koloniju. 1667. gadā Lielbritānija un Nīderlande samainīja savus Amerikas īpašumus: Lielbritānija atdeva Surinamu pret Jauno Amsterdamu, kas šodien pazīstama kā Ņujorka ASV. No 1667. gada Surinama bija Nīderlandes īpašums, izņemot no 1799.—1802. un 1804.—1816. gadus.

XVII gadsimta beigās Surinama kļuva par vienu no vadošajām cukura piegādātājām Eiropai.

Neatkarību no Nīderlandes Surinama ieguva 1975. gada 25. novembrī.

Darbam plantācijās holandieši ieveda vergus ne tikai no Āfrikas, bet arī no daudziem Āzijas rajoniem. Tā Surinamā izveidojās ļoti dažādu kultūru sajaukums. Aptuveni 37% ir indieši, 31% — kreoli, bet 15% ir indonēziešu izcelsme. Tā kā iedzīvotājiem ir tik dažāda izcelsme, tad arī reliģijas ir dažādas. Surinamā ir izplatītas trīs vislielākās reliģijas — gan hinduisms, gan islāms, gan kristietība. Surinamā ir arī vērā ņemama ķīniešu kopiena un vietējo indiāņu pēcnācēji. Valstī 2017. gadā bija 591 919 iedzīvotāji.

Tālāk tiek iedalītas 62 tiesu iecirkņos.

Ekonomikas pamatā ir kalnrūpniecība, mežsaimniecība un lauksaimniecība. Ārvalstu, galvenokārt amerikāņu, kapitāls kontrolē visas galvenās nozares. Ekonomiskās izaugsmes temps ir atkarīgs no pasaules izejvielu cenām. Reālais IKP pieaugums ir 4,7% (2013); ārvalstu tiešo investīciju apjoms ir 112,8 miljoni ASV dolāru, IKP struktūrā (2013. gadā) pakalpojumu sektora īpatsvars ir 54,5%, rūpniecība un būvniecība — 36,6% (ieskaitot apstrādes rūpniecību 21%), lauksaimniecība ar mežsaimniecību un zivsaimniecību — 8,9%.

Zemes fondi: aramzeme: 0,36%, ieskaitot graudaugus: 0,06% (2005. gadā). Vairāk nekā 90% teritorijas sedz meži. Apūdeņotā zeme: 510 kv km (2003).

Galvenā kultūra ir rīsi, kurus audzē galvenokārt valsts piekrastes zonās. Surinamas svarīgākais rīsu audzēšanas apgabals ir Vageningena ar 10 000 hektāru platību, kur gadā tiek novāktas divas rīsu ražas. Tur galvenokārt strādā indonēzieši. Kopš septiņdesmito gadu beigām Surinamā vidējā rīsa raža sasniedza 170—180 tūkstošus tonnu gadā, un tās eksportēja 50—60 tūkstoši tonnu gadā.

Otrs svarīgākais lauksaimniecības produkts joprojām ir banāni, kuriem ir liela nozīme Surinamas iedzīvotāju apgādē ar pārtiku, kā arī valsts eksporta ieņēmumos. Cukurniedrēm, kafijai, kakao, apelsīniem, greipfrūtiem un kokosriekstiem arī ir zināma nozīme lauksaimniecībā. Novāktās cukurniedres pilnībā apstrādā vienīgā Surinamas cukura rūpnīca Marienburgā.

Attīstīta lopkopība un zveja (ieskaitot garneļu zveju), kā arī vērtīgās koksnes apstrāde.

Valsts degvielas un enerģijas bilances struktūrā 2013. gadā naftas produktu īpatsvars ir aptuveni 54%, hidroenerģija — aptuveni 46%, biodegviela — mazāk nekā 1%. Naftas ieguves, pārstrādes, transportēšanas un pārdošanas monopoltiesības pieder valsts uzņēmumam “Staatsolie Maatschappij Suriname” (“Staatsolie”). Naftas ieguve ir 0,83 miljoni tonnu (2014), notiek Saramakas apgabalā (lielākā atradne ir Tambaredho, nodrošina apmēram 3/4 no kopējās naftas produkcijas), daļēji — jūras šelfā; aptuveni puse no iegūtās naftas tiek eksportēta. Vienīgā naftas pārstrādes rūpnīca (ražo 0,39 miljonu tonnu jēlnaftas gadā) darbojas 12 km uz dienvidiem no Paramaribo. Etanola ražošana no biomasas (40 tūkstoši tonnu gadā).

Elektroenerģijas ražošana ir 1,75 miljardi kWh (2013), ko galvenokārt veic Surinama Aluminium Company (Suralco, līdz 2015. gadam Alcoa kontrolē) un Staatsolie Power Company Surinam (SPCS, Staatsolie nodaļa). Lielākā spēkstacija ir Afobakas HES (180 MW jauda; uz Surinamas upes Brokopondo rajonā; saražo apmēram 1/2 valsts elektroenerģijas), mazuta TES ir Saramaccastraat Paramaribo (68 MW) un SPCS (62 MW).

Lielākā daļa no Surinamā iegūtā zelta nāk no nelielām raktuvēm, nevis lielajiem starptautiskiem uzņēmumiem. No 27,8 tonnām valstī saražotā dārgmetāla 2015. gadā ar roku darbu tika iegūtas 18,9 tonnas. 2016. gada beigās valstī darbojas tikai divas lielas rūpnieciskās raktuves, IAMGOLD Rosebel (2016. gadā zelta ražošana bija 9,2 tonnas, pierādītās un iespējamās rezerves — 62 tonnas), un 2016. gada beigās atklāja Newmont Mining “Merian” (zelta ražošana gadā — 11—12 tonnas, pārbaudītās un iespējamās rezerves — 133 tonnas). Rosebel atradne ir ievērojama ar 5 MW saules elektrostacijas palaišanu 2014. gadā.

Dati par 2016. gadu.

Eksports — 1,6 miljardu ASV dolāru. Galvenās preces: zelts (64%), nafta un naftas produkti (8,6%), kokmateriāli (4,3%), banāni, rīsi, boksīts, garneles, zivis. Galvenie pircēji: Šveice (30%), Apvienotie Arābu Emirāti (27%), Beļģija un Luksemburga (9,6%), Gajāna (5,6%) un ASV (4,5%).

Imports — 1,32 miljardu ASV dolāru. Galvenās preces: naftas produkti, mašīnas un iekārtas (ieskaitot kalnrūpniecību un automobiļus), ķīmiskie produkti, pārtika. Galvenie piegādātāji ir ASV (24%), Trinidāda un Tobago (13%), Nīderlande (13%), Ķīna (8,6%) un Sentlūsija (3,2%).

Arī pēc Surinamas neatkarības iegūšanas Nīderlande sniedz būtisku atbalstu bijušajai kolonijai, un 80% no visiem tūristiem ir nīderlandieši. Surinama ir politiski nestabila valsts, bieži notiek militāri apvērsumi. Daudzi Surinamas iedzīvotāji ir emigrējuši uz Nīderlandi.




#Article 175: Sudāna (598 words)


Sudāna (, as-Sūdān), oficiāli Sudānas Republika (, Jumhūrīyat as-Sūdān) ir valsts Ziemeļaustrumāfrikā. Sudāna robežojas ar Ēģipti ziemeļos, Sarkano jūru ziemeļaustrumos, Eritreju un Etiopiju dienvidaustrumos, Dienvidsudānu dienvidos, Centrālāfrikas Republiku dienvidrietumos, Čadu rietumos un Lībiju ziemeļrietumos. Sudāna ir 16. lielākā valsts pasaulē pēc platības un 3. lielākā Āfrikā. Nīlas upe sadala valsti austrumu un rietumu daļās. Tās dominējošā reliģija ir islāms.

Sudāna ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Āfrikas Savienības, Arābu valstu līgas locekle, kā arī Pasaules Tirdzniecības organizācijas novērotājvalsts. Tās galvaspilsēta ir Hartūma, politiskais, kultūras un tirdzniecības centrs. Tā ir federāla, prezidentāla, demokrātiska republika. Sudānas politiku  regulē parlamentāra organizācija, kuru sauc par nacionālo asambleju. Sudānas tiesu sistēma ir balstīta uz islāma likumiem.

Sudāna cieš no vairākām problēmām. Sudānas vēstures lielāko daļu tauta ir cietusi no niknām etniskām nesaskaņām un to moca iekšējie konflikti: 2 pilsoņu kari un karš Dārfūrā. Sudānā ir arī problēmas ar cilvēktiesību ievērošanu, īpaši jautājumos par etnisko tīrīšanu un tautas verdzību.

Sudānas teritorija bijusi apdzīvota jau akmens laikmetā.

Aptuveni 2500 gadā pirms mūsu ēras Nūbijas teritorijā izveidojās Kermas kultūra, kas ar laiku kļuva par varenu impēriju. Ap 1500. gadu p.m.ē. Kermas valsts nonāca Ēģiptes ietekmē. Vairākus gadsimtus tā pretojās Ēģiptei. Pamazām šo teritoriju, sauktu par Kušu, pārņēma ēģiptiešu kultūra.

Pēc ēģiptiešu Jaunās valsts sabrukuma 1070. gadā p.m.ē. Kuša kļuva par patstāvīgu valsti ar galvaspilsētu Napatu. 8. gadsimtā p.m.ē. Kušas valdnieks Pianhi pakļāva visu Ēģipti. 671. gadā p.m.ē Ēģiptē iebruka asīrieši, un Kuša zaudēja kontroli pār to. 591. gadā p.m.ē. ēģiptieši iebruka Kušā un nopostīja Napatu. 

Aptuveni 300. gadā p.m.ē. par Kušas galvaspilsētu kļuva Meroe. 23. gadā p.m.ē. romieši iebruka Nūbijā un izlaupīja Napatu. 350. gadā Kušu iekaroja Aksūmas valsts.

Sudāna ir valsts Ziemeļaustrumāfrikā. Tās platība ir 1 886 068 km2. Tā robežojas ar Ēgipti ziemeļos, Sarkano jūru ziemeļaustrumos, Eritreju un Etiopiju dienvidaustrumos, Dienvidsudānu dienvidos, Centrālāfrikas Republiku dienvidrietumos, Čadu rietumos un Lībiju ziemeļrietumos. Tā ir 3. lielākā valsts Āfrikā un 16. lielākā pasaulē. Pirms Dienvidsudānas atdalīšanās ar 2 505 813 km2 lielu platību, Sudāna bija vislielākā valsts Āfrikā.

Sudānu ziemeļaustrumos apskalo Sarkanā jūra. Tai ir 853 km gara krasta līnija gar Sarkano jūru. Caur Sudānu tek Baltā Nīla un Zilā Nīla, kuras tās galvaspilsētā Hartūmā saplūst kopā, lai veidotu Nīlu. Nīla tālāk tek uz ziemeļiem caur Ēģipti un beigās ieplūst Vidusjūrā.

Apmēram divi miljoni Sudānas iedzīvotāju iztiku pelna, nodarbojoties ar lopkopību, audzējot liellopus, kazas un aitas. Valstī ir vairāk nekā 38 miljoni liellopu, kuru bariem līdzi pārvietojas arī to gani — nomadi.

Sudānā pastāv bezmaksas obligātā izglītība bērniem no 6 līdz 13 gadu vecumam. Pamatizglītība tiek apgūta astoņu gadu garumā, kam seko triju gadu vidusskolas posms. Līdz 1990. gadam pastāvēja sistēma 6 + 3 + 3 gadi. Visos izglītības līmeņos pamatvaloda ir arābu. Skolas ir koncentrētas pilsētās, daudzas no tām valsts rietumdaļā ir iznīcinātas vai bojātas ilgstošā pilsoņu kara rezultātā. 2001. gadā Pasaules Banka vērtēja, ka pamatizglītību uzsāk 46% skolēnu, bet vidējo izglītību — 21%. Skolu apmeklēšana krasi atšķiras dažādās provincēs, dažās pat zem 20%. Sudānā ir 19 universitātes; pamatā izglītību piedāvājot arābu valodā. Vidusskolas un universitātes apmeklējumu nopietni ietekmē prasība vairumam vīriešu veikt militāro dienestu pirms mācību pabeigšanas.

Iedzīvotāju lasītprasme ir 70,2%, vīriešiem 79,6%, sievietēm 60,8%.

Populārākie sporta veidi Sudānā ir vieglatlētika un futbols. Populāra ir arī rokasbumba, basketbols un volejbols.

Sudānas futbola tradīcijām ir sena vēsture. Sudāna bija viena no četrām Āfrikas valstīm (kopā ar Ēģipti, Etiopiju un Dienvidāfriku), kuras pirmās Āfrikā ieviesa futbolu. Sudānā 1956. gadā notika pirmais Āfrikas Nāciju kauss, vienu reizi Sudāna šajā turnīrā ir triumfējusi, tas notika 1970. gadā. Pēc diviem gadiem Sudānas izlase piedalījās 1972. gada Olimpiskajās spēlēs Minhenē. Valsts galvaspilsētā notiek Hartūmas līga futbolā, kura tiek uzskatīta par vecāko futbola līgu Āfrikā.




#Article 176: Spānija (4442 words)


Spānija (, izrunā: ), oficiāli Spānijas Karaliste (Reino de España), ir valsts, kura atrodas Pireneju pussalā, Dienvidrietumeiropā. Tā rietumos robežojas ar Portugāli, ziemeļaustrumos ar Franciju un Andoru, bet dienvidrietumos ar Gibraltāru. Ziemeļos to apskalo Atlantijas okeāns (Biskajas līcis), dienvidos un austrumos — Vidusjūra. Spānijai pieder arī Baleāru Salas Vidusjūrā un Kanāriju Salas Atlantijas okeānā pie Āfrikas krastiem, kā arī divas autonomas pilsētas Ziemeļāfrikā (Seūta un Melilja), kuras robežojas ar Maroku. Spānijas platība ir 504 030 km², tādēļ tā ir otra lielākā valsts Eiropas Savienībā pēc Francijas.

Spānijas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ sākot no aizvēsturiskiem laikiem līdz pat valsts izveidei tā ir bijusi pakļauta dažādām ārējām ietekmēm, bieži vien pat vienlaicīgi. No otras puses skatoties, arī pašai Spānijai ir bijusi nozīmīga ietekme uz citām teritorijām, galvenokārt jaunajos laikos, kad tā kļuva par visu pasauli aptverošu impēriju. Tieši šī iemesla dēļ mūsdienās spāņu valodā runā vairāk nekā 400 miljoni cilvēku.

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija ar mantojumā nododamu troni, kur valsts galva ir karalis, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir piešķirta valdībai. Centrālā likumdošanas vara ir piešķirta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdošanas varām.

Nosaukums Spānija ir atvasināts no vārda Hispania. Tā romieši dēvēja Pireneju pussalu, kur mūsdienās atrodas šī valsts. Savukārt Hispania ir radies no seno grieķu dotā nosaukuma šai teritorijai Iberia, jo šo teritoriju savlaik apdzīvoja ibēru ciltis.

Pirmie cilvēki Pireneju pussalas ziemeļos parādījās vēlā paleolīta periodā. Aptuveni pirms 17 tūkstošiem gadu uz alu sienām cilvēki zīmēja stilizētus zīmējumus, kuros bija redzami gan dzīvnieki, gan paši cilvēki. Vislabāk zīmējumi ir saglabājušies Altamirā un Puente Vjesgo netālu Santanderas pilsētas. No 9. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Spānijas teritorijā dzīvoja ibēri. 7. gadsimtā p.m.ē. Spānijas dienvidu piekrasti kolonizēja feniķieši un grieķi. No 5. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Spānijā apmetās ķelti. 3. gadsimta beigās p.m.ē. lielāko Spānijas daļu iekaroja Kartāga, bet 1. gadsimtā beigās p.m.ē. — Senā Roma. Mūsu ēras 3. gadsimtā Spānijā iebruka franki, 5. gadsimtā arī svēbi, alaņi un vandaļi. Vestgoti izspieda alaņus un vandaļus un nodibināja savu karaļvalsti, kura pastāvēja no 5. gadsimta vidus līdz 8. gadsimta sākumam.

No 711. līdz 718. gadam gandrīz visu Spāniju (izņemot nelielu teritoriju ziemeļrietumos) pakļāva arābi. 756. gadā tika nodibināts Kordovas emirāts (no 929. gada Kordovas kalifāts). Rekonkistas laikā no 718. līdz 1492. gadam, kad tika atkarotas mauru (arābu un berberu) sagrābtās zemes, atbrīvotajā teritorijā radās spāņu karalistes (Astūrija, Aragona, Kastīlija, Katalonija, Leona, Navarra un citas). 13. gadsimta sākumā apvienotais spāņu karaspēks guva izšķirošo uzvaru pār mauriem pie Navas de Tolosas. 1492. gadā beidza pastāvēt pēdējā mauru valsts — Granadas emirāts.

Pēc Neatkarības kara no 1810. līdz 1826. gadam spāņu kolonijās Amerikā Spānija no savām kolonijām šajā kontinentā saglabāja tikai Kubu un Puertoriko. No 1830. līdz 1870. gadiem Spānijā notika pilsoņu kari jeb tā sauktie karlistu kari. 1840. gados Spānijā sākās rūpniecības apvērsums, radās pirmās strādnieku organizācijas. 1855. gadā notika Spānijas vēsturē pirmais vispārējais streiks. No 1856. līdz 1868. gadam strādnieku kustība tikai pastiprinājās. 1857., 1861. un 1863. gadā notika zemnieku sacelšanās. 1868. gadā izveidojās Pirmās internacionāles Spānijas grupa.

 atsevišķu armijas ģenerāļu sarīkots apvērsums pret Otro Spānijas republiku noveda pie pilsoņu kara sākuma.
, sabrūkot republikāņu frontei, ģenerāļa Franko rokās krita Madride un līdz ar to pilsoņu karš bija beidzies. Šis pašas dienas vakarā padevās arī citas republikāņu kontrolētās spāņu pilsētas. Spānijas pilsoņu karš bija asiņainākais konflikts Spānijas vēsturē. Tajā dzīvību zaudēja aptuveni miljons cilvēku. No tiem aptuveni 200 tūkstoši krita no Franko represijām gan kara laikā, gan arī pēc tā.

 Madridē notika lielākais terorakts Spānijas vēsturē — gandrīz vienlaicīgi četros elektriskajos vilcienos tika uzspridzinātas 10 bumbas, nogalinot 191 un ievainojot 1460 cilvēkus. Atbildību par sprādzieniem uzņēmās starptautiskā teroristu organizācija Al-Qaeda. Pēc šī terorakta no Spānijas premjerministra amata atkāpās Hosē Marija Asnars, kā arī no Irākas tika atsaukti spāņu karavīri.

Spānija atrodas Eiropas dienvidrietumos un aizņem aptuveni 84 procentus no Pireneju pussalas. Tās kopēja platība ir 504782 km², no kuras 499542 km² ir sauszeme, bet 5240 km² ir ūdenskrātuves. Spānijas sauszemes robežas garums ir 1917,8 km. Ziemeļrietumos caur Pireneju kalniem Spānija robežojas ar Franciju un Andoru, bet rietumos ar Portugāli. Savukārt krasta līnijas garums ir gandrīz 2,5 reizes lielāka, tas ir, 4964 km. Ziemeļos Spāniju apskalo Biskajas līcis (spāņi to sauc par Kantabrijas jūru), ziemeļrietumos — Atlantijas okeāns, bet no dienvidiem līdz pat austrumiem — Vidusjūra un Baleāru jūra. Vidusjūras krasta līnijas garums ir 1660 km, savukārt Atlantijas okeāna un Biskajas līča — tikai 710 km. Dienvidos Spāniju no Āfrikas (precīzāk, no Marokas) atdala Gibraltāra šaurums, kas vienlaicīgi arī savieno okeānu ar Vidusjūru. Īsākais attālums starp Spāniju un Āfriku ir tikai 13 kilometri.

Spānijas pakļautībā ir arī Baleāru salas Vidusjūrā un autonomās Kanāriju salas Atlantijas okeānā, uz dienvidrietumiem no Spānijas un 108 km uz ziemeļrietumiem no Āfrikas krastiem; Kanāriju salās atrodas Spānijas augstākā virsotne — Teides vulkāns (3718 m v.j.l.). Spānijai ir arī piecas nelielas suverēnas teritorijas (plazas de soberanía) Marokas piejūras teritorijā: Seuta, Melilja, Alusemasa, Velesa de la Gomera un Čafarinu salas.

Aptuveni 90% no Spānijas teritorijas aizņem augstienes un kalni. Ziemeļos pie Francijas robežas atrodas Pireneju kalnu grēda. Savukārt dienvidos Sjerranevada, kur atrodas arī kontinentālās Spānijas augstākā virsotne Mulasens (3492 m v.j.l.). Precīzāk, tā atrodas Penibētikas Kordiljerā. Centrālajā Spānijas daļā atrodas kalnu sistēma, kuru tā arī dēvē par Centrālo Kordiljeru. Ziemeļu daļā atrodas Katabrijas Kordiljeri.

Spānijā pastāv četri lieli un atšķirīgi klimati: okeāniskais klimats, kontinentālais klimats, Vidusjūras klimats un kalnu klimats. Lielākajā daļā Spānijas valda siltais Vidusjūras klimats, kurš mainās atkarībā no ģeogrāfiskā novietojuma un augstuma virs jūras līmeņa. Ziemas Spānijā ir salīdzinoši siltas. Janvāra vidējā gaisa temperatūra ir no +8 °C līdz +14 °C. Kalnos tā var nokristies pat līdz -7 °C. Savukārt vasarā, jūlija vidējā gaisa temperatūra ir no +23 °C līdz +29 °C. Nokrišņi parasti vairāk ir rudenī un ziemā, un valsts lielākajā daļā nokrišņu daudzums gadā svārstās no 250 līdz 700 mm.

Lielākās Spānijas upes ir Ebro, Dvero, Taho un Gvadalkivira.

Spānija ir politiski iedalīta 17 autonomos apgabalos (comunidades autónomas) un 2 autonomās pilsētās (ciudades autónomas) — Seuta un Melilja. Katram autonomajam apgabalam ir sava tieši ievēlēta pārvalde. Sīkāk administratīvi Spānija tiek iedalīta 50 provincēs. Septiņi autonomie apgabali sastāv tikai no vienas provinces: Astūrija, Baleāru Salas, Kantabrija, Larjoha, Madride, Mursija un Navarra. Katalonijā pastāv arī sīkāks iedalījums komarkās (aptuveni līdzvērtīgas ar ASV apgabaliem vai Anglijas rajoniem). Zemākais administratīvais iedalījums Spānijā ir municipalitāte (municipio).

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija ar mantojumā nododamu troni, kur valsts galva ir karalis, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir piešķirta valdībai. Centrālā likumdošanas vara ir piešķirta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdošanas varām.

Pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, kurš valdīja kopš Spānijas pilsoņu kara beigām 1939. gadā, tika atjaunota parlamentārā demokrātija. 1978. gada konstitūcijā tika noteikts, ka Spānija ir parlamentāra monarhija ar ik pēc 4 gadiem vēlētu divpalātu parlamentu Cortes Generales (Cortes), kas valsts vadīšanu uztic valdības prezidentam (ekvivalents premjerministram).  pasākumā, kas pazīstams ar nosaukumu 23-F, sadumpojušās drošības spēku apakšvienības sagrāba Cortes un mēģināja radīt militāristu valdību. Tomēr lielais vairums bruņotajos spēkos palika uzticīgi karalim Huanam Karlosam, kurš izmantoja savu personīgo autoritāti un bruņoto spēku virspavēlnieka konstitucionālās tiesības, lai apturētu valsts apvērsuma mēģinājumu bez asins izliešanas. 2008. gada vispārējās vēlēšanās ar lielu balsu skaitu, bet ne ar vairākumu, premjerministrs Rodrigess Sapatero un Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija tika ievēlēti atkārtoti. Sapatero tika ievēlēts par premjerministru 11. aprīlī ar 169 balsīm par, 158 pret un 23 atturoties.

Spānijas konstitūcijā ir noteikts, ka Spānijas karalis (pašlaik Felipe VI) ir valsts galva un bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks, tās vienotības un pastāvības simbols. Viņš izlemj un vada iestāžu pastāvīgo darbu, uzņemas Spānijas valsts visaugstāko pārstāvniecību starptautiskajās attiecībās, sevišķi ar valstīm, kas pieder tai pašai vēsturiskajai kopienai un pilda Spānijas konstitūcijā un likumos noteiktos speciāli viņam piešķirtos amata pienākumus. Viņa tituls ir Spānijas karalis, bet viņš var izmantot arī citus karaļnamam piederošos titulus. Karaļa persona ir neaizskarama un viņš nevar tikt sodīts. Viņa darbībām vienmēr jābūt apstiprinātām tā, kā tas ir noteikts konstitūcijas 64. pantā. Bez šādas apstiprināšanas tās nevar būt likumīgā spēkā, izņemot konstitūcijas 65.2 pantā paredzētajos gadījumos.

Izpildvara Spānijā ir Ministru kabineta rokās (). To vada valdības prezidents (premjerministrs), ko izvirza karalis, apstiprina parlamenta apakšpalātas balsojot un pēc tam ieceļ karalis. Kad kandidāts ir ticis izvirzīts, viņam jāiegūst balsu vairākums apakšpalātā, to nesaņemot, tiek veikts otrs balsojums, kurā viņam ir nepieciešams savākt tikai visvairāk balsu. Premjerministrs nosauc pārējos kabineta locekļus, kurus pēc tam ieceļ karalis. Premjerministrs vada visas valdības darbību. Valdības prezidents var nosaukt arī dažādus viceprezidentus (lai gan tas viņam nav saistoši). Vēl ir arī Spānijas Valsts padome, kas ir valdības augstākā padomdevēja iestāde.

Pēc demokrātijas atgriešanās pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, prioritātes Spānijas ārpolitikā bija saistītas ar izkļūšanu no diplomātiskās izolētības, kas valdīja ģenerāļa Franko laikā, kā arī diplomātisko attiecību paplašināšana, pievienošanās Eiropas Kopienai (EK) un noteikti drošības pasākumi, ko tai sniedza starptautiskās attiecības ar rietumiem.

Būdama NATO dalībvalsts jau kopš 1982. gada, Spānija pati ir veidojusies par nozīmīgāko dalībvalsti daudzpusējos starptautiskos drošības pasākumos. Spānijas dalība Eiropas Savienībā (ES) ataino Spānijas ārpolitikas svarīgu daļu. Pat daudzos starptautiskos jautājumos, kas skar ne tikai Rietumeiropu, Spānija labprātāk savu rīcību un centienus saskaņo ar tās partnervalstīm Eiropas Savienībā (ES) ar Eiropas politiskās sadarbības mehānismiem.

Spānija ir saglabājusi tās īpašo identificēšanu ar Latīņameriku. Tās politika akcentē jēdzienu par ibero-amerikāņu sabiedrību jeb kopienu, būtībā vēsturiskā jēdziena Hispano-Americanismo (spāņu izcelsmes amerikānisms) (vai arī hispanism — kā to bieži vien dēvē angļu valodā), kas bijuši kā centieni saistīt Ibērijas pussalu ar Latīņameriku ar valodas, tirdzniecības, vēstures un kultūras palīdzību. Spānija ir bijis reāls piemērs pārejai no diktatūras uz demokrātiju, kā liecina daudzi braucieni uz šo reģionu, ko veikuši Spānijas karalis un premjerministri. Spānija ar Latīņameriku uztur sadarbības programmas ekonomikas un tehnikas jomās, kā arī kultūras apmaiņu — gan tikai divpusēji, gan arī ES robežās.

Tajā pašā laikā Spānija pamazām ir sākusi paplašināt savus kontaktus ar Āfrikas reģionu, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Spānijai īpašu interesi rada tās bijusī kolonija Ekvatoriālā Gvineja, kur tā veic plašu palīdzības programmu. Pavisam nesen Madride ir centusies nodibināt ciešāku sadarbību ar Senegālu, Mauritāniju, Mali un citām valstīm, lai rastu risinājumus jautājumā par nelegālo imigrāciju uz Kanāriju salām.

Spānija ir pazīstama arī kā starpnieks Tuvajos Austrumos. Sadarbodamās ar arābu pasauli, Spānija bieži vien atbalsta arābu nostāju jautājumos, kas saistīti ar Tuvajiem Austrumiem. Arābu valstis ir Spānijas galvenais interešu objekts naftas produktu un gāzes importa ziņā, kā arī tādēļ, ka vairākas arābu valstis Spānijā veic būtiskus kapitālieguldījumus.

Spānija ir pratusi veiksmīgi veidot attiecības ar tās divām kaimiņvalstīm Eiropā — Franciju un Portugāli. Spānijas un Portugāles pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) ir līdzējis risināt dažas no to periodiskajām domstarpībām tirdzniecībā, iekļaujot šīs problēmas ES kontekstā. Francijas un Spānijas abpusējo sadarbību veicina šo valstu kopējā darbība pret basku ETA terorismu (Basque ETA terrorism). Spānijas attiecības ar Apvienoto Karalisti ir galvenokārt labas, tomēr jautājums par Gibraltāru ir joprojām saspīlēts.

Mūsdienās Spānija cenšas paplašināt tās joprojām šauro sakaru loku ar Tālo Austrumu valstīm. Ķīnas Tautas Republika un Japāna ir Spānijas galvenie interešu punkti šajā reģionā. Taizeme un Indonēzija ir Spānijas galvenie sabiedrotie Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) reģionā ar krietni daudz noslēgtiem līgumiem un ievērojami labām attiecībām. Pēdējo gadu laikā Spānija ir arī strauji palielinājusi kontaktus, sakarus un kapitālieguldījumus citās Āzijas valstīs, no kurām visievērojamāk tas veikts Vjetnamā, Dienvidkorejā un Malaizijā. Sakari ar Filipīnām, neskatoties uz koloniālo pagātni, ir ievērojami vājāki nekā tie, kas Spānijai bija ar citām valstīm šajā teritorijā, un galvenokārt šie sakari saistīti ar kultūras aspektiem un humanitārās palīdzības programmām.

Atbildība par valsts aizsardzību pieder Spānijas bruņotajiem spēkiem (Fuerzas Armadas de España), kuriem Spānijas konstitūcijas astotais pants ir piešķīris misiju nodrošināt Spānijas suverenitāti un neatkarību, kā arī aizstāvēt tās teritoriālo integritāti un konstitucionālo kārtību. Spānijas bruņoto spēku virspavēlnieks ir Spānijas karalis Felipe VI, un, tāpat kā lielāko daļu citu valstu broņie spēki, Spānijas bruņotie spēki iedalās trīs lielās grupās: Spānijas armijā, flotē un gaisa spēkos. Spānijas bruņotie spēki ietver arī jūras kājnieku kareivju floti, karalisko gvardi jeb apsardzi, spāņu militāro leģionu, armijas aeromobiļu jeb aviotransporta spēkus un zemessargus.

Spānijai ir nozīmīga loma Eiropas Savienības spēkos (EUFOR), kā arī organizācijā Eirokorpuss (Eurocorps). Spānija ir nozīmīga dalībvalsts arī NATO bruņotajos spēkos, kur tā iestājās 1982. gadā. Spānijai ir sestā lielākā jūras flote. 2009. gadā Spānijas militāro spēku aizsardzības vadītājs bija ģenerālis Hosē Hulio Rodrigezs Fernandezs (José Julio Rodríguez Fernández).

Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, Spānijas valsts ekonomika ir devītā lielākā pasaulē un piektā lielākā ekonomika Eiropas mērogā. Tā ir arī trešais lielākais investors. Atbilstoši datiem no faktu grāmatas CIA Factbook — kas attiecas uz 2007. gadu — absolūtais iekšzemes kopprodukts tika novērtēts kā 1 439 000 triljoni dolāru. IKP PPP uz vienu cilvēku ir ticis novērtēts kā 33 600 dolāru (2007), kas līdzinās Francijas un Japānas līmenim. 2007. gadā Spānijas ekonomika bija palielinājusies par 3,8% pēc ilga un spēcīga attīstības perioda. Tomēr īpašumu burbuļa sprādziens izraisīja strauju ekonomikas attīstības palēnināšanos 2008. gadā, kas valstī radīja oficiālu lejupslīdi jeb recesiju līdz ar 2009. gada februāri.

Bijušā premjerministra Hosē Marija Asnara centrāli labējā valdība ir strādājusi pietiekami veiksmīgi, lai iegūtu iespēju Spānijas valstij tikt uzņemtai to valstu grupā, kuras 1999. gadā ieviesa eiro valūtu. Bezdarbs 2006. gada oktobrī saglabājās 7,6% līmenī, kas bija ļoti labs rādītājs, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm un it īpaši ar 1990. gadu sākumu, kad bezdarba līmenis bija vairāk nekā 20%. Vājie punkti Spānijas ekonomikā, kas ilga vairāku gadu garumā, ietvēra gan augstu inflāciju, gan augstu pagrīdes jeb nelegālās ekonomikas līmeni, kā arī tādu izglītības sistēmu, kuru ESAO pārskati ierindoja starp visvājākajām izglītības sistēmām attīstīto valstu vidū, ieskaitot Savienotās Valstis un Apvienoto Karalisti. Tomēr ekonomikas burbulis īpašumu jomā, kas sāka veidoties kopš 1997. gada un ko izraisīja jau iepriekšējos gados pastāvošas zemas procentu likmes un milzīgi imigrācijas uzplūdi, it īpaši 2008. gadā, noveda pie strauji pavājinātas ekonomikas un augoša bezdarba. Līdz 2009. gada maijam bezdarba līmenis Spānijā bija jau sasniedzis 18,7% (jauniešiem 37%).

Spānijas ekonomikai tiek piedēvēts, ka tā spējusi izvairīties no faktiskā nulles attīstības līmeņa, salīdzinot ar tās lielākajām partnervalstīm Eiropas Savienībā. Patiesībā valsts ekonomika bija radījusi vairāk nekā pusi no visām jaunajām darba vietām jeb posteņiem Eiropas Savienībā piecu gadu laikā līdz pat 2005. gadam — bet šis process strauji tiek atgriezts uz pretējo pusi. Spānijas ekonomika vēl salīdzinoši nesen tika uzskatīta par vienu no visdinamiskākajām ES robežās, piesaistot nozīmīgu ārvalstu kapitālieguldījumu apjomu. Pēdējo četru desmitgažu laikā Spānijas tūrisma nozare ir attīstījusies un kļuvusi par otru lielāko pasaulē un ir vērta aptuveni 40 miljardus eiro, kas ir apmēram 5% no IKP 2006. gadā. Vēl nesenākā pagātnē Spānijas ekonomika ieguva ļoti lielu labumu no globāli straujās attīstības nekustamo īpašumu jomā, kad Spānijā celtniecības nozare pieredzēja apbrīnojamus 16% IKP un 12% nodarbinātības līmeņa pieaugumu pēdējos gados. Saskaņā ar Vācijas laikraksta Die Welt aprēķiniem, Spānija ir bijusi ieņēmusi tādu attīstības tempu, lai apsteigtu tādas valstis kā Vāciju iedzīvotāju vidējā ienākuma ziņā līdz 2011. gadam. Tomēr negatīvā puse, ko izraisīja nu jau pagājušais uzplaukums nekustamo īpašumu jomā, bija attiecīgs līmeņa pieaugums individuālo parādu ziņā; varbūtējie mājsaimnieki ir pūlējušies apmierināt pārdevēju cenas, tikmēr mājsaimniecību parādu vidējais līmenis jau bija trīskāršojies mazāk nekā vienas desmitgades laikā. Tas radīja milzīgu spiedienu uz mazturīgajiem un uz iedzīvotāju grupām ar vidēju ienākumu līmeni; līdz 2005. gadam vidējais parādsaistību līmenis attiecībā pret ienākumiem bija palielinājies līdz 125%, galvenokārt dārgo ieķīlājumu dēļ ekonomikas uzplaukuma laikā, kas šobrīd nereti vien pārsniedz īpašumu vērtību. Situācija, kad laikā no 2008. uz 2009. gadu nebija pietiekami daudz naudas līdzekļu kredītu un aizdevumu izsniegšanai un pasaulē valdīja ekonomikas lejupslīde, Spānijā izpaudās kā ievērojama ekonomikas pasliktināšanās īpašumu sektorā. Par laimi Spānijas bankas un finanšu pakalpojumu sektors spēja apiet daudz nopietnākas problēmas, ar kurām saskārās viņu kolēģi Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, galvenokārt stingri noteiktā konservatīvā, finanšu reglamentētā režīma dēļ. Spānijas finanšu iestādes nebija aizmirsušas pašas valsts banku krīzi 1979. gadā un agrāko banku krīzi 1993. gadā, ko paātrināja un ietekmēja nekustamo īpašumu joma. Spānijas lielākā banka „Banco Santander” iesaistījās Apvienotās Karalistes valdības galvojumā par daļu no Apvienotās Karalistes banku sektora.

Eiropas Komisija ir izteikusi prognozes, ka Spānija varētu nokļūt lejupslīdes situācijā līdz 2008. gada beigām. Saskaņā ar Spānijas finanšu ministra sacīto, Spānijai būs jāsaskaras ar lielāko lejupslīdi pusgadsimta laikā. Spānijas valdība prognozē, ka bezdarba līmenis 2009. gadā varētu palielināties līdz 16%. Komercskola ESADE prognozē, ka šis bezdarba līmenis varētu būt pat 20%.

Kamēr ekonomiskā situācija visā rietumu Eiropā pasliktinājās, Spānijas likstas kļuva aizvien nopietnākas. Veidojoties no mājokļu un kredītu burbuļiem, kas kavēja kaimiņvalstu attīstību, Spānijā deflācijas radītais sabrukums šobrīd ir sasniedzis pašu intensīvāko līmeni, kam drīz vien var izsaukt pamatīgu rezonansi lielākajā daļā Eiropas valstu. Spānijā šobrīd netiek runāts par iespējamu ekonomikas uzplaukumu 2009. gadā — arī ne 2010. gadā.

Rādītāji ir nelokāmi un nežēlīgi. Kādreiz bijusi galvenais dzinējs attīstībai Eiropā, tagad Spānija ir viena no pirmajām valstīm, kas piedzīvo ekonomisko pagrimumu. Oficiālie bezdarba līmeņa rādītāji šobrīd ir nepastāvīgi — 17,5%, un tiek sagaidīts, ka šis līmenis palielināsies pat līdz 20,5% 2009. gada beigās. Bankrotu daudzums un skaits šogad ir četrkāršojies, un rūpnieciskā ražošana ir apsīkusi līdz 25% līmenim. Celtniecības nozare, kas Spānijai pēdējo 5 gadu laikā ir bijusi vitāli svarīga un noteicoša tās ekonomikas labklājībai, šobrīd cieš sakāvi, jo visā valsts līmenī būvprojekti samazinās.

Būtiski iedzīvotāju skaits samazinājās spāņu kolonistu un imigrantu dēļ, kuri devās uz citām pasaules daļām, visvairāk uz Latīņameriku. Sākot ar 15. gadsimta beigām, liels ibēriešu kolonistu skaits apmetās teritorijā, kas kļuva pazīstama kā Latīņamerika, un mūsdienās vairums baltādaino Latīņamerikas iedzīvotāju (aptuveni viena trešdaļa no iedzīvotāju kopskaita) ir spāņu vai portugāļu izcelsmes. 16. gadsimtā aptuveni 240 000 spāņu emigrēja, lielākoties uz Peru un Meksiku. Šim skaitam nākamajā gadsimtā pievienojās vēl 450 000 spāņu. Laika posmā starp 1846. un 1932. gadu gandrīz 5 miljoni spāņu devās uz abām Amerikas daļām — it īpaši uz Argentīnu un Brazīliju. No 1960. gada līdz 1975. gadam aptuveni divi miljoni spāņu pārceļoja uz Rietumeiropu. Šajā pašā periodā aptuveni 300 000 cilvēku pameta Spāniju, lai dotos uz Latīņameriku.

Šī dalītai identitāte padara identitātes jautājumu Spānijā sarežģītu un neviennozīmīgu.

Spānijā dzīvo aptuveni 650 000—700 000 čigānu; apmēram puse no viņiem — Andalūzijā.

Mūsdienu ebreju kopiena Spānijā ir izveidojusies trīs kārtās: migrācija no bijušās Spāņu Marokas, ebreju bēgļi no nacistu apspiešanas, kā arī imigrācija no Argentīnas. Spānijas tiesību akti ļauj sefardu ebrejiem pieprasīt spāņu pilsonību. 2006. gadā Spānijā dzīvoja 12'000 ebreju. Saskaņā ar pētījumu (2008. gada decembris), kurš tika publicēts American Journal of Human Genetics, 19,8% no mūsdienu Ibērijas iedzīvotājiem ir sefardu ebreju pēcteči, norādot, ka kristietībā pārgājušo ebreju skaits varētu būt daudz lielāks, nekā sākotnēji tika uzskatīts.

Rumāņu ierašanās sākās 16. gadsimtā. Aplēses par Spānijas rumāņu iedzīvotāju skaitu svārstās ap 700'000. Kanāriju salas līdz 15. gadsimta beigām apdzīvoja iezemieši — guanči. Starp 1609. un 1614. gadu, aptuveni 300'000 morisku jaunie kristieši, kuri turpināja slepeni praktizēt islāmu, tika piespiedu kārtā izraidīti no Spānijas.

Saskaņā ar Spānijas valdības datiem, 2007. gadā Spānijā bija 4,5 miljoni ārvalstu rezidentu; neatkarīgas aplēses izvirzīja skaitli 4,8 miljoni cilvēku jeb 11% no kopējā iedzīvotāju skaita. Saskaņā ar 2005. gada uzturēšanās atļauju datiem, aptuveni 500 000 bija marokāņi, citi 500 000 bija ekvadorieši, vairāk nekā 200 000 bija rumāņi un 260 000 bija kolumbieši. Citas ievērojamas ārvalstu kopienas ir briti (8%), franči (8%), argentīnieši (6%), vācieši (6%) un bolīvieši (3%). Kopš 2000. gada Spānija ir pieredzējusi augstu iedzīvotāju skaita pieaugumu, kā rezultāts imigrācijas plūsmai, par spīti dzimstībai, kas ir tikai puse rezerves līmeņa. Šī imigrantu pieplūde, jo īpaši to, kas ierodas nelegāli pa jūru, ir radījusi ievērojamu sociālo spriedzi.

Spānijā dzīvo vairāki desmiti tūkstoši imigrantu no bijušajām kolonijām (īpaši Ekvatoriālā Gvineja) un imigranti no vairākām Dienvidsahāras un Karību reģionu valstīm, kuri nesen ir apmetušies Spānijā. Pastāv arī ievērojams skaits Āzijas imigrantu, no kuriem lielākā daļa ir ķīniešu, filipīniešu, Tuvo Austrumu, pakistāniešu un indiešu izcelsmes. Strauji palielinās latīņamerikāņu izcelsmes iedzīvotāju skaits. Citas augošās grupas ir briti (760'000 2006. gadā), vācieši un citi imigranti no pārējās Eiropas.

Eiropas Savienībā Spānijai ir otrais augstākais imigrācijas līmenis procentuālā izteiksmē pēc Kipras, bet ar lielu rezervi, kas ir lielākā absolūtajā skaitā. Ir vairāki iemesli augstajai imigrācijai, tostarp Spānijas kultūras saites ar Latīņameriku, tās ģeogrāfisko stāvokli, tās robežu porozitāte, liela izmēra melnais tirgus un izturība lauksaimniecības un būvniecības nozarēs, kam nepieciešamas zemākas darbaspēka izmaksas, ko piedāvā valsts darbaspēks. Vēl viens statistiski nozīmīgs faktors ir liels skaits iedzīvotāju no ES izcelsmes, kuri parasti atpūšas Spānijas Vidusjūras piekrastē. Faktiski, Spānija bija Eiropas lielākais migrantu absorbētājs no 2002. līdz 2007. gadam, ar tās imigrantiem vairāk nekā divkāršojot kā 2,5 miljoni cilvēku ieradušies. Saskaņā ar Financial Times, Spānija ir visiecienitākais galamērķis rietumeiropiešiem, apsverot pārvākšanas no savas valsts un meklējot darbu citā ES dalībvalstī.

Imigrantu skaits Spānijā ir pieaudzis no 500 000 cilvēkiem 1996. gadā līdz 5,2 miljoniem 2008. gadā no kopējā 46 miljonu iedzīvotāju skaita. 2005. gadā vien regulēšanas programma palielināja juridisko imigrantu iedzīvotāju skaitu par 700,000 cilvēkiem. Bezdarbs imigrantu vidū ir pieaudzis līdz 67% 2007. gadā. Spānijas jaunais Brīvprātīgas atgriešanās plāns veicina imigrantus atstāt Spāniju trijos gados un piedāvā līdz 25 000 eiro, bet līdz šim, tikai 186 ekvadorieši ir parakstījušies atgriezties. Saskaņā ar programmas pirmajiem diviem mēnešiem pagājušajā gadā, tikai 1,400 imigrantu pieņēma piedāvājums.

Spāņu valodā ( vai , Castilian) runā visā valstī, un tā ir arī vienīgā valoda visā Spānijā, kurai ir oficiāls statuss. Vairākas reģionālās valodas ir deklarētas kā otrās valodas kopā ar spāņu, kā arī komponentu kopienām, kurās tie runā:

Ir arī dažas citas izdzīvojušas romāņu minoritāšu valodas, piemēram, astūriešu—leoniešu grupa, kas ietver divas valodas Spānijā: astūriešu (oficiāli saukta Bable), kurai ir aizsargājamo statuss Astūrijā, un leoniešu, kurai ir aizsargājams statuss Kastīlijā un Leonā. Aragoniešu valoda ir neskaidri atpazīstama Aragonā. Gan astūriešu, gan leoniešu un aragoniešu valodām nevienā Spānijas reģionā nav oficiāla statusa atšķirībā no basku, katalāņu/valensiešu un galisiešu valodām. Tas varētu būt saistīts ar nelielo runātāju skaitu, mazāk nozīmīgu rakstu valodas tradīciju, salīdzinot ar katalāņu vai galisiešu valodām, un zemāku pašapziņu runātājos, kas tradicionāli saprot, ka nav spēcīga tautas pieprasījuma pēc to atzīšanas nozīmes reģionos, kuros tie runā. Ziemeļāfrikas spāņu pilsētā Meliljā ievērojama iedzīvotāju daļa runā tarifitu valodā. Tūristu iecienītajos apgabalos Vidusjūras krastos un salās tiek plaši lietota angļu un vācu valoda.

Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu 15. un 16. gadsimtā uzplauka arī tās kultūra. Tā veidojās ļoti sarežģītos apstākļos. Tajā izpaudās gadsimtiem ilgās nacionālās tradīcijas, kā arī to spēcīgi ietekmēja baznīcas dogmas. Baznīcas konservatīvā attieksme pret visu jaunu bremzēja humānisma idejas, tādēļ Spānija ilgāk nekā citas zemes saglabāja kultūras reliģisko raksturu.

Spāņu arhitektūra ir attiecināma uz arhitektūru, kura veikta dažādos laika posmos mūsdienu Spānijas teritorijā, kā arī uz to arhitektūru, kuru veidojuši spāņu arhitekti. Vēsturiskās un ģeogrāfiskās daudzveidības dēļ Spānijas arhiktetūra var būt pat krasi atšķirīga ne vien visas valsts teritorijā, bet pat vienā pilsētā.

Spāņu arhitektūras pirmsākumi tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē., kad mūsdienu Spānijas teritorijā ibēri apmetās uz dzīvi un sāka celt ēkas. Patiesā arhitektūras attīstība sākās tikai ar romiešu iekarojumiem, kuri pēc sevis ir atstājuši nenovērtējamus arhitektūras pieminekļus. Pēc vestgotu ierašanās šajā teritorijā, samazinājās celtniecības metožu skaits. Pēc mauru invāzijas 711. gadā tika piedzīvotas radikālas izmaiņas un turpmākos astoņus gadsimtus strauji attīstījās arhitektūra. Piemēram, Kordova pat tika pasludināta par Omeijadas kalifāta kultūras galvaspilsētu. Vēlāk kristiešu karaļvalstīs šis stils saglabājās un tikai lēnām tajā ieplūda romānika un gotika. No 12. līdz 17. gadsimtam Spānijas teritorijā sajaucās arābu un eiropiešu kultūras, kas izpaudās arī arhitektūrā. 15. gadsimta beigās vietējie arhitekti daudz eksperimentēja ar renesanses arhitektūru. 17. gadsimta pirmajā pusē Spānijas arhitektūrā sāka izpausties baroka iezīmes. Viens no spilgtākajiem šā stila paraugiem ir Granadas katedrāles fasāde. Tēlniecībā līdzās milzīgajiem altāra veidoliem — retablo — darināja arī stājskulptūras. 19. gadsimtā arhitektūrā daudz sāka izmantot tēraudu un stiklu. 20. gadsimtā viens no modernisma arhitektiem bija Antonio Gaudi, kurš spēcīgi ietekmēja turpmāko Spānijas arhitektūras attīstību. Mūsdienās labākie spāņu arhitekti ir Rafaēls Moneo, Santjago Kalatrava un Rikardo Bofills.

Spāņu mūzika ārpus Spānijas bieži tiek saukta par flamenko mūziku, kura patiesībā ir Andalūzijas mūzikas žanrs un nav plaši izplatīts visā Spānijas teritorijā. Katram Spānijas reģionam ir raksturīga sava tautas mūzika. Pietiekoši populāra ir arī popmūzika, smagais metāls, rokmūzika un hiphops.

No klasiskās mūzikas autoriem slaveni spāņu komponisti ir Īzaks Albeniss, Manuels de Falla, Enrike Granadozs, bet slavenākie dziedātāji ir Hosē Karerass, Montserata Kabaļļē, Plasido Domingo, Alīsija de Larroča, Alfredo Krauss, Pablo Kazālss, Rikardo Viņjess, Hosē Iturbi, Pablo de Sarasate, Žordi Savaļļs un Terēza Bergansa. Spānijā ir arī vairāk nekā 40 profesionāli orķestri. Slavenākie no tiem ir Orquestra Simfònica de Barcelona, Orquesta Nacional de España un Orquesta Sinfonica de Madrid. Savukārt nozīmīgākie opernami ir Teatro Real, Gran Teatre del Liceu, Teatro Arriaga un El Palau de les Arts Reina Sofía.

Spāņu māksliniekiem radās iespēja uzzināt par tēlotājmākslas attīstību Itālijā un citās zemēs tikai 16. gadsimta otrajā pusē, kad Spānija bija kļuvusi par pasaules mēroga lielvalsti. Līdz tam Spānijā valdīja kultūras reliģiskais raksturs. Viens no tā laika spāņu izcilākajiem māksliniekiem bija El Greko. El Greko vienu no savām slavenākajām gleznām Grāfa Orgasa guldīšana kapā uzgleznoja, dzīvodams Spānijas pilsētā Toledo.

Katrā Spānijas reģionā tās virtuve ir atšķirīga. Spānijā ļoti iecienītas ir zivis un citas jūras veltes, piemēram, menca ķiploku mērcē, moluski, krabji, foreles un citi. Plaši izplatītas ir arī dažādas mērces, gan saldās, gan asās. Arī siers, dārzeņi, desiņas, truša gaļa netiek smādēta. Ne tikai Spānijā, bet arī visā pasaulē plaši ir izplatīti spāņu vīni. Katram reģionam ir raksturīgas arī savas liķiera šķirnes. Populārs ir arī anīsa degvīns.

Tomēr Spānijas teritorijā var izšķirt trīs izteikti atšķirīgas virtuves. Vidusjūras Spānijā izmanto daudz jūras veltes, piemēram, pescaíto frito. Šajā reģionā uzturā lieto arī izteikti daudz aukstās zupas, kā arī ēdienus, kuros galvenā sastāvdaļa ir rīsi, piemēram, paelja un arròs negre. Otra virtuve ir raksturīga Spānijas centrālajai daļai, kur uzturā lieto karstas un biezas zupas, piemēram, uz maizes un ķiplokiem balstīto kastīliešu zupu. Šajā reģionā pārtiku tradicionāli saglabā to sālot, piemēram, spāņu šķiņķi, vai arī iemērcot olīveļļā, piemēram, kā Mačego sieru. Visbeidzot trešā izteikti atšķirīgā virtuve ir Spānijas daļā pie Atlantijas okeāna. Tur vairāk lieto ēdienus, kuri gatavoti no dārzeņiem un zivīm, piemēram, pote gallego un marmitako. Izplatīts ir arī viegli kaltētais Lakonas šķiņķis.

Spānijas sportā kopš 20. gadsimta dominē futbols. Populāri sporta veidi ir arī basketbols, teniss, riteņbraukšana, rokasbumba, kā arī pēdējā laikā Formula 1, jo šajos sporta veidos arvien vairāk sāk dominēt spāņu sportisti. Mūsdienās Spānija tiek uzskatīta par vienu no pasaules sporta lielvalstīm, īpaši kopš 1992. gada Vasaras Olimpiskajām spēlēm, kuras notika Barselonā, un kuras sekmēja lielu sporta daudzveidību valstī. Tūrisma industrija ir pilnveidojusi sporta infrastruktūru, sevišķi ūdenssporta, golfa un slēpošanas.

Spānijas futbola līga La Liga tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām futbola līgām pasaulē. Populārākie, kā arī vieni no veiksmīgākajiem klubiem Eiropas futbola turnīros, ir Madrides Real un Barcelona. Arī citi klubi, kā Sevilla, Villarreal un Valencia, ir veiksmīgi startējuši Eiropas kausos. Spānijas futbola izlase kļuva par Eiropas čempioniem 2008. gada Eiropas čempionātā. Arī tālajā 1964. gadā viņi kļuva par Eiropas čempioniem. Arī Pasaules čempionātos Spānija regulāri piedalās, bet pagaidām bez lieliem panākumiem.

Arī basketbolā Spānijas klubi regulāri cīnās par Eiropas kausiem. Slavenākie spāņu basketbola klubi ir Madrides Real, FC Barcelona un Badalonas Joventut. Šie klubi ir uzvarējuši gan Eirolīgā, gan ULEB Eirokausā. Vairāki spāņu basketbolisti spēlē arī NBA. Slavenākie no tiem ir Pau Gazols, Hosē Kalderons, Rūdijs Fernandess un Serhio Rodrigess.




#Article 177: Somija (2621 words)


Somija (, ), oficiāli Somijas Republika (Suomen tasavalta, Republiken Finland), ir valsts Ziemeļeiropā, parlamentāra republika un Eiropas Savienības locekle. 
Ziemeļrietumos tā robežojas ar Zviedriju, ziemeļos ar Norvēģiju un austrumos ar Krieviju. Somiju apskalo divi Baltijas jūras līči: dienvidu daļu apskalo Somu līcis, kurš atdala Somiju no Igaunijas, bet rietumu daļu apskalo Botnijas līcis. Aptuveni viena trešdaļa no Somijas teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka.

Somijā dzīvo tikai 5,3 miljoni iedzīvotāju, lai gan pēc platības tā ir viena no lielākajām valstīm Eiropas Savienībā. Pēc apdzīvotības blīvuma (16 cilv./km²) Somija ir viena no visretāk apdzīvotajām Eiropas valstīm. Lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvo valsts dienvidos, Somijas galvaspilsētā Helsinkos un tās apkārtnē. Oficiālās valsts valodas ir divas: somu un zviedru valoda, lai gan 92% no iedzīvotājiem ir somi, bet zviedri ir tikai 6%. Zviedri dzīvo galvenokārt Olandē (Ālandu salās), šai teritorijai ir piešķirta autonomija. 
Somijas platība ir 337 tūkstoši km². No kopējās teritorijas aramzeme aizņem 8%, meži — 57%, ezeri — 9% un purvi — 26%. Somijā meži ir galvenā dabas bagātība, tie valsti nodrošina ar kokmateriāliem un izejmateriāliem. Purvi Somiju nodrošina ar kūdru, kuru pārsvarā izmanto kā kurināmo. Somijas krasta līnija ir ļoti robota, ar daudzām sīkām salām un šērām. Somijai ir arī ostas, kas atvieglo valsts ārējo tirdzniecību.

Valsts nosaukums Somija ir cēlies no somu pašnosaukuma suomi. Šī vārda izcelsme nav īsti skaidra, bet viena no versijām apgalvo, ka tas ir cēlies no baltu valodu vārda zeme. Saskaņā ar citām versijām, nosaukums ir cēlies no vārda suomaa, kas nozīmējot purvainā zeme.

Daudzas tautas Somiju dēvē par Finlandi. Šis eksonīms ir cēlies no skandināvu vietvārda Finnmarka un citiem vietvārdiem, kas sākas ar Fin(n)-. Vietu nosaukumi, kuri sākas ar Fin(n)-, ir ļoti bieži sastopami gan Zviedrijā, gan Norvēģijā. Visticamāk ar šo vārdu ģermāņi apzīmēja medniekus un vācējus. Termins Finn bieži ir attiecināts arī uz sāmiem.

Dažreiz Somiju dēvē arī par Tūkstoš ezeru zemi, jo valstī ir 187 888 ezeru, kuru platība ir lielāka par 500 m².

Pēc Somijas krusta kariem līdz 13. gadsimta beigām reti apdzīvotā Somijas teritorija nonāca Zviedrijas pakļautībā. Somija bija Zviedrijas kontrolē līdz pat 1809. gadam, kad tā nonāca Krievijas impērijas pakļautībā. Autonomās Somijas lielhercogistes pastāvēšanas laikā somi sāka attīstīties kā nācija. 1917. gada 6. decembrī Somija kļuva par neatkarīgu valsti.

Somijas platība ir 338 424 km². Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tad tā ir mazliet mazāka nekā Vācija un mazliet lielāka nekā Norvēģija. Somija ir 5,2 reizes lielāka nekā Latvija. Tā atrodas starp 60. un 70. platuma grādiem un ir viena no Ziemeļvalstīm. Aptuveni trešdaļa no valsts atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. Ziemeļu—dienvidu virzienā Somijas garums ir 1160 kilometri (no Nuorgamas līdz Hanko), bet rietumu—austrumu virzienā tās platums ir 540 kilometri (no Nerpesas līdz Ilomantsi). Somijas daļu, kas atrodas uz ziemeļiem no Oulujervi ezera, sauc par Ziemeļsomiju, lai gan tā ir apmēram puse no valsts. Savukārt Jiveskiles pilsēta atrodas Somijas centrālajā daļā, lai gan ģeogrāfiski tā atrodas vairāk uz dienvidiem. Somijai sauszemes robežas ir ar Krieviju, Norvēģiju un Zviedriju. Garākā no tām ir austrumu robeža ar Krieviju (1269 km). Ziemeļos robežas garums ar Norvēģiju ir 716 km, bet ziemeļaustrumos ar Zviedriju — 536 km. Somijas krastus apskalo Baltijas jūras līči. Rietumos to apskalo Botnijas līcis, bet dienvidos — Somu līcis. Somijas upju tīkls ir blīvs. Upes ir īsas un krāčainas. Tās izmanto elektroenerģijas ražošanai. Lielākā daļa upju ietek Botnijas līcī. Pēc oficiāliem datiem Somijā ir 187888 ezeri, kuru platība ir lielāka par 500 m², un 56 tūkstoši, kuru platība ir vismaz viens hektārs. Tādēļ Somiju dažreiz dēvē arī par Tūkstoš ezeru zemi.

Somijā ir pieci lieli fiziski ģeogrāfiskie rajoni: Dienvidsomijas zemiene, Austrumbotnijas zemiene, Somijas ezeru zemiene, Somijas augstiene un Lapzemes augstiene. Dienvidsomijas līdzenums plešas no Satakuntas provinces līdz pat Krievijas robežai. Salīdzinot ar Somijas ezeru līdzenumu, šajā līdzenumā ir maz ezeru, toties ir vairāk aramzemes. Tālāk gar rietumu krastu plešas Austrumbotnijas līdzenums. Šo līdzenumu šķērso ļoti daudz upju, kā arī šeit ir plašas aramzemju platības. Somijas kopējais krasta līnijas garums sasniedz aptuveni 40 tūkstošus kilometrus, kas gandrīz atbilst Zemes apkārtmēram pa ekvatoru. Tā ir tik gara tāpēc, ka Somijas piekraste ir ļoti izrobota un ar ļoti daudzām sīkām salām un šērām. Kopā ir apmēram 76 tūkstoši piekrastes salas, kuru platība ir vismaz 500 m². Ļoti daudz salas un šēras atrodas Turku pilsētas piekrastē, kā arī Olandē (Ālandu salās). Dienvidos esošā morēna Salpauselke un rietumos Somenselke ir divas valsts nozīmīgākās ūdensšķirtnes, kuras atdala piekrastes rajonus no Somijas ezerzemes (Järvi-Suomi). Šī purvainā un ar mežiem klātā teritorija, kurā ir aptuveni 42,2 tūkstoši ezeri, ir lielākā ezeru zeme Eiropā. Iekšējie ūdeņi aizņem apmēram 18% no Somijas teritorijas. Tieši no ezeru zemes iztek valsts nozīmīgākās dienvidu upes, kā Kokemeenjoki, Kimijoki un Vuoksi. Šeit atrodas arī Somijas lielākais ezers — Saima ezers, kura platība ir 4400 km². Somijas ezeri ir kuģojami, jo tie veido ezeru sistēmas. Atsevišķus ezerus un ezeru sistēmas savā starpā saista upes. Lai gan iekšzemē kravu transportēšanā parasti izmanto auto transportu vai dzelzceļa transportu, Somijas dienvidaustrumdaļā var izmantot arī jūras transportu. Raksturīgi ir arī tas, ka ezeros ir ļoti daudz salu. Somijas augstiene (Vaara-Suomi) plešas no valsts austrumos esošās Ziemeļkarēlijas līdz Kainū provincei, dienvidos no Lapzemes. Augstienei ir raksturīgi neskaitāmi pakalni, no kuriem visaugstākais ir Koli kalns (347 m) Ziemeļkarēlijā. Somijas augstiene ziemeļos robežojas ar Lapzemes augstieni. Lapzemes augstienē plešas meži un kalni (tunturi), uz kuriem aug maz koki. Augstākās virsotne ir Pallastunturi (807 m), Illestunturi (718 m) un Pihetunturi (540 m). Inari ezera tuvumā, kurš atrodas Lapzemes ziemeļrietumos, tāpat kā dienvidos ir ļoti daudz ezeru. Garākās Somijas upes Kemijoki (560 km) baseins aizņem lielu daļu no Lapzemes. Pašos Somijas ziemeļos ir arī Skandināvijas kalni. Uz Somijas—Norvēģijas robežas atrodas valsts augstākā virsotne — Halti kalns (1324 m).

Somijas lielāko daļu klāj taiga un purvi. No kopējās teritorijas aramzeme aizņem tikai 8%, meži — 57% un purvi — 26%. Somijā meži ir galvenā dabas bagātība. Tie valsti nodrošina ar kokmateriāliem un izejmateriāliem. Purvi Somiju nodrošina ar kūdru, kuru pārsvarā izmanto kā kurināmo. Somijai ir arī ostas, kas atvieglo valsts ārējo tirdzniecību. Akmeņi, kuri ir pēc pēdējā ledus laikmeta ir izkaisīti pa visu valsti, galvenokārt sastāv no granīta.

Somijas klimatu nosaka valsts novietojums mērenās joslas pašos ziemeļos pie robežas ar polārajiem apgabaliem. Šajos apgabalos ir ļoti auksts un tur parasti dzīvo maz iedzīvotāju. Pateicoties Golfa straumei, Somijas klimats ir maigs, lai gan pašos valsts ziemeļos ir auksts. Klimats ir ļoti svarīgs faktors preču pārvadāšanai. Somijas vidējā gaisa temperatūra ir nedaudz zemāka nekā Latvijā.

Somijā pirmā līmeņa administratīvā iedalījuma vienība pirms 2010. gada bija lēne (, ). Visu valsti iedalīja sešās lēnēs, no kurām tikai Olandei bija autonomija. Lēņu pakļautībā darbojās policija, prokuratūra un citas valsts iestādes. Kopš 2010. gada augstākās iedalījuma vienības ir 19 reģioni, bet lēņu funkcijas daļēji pārņēmušas 6 Valsts reģionālās administratīvās pārvaldes (VRAP) un viens Valsts departaments (Olandē).

Sīkāk Somija tiek iedalīta 19 reģionos (, ). Tos iedala vēl 70 apakšreģionos (seutukunta, ekonomisk region), un visbeidzot 2009. gadā Somija tika sadalīta arī 348 pašvaldībās (kunta, kommun). Pirms tam bija 415 pašvaldības, uz 2020. gadu to skaits samazinājies līdz 310.

Somijas konstitūcija ir pieņemta 1919. gadā. Vēlāk ir izdarīti vairāki grozījumi un papildinājumi. Pēdējais labojums konstitūcijā ir veikts . Būtiskākais labojums bija pilnvaru izlīdzināšana starp Somijas prezidentu, parlamentu un valsts padomi. Tādēļ no prezidentālas republikas Somija kļuva par pusprezidentālu republiku. Vienpalātas parlamentam (, ), kurš sastāv no 200 locekļiem, pieder likumdošanas vara. To uz četriem gadiem ievēl proporcionālās vēlēšanās. Somijas pilsoņi tikai no 18 gadu vecuma var iet uz vēlēšanām. Kopš konstitucionālās reformas valsts padome (valtioneuvosto, statsrådet) nav tieši atbildīga parlamenta priekšā.

Somijas premjerministru tieši ievēl parlaments, savukārt pārējos valsts padomes locekļus pēc premjerministra ierosinājuma apstiprina prezidents. Kopš 2019. gada decembra premjerministre ir Sanna Marina. Somijas prezidentu uz 6 gadiem ievēlē vispārējās divpakāpju vēlēšanās. Prezidentam ir plašas tiesības, viņš izdod lēmumus un dekrētus, var uzlikt veto parlamenta paziņotajiem likumprojektiem. Prezidents vada Somijas ārpolitiku, kā arī ir bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks un ieceļ augsta ranga valsts ierēdņus un tiesnešus. Kopš 2012. gada Somijas prezidents ir Sauli Nīniste. Augstāko izpildvaru realizē valsts padome un prezidents.

Somijā nav atsevišķa kontitucionālā tiesa. Pārvaldes orgānu darbību izskata parastajās tiesās. Somijas tiesu varu spēcīgi ir ietekmējusi Zviedrija, kuras pakļautībā somi bija līdz 1809. gadam. Kopš pievienošanās Eiropas Savienībai 1995. gadā, Somijas likumos kā nepieciešamība ir ieviesti daudzi Savienības tiesību akti. Parastā tiesu sistēma ir strukturēta trīs līmeņos. Ikvienu lietu vispirms izskata 56 rajonu tiesās (käräjäoikeus), bet pēc tam apelāciju var iesniegt sešās augstākajās tiesās (hovioikeus, hovrätt). Visbeidzot pēc stingriem noteikumiem lietu var iesniegt izskatīt Somijas Augstākajai tiesai (korkein oikeus, högsta domstolen).

Somijas drošības un aizsardzības politikas pamatā ir tās pieredze Otrajā pasaules karā. Somijas loma starptautiskajās attiecībās ir vienota neitralitāte. Tautas prātos ir palikusi apziņa, ka nevar paļauties uz sabiedrotajiem un, ja sāksies karš, tad valsts aizsardzība primāri būs janodrošina pašiem. Somijas aizsardzības politika ir vērsta uz kopējo aizsardzību (kokonaismaanpuolustus)., kuras uzdevums ir nodrošināt valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti un demokrātisku konstitūciju. Starptautiskajās attiecības tā cenšas ievērot neitralitāti, lai gan tā 1994. gadā kļuva par organizācijas Partnerattiecības mieram locekli, bet 1997. gadā arī par Eiroatlantijas sadarbības padomes locekli. Pašlaik somu karavīri ir iesaistījušies arī NATO vadītajos drošības spēkos Kosovā un Afganistānā, lai gan nav NATO locekle. Pievienošanās NATO ir viens no strīdīgākajiem jautājumiem Somijas sabiedrībā. Iepriekšējā prezidente Tarja Halonena uzskatīja, ka Somijai nav nepieciešams iestāties NATO, kā arī vairums somu ir noskaņoti negatīvi pret šo organizāciju.

Mūsdienās Somija ir viena no turīgākajām valstīm Eiropas Savienībā. 2005. gadā Somijas pirkspējas izdekss bija 111, salīdzinoši, Eiropas Savienības vidējais indekss ir 100. 2006. gadā kopējais eksporta apgrozījums bija 61,40 miljardi eiro, bet importa apgrozījums — 55,89 miljardi eiro. Nozīmīgākie tirdzniecības partneri bija Vācija (11,3%), Zviedrija (10,5%) un Krievija (10,1%).

Vēl 20. gadsimta sākumā Somija bija viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Šajā laikā Somijā nodarbojās ar papīra ražošanu un dzelzs liešanu. Tikai pēc Otrā pasaules kara strauji attīstījās lauksaimniecība. Pēc kara strauji pieauga industrializācijas apmēri, jo Somijai bija jānomaksā reparācijas Padomju Savienībai. Divdesmit gadu laikā attīstījas dažāda veida saimniecības. Nozīmīgas kļuva elektrotehniskā rūpniecība, naftas ķīmijas, mašīnrūpniecība un dažādu transporta iekārtu ražošana. Par vēl vienu nozīmīgu nozari kļuva kuģu būvniecība.

Kopš 20. gadsimta 70. gadiem Somijas enerģētikā nozīmīgu vietu ieņem atomenerģētika.

Straujā ekonomiskā izaugsme apstājās 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, jo tieši ar šo valsti Somijai bija ļoti cieši tirdzniecības sakari. Pēc smagas ekonomiskās krīzes iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinājās par 13%, savukārt no 1990. līdz 1994. gadam bezdarba līmenis pieauga no 3,4% līdz 18,4%. Krīzes rezultātā tika restrukturēta Somijas saimniecība. Lai stabilizētu valsts budžetu, vairāki valsts uzņēmumi tika privatizēti. Tajā pašā laikā valsts ieguldīja naudu jaunāko tehnoloģiju apgūšanai augstskolās. Pēc tam arī ieguldīja mikroelektronikā. Šajā jomā veiksmīgi attīstījās uzņēmums Nokia, kurš kļuva par dzinējspēku ekonomikas atveseļošanās procesā. Pievienošanās Eiropas Kopienai 1995. gadā veicināja ekonomikas nostabilizēšanos. Pārkārtojot saimniecību, līdz 2001. gadam bezdarba līmenis bija jau samazināts līdz 9,2%. Vēlāk bezdarba līmenis vēl samazinājās, 2007. gadā tas sasniedza 6,9%.

Somijas meži ir valsts nozīmīgākais dabas resurss. Tādējādi koksnes un papīra rūpniecība ir dominējošās ražošanas nozares valstī. 17. gadsimtā Somija bija pasaulē lielākā darvas eksportētāja, savukārt jau 19. gadsimtā lielākā daļa no uzņēmumiem bija kokzāģētavas. Līdz pat 1970. gadiem vairāk kā puse no Somijas eksporta allaž bija koksne un papīrs. Mūsdienās tā sastāda tikai 12% no eksporta no rūpnieciskās ražošanas, un katru gadu tiek izzāģēti aptuveni 75 miljoni m³ koksnes. Uzņēmumi Stora Enso, UPM—Kymmene un M—real pēdējos gados iegulda lielus līdzekļus, lai attīstītos citās valstīs, un ir kļuvuši par vieniem no līderiem papīra rūpniecībā. Pēdējos gados strauji attīstās arī metālapstrāde, kā arī elektronikas rūpniecība. Elektropreču ražošanas apjomi no 1995. līdz 2006. gadam ir četrkāršojušies. Lauvas tiesu šajā nozarē aizņem telekomunikāciju uzņēmums Nokia. Nokia apgrozījums gadā ir 41,1 miljardi eiro, līdz ar to tas ir lielākais uzņēmums Somijā. Citi pazīstami somu uzņēmumi ir Fiskars, Kone, Valmet un Sisu Auto.

Somijā dzīvo aptuveni 5,3 miljoni iedzīvotāji. Tā kā pēc platības tā ir liela valsts, tad tās vidējais apdzīvotības blīvums ir mazs, tas ir, 16 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iedzīvotāji ir ļoti nevienmērigi sadalīti pa valsts teritoriju. Lapzemē, Somijas ziemeļos, iedzīvotāju blīvums ir vēl mazāks, tas ir, tikai 1,9 cilvēki uz km², savukārt aptuveni 40% Somijas iedzīvotāji dzīvo Dienvidsomijā, kur apdzīvotības blīvums sasniedz 62,6 cilvēkus uz km². Aptuveni 1,23 miljoni dzīvo Helsinku aglomerācijā. Nākamās lielākās pilsētas ir Tampere, Turku un Oulu.

Somijā iedzīvotāju skaits pieaug, bet tā kā jaunieši izvēlas studēt un strādāt pilsētās, tad lauku teritorijās cilvēku skaits tomēr samazinās.

Somijas kultūra ir veidojusies galvenokārt ietekmējoties no Rietumeiropas un Krievijas. Spēcīga ir bijusi Zviedrijas, kuras pakļautībā somi bija vairākus gadsimtus, un Vācijas ietekme, ar kuru somiem vienmēr ir bijuši cieši tirdzniecības sakari. Krievu kultūras ietekme vienmēr ir bijusi jūtama Austrumsomijā un Karēlijā. Pēc abiem pasaules kariem Somijā ļoti ātri izplatījās Rietumeiropas popkultūra. Lai gan urbanizācijas rezultātā Somijas kultūra kļūst arvien globālāka, valstī, īpaši lauku teritorijās, joprojām tiek piekoptas arī somu tradīcijas, piemēram, iešana somu pirtī.

Jau pirms mūsu ēras somi bija bagāti ar mutvārdu tautasdziesmām, kurās galvenokārt tika apdziedātas tēmas no somu mitoloģijas. Pirmie literālie teksti tika sarakstīti 13. gadsimtā, kad Somijā tika ieviesta kristietība. Ļoti maz tekstu no šiem laikiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tie bija latīņu valodā sarakstītie sakrālie teksti. Pirmie teksti somu valodā tika sarakstīti Reformācijas laikā 16. gadsimtā. Jauno Derību somu valodā 1548. gadā iztulkoja Mikaela Agrikola (Mikael Agricola).

No mūsdienu autoriem Mika Valtari (Mika Waltari) ir slavenākais somu rakstnieks, kura darbi ir plaši izplatīti arī ārzemēs. Viņa slavenākais darbs, vēsturiskais romāns Sinuhe, ēģiptietis (Sinuhe Egyptiläinen, 1945), ir iztulkots aptuveni 30 valodās, kā arī 1954. gadā Holivudā pēc šī darba motīviem tika uzņemta filma. Starptautisku slavu ir ieguvis arī Somijā dzīvojošās zviedru rakstnieces Toves Jansones (Tove Jansonn) darbs Trollīši Mumini.

Mūsdienās Somijā ļoti populāra ir smagā metāla mūzika, piemēram, mūzikas topos regulāri ir smagā metāla grupas Children of bodom dziesmas. Vēl pavisam nesenā pagātnē pasaules slavu ieguva tādas roka un metāla grupas kā HIM, The Rasmus un Nightwish. Somu dziedātāji regulāri piedalās arī Eirovīzijā. 2006. gada Eirovīzijā pirmo reizi uzvarēja Somijas pārstāvji, smagā roka grupa Lordi. Slavena ir arī grupa Leningrad Cowboys, kuri nodarbojas ar pazīstamām popa un roka dziesmu interpretēšanu. Visā pasaulē pazīstamus hītus ir iedziedājuši arī cita somu grupa Bomfunk MC’s.

Somija ir uzskatāma par sportu mīlošu valsti gan pašu sportistu, gan skatītāju vidū. Aptuveni 1,1 miljons iedzīvotāju (piektā daļa no iedzīvotājiem) ir kāda sporta kluba biedrs. Nozīmīgus sporta notikumus pie TV ekrāniem regulāri skatās aptuveni 1,4 miljoni skatītāju.

Panākumi sporta sacensībās dod lielu daļu no to nacionālās identitātes. Panākumu guvuši sportisti tiek pielīdzināti valsts varoņiem, it īpaši 1920. gadu somu sportisti, kuri guva uzvaras starptautiskās sacensībās. 1924. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs, kuras notika Parīzē, somu sportisti bija otrajā vietā iegūto medaļu kopvērtējuma tabulā. Skrējējs Pāvo Nurmi (viens no Lidojošajiem somiem) ieguva deviņas zelta medaļas un kļuva par vienu no visu laiku labākajiem sportistiem Olimpiskajās spēlēs, kā arī viņš ir medaļām bagātākais vieglatlēts Olimpiskajās spēlēs. Olimpiskajās spēlēs un ne tikai allaž veiksmīgi ir startējuši arī šķēpa metēji, piemēram, 2007. gada šķēpa mešanā par pasaules čempionu kļuva Tero Pitkemeki. Nacionālās pašapziņas celšanai lielu artavu dod arī uzvaras pret to kaimiņvalstīm, it īpaši, pret Zviedriju, kuras pakļautībā tā bija vairākus gadsimtus.

Viens no populārākajiem komandu sporta veidiem ir hokejs. Tādi hokejisti kā Tēmu Selenne, Saku Koivu un Jere Lehtinens ir kļuvuši par Nacionālās hokeja līgas zvaigznēm. Arī Somijas hokeja līga ir viens no vadošajām Eiropā. Somijas hokeja izlase lielāko panākumu guva 1995. gadā, kļūstot par pasaules čempioniem hokejā. Somijā futbolam nav izveidojušās nozīmīgas tradīcijas. Somijas futbola izlase vēl nekad nav spēlējusi ne Eiropas Čempionātā, ne Pasaules kausā. Tomēr daži somu futbolisti kā Jari Litmanens, Sami Hīpijā (Sami Hyypiä) un Mikaels Forsels (Mikael Forssell) ir spēlējuši slavenos Eiropas futbola klubos, tādā veida popularizējot futbolu savā valstī. Toties Somijas sieviešu futbola izlase pārsteidzoši iekļuva 1995. gada Eiropas Čempionāta finālturnīrā.

Ļoti populārs Somijā ir arī autosports. Par Formula 1 čempioniem ir kļuvuši Kimi Reikenens, Mika Hekinens un Keke Rosbergs. Somu sportisti dominē arī autorallijā. Gandrīz puse no Pasaules rallija čempioniem ir bijuši somi. Arī motokross ir populārs somu vidū.




#Article 178: Somālija (452 words)


Somālijas Republika ir valsts Āfrikas austrumdaļā. Somālijas teritorijā kopš 1990. gadu sākuma ir divas pašpasludinātas republikas ziemeļos - Somālilenda un Puntlenda, kā arī cilšu un dažādu grupējumu dalītā Somālija valsts dienvidu daļā. Somālija robežojas ar Džibutiju ziemeļos, Etiopiju rietumos un Keniju dienvidos. Ziemeļos to apskalo Adenas līcis, bet austrumu krastu apskalo Indijas okeāns. Somālijas galvaspilsēta ir Mogadīšo. Somālijai ir garākā kontinenta krasta līnija, un tās reljefs galvenokārt sastāv no plakankalnēm, līdzenumiem un augstienēm. Klimats pārsvarā visu gadu ir karsts, ar periodiskiem musonu vējiem un neregulārām lietusgāzēm.

Iedzīvotāju skaits Somālijā ir aptuveni 10 miljoni. Aptuveni 85% no tās iedzīvotāju ir etniski somālieši, kas vēsturiski ir apdzīvojuši valsts ziemeļu daļu. Etniskās minoritātes pārsvarā apdzīvo valsts dienvidu reģionus. Oficiālās valodas Somālijā ir somāliešu un arābu valodas, kas abas pieder pie Afroaziātu valodu saimes. Lielākā daļa iedzīvotāju šajā valstī ir musulmaņi, no kuriem lielākā daļa ir sunnīti.

Senatnē Somālija bija svarīgs tirdzniecības centrs. Viduslaikos, vairākas spēcīgas somāļu impērijas dominēja ar reģionālo tirdzniecību, tostarp Adžurāņu sultanāts, Adāļu sultanāts, Varsangaļi sultanāts un Dželedi sultanāts. 19. gadsimtā, izmantojot noslēgtos pēctecības līgumus ar šīm karaļvalstīm, Lielbritānija un Itālija ieguva kontroli pār daļu no piekrastes un izveidoja savas kolonijas - Britu Somālilendu un Itāļu Somālilendu. Muhameds Abdullāhs Hassans veiksmīgi aitvairīja Britu impērijas uzbrukumus četras reizes, un piespieda to atkāpties. Briti beidzot uzvarēja 1920. gadā peteicoties saviem gaisa spēkiem. 

Itālija ieguva pilnīgu kontroli pār ziemeļaustrumu un dienvidu daļu pēc veiksmīgas kampaņas pret valdošo Madžīrtīnas sultanātu un Hobijo sultanātu. Itālijas okupācija turpinājās līdz 1941. gadam, kad tā zaudēja savu teritoriju Lielbritānijai. Somālijas ziemeļu daļa kļuva par Lielbritānijas protektorātu, bet Somālijas dienvidu daļa 1949. gadā nokļuva Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā. 1960. gadā abi reģioni apvienojās un tika izveidota neatkarīga Somālijas Republika. 

Abdirašīds Šarmarke tika ievēlēts par Somālijas otro prezidenta demokrātiskās vēlēšanās 1967. gadā. 1969. gadā viņu nošāva viens no viņa miesassargiem. Pēc viņa slepkavības notika valsts apvērsums, kurā Somālijas bruņotie spēki sagrāba varu, nesastopot pretestību. Apvērsumu vadīja 
Muhameds Siāds Barre, kurš tolaik bija bruņoto spēku komandieris. Varu pārņēma Augstākā revolucionārā padome un valsts tika nosaukta par Somālijas Demokrātisko Republiku.

 

Saskaņā ar šo administratīvo regulējumu 2012. gada augustā tika pieņemta jauna pagaidu konstitūcija, ar kuru Somāliju reformēja par federāciju.

Somālija ir valsts Austrumāfrikā ar  637,657 kvadrātkilometru lielu platību. Tā robežojas ar Džibutiju ziemeļos, Etiopiju rietumos un Keniju dienvidos.  Valsts atrodas uz Somālijas pussalas, kuru sauc arī par Āfrikas ragu, jo pussala atgādina degunradžu ragu.

Valsts atrodas uz ziemeļiem no ekvatora, starp Adenas līci ziemeļos un Indijas okeānu austrumos. Somālijai ir garākā kontinenta krasta līnija, kura ir 3 025 km gara. Tās teritorija sastāv no daudzām plakankalnēm, līdzenumiem un kalniem. Valsts ziemeļu daļa ir kalnaina, ar starp 900 un 2100 metriem augstiem kalniem. Uz ziemeļrietumiem no valsts atrodas autonoms reģions Somālilenda, kura pati deklarēja savu  neatkarību.




#Article 179: Slovēnija (404 words)


Slovēnija (), oficiāli Slovēnijas Republika (Republika Slovenija), ir valsts Centrāleiropas dienvidu daļā. Tā robežojas ar Austriju ziemeļos, Ungāriju ziemeļaustrumos, Horvātiju austrumos un dienvidos, kā arī ar Itāliju rietumos. Tās teritoriju dienvidrietumos apskalo Adrijas jūra. Lielāko daļu valsts ziemeļu teritorijas aizņem Alpi. Slovēnijas kopējā platība ir 20 273 km2, valstī dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Ļubļana.

Eiropas Savienības, Eirozonas, Šengenas līguma, NATO un OECD dalībvalsts. Pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju tā ir visattīstītākā no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.

Kulturāli Slovēnija vienmēr bijusi kā robeža starp dažādām citām Eiropas kontinenta tautām. Tās teritorijā saskaras četrās dažādās valodu saimēs — slāvu, ģermāņu, romāņu un somugru — ietilpstošo tautu intereses. Pēdējo desmitgažu laikā iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir kļuvis daudzveidīgāks. 2002. gadā aptuveni 83% valsts iedzīvotāju bija slovēņi, pārējie — imigranti no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.

Lai arī Slovēnija ir sekulāra valsts, visizplatītākā reliģija valstī ir katoļticība, kas ir atstājis būtisku ietekmi uz mūsdienu Slovēnijas kultūru un identitāti. Otra izplatītākā reliģija ir islāms, kam pievērsušies 2,4% valsts iedzīvotāju.

Vēsturiski mūsdienu Slovēnijas teritorija ietilpusi dažādu valstisku veidojumu sastāvā, ieskaitot Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, kā arī Hābsburgu valdījumus. Pēc Austroungārijas sabrukuma ietilpa 1918. gadā dibinātās Serbu, horvātu un slovēņu karalistes, no 1929. gada Dienvidslāvijas karalistes teritorijā. 
Otrā pasaules kara laikā Slovēnijas teritoriju okupēja un anektēja vairākas valstis — Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. Pēc kara beigām Slovēnija ietilpa DSFR sastāvā. 

Latvijas valdība Slovēnijas neatkarību atzina 1991. gada 29. augustā. Šajā pašā dienā Slovēnija atzina Latvijas neatkarību. Diplomātiskās attiecības nodibinātas 1991. gada 30. septembrī.

Tagad Slovēnija ir parlamentāra republika. Latvijas un Slovēnijas divpusējās attiecības ir ļoti labas un aktīvas, veiksmīgi norit sadarbība tieslietu un iekšlietu, aizsardzības, kā arī kultūras jomās.

Slovēnija ir vienīgā Dienvidslāvijas valsts, kas atdalījusies no šīs valstu savienības bez liela kara. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka slovēņi jau Dienvidslāvijas laikā jutās samērā neatkarīgi. Viņiem ir sava kultūra un labi attīstīta saimniecība. Slovēnijā dzīvoja tikai 7% no Dienvidslāvijas iedzīvotājiem, toties lielvalsts budžetā tā ienesa ¼ daļu no ienākumiem.

Kopš 1992. gada, kad tika dibināta Slovēnija, šīs valsts sportisti ir ieguvuši 22 medaļas olimpiskajās spēlēs, no tām trīs medaļas ir zelta.

Līdzīgi kā daudzās citās Eiropas valstīs, Slovēnijā populārākais sporta veids ir futbols. Slovēnijas futbola izlase ir piedalījusies 2000. gada Eiropas čempionātā, kā arī 2002. un 2010. gada FIFA Pasaules kausos.

Lielu popularitāti ir guvuši arī hokejs un basketbols. Slovēnijas basketbola izlase 2017. gadā uzvarēja Eiropas čempionātā. Slovēnijas hokeja izlase regulāri ir spēlējusi Pasaules čempionātos.




#Article 180: Slovākija (495 words)


Slovākija (), oficiāli Slovākijas Republika (Slovenská republika) ir valsts Centrāleiropā. Robežojas ar Čehiju un ar Austriju rietumos, ar Poliju ziemeļos, ar Ukrainu austrumos, bet ar Ungāriju dienvidos. Slovākijas platība ir 49 035 km² un to ietekmē mērenā un kontinentālā klimata josla. Valstij ir raksturīgs kalnains reljefs un tās lielāko daļu aizņem Tatru kalni. Slovākija ar 5,415 miljoniem iedzīvotāju ir deviņpadsmitā lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts pēc iedzīvotāju skaita.

Slovākija ir parlamentāra republika, kas sastāv no astoņiem apgabaliem. Oficiālā valsts valoda ir slovāku valoda. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Bratislava. Slovākija ir ANO, ES, NATO, ESAO un PTO pilntiesīga locekle.

Donavas labā krasta teritorija līdz 5. gadsimtam ietilpa Senās Romas impērijas sastāvā, pēc impērijas sabrukuma tagadējās Slovākijas teritorijā uz dzīvi apmetās slāvu ciltis, kas 7. gadsimtā nodibināja Samo valsti. Vēlāk tā atradās avāru (8. gadsimtā), Lielmorāvijas valsts (9. gadsimtā) un Ungārijas (11.—16. gadsimtā), vēlāk Hābsburgu monarhijas pakļautībā. 
Pēc Pirmā Pasaules kara beigām Slovākija kopā ar Čehiju apvienojās un izveidoja Čehoslovākiju. Otrā pasaules kara laikā pastāvēja no Trešā reiha atkarīga Slovākijas valsts. Vēlāk Slovākijas teritorija nonāca komunistu rokās un kļuva par Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas daļu. 

Slovākijas ainavai raksturīgs kalnains reljefs. Valsts lielāko daļu aizņem Tatru kalni, kas pieder pie Karpatu kalnu grēdas. Valsts ziemeļos pie Polijas robežas atrodas Augstie Tatri, kas ir iecienīts slēpošanas reģions ar gleznainu dabu — dziļām ielejām un ezeriem. Te atrodas arī valsts augstākā virsotne Gerlaha smaile (2655 metri virs jūras līmeņa) un Slovākijas nacionālais simbols — Krivāņa kalns (Kriváň).

Galvenās upes Slovākijā ir Donava (robežupe ar Ungāriju), Vāha un Hrona.

Slovākija atrodas starp mēreno un kontinentālo klimata joslu. Vasaras ir mēreni siltas, bet ziemas aukstas, mākoņainas un nokrišņiem bagātas. Slovākiju pēc laikapstākļiem var iedalīt trīs daļās: zemiene, pārejas reģions un kalniene.

Valsts platība ir 48 845 km². 31% teritorijas aizņem aramzemes, 17% ganības, 41% mežu, 3% kultivēto zemju. Pārējie 8% aizņem pilsētas, infrastruktūra, kalni un cita neizmantojama zeme.

Slovākija ir iekšzemes valsts, tai nav jūras izejas, bet ir sauszemes robežas ar piecām valstīm. Slovākijas robeža ar Poliju ziemeļos ir 547 km gara, robeža ar Ukrainu austrumos 98 km, ar Ungāriju dienvidos 669 km, robeža ar Austriju dienvidrietumos — 106 km un Čehiju ziemeļrietumos — 252 km. Valsts robežu kopgarums ir 1672 km.

Slovākijas Republikā dzīvo 5,4 miljoni iedzīvotāju. 51,3% ir sieviešu. Vidējais sieviešu dzīves ilgums — 77 gadi, vīriešu — 68 gadi. Slovākijā reģistrētas 2 865 apdzīvotas vietas, no tām 136 pilsētas. Vidēji vienā apdzīvotajā vietā dzīvo 1 874 iedzīvotāju, vidējais iedzīvotāju blīvums ir 111/km². Pēc iedzīvotāju skaita Slovākija atrodas apmēram divdesmitajā vietā Eiropā.

Iedzīvotāju vairākums ir slovāki (85,7%). Lielākā mazākumtautība ir ungāri (10,6%), tālāk seko čigāni (1,5%), čehi (1%) un rusīni jeb ukraiņi (1%). Ir arī citu tautību iedzīvotāji — krievi, vācieši, ebreji, poļi. Vairākums etnisko grupu pārstāvju dzīvo kopienās, atšķirti no citām tautībām, taču mūsdienās šīs robežas izzūd.

Slovākija iedalās 8 apgabalos (kraj) — Banskas Bistricas, Bratislavas, Košices, Nitras, Prešovas, Trenčīnas, Trnavas un Žilinas apgabalā. Apgabali savukārt iedalās apriņkos (okres, pašlaik Slovākijā ir 79 apriņķi). Apriņķi iedalās pagastos (obec).

Lielākās pilsētas:




#Article 181: Sjerraleone (326 words)


Sjerraleone, oficiāli Sjerraleones Republika, ir suverēna valsts Rietumāfrikā. Tā robežojas ar Gvineju ziemeļos, Libēriju dienvidos, bet no rietumiem to apskalo Atlantijas okeāns. Valsts platība ir 71,740 km2. Tā ir iedalīta četros reģionos: Ziemeļu provincē, Austrumu provincē, Dienvidu provincē un Rietumu apgabalā, kas ir iedalīti 14 mazākos rajonos. Kopējais iedzīvotāju skaits valstī 2016. gadā bija aptuveni 6 726 458.

Sjerraleone ir valsts Rietumāfrikā. Tā robežojas ar Gvineju ziemeļos un ar Libēriju dienvidos. Valsts platība ir 71,740 km2. Tā ir 119. lielākā valsts pasaulē un 40. lielākā Āfrikā. Tā atrodas Atlantijas okeāna krastā. Sjerraleones krasta līnija ir 402 km gara.

Sjerraleone is bagāta ar dabas resursiem. Tajā ir atrodami dimanti, titāna rūdas, boksīti, dzelzs rūda, zelts un hromīti. 37,5% no valsts platības sedz meži. Lauksaimniecībai izmanto 56,2% no zemes no kuras 23,4% no zemes ir arama.

Valstī ir tropisks, karsts un mitrs klimats. Vasaras lietus sezona ilgst no maija līdz septembrim. Ziemas sausā sezona ilgst no decembra līdz aprīlim.

Sjerraleone ir konstitucionāla republika. Pašreizējā valsts pārvaldes sistēma tika izvedota ar 1991. gada pieņemto konstitūciju.

Prezidents ir valsts vadītājs, valdības vadītājs un armijas militāro spēku virspavēlnieks. Prezidents ieceļ un vada ministru kabinetu, kuru jāapstiprina parlamentam. Prezidents tiek ievēlēts vēlēšanās un var palikt amatā ne ilgāk par diviem piecu gadu termiņiem. Prezidenta amats ir visaugstākā un ietekmīgākā pozīcija Sjerraleones valdībā.

Oficiālā valoda Sjerraleonē ir angļu valoda, bet izplatītākā valoda ir krio (angļu un vietējo valodu pidžins), kuru lieto 90% valsts iedzīvotāju. Angļu valodu izmanto skolās, valdības administrācijā un medijos.

Sjerraleones iedzīvotāji ir jauni. 2016. gadā 41,9% no iedzīvotājiem bija 0-14 gadus veci. Tikai 3,75% no iedzīvotājiem bija 65 vai vairāk gadus veci. 60,47% no iedzīvotājiem bija zem 25 gadu vecuma. Vidējais vecums bija 19 gadi; 18,4 gadi vīriešiem un 19,6 gadi sievietēm. Populācija pieauga par 2,36%. 

Tikai 16,6% iedzīvotāju lietoja kontracepciju 2013. gadā, kas palielina iespēju saslimt ar HIV un AIDS. 51 100 iedzīvotājiem bija HIV vai AIDS 2015. gadā. 2 500 iedzīvotāju nomira no AIDS vai HIV 2015 gadā.




#Article 182: Sīrija (398 words)


Sīrija (), oficiāli Sīrijas Arābu Republika (), ir valsts Tuvajos austrumos, dibināta 1946. gada 17. aprīlī.

Tā robežojas ar Libānu rietumos, Izraēlu dienvidrietumos, Jordāniju dienvidos, Irāku austrumos un Turciju ziemeļos. Sīrijai ir starptautiski strīdi ar Izraēlu par tās okupētajām Golānas augstienēm, kā arī ar Turciju par Hatajas (Hatay) provinci.

Hellēnisma laikmetā tā atradās Seleikīdu impērijas sastāvā. 83. gadā p.m.ē. Sīriju iekaroja Armēnijas valdnieks Tigrans Lielais, bet 64. gadā p.m.ē. tā kļuva par Romas impērijas provinci. Pēc tās sadalīšanās Sīrija bija Austrumromas impērijas sastāvā.

No 1513. līdz 1918. gadam Sīrija atradās Osmaņu impērijas pakļautībā.
Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika izveidota Sīrijas Arābu Karaliste, kura gan pastāvēja tikai dažus mēnešus, jo Sīrijas teritorija atradās Francijas ietekmes zonā. Franču karaspēks sakāva sīriešu spēkus Majsalunas kaujā, ieņēma Damasku un turpmākās desmitgades mūsdienu Sīrijas teritorija bija sadalīta vairākās valstiņās, kas pastāvēja Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas ietvaros.

Pēc militārā apvērsuma 1963. gada martā pie varas nāca Baath partija. Tika uzsāktas sarunas par Ēģiptes, Sīrijas un Irākas federācijas izveidošanu. 1963. gada 17. aprīlī Kairā tika parakstīta vienošanās par federācijas referenduma rīkošanu 1963. gada septembrī, taču jau drīz vien starp valstīm radās nesaskaņas un plāns izgāzās.
Pēc tam Sīrijas un Irākas valdības, kuras abas domināja Baath partija, sāka sarunas par abu valstu apvienošanos. Sarunas pārtrūka 1963. gada novembrī, kad Baath valdība Irākā tika gāzta.

Vairāk kā puse no Sīrijas iedzīvotājiem ir arābi sunnīti (ap 60%), lielākās minoritātes ir arābi šiīti — alavīti, ismailīti un t.s. divpadsmitnieki (13%), kristieši — pareizticīgie, grieķu katoļi, asīrieši, armēņi, protestanti (10%), kurdi (9%), turkmēņi (3%) un druzi (3%).

Sīrija ir sadalīta 14 provincēs jeb muhāfazās, kurām ir šādi administratīvie centri:

Vidusjūras krasts pārsvarā augsts, klinšains, gar piekrasti stiepjas šaura (20-30 km) piejūras zemiene. Sīrijas lielāko daļu aizņem tukšnešains plato (200—1000 m virs jūras līmeņa), virs kura paceļas zemas kalnu grēdas. Ziemeļaustrumu daļā atrodas Džezīras tuksnesis, bet dienvidaustrumos Sīrijas tuksnesis. Rietumu daļā Gābas tektoniskā ieplaka šķir Ansārijas grēdu no Akrāda, Semāna un Zāvijas kalniem. Dienvidrietumos iestiepjas Antilibāns ar Šeiha kalnu kā augstāko virsotni (2814 m) un Drūzu vulkāniskais masīvs.

Vasarā no Arābijas pussalas pūš sauss, karsts vējš. Sīrijas lielākā daļa ir beznoteces apgabals, sastpami vādī. Lielākā upe ir Eifrata ar kreisā krasta pietekām Hābūru un Belīhu, rietumu daļā uz Vidusjūru plūst Āsī upe.
Piejūras zemienē un kalnu nogāzēs aug ozolu, priežu, ciprešu, vīģeskoku un lauru koku meži un krūmāji. Savvaļas dzīvnieki ir svītrainās hiēnas, vilki, šakāļi, antilopes, grauzēji un rāpuļi.




#Article 183: Singapūra (1924 words)


Singapūra (), oficiāli Singapūras Republika (Republic of Singapore), ir pilsētvalsts Dienvidaustrumāzijā. Singapūra ir salu valsts, kas aizņem Singapūras salu un vēl 62 mazākas salas, kas atrodas pie Malakas pussalas krastiem. Singapūras kopējā platība ir 722,5 km², pēc 2018. gada datiem tajā dzīvo 5,638 miljoni iedzīvotāju un 39% no viņiem ir ar citas valsts pilsonību.

Singapūra kopš 1960. gadu vidus piedzīvoja strauju ekonomisko attīstību un no mazattīstītas valsts kļuva par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē. Singapūra ir globāli augsti attīstīts izglītības, izklaides, finanšu, veselības aprūpes, inovāciju, loģistikas, ražošanas un tūrisma centrs. Singapūra ir devītajā vietā pasaulē pēc Tautas attīstības indeksa, trešajā vietā pasaulē pēc pirktspējas paritātes un tai ir augsti rādītāji pēc iedzīvotāju izglītības līmeņa, plānotā dzīves ilguma, dzīves kvalitātes, drošības un mājokļu pieejamības. Kopš 2013. gada Singapūra ir dārgākā pilsēta pasaulē pēc dzīves izmaksām.

Pirmās rakstiskās ziņas par Singapūru atrodamas Ķīnas trešā gadsimta rakstos, kuros tā tiek dēvēta par Pu Luo Chung salu.

Oficiāls līgums tika parakstīts 1819. gada 6. februārī (to uzskata par Singapūras dibināšanas datumu). 1826. gadā Singapūra kļuva par daļu no t.s. jūras šaurumu apmetnēm (Straits Settlements) Britu Indijas jurisdikcijā, bet 1836. gadā kļuva par reģiona galvaspilsētu.

Pēc Pirmā pasaules kara briti uzbūvēja lielu Singapūras jūras spēku bāzi, kas bija daļa no aizsardzības stratēģijas Āzijā. 1923. gadā
bāzes būvniecība notikusi lēni līdz Japānas iebrukumam Mandžūrijā 1931. gadā. Pilnībā pabeigta 1939. gadā, tā izmaksāja milzīgu summu — 500 miljonus ASV dolāru. Lielbritānijas Impērija to lielīja kā lielāko sausu doku pasaulē, trešo lielāko peldošo doku, un ka tai ir pietiekami daudz degvielas tvertņu, lai apgādātu visu britu floti sešu mēnešu ilgumā.

Vinstons Čērčils nosauca bāzi par Austrumu Gibraltāru, un militārajās diskusijās tā bieži tika minēta kā Suecas Austrumi (East of Suez), bet tā bija bāze bez flotes. Britu flote bija izvietota Eiropā, un briti nevarēja atļauties veidot otru floti, lai aizsargātu intereses Āzijā.
Otrā pasaules kara laikā Britu flote palika Eiropā aizsargāt Britu salas. Japānas imperatora armija iebruka Britu Malajā, iebrukuma kulminācija bija Singapūras kauja. 60 000 karavīru lielais britu karaspēks 1942. gada 15. februārī tika aplenkts un kapitulēja, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils nosauca zaudējumu kā vissliktāko katastrofu un lielāko kapitulāciju britu vēsturē.

Lielbritānijas zaudējumi cīņā par Singapūru bija smagi, tika sagūstīti gandrīz 85 000 cilvēku papildus agrākajiem zaudējumiem kaujās par Britu Malaju.
Singapūra tika pārdēvēta par Syonan-to (昭南 島 Shōnan-tō), kas nozīmē Dienvidu gaisma. No 5000 līdz 25 000 etnisko ķīniešu tika nogalināti Sooku Čeinas (Sook Ching) slaktiņā, ko veica japāņu armija. Lielbritānijas spēki plānoja atbrīvot Singapūru 1945. gadā, tomēr karš beidzās pirms operāciju uzsākšanas. Pēc japāņu kapitulācijas tā tika atkal okupēta ar britu, indiešu un austrāliešu spēku palīdzību.

Singapūra 1965. gada 9. augustā ieguva neatkarību un kļuva par Singapūras Republiku ar Li Kuan Ju kā premjerministru un Jusofu bin Išaku (Yusof bin Ishak) kā prezidentu. Li Kuan Ju uzsvars uz strauju ekonomisko izaugsmi, atbalsts uzņēmējdarbībai, cīņa pret korupcīju, un iekšējās demokrātijas ierobežojumi veidoja Singapūras politiku nākamos 50 gados. Bezdarba līmenis bija 3%, reālais IKP pieaugums vidēji bija aptuveni 8% līdz 1999. gadam, vēlāk 6% gadā.

Singapūra ir demokrātiska parlamentārā republika. Izpildvara ir Singapūras Ministru kabinets, kuru vada premjerministrs un daudz mazākā mērā arī prezidents. Prezidents tiek ievēlēts ar tautas balsojumu un tam ir veto tiesības attiecībā uz konkrētu izpildu lēmumu kopumu, piemēram, valsts rezervju izmantošanu un tiesnešu iecelšanu. Parlaments darbojas kā valdības likumdevējs.

Lai gan vēlēšanas ir tīras, nav neatkarīgas vēlēšanu iestādes un valdībai ir liela ietekme uz plašsaziņas līdzekļiem. Freedom House savā ziņojumā Brīvība pasaulē un The Economist savā Demokrātijas indeksā uzskata Singapūru par daļēji brīvu kā kļūdainu demokrātiju. Pēdējās vēlēšanas notika 2015. gada septembrī, kad PAP ieguva 89 no 89 vietām, vēlēšanas vēlāk tika apstrīdētas.

Apelācijas tiesa pārstāv visaugstāko taisnīgumu un modernu domas interpretāciju.
Singapūras tiesību sistēma ir balstīta uz Lielbritānijas tiesību sistēmas, taču ar būtiskām vietējām atšķirībām. Zvērināto tiesa tika atcelta 1970. gadā, lai tiesas lēmumi pilnībā būtu tiesnešu rokās. Singapūrā tiek izpildīti arī miesas sodi, noteikts skaits sitienu pa augšstilbiem ar 3 cm resnu bambusa nūju, tos piespriež par tādiem noziegumiem kā izvarošana, nemieri, vandalisms un noteikti imigrācijas pārkāpumi. Singapūrā ir nāvessods par slepkavību, kā arī par narkotiku tirdzniecību lielos apmēros un šaujamieroču tirdzniecību.

Par piecu vai vairāk cilvēku pulcēšanās pasākumiem ir nepieciešama policijas atļauja. 

Singapūru veido 63 salas. Augstākais dabiskais punkts ir Bukit Timah kalns 163,63 m augstumā. Pastāvīgi meliorācijas projekti ir palielinājuši Singapūras zemes platību no 581,5 km2 1960. gadā līdz 719,1 km2 2015. gadā, kas ir par aptuveni 23% vairāk. Paredz, ka zemes platības līdz 2030. gadam pieaugs vēl par 100 km2. Daži projekti ietver nelielu salu apvienošanu, lai izveidotu lielākas, funkcionālākas salas.

Singapūra savas urbanizācijas dēļ ir zaudējusi 95% savu vēsturisko mežu, un tagad vairāk nekā puse dabā sastopamās faunas un floras Singapūrā atrodas dabas rezervātos, piemēram, Bukit Timah dabas rezervātā un Sungei Buloh mitrāju rezervātā, kas veido tikai 0,25% no Singapūras zemes platības. 1967. gadā valdība ieviesa plānu pārvērst Singapūru par dārzu pilsētu, kura mērķis ir mīkstināt urbanizācijas sekas un uzlabot dzīves kvalitāti . Kopš tā laika gandrīz 10% no Singapūras platības ir rezervēti parkiem un dabas rezervātiem. Singapūras labi pazīstami dārzi ietver Singapūras botānisko dārzu, 150 gadus veco tropisko dārzu un Singapūras pirmo UNESCO Pasaules mantojuma vietu un Gardens by Bay, kas ir populārs tūristu galamērķis.

Singapūrai ir tropu lietus mežu klimats, kuram nav atšķirīgu sezonu, vienmērīga temperatūra un spiediens, augsts mitrums un bagātīgs nokrišņu daudzums Temperatūra ir no 22 līdz 35 ° C. Temperatūra gada laikā stipri nemainās, musonu sezona ilgst no novembra līdz janvārim.

Singapūrai ir augsti attīstīta tirgus ekonomika, kas vēsturiski balstīta uz tirdzniecību. Kopā ar Honkongu, Dienvidkoreju un Taivānu tā ir viena no sākotnējiem četriem Āzijas tīģeriem, bet IKP ziņā uz vienu iedzīvotāju pārsniedz pārējos tīģerus. Laikposmā no 1965. līdz 1995. gadam izaugsmes temps vidēji bija aptuveni 7 % gadā.

Singapūras ekonomika ir pazīstama kā viena no brīvākajām, inovatīvākajām, viskonkurētspējīgākajām, visdinamiskākajām un uzņēmējdarbībai draudzīgākām. Ekonomiskās brīvības indekss 2015. gadā ierindo Singapūru kā otro brīvāko ekonomiku pasaulē.

Viena no pasaulē visvairāk fotografētajām ēkām ir Marina Bay Sands kūrorts, kas tika atvērts 2010. gadā.
Vairākus gadus Singapūra ir bijusi viena no nedaudzajām valstīm ar AAA kredītreitingu no lielajiem trim un vienīgā Āzijas valsts, kura sasniedza šo reitingu. Ņemot vērā tās atrašanās vietu, kvalificētu darbaspēku, zemas nodokļu likmes, labu infrastruktūru un nulles toleranci pret korupciju, Singapūra piesaista investīcijas no visas pasaules. Singapūra ir 11. vietā pēc pasaules ārvalstu valūtas rezervēm un vienā no augstākajām starptautisko investīciju pozīcijām uz vienu iedzīvotāju. Singapūrā ir vairāk nekā 7000 transnacionālu uzņēmumu no ASV, Japānas un Eiropas. Ir arī aptuveni 1500 uzņēmumi no Ķīnas un Indijas. Ārvalstu uzņēmumi ir gandrīz visās valsts ekonomikas nozarēs. Aptuveni 44 procenti no Singapūras darbaspēka sastāv no iebraucējiem. Ir noslēgti vairāk nekā desmit brīvās tirdzniecības līgumi ar valstīm un reģionālajiem savienojumiem.

Tradicionāli Singapūrā ir zemākais bezdarba līmenis starp attīstītajām valstīm. Laika posmā no 2005. līdz 2014. gadam bezdarba līmenis nepārsniedza 4%. 2005. gadā bezdarba rādītājs bija 3,1%, bet 2009. gadā tas sasniedza 3%. 2015. gada pirmajā ceturksnī tas samazinājās līdz pat 1.8%. Lai gan ir atzīts, ka ārvalstu darba ņēmējiem ir būtiska nozīme valsts ekonomiskajā attīstībā, valdība apsver ierobežot papildus darba spēka ieplūšanu, jo ārvalstu darbinieki jau šobrīd veido 80% no būvniecības nozares un 50% no pakalpojumu nozares kopējā darbinieku skaita.

Valdībai ir vairākas programmas bezpajumtniekiem un trūcīgajiem, tādēļ nabadzības praktiski nav. Dažas no programmām ietver ikmēneša pabalstus, bezmaksas izglītību un medicīnisko aprūpi valsts slimnīcās, atlaides sabiedriskajam transportam un komunālo pakalpojumu rēķiniem.

Singapūra ir līderis vairākās ekonomikas nozarēs, tostarp tā ir trešais lielākais valūtas maiņas centrs, trešais vadošais finanšu centrs, otrais lielākais kazino azartspēļu tirgus, trešais lielākais naftas pārstrādes un tirdzniecības centrs, pasaules lielākais eļļas pārstrādes ražotājs un galvenais kuģu remonta pakalpojumu centrs, pasaules lielākais loģistikas centrs. 
Ekonomika ir daudzveidīga, un tās galvenie ieguldītāji — finanšu pakalpojumi, ražošana, naftas pārstrāde. Galvenais eksports ir pārstrādāta nafta,
mikroshēmas un datori, kas 2010.gadā veidoja 27% no valsts IKP, un kas ietver būtiskas elektronikas, naftas pārstrādes, ķīmisko vielu, mašīnbūves un
biomedicīnas zinātņu nozares. 2006. gadā Singapūra saražoja apmēram 10% no pasaules procesoru daudzuma.
Singapūras lielākie uzņēmumi ir telekomunikāciju, banku, transporta un ražošanas nozarēs, no kuriem daudzi sākās kā valsts uzņēmumi, un kopš tā laika tie
ir iekļauti Singapūras biržā, tostarp Singapūras telekomunikācijas (Singtel), Singapūras tehnoloģiju tehnoloģijas, Keppel Corporation, aizjūras Ķīnas
banku korporācija (OCBC), Singapūras attīstības banka (DBS), Apvienotā aizjūras banku grupa (UOB). Pēc Bloomberg datiem 2011. gadā pasaules finanšu
krīzes laikā OCBC, DBS un UOB tika klasificētas kā pasaules 1., 5., 6. pasaules spēcīgākās bankas.

Vislabāk zināmie globālie zīmoli ir Singapore Airlines, Changi lidosta un Singapūras osta. Changi lidosta savieno vairāk nekā 100 aviosabiedrības ar vairāk nekā 300 pilsētām. No 2015. gada stratēģiskais starptautiskais gaisa spēku mezgls ir ieguvis vairāk nekā 480 Pasaules labākās lidostas balvu, un tā ir pazīstama kā pasaulē visvairāk apbalvotā lidosta.

Tūrisms veido lielu ekonomikas daļu, 2014. gadā pilsētvalsti apmeklēja vairāk nekā 15 miljoni tūristu. Lai attīstītu tūrisma nozari, azartspēles tika legalizētas 2005. gadā, bet tikai divas licences Integrētajiem kūrortiem tika izsniegtas, lai kontrolētu pārkāpumus saistībā ar naudas atmazgāšanu un atkarību.

Pēc 2015. gada datiem, Singapūrā iedzīvotāju skaits bija 5 535 000, no kuriem 3 375 000 jeb 61% bija pilsoņi, savukārt pārējie 2 160 000 jeb 39% bija pastāvīgie iedzīvotāji, nepilsoņi (ārvalstu studenti, ārvalstu darbinieki, tūristi). Saskaņā 2010. gada datiem gandrīz 23% Singapūras iedzīvotāju (pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji) bija dzimuši ārvalstīs, tas nozīmē, ka apmēram 10% Singapūras pilsoņu bija ārvalstīs dzimuši naturalizētie pilsoņi, bet ja nerezidenti tiek ieskaitīti, tad gandrīz 43% no kopējā iedzīvotāju skaita ir piedzimuši ārzemēs. Viena un tā pati skaitīšana liecina, ka aptuveni 74,1% iedzīvotāju bija ķīniešu, 13,4% malajiešu, 9,2% indieši un 3,3% vietējas izcelsmes iedzīvotāji. Līdz 2010. gadam bērnam piešķīra tādu tautību, kāda bija bērna tēvam, bet no 2010. gada cilvēki var reģistrēties, izmantojot rasu klasifikāciju, kurā viņi var izvēlēties vienu primāro tautību un vienu sekundāro tautību, bet ne vairāk kā divas.

Singapūras iedzīvotāju vidējais vecums 2017. gadā bija 40,5 gadi, bet vidējais dzimstības koeficients bija 0,80 bērni uz vienu sievieti, kas ir zemākais pasaulē un ievērojami zemāks par 2.1, kas ir nepieciešams populācijas atjaunošanai. Lai pārvarētu šo problēmu, Singapūras valdība iedrošina ārzemniekus imigrēt uz Singapūru. Lielais imigrantu skaits neļauj Singapūras iedzīvotāju skaitam sarukt.

Singapūrā ir četras oficiālās valodas: angļu, malajiešu, ķīniešu (mandarīnu) un tamilu. Angļu valoda ir kopēja valoda, un tā ir biznesa, valdības un mācību valoda skolās.

Valsts iestādes Singapūrā, piemēram, Singapūras valsts dienests (kas ietver Singapūras civildienestu un citas aģentūras) veic uzņēmējdarbību angļu valodā un oficiālus dokumentus, kas rakstīti valodā, kas nav angļu, piemēram, malajiešu, ķīniešu vai tamilu, parasti ir jāiztulko angļu valodā, lai tos varētu pieņemt iesniegšanai.

Singapūras konstitūcija un visi likumi ir rakstīti angļu valodā un nepieciešami tulki, ja vēlas vērsties Singapūras tiesās citā valodā nekā angļu valoda. Angļu valoda ir dzimtā valoda tikai vienai trešdaļai no visiem Singapūras iedzīvotājiem. Apmēram viena ceturtdaļa no visiem Singapūras malaiziešiem, trešdaļa no visiem Singapūras ķīniešiem un puse no visiem Singapūras indiešiem uzskata par savu dzimto valodu angļu valodu. Divdesmit procenti Singapūras iedzīvotāju neprot lasīt vai rakstīt angļu valodā.

Singapūras iedzīvotāji pārsvarā ir divvalodīgi, un angļu valoda ir viņu kopīgā valoda, parasti tā ir kā otrā valoda, ko māca skolās, lai saglabātu katra indivīda etnisko identitāti un vērtības.

Budisms ir izplatītākā reliģija Singapūrā pēc tās sekotāju skaita. Otrā izplatītākā reliģija ir kristietība, tai seko islāms, taoisms un hinduisms. Aptuveni 17% iedzīvotāju ir ateisti. Kristiešu, daoistu un ateistu īpatsvars laika posmā no 2000. līdz 2010. gadam ir palielinājies par aptuveni 3%, bet budistu īpatsvars ir samazinājies. Citu ticībnieku īpatsvars ir saglabājies līdzšinējā līmenī. Pēc Pew Research Center veikta pētījuma ir atklāts, ka Singapūra ir reliģiski daudzpusīgākā nācija pasaulē.

Lielākā daļa budistu Singapūrā ir ķīnieši, budistu misionāri, kas vairāku gadu desmitu laikā ir iebraukuši no Taivānas un Ķīnas. Singapūrā ir trīs budisma atzaru klosteri — Theravada, Mahayana un Vajrayana.




#Article 184: Sentvinsenta un Grenadīnas (320 words)


Sentvinsenta un Grenadīnas () ir neatkarīga valsts Karību jūrā. Nāciju Sadraudzības valsts.

Valsts teritorija sastāv no Sentvinsentas salas un 32 mazām Grenadīnas grupu salām (Mazo Antiļu salu arhipelāgā). Salu kopējā platība ir 389 km². Sentvinsenta un Grenadīnas galvaspilsēta ir Kingstauna.

 (Svētā Vinsenta dienā) Kristofers Kolumbs atklāja Sentvinsenta salu.

Kad salu atklāja, to apdzīvoja aravaki cilts indiāņi, kas uz salu bija pārcēlušies no Dienvidamerikas kontinenta aptuveni 3. gadsimtā un kurus vēlāk apspieda kareivīgie karību indiāņi.

Pēc salas kolonizācijas uzsākšanas, karībi izrādīja stipru pretsparu spāņiem, kuri pārvaldīja salu līdz 1627. gadam. Indiāņu pretošanās ar lielām pūlēm tika apspiesta daudz vēlāk, nekā citas reģiona teritorijās, tikai 18. gadsimta vidū.

Angļi salu iekaroja 1763. gadā, bet no 1783. gada sala, pēc Versaļas līguma pieņemšanas, kļuva par britu koloniju. Angļi turpināja intensīvi veidot plantācijas un ievest vergus.

Pilnīgu neatkarību Nāciju Sadraudzības sastāvā salas ieguva .

Sentvinsenta un Grenadīnas atrodas Mazo Antiļu salu arhipelāga dienvidu daļā. To apskalo Karību jūras un daļēji arī Atlantijas okeāna ūdeņi. Valsts atrodas uz 32 salām, no kurām lielākā ir Sentvinsenta. Visu salu sauszemes kopējā platība ir 389 km2, un 344 km2 no tās aizņem Sentvinsenta. Valstij nav sauszemes robežas, bet ir jūras robeža ar Grenādu dienvidos un Sentlūsiju un Barbadosu ziemeļos. Salu reljefu veido galvenokārt vulkāniskie kalni un kopējā krasta līnija ir 84 km. Valsts augstākais reljefa punkts ir Sufriērs, vulkāna virsotne paceļas 1234 m virs jūras līmeņa. Atrašanās tropu un ekvatoriālās klimata joslas robežzonā nosaka sezonāli mitro mežu augšanu.

Iedzīvotāju etnisko sastāvu veido melnādainie, jauktas ādas krāsas, austrumindiāņi, kā arī citas mazākas etniskās grupas. Vecumstruktūrā 27,1% iedzīvotāju ir vecumā no 0 līdz 14 gadiem, 66,5% no 15 līdz 64 gadiem un 6,4% iedzīvotāju ir vecumā virs 65 gadiem. Dabiskais pieaugums valstī ir 0,27%, bet strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu traucē negatīvais migrācijas saldo, kas ir −7,6 uz 1000 iedzīvotājiem. Pēc reliģiskās piederības iedzīvotāji ir piederīgi trīs galvenajām kristiešu konfesijām. 47% ir anglikāņi, 28% - metodisti un 13% - Romas katoļi.




#Article 185: Sentlūsija (514 words)


Sentlūsija () ir salu valsts Ziemeļamerikā, Karību jūras reģiona austrumos uz robežas ar Atlantijas okeānu. Sentlūsija ir daļa no Mazajām Antiļu salām. Atrodas ziemeļos no Sentvinsenta un Grenadīnas, ziemeļaustrumos no Barbadosas un dienvidos no Martinikas. Salas kopējā platība ir 617 km2 un 2009. gadā Sentlūsijā iedzīvotāju skaits sasniedza 173 765 cilvēku. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Kastri, kurā dzīvo apmēram trešdaļa salas iedzīvotāju.

Sala ir 617 kvadrātkilometrus liela. Sentlūsijas kalni ir klāti ar biezu mežu, te ir daudz strauju upju un strautu. Salas augstākā virsotne ir Žimī kalns, kura augstums sasniedz 959 metrus. Pitonu kalni ir salas visslavenākais apskates objekts. To virsotnes slejas 798 metru un 750 metru augstumā.

Pierādījumi salas vulkāniskajai izcelsmei ir atrodami daudzviet. Sufriēras tuvumā ir vulkāniskie krāteri un burbuļojoši dubļu vulkāni, kas izdala sēra gāzes. Pāri pilsētai slejas divas vulkānu virsotnes. Uz dienvidiem no salas atrodas 18 vulkāniskas izcelsmes virsotņu un krāteru virkne. Salā ir daudz skaistu pludmaļu, dienvidrietumu krastā dažas no tām klātas ar melno vulkānisko smilti.

Sentlūsiju Kolumbs atklāja 1502. gada 13 decembrī  Sv. Lūsijas dienā .
 
Laika posmā no 1605. līdz 1638. gadam, briti mēģināja izveidot patstavīgu apmetni, taču mēģinājumi bija neveiksmīgi, karojošo indiāņu - karību dēļ.

Noslēdzot vienošanos ar indiāņiem, franči izveidoja apmetni 1650. gadā. XVII gs. vidū sāka veidoties cukura plantācijas. Un sākās masveidīga āfrikāņu vergu ievešana Sentlūsijā. Mulati un afrikāņi dominēja starp salas iedzīvotājiem.

Līdz 1814. gadam, kad sala beidzot nonāca britu jurisdikcijā, Sentlūsija bija konflikta vieta starp Angliju un Franciju. 14 reizes Sentlūsijā mainījās īpašnieki. 1834. gadā britu koloniālās varas iestādes atcēla verdzību uz salas.

No 1838. līdz 1958. gadam Sentlūsija bija daļa no Lielbritānijas Aizvēja salu kolonijas, no 1958. līdz 1962. gadam Vestindijas federācijā.

Sentlūsijai tika piešķirta pilnīga neatkarība 1979. gada 22. februārī.

Oficiālā valoda ir angļu valoda.
 
Sentlūsijā antiliešu kreolu valodā runā 95% iedzīvotāju un sarunvalodā šo valodu sauc par Patwa. Šo antiliešu kreolu valodu izmanto literatūrā un mūzikā, un tā iegūst oficiālu atzinību.

Sākoties franču kolonizācijai, sāka attīstīties arī kreolu valoda. Kreols veidojās no franču un rietumāfrikas valodām. Daudzi vārdi ir iegūti no indiāņu - karību valodas.

Antiliešu kreolu valodā runā arī Dominikā, Martinikā, Gvadelupā , Sentvinsentā un Grenādā.
 

Sentlūsijas ekonomika balstās uz tūrismu un ārzonas uzņēmumiem. 2008. gadā IKP bija 1,8 miljardi ASV dolāru jeb aptuveni 11,1 tūkst. ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju. IKP sadalījums pa nozarēm: lauksaimniecība - 5%, rūpniecība - 15%, pakalpojumi - 80%. Reālais IKP pieaugums 2008. gadā samazinājās līdz 1,7%. 

Nodarbinātības struktūra: lauksaimniecība - 22%, rūpniecība un tirdzniecība - 25%, pakalpojumu sfērā - 54%. 

Galvenās tradicionālās tautsaimniecības nozares ir tūrisma pakalpojumi un lauksaimniecība. Galvenā kultūra ir banāni; tiek audzēti arī kokosrieksti, mango, kakao, citrusaugļi, vīnogas, cukurniedres. Sentlūsija ir otrā lielākā banānu eksportētājvalsts, Karību reģionā. Aktīvi attīstās ārvalstu tūrisms, kas nodrošina aptuveni 50% no ārvalstu valūtas peļņas. Sentlūsiju katru gadu apmeklē 300 tūkstoši tūristu. 

Sentlūsijā ir attīstīta lauksaimniecības izejvielu pārstrāde, tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošana, mēbeļu, kartona iepakojuma, cigarešu, bateriju un elektronisko ierīču, dzērienu un būvmateriālu ražošana. Ir tranzīta naftas termināls un naftas pārstrādes rūpnīca. 

Salu piekrastes ūdeņos notiek intensīva zveja, piemēram, 2000. gadā tika nozvejots 1795 tonnas zivju, galvenokārt tunzivis un karaliskās makreles, kā arī delfīni. 




#Article 186: Sentkitsa un Nevisa (180 words)


Sentkitsa un Nevisa (, izrunā: ), oficiāli Sentkitsas un Nevisas Federācija (Federation of Saint Kitts and Nevis), pazīstama arī kā Svētā Kristofera un Nevisa Federācija, atrodas Antiļu salās un ir Rietumindijas divu salu federācija.

Sentkitsa ir lielākā no abām salām. Uz tās atrodas galvaspilsēta Bastera. Salas atdala 3 kilometrus plats jūras šaurums. Abām salām — gan Sentkitsai, gan Nevisai ir vulkāniska izcelsme, un katras salas centrā slejas vulkāns. Augstākā virsotne ir Liamuigas kalns, kurš ir 1 156 metrus augsts.

Sentkitsā un Nevisā kādreiz dzīvojuši karību un aravaku cilšu indiāņi, bet mūsdienās - galvenokārt afrikāņu vai eiropiešu un afrikāņu pēcnācēji.

Bastera ir svarīga osta, un lielus ienākumus dod kruīza kuģu apkalpošana. Nevisas lielākā pilsēta ir Čārlstauna.

Salas atrodas tropiskajā klimata joslā, te bieži līst. Tām ir gājušas pāri daudzas viesuļvētras, kas nodarījušas lielus postījumus.

Kaut arī lielākā teritorijas daļa tiek izmantota lauksaimniecībā, salās vēl ir lielas tropisko lietus mežu, mitrzemju un dabisko pļavu platības, kur saglabājusies daudzveidīga augu un dzīvnieku valsts.

Sentkitsā un Nevisā ir maz derīgo izrakteņu. Kurināmo, galvenokārt naftu, enerģijas ieguvei pilnībā importē - pārsvarā no Meksikas un Venecuēlas.




#Article 187: Senegāla (533 words)


Senegāla (), oficiāli Senegālas Republika (), ir valsts Āfrikas rietumos uz dienvidiem no Senegālas upes, Atlantijas okeāna krastā. Robežojas rietumos ar Gambiju, ziemeļos ar Mauritāniju, austrumos ar Mali un dienvidos ar Gvineju un Gvineju-Bisavu.
Lielākā pilsēta un galvaspilsēta ir Dakara.

Līdz 20.gs. vidum Senegālas teritorija ir Francijas koloniālās impērijas sastāvā. 1959. gada janvārī Senegāla un Franču Sudāna izveido Mali federāciju, kas 1960. gada 20. jūnijā saņem neatkarību no Francijas. Jau 20. augustā federācija sabrūk, izveidojoties neatkarīgai Senegālai un Mali. Par Senegālas prezidentu ievēl Leopoldu Sengoru, kurš ir arī starptautiski pazīstams dzejnieks. Sākotnēji valstī pastāv parlamentāra sistēma, un Sengors sadarbojas ar premjerministru un aizsardzības ministru Mamadu Diā. Sengors atbalsta sadarbību ar PSRS, taču nav tik radikāls sociālists kā Diā. Starp abiem politiķiem sākas konflikti par valsts ekonomiskās attīstības politiku. 1962. gada decembrī Diā sarīko neveiksmīgu valsts apvērsuma mēģinājumu, un tiek arestēts un notiesāts uz mūža ieslodzījumu (atbrīvots 1974). Valsts pieņem jaunu konstitūciju, kas izveido prezidentālu republiku. 1963. gada decembrī Sengoru, kā vienīgo kandidātu, ar 832 919 balsīm no 941 273 atkal ievēl par prezidentu. No 1965. līdz 1975. gadam Sengora Senegālas Progresīvā savienība ir vienīgā valstī atļautā partija. Lai arī valstī demokrātija ir krietni ierobežota, Sengora režīms ir salīdzinoši maigs. Viņš ir viens no Āfrikāņu sociālisma un negritūdes ideologiem. 1967. gada martā pret Sengoru veic neveiksmīgu atentāta mēģinājumu. 1968. gada februārī viņu atkal pārvēl prezidenta amatā. 1970. gadā Sengors atjauno premjerministra amatu, uzticot to sev lojālajam Andu Diafam. 1974. gadā valstī atļauj veidot vēl divas partijas, un 1975. gada 9. jūlija likums nosaka, ka valstī var pastāvēt trīs partijas, katrai no kurām jāpārstāv cita ideoloģija (marksisms-ļeņinisms, sociāldemokrātija un liberālisms). Papildus Sangora Senegālas Sociālistiskajai partijai izveido marksistu Āfrikāņu Neatkarības partiju un liberālu Senegālas Demokrātisko partiju, par kuras vadītāju kļūst Abdulaje Vade.

Senegālas teritorija pārsvarā ir līdzena un zema, vidējais augstums ir 200 metrus virs jūras līmeņa, ar smilšainu augsni. Valsts dienvidaustrumos reljefs ir augstāks virs 500 metriem virs jūras līmeņa. Dienvidaustrumos atrodas Senegālas augstākā virsotne — Nependiaha (584 m v.j.l.). Valsts ziemeļu robežu veido Senegālas upe. Lielākās upes ir Senegāla, Gambija un Kasamansa.

Senegālā atrodas Āfrikas kontinenta galējais rietumu punkts — Zaļā raga pussala, kurā izvietojusies Senegālas galvaspilsēta Dakāra.

Senegālā atrodas viens no pasaules dabas brīnumiem — Rozā ezers. Ezera ūdens ir rozā krāsā, tas ir ļoti sāļš, sekls un silts un tā krastus ieskauj baltas putas. Ezera dibens sastāv no biezas sāls garozas, un vietējie iedzīvotāji no tā iegūst sāli. Sāls iegūšana ir būtisks iedzīvotāju ienākumu avots.

Senegālā raksturīgs karsts, tropisks (subekvatoriālais) klimats ar izteiktām sausajām un lietus sezonām. Nokrišņu daudzums palielinās dienvidu virzienā. Tāpēc ziemeļos plešas sausas savannas, bet dienvidos — ar augiem bagāti lietus meži. Gaisa temperatūra iekšzemē ir augstāka nekā piekrastes rajonos.

Izplatītākā reliģija Senegālā ir islāms (94%). 5% no iedzīvotājiem ir kristieši, bet 1%- animisti.

Galvenās tautsaimniecības nozares ir pārtikas rūpniecība, kalnrūpniecība, mākslīgā mēslojuma un cementa ražošana, ķimikāliju ražošana, tekstilizstrādājumi, naftas produktu pārstrāde un tūrisms. Galvenās eksportpreces ir zivis, ķīmiskās vielas, kokvilna, audums, zemesrieksti un kalcija fosfāts. Lielāko daļu jeb 26,7% eksportē uz Indiju, citi eksporta tirgi ir ASV, Lielbritānija un Itālija.

No 1979. īdz 2008. gadam Senegālas galvaspilsēta Dakara bija Dakaras rallija finiša vieta. Kopš 2009. gada rallijreids norisinās Dienvidamerikā ar startu Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, tomēr tas joprojām tiek saukts par Dakaras ralliju.




#Article 188: Seišelas (715 words)


Seišelas oficiāli Seišelu Republika (kreolu - Repiblik Sesel) ir salu valsts Āfrikā uz ziemeļaustrumiem no Madagaskaras. Arhipelāgs sastāv no 115 granīta un koraļļu salām, no kurām 33 ir apdzīvotas. Lielākās salas ir Mae, Pralēna un Ladiga. Tai ir augstākais tautas attīstības indekss Āfrikā un augstākā ienākumu nevienlīdzība pasaulē, mērot pēc džini koeficienta. Seišelas ir viena no Āfrikas Savienības loceklēm.

Seišelas ar 86 525 iedzīvotājiem ir otrā mazākā valsts Āfrikā pēc iedzīvotāju skaita, katru gadu to apmeklē vairāk kā 200 000 tūristu. 86% valsts iedzīvotāju ir seišelieši.

Pirmie, kas apmetās uz dzīvi salās, bija maldivu un arābu tirgotāji. Vēlāk tās kļuva par tirdzniecības punktu starp Āfriku un Āziju, dažkārt par pirātu apmetni. Pirmie eiropieši, kas apmetās uz dzīvi Seišelās, bija francūži, 1742. gadā viņi pārņēma pilnīgu kontroli pār salām.

Salas kalpoja par vergu tranzīta punktu starp Āfriku, Indiju un Madagaskaru. Nomaļās atrašanās dēļ salas bieži izmantoja, lai izsūtītu nevēlamas personas. Uz salām sodu izcietis, piemēram, Francijas troņmatnieks Luija XVI dēls, arī Kipras arhibīskaps, kurš vēlāk kļuva par Kipras prezidentu.

Pēc Lielās Franču revolūcijas no 1794. gada salās 14 gadu laikā septiņas reizes mainījās britu un franču pārvaldība. 1811. gadā salas okupēja britu armija. 1814. gadā Parīzes vienošanās noteica, ka salas pieder Britu impērijai.

Seišelu salu arhipelāgs atrodas Indijas okeāna rietumu daļā 1600 km no Kenijas krastiem, un 2800 km no dienvidrietumu Indijas un 925 km uz ziemeļaustrumiem no Madagaskaras. Kopā arhipelāgā ietilpst 115 salas, no kurām 76 ir koraļļu izcelsmes, savukārt pārējās ir uz granīta iežu pamata un ir kontinentālas izcelsmes, bet nav vulkāniskas. Kopējā salu platība ir 451 kvadrātkilometri.

Mae ir galvenā sala un ir 153 kvadrātkilometru liela, uz tās atrodas valsts galvaspilsēta Viktorija. Šajā salā dzīvo 80% no visiem valsts iedzīvotājiem. Koraļļu salas ir vidēji 1,5 metrus virs jūras līmeņa, lielākais augstums sasniedz 9 līdz 15 metrus virs jūras līmeņa. Tajā pašā laikā granīta salas paceļas līdz pat 100 m virs jūras līmeņa. Lielāko daļu no salām klāj krāšņa un plaukstoša augu valsts. Tipiska Seišelu pazīme ir baltas smilšainas pludmales.

Tā kā uz salām ir ierobežoti svaiga ūdens krājumi, tad vietējie iedzīvotāji lielākoties dzīvo mazos ciematiņos, kuros vidēji dzīvo līdz 100 cilvēkiem. Daudzas no salām kalpo kā ligzdošanas vietas putnu kolonijām.

Seišelu salas atrodas nedaudz uz dienvidiem no ekvatora, tāpēc Seišelu salās valda tropu klimats, bet no novembra līdz aprīlim ir lietus sezona, ko nosaka musonu lieti. Janvāris ir vismitrākais gada mēnesis, un visvairāk nokrišņu ir galvenajā Mae salā un Silhouette salā. No maija līdz oktobrim galvenokārt ir saulains un sauss laiks. Jūlijs un augusts ir sausākie gada mēneši. Gaisa temperatūra svārstās no 24ºC līdz 31ºC, vidējais gaisa mitrums ir 80%.

Salām nav savu pamatiedzīvotāju, tāpēc salu populāciju veido imigranti no citām valstīm. Lielākās etniskās grupas veido francūžu, afrikāņu, indiešu un ķīniešu pēcteči, kuri salās ieradās 19. gadsimtā. Oficiālās valodas ir angļu, franču un seišelu kreolu valoda, kura ir veidojusies no franču valodas. Vidējais iedzīvotāju vecums Seišelu salās ir 32 gadi, bet vidējais mūža ilgums ir 73 gadi.

Kopumā uz salām dzīvo 86 525 iedzīvotāju, 86% no tiem ir seišelieši jeb iebraucēju pēcteči, 3% briti, 1,8% francūži, 0,5% ķīnieši, 0,3% indieši un 1,2% citas minoritātes. Lielākā daļa iedzīvotāju jeb 90% no 86 525 iedzīvotājiem dzīvo uz Mae salas, 9% uz Preslinas un Ladiga salām, bet atlikušais 1% no iedzīvotājiem uz pārējām Seišelu salām. 

Lielākā daļa no Seišelu salu iedzīvotājiem jeb 93,2% ir kristieši, 2,1% — hinduisti, 1,1% — islāmticīgie, 1% ir budisti, un 1,5% ir citu reliģiju sekotāji, bet 1,5% no salu iedzīvotājiem ir ateisti. No kopējā kristiešu skaita 82,2% ir katoļi, 6,4% ir anglikāņi, 1,1% ir Septītās dienas adventisti, bet 3,4% citas ar kristietību saistītas releģijas.

Kopš 1971. gada, kad atvēra Seišelu Starptautisko lidostu (SEZ), tūrisms ir kļuvis par salu iedzīvotāju galveno ieņēmumu avotu, tāpēc arī liela daļa darbojas apkalpošanas sfērā. Pēdējos gados, varasiestādes piesaista ārzemju investīcijas, lai uzlabotu tūrismu nozares kvalitāti, atverot jaunas viesnīcas un kūrortus. Katru gadu Seišelu salas vidēji apmeklē 200 000 tūristu. Salas ir iecienīts galamērķis aktīvas atpūtas cienītājiem, jaunlaulātajiem un citiem. 2011. gadā Seišelās medusmēnesi pavadīja Anglijas Princis Viljams un viņa sieva Keita.

Kopš 1991.-1992. gada, kad salas piedzīvoja milzīgu tūrisma kritumu dēļ Persijas līča kara, varasiestādes ir sapratušas, ka tūrisms ir ļoti neaizsargāts ieņēmumu avots. Tāpēc valstī sāka attīstīt citas nozares, lai samazinātu atkarību no tūrisma nozares, veicināja lauksaimniecības, zvejniecības, maza mēroga rūpniecības un finanšu nozaru attīstību.




#Article 189: Saūda Arābija (914 words)


Saūda Arābija ir valsts Arābijas pussalā. Tā robežojas ar septiņām valstīm, un ar astoto - Bahreinu to saista jūrā uzbērts ceļš.

Saūda Arābija ir Arābu līgas, Līča arābu valstu sadarbības padomes, Islāma sadarbības organizācijas, Nepievienošanās kustības un OPEC dalībvalsts. Tā ir viena no OPEC dibinātājvalstīm.

Valstij ir 2640 km gara jūras robeža, no kuras, aptuveni  garumā valsts rietumdaļā tā iet gar Sarkanās jūras piekrasti, bet atlikusī - gar Persijas līci valsts austrumos. Gar Sarkanās jūras piekrasti stiepjas šaurs (no 15 līdz  platumā) piekrastes līdzenums, tālāk iekšzemē, paralēli līdzenumam ir izvietojušās kalnu grēdas. Dienvidu virzienā kalni kļūst augstāki - līdz pat Saūdā kalnam (3133 m) galējos dienvidos. Saūda Arābijas ziemeļaustrumos plešas milzīga plakankalne, kura sasniedz  augstumu un pazeminās austrumu virzienā līdz Persijas līcim. Saūda Arābijas dienvidos un dienvidaustrumos atrodas pasaulē lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis - Rubelhālī jeb Tukšais kvadrāts. Šeit lietus dažkārt nelīst gadiem ilgi.

Saūda Arābijā ir karsts un sauss klimats. Vasarā gaisa temperatūra var sasniegt +50 grādus., bet naktis ir vēsas, un ziemā mēdz būt arī sals. Nokrišņu valsts lielākajā daļā ir maz; galvaspilsēta Rijāda saņem vidēji  gadā, bet Asīra kalnos to ir trīs līdz četras reizes vairāk. Saūda Arābijas sausais klimats ir iemesls tam, ka valstī nav pastāvīgu upju un ezeru.

Pēc 2013. gada datiem Sauda Arābijā dzīvoja 26 939 583 iedzīvotāji, no tiem 5 576 076 bija nepilsoņi.

Imigranti var pretendēt uz Sauda Arābijas pilsonību pēc 10 valstī nodzīvotiem gadiem, ja viņi teicami runā arābiski un ir islāmticīgi.

Lauksaimniecībā tradicionāla nozare ir lopkopība, lopus gana nomadi arābi - beduīni. Lauksaimnecības kultūras audzē tikai kalnu piekājē, valsts dienvidrietumos un oāzēs, kas izraibina tuksneša ainavu uz ziemeļiem no Tukšā kvadrāta. Valstī īsteno liela mēroga ūdens atsāļošanas un apūdeņošanas projektu. Apstrādājot jūras ūdeni, atdalot sāli un radot saldūdeni, tiek saražots miljoniem litru ūdens. Pēdējā laikā ar atsāļošanas un apūdeņošanas projektu palīdzību izdevies apgūt lielas tuksnešu platības, pārvēršot tās auglīgā zemē. Rezultātā Saūda Arābijā attīstās zemkopība. Valstī galvenās lauksaimniecības kultūras ir kvieši, mieži, dateles, augļi, tiek gatavoti arī piena produkti. Visbiežāk audzētie mājlopi ir aitas, kazas un kamieļi.

Naftu Saūda Arābijā atklāja 1936. gadā, un 2002. gadā valstī ik dienu saražoja 10,5 miljonus barelu naftas. Šeit atrodas pasaulē lielākie naftas un dabasgāzes krājumi, tos vērtē kā ceturto daļu no visas pasaules naftas resursiem. Ienākumi no naftas ne tikai dominē valsts ekonomikā, veidojot vairāk nekā 90% eksportprodukcijas, tie arī piešķir valstij svarīgu lomu pasaules ekonomikā. Naftas krājumi atrodas galvenokārt valsts austrumdaļā - Persijas līča piekrastē. Milzīgie ienākumi no naftas tiek izmantoti, lai celtu modernas pilsētas, attīstītu infrastruktūru, ostas, celtu slimnīcas un skolas, lai apgādātu pilsētas ar elektrību. Tos arī izmanto, lai attīstītu citas nozares, kā ķīmisko rūpniecību, metālapstrādi un farmaceitisko rūpniecību.

Saūda Arābija ir bagātākā Vidējo Austrumu valsts, un tai ir liela ietekme reģionā. Tā uztur ciešus sakarus gan ar saviem arābu kaimiņiem, gan Rietumu pasaules valstīm. Valstij kļūstot bagātākai, pieaug tās ieguldījums reģiona militārajos un ekonomiskajos darījumos. Valsts ir arī ieguldījusi līdzekļus vairākos Persijas līča un Vidējo Austrumu reģiona palīdzības un investīciju projektos un bieži slēdz līgumus ar ASV, Japānas, Francijas un Lielbritānijas kompānijām par aizsardzības un civilās celtniecības projektiem. Daudzi saūdieši dodas mācīties uz Eiropas un Ziemeļamerikas augstskolām.

Lai gan reģionam ir sena vēsture un tas ir bijis apdzīvots jau tūkstošiem gadu, Saūda Arābijas karaliste ir salīdzinoši jauna valsts. Tā radās 20. gadsimta sākumā, kad emīrs Ibn Saūds (1882-1953) citu pēc citas iekaroja Arābijas pussalas teritorijas, sākot ar Rijādu 1901. gadā un beidzot ar Asīra kalnu reģionu 1920. gadā. 1932. gadā Ibn Saūds izveidoja Saūda Arābijas karalisti. Saūda dzimtas pēcteči turpina vadīt valsti, kurā absolūtā vara pieder monarham. 1993. gadā pašreizējais valdnieks Fahds īstenoja politiskas reformas un izveidoja Konsultatīvo padomi, kuras 60 locekļi karalim dod padomus. Ieviesa arī kārtības rulli un deva pilnvaras 13 Saūda Arābijas municipālajām padomēm. Tomēr Saūda Arābija joprojām ir valsts, kurā valda viena ģimene, kas pieņem visus galvenos politiskos lēmumus. Valstī nav politisko partiju un plašsaziņas līdzekļi ir pakļauti stingrai cenzūrai. Satelīttelevīziju, piemēram, aizliedza 1994. gadā. Pastāv arī stingri noteikumi interneta lietošanā, un strikti ievērotas reliģiskās tradīcijas.

Pieņemts, ka islāma izcelšanās vieta ir Saūda Arābijas teritorijā. Šīs reliģijas dibinātājs pravietis Muhameds (570-632) piedzima Mekas pilsētā, kas atrodas iekšzemē aptuveni 70 kilometrus no ostas pilsētas Džidas. Islāmiskais kalendārs sākas ar 622. gadu jeb hidžras gadu, kad Muhameds bija spiests atstāt Meku. Viņš atgriezās 630. gadā, lai pilsētu ieņemtu, un tā mūsdienās ir islāma pasaules svētākā pilsēta. Ikviens musulmanis cenšas kaut reizi mūžā veikt hādžu - lielo svētceļojumu uz Meku, un katru gadu Mekā ierodas miljoniem musulmaņu. Tur viņi apmeklē Lielo mošeju, kas ir pietiekami liela, lai varētu uzņemt pat 300 000 cilvēkus. Lielās mošejas pagalma centrā atrodas Kaaba - svētnīca, kurā glabājas Melnais akmens. Tas ir visas islāma pasaules svētākais dārgums. Medīna, kas atrodas 340 km uz ziemeļiem no Mekas, arī ir svēta pilsēta, jo tajā atrodas Muhameda kaps. Saūda Arābija ir islāmiski teokrātiska monarhija, kuru pārvalda Saūdu dinastija (no kuras arī ir valsts nosaukums). Islāms ir valsts oficiālā reliģija. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir sunnīti. Vienīgā oficiāli atzītā reliģija ir konservatīvais islāma veids - vahābisms. Sievietes nepiedalās sabiedriskajā dzīvē, viņām ir liegts strādāt daudzās jomās, izņemot izglītību un veselības aprūpi, un viņas nevar iegūt autovadītāja tiesības. Par noteiktiem pārkāpumiem tiek piespriesti bargi islāmiski sodi, kuru pielietošanu nosoda starptautiskie cilvēktiesību aizstāvji. 
Likums nosaka, ka valsts pilsoņiem ir jābūt musulmaņiem. Speciāla reliģiskā policija kontrolē to, lai valstī tiktu ievēroti šariata noteikumi. Valdība atļauj ne-musulmaņiem privāti piekopt savu reliģiju, taču sabiedrībā ir plaši izplatīta diskriminācija pret šiītu minoritāti. Šariats aizliedz musulmaņu pāriešanu citā ticībā, tas tiek uzskatīts par noziegumu, kas jāsoda ar nāvi.




#Article 190: Sanmarīno (193 words)


Gaišā Sanmarīno Republika () ir valsts Dienvideiropā, kuru no visām pusēm ierobežo Itālija. Sanmarīno ir anklāvs. Tā atrodas starp diviem Itālijas reģioniem — starp Emīliju-Romanju un Marki. Netālu no valsts atrodas Itālijas pilsēta Rimini, kas atrodas Adrijas jūras krastā. Sanmarīno ir vecākā joprojām eksistējošā republika pasaulē. Tradicionāli uzskata, ka tā dibināta 301. gada 3. septembrī.

Platības ziņā Sanmarīno ir trešā mazākā valsts Eiropā. Administratīvi sīkāk Sanmarīno dalās deviņās pašvaldībās. Valsts ienesīgākā nozare ir tūrisms.

Sanmarīno, tāpat kā Itālijā, populārākais sporta veids ir futbols, lai gan tās futbola izlase allaž starptautiskajā arēnā tiek uzskatīta par pastarīti. Arī futbola klubi UEFA Čempionu līgas sacensības sāk ar kvalifikācijas 1. kārtu, ar kuru parasti to dalība arī apstājas. Visbiežāk par Sanmarīno čempioniem ir kļuvis futbola klubs S.P. Tre Fiori. Futbola klubs San Marino Calcio piedalās Itālijas futbola čempionātos.

Populāri ir arī citi sporta veidi, kā basketbols un volejbols. Līdz 2006. gadam Formulā 1 tika rīkots Sanmarīno Grand Prix, lai gan tas notika Imolas trasē, kas atrodas aptuveni 100 km attālumā no Sanmarīno.

Olimpiskajās spēlēs Sanmarīno sportisti nav izcīnījuši olimpiskās medaļas. 2012. gadā Londonas Olimpiskajās spēlēs šāvēja Alesandra Perilli bija tuvu pirmās medaļas iegūšanai tranšejā šaušanā ar bisi.




#Article 191: Samoa (198 words)


Samoa Neatkarīgā Valsts () ir vidēji attīstīta viennacionāla salu valsts Klusā okeāna dienvidu daļas centrā, apmēram pusceļā starp Havaju salām un Jaunzēlandi. Aizņem divas lielākās (99% teritorijas) Samoa arhipelāga salas — Savaji un Upolu, un septiņas mazas salas. Uz rietumiem no Samoa atrodas Tuvalu un Volisa un Futuna, uz ziemeļiem — Tokelau, austrumos — Amerikāņu Samoa, bet dienvidos — Tonga.

Galvenos ienākumus dod tūrisms un kokospalmu audzēšana.

Aptuveni līdz 1860. gadam valdīja cilšu vadoņi — Matai. No 1860. līdz 1889. gadam Matai valdnieki pakļāvās ASV, Lielbritānijas un Vācijas konsuliem, no 1889. līdz 1899. gadam šīs trīs valstis kopīgi pārvaldīja Samoa salas. No 1899. līdz 1914. gadam Rietumsamoa bija Vācijas kolonija, bet Austrumsamoa — ASV teritorija.

Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās 1914. gadā Jaunzēlandes karaspēks ieņēma Rietumsamoa un tā pārvaldīja salas līdz 1962. gadam. 1953. gadā Jaunzēlande piedāvāja suverenitātes plānu, un tika nodibināta pirmā Izpildpadome. 1954. gadā konstitūcijas sanāksme pieņēma Jaunzēlandes piedāvāto neatkarības plānu. 1956. gadā tika izveidota jauna Izpildpadome, reorganizēta un paplašināta Likumdošanas asambleja. 1961. gadā Rietumsamoa iedzīvotāji pārliecinoši nobalsoja par neatkarību un 1962. gadā tā kļuva par neatkarīgu Samoa valsti.

Samoa saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju kapitālieguldījumiem un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 17,6% no IKP.




#Article 192: Salvadora (199 words)


Salvadora (), oficiāli Salvadoras Republika (República de El Salvador) ir valsts Centrālamerikā. Tā ir Centrālamerikas vismazākā, bet visblīvāk apdzīvotā valsts. Robežojas ar divām valstīm: rietumos ar Gvatemalu, bet ziemeļos un austrumos ar Hondurasu.

Salvadora ir daudz cietusi no pilsoņu kara un revolūcijas, tāpēc nedaudzas ģimenes ir bagātas, to īpašumā ir arī zeme, taču vairums salvadoriešu ir nabadzīgi.

Salvadoru rietumu — austrumu virzienā šķērso divas paralēlas kalnu grēdas ar plakankalni starp tām. Piekrastes līdzenums aizņem tikai 15% valsts teritorijas. Salvadorā ir vairāk nekā 20 vulkāni, no kuriem daudzi ir aktīvi, tā apdraudot iedzīvotājus. Meži, kas agrāk bija pilni ar ciedriem, sarkankokiem un ozoliem, tagad ir izcirsti labas aramzemes vajadzībām.

Salvadoras kalnaino daļu indiāņi ir apdzīvojuši jau daudzus tūkstošus gadu. Vulkānisko kalnu nogāzēs ir auglīgas augsnes. Tās ir piesaistījušas zemniekus jau kopš senseniem laikiem. Salvadorā ir maz tādu derīgo izrakteņu kā zelts, dzelzsrūda vai nafta. Tomēr kalnu upes ļauj saražot lielāko daļu elektroenerģijas.
Krītošais ūdens darbina HES turbīnas — hidroenerģija nodrošina apmēram divas trešdaļas Salvadoras elektroenerģijas patēriņa. Vēl 10% saražo liela ģeotermālā spēkstacija, kas izmanto zemes dzīļu siltumu.

Salvadoras ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju kapitālieguldījumiem un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 16,8% no IKP.




#Article 193: Rumānija (364 words)


Rumānija () ir pusprezidentāla, unitāra valsts Centrāleiropas dienvidaustrumos. Tā atrodas Balkānu pussalas ziemeļos, Donavas upes lejtecē. Daļu Rumānijas apjož Karpatu kalni, dienvidaustrumos tai ir pieeja pie Melnās jūras. Ziemeļos tā robežojas ar Ukrainu, austrumos ar Moldovu (), dienvidos ar Bulgāriju, bet rietumos ar Serbiju un Ungāriju. Rumānijas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Bukareste, kurā dzīvo gandrīz divi miljoni iedzīvotāju. Rumānija ir devītā lielākā ES valsts pēc teritorijas un septītā lielākā iedzīvotāju skaita ziņā.

Rumānija ir NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts, arī Latīņu Savienības un Frankofonijas valstu locekle. Viena no Transilvānijas pilsētām Sibiu 2007. gadā tika izvēlēta par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Rumānijas nosaukums cēlies no român (vecā stilā rumân), kas nozīmē - cilvēks, vīrs. Vārda nozīme cēlusies no latīņu romanus, Romas pilsonis, kas Romas impērijas beigās tika attiecināts uz visiem tās brīvajiem iedzīvotājiem. Fakts, ka rumāņi sevi sauc par romiešiem pirmo reizi rakstos minēts 16. gs. itāļu ceļotāju Transilvānijas, Moldāvijas un Vallahijas aprakstos.

Modernā Rumānija sāka veidoties 1859. gadā, kad apvienojās Osmaņu pakļautībā esošās Moldāvijas un Valahijas () kņazistes. Rumānijas karalistes neatkarība no Osmaņu impērijas tika pasludināta 1877. gada 9. maijā, bet starptautiski to atzina 1878. gada Berlīnes kongress.

Rumānijas robežas turpmākajās desmitgadēs ievērojami mainījās, un pašreizējās robežas tā ieguva tikai pēc Otrā pasaules kara beigām. Pēc Pirmā pasaules kara Rumānijas karalistei pievienoja Transilvāniju, Bukovinu un Besarābiju. 1940. gada vasarā Besarābiju un daļu Bukovinas (mūsdienu Moldovas republiku un Ukrainas Černivcu apgabalu) pēc ultimāta iesniegšanas okupēja Padomju Savienība, bet Transilvāniju, pēc Vācijas spiediena, atdeva Ungārijai. Otrā pasaules kara laikā rumāņu karaspēks atguva Besarābiju un iekaroja arī PSRS teritorijas Dņestras upes austrumu krastā, t.sk. Odesas pilsētu. Pēc kara Rumāniju ieņēma PSRS karaspēks, karalis tika gāzts un izveidota sociālistiska republika, kas kopš 60. gadu vidus ieturēja no Maskavas neatkarīgu politiku.

Pēc Dzelzs priekškara krišanas 1989. gadā un tautas revolūcijas pret Čaušesku diktatūru, Rumānijā tika uzsāktas politiskas un ekonomiskas reformas, kas ļāva tai 2004. gadā pievienoties NATO un  arī Eiropas Savienībai.

Lielāko daļu rūpniecībai nepieciešamo izejvielu valsts importē. Kādreiz nozīmīgākie naftas un dabas krājumi strauji samazinās. Rumānijas galvenā dabas bagātība ir auglīga augsne un krāčainās upes, kuras izmanto elektroenerģijas ražošanā. Valstī ir svina, cinka rūdas un sēra atradnes. Vairākumu eksportam paredzētās produkcijas izved caur valsts lielāko ostu — Konstancu.




#Article 194: Ruanda (447 words)


Ruanda (, , ), oficiāli Ruandas Republika (Repubulika y'u Rwanda, République du Rwanda, Republic of Rwanda), ir valsts Austrumāfrikā. Ruanda robežojas ar Ugandu, Burundi, Kongo Demokrātisko Republiku un Tanzāniju. Lielākā daļa no Ruandas iedzīvotājiem ir hutu cilts pārstāvji. Lielākā mazākumtautība ir tutsi, bet nākamā ir tva (Twa) cilts pārstāvji. Ruandā ir trīs oficiālās valodas: kiņaruanda, franču un angļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, galvenokārt Romas katoļu baznīca. Valstī dzīvo arī liels skaits musulmaņu.

Vācijas impērija kolonizēja Ruandu 1884. gadā. Tās teritoriju padarīja par daļu no Vācu Austrumāfrikas. Kad Vācija zaudēja Pirmajā pasaules karā, Ruandas teritorija nonāca Beļģijas pārvaldījumā un tā tas saglabājās arī pēc Otrā Pasaules kara. Beļģi piešķīra dažādas privilēģijas tutsi tautai, kaut arī tā bija skaita ziņā mazāka nekā huti tauta. 

RPF izveidoja nacionālās vienotības valdību. Par prezidentu kļuva Pastērs Bizimungu, bet par premjerministru kļuva RPF līderis Pols Kagame. Bizimungu 2000. gada martā atkāpās no amata pēc strīda par jaunā kabineta sastāvu, un Kagame kļuva par prezidentu. Kopš 2000. gada Ruandas ekonomika, tūristu skaits un tautas attīstības indekss ir strauji palielinājušies. Starp 2006. un 2011. gadu nabadzīgo iedzīvotāju skaits samazinājās no 57% uz 45% un dzīves ilgums pieauga no 46,6 gadiem 2000. gadā līdz 59,7 gadiem 2015. gadā.

Ruanda ir iekšzemes valsts Austrumāfrikā. Tā ir 149. vietā pasaulē pēc platības un 4. mazākā valsts uz Āfrikas kontinenta pēc Džibutijas, Svazilendas un Gambijas. Valsts platība ir 26 338 km². To robežo Kongo Demokrātiskā Republika rietumos, Uganda ziemeļos, Burundi dienvidos un Tanzānija austrumos. Ruandas galvaspilsēta ir Kigali, kura atrodas gandrīz valsts centrā. Tā ir arī valsts lielākā pilsēta ar aptuveni 1 miljonu iedzīvotāju.

Zemākais punks valstī ir Ruzizi upes ieleja (950 m virs jūras līmeņa). Ruandas augstākais punkts ir Karisimbi vulkāns (4507 m), kurš atrodas pie robežas ar Kongo Demokrātiskā Republiku.

Ruandā ir daudz ezeru. Kivu ezers, viens no Āfrikas Lielajiem ezeriem, atrodas uz Kongo Demokrātiskās Republikas un Ruandas robežas Austrumāfrikas Lielās Lūzuma zonas atzarā, tektoniskajā lūzumā. Ezera apkaimē bieži notiek vulkānu izvirdumi, jo tektoniskais lūzums turpina paplašināties. Tas ir lielākais ezers valstī. Kivu ezers ir viens no 20 dziļākajeim ezeriem pasaulē.

Valstij ir divas mitrās un sausās sezonas gadā. Garākā mitrā sezona ir no marta līdz maijam, kura ir raksturīga ar smagu lietu. Pēc tam no jūnija līdz septembra vidum ir sausā sezona. No oktobra līdz novembrim ilgst īsāka mitrā sezona un tai seko sausā sezona no decembra līdz februārim.

Ruandu apdzīvo 3 etniskās grupas. Divas galvenās etniskās grupas veido tutsi un hutu ciltis. Trešā etniskā grupa ir tva. Huti veido 84% no populācijas, tutsi 15%, bet tva 1%. Tva tiek uzskatīti par Ruandas pirmiedzīvotājiem. 1994. gadā pret tutsi mazākumtautību tika vērsts genocīds, kurā hutu cilts pārstāvji nogalināja 500 tūkstošus līdz 1 miljonu tutsu mazākumtautības iedzīvotājus.




#Article 195: Starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums (1009 words)


Šis ir starptautiski neatzītu valstu uzskaitījums, ir pieminētas visas valstis, kuras nav atzinusi kaut viena valsts, tomēr tās tiek uzskatītas par suverēnām sakarā ar Montevideo konvenciju.

Līdz 1902. gadam neatkarību vēl nav zaudējušas būru republikas Transvāla un Oranžas Brīvvalsts, kuras bez britiem atzīst arī Nīderlande, Francija, Vācija, Beļģija un ASV.

Pašā 20. gadsimta sākumā Filipīnu revolūcijas un neatkarības karu laikā kādu laiku noturas vairākas dumpinieku republikas: Negrosas Republika (1898 - 1901), Pirmā Filipīnu Republika (1899 - 1901), Zamboangas Republika (1899 - 1903), Tagalogu Republika (1902 - 1906).

Tajā pašā 1912. gadā neatkarību iegūst arī Mongolija, tur līdz 1924. gadam valda Bogdohans, tad nodibina Tautas Republiku, ko līdz 2. pasaules kara beigām atzīst vienīgi PSRS.

No 1921. līdz 1944. gadam pašpasludināta valsts bija arī Tuvas Tautas Republika - PSRS satelītvalsts, arī bijusī Ķīnas sastāvdaļa, ko Padomes anektēja (tagad - Tuvas Republika Krievijas sastāvā). Pašu Padomju Savienību līdz 1935. gadam oficiāli bija atzinušas tikai 30 valstis.

Tajā pašā laikā, Mandžūrijā, ko bija okupējusi Japāna pastāvēja Mandžougu valsts (1933-1945). Pēc 2. pasaules kara to likvidēja, no tā laika - atkal Ķīnas sastāvā.  Japānas okupētajās Ķīnas teritorijās (1937 - 1945) pastāvēja tā sauktā Nacionālā (Naņdzinas) Valdība.

Vēl bija Austrumturkestānas Republika (1944 – 1949), padomju satelītvalsts Ķīnas ziemeļrietumos, tagad Ķīnas sastāvā.

Šajā laikā, japāņu musināta, Iekšējā Mongolijā  izveidojās Menczjanas marionešu valsts (1937 – 1945), vēlāk no japāņiem atbrīvotajās teritorijās tika nodibināta Iekšējās Mongolijas Tautas Republika ( 1945 – 1949), kas pievienojās ĶTR. Vietējās kolaboracionistu marionešu valdības Japāna centās radīt visās 2. pasaules kara laikā iekarotajās teritorijās. Pavisam kādas 25. Tikai to mūžs bija īsāks.

Pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un Čehoslovākijas sadalīšanas 1990. gados, abas tagad ir pilntiesīgas valstis. Arī pēc Dienvidslāvijas sadalīšanas un pilsoņu kara šajā teritorijā pastāvēja vairāki neoficiāli valstiski veidojumu: visilgāk - Serbu Republika (1992 - 1995, ko atzīst vienīgi Serbija), tagad ir autonomija Bosnijas un Hercegovinas sastāvā, un Serbu Krajinas Republika (formāli: 1991 – 1995), tagad Horvātijas sastāvdaļa.

Īru tautas brīvības alkas 20. gadsimta sākumā pāraug revolūcijā un savas valsts izveidošanā. Tiek nodibināta Īrijas Republika (1919 - 1922). Tā gan nepastāv ilgi, Īrija tiek pārveidota par Britu Impērijas domīniju, vēlāk par Britu nāciju sadraudzības domīniju un tikai 1937. gadā iegūst pilnīgu neatkarību, gan pazaudējot Ziemeļīriju.

Uz mazas saliņas pie Sardīnijas krastiem 19.-20. gadsimtā eksistēja miniatūrā Tavolaras Karaliste, ko pārvaldīja Bertoleoni dzimta (sala: 5 km gara un 1 km plata). 1836. gadā toreizējais Sardīnijas karalis, apmeklējot salu, puspajokam atzina tās neatkarību un tā piedzima viena no mazākajām monarhijām pasaulē. Kad izveidojās vienota Itālijas valsts, Tavolaru tajā neiekļauj, 1903. gadā jau Itālijas karalis paraksta draudzības līgumu ar Tavolaras Karalisti. 1934. gadā nomirst pēdējā, oficiālā Tavolaras karaliene, atstājot salu Itālijai. Sala galīgi zaudē neatkarību, kad 1962. gadā tur izbūvē NATO kara bāzi.

Pēc Otomāņu Impērijas sabrukšanas kurdi izveido Kurdistānas Karalisti (1921—1924), bet briti to iekļauj savā Divupes mandāta teritorijā, tagadējā Irākā. Kurdu dumpinieki Austrumturcijā izveido Ararata Republiku (1927-1930), taču Turcija to atkal pievieno sev.

Arābijas pussalas vidusdaļā līdz 1921. gadam pastāv Džabal-Šammaras (Ha'ilas) Emirāts. Uz austrumiem no tā - Nedždas un Hasas Emirāts (1902 - 1921), kas, iekarojot kaimiņus, kļūst par Nedždas Sultanātu (1921 - 1926). Austrumos no Ha'ilas atrodas Hidžāzas Karaliste (1916 - 1925), arī to iekaro Nedžda, izveidojot Nedždas un Hidžāzas Karalisti (1926 - 1932), kas 1932. gadā pārtop par Sauda Arābiju, tiek iekarots arī Asīras Emirāts (1910 – 1934, pilnībā) un pievienotas arī citas teritorijas. Nedždu un Hidžāzu iepriekš bija atzinušas tikai dažas tā laika lielvaras (PSRS, Lielbritānija, ASV un citas), pārsvarā nodibinot zemāka ranga diplomātiskās attiecības.

Ķīnas pilsoņu kara laikā pirms 2. pasaules kara vienā no tās provincēm tika nodibināta Ķīnas Padomju Republika (1931 - 1934), karam un japāņu okupācijai turpinoties, tas viss noveda pie tā, ka Ķīnas Republika savā varā saglabāja tikai Taivānu, bet 1949. gadā tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika.

No 1976. (drīzāk no 1978.) gada līdz 2009. gada 18. maijam Šrilankas ziemeļos eksistēja tamilu pašpasludināta Tamililamas valsts, 2009. gadā to atkaroja šrilankiešu armija. Pašreiz savas valsts ideju uztur tamilu trimdas organizācijas.

Āfrikā vairākus gadus pastāvēja šādas pašpasludinātas valstis: Rifas Republika (1921 – 1926), Katanga (1960 – 1963), Rodēzija (1965 – 1979), Biafra (1967 – 1970), Anžuana (1997 – 2002), Moheli (1998 – 2002), Ruvenzururu Karaliste (1963—1982) pasludina neatkarību pirms Ugandas un ilgi karo ar to, līdz noslēdz miera līgumu, iekļaujoties tās sastāvā, tagad tikai kultūrnacionāla autonomija.
 

Pilsoņu kara saplosītajā Somālijā laiku pa laikam kāda no teritorijām pasludina neatkarību, bet pēc tam atkal „izgaist”, piemēram, Džubalenda (1998-2001), lai pārvērstos Dienvidrietumsomālijā (2002-2006) un atkal kļūtu autonoma (pazīstama arī ar nosaukumu Azānija).

Āzijā, centrālajā daļā līdz 1920. gadam pastāvēja Hivas Haniste, ko ar Padomju Krievijas palīdzību pārvērta par  Horezmas Tautas Padomju Republiku, bet 1924. gadā likvidēja, iekļaujot PSRS sastāvā. Tieši tāds pat liktenis bija citai valstij: Buhāras Emirāts, pēc emīra gāšanas no 1920. līdz 1924. gadam sabija kā Buhāras Tautas Padomju Republika. Vispār, Krievijas pilsoņu kara laikā bijušās impērijas teritorijā neilgu laiku pastāvēja gandrīz 60 dažādi valstiski veidojumi.

Maldivu salu dienviddaļā bija separātistu pasludināta valsts Apvienotā Suvadivu Republika (1959—1963).

Demokrātiskā Kampučija (1975 – 1979), kas izveidojās, kad valsts apvērsumu Kambodžā izdarīja „sarkanie khmeri”, arī bija faktiski neatzīta valsts (pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības tai bija tikai ar Ķīnu, Albāniju un Ziemeļkoreju).

Gagauzija gribēja atdalīties no Moldovas un 1990. gadā pasludināja savu neatkarību, taču 1994. gadā samierinājās ar autonomiju (2014. gada Ukrainas notikumu sakarā zināma viļņošanās tur atsākusies).

Neatzīts bija Afganistānas Islāma Emirāts (1996 – 2001).

Okeānijā neatkarību divas reizes pasludināja Ziemeļzālamana salu Republika (1975—1976,1990—1998), nesekmīga cīņa par Bugenvila salas atdalīšanu no Papua-Jaungvinejas beidzās ar miera līgumu un apmierināšanos ar autonomiju.
 
Tagadējās Krievijas teritorijā no 1991. gada līdz 2000. gadam (juridiski – līdz 2007.) pastāvēja Čečenu Republika Ičkerija, divu karu rezultātā pašpasludinātā valsts tika likvidēta un Krievija atjaunoja tās bijušo, autonomijas statusu.

Visas pārējās, bijušās pašpasludinātās valstis savu neatkarību nespēja saglabāt ilgāk par pāris gadiem, mēnešiem vai pat dienām. Bieži neatkarība tiek pasludināti tikai formāli, absolūti bez jebkāda reāla seguma, jaunākais piemērs Banksamoro Republika Mindanao, ko Moro Nacionālās Atbrīvošanas Fronte pasludināja 2013. gada 12. augustā. Republikas teritorijā it kā ietilpstot: Mindanao, Sulu un Palavanas salas, kā arī Malaizijas štati: Sabaha un Saravaka. 2014. gada sākumā Irākā islāmisti pasludina ieņemtajā Faludžas pilsētā Faludžas Islāma valsti...




#Article 196: Portugāle (1263 words)


Portugāle (), oficiāli Portugāles Republika (República Portuguesa), ir Dienvideiropas valsts, kas atrodas Pireneju pussalā. Tās vienīgā kaimiņvalsts ir Spānija. Portugāles rietumu un dienvidu piekrasti apskalo Atlantijas okeāns. Portugāles sastāvā ietilpst arī Atlantijas okeānā esošās Azoru salas un Madeiras sala. Rietumos no valsts galvaspilsētas Lisabonas atrodas Eiropas galējais rietumu punkts — Rokas rags.

Portugāles nosaukums ir cēlies no romiešu nosaukuma Portus Cale. Cale bija nosaukums apmetnei, kura atradās pie Douru upes ietekas Atlantijas okeānā (mūsdienās Portu pilsēta). Aptuveni 200 gadus p.m.ē. Otrā pūniešu kara laikā romieši iekaroja kartāgiešu pakļauto Pireneju pussalu, un, iekarojot Cale apmetni, pārdēvēja to par Portus Cale (Portus nozīmē osta). Viduslaikos Portus Cale reģionu vestgoti un svēbi sauca par Portucale. 7. un 8. gadsimtā nosaukums Portucale pārveidojās par Portugale, un 9. gadsimtā to attiecināja uz teritoriju starp Douru un Miņu upēm.

Nosaukuma Cale etimoloģija ir noslēpumaina, tāpat kā šīs apmetnes dibinātāju izcelsme. Daži vēsturnieki uzskata, ka to dibināja senie grieķi, un nosaukums Cale ir radies no grieķu vārda kallis (tulkojumā skaists), atsaucoties uz skaisto Douru upes ieleju. Citas versijas apgalvo, ka Cale ir ķeltu nosaukums arī daudzām citām vietām šajā reģionā, tādēļ nosaukuma izcelsme varētu būt saistīta tieši ar šīm ciltīm.

Pirms mūsu ēras Portugāles teritorijā dzīvoja ibēri, ķelti un luzitāņi. Viena no versijām apgalvo, ka tieši luzitāņi ir portugāļu senči. Portugāles teritoriju ir iekarojuši gan Kartāga, Romas Republika, gan suevi, gan vandaļi, gan vestgoti, gan mauri. 1139. gadā Portugāle kļuva par karalisti. 1179. gadā Romas pāvests atzina Portugāles karalistes pastāvēšanu. 15. gadsimtā Portugāle aizsāka lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu un kļuva par lielāko jūras braucēju nāciju ar kolonijām Brazīlijā, Āfrikā, Arābijā, Indijā un Ķīnā. 1580. gadā Portugāle nonāca Spānijas Habsburgu dinastijas kontrolē, bet pēc 60 gadiem atkal atguva neatkarību ar portugāļu karali. 1807. gadā valsti iekaroja Napoleons Bonaparts. 1910. gadā tika pasludināta Portugāles Pirmā Republika. 1926. gadā notika militārs apvērsums, kuram sekoja Antoniu Salazara diktatūra, kas ilga līdz 1968. gadam. 1949. gadā Portugāle bija viena no 12 NATO dibinātājvalstīm. Salazara izveidotais režīms tika gāzts 1974. gada Neļķu revolūcijā. 1986. gadā Portugāle pievienojās Eiropas Ekonomikas kopienai.

Portugāles platība ir 92 090 km², aptuveni 1,5 reizes lielāka par Latviju. Portugāle atrodas Dienvideiropā, Pireneju pussalā. Tās vienīgā kaimiņvalsts ir Spānija. Robežas garums ar Spāniju ir 1214 km. Portugāles rietumu un dienvidu piekrasti apskalo Atlantijas okeāns. Krasta līnijas garums ir 1793 km. Portugāles sastāvā ietilpst arī Atlantijas okeānā esošās Azoru salas un Madeiras sala. Rietumos no valsts galvaspilsētas Lisabonas atrodas Eiropas galējais rietumu punkts — Rokas rags.

Portugāli uz pusēm sadala tās lielākā upe Težu. Ziemeļu daļā raksturīga ir kalnaina ainava ar dziļām, izrobotām upju ielejām. Savukārt dienvidu daļā plešas līdzenumi, un arī klimats ir daudz siltāks un sausāks nekā ziemeļos. Vienīgi Algarvi no Alentežu atdala nelieli kalni. Citas lielākās Portugāles upes ir Douru, Miņu un Gvadjana. Visu šo upju, tai skaitā Težu, iztekas atrodas Spānijā. Portugālē nav izteiktu lielu ezeru. Alkevas ūdenskrātuve, kura atrodas uz Gvadjanas upes, ir lielākā ūdenskrātuve (250 km²). Portugāles augstākā virsotne neatrodas tās kontinentālajā daļā, bet gan Azoru salās. Tas ir Piku kalns Piku salā. Tas ir sens vulkāns, un tā augstums virs jūras līmeņa ir 2350 m. Kontinentālajā daļā augstākā virsotne ir Eštrela (1993 m).

No kopējās platības aramzeme ir 17,29%. No dabas katastrofām spēcīgas zemestrīces regulāri notiek Azoru salās. Portugālē ir arī spēcīga augsnes erozija, gaisa piesārņojums, ko rada rūpniecības uzņēmumu un transporta izplūdes gāzes, kā arī ūdens piesārņojums, īpaši piekrastes reģionos.

Portugālē valda Vidusjūras klimats. Ziemeļos ir aukstāks un mitrāks, savukārt dienvidos ir siltāks un sausāks klimats. Ziemeļu daļā gada vidējā gaisa temperatūra svārstās no 12 °C līdz 13 °C, bet dienvidu daļā gada vidējā temperatūra svārstās no 17 °C līdz 18 °C. Madeirā un Azoru salās gada vidējā temperatūra sasniedz 20 °C. Zemākā temperatūra ir novērota ziemās kalnainajos apgabalos; tur tā nokrītas līdz -15 °C, savukārt augstākā temperatūra ir reģistrēta Portugāles dienvidos, kur tā sasniedz 40 °C.

Portugālei ir sarežģīts administratīvais iedalījums. To vispārīgi iedala piecos lielos reģionos un divos autonomos reģionos: Azoru Salas un Madeira. Sīkāk to iedala 18 apgabalos, savukārt vēl sīkāk Portugāle tiek sadalīta 28 apakšreģionos. Apakšreģioni tiek sadalīti 308 pašvaldībās (concelho) un vairāk nekā 4000 ciematos (freguesia). Maza mēroga daudzlīmeņu struktūra ir neefektīva un dārga. Pašlaik tiek gatavoti darbi reformai, kuras rezultātā tiks likvidēti apgabali un decentralizētas pilnvaras.

Pēc 1974. gada Neļķu revolūcijas Portugāle ir izveidojusies par stabilu parlamentāru republiku. Valsts varas četras galvenās institūcijas ir Portugāles prezidents, premjerministrs, parlaments un Augstākā tiesa. Prezidents tiek ievēlēts ik pēc pieciem gadiem tiešās vēlēšanās. Viņš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks. Pamatojoties uz parlamenta vēlēšanu rezultātiem, prezidents izvēlas un ieceļ amatā arī premjerministru un pārējos ministrus.

Portugāles valdību vada premjerministrs. Portugāles parlaments (Assembleia da República) sastāv no vienas palātas, kurā ir 230 delegāti. Delegāti uz četriem gadiem tiek ievēlēti proporcionālās vēlēšanās. Prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas.

Portugāles Augstākā tiesa ir augstākā institūcija tiesu sistēmā. Turklāt Augstākā tiesa ir atbildīga arī par militārajiem, administratīvajiem un finanšu jautājumiem. Konstitucionālajā tiesā ir deviņi locekļi, kas pārrauga konstitucionālo likumu interpretāciju.

Portugāle ir Eiropas Savienības dalībvalsts. 2007. gada otrajā pusē tā bija šīs organizācijas prezidentējošā valsts. Portugāle ir viena no NATO dibinātājvalstīm. Tā NATO uzdevumā ir nosūtījusi miera uzturēšanas spēkus Balkānu pussalā. Kopā ar Spāniju tā ir iesaistījusies arī Ibērijas un Amerikas valstu organizācijā (), kurā uzmanība tiek vērsta uz savstarpēju sadarbību starp Portugāli un Latīņamerikas valstīm. Tā ir iesaistījusies arī Latīņu savienībā, kurā ir apvienojušās romāņu valodās runājošās valstis. Portugālei ir cieši kontakti arī ar tās bijušo koloniju Austrumtimoru.

Starp Portugāli un Spāniju pastāv konflikts par Olivensas pilsētu. Pašlaik tā ir iekļauta Spānijas teritorijā, bet portugāļi apgalvo, ka šī pilsēta ir jāiekļauj Portugāles sastāvā. 1801. gadā Olivensa tika pievienota Spānijai, bet pēc 1815. gadā notikušā Vīnes kongresa tai bija jāatgriežas Portugāles sastāvā.

Portugālē dzīvo 10 680 000 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir portugāļi (96,87%). Lielākās minoritātes ir emigranti no bijušajām Portugāles kolonijām (galvenokārt Brazīlijas un Āfrikas kolonijām), kā arī ukraiņi.

Portugāles lielākās aglomerācijas ir Lisabona, Porto, Braga, Aveiru un Koimbra.

Portugāle dažreiz tiek saukta par dzejnieku zemi. Portugāles literatūrā dzejai vienmēr ir bijusi lielāka nozīmē nekā prozai. Viduslaikos ļoti slavens dzejnieks bija Luišs di Kamoišs. 1998. gadā no mūsdienu autoriem Žuze Saramagu saņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Portugālē populārākais sporta veids ir futbols. Leģendārais Eusebiu joprojām ir Portugāles futbola vēstures simbols. Divi citi portugāļu futbolisti Luišs Figu un Krištianu Ronaldu ir ieguvuši FIFA Pasaules gada spēlētāja titulu. Arī portugāļu futbola treneri ir ieguvuši pasaules slavu, kā Žuze Mourinju un Manuels Žuze (Manuel José). Starptautiskā sacensībās Portugāles futbola izlases labākais sasniegums ir uzvara 2016. gada Eiropas čempionātā, kad finālspēlē tika uzvarēta Francijas futbola izlase. 1966. gada FIFA Pasaules kausā portugāļi ieguva trešo vietu, bet 2006. gada FIFA Pasaules kausā — ceturto vietu. No futbola klubiem pasaules slavu ir ieguvis tā sauktais Lielais trijnieks (): Sport Lisboa e Benfica, Futebol Clube do Porto un Sporting Clube de Portugal. Šiem trim klubiem ir 12 tituli UEFA rīkotajās klubu sacensībās.

Tāpat Portugālē ir populārs arī telpu un pludmales futbols. Portugāļu sportisti veiksmīgi startē arī tādos sporta veidos kā pludmales volejbolā un skrituļslidu hokejā. Portugāles dienvidu un rietumu krasts visa gada garumā ir piemērots arī sērfošanai, ar ko nodarbojas ļoti daudz portugāļi. Daži no labākajiem pasaules sērfotājiem ir arī portugāļi. Portugāles tradicionālais sporta veids ir Jogo do pau.

Kopš 1912. gada portugāļu sportisti ir piedalījušies visās Vasaras Olimpiskajās spēlēs. ziemas olimpiskajās spēlēs portugāļu sportisti pirmo reizi piedalījās tikai 1952. gadā. Portugāļi vēl ir piedalījušies tikai 1988., 1994., 1998., 2006. un 2010. gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Vasaras Olimpiskajās spēlēs ir iegūtas 22 medaļas, bet ziemas olimpiskajās spēlēs pagaidām nav nevienas. Lielākā daļa no medaļām ir iegūtas burāšanā, vieglatlētikā un jāšanas sportā. 2008. gada Olimpiskajās spēlēs Pekinā portugāļi ieguva divas medaļas: zelta medaļu trīssoļlēkšanā ieguva Nelsons Evora, bet sudraba medaļu triatlonā ieguva Vanesa Fernadeša (Vanessa Fernandes).




#Article 197: Polija (1693 words)


Polija (), oficiāli Polijas Republika (Rzeczpospolita Polska), ir viennacionāla valsts Centrāleiropā, kas robežojas ar Vāciju rietumos, Čehiju un Slovākiju dienvidos, Ukrainu un Baltkrieviju austrumos, un Lietuvu un Krieviju (Kaļiņingradas apgabalu) ziemeļos. Ziemeļos tās krastus apskalo Baltijas jūra, kur Polijai ir jūras robeža ar Zviedriju un Dāniju. Polijas kopējā platība ir 312 696 km², un tā ir 69. lielākā valsts pasaulē un 9. lielākā valsts Eiropā. Valstī dzīvo vairāk nekā 38 miljoni iedzīvotāju, Polija ir sestā visblīvāk apdzīvotā valsts Eiropas Savienībā. Lielākās pilsētas ir Polijas galvaspilsēta Varšava, vēsturiskā galvaspilsēta Krakova un Lodza.

Pirmo Polijas valsti izveidoja poļānu kņazs Meško, kas 966. gadā pieņēma kristietību, viņa dēls Boļeslavs 1025. gadā kronēja sevi par Polijas karali. 1569. gadā Polijas karaliste apvienojās ar Lietuvas lielkņazisti un izveidoja Polijas-Lietuvas ūniju. Šī savienība izjuka 1795. gadā, un Polija tika sadalīta starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. 1918. gadā pēc Pirmā pasaules kara Polija atguva neatkarību, bet to atkal zaudēja Otrajā pasaules karā, kad Poliju okupēja nacistiskā Vācija un Padomju Savienība. 1944. gadā Polijā tika atjaunota neatkarība, bet izveidotā Polijas Tautas Republika bija sociālistiska Padomju Savienības satelītvalsts, kurā valdīja komunistiskā partija. 1980. gadā Polijā aizsākās Austrumeiropas atbrīvošanās no komunistu varas un 1989. gadā šeit notika pirmās brīvās vēlēšanas pēckara gados, valsti neoficiāli sāka dēvēt par Trešo Polijas Republiku.

Mūsdienās Polijā ir parlamentāra demokrātija. Polija ir Eiropas Savienības, NATO, ANO, ESAO, PTO un citu starptautisku organizāciju dalībvalsts.

Ir vairākas teorijas par to, kā ir cēlies poļu pašnosaukums Polska. Saskaņā ar vienu no visplašāk izplatītākajām teorijām, Polijas nosaukums ir cēlies no poļanu (polanie) cilts nosaukuma, kas tulkojumā nozīmē klajumu ļaudis. Viņi dzīvoja Lielpolijas reģionā. Agrāk Polija bija zināma arī ar latīņu nosaukumiem Terra Poloniae (Polijas zeme) un Regnum Poloniae (Polijas Karaliste).

Persieši un lietuvieši Poliju attiecīgi dēvē par Lachistan un Lenkija. Šis nosaukums ir cēlies no Mazpolijā dzīvojošās cilts nosaukuma lędzianie.

Mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī Polijas teritoriju apdzīvoja vairākas rietumslāvu ciltis. 10. gadsimtā poļānu zemes, kas atradās starp Odru, Vislu un Bugu, apvienojās. 966. gadā Pjastu dinastijas poļānu ķēniņš Meško I pieņēma katolismu kā valsts oficiālo reliģiju. 1025. gadā Polija tika pasludināta par karalisti. 12. gadsimts bija feodālās sadrumstalotības periods, kad Polijas teritorijā izveidojās vairākas sīkas, gandrīz pilnīgi neatkarīgas kņazistes. 13. gadsimtā valstij uzbruka Batija un Zelta Ordas hanu karapulki.

Trīs Polijas-Lietuvas dalīšanu (1772., 1793. un 1795. gadā) rezultātā Polija pazuda no pasaules kartes kā neatkarīga valsts uz 123 gadiem. Tā tika sadalīta starp Krieviju, Prūsiju un Austriju. Notika daudzas poļu sacelšanās, bet valsts neatkarība tika atjaunota tikai pēc Pirmā pasaules kara Juzefa Pilsudska vadībā.

Otrais pasaules karš Eiropā sākās ar Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembra rītā. 17. septembrī, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, PSRS iebruka Polijā no austrumiem, un līdz 6. oktobrim abi agresori bija okupējuši valsti pilnībā.

Cīņai par neatkarību poļi izveidoja Polijas pagrīdes valsti ar paralēlām pārvaldes struktūrām.

Pēc kara 1944. gadā Polija tika atjaunota kā neatkarīga sociālistiska Polijas Tautas Republika ar komunistisko partiju pie varas. Polija bija PSRS satelītvalsts un viena no vadošajām Varšavas pakta valstīm. Bijušās Polijas austrumu teritorijas palika PSRS sastāvā, bet, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, Polijai piešķīra bijušās Vācijas austrumu teritorijas un daļu no Austrumprūsijas.

Polija atrodas Centrāleiropā. Tā ir liela valsts, kuras platība ir 312 679 km² (69. vieta pasaulē, 9. vieta Eiropā). Polijas teritorijas lielāko daļu aizņem zemienes (ziemeļu un centrālajos rajonos). Ziemeļos Poliju apskalo Baltijas jūra, kuras piekraste ir zema un smilšaina. Ziemeļos ir pauguru un morēnu reljefa josla ar daudziem ezeriem, piemēram, Mazuru un Pomožes ezeru augstiene. Centrālajos rajonos rietumu-austrumu virzienā stiepjas Lielpolijas un Mazovijas-Podlases zemienes. Dienvidos no tām atrodas Silēzijas, Mazpolijas un Ļubļinas augstienes, kuras sadala Vislas ieleja. Gar Polijas dienvidu robežu stiepjas kalni — Sudeti, Karpati, Beskidi un Besčadi. Augstākā virsotne ir Risi kalns (2499 m) Tatros uz Slovākijas robežas. Polijā ir biezs upju tīkls, lielākās no tām ir Visla un Odra. Ezeri pārsvarā atrodas valsts ziemeļos. Lielākie ezeri ir Sņardvijs un Mamrijs. Meži aizņem aptuveni 30% no Polijas teritorijas. Īpaši daudz meži ir kalnos un valsts rietumos un ziemeļos. Polijas robežas garums ir 3528 km, no kuriem sauszemes robežas garums ir 3054 km, bet jūras robežas — 528 km. Polijas robežu garums ar citām valstīm ir šāds:

Polijai raksturīga relatīvi silta vasara un auksta ziema. Valsts ģeogrāfiskais novietojums ir tāds, ka tās klimatu ietekmē dažādas gaisa masas un atmosfēras frontes, tāpēc laikapstākļi Polijā ir nepastāvīgi un mainīgi. Aukstākais arktiskais gaiss no Krievijas un Skandināvijas valsts teritorijā sastopas ar siltajām gaisa masām, kas plūst no rietumiem. Daži teic, ka Polijā ir seši gadalaiki, jo pavasaris un rudens tiek sadalīti vēl divos laikapstākļu ziņā atšķirīgos periodos katrs. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir apmēram 600 mm, bet teritoriāli tas atšķiras. Zemienes valsts vidienē gadā saņem apmēram 450 mm nokrišņu, bet kalnu rajoni — dažkārt pat vairāk nekā 1450 mm. Ziemā sniega sega klāj lielāko daļu Polijas kalnu apgabalu un apmēram pusi no līdzenuma.

Polija ir demokrātiska parlamentāra republika, tomēr prezidentam ir zināma ietekme uz politikas veidošanu. Pašreizējā konstitūcija pieņemta 1997. gadā.

Polijas valsts galva ir prezidents (Prezydent Rzeczypospolitej Polskiej), kuru ievēl vispārējās vēlēšanās. Ja pirmajā vēlēšanu kārtā kāds no kandidātiem netiek ievēlēts ar absolūtu balsu vairākumu, tiek rīkota otrā vēlēšanu kārta, kurā piedalās divi kandidāti, kuri ieguvuši visvairāk balsu. Prezidenta vēlēšanas notiek ik pēc pieciem gadiem.

Likumdevēja vara ir divpalātu parlaments — apakšpalāta — Sejms (Sejm) (460 deputāti) un augšpalāta — Senāts (Senat). Seimu ievēl tiešās proporcionālās vēlēšanās pēc D'Honda metodes, bet Senātu ievēl pēc retāk sastopamā bloku balsošanas (plurality bloc voting) principa. Lai iekļūtu parlamentā, noteikta 5% vēlēšanu barjera. Vēlēšanas notiek ik pēc četriem gadiem. Pēdējās notika 2007. gadā. Īpašos gadījumos abas palātas notur kopīgas sēdes, tad šis likumdošanas orgāns saucas — Nacionalā asambleja (Zgromadzenie Narodowe).

Polijas izpildvara ir Ministru kabinets (Rada Ministrów) ar premjerministru (Prezes Rady Ministrów) vadībā. Formāli Ministru prezidentu ieceļ Polijas prezidents pēc saviem ieskatiem, tomēr parasti tas ir tās partijas pārstāvis, kurai ir vairākums Seimā.

Tiesu varas augstākais orgāns Polijā ir Augstākā tiesa (Sąd Najwyższy) un Konstitucionālā tiesa (Trybunał Konstytucyjny). Cilvēktiesību jautājumus uzrauga tiesībsargs (Rzecznik Praw Obywatelskich).

Pēc 2011. gadā veiktās tautas skaitīšanas datiem Polijā dzīvoja 38,5 miljoni iedzīvotāju (8. lielākais iedzīvotāju skaits Eiropā un 6. lielākais Eiropas Savienībā). Apdzīvotības blīvums ir 122 cilv./km²; pilsētās šis skaitlis ir 1105 cilv./km², bet lauku rajonos — 50 cilv./km². Dabiskais pieaugums ir negatīvs (-0,047%). Vidējais dzīves ilgums vīriešiem ir 71,65 gadi, bet sievietēm ir 79,85 gadi. Pilsētās dzīvo 63% iedzīvotāji. Lielākās pilsētas ir Varšava, Krakova, Lodza, Vroclava, Poznaņa un Gdaņska.

Polija tiek uzskatīta par etniski viendabīgu valsti.

kašubi (16 tūkstoši), čigāni (12 tūkstoši), krievi (6,1 tūkstoši), lemki (5,9 tūkstoši) un lietuvieši (5,8 tūkstoši).
Pirms Otrā pasaules kara Polijā dzīvoja 3 miljoni ebreju (10%), bet pēc holokausta palika tikai 300 tūkstoši, no kuriem aptuveni 30 tūkstoši pameta valsti 1960. gados. Mainoties valsts robežām, pēc kara daudz poļu palika dzīvot ārpus Polijas. Tiek lēsts, ka kopā ir aptuveni 20 miljoni poļu, kuri nedzīvo Polijā. Lielākā daļa, aptuveni 10 miljoni dzīvo Savienotajās Valstīs. Citas valstis, kurās dzīvo liels skaits poļu, ir Brazīlija (~3,5 miljoni), Izraēla (~1,25 miljoni) un Vācija (~1,06 miljoni).

Valsts valoda ir poļu valoda, kura pieder pie rietumslāvu valodu atzara. 15 gminās kā papildu valodas tiek izmantotas arī vācu, kašūbu un lietuviešu valodas. Populārākās poļu apgūtās svešvalodas ir angļu un vācu valoda.

Lielākā daļa no Polijas ticīgajiem iedzīvotājiem ir katoļi (90%), pareizticīgie ir 1,3%, bet protestanti — 0,3%.

Polijas tautsaimniecība ir stabila, un kopš komunisma krišanas tā ir kļuvusi liberalizētāka. Polija bija Padomju Savienības satelītvalsts, kurai bija vislabāk attīstīta saimniecība. Pēc Padomju Savienības sabrukšanas Polija kļuva par pirmo Austrumu bloka valsti, kura pārgāja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku.

Polijā ir attīstīta mašīnbūve un metālapstrāde, melnā un krāsainā metalurģija, ķīmiskā, elektronikas un elektrotehnikas, vieglā, cementa un pārtikas rūpniecība. Tieši rūpniecība Polijā ir spēcīgs vides piesārņojuma avots.

Polija ieņem vienu no pirmajām vietām Eiropā akmeņogļu, sēra un sudraba ieguvē. Ir arī vara, cinka, svina rūdas, un dabasgāzes, nātrija un kālija sāls atradnes.

Galvenie tūrisma centri ir Varšava, Krakova, Zakopane, Ļubļina, Čenstohova, Vroclava, Poznaņa, Ščecina, Svinoujsce, Meņdzizdroje, Kolobžega, Toruņa un Gdaņska kopā ar pilsētām Gdiņa un Sopota kā arī Gņezno, Kališa, Bidgošča, Velička, Bohņa, Sandomeža, Pšemisla, Zamosca, Laņcuta, Žešova, Osvencima, Karpača, Šklarska Poremba, Lodza, Malborka, Varmijas-Mazūrijas vojevodiste, Augustova, Bjalistoka un Belovežas gārša apkārtne.

Vēsturiskā tūristu organizācija ir Polijas tūrisma asociācija PTTK (Polskie Towarzystwo Turystyczno-Krajoznawcze). Lielākā daļa tūristu ir vasarā, bet pārējos gadalaikos pamazām palielinās tūristu skaits. Viesnīcas iespējas ir labi attīstītas. Tūrisms tiek attīstīts ģimenēm ar bērniem, piemēram, atrakciju centri, tautas zinātniskās izstādes un bērnu muzeji (starp citiem Varšava, Gdaņska un Ščecina). Ūdens izklaides centri, akvaparks un kūrvietas ir diezgan daudz (piemēram Kolobžega, Grifino, Uņejova, Lodza, Kudovazdroja, Krakova, Zakopane un Bukowina Tatrzańska). 

Slavenākais velomaršrutu sauc par Green Velo: Koņske - Kelce - Sandomeža - Žešova - Pšemisla - Helma - Vlodava - Belovežas gārša - Bjalistoka - Lomža - Goņondza - Augustova - Suvalki - Goldapa - Vengoževo - Bartošice - Lidzbarka Varmiņska - Braņevo - Fromborka - Elblonga.

Polijas kultūra ir veidojusies vairāk nekā tūkstoš gadu, ietekmējoties gan no Rietumeiropas, gan no Austrumeiropas kultūrām. Ir arī daudzi pasaulslaveni poļi, kuri ir izmainījuši ne tikai Polijas, bet arī pārējās pasaules kultūru, piemēram, Jānis Pāvils II, Marija Sklodovska-Kirī, Tadeušs Koscjuško, Nikolajs Koperniks, Frederiks Šopēns un citi.

Populārākais sporta veids Polijā ir futbols. Polijas futbola izlase divas reizes ir ieguvusi trešo vietu FIFA Pasaules kausā (1974. un 1982. gadā). 1972. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Polijas izlase ieguva zelta medaļu, bet 1976. un 1992. gada Olimpiskajās spēlēs ieguva sudraba medaļas. Toties Eiropas čempionātos Polijas izlasei nav veicies. Tā finālturnīram ir kvalificējusies tikai vienu reizi (2008. gadā). 2012. gadā Polija un Ukraina rīkoja Eiropas čempionātu futbolā. Polijā čempionāta spēles notika Varšavā, Vroclavā, Poznaņā un Gdaņskā.

Ļoti lielā cieņā ir arī spīdvejs, kurā poļu sportisti arvien biežāk iegūst starptautiskus panākumus. Polijas Ekstralīga ir spēcīgākā spīdveja līga pasaulē, poļu spīdvejists Tomašs Gollobs ir 2010. gada Spīdveja Grand Prix izcīņas uzvarētājs. Populāri sporta veidi ir arī volejbols un basketbols. Polijas volejbola izlase 2009. gada novembrī pasaules rangā ieņēma piekto vietu, savukārt sieviešu izlase ieņēma desmito vietu. No individuālo sporta veidu pārstāvjiem pasaules slavu ir ieguvuši tramplīnlēcējs Adams Mališs, Formula 1 braucējs Roberts Kubica un peldētāja Otīlija Jedžejčaka (Otylia Jędrzejczak).

Kopš 1924. gada Polija ir piedalījusies visās Vasaras Olimpiskajās spēlēs, izņemot 1984. gada Olimpiskās spēles, kuras tā boikotēja. Polija ir arī piedalījusies visās ziemas olimpiskajās spēlēs.




#Article 198: Peru (1112 words)


Peru (, , ), oficiāli Peru Republika (República del Perú, Piruw Republika, Piruw Suyu), ir valsts Dienvidamerikas rietumos. Ziemeļos tā robežojas ar Ekvadoru un Kolumbiju, austrumos — ar Brazīliju, dienvidaustrumos — ar Bolīviju, bet dienvidos robežojas ar Čīli. Rietumos Peru apskalo Klusais okeāns. Peru ir trešā lielākā valsts Dienvidamerikā. Peru var iedalīt trīs ģeogrāfiskajos reģionos: rietumos ir tā sauktā Costa (krasts), kura ir šaura, tuksnešaina josla gar Kluso okeānu, tālāk uz austrumiem ir Sierra (augstiene), kas ir daļa no Andu kalniem, kuri vijas cauri Peru teritorijai, bet rietumos sākas Amazonija, plaši ar mežu klāti pakalni un līdzenumi. Peru teritorijā atrodas Amazones izteka.

Gandrīz puse no visiem Peru iedzīvotājiem ir kečvi, bet aptuveni viena trešdaļa ir metisi. Lielākā daļa no atlikušajiem iedzīvotājiem ir aimari un eiropiešu pēcteči. Kristietība ir izplatītākā reliģija.

Peru bija centrs Inku impērijai, kuras galvaspilsēta Kusko tika dibināta 11. vai 12. gadsimtā. 1533. gadā reģionu iekaroja spāņu piedzīvojumu meklētājs Fransisko Pisarro (Francisco Pizarro). Spāņi dibināja Peru vicekaralisti un šeit valdīja turpmākos 300 gadus. 1821. gadā Peru ieguva neatkarību un 1824. gadā brīvība tika apstiprināta. Klusā okeāna kara laikā (1879—83) Čīle sakāva Peru. 1941. gadā robežstrīda dēļ par valsts robežām ar Ekvadoru izcēlās karš, kura rezultātā Peru ieguva plašas teritorijas no Amazones baseina; pilnībā šī konfliktsituācija tika atrisināta tikai 1998. gadā. 1968. gadā notika militārs apvērsums un tika gāzta valdība. 1980. gadā valstī tika atjaunoti civilie likumi. 1992. gadā Alberto Fuhimori valdība atrisināja likumdošanas problēmu un nākamajā gadā izsludināja jaunu konstitūciju. 2001. gadā par Peru prezidentu pirmo reizi kļuva kečvu tautas pārstāvis Alehandro Toledo (Alejandro Toledo).

Cilvēki Peru teritorijā iespējams ir dzīvojuši vairāk nekā 13 000 gadus. Sākot ar 1000. gadu p.m.ē. Peru atšķirīgās daļās bija dažādas attīstītas kultūras, piemēram, čavinu, močes, naskas, tiuanaku un čimu kultūras. Tomēr reģions nebija politiski vienots līdz pat aptuveni 1400. gadam, kad inki, kas dzīvoja Kusko ielejā, 15. gadsimta laikā veiksmīgi iekaroja teritoriju, kura atbilst mūsdienu Peru platībai (izņemot Amazoniju), Bolīvijas augstienei, Argentīnas ziemeļu daļai, Čīles centrālajai daļai un Ekvadoras augstienei. Šajā teritorijā inki izveidoja totalitāru valsti, kas ļāva cilšu valdniekiem un vietvalžiem valdīt pār pārējiem iedzīvotājiem.

Tāpat kā acteki, arī inki salīdzinoši vēlu kļuva par ietekmīgu tautu; pat viņu leģendas netiek datētas ar agrāku laiku par 1200. gadu, kad Kusko ielejā iespējams par pirmo inku imperatoru kļuva Manko Kapaks (Manco Cápac). Tāpat kā Vecās Pasaules tautas un pretēji kā citas Amerikas pamatiedzīvotāju tautas, inki savu vēsturi datēja pēc valdnieka valdīšanas laika. Tā kā bija 13 imperatori, tad inku vēsture tiek sadalīta 13 periodos. Pirmie septiņi imperatori bija leģendāri, lokāli vai arī ar nelielu nozīmi; viņu valdīšanas gadi ir pilni ar iespējamiem un neiespējamiem notikumiem, īpaši, Manko Kapaka, dinastijas dibinātāja, valdīšanas laikā. Šajā laika periodā inki bija maza cilts, viena no daudzajām, kura apdzīvoja tikai nelielu teritoriju ap inku galvaspilsētu Kusko. Viņi regulāri karoja ar kaimiņu ciltīm.

Neticami strauja Inku impērijas paplašināšanās sākās Virakočas (Viracocha; inku dievības) dēla Pačakuti (Pachacuti) valdīšanas laikā. Pačakuti bija viens no visu laiku labākajiem iekarotājiem Amerikas vēsturē. Viņš tronī kāpa 1438. gadā. Ar šo gadu sākas arī inku vēstures ticamā daļa, kuras fakti gandrīz visi ir pierādāmi. Britu ģeogrāfs-vēsturnieks sers Klementss Markhems (Clements Markham) Pačakuti ir nosaucis par lieliskāko vīru, kas Amerikas pamatiedzīvotājiem ir bijis.

Peru ir valsts Dienvidamerikas rietumos. Ziemeļos Peru robežojas ar Ekvadoru un Kolumbiju, austrumos ar Brazīliju, dienvidaustrumos ar Bolīviju, bet dienvidos ar Čīli. Peru arī pārvalda teritoriālos ūdeņus Klusajā okeānā, kas to apskalo rietumos.

Pēc būtības Peru ir tropu valsts, jo pāri valsts ziemeļu daļai ir novilkts ekvators. Tomēr klimats neatbilst tropiskajai joslai, jo gar valsts krastu Klusajā okeānā plūst aukstā Humbolta straume. Vienīgi valsts austrumu teritorija atbilst tropu joslas klimatam, jo šeit ir daļa no Amazones mūžameža. Peru var iedalīt trīs ģeogrāfiskajos reģionos: rietumos ir tā sauktā Costa (krasts), kura ir šaura, tuksnešaina josla gar Kluso okeānu, tālāk uz austrumiem ir Sierra (augstiene), kas ir daļa no Andu kalniem, kuri vijas cauri Peru teritorijai, bet rietumos sākas Amazonija, plaši ar mežu klāti pakalni un līdzenumi.

Peru teritorijā aptuveni 50 upes tek lejā no Andu kalniem un ietek Klusajā okeānā. Šo upju garumi parasti ir mazāk par 300 km. Centrālajā daļā ir daudz plakankalnes, kur nav noteces baseinu uz okeānu, savukārt austrumos ir Amazones baseins, kura ūdeņi ietek Atlantijas okeānā. Valsts dienvidos uz robežas ar Bolīviju atrodas Titikakas ezers, kas ir pasaulē augstākais ezers virs jūras līmeņa, kur notiek intensīva kuģošana.

Peru politiskajā vēsturē ir bijuši vairāki militāri apvērsumi un veiktas vairākkārtējas izmaiņas konstitūcijā. Kopš 1993. gada Peru konstitūcijā ir apgalvots, ka valdības vadītājs ir Peru prezidents, kurš uz pieciem gadiem ir tautas ievēlēts. Viņu var atkārtoti ievēlēt tikai uz vēl vienu termiņu. Prezidents ir ne tikai valdības, bet arī valsts galva. Prezidents ieceļ un vada Ministru Padomi. Viņam valdības grožus palīdz vadīt divi viceprezidenti, kuri arī ir tautas ievēlēti. No 2006. gada Peru prezidents ir Alans Garsija. Likumdošanas vara pieder vienpalātas Peru kongresam, kura locekļus tauta ievēl uz pieciem gadiem.

Tagadējā Peru teritorija bijusi mājvieta daudzām senajām indiāņu civilizācijām — Naskas, čimusu un Čivinas civilizācijai. Peru bija arī varenās inku impērijas centrs, senā inku galvaspilsēta Kusko atrodas valsts dienviddaļā. Spāņu iekarotāji nopostīja neskaitāmos kultūras pieminekļus, tomēr joprojām visā Peru atrodami daudzi inku slavas liecinieki. Katru gadu miljons tūristu apmeklē Peru, lai skatītu tos savām acīm. Lielākā daļa Peru iedzīvotāju (45%) ir indiāņi, 37% — jaukteņi (eiropiešu un indiāņu pēcteči). Ļoti ilgi Peru vienīgā oficiālā valoda bija spāņu valoda, līdz 1975. gadā valsts valodas statusu piešķīra kečvu, bet 1980. gadā — arī aimaru valodai.

Peru ir mazattīstīta valsts, kuras tautsaimniecība ilgstoši ir bijusi atkarīga no izejmateriālu eksporta uz augstāk attīstītām valstīm Ziemeļu puslodē. Tā ir pasaulē viena no vadošajām valstīm zvejošanā, un ieņem augstas vietas pasaules rangā pēc bismuta, sudraba un vara ieguves. Pēdējās desmitgadēs valstī tiek veicināta tautsaimniecības modernizācija, attīstot netradicionālas eksporta nozares, kā arī veicinot plaša patēriņa preču ražošanu, lai apmierinātu vietējās vajadzības. Vairākās jomās joprojām pastāv nopietnas ekonomiskās problēmas. Periodiski zemestrīces, zemes nogruvumi, El Ninjo lieti un citas dabas katastrofas izraisa postījumus transporta tīklos un lauksaimniecībā. Ierobežotā aramzemes platība neatbilst strauji augošā iedzīvotāju skaita vajadzībām, tādējādi nepārtraukti pieaug importētās pārtikas daudzums, kā arī pastāv grūtības mainīt valstī valdošos zemes apsaimniekošanas un ēšanas paradumus. Lai atrisinātu šos un citus ekonomiskos trūkumus, militārā valdība 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā nacionalizēja naftas rūpniecību, kalnrūpniecību un citas nozares. Papildus tam tika veikta agrārā reforma. Nacionalizācija tomēr radīja papildus ekonomiskās problēmas, piemēram, lielu valsts parādu, augstu inflāciju, lielu tirdzniecības deficītu un saspringtas attiecības ar dažiem Peru tirdzniecības partneriem. Tas izraisīja sekojošu Peru valdības reakciju, kurā tika pārvērtēta valsts loma tautsaimniecībā. Pēc tam dažas tautsaimniecības nozares nonāca privāto uzņēmēju kontrolē. Šie pasākumi kopā ar strukturālajām reformām, ko valdība īsteno 1990. gados, veicināja strauju ekonomisko izaugsmi 21. gadsimta sākumā.

Skatītāju visapmeklētākie sporta veidi tāpat kā citās Latīņamerikas valstīs ir futbols un vēršu cīņas.




#Article 199: Paragvaja (144 words)


Paragvaja, oficiāli Paragvajas Republika (, guarani: Tetã Paraguái), ir viena no divām Dienvidamerikas valstīm (kopā ar Bolīviju), kam nav jūras robežas. Tā atrodas abos Paragvajas upes krastos, robežojoties ar Argentīnu dienvidrietumos, Brazīliju austrumos un ziemeļaustrumos un Bolīviju ziemeļrietumos. Tās centrālā novietojuma kontinentā dēļ to reizēm sauc par Corazón de América - Amerikas sirds

Viena no nabadzīgākajām valstīm Dienvidamerikā - IKP ir 4200 USD uz vienu iedzīvotāju gadā (152. vieta pasaulē). 32 % iedzīvotāju ienākumi mazāki par iztikas minimumu (2006. gadā).

Agrāra valsts, viena no lielākajām sojas audzētājām pasaulē. Lauksaimniecībā nodarbināti 31% iedzīvotāju. Audzē kokvilnu, cukurniedres, kukurūzu, tabaku, augļus. Gaļas-piena lopkopība. Kokmateriālu eksports.

Rūpniecība ražo cukuru, cementu, audumus.

Valsts bagāta derīgajiem izrakteņiem. To izstrāde lielāko tiesu ir citu valstu investoru ziņā. Piemēram, korporācija “Anschutz” (Kolorado, ASV) 1954. gadā ieguva tiesības iegūt minerālu resursus 61,71 000 kvadrātjūdžu platībā uz 40 gadiem, praktiski nemaksājot Paragvajā nekādus nodokļus.




#Article 200: Papua-Jaungvineja (230 words)


Papua-Jaungvineja (, ) ir valsts Okeānijā. Mazāk nekā 5 miljoni iedzīvotāju. Bagāta ar dabas resursiem – varu un zeltu. Papua-Jaungvinejā pastāv vairāk nekā 850 dažādu valodu un apmēram tikpat vietējo sabiedrību.

Pirmie iedzīvotāji šajā teritorijā apmetās uz dzīvi pirms 50 000 gadiem. Ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ šeit allaž ir bijuši ierobežoti sakari starp dažādām cilvēku grupām. Tāpēc katrai no tām ir attīstījusies sava valoda un kultūra. Tā rezultātā Papua-Jaungvinejā radušās daudzas etniskās grupas, kas runā kādā no apmērām 850 valodām. 
Lielākā atšķirība pastāv starp kalniešiem, kuri dzīvo ļoti izolēti, un zemieņu vai piekrastes iedzīvotājiem, kuri bieži satiekas ar citu cilšu cilvēkiem. Lai gan vairums Papua-Jaungvinejas iedzīvotāju tiek uzskatīti par kristiešiem, joprojām daudzviet ir izplatītas vietējās reliģijas un paražas. Kopš neatkarības iegūšanas 1975. g. dažas no šīm etniskajām grupām aktīvi iestājas par turpmākām izmaiņām un atdalīšanos no vienotās Papua-Jaungvinejas valsts.

Vairāk nekā 80% Papua-Jaungvinejas klāj biezi tropiskie lietus meži, tomēr to platība samazinās, jo trešdaļā lietus mežu saimnieko kokrūpniecības uzņēmumi, kuri tos intensīvi izcērt. Mežrūpniecība ir viena no nozīmīgākajām saimniecības nozarēm. Svarīgākā rūpniecības nozare ir iežguve. Valstī ir bagātīgi minerālu — vara, zelta, sudraba, niķeļa un kobalta — krājumi, iegūst arī naftu un dabasgāzi. Ieguve dod valsts ienākumu lielāko daļu. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 85% valsts darbspējīgo iedzīvotāju, lai gan kultūraugu audzēšanai ir piemēroti mazāk nekā 2% valsts teritorijas. Lielajās saimniecībās audzē kafijkokus un citus lauksaimniecības augus, no kuriem iegūtie produkti tiek eksportēti.




#Article 201: Panama (1712 words)


Panama, oficiāli Panamas Republika (, ), ir Centrālamerikas galējā dienvidu valsts. Tā izvietojusies Panamas zemesšaurumā uz robežas starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku un tās austrumu apgabals Darjena ģeogrāfiski tiek pieskaitīta Dienvidamerikai. Panama ziemeļrietumos robežojas ar Kostariku, austrumos — ar Kolumbiju, ziemeļos to apskalo Karību jūra, dienvidos — Klusais okeāns. Panama ir starptautisks darījumu centrs un tranzītvalsts. Lai arī Panama ir trešā lielākā ekonomika Centrālamerikā (pēc Gvatemalas un Kostarikas), tā ir lielākā resursu patērētāja šajā reģionā. Valsts teritorijā izvietojies viens no pasaulē svarīgākajiem ūdensceļiem — Panamas kanāls.

Pirmās eiropiešu rakstītās liecības par tagadējās Panamas teritoriju vēsta, ka to ir apdzīvojušas vairāk kā 60 indiāņu ciltis. Lielākās ciltis bija kuni un gvaimi, kas pieder čibču cilšu saimei, kā arī čoko, kas pieder karībiem. Pēc nodarbošanās viņi bija zemkopji, mednieki un zvejnieki. Līdz Panamas teritorijas kolonizācijai šeit dzīvojošās ciltis lielākoties bija saglabājušas pirmatnējās kopienas attiecības.

Panamas pirmatklājējs ir spānis Rodrigo de Bastidass, kurš 1501. gadā pirmais piestāja Panamas zemesšauruma krastā. 1510. gadā Vasko Nunjess de Balboa šeit izveidoja pirmo kolonistu pastāvīgo apmetni, 1513. gadā viņš šķērsoja Panamas zemesšaurumu, sasniedzot Klusā okeāna ūdeņus. Vēlākā valsts galvaspilsēta — Panama tika nodibināta 1519. gadā. Panama kā province ietilpa Spānijas impērijā vairāk kā 300 gadus. Kolonizatoru atnestās slimības un vardarbīgās akcijas iznīcināja lielāko daļu vietējo iedzīvotāju. Lai arī Panama nekļuva par nozīmīgu kolonizācijas punktu, tomēr tās ģeogrāfiskais novietojums to padarīja par būtisku spāņu tirdzniecības un loģistikas centru.

Neatkarības kara spāņu kolonijās rezultātā 1821. gadā Panama ieguva neatkarību, iekļaujoties Lielajā Kolumbijā. 1830. gadā Panama kļuva par federatīvās Jaunās Granadas (no 1886. gada Kolumbija) departamentu. Šis periods panamiešiem bija nemierīgs — separātisku mērķu vadīti, viņi vairākkārt sacēlās pret kolumbiešiem. Panama bija galvenais tranzīta punkts zelta drudža laikā, kā rezultātā 1855. gadā tika uzbūvēts dzelzceļš, kas šķērsoja Panamas zemesšaurumu un savienoja Amerikas kontinenta abas daļas, dodot pienesumu reģiona ekonomikai.

Pirmajās Panamas patstāvības desmitgadēs ASV tieši iejaucās tās iekšējā un ārējā politikā. Vairākas prezidenta vēlēšanas notikās amerikāņu uzraudzībā. Tāpat ASV īslaicīgi okupēja Panamas reģionus kārtības uzturēšanai, kā arī ar tās atbalstu tika izbeigti teritoriālie konflikti ar Panamas kaimiņvalstīm. 1940. gadā par valsts prezidentu tika ievēlēts antiamerikāniski noskaņotais nacionālists Arnulfo Arjass, kurš neslēpa savas simpātijas pret Ass valstīm. 1941. gadā viņš zaudēja amatu Nacionālās gvardes organizētā apvērsumā. Sekojot ASV piemēram, Panama 1942. gadā formāli pieteica karu Ass valstīm. Tajā pašā gadā Panamu iznomāja ASV 15 tūkstošus hektārus zemes 134 armijas bāžu un militāro objektu izbūvei.

Pēc kara par noteicošo spēku Panamā kļuva militāristi no Nacionālās gvardes, kas aizvien aktīvāk iejaucās valsts politiskajā dzīvē — vairāki Panamas prezidenti, neskatoties uz strīdīgiem vēlēšanu rezultātiem, ar tās atbalstu ieguva amatu. Tāpat vairākkārt gvarde veica apvērsumus, gāžot tautas ievēlētos prezidentus.

Pēc Torihosa nāves par Nacionālās gvardes vadītāju 1983. gadā kļuva Manuels Norjega, kurš de facto vadīja Panamu līdz pat 1989. gadam. Norjega atteicās no priekšteču realizētās proamerikāniskās politikas. Viņš aktīvi atbalstīja prosociālistisko Nikaragvu, kā arī izveidoja diplomātiskas attiecības ar Sociālistiskā bloka valstīm. ASV, atbildot uz minēto, no 1987. gada pakāpeniski sāka vērst pret Panamu ekonomisko spiedienu. Panamas iekšpolitiskās situācijas eskalācija 1989. gadā noveda pie militāristu mēģinājuma gāzt Norjegu, kam sekoja represijas pret apvērsuma dalībniekiem. 1989. gada 20. decembrī ASV karaspēks iebruka Panamas teritorijā, gāžot Norjegas režīmu. Norjega padevās amerikāņiem 1990. gada 3. janvārī, savukārt pati militārā operācija beidzās 12. janvārī.

Pēc ASV iebrukuma Panamas prezidenta amatā stājās Giljermo Endara, kurš bija uzvarējis 1989. gada vēlēšanās. Ekonomikā tika realizētas reformas, tomēr sākotnēji tām bija neliela atdeve iepriekšējā režīma realizētās politikas dēļ. 1994. gadā valstī notika pirmās brīvās vēlēšanas, kurās tika ievēlēts Ernesto Peress. 1999. gadā par prezidenti tika ievēlēta Mireja Moskoso, kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā. Saskaņā ar Torihosa—Kārtera līgumos noteikto 1999. gada 31. decembrī ASV militārais kontingents pameta Panamas kanāla zonu, nākamajā dienā kanāla zona pilnībā pārgāja panamiešu kontrolē. Izvirzot par savu mērķi cīņu pret korupciju, 2004. gada prezidenta vēlēšanās par valsts galvu tika izvēlēts Martins Torrihoss. Viņu amatā 2009. gadā nomainīja uzņēmējs Rikardo Martinelli.

Pēdējās desmitgadēs Panamai ir bijuši stabili ekonomiskās izaugsmes rādītāji. Vienlaikus, neskatoties uz vienu no augstākajiem iekšzemes kopprodukta ienākumu uz dvēseli Latīņamerikā, ap 40% panamiešu dzīvo zem nabadzības robežšķirtnes.

Panama izvietojusies Centrālamerikas dienvidaustrumos starp Karību jūru ziemeļos un Kluso okeānu dienvidos. Robežojas ar Kostariku rietumos un Kolumbiju austrumos.

Reljefs kalnains, valsts rietumu daļā dominē Ziemeļamerikas Kordiljeru turpinājums Centrālamerikā Talamankas Kordiljera un Kostarikas robežas un Tavasaras kalni vai Centrālā Kordiljera, kas stiepjas paralēli ziemeļu krastam. Augstākais punkts ir Baru vulkāns (3474 m). Valsts austrumos uz robežas ar Kolumbiju un tās pierobežā Darjenā paceļas Baudo grēda, kas pieder pie Andu kalnu sistēmas. Valsts centrālo daļu aizņem zemiene ar Panamas zemesšaurumu, kura šaurākajā daļā (48 km) izbūvēts Panamas kanāls.

Gan ziemeļu, gan dienvidu krasta līnija stipri izrobota, daudz līču. Karību jūras piekrastē lielākie ir Miskito līcis, Almirantes līcis un Čiriki lagūna rietumos, kā arī Darjenas līcis austrumos. Piekrastē daudz nelielu saliņu: Bokasas del Toro arhipelāgs rietumu daļā un Sanblasas salas ziemeļaustrumu daļā. Klusā okeāna piekrastē valsts dienvidaustrumos plešas Panamas līcis, rietumos — Čiriki līcis. Lielākās salas ir Koiva un Sevako, kā arī Pērļu arhipelāgs Panamas līcī. Piekrastes vidusdaļā okeānā iestiepjas līdz 100 km garā un 70—100 km platā Asuero pussala, kuras dienvidu gals Marjato rags tiek uzskatīts par kontinentālās Ziemeļamerikas galējo dienvidu punktu.

Panama ir demokrātiska, prezidentāla un unitāra republika. Valsts prezidents ir reizē gan valsts galva, gan arī izpildvaras — Panamas valdības vadītājs. Prezidents ieceļ valdības ministrus un tiesnešus. Otra augstākā valsts amatpersona Panamā ir viceprezidents. Likumdošanas vara pieder parlamentam — Nacionālajai asamblejai, kā arī valdībai limitētā apjomā. Tiesu vara ir neatkarīga no pārējām divām valsts varām.

Izpildvara un likumdevējvara tiek ievēlēta vispārējās vēlēšanās ik pēc pieciem gadiem, vēlēšanās var piedalīties personas, kuras ir sasniegušas 18 gadu vecumu. Nacionālā asambleja ir vienpalātas parlaments ar 71 deputātu. Tās deputāti no pilsētām tiek ievēlēti pēc proporcionālās sistēmas, savukārt deputāti no lauku provincēm saskaņā ar mažoritāro sistēmu. Prezidentu ievēl uz vienu termiņu, atkārtota ievēlēšana ir iespējama tikai pēc diviem nākamajiem termiņiem, proti, 10 gadiem.

Atbilstoši Panamas konstitūcijai valsts teritorija administratīvi ir sadalīta 13 teritoriālajās vienībās — desmit provincēs un trīs komarkās, kas ir autonomas provinces ar vēlētu indiāņu cilšu pašpārvaldi. Provinces un komarkas tiek sīkāk iedalītas 75 apgabalos. Savukārt apgbali ir sadalīti vēl sīkāk 657 subadministratīvajās vienībās (corregimientos), no kurām divām — Madugandi un Vargandí ir noteikts komarkas — autonoms statuss konkrēto provinču ietvaros.

Saskaņā ar CIA World Factbook datiem 2012. gadā Panamas bezdarba līmenis bija 2,7%. 2008. gada augustā tika reģistrēts pārtikas pārpalikums. Pēc Tautas attīstības indeksa Panama ierindojās 65. vietā (2013. gads).

Pēdējos gados Panamas ekonomika ir piedzīvojusi strauju izaugsmi, laika posmā no 2006. līdz 2008. gadam IKP pieaugot par 10,4%. Latin Business Chronicle paredzēja, ka periodā no 2010. līdz 2014. gadam Panamas ekonomika būs straujāk augošā Latīņamerikā, sasniedzot Brazīlijas 10% rādītāju.

Turpmāku ekonomisko izaugsmi nodrošina noslēgtais brīvās tirdzniecības līgums ar ASV un plānotā Panamas kanāla paplašināšana.

Lai arī Panamas IKP rādītājs to ierindo valstu ar augstu ienākumu līmeni skaitā, tajā joprojām sastopami lieli kontrasti. Tos izraisa lielas atšķirības izglītības līmenī. 2013. gadā 25% Panamas iedzīvotāju tika uzskatīti par nabadzīgiem, un saskaņā ar Pasaules Bankas datiem 3% no iedzīvotājiem ir galēji nabadzīgi.

Panamas ekonomika tās atrašanās vietas dēļ ir pamatā balstīta uz labi attīstītu pakalpojumu sektoru, galvenokārt banku darbību, komerciju, tūrismu un tirdzniecību. No ASV pārņemtais Panamas kanāls un militārie objekti ļāvuši attīstīt lielus būvniecības projektus.

Ārvalstu investori veic vara un zelta atradņu attīstību, pret ko iestājas vairākas dabas aizsardzības grupas, jo visi projekti atrodas aizsargātās zonās.

Lielākā daļa (70%) Panamas iedzīvotāju ir jauktas indiāņu un eiropiešu izcelsmes (metisi). 14% ir melnādaino un mulatu, 10% balto un 6% indiāņu. Panamas indiāņi pārstāv septiņas etniskās grupas: gvaimi, bokoti, kuni (guni), emberi, vounaani, nazo (teribe) un bribri.

Vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju dzīvo Panamas aglomerācijā.

Panamas valdība neapkopo statistiku par iedzīvotāju reliģisko pārliecību, bet dažādi avoti vērtē, ka 75 līdz 85% no iedzīvotājiem sevi identificē kā Romas katoļus un 15—25% kā evaņģēliskus kristiešus. 2% (aptuveni 60 000 iedzīvotāju) sevi pieskaita bahāistiem, ieskaitot ap 10% no gvaimiem. Bahāisti Panamā uztur vienu no pasaulē esošajiem septiņiem bahāistu lūgšanu namiem. Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca apgalvo, ka Panamā tai ir vairāk kā 40 000 biedru. No mazākām reliģiskām grupām ir pārstāvēti Septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, episkopālisti ar 7000 līdz 10 000 biedriem un citi kristieši. Ebreju un musulmaņu kopienās ir ap 10 000 biedru katrā. Ir nelielas hinduistu un budistu kopienas. Pamatiedzīvotāju vidū izplatītas tradicionālās reliģijas ibeorgun (starp kuniem) un mamatata (starp gvaimiem). Pastāv arī neliela rastafari kopiena.

Vispārējā izglītība, kuras iegūšana Panamā ir obligāta bērniem 6 — 18 gados, sastāv no pamatizglītības — septiņām klasēm pamatskolā un vidējās izglītības — trīs klasēm vidusskolā. Valstī kopumā ir 88 augstākās izglītības iestādes, no kurām lielākās ir Panamas universitāte un Panamas Tehniskā universitāte. Lasītprasmes līmenis — vairāk kā 90%.

Panamas kultūra ir atvasināta no Eiropas mūzikas, mākslas un tradīcijām, kuras ieviesa spāņu ieceļotāji. Tā ir saplūdusi ar afrikāņu un Amerikas pamatiedzīvotāju kultūru, veidojot dažādas hibrīdformas. Piemēram, tamborito ir spāņu deja, kura ir sajaukusies ar Āfrikas ritmiem, tematiku un deju kustībām. Deja ir Panamas kultūru dažādības simbols. Vietējo folkloru var sajust dažādos svētkos, dejās un tradīcijās, kuras nodotas no paaudzes paaudzē. Pilsētās bieži notiek reggae en español, reggaeton, haitiano (compas), džeza, blūza, salsas, regeja un rokmūziķu uzstāšanās.

Tradicionāla panamiešu Ziemasvētku maltīte parasti satur vistas tamale, arroz con pollo (vista ar rīsiem), puerca asada, pernil, pavo (tītars) un relleno (pildīti paipari). Blakus citiem ēdieniem tiek novietoti augļi un augļu kūkas. Kopā ar šiem ēdieniem un desertu tiek pasniegts tradicionāls dzēriens Ron Ponche (olu kokteilis), kurš sastāv no divām bundžām kondensēta piena, trīs bundžām tvaicēta piena, sešām olām un puspudeles ruma un muskatriekstiem papildus garšai.

Sportā izpaužas ASV ietekme. Nacionālais sporta veids ir beisbols. Profesionālā līmenī beisbolu ASV ir spēlējuši vismaz 140 Panamas pārstāvji, kas ir labākais kādas Centrālamerikas valsts rādītājs. Pazīstamākie spēlētāji ir Brūss Čens, Rods Kerjū, Mariano Rivera, Karloss Lī, Menijs Sangvillens un Karloss Ruiss.

No Panamas nāk arī daudzi atzīti bokseri, četri Panamas pārstāvji ir iekļauti Starptautiskajā boksa Slavas zālē: Roberto Durans, Eusebio Pedrosa, Ismaels Laguna un Panama Al Brauns.

Panamā populārs ir arī basketbols, kur ir sava līga ar reģionālām komandām un nacionālā izlase. Populārākie basketbola pārstāvji ir Rolando Blekmens (četrkārtējs NBA Visu zvaigžņu spēles dalībnieks) un Hārlemas Globetrotters zvaigzne Kevins Deilijs.

Panamas futbola izlase kvalificējās 2018. gada FIFA Pasaules kausa finālturnīram Krievijā, kur trijās spēlēs piedzīvoja trīs zaudējumus. Izlase regulāri spēlējusi CONCACAF čempionātā un Zelta kausā, kur 2005. un 2013. gadā iegūta otrā vieta.

Tāpat Panamā populārs ir volejbols, tekvondo, golfs un teniss. Šobrīd tiek iekārtota tūrisma taka Transpanama visā valsts garumā no Kolumbijas uz Kostariku.




#Article 202: Palau (301 words)


Palau ir valsts Okeānijā, Mikronēzijā, Karolīnu salu arhipelāgā, Klusā okeāna rietumu daļā. Valsts teritoriju veido ap 250 salas — galvenokārt vulkāniskās un koraļļu salas. 8 no tām lielākas salas, bet lielākā daļa ir ļoti nelielas, neapdzīvotas salas. Krasta līnija ir 1519 km. Valsts iedalās 16 štatos.

Republika, valsts un valdības galva prezidents, likumdevējs Nacionālais kongress: Senāts (9 loc.), Deputātu palāta (16 deputāti). No 1919. līdz 1945. gadam salas pārvaldīja Japāna. 1947. gadā Palau nonāca ANO aizbildniecībā, kuras pārvaldi realizēja ASV. Valsts neatkarība tika pasludināta 1994. gada 1. oktobrī. Palau 1994. gadā noslēdza brīvās asociācijas līgumu ar ASV.

Palauieši 83.2%, filipinieši 9.8%, mikronēzieši 2%, ķīnieši 1.2%.

Iedzīvotāju vecuma struktūra: 0 — 14 gadi — 26,8% 15 — 64 gadi — 68,6%65 un vairāk gadi — 4,6%

Iedzīvotāju dabiskā kustība uz 1000 iedzīvotājiem: Dzimstība — 19,32Mirstība — 7,11 Dab. pieaugums — 12,21Zīdaiņu mirstība uz 1000 jaundzimušajiem — 16,21 (2002.g.)

Dzimstības koeficients 2,47 bērni uz vienu sievieti. Vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 66 gadi, sievietēm — 73 gadi. Rakstīt un lasīt prot 92% iedzīvotāju. Uz 100 vīriešiem ir 89 sievietes. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji — 8300, no tiem lauksaimniecībā nodarbināti 20%, pakalpojumos 80%. Apdzīvojuma blīvums — 42,4 cilv./km2. Pilsētās dzīvo 71% iedzīvotāju.

Romas katoļi 49%, protestanti 24,8%, bet 26,2% iedzīvotāju piekopj vietējos tradicionālos ticējumus.

Palau ir agrāra valsts ar attīstītu zvejniecību. IKP uz vienu iedzīvotāju — 9000 dolāri. Dabas resursi fosforīti, zelts, koksne, jūras produkti. Amatniecība (gliemežnīcu un pērļu vākšana, koksnes apstrāde). Apģērbu izgatavošana. Aramzeme aizņem 22% teritorijas. Audzē kokospalmas, kasavu, batātes. Kokosriekstu apstrāde, kopras ieguve. Zvejniecība (vēžveidīgie, tunči). Valstī dzelzceļu nav, autoceļi 61 km, no tiem ar cieto segumu 36 km. Satiksmi starp salām uztur kuģi un laivas. Osta Korora. Eksportē kopru, vēžveidīgos, tunci, apģērbus. Importē mašīnas un iekārtas, kurināmo metālus, pārtiku. Galvenie tirdzniecības partneri: ASV, Japāna, Singapūra.

Tūristus piesaista krāšņās pludmales, maigais klimats.




#Article 203: Pakistāna (603 words)


Pakistāna (, ), oficiālais nosaukums Pakistānas Islāma Republika (اسلامی جمہوریۂ پاکستان), ir valsts Dienvidāzijā. Tā robežojas ar Irānu, Afganistānu, Ķīnu un Indiju. Pakistānas dienvidus apskalo Arābijas jūra, kas ir viena no Indijas okeāna jūrām. Pakistānas valsts ir izveidota 1947. gadā. Pirms tam tā bija Britu Indijas daļa, kuru pārsvarā apdzīvoja musulmaņi. Lielākā daļa no pārējās Britu Indijas, kuru apdzīvoja hinduisti un citu reliģiju pārstāvji, bija pamats Indijas valstij. Mūsdienās joprojām Pakistānai ar Indiju ir konflikts par musulmaņu apdzīvoto Kašmīru. 1956. gadā Pakistāna tika proklamēta par pirmo islāma republiku pasaulē. 1971. gadā Pakistānas daļa- Austrumpakistāna, ieguva neatkarību un tika nosaukta par Bangladešu.

Nosaukuma Pakistāna izcelsme ir strīdīga. No persiešu un urdu valodām šis nosaukums nozīmē tīro, šķīsto zeme (pāk - tīrs, šķīsts; -stān - zeme). Ir zināms arī tas, ka Čaudhurī Rahmats Ali (), kas bija viens no nozīmīgākajiem neatkarīgas musulmaņu valsts radīšanas aizstāvjiem, savā  rakstītajā pamfletā Tagad vai nekad (Now Or Never) ir piedāvājis valsti saukt par Pak(i)stānu. Šadu nosaukumu viņš ir izvēlējies kā akronīmu no pieciem Britu Indijas pakļautībā esošo teritoriju nosaukumiem - Pendžāba, Afgānija (mūsdienās Ziemeļrietumu pierobežas province), Kašmīra, Sinda un Beludžistāna.

Pakistāna neatkarību ieguva 1947. gadā. Iepriekš valsts, kuras nosaukums būtu saistīts ar vārdu Pakistāna, nebija. Līdz tam Pakistānas teritorija bija daļa no citām Indijas subkontinenta valstīm.

Ap trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras vidu mūsdienu Pakistānas teritorijā izveidojās viena no agrīnajām civilizācijām - Indas ielejas civilizācija, kurā bija augsti attīstīta lauksaimniecība un amatniecība, attīstītas pilsētas un sazarots tirdzniecības tīkls. Civilizācijas sabrukums notika aptuveni ap 1700. gadu p.m.ē. Ap šo laiku Indijas subkontinentā ienāca indoeiropiešu tautas. 550. gadā p.m.ē. mūsdienu Pakistānas teritoriju iekaroja Ahemenīdu impērija. 325. gadā p.m.ē. to iekaroja Maķedonijas valdnieks Aleksandrs Lielais, bet ap 320. gadu p.m.ē.- Maurju impērija, kas pastāvēja līdz 185. gadam p.m.ē.

Pakistāna atrodas starp 24. un 37. ziemeļu platuma grādu un starp 61. un 77. austrumu garuma grādu. Valsts kopējā platība ir 796 095 km² un tā ir devītā lielākā Āzijas valsts. Iekļaujot Azadkašmīru un Ziemeļu teritorijas, Pakistānas platība ir 880 254 km². Līdz ar to Pakistāna ir gandrīz 14 reizes lielāka par Latviju. Ziemeļu-dienvidu virzienā Pakistānas garums ir aptuveni 1500 km. Pakistāna robežojas ar četrām neatkarīgām valstīm: dienvidrietumos ar Irānu (robežas garums 978 km), rietumos un ziemeļos ar Afganistānu (2643 km), ziemeļaustumos ar Ķīnu (523 km) un austrumos ar Indiju (2912 km). Kopējais sauszemes robežas garums ir 7056 km. Dienvidos Pakistānu apskalo Arābijas jūra un krasta līnijas garums ir 1046 km.

Pakistānas galējos ziemeļos atrodas trīs augstas kalnu sistēmas: Hindukušs, Karakorums un Himalaji. Lai gan Hindukuša lielākā daļa atrodas Afganistānā, tā augstākā virsotne Tiričmīrs (7706 m) atrodas Pakistānā. Tomēr vēl augstāka kalnu sistēma ir Karakorums, kur atrodas Pakistānas augstākā virsotne Čogori (K2, 8611 m). Tā ir otra augstākā virsotne pasaulē aiz Everesta. Dienvidos no Karakoruma atrodas Indas upes augšteces ieleja, bet aiz tās Pakistānas teritorijā atrodas neliela daļa no Himalajiem. Šajā daļā augstākā virsotne ir Nangaparbats (8126 m). Pieci no 14 astoņtūkstošniekiem (kalni, kuru augstums ir lielāks par 8000 m) atrodas Pakistānā.

Pakistānas teritorija sastāv no četrām provincēm, divām (federālām) teritorijām un divām teritorijām Pakistānas pārvaldītajā Kašmīras daļā.

Pakistānas iedzīvotāji ir dažādu tautu un rasu pārstāvji. Etniskās grupas ir ieceļojušas un apmetušās uz dzīvi šajā reģionā vairāku tūkstošu gadu laikā. Piecas lielākās etniskās grupas ir pendžābi, puštuni, sindi, beludži un muhadžiri. Pendžābi ir aptuveni 48% no Pakistānas iedzīvotājiem, un pendžābu valodā runā visvairāk iedzīvotāju. Sindi ir otra lielākā etniskā grupa, kura veido aptuveni 12% no iedzīvotājiem. Kad 1947. gadā Britu Indija tika sadalīta divās valstīs: musulmaņu pārvaldītajā Pakistānā un hinduistu valstī Indijā, miljoniem musulmaņi pameta Indiju, lai apmestos Pakistānā. Šie cilvēki un viņu pēcteči tiek dēvēti par muhadžiriem, kuri pārsvarā runā urdu valodā.




#Article 204: Omāna (323 words)


Omāna (, ʻUmān), oficiāli Omānas Sultanāts (سلطنة عُمان, Salṭanat ʻUmān), ir vidēji attīstīta valsts Āzijā, Arābijas pussalas austrumos. Robežojas ar Jemenu dienvidrietumos, Saūda Arābiju - rietumos un Apvienotajiem Arābu Emirātiem - ziemeļrietumos. No austrumiem to apskalo Indijas okeāna Arābijas jūra.

No 1507. līdz 1650. gadam Maskata bija Portugāles lielvalsts cietoksnis pie jūras ceļa gar Austrumāfrikas krastu uz Indiju. 1690. gados Omānas sultāns uzveica portugāļus un līdz 19. gadsimtam Omānas sultanāts bija viena no Indijas okeāna rietumu daļas lielvarām, kuras bagātības pamatā bija vergu tirdzniecība. No 1820. līdz 1970. gadam pastāvēja Maskatas and Omānas sultanāts, kas apvienoja relatīvi neatkarīgas valsts daļas - Maskatas sultanātu piekrastē un Omānas imamātu iekšzemē. Sultāns Sajjids Saids bin Sultans al-Busaids 1840. gadā pārcēla savu galvaspilsētu no Maskatas Omānā uz Zanzibāras Akmens pilsētu.  Tomēr 1861. gadā viņa dēli sadalīja lielvalsti, Sajjids Madžids bin Saida al-Busaids kļuva par Zanzibāras sultānu, bet viņa brālis Sajjids Thuvaini bin Saids al-Saids par Omānas sultānu. 

Atrodas Arābijas pussalas dienvidaustrumu daļas izvirzījumā, ko agrāk dēvēja par Omānas pussalu. Ģeoloģiski to veido dienvidu Persijas kroku kalnāju turpinājums otrpus Persijas līča. Omānas kalnāja lielākie augstumi sasniedz 3000 m virs jūras līmeņa (Džebel Ahdars 3020 m, Džebel Nahls 2360 m). 

Omāna atrodas tropu joslas malā uz Vēža tropa. Ne ziemā, ne vasarā nokrišņu nepietiek sulīgākai, kuplākai veģetācijai, tāpēc Omānas lielākai daļai tuksnešains raksturs, atskaitot daļās izdevīgi apslacītas kalnu nogāzes, apūdeņojamas oāzes pie kalnu pamatnes un jūrmalu. Jūras malā paisuma-bēguma joslā dažviet ir mangroves, uz pietiekoši mitriem jūrmalas smiltājiem vietām aug kokospalmas. Pie kalnāja pamatnes, kur izvird avoti un sasniedzami gruntsūdeņi, ir apūdeņojamas oāzes ar banānkokiem, opuncijām, dateļpalmām un citiem augļu kokiem. Auglīgākais piekrastes gabals ir Batineh krasts ziemeļrietumos no Maskatas, arī Dhofaras krasts līdz Jemenas robežai. Iekšzemi līdz Sauda Arābijas robežai aizņem tuksnesis.

Pēc 2010. gada tautskaites datiem Omānā dzīvoja 2 773 479 iedzīvotāji, no tiem 1 957 336 bija Omānas pilsoņi. Nepilsoņu skaits 2010. gadā sasniedza 816 000 (29,4% no kopējā iedzīvotāju skaita)  un pēc tam turpināja palielināties.




#Article 205: Norvēģija (644 words)


Norvēģija (, ), oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 km), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē ceļš uz ziemeļiem. Norvēģijā ir 5 miljoni iedzīvotāju. Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi — būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (Nynorsk). Valsts svētki ir 17. maijā, kad norvēģi svin savu konstitūciju. Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 19 filkēs.

Jau kopš 6. gadsimta p.m.ē. mūsdienu Norvēģija ir bijusi apdzīvota. Norvēģiju 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsforda apvienoja ķēniņš Haralds Skaistmatis (Harald Hårfagre). Pēc tam sākās tā sauktais Vikingu laikmets. 1319. gadā Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju un 1397. gadā iestājās Kalmāras ūnijā, kurā bija arī Dānija. 1521. gadā, kad Zviedrija izstājās no ūnijas, Norvēģija palika Dānijas pakļautībā. Vēlāk norvēģi nonāca Zviedrijas pakļautībā, bet neatkarību viņi ieguva 1905. gadā, kad pēc 586 gadiem par pirmo Norvēģijas karali kļuva Hokons VII. Otrā Pasaules kara laikā  Norvēģiju okupēja nacistiskā Vācija.
Pēckara laikā Norvēģija piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, galvenokārt pateicoties naftas atradnēm, kuras atklāja 1970. gadu sākumā.

Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči. Garākais ir Sognefjords, kas stiepjas 205 km iekšzemē. Ir plakankalnes, augsti kalni un meži. Augstākais kalns ir Galhēpigens (2469 m), kas ir arī augstākā virsotne Skandināvijā. Lielākais ledājs ir Justedālsbēens (platība 485 km²). Garākā upe ir Glomma (621 km). Krasta līnija kopā ar visiem līčiem ir 21 347 km. Norvēģija platākajā vietā ir 430 km, bet šaurākajā 6 km. Lielākais ezers ir Mjēsas ezers (363 km²).
Valstī ir ap 440 000 ezeru, kuru platība ir lielāka par 500 m². 1242 ezeri kuru platība ir lielāka par 1 km². 18 ezeri lielāki par 50 km².

Norvēģija ir dzimtene daudziem dižiem rakstniekiem, piemēram, Henrikam Ibsenam, Knutam Hamsunam un Sigridai Unsetei. Komponists Edvards Grīgs un mākslinieks Edvards Munks arī bija norvēģi. Norvēģijā 1990. gadu sākumā radās pasaulē lielu atpazīstamību guvusī Norvēģijas melnā metāla kustība. Pasaules arhitektūras vēsturē īpašu vietu ieņem norvēģu stāvkoku baznīcas.

Norvēģu valoda pēc izrunas ir tuva zviedru valodai, bet rakstu veids būkmols ir tuvāks dāņu valodas rakstībai.

Norvēģu pašvaldībām jānodrošina skolēniem, kam dzimtā valoda nav norvēģu vai sāmu valoda, dzimtās valodas nodarbības, divvalodīgas stundas (kur tiek izmantota gan dzimtā, gan norvēģu valoda) un papildu norvēģu valodas nodarbības/norvēģu valoda kā otra valoda līdz brīdim, kad viņiem ir pietiekamas norvēģu valodas prasmes, lai varētu sekot līdzi stundās ar norvēģu vai sāmu bērniem. No šiem trim veidiem par galveno tiek uzskatīta norvēģu valoda kā otrā valoda. Dzimtās valodas stundas var notikt citā skolā nekā tajā, kuru skolēns parasti apmeklē. Ja attiecīgajā pašvaldībā nav skolotāju, kas varētu mācīt skolēniem dzimto valodu, pašvaldībai pēc iespējas jāpiedāvā cita apmācība, kas ir pielāgota skolēniem. Dzimtās valodas stundas notiek papildus pamatskolas parastajām stundām. Pašvaldībām ir pienākuma noskaidrot attiecīgo skolēnu vajadzības. Šādas tiesības neattiecas uz skolēniem, kam dzimtā valoda ir kāda cita skandināvu valoda, respektīvi dāņu vai zviedru valoda. Nevienā norvēģu skolā nevar mācīties zviedru vai dāņu valodu. Vēl pašvaldības var piedāvāt dzimto valodu kā papildu priekšmetu skolās. Protams, ir skaidrs, ka maza pašvaldība nevar skolēniem piedāvāt vairākus simtus valodu stundu. Trūkst gan skolotāju, gan resursu. Taču jebkura valoda teorētiski var kļūt par priekšmetu gan pamatskolās, gan vidusskolās. Ja skolēnam dzimtā valoda nav norvēģu valoda, viņš var tikt atbrīvots no eksāmena vienā no rakstu valodām, t.i., ja skolas rakstu valoda ir būkmols, skolēnam nav jāliek jaunnorvēģu valodas eksāmens un otrādi. Norvēģu skolēniem jāliek rakstveida eksāmens abās rakstu valodās.

Izplatītas svešvalodas pēc angļu valodas tradicionāli ir vācu un franču valoda. Mūsdienās arvien populārāka kļūst arī spāņu valoda. Trešā svešvaloda var būt, piemēram, itāliešu, latīņu, krievu, japāņu valoda.




#Article 206: Nigērija (862 words)


Nigērija (), oficiāli Nigērijas Federālā Republika (Federal Republic of Nigeria) ir valsts Rietumāfrikā. Tā atrodas Nigēras upes lejtecē pie Gvinejas līča. Valsts robežojas ar Beninu rietumos, Kamerūnu austrumos, Čadu ziemeļaustrumos un Nigēru ziemeļos. Nigērijā pēc 2018. gada datiem dzīvo ap 195,605 miljoniem iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir lielākā valsts Āfrikā un septītā lielākā pasaulē. Nigērija ir Āfrikas Savienības, Nāciju Sadraudzības un OPEC dalībvalsts.

Nigērijai ir gara vēsture ne tikai kā sen apdzīvotai teritorijai, bet arī kā apgabalam, kurā pastāvējušas varenas impērijas un pilsētvalstis, pirms vēl to bija kolonizējušas Eiropas lielvaras. Hausi ziemeļos, ibo dienvidaustrumos un jorubi dienvidrietumos, Ifes pilsētas apkaimē, bija nodibinājuši un izveidojuši labi organizētas karalistes jau vairākus gadsimtus pirms tam, kad šeit ieradās eiropieši.

Obasandžo tika atkārtoti ievēlēts 2003. gadā. 2007. gadā par valsts prezidentu kļuva Umaru Jaradua. Viņš nomira 2010. gada 5. maijā un tika rīkotas jaunas vēlēšanas. Par pagaidu prezidentu kļuva Gudlaks Džonatans. G. Džonatans uzvarēja 2011. gada vēlēšanās. 2015. gada vēlēšanās viņš vēlreiz kanditēja uz prezidenta amatu, taču zaudēja Muhammadu Buhari. Buhari tika atkārtoti ievēlēts 2019. gada vēlēšanās.

Kopš 2009. gada Nigērijas ziemeļaustrumu daļā darbojas teroristu grupējums Boko Haram, kurš grib ieviest šariatu valstī. Tas tika dibināts 2002. gadā. Sākumā grupa bija visai miermīlīga, taču sāka palielināt savu uzbrukumu skaitu pēc grupas līdera nāves 2009. gada jūlijā. Tika uzsākta bruņota sacelšanās, kura turpinās vēl joprojām. Grupa galvenokārt darbojas Jobes, Kano, Borno un Kadunas štatos. Boko Haram neiesaistās Nigērijas politiskajā sistēmā, ievērojot fundamentālisma islāma formu, kas aizliedz dalību, ja vien sistēma nav balstīta uz šariatu vai islāma likumiem. Grupa ir veikusi pašnāvnieku uzbrukumus, bumbu sprādzienus un cilvēku nolaupīšanu štatos, kuros tā ir aktīva. 2014. gada 14. aprīlī kaujinieki nolaupīja 276 skolnieces no internātskolas Čibokā, Borno štatā. Nolaupīšana izraisīja globālu sašutumu un sociālajos tīklos tika uzsākta kampaņa #BringBackOurGirls. 2014. gada 24. augustā Boko Haram Nigērijas ziemeļaustrumos pasludināja kalifātu un sāka ieņemt teritoriju Nigērijā, Čadā, Kamerūnā un Nigērā. To valstu līderi uzsāka cīņu pret grupējumu un 2015. gada aprīlī grupa kontrolēja tikai mazu teritoriju Nigērijas ziemeļaustrumos un atkāpās Sambisas mežā.

Nigērijas sauszemes robeža kopumā ir 4477 km gara. Valsts robežojas ar Beninu rietumos (809 km gara robeža), Kamerūnu austrumos (1975 km), Čadu ziemeļaustrumos (85 km) un Nigēru ziemeļos (1608 km). Dienvidos valsti apskalo Gvinejas līcis. Krasta līnija gar līci ir 853 km gara. Nigērija ir aptuveni 1200 km plata no austrumiem uz rietumiem un apmēram 1050 km gara no ziemeļiem uz dienvidiem. Valsts platība ir 923 768 km2. Nigērija ir 31. lielākā valsts pasaulē pēc Tanzānijas un 14. lielākā valsts Āfrikā.

Valstij ir tādi dabas resursi kā dabasgāze, nafta, alva, dzelzs rūdas, ogles, kaļķakmens, niobijs, svins, cinks. Naftas meklējumi valsts teritorijā sākās 1907. gadā. Tā pirmo reizi tika atrasta 1956. gadā Oloibiri ciematā, kurš atrodas Bajelsas štatā. Naftas ražošana sākās 1958. gadā. Lieli naftas krājumi atrodas Nigēras deltas reģionā. Tomēr vietējie iedzīvotāji nav tik apmierināti ar naftas atrašanu, jo tā piesārņo vidi. Nemiernieku grupas kopš 2003. gada darbojas šajā reģionā.

Valsts reljefs svārstās no zemienes gar krastu un Nigēras lejteces ieleju līdz augstienēm ziemeļos un kalniem gar austrumu robežu.

Nigērijā ir tropu klimats ar diviem gadalaikiem. Mitrā sezona ilgst no aprīļa līdz oktobrim, kurā vismitrākais mēnesis ir jūnijs, savukārt sausā sezona ilgst no novembra līdz martam. Vidējais nokrišņu daudzums valstī svārstās no 1770 mm R līdz 4310 mm gar A krastu un līdz 470 mm valsts centrālajā daļā. Valdošie vēji ir DR, kas atnes lietu, un karstas, sausas putekļu vētras no Sahāras tuksneša ziemeļaustrumos. Vidējais temperatūras diapazons ir no 23 grādiem pēc Celsija līdz 32 grādiem pēc Celsija visu gadu.

Administratīvi Nigērija dalās 36 štatos un Federālajā galvaspilsētas teritorijā Tālāk štati iedalās 774 pašpārvaldes apgabalos (Local Government Area).

Nigērijas iedzīvotāju sastāvs ir ļoti raibs, jo valstī dzīvo vairāk kā 250 tautu. Lielākās no tām ir hausi, jorubi, igbo, fulbi, 
kas kopā veido 70% Nigērijas iedzīvotāju. Pārējie nigērieši pieder pie kādas no vairāk nekā 250 etniskajām grupām, kuras ne vien bagātina jau tā ļoti daudzveidīgo Nigērijas kultūru un mākslu, bet ir iedalījušas tās teritoriju pēc etniskās un valodas piederības. Turklāt iedzīvotājus šķir arī reliģiskā piederība: ziemeļos vairums iedzīvotāju ir musulmaņi (41%), bet dienvidos — kristieši (58%) vai tradicionālo ticējumu piekritēji.

Valsts strauji attīstās, izmantojot naftas atradnes Gvinejas līča piekrastē. Nigērija ir lielākā naftas ieguvēja Āfrikā. Valsts teritorijā ir arī dabasgāzes, akmeņogļu un alvas rūdas iegulas. Nigērijas ziemeļdaļā valda samērā sauss klimats, šeit audzē prosu, sorgo, zemesriekstus, kā arī aitas un liellopus — zebu. Nigēras upes ielejā audzē kokvilnu, tuvāk Gvinejas līcim — eļļaspalmas, kakaokokus. Nigērijas tropiskajos mežos aug kaučukaugi un dažādas vērtīgu koku sugas. Nigērijā ir vairākas hidroelektrostacijas, bet lielo pilsētu tuvumā arī termoelektrostacijas, kuras ražo nepieciešamo elektroenerģiju.

Galvenās rūpniecības nozares ir kalnrūpniecība un naftas pārstrāde. Attīstīta ir pārtikas rūpniecība, īpaši daudz ir eļļas spiešanas fabriku, kā arī uzņēmumu, kas gatavo citrusu un ananasu konservus. Eļļu iegūst no zemesriekstiem un eļļaspalmām. Nozīmīga nozare ir kokvilnas audumu ražošana no vietējās kokvilnas. Kokapstrādes uzņēmumi no tropisko mežu koksnes ražo mēbeles, sērkociņus, celulozi, arī papīru.

Nigērijā daudzi iedzīvotāji nodarbojas ar amatniecību. Katrai tautai un pilsētai ir raksturīgi savi amatniecības izstrādājumi. Kano pilsēta ir slavena ar safjānādas darinājumiem, Bida un Kano — ar groziem un paklājiem, kas pīti no rafijas palmu šķiedras, salmiem un niedrēm. Ilorinas iedzīvotāji ir izcili podnieki. Daudz ir zeltkaļu un sudrabkaļu.




#Article 207: Nigēra (693 words)


Nigēra (, ), oficiāli Nigēras Republika (République du Niger) ir iekšzemes valsts Rietumāfrikā. Valsts nosaukums radies no Nigēras upes. Nigēras platība ir gandrīz 1 270 000 km², tā ir lielākā valsts Rietumāfrikā. Vairāk nekā 80% no valsts teritorijas atrodas Sahāras tuksnesī. Lielākā daļa no 17 138 707 iedzīvotājiem ir musulmaņi, kuri dzīvo galvenokārt valsts dienvidu un rietumu daļā. Valsts galvaspilsēta Niameja atrodas Nigēras dienvidrietumos.

Nigēra ir jaunattīstības valsts, un tai ir viens no zemākajiem ANO  Tautas attīstības indeksiem (HDI). 2013. gadā tā atradās 187. vietā. Lielākajai daļai valsts draud periodisks sausums un pārtuksnešošanās. Nigēras ekonomikā dominē naturālā saimniecība lauksaimniecībā auglīgākajos valsts dienvidos un izejvielu (īpaši urāna rūdas) eksports. Nigēra saskaras ar nopietnām attīstības problēmām, sakarā ar to, ka tai nav izejas uz jūru, tuksnešainā klimata, iedzīvotāju zemās izglītības, nabadzības, infrastruktūras trūkuma, sliktas veselības aprūpes un vides degradācijas dēļ.

Vēsturiski Nigēra bijusi vairāku lielu valstu ietekmes zonās. Kopš neatkarības atgūšanas 1960. gadā Nigērai ir bijušas vairākas konstitūcijas un trīs militāro varu periodi. Pēc 2010. gada militārā apvērsuma Nigēra ir kļuvusi demokrātiskāka un izveidojusies kā daudzpartiju valsts. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo lauku rajonos un tiem ir maz pieejama mūsdienīga izglītība.

Lai arī šodien lielākā daļa Nigēras teritorijas ir pārvērtusies tuksnesī, pirms 5000 gadiem šajā reģionā pletās plašas savannas, kuras jau 10 000 gadus pirms mūsu ēras apdzīvoja cilvēki. Viena no pirmajām impērijām, kuras sastāvā ietilpa mūsdienu Nigēras teritorija, bija Songaju impērija.

Drīz pēc tam francūži mierīgā ceļā centās iegūt visu teritoriju savā kontrolē, taču vairākas etniskās grupas nevēlējās pakļauties. Tikai 1922. gadā Nigēra pilnībā un oficiāli kļuva par Francijas koloniju. 1958. gadā Nigēra kļuva par Francijas autonomo teritoriju, bet jau 2 gadus vēlāk — 1960. gada 3. augustā — par neatkarīgu valsti.

Pēc neatkarības atgūšanas valsts cieta no sausuma un pārtikas trūkuma. Tas noveda pie politiskas nestabilitātes. 1974. gadā armijas virsnieki, kurus vadīja pulkvedis Seinī Kountčē, gāza pirmā prezidenta Hamani Diori ievēlēto valdību.

Pēc Kountčē nāves par valsts prezidentu kļuva viņa brālēns Ali Saibū. 1989. gada septembrī tika pieņemta jauna konstitūcija un Nigēra kļuva par vienas partijas valsti. 1992. gada decembrī tika pieņemta jauna konstitūcija un 1993. gadā notika vēlēšanas. 1996. gadā militārie spēki pulkveža Ibrahima Barres Mainasaras vadībā pārņēma varu. Mainasara sarīkoja vēlēšanas, kurās tika ievēlēts par valsts prezidentu. Mainasara tika noslepkavots 1999. gadā, un viņa vietu ieņēma jauns militārais līderis Dauda Malams Vankē. Vankē solīja demokrātiskas vēlēšanas un 1999. gadā par prezidentu tika ievēlēts Mamadū Tandja. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2004. gada 4. decembrī. Premjerministrs no 2000. līdz 2007. gadam bija Hama Amadou, taču 2008. gada jūlijā viņš tika arestēts saistībā ar apsūdzībām par $230 000 piesavināšanos.

Nigēra ir iekšzemes valsts Rietumāfrikā, atrodas Sahāras un Subsahāras reģionos. Nigēra dienvidos robežojas ar Beninu un Nigēriju, rietumos Burkinafaso un Mali, ziemeļos Alžīriju un Lībiju, austrumos ar Čadu. Nigēra atrodas starp 11 un 24 Z paralēli un 0 un 16 A meridiānu.

Nigēras platība ir 1 267 000 km², kas to ierindo sestajā vietā Āfrikā pēc platības (aiz Alžīrijas, Kongo Demokrātiskās Republikas, Sudānas, Lībijas un Čadas) un pirmajā vietā Rietumāfrikā.

Nigēra ir sadalīta 7 reģionos un 1 apgabalā, kurā atrodas tās galvaspilsēta. Šie reģioni ir sadalīti 36 departamentos. 36 departamenti sīkāk tiek iedalīti pašvaldībās.

Kopš neatkarības iegūšanas valstī ir bijusi politiska nestabilitāte. Valdība bieži tiek gāzta apvērsumu rezultātā. Tagadējā konstitūcija tika pieņemta 2010. gada 31. oktobrī. Parlamentu (Nacionālo asambleju) ar 113 deputātiem ievēl ik pēc 5 gadiem. Valsts galvu ievēl vēlēšanās ik pēc 5 gadiem (var atkārtoti ievēlēt tikai vienu reizi). Tiesības vēlēt ir iedzīvotājiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu.

Nigēra ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Saimnieciskā darbība galvenokārt notiek valsts dienvidrietumos, Nigēras upes tuvumā.

Nigērā ir daudz derīgo izrakteņu, bet tiek iegūti tikai urāns, alva un volframs. Nigēra ir ceturtā lielākā urāna ražotāja pasaulē. Urānu valstī 1957. gadā atklāja Francija. Nigēras pirmā komerciālā urāna raktuve sāka darboties 1971. gadā. 75% no tās eksportiem ir urāns. Nigēras galvenais eksporta partneris ir Francija, kas saņem 55% no valsts eksporta precēm. Valsts arī eksportē uz ASV, Šveici, Nigēriju un Ganu.

Nigēras galvenās importa preces ir graudaugi, naftas produkti, mašīnas un rūpniecības preces. Nigēras galvenais importa partneris ir Francija, no kuras tā saņem 20% no importa precēm. Valsts arī saņem importa preces no Ķīnas, Beļģijas, Togo un citām Rietumāfrikas valstīm.




#Article 208: Nikaragva (943 words)


Nikaragva (, izrunā: ), oficiāli Nikaragvas Republika (República de Nicaragua), ir valsts Centrālamerikā. Robežojas ar divām valstīm: ziemeļos ar Hondurasu, bet dienvidos ar Kostariku. Nikaragvas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Managva.

Pēc 2012. gada datiem Nikaragvā dzīvo 6,167 miljoni iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir metisi. Oficiālā valsts valoda ir spāņu valoda, lai gan plaši izplatītas ir arī Amerikas pamatiedzīvotāju valodas un angļu valoda. Lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, galvenokārt Romas katoļi, kā arī protestanti. Oficiālā valūta ir Nikaragvas kordova (C$).

Pirms spāņu ierašanās 16. gs. sākumā Nikaragvas teritorijā dzīvoja maijiem un actekiem radniecīgas Amerikas indiāņu tautas. Pirmie spāņi ieradās 1523. gadā. Pēc gada tika ierīkotas pastāvīgas apmetnes, arī pie Managvas ezera esošā tagadējā galvaspilsēta Managva. Sekoja cīņas starp dažādiem konkistadoriem par varu. 1538. gadā tika nodibināta Jaunspānijas vicekaraliste, kurā ietilpa arī tagadējās Nikaragvas teritorija. Centrālamerika izmantoja Spānijas impērijas vājumu pēc kara ar Franciju un 1821. gadā pasludināja neatkarīgu Centrālamerikas Federālo republiku. 1838. gadā tā izjuka un Nikaragva pasludināja neatkarību kā suverēna valsts ar demokrātisku pārvaldi.

Somosa, izmantojot Nacionālo gvardi, panāca, ka prezidentam lojālo cilvēku vietā pieņem viņam tuvos. 1936. gadā prezidents atkāpās un tajā pašā gadā notikušajās vēlēšanās uzvarēja Somosa.  viņš oficiāli kļuva par prezidentu. Somosa valdība arī saņēma atbalstu no ASV. Lai noturētos pie varas, Somosa izmantoja Nacionālo gvardi: represēja politiskos oponentus, apspieda protestus, iecēla sev tuvos cilvēkus un ģimenes locekļus augstos amatos.  Nacionālās gvardes represijas izpaudās pat ar politisko pretinieku mešanu Masajas vulkānā. Kad Anastasio Somosa Garsija nomira 1956. gadā, amatu ieņēma viņa dēls Luiss Somosa Devajle. Pēc viņa 1967. gadā par prezidentu kļuva otrs dēls – Anastasio Somosa Devajle.

Kubas revolūcijas iedvesmots, sākās partizānu karš pret Somosu dinastijas diktatūru. 1961. gadā izveidojās kreisi orientētā Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas fronte (Frente Sandinista de Liberación Nacional) jeb FSLN. To nosauca Augusto Sandino vārdā, kurš 30 gadus iepriekš, cīnoties pret ASV ietekmi, bija kļuvis par Nikaragvas nacionālo varoni. FSLN dibinātāji bija aktīvisti no Nikaragvas Nacionālās autonomās universitātes: Karloss Fonseka, Silvio Majorga un Tomass Borhe. Frontes ideoloģiju nosauca par sandīnismu, bet biedrus iesauca par sandīnistiem.

Līdz 1970. gadiem FSLN bija ieguvusi pietiekamu atbalstu studentu un zemnieku vidū, lai varētu sākt militārus uzbrukumus. Sabiedrības atbalsts Frontei palielinājās arī tad, kad atklājās, ka starptautiskās palīdzības naudu, ko nosūtīja uz Nikaragvu, lai tā varētu atkopties no 1972. gada zemestrīces, kas nopostīja Managvu, ir piesavinājies Somosa. FSLN sāka saņemt atbalstu un palīdzību arī no Kubas. Sandīnistiem kļūstot spēcīgākiem, Somosa palielināja represijas un vērsās gan pret atsevišķiem cilvēkiem, gan ciematiem, par kuriem bija aizdomas, ka tie sadarbojas ar FSLN. Fronte neilgu laiku 70. gadu vidū sašķēlās izteiktos marksistos, Mao Dzeduna ideoloģijas piekritējos un mēreni kreisajos, kas bija gatavi sadarboties ar citiem, labējiem spēkiem, kas cīnījās pret diktatūru. Taču drīz vien FSLN atkal apvienojās un par dominējošo kļuva Daniela Ortegas vadītās mēreni kreisās grupas ideoloģija.  1976. gadā cīņas laikā tika nogalināts viens no FSLN dibinātājiem — Karloss Fonseka.

ASV atbalsts, kas Somosam bija svarīgs, lai noturētos pie varas, sāka samazināties, kad pienāca arvien vairāk ziņu par Nacionālās gvardes zvērībām un samazinājās atbalsts ASV iedzīvotāju vidū.  ASV medija ABC News operators uzņēma šokējošu video no Managvas, kurā bija redzams, kā Nacionālās gvardes karavīrs liek nogulties uz zemes šī paša kanāla žurnālistam Bilam Stjuartam, žurnālists paklausa pavēlei, taču pēc dažām sekundēm karavīrs viņu turpat uz zemes nošauj. Video pēc tam Savienotajās Valstīs tika parādīts ziņās. Tas izraisīja sašutumu ASV sabiedrībā un prezidentam Džimijam Kārteram nācās pārtraukt militāro palīdzību Somosam.

Mazāk kā mēnesi vēlāk, , FSLN gāza diktatūru un iegāja galvaspilsētā Managvā. Somosa bēga uz Maiami, līdzi paņemdams Valsts kasi. Tika izveidota pagaidu valdība, kuru vadīja kādreizējās mēreni kreiso grupas vadītājs Daniels Ortega. Somosu režīms bija atstājis valsti izpostītu. Managvas ezers bija nedzīvs, jo tajā bija pesticīdi, toksiskais piesārņojums un nesavākti notekūdeņi. Somosas laikā ļoti maz tika ieguldīts bērnu izglītībā. Bērni parasti gāja strādāt plantācijās. Vidēji tikai 60% bērnu uzsāka mācības, bet tikai 22% no tiem turpināja mācīties līdz 7. klasei, kas bija pēdējā pamatskolas klase. Kad sandīnisti nāca pie varas, divas trešdaļas iedzīvotāju neprata lasīt. Tikai dažu gadu laikā sandīnisti panāca lasītprasmes īpatsvara palielināšanos līdz 86%.

Amerikas Savienotās Valstis nevēlējās, lai Centrālamerikā būtu vēl kāda Kubai un Padomju Savienībai draudzīga valsts. Arī dabas resursu aizsargāšana un pārņemšana valsts īpašumā, ko īstenoja sandīnisti, traucētu ASV investoriem. Jau 1979. gadā ASV uzsāka apmācīt t.s. kontras (no spāņu valodas vārda contra-revolucionario jeb kontrrevolucionārs). Tās tika radītas, lai partizānu karā cīnītos pret sandīnistu valdību. Kontras galvenokārt bija bijušie Nacionālās gvardes karavīri. Tās nebija mazāk brutālas, tas izpaudās, piemēram, ar ekstremitāšu nogriešanu saviem pretiniekiem. 1985. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans noteica tirdzniecības embargo Nikaragvai kā sodu par sandīnistu agresīvajām darbībām Centrālamerikā.

 prezidenta vēlēšanās atkal uzvarēja pašreizējais prezidents Daniels Ortega, iegūstot 72% balsu.

Tā kā Nikaragva ir prezidentāla valsts, tās prezidents ir vienlaikus valsts vadītājs un valdības vadītājs. Pašlaik šo amatu ieņem Daniels Ortega no Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas frontes (FSLN). Izpildvara ir Nikaragvas valdība.

Nikaragvas Nacionālā asambleja ir valsts likumdevējs, vienpalātas parlaments ar 92 deputātiem. Pašlaik tajā absolūtais vairākums ir FSLN ar 63 vietām. 

Pēc ANO Attīstības programmas datiem Nikaragva ir visdrošākā valsts Centrālamerikā un viena no visdrošākajām Latīņamerikā.

Nikaragva ir Amerikas valstu organizācijas, Centrālamerikas Integrācijas sistēmas un Bolivāriešu alianses mūsu Amerikas tautām (ALBA) biedrs.

Nikaragva ir viena no nabadzīgākajām Amerikas valstīm. Tās iekšzemes kopprodukts (IKP) pēc pirktspējas paritātes  bija ap $17.37 miljardiem ASV dolāru. Lauksaimniecība sastāda 17% no IKP, tik daudz, cik nevienā citā Centrālamerikas valstī. Naudas pārskaitījumi rada 15% no Nikaragvas IKP. Gandīz $1 miljards ASV dolāru tiek pārsūtīts uz Nikaragvu no ārzemēs dzīvojošajiem nikaragviešiem.  ekonomika pieauga par 4%.

Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas attīstības programmas datiem 48% Nikaragvas iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, 79.9% dzīvo ar mazāk kā $2 dienā. Pēc ANO datiem 80%  iezemiešu (kuri ir 5% Nikaragvas iedzīvotāju) dzīvo ar mazāk kā $1 dienā.




#Article 209: Gaisma (521 words)


Gaisma parasti ir elektromagnētisks starojums, ko spēj uztvert cilvēka acs. Šī starojuma viļņa garums ir robežās no 400 līdz 740 nm. Vispārīgi ar terminu gaisma apzīmē jebkura viļņu garuma elektromagnētisko starojumu, tādēļ zinātniski to elektromagnētiskā starojuma daļu, kuru var redzēt cilvēks, sauc arī par redzamo gaismu. Dažādās redzamās gaismas frekvences cilvēka smadzenes interpretē kā krāsas — no violetās augstākajām frekvencēm caur zilu, gaiši zilu, zaļu, dzeltenu un oranžu līdz sarkanajai zemākajām frekvencēm.

Dažādas iekārtas un daži dzīvnieki spēj uztvert arī citus elektromagnētiskā starojuma viļņu garumus, ko cilvēks ar redzi neuztver, tāpēc šādu starojumu sauc par ultravioleto vai infrasarkano starojumu. Atšķirībā no vēl īsākiem vai garākiem elektromagnētiskajiem viļņiem, šiem stariem optika ir līdzīga redzamās gaismas optikai.

Gaismas īpašības un tās mijiedarbību ar matēriju pēta optika.

Caurspīdīgā vidē gaismas ātrums .

, kur  ir gaismas laušanas koeficients videi, kurā gaisma izplatās.

un lūst.

frontes punktu var pieņemt par jauna, sekundārā sfēriskā viļņa avotu. Sekundāro viļņu apliecējvirsmas kļūst par gaismas viļņa frontēm.

.

gaisma optiski mazāk blīvajā vidē nenokļūst, un pastāv tikai atstarotais stars.

Gaismas ātrums vakuumā ir  m/s. Tā ir fizikāla konstante. Bieži dažādos aprēķinos gaismas ātrumu noapaļo uz  jeb 3 m/s. Optiski aktīvās vidēs gaismas ātrums samazinās, piemēram, ūdenī gaismas ātrums ir aptuveni 2,26 m/s.

Izmantojot gaismas ātrumu, ir definēts metra garums, tas ir, metrs ir  daļa no attāluma, kuru gaisma veic vienā sekundē.

Zinātnes nozari, kurā nodarbojas ar gaismas pētīšanu, sauc par optiku. Optikā parasti aplūko ne tikai redzamo gaismu, bet arī infrasarkano un ultravioleto starojumu. Nozīmīgākās optikas apakšnozares ir ģeometriskā optika, kurā nodarbojas ar gaismas izplatīšanās, atstarošanās un laušanas pētījumiem, fotometrija, kurā nodarbojas ar gaismas fizikālo lielumu mērīšanu, un viļņu optika, kurā nodarbojas ar gaismas viļņu dabas izraisīto parādību pētījumiem.

Mūsu galvenais gaismas avots ir Saule. Tā nosaka cilvēku dzīves, kā arī dzīvās un nedzīvās dabas norises uz Zemes. Saules virsas temperatūra ir ļoti augsta — vairāk nekā . Ja ķermenis ir sakarsēts līdz šādai temperatūrai, tad tas vienmēr spīd kā Saule — dzeltenzaļgani.

Dienas gaismu uz Zemes rada atmosfēra — gaisa slānis, kas aptver mūsu planētu. Atmosfērā saules stari izkliedējas un nonāk acīs no visām pusēm. Tāpēc dienā visa debess izskatās apgaismota. Ja atmosfēras nebūtu, tad dienā uz Zemes izskatītos tāpat kā kosmosā.
No daudzkrāsainajiem Saules stariem, kas sasniedz Zemi, atmosfērā visvairāk izkliedējas zilās krāsas stari. Tāpēc tīra, nepiesārņota debess izskatās zila.

Vēsturiski ir bijis ļoti grūti noteikt dažādu gaismas fizikālo lielumu skaitliskās vērtības. Laika gaitā ir ieviestas dažādas mērvienības dažādu lielumu mērīšanai. Ir pat attīstījušās divas apakšnozares: fotometrija un radiometrija, kurās nodarbojas ar gaismas mērīšanu. Viena no SI sistēmas pamatmērvienībām, kas saistīta ar gaismu, ir gaismas stipruma mērvienība kandela (cd). Fotometrijā plaši izmanto arī tādas mērvienības, kā gaismas plūsmas mērvienību lūmenus (lm) un apgaismojuma mērvienību luksus (lx).

Gaismas piesārņojums ir debesu izgaismojums naktī no mākslīgajiem gaismas avotiem, kuru gaisma izkliedējas atmosfēras zemākajos slāņos. Lielāko gaismas piesārņojumu rada lielās pilsētas un rūpniecības objekti. Gaismas piesārņojumu rada ielu apgaismojums, lieli reklāmas paneļi, atsevišķu ēku izgaismojums un tā tālāk. Liels daudzums gaismas tiek virzīts vai arī atstarojas uz augšu. Gaismas piesārņojumu pastiprina arī putekļu daļiņas gaisā.

Gaismas piesārņojums ir kā blakusefekts civilizācijas industrializācijai. Tas ir sevišķi izplatīts blīvi apdzīvotās attīstītās valstīs.




#Article 210: Nīderlande (1262 words)


Nīderlande (, izrunā: ) ir valsts Rietumeiropā, daļa no Nīderlandes Karalistes. To ziemeļos un rietumos apskalo Ziemeļjūra, austrumos tā robežojas ar Vāciju, bet dienvidos ar Beļģiju. Nīderlandes kopējā platība ir 41 543 km² un to ietekmē mērenās joslas klimats. Ziemeļos atrodas uz ļoti zemi novietotas zemes, bet virzoties uz valsts austrumiem un dienvidiem, reljefs kļūst augstāks, līdz pašos dienvidos sasniedz 150 līdz 320 metru augstumu. Nīderlandi regulāri apdraud plūdi, jo aptuveni puse no valsts teritorijas atrodas zem jūras līmeņa. Nīderlande ar 16 856 620 iedzīvotājiem ir septītā lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts.

Nīderlandē ir parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija, kas sastāv no 12 provincēm. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Amsterdama, bet valsts valdība atrodas Hāgā. Lai gan tā ir viena no mazākajām valstīm Eiropā, tai vienmēr ir bijusi nozīmīga loma Eiropas dzīvē. Kopā ar Beļģiju un Luksemburgu, Nīderlande veido tā saukto Beniluksa ekonomisko savienību. 
Nīderlande 1952. gadā kļuva par Eiropas Kopienas (EC) dibinātājvalsti. Eiropas Kopiena 1993. gadā kļuva par Eiropas Savienību. Nīderlande kopš 1985. gada ir daļa no Šengenas zonas, un 1999. gadā tajā tika ieviesta Eiropas valūta eiro.

Nīderlande ir ES, Eirozonas, PTO, G10, NATO, ESAO un Beniluksa ekonomiskās savienības dibinātājvalsts. ANO dalībvalsts. Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas un piecu internacionālo tiesu mītnes vieta. Tai ir divpadsmitais augstākais IKP pasaulē uz vienu cilvēku. 2013. gadā Nīderlande tika atzīta kā ceturtā laimīgākā valsts pasaulē, tas lielākoties saistīts ar augsto dzīves līmeni.

Nīderlande bieži tiek saukta par Holandi, lai gan patiesībā šis termins attiecas tikai uz divām Nīderlandes provincēm: uz Ziemeļholandi un Dienvidholandi.

No 870. gada Nīderlandes teritorija ietilpa Austrumfranku karalistē, bet no 925. gada Svētajā Romas impērijā.

Pēc 1815. gada Vīnes kongresa izveidoja Nīderlandes Apvienoto Karalisti, kurā līdz 1830. gadam ietilpa arī mūsdienu Beļģija. 

Otrā Pasaules kara laikā Nīderlandi 1940. gada maijā okupēja Vācijas karaspēks.
Pēckara gados Nīderlande nostiprināja kontaktus ar kaimiņvalstīm un iekļāvās Beniluksa savienībā. 1949. gadā Nīderlande bija 12 NATO dibinātāju vidū, bet 1958. gadā bija viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.

Nīderlande atrodas Rietumeiropā, Viduseiropas līdzenuma rietumos. Ziemeļos un rietumos to apskalo Ziemeļjūra. Tās teritorija aizņem 41 543 km², sastāv no 33 893 km² sauszemes un 7 650 km² ar ūdeni klātas virsmas. Tā pēc platības ir 134. lielākā valsts pasaulē un 31. lielākā valsts Eiropā. Nīderlandes dienvidu un austrumu daļa atrodas augstāk virs jūras līmeņa, austrumos ir paugurains reljefs. Pašos dienvidos virsa paceļas 150–320 m augstumā, turpat atrodas arī valsts augstākā virsotne un Vālsbergas augstiene ar augstumu līdz 321 metriem virs jūras līmeņa (tikai par 10 metriem augstāka nekā Gaiziņkalns).

Liela daļa no valsts teritorijas tika iegūta, nosusinot jūru. Apmēram puse valsts teritorijas, kur dzīvo ap 60% valsts iedzīvotāju, atrodas zem jūras līmeņa. Vēl 1/3 teritorijas atrodas līdz 1 m virs jūras līmeņa. Nīderlande tulkojumā nozīmē zema zeme. Krasta līnijas kopējais garums ir 451 kilometrs.

Nīderlandi var sadalīt divās daļās — ziemeļos atrodas ļoti zemu novietotas zemes, no kurām liela daļa ir Reinas un Māsas upju deltas. Jūras krastā ir smilšu kāpu josla līdz 405 km platumā un līdz 60 m augstumā, kuras kopā ar veselu dambju un slūžu sistēmu aizsargā valsts teritoriju no applūšanas. Zemākā vieta zem jūras līmeņa ar -6,76m ir Zuidplastpolders, kas atrodas valsts rietumu daļā. Virzoties uz ziemeļiem, augstums virs jūras līmeņa pakāpeniski samazinās līdz pat Ziemeļjūras krastiem ziemeļrietumos.

Nīderlandes teritorijā atrodas dažu lielu upju, kā Reinas, Māsas un Seldas, ietekas, kuras veido lielu deltu. Upes ir ūdeņiem bagātas visu gadu, to gultnes ir iztaisnotas un savienotas ar daudziem kanāliem, bet notece ir noregulēta. Saneši noved pie tā, ka upju ūdens līmenis lēnām paaugstinās un pastāv liels plūdu risks. 

Valstī ir divdesmit nacionālie parki un simtiem citu dabas rezervātu un liegumu ar ezeriem, mežiem, kāpām un citiem biotopiem. 1871. gadā tika izcirsts pēdējais dabiskais Nīderlandes mežs, tāpēc šodien redzamie koki ir stādīti mākslīgi un lielākā daļa no tiem pat nenāk no Nīderlandes. Par valsts nacionālo putnu atzīta melnā puskuitala.

Nīderlandē valdošais vējš ir dienvidrietumu, tāpēc teritorijā valda mērens jūras klimats, kam raksturīgas vēsas vasaras un maigas ziemas. Vidējā gada gaisa temperatūra valstī ir 10 °C. Jūlija vidējā temperatūra svārstās no 16 °C līdz 17 °C, janvārī temperatūra svārstās ap +2 °C. Dažreiz, kad šeit nokļūst anticikloni no Austrumeiropas, krīt sniegs, temperatūra noslīd zem nulles un kanālos var izveidoties ledus sega. Gada nokrišņu daudzums ir ap 800 mm.

Nīderlande iedalās 12 administratīvajās provincēs, kas tālāk iedalās 458 municipalitātēs. Nīderlandē ir tādas provinces kā Dienvidholande, Drente, Flevolande, Frīzlande, Gelderlande, Groningena, Limburga, Overeisela, Utrehta, Zēlande, Ziemeļbrabante un Ziemeļholande. Nīderlandei pieder arī divas aizjūras teritorijas - Nīderlandes Antiļu salas un Aruba Karību jūrā.

Nīderlande ir konstitucionālā monarhija ar parlamentu (Staten Generaal), kuru veido divas palātas: Nīderlandes senāts (75 locekļi) un Nīderlandes apakšpalāta (150 locekļi). Senāta locekļus ievēl netiešās velēšanās, un viņiem ir ierobežotas pilnvaras. Apakšpalātas locekļus ievēl vispārējās vēlēšanās. Abu palātu locekļi tiek ievēlēti uz četriem gadiem.

Valsts galva ir monarhs, pašlaik karalis Vilems Aleksandrs, bet valdības galva ir premjerministrs, kopš 2010. gada 14. oktobra Marks Rite.

Nīderlandē dzīvo 16 miljoni iedzīvotāju. Līdz ar to tā ir desmitā lielākā valsts Eiropā un 64. lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. No 1900. līdz 1950. gadam iedzīvotāju skaits pieauga no 5,1 līdz 10 miljoniem, bet no 1951. līdz 2000. gadam iedzīvotāju skaits pieauga no 10 līdz 16 miljoniem iedzīvotājiem. Pēc 2013. gada datiem vidējais dzīves ilgums ir 81 gads. Vidējais dzīves ilgums sievietēm ir 83 gadi, bet vīriešiem 79 gadi. Uz katriem 1000 iedzīvotājiem ir divdesmit imigranti.

Valsts iedzīvotāju sastāvs etniskajā ziņā ir dažāds. Lielāko daļu veido etniskie nīderlandieši. No atlikušajiem iedzīvotājiem vairums ir ieceļotāji no Indonēzijas, Marokas, Surinamas un Turcijas. Pēc 2005. gada datiem holandieši veido 80,9 % no kopējās populācijas, bet lielākās mazākumtautības ir indonēzieši 2,4%, vācieši 2,4%, turki 2,2%, surinamieši 2 %, marokāņi 1,9%, bet citas tautības veido 8,2 %. Nīderlandieši ir garākie cilvēki pasaulē, vīriešu vidējais garums ir 1,81 metri, bet sieviešu 1,67 metri.Cilvēki dienvidos ir vidēji par diviem centimetriem īsāki nekā ziemeļos. Kaut gan valsts valoda ir nīderlandiešu valoda, valsts ir ļoti starptautiska, tikpat kā ikviens tās iedzīvotājs brīvi pārvalda un var sazināties angļu valodā.

Nīderlandē ir vairākas lielas pilsētas, kā Amsterdama, Roterdama, Hāga, Utrehta un Eindhovena. Šīs pašas pilsētas ap sevi veido arī lielākās valsts aglomerācijas. 67% no iedzīvotājiem dzīvo pilsētās.

No kopējā iedzīvotāju skaita 39% pieder kādai reliģijai, no tiem tikai apmēram 5,6% regulāri apmeklē baznīcu. Pēc 2010. gadā veiktās aptaujas 28 % no aptaujātajiem respondentiem tic, ka pastāv Dievs. 39 % tic ka ir kaut kas līdzīgs Dievam, bet 30 % netic nekādai gara vai Dieva esamībai. Pēc 2005. gada datiem 51,3% nepieder nevienai reliģijai, 24,6% pieder pie katoļiem, 14,8% pie protestantiem, 5,8% pie islāma, 1,4% pie hinduisma, 1,2% pie budisma un 0,9% pie citas reliģijas.

Nozīmīgākās tautsaimniecības nozares ir pārtikas pārstrāde, ķīmiskā rūpniecība, naftas pārstrādes rūpniecība, elektriskā un elektroniskā aprīkojuma ražošana. Tai ir attīstīta lauksaimniecības nozare, un valsts ir plaši pazīstama ar saviem augiem un grieztajiem ziediem. Roterdamas osta ir visnoslogotākā osta visā Eiropā. Tā apkalpo milzīgas iekšzemes teritorijas, tostarp Vāciju un Centrāleiropu.

Nīderlande ir vairāku slavenu gleznotāju dzimtene. No tiem slavenākie ir Rembrants, Johanness Vermērs, Jans Stēns, Vinsents van Gogs un Pīts Mondrians.

Vispopulārākais sporta veids Nīderlandē ir futbols. Nīderlandes futbola izlase trīs reizes ir spēlējusi Pasaules kausa finālā (1974., 1978. un 2010. gadā). Visas trīs reizes tā piekāpās saviem pretiniekiem. Dažādus Eiropas futbola kausus ir ieguvuši šādi nīderlandiešu futbola klubi: Amsterdamas Ajax, Roterdamas Feyenoord un PSV Eindhoven. Slavenākie nīderlandiešu futbolisti ir Johans Kruifs, Marko van Bastens, Rūds Gullits, Deniss Bergkamps, Patriks Kleiverts un Rūds van Nistelrojs.

Nākamie populārākie sporta veidi ir lauka hokejs un volejbols. No individuālajiem sporta veidiem vispopulārākie ir teniss, vingrošana un golfs.

Nīderlandes sportisti Vasaras Olimpiskajās spēlēs ir ieguvuši 230 medaļas, bet ziemas olimpiskajās spēlēs — 78 medaļas.




#Article 211: Nepāla (226 words)


Nepāla (), oficiāli Nepālas Federālā Demokrātiskā Republika, ir valsts Āzijas dienvidu daļā, pasaules jaunākā republika. Tā robežojas ar Indiju dienvidos, austrumos, rietumos un Ķīnu ziemeļos. Ar 147 181 kvadrātkilometru platību un iedzīvotāju skaitu aptuveni 30 miljoniem, Nepāla ir pasaules 93. lielākā valsts un 41. apdzīvotākā valsts. Nepālas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Katmandu.

Nepāla ir valsts ar ļoti daudzveidīgu ģeogrāfiju un kultūru. Valsts atrodas Himalaju dienvidu nogāzē, un šeit atrodas vairākas pasaules augstākās virsotnes, tai skaitā augstākā pasaules virsotne Everests. Auglīgie un mitrie dienvidi ir samērā urbanizēti. Aptuveni puse iedzīvotāju dzīvo zem starptautiski noteiktā nabadzības līmeņa — 1 ASV dolāra. Pēc vairākiem novērtējumiem, hinduismu Nepālā praktizē lielāka iedzīvotāju daļa nekā kādā citā pasaules valstī. Savukārt budisma piekritēju ir neliela daļa, lai gan Nepāla tiek uzskatīta par Sidhārtas Gautamas dzimšanas vietu.

No 1768. gada, kad Pritvi Narajans Šāhs apvienoja daudzās mazās karalistes, Nepāla bija monarhija. 1996. gadā sākās pilsoņu karš, kuru izraisīja maoistu partija. Tas noslēdzās pēc 2006. gada masu protestiem, kurus atbalstīja lielākās partijas, ar miera noslēgšanu, satversmes sapulces ievēlēšanu, karaļa Gjanendras atkāpšanos un federālas demokrātiskas republikas nodibināšanu . Pirmais Nepālas prezidents Jams Barans Jadavs zvērestu nodeva .

Valsts smagi cieta 2015. gadā notikušajā zemestrīcē.

Nepālas saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju kapitālieguldījumiem un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 29,2% no IKP, šis rādītājs bija trešais augstākais no visām valstīm.




#Article 212: Nauru (949 words)


Nauru (nauruiešu: Naoero; ), oficiāli Nauru Republika, ir salu valsts Mikronēzijā, Klusajā okeānā, 59 kilometrus uz dienvidiem no ekvatora. Tuvākie kaimiņi atrodas 300 km uz austrumiem esošajā Banabas salā, Kiribati Republikā. Nauru ir pasaulē mazākā salu valsts (tās platība ir 21 km²), mazākā neatkarīgā republika un pasaulē vienīgā republika bez oficiālas galvaspilsētas. Nauru ir arī vismazāk apdzīvotā ANO dalībvalsts.

Sākotnēji Nauru apdzīvoja tikai polinēziešu un mikronēziešu tautas. 19. gadsimta beigās Vācijas impērija to anektēja un izveidoja par savu koloniju, bet pēc Pirmā pasaules kara tā kļuva par Austrālijas, Jaunzēlandes un Apvienotās Karalistes kopmandātteritoriju. 2. pasaules kara laikā Nauru okupēja Japānas impērija, bet pēc kara tā atkal nokļuva iepriekš minēto valstu aizbildniecībā. Nauru neatkarību ieguva tikai 1968. gadā.

Nauru prezidents ir Barons Vaka, kas vada 19 locekļu vienpalātas parlamentu. Valsts ir ANO, Nāciju Sadraudzības, Āzijas attīstības bankas un Klusā okeāna salu foruma dalībniece. Nesen Nauru kļuva par valsts starptautiskās atjaunojamo energoresursu aģentūras locekli .

Sākotnēji Nauru apdzīvoja polinēziešu un mikronēziešu tautas apmēram pirms 3000 gadiem.

Britu jūras kapteinis Džons Ferns, vaļu mednieks, kļuva par pirmo rietumnieku, kurš apmeklēja Nauru 1798. gadā.  No 1830. gada nauruiešiem bijusi saskare ar eiropiešiem no vaļu medību kuģiem un tirgotājiem, kuri papildināja savus krājumus Nauru salā. Ap šo laiku dezertieri no Eiropas kuģiem sāka dzīvot uz salas. Salinieki tirgoja pārtiku apmaiņā pret palmu vīnu un šaujamieročiem. Šaujamieroči tika izmantoti 10 gadu ilgajā nauruiešu cilšu karā, kas sākās 1878. gadā.

Alberts Fullers Ellis 1900. gadā uz Nauru salas atklāja fosfātu. 1906. gadā fosfātu sāka izmantot. 1907. gadā to sāka ekportēt uz Vāciju. 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Nauru ieņēma Austrālijas karaspēks. Austrālija, Jaunzēlande un Apvienotā Karaliste parakstīja Nauru salu vienošanos 1919. gadā, radot Britu fosfāta komisiju (BFK), kas pārņēma tiesības uz fosfāta ieguvēm Nauru salā.

Sala pārcieta gripas epidēmiju 1920. gadā. Daudzi nauruieši nomira no epidēmijas.  1923. gadā Tautu Savienība deva Austrālijai oficiālas pilnvaras pār Nauru kopā ar Apvienoto Karalisti un Jaunzēlandi. 1940. gada 6. un 7. decembrī vācu papildu kreiseri Komet un Orion Nauru tuvumā nogremdēja piecus piegādes kuģus. Komet tad apšaudīja Nauru fosfāta ieguves teritorijas un naftas produktu uzglabāšanas noliktavas.

Japāņu karaspēks okupēja Nauru 1942. gada 25. augustā. Japāna uzcēla lidlauku, kas pirmo reizi tika bombardēts 1943. gada 25. martā, lai novērstu pārtikas piegādi Nauru. Japāņi deportēja 1200 nauruiešus un padarīja tos par strādniekiem uz Hukas salas. Amerikāņi Nauru beidzot atbrīvoja 1945. gada 13. septembrī, kad japāņu komandieris Hisayaki Soeda padevās Austrālijas karaspēkam.

Tika veikti pasākumi, lai atgrieztu no Huka salas 737 nauruiešus, kas izdzīvoja japāņu gūstu. Viņi atgriezās Nauru uz BPC kuģa Trienza klāja  1946. gada janvārī.  1947. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija deva Austrālijai, Jaunzēlandei un Apvienotajai Karalistei pilnvaras pār Nauru.

Austrālijai, Jaunzēlandei un Apvienotajai Karalistei pilnvaras beidzās 1966. gada janvārī un pēc divu gadu konstitucionālas konvencijas Nauru kļuva neatkarīga 1968. gadā. Par prezidentu kļuva Hammers Deroburts. 1967. gadā Nauru iedzīvotāji iegādājās aktīvas britu fosfāta raktuves un 1970. gada jūnijā Nauru fosfāta korporācija pārņēma kontroli pār tām. Ienākumi no raktuvēm deva  nauruiešiem vienu no augstākajiem dzīvības līmeņiem Klusajā okeānā. 1989. gadā Nauru uzsāka cīņu pret Austrālijas administratīvajām salām starptautiskajā tiesā, jo Austrālija nespēja novērst kaitējumu videi, ko izraisīja fosfātu raktuves.

Nauru ir ovālas formas sala. Tā atrodas dienvidrietumu Klusajā okeānā, 42 km uz dienvidiem no ekvatora. Salu ieskauj koraļļu rifi. Koraļļu rifu klātbūtne neļauj krastos izveidot ostas. Kanāli ļauj mazām laivām piekļūt salai.

Koraļļu klintis ietver visu Nauru centrālo plakankalni. Plakankalnes augstākais punkts, ko sauc par Command Ridge, atrodas 71 m virs jūras līmeņa. Vienīgās auglīgās vietas uz Nauru salas ir uz šaurās piekrastes joslas, kur uzplaukst kokospalmas.

Nauru bija viena no trijām lielākajām salām Klusajā okeānā, uz kurām bija fosfāta raktuves. Mūsdienās fosfātu rezerves uz Nauru salas ir gandrīz pilnīgi izsmeltas. Fosfātu raktuves ir atstājušas neauglīgu reljefu. Rakšana ir atņēmusi un izpostījusi apmēram 80% Nauru sauszemes platības. 40% no jūrā esošajiem dzīvniekiem ir gājuši bojā nogulumu un fosfātu noteces dēļ.

Uz Nauru salas ir ierobežoti saldūdens resursi. Uzglabāšanas tvertnes uz jumtiem krāj lietus ūdeni. Salas iedzīvotāji galvenokārt ir atkarīgi no trim atsāļošanas rūpnīcām.

Nauru ir republika ar parlamentāras sistēmas valdību. Prezidents ir gan valsts galva, gan valdības galva. Parlaments ar 19 locekļiem tiek ievēlēts ik pēc trim gadiem. Parlaments ievēl ministru prezidentu no tās locekļiem un prezidents ieceļ Ministru kabinetu no pieciem līdz sešiem locekļiem.

Nauru nav nekādu formālu struktūru politiskajām partijām un kandidāti parasti kandidē uz amatu kā neatkarīgie; 15 no 19 pašreizējā Parlamenta locekļiem ir neatkarīgie. 4 partijas, kas aktīvi darbojušās nauruiešu politikā, ir Nauru partija, Demokrātiskā partija, Nauru Pirmā un Centrālā partija. Tomēr aliansē valdība bieži tiek veidota, pamatojoties uz ģimenes saitēm, nevis partijas piederību.

No 1992. līdz 1999. gadam Nauru bija pašvaldību sistēma, kas pazīstama kā Nauru salu padome. Šī deviņu locekļu padomes tika izstrādāta sadzīves pakalpojumu sniegšanai. Nauru salu padome tika likvidēta 1999. gadā un visi aktīvie iekļuva nacionālajā valdībā. Zemes likumi ir neparasti: visiem nauruiešiem ir noteiktas tiesības uz visu zemi uz salas, kas pieder indivīdiem un ģimeņu grupām. Valdībai un uzņēmumiem nepieder neviena zeme, un viņiem jāparaksta nomas vienošanās ar zemes īpašniekiem, lai izmantotu zemi. Tiem, kuri nav nauruieši, nevar piederēt sava zeme uz salas.

Nauru ir bijušas 17 administrācijas izmaiņas no 1989. līdz 2003. gadam. Bernards Dovijogo nomira 2003. gada martā un Ludvigs Skotijs tika ievēlēts par prezidentu, vēlāk tika atkārtoti ievēlēts uz pilnu termiņu 2004. gada oktobrī. Pēc 2007. gada 19. decembra neuzticības balsojuma, Skotijs tika aizstāts ar Markusu Stefēnu. Stefēns atkāpās 2011. gada novembrī un Fredijs Pitčers kļuva par prezidentu. Sprents Dabvido tad iesniedza priekšlikumu par neuzticību, kā rezultātā viņš kļuva par prezidentu. Pēc parlamenta vēlēšanām, 2013. gadā Barons Vaka tika ievēlēts par prezidentu.

Augstākā tiesa, kuru vada augstākās tiesas priekšsēdētājs, atbild par sevišķi konstitucionāliem jautājumiem. Parlaments nevar mainīt tiesas lēmumus, bet apelācijas instances tiesas spriedumus var pārsūdzēt Austrālijas augstākajā tiesā.




#Article 213: Namībija (157 words)


Namībija (), oficiāli Namībijas Republika (Republic of Namibia), ir valsts Āfrikas dienvidrietumu piekrastē pie Atlantijas okeāna. Tā robežojas ar Zambiju un Angolu ziemeļos, Botsvanu austrumos un ar Dienvidāfriku austrumos un dienvidos. Lai gan tā nerobežojas ar Zimbabvi, Zambezi upe, kas veido robežu starp Botsvanu un Zambiju, atdala abu valstu teritorijas. Tā ieguva neatkarību no Dienvidāfrikas 1990. gada 21. martā pēc Namībijas Neatkarības kara. Tās galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Vindhuka. Namībija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) un Dienvidāfrikas Attīstības kopienas (SADC), Āfrikas Savienības (ĀS), un Nāciju Sadraudzības locekle. 2009. gadā tajā dzīvoja 2 108 665 iedzīvotāji.

Namībiju senos laikos apdzīvoja bušmeņi, damari un namakva, un ap 14. gadsimtu tajā imigrēja arī bantu valodās runājošie iedzīvotāji. 1884. gadā teritorija kļuva par Vācijas impērijas protektorātu un palika par vācu koloniju līdz Pirmā pasaules kara beigām. 1920. gadā Tautu Savienība nodeva valsti kā mandātu (Dienvidrietumu Āfrika) Dienvidāfrikai, kura tajā ieviesa savus likumus un, sākot no 1948. gada, tās aparteīda politiku.




#Article 214: Mozambika (510 words)


Mozambika, oficiāli Mozambikas Republika ( jeb República de Moçambique) ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos. To no austrumiem apskalo Indijas okeāns, ziemeļos robežojas ar Tanzāniju, ziemeļrietumos ar Malāviju un Zambiju, rietumos ar Zimbabvi un dienvidos ar Dienvidāfriku un Svatini.

Mozambikas krastu pirmais no eiropiešiem atklāja Vasko da Gama 1498. gadā. To kolonizēja Portugāle 1505. gadā. Mozambika ieguva neatkarību 1975. gadā. No 1977. līdz 1992. gadam valstī plosījās pilsoņu karš.

Mozambika ir Portugāļu valodas valstu sadraudzības un Nāciju Sadraudzības dalībniece, kā arī novērotāja Frankofonijā. Valsts Tautas attīstības indekss ir viens no zemākajiem pasaulē.

Kad Mozambikas krastu 1498. gadā sasniedza portugāļi, tur arābi jau bija izveidojuši tirdzniecības apmetnes. No 16. gadsimta sākuma Portugāle sāka būvēt ostas, tirdzniecības punktus un fortus eiropiešu atbalstam ceļā uz Indiju, pamazām nomainot arābu tirdzniecisko un militāro hegemoniju. No 1530. gadiem nelielas portugāļu tirgotāju un resursu meklētāju grupiņas sāka virzīties dziļāk iekšzemē un izveidoja apmetnes pie Zambezi upes. 1752. gadā portugāļu teritorijas Āfrikas austrumkrastā tika nosauktas par Mozambikas koloniju.

Pēc Otrā pasaules kara, Āfrikā pastiprinoties antikoloniālajām un komunistiskajām idejām, izveidojās daudzas politiskas kustības, kas atbalstīja Mozambikas neatkarību. 1962. gadā tika dibināta Mozambikas Atbrīvošanas fronte (FRELIMO, Frente de Libertação de Moçambique). 1964. gadā tā sāka bruņotu pretošanas Portugāles koloniālajai valdībai. Šis konflikts kopā ar citiem portugāļu kolonijās Angolā un Portugāles Gvinejā tiek saukts par Portugāles koloniālo karu (1961—1974). Lai gan Portugāles armija kontrolēja lielākos apdzīvotos centrus, nemiernieki pārņēma lauku un cilšu rajonus ziemeļos un rietumos.

Pēc desmit gadu periodiskām kaujas darbībām un demokrātijas nodibināšanas Portugālē pēc 1974. gada Neļķu revolūcijas, FRELIMO pārņēma kontroli par visu teritoriju. Gada laikā Mozambiku atstāja vairums no 250 000 portugāļu. Mozambika oficiāli kļuva neatkarīga . Nākamo piecu gadu laikā arī palikušie portugāļi atstāja valsti.

No 1977. līdz 1992. gadam Mozambikā plosījās pilsoņu karš.

Mozambikas teritorijai ar Indijas okeānu ir aptuveni 3000 kilometrus gara krasta līnija. Krasta līniju sadala nelielas jomas, krasti nav augsti, toties klinšaini. Dienvidos krasti ir zemi, vietām purvaini. Ir dabīgās ostas — Beira, Maputu, Nakala, Pemba.

Valsts ziemeļu daļā atrodas Austrumāfrikas plakankalņu līdzenumi.

Klimats Mozambikas ziemeļos ir subekvatoriālais, musonu, bet dienvidos — tropiskais, pasātu. vidējā janvāra temperatūra Mozambikas zemienēs ir no 26 °C līdz 30 °C, jūlijā no 15 °C līdz 20 °C. Plakankalņu apvidos vasaras un ziemas temperatūras ir zemākas par 3 līdz 5 grādiem.

Mozambika ir unitāra pusprezidentāla republika. 1990. gadā pieņemtā konstitūcija paredz daudzpartiju sistēmu. Valsts galva ir prezidents, kuru vispārējās vēlēšanās ievēl uz pieciem gadiem. Ir iespējams kandidēt uz otro termiņu. Kopš 2015. gada 15. janvāra Mozambikas prezidents ir Filipi Njusi.

Mozambikas Asembleja ir vienpalātas parlaments. 250 deputātus ievēl uz pieciem gadiem. 2014. gada vēlēšanās vairākumu ieguva Mozambikas Atbrīvošanas fronte (144 vietas), Mozambikas Nacionālā pretošanās ieguva 89 vietu, Mozambikas Demokrātiskā kustība — 17 vietas.

Lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir bantu valodās runājošie melnādainie. Iedzīvotāji lielākoties nav pārņēmuši musulmaņu tirgotāju un eiropiešu kolonistu tradīcijas, bet saglabājuši savu kultūru, kas balstās uz nelielām lauku saimniecībām. Attīstītākās mākslas formas ir koktēlniecība, mūzika un deja. Oficiālajā portugāļu valodā runā tikai 40% iedzīvotāju. Lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir analfabēti. Valstī ir ļoti plaši izplatītas dažādas infekcijas slimības un tā ir pirmajā desmitniekā pasaulē HIV izplatības ziņā. Izplatītākās reliģijas ir kristietība un islāms.




#Article 215: Mongolija (419 words)


Mongolija (Монгол Улс), oficiāli — Mongolijas Valsts, ir valsts centrālajā un Austrumāzijā, robežojas ar Krieviju un Ķīnu. Prezidentāla republika, prezidentu ievēl vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem. Iedzīvotāji: mongoļi, kazahi, burjati, krievi, ķīnieši u.c. Dominējošā reliģija — budisms.

Mongolija ir milzīgs plato, kas plešas no Austrumdžungārijas līdz Rietummandžūrijai vidēji apmēram 1500 m virs jūras līmeņa. Ziemeļos to ierobežo mežiem klātās lielo Sibīrijas upju Jeņisejas, Irtišas un Amūras augšteces un Altaja kalnu grēda, rietumos — Gobi Altaja un Gurvansaihana grēdas, centrā — kalnainu mežu masīvi. Visu dienvidu daļu aizņem stepe, pārmijus ar tuksneša zonām gov, ko tagad dēvē par Gobi tuksnesi — ķīnieši to sauca par han hai — ‘izžuvusī jūra’. Klimats atbilst ainavai: nevienmērīgs un skarbs. Temperatūras svārstības visai ievērojamas: jūnijā karstums sasniedz pat +45 °C, bet janvārī nolaižas līdz -35 °C, pie tam diennakts temperatūras svārstības ir ļoti straujas: vasarā dienā +40 °C, bet naktī -3 °C. Lielākā daļa dienu gadā ļoti saulainas, taču ziema ilga — dažkārt vēl maijā snieg sniegs.

Klimata skarbumam atbilst ainavas vienveidīgums un dzīvības trūkums. Zemes erozija, ko pastiprina skarbais kontinentālais klimats, pārklājusi ielejas ar gravu tīklu, augsne pārvērsta irdenos dzeltenbrūnos putekļos - tas ir less, ko tjurki sauc par torpak, bet ķīnieši — par huang tu (dzeltenā zeme). Lietus to pārvērš par lipīgu mālveida masu, kas saulē tūdaļ sacietē kā akmens un vairs ūdeni cauri nelaiž. Ziemeļķīnā lesa slānis sasniedz pat 100 m biezumu. Kur piekalnēs pazemes ūdeņi tiek tuvu klāt zemes virsmai, zemes virskārta kļūst ārkārtīgi auglīga, kā tas ir Mongolijas alpu pļavās. Taču šī auglība pazūd uz plato, kur plāno augsnes slāni nemitīgi izpūš vēji.

Ziemeļos Sibīrijas taiga pamazām pāriet stepē un augu valsts te ir vairāk nekā bagāta — priedes, egles, melnie un baltie bērzi, īves, ozoli, oši, pamežā — biezs krūmājs. Tas viss dod patvērumu aļņiem, lāčiem, vilkiem, lūšiem, stirnām, maralbriežiem, vāverēm, sabuļiem, āmrijām, caunām un sniegu leopardiem. Pie ūdeņiem tas viss pāriet mitrās, zāles pārbagātās pļavās, kur niedrājos mīt ūdensputni. Lielo upju — Kerulenas, Ononas, Orhonas — krasti klāti bieziem mežiem un leknām pļavām, bet upēs mīt zivis. Kalnu grēdu ēnas pusi klāj milzīgu mežu audzes, kamēr saules pusē augu valsts vairāk atgādina tundru. Dienvidrietumos Gobi Altajā augu valsts kļūst vienveidīgāka. Te mīt savvaļas ēzeļi, zaķi, augstāk kalnos ganās Sibīrijas kalnu kazas un garspalvainie, salizturīgie jaki.

Stepi pavasarī uz pāris nedēļām pārklāj sulīga ziedu un zāles sega, kas vasarā pārtop par ganībām saigām, savvaļas ēzeļiem un savvaļas zirgiem; šeit mīt arī savvaļas kamieļi un džeirāni. Garā stepes zāle un niedrāji pie ūdeņiem kalpo par mājvietu visdažādākajām putnu sugām.




#Article 216: Monako (673 words)


Monako (, monegasku: Munegu), oficiāli Monako Firstiste (Principauté de Monaco,  Principatu de Munegu) ir valsts Rietumeiropā, Franču Rivjērā, dažus kilometrus no Itālijas robežas. Monako no rietumu, austrumu un ziemeļu puses ieskauj Francija, bet dienvidos to apskalo Vidusjūra. Monako sauszemes robeža ir 4,4 km gara, bet krasta līnija ir 4,1 km gara. Monako kopējā platība ir 2,02 km², un pēc teritorijas lieluma tā ir otrā mazākā valsts pasaulē aiz Vatikāna. Pēc 2013. gada datiem, Monako dzīvo 36 950 iedzīvotāji un tā ir visblīvāk apdzīvotā valsts pasaulē. Pēc 2014. gada datiem, vairāk nekā 30% valsts iedzīvotāju ir miljonāri. 

Monako ir konstitucionāla monarhija un firstiste, kas tiek iedalīta četrās daļās. Valsts vara pieder Monako princim Albēram II. Kopš 1993. gada Monako ir pilntiesīga ANO dalībvalsts. Formāli Monako nav Eiropas Savienības daļa, bet tai ir sadarbība vairākās jomās. 2002. gadā par Monako oficiālo valūtu kļuva eiro. 2004. gadā Monako kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti. Tā ir arī Frankofonijas dalībvalsts.

Strauja valsts ekonomiskā attīstība sākās 19. gadsimtā, kad tika atvērts valsts pirmais kazino, Montekarlo un izveidots dzelzceļa savienojums ar Parīzi. Kopš tā laika Monako ir kļuvis par populāru tūrisma galamērķi. Monako ir slavena arī ar savu Pirmās formulas Monako Grand Prix izcīņu, kas katru gadu tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām sacīkstēm F1 kalendārā. Pēdējo gadu laikā Monako ir kļuvusi pazīstama arī ar savu banku sistēmu un maziem uzņēmumiem ar augstu pievienoto vērtību. Monako nav ienākuma nodokļa un ir zemi nodokļi, tāpēc tā bieži tiek dēvēta par nodokļu paradīzi. 

Monako nosaukums radies no sengrieķu kolonijas Monoikas (Monoïkos) vārda, kuru dibināja feniķieši VI gadsimtā p.m.ē.

Monako atkal tika dibināta 1215. gadā kā Dženovas kolonija. 1247. gadā Fransuā Grimaldi ieņēma Monako pili, valstī sāka valdīt Grimaldi dinastija, kura valda firstistē arī mūsdienās.

No 1793. līdz 1814. gadam Monako bija Francijas valdījumā, bet no 1815. līdz 1860. gadam Monako bija Sardīnijas karalistes protektorāts. 1861. gadā tika noslēgts franču-monegasku līgums, kurā tika atzīta Monako suverenitāte.

Līdz 1911. gadam Monako bija absolūta monarhija. 1962. gada konstitūcija atcēla nāvessodu un piešķīra vēlēšanu tiesības sievietēm. 1993. gadā Monako iestājās ANO. Kopš 2005. gada valsts galva ir princis Albērs II.

Pēc 2014. gada datiem Monako dzīvo 36 950 iedzīvotāji. Monako ir pirmajā vietā pasaulē pēc iedzīvotāju vidējā dzīves ilguma, kas ir ap 90 gadiem. Visi valsts iedzīvotāji, kas ir dzimuši vai naturalizējušies Monako tiek saukti par monegaskiem. 

Monako pamattauta ir monegaski, kas veido 21,6% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita un ir mazākumtautība. Lielākā daļa no valsts iedzīvotājiem jeb 28,4% ir franči, tad ar 21,6% seko monegaski, tad ar 18,7% itālieši, ar 7,5% briti, ar 2,8% beļģi, ar 2,5% vācieši un šveicieši, ar 1,2% ASV pilsoņi, bet 14,8% veido citu tautību iedzīvotāji.
 

Monako ir konstitucionāla monarhija. Valsts pieder princim. Galvenais valsts likums Satversme tika pieņemta 1962. gadā. Izpildvara ir Ministru kabinets ar četriem ministriem Ministru prezidenta vadībā. Kandidatūru Monako princis apstiprina vai noraida 3 gadu periodā.

Ik pēc pieciem gadiem parlamentā tautas balsojumā ievēl 24 deputātus. Parlamentam līdz XXI gadsimtam pilnīgi nebija likumdošanas pilnvaru, kuras piederēja princim. Kopš 2002. gada parlamentam dotas dažas tiesības, kā izvirzīt likumus, ratificēt starptautiskus līgumus un lemt par nodokļu ievākšanu. Tomēr princis saglabā veto tiesības. Arī tiesu vara ir atkarīga no prinča, kurš ir tās galva.

Motoru sports, it īpaši Formula 1 rīkotās autosacīkstes, ir viens no vispopulārākajiem sporta pasākumiem, kas ik gadu maija beigās norisinās Monako ielās. Lai gan oficiāli autosporta sacīkstes Monako ielās ir tikušas rīkotas jau kopš 1929. gada, tikai 20. gadsimta 50. gadu vidū Monako Grand Prix izcīņa kļuva par pastāvīgu Pirmās formulas sacīkšu posmu.

Oficiāli Monako Grand Prix izcīņa F1 kalendārā tiek aizvadīta kopš 1950. gada, kur pati sacīkste regulāri tiek rīkota šaurajās Monako trases ielās Montekarlo apgabalā, kas stiepjas gar Monako ostas rajonu un tās pilsētas vēsturisko centru. Monako Grand Prix izcīņa tiek uzskatīta par vienu no visprestižākajām sacīkstēm Pirmās formulas kalendārā, jo trases daudzo līkumu un šauro ielu dēļ tajā ir teju vai neiespējami kādu apdzīt.

Tāpat Monako savu relatīvi zemo nodokļu dēļ parasti kalpo par mājvietu daudziem aktīvajiem Pirmās formulas pilotiem, kuriem pretējā gadījumā, dzīvojot savās valstīs, no savas algas būtu jāmaksā lielāki nodokļi.




#Article 217: Moldova (341 words)


Moldova (), oficiāli Moldovas Republika ir valsts Austrumeiropā. Tā atrodas starp Rumāniju un Ukrainu.

Moldova ir parlamentāra republika. Moldovas valsts valoda ir rumāņu valoda. Valsts ir ANO un NVS locekle. Valsts ārpolitikā izvirzīti mērķi par pievienošanos ES. Moldova piedalās Austrumu partnerības programmā ar Eiropas Savienības valstīm. 2013. gada Austrumu partnerības Viļņas samita laikā Moldova parafēja ar Eiropas Savienību asociācijas un tirdzniecības līgumu.
Kopš 2016. gada Dziļās un Aptverošās brīvās tirdzniecības zonas dalībvalsts.

Valsts nosaukums cēlies no vēsturiskās Moldāvijas kņazistes, kuras teritorijas austrumu daļu aizņem mūsdienu Moldova. Kā Besarābiju to 1812. gadā iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. Impērijai sabrūkot, 1918. gadā Besarābijas guberņā tika pasludināta Moldāvijas Demokrātiskā Republika, kas pievienojas Rumānijas karalistei. 1940. gada vasarā provinci okupēja Sarkanā armija un tās teritorijā tika izveidota Moldāvijas Padomju Sociālistiskā Republika, kas bija PSRS sastāvā līdz 1991. gadam. Pēc neilga pilsoņu kara, 1992. gadā no valsts atšķēlās Piedņestras Moldāvu Republika.

Moldova atrodas Austrumeiropas līdzenuma dienvidrietumos, otrajā laika joslā. Kaut arī Moldovai nav pieejas jūrai, to tomēr var uzskatīt par Melnās jūras piekrastes valsti. Cauri Moldovai ļoti īsā posmā tek Donavas upe (950 m).

Ziemeļos, austrumos un dienvidos Moldova robežojas ar Ukrainu, rietumos ar Rumāniju. Valsts platība ir 33 843 km2. Moldovas teritorija ir izstiepta ziemeļu-dienvidu virzienā 350 km garumā, bet platums rietumu-austrumu virzienā ir 150 km.

Moldovas galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Kišiņeva, kas atrodas valsts vidusdaļā. Otra lielākā pilsēta ir Tiraspole, kas atrodas Dņestras krastā. Valsts ir sadalīta 32 rajonos, 5 municipalitātēs un 1 autonomā Gagauzijas republikā. Moldovā ir 60 pilsētu un 917 ciematu.

Moldovas klimats ir mēreni kontinentāls. Ziema ir maiga, īsa, bet vasara karsta un gara. Gada vidējā gaisa temperatra ir no +7,5 °C ziemeļos līdz +10 °C dienvidos. Janvārī temperatūra ir ap -4 °C, jūlijā +21 °C. Absolūtais minimums ir -36 °C, bet maksimums +41 °C. Gada nokrišņu daudzums nav liels — 380—550 mm.

Moldovas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 26,2% no IKP, šis rādītājs bija piektais augstākais no visām valstīm.

Pēc tautas skaitīšanas datiem 2014. gadā Moldovā (bez Piedņestras) bija 2 913 281 iedzīvotāju.




#Article 218: Mjanma (466 words)


Mjanma, oficiāli Mjanmas Savienības Republika (), ir valsts Dienvidaustrumāzijā. Mjanma ir pazīstama arī kā Birma, jo tas bija valsts oficiālais nosaukums līdz 1989. gadam. Pēc platības Mjanma ir lielākā Indoķīnas valsts. Mjanma ziemeļos un ziemeļaustrumos robežojas ar Ķīnu, austrumos ar Laosu, dienvidaustrumos ar Taizemi, rietumos ar Bangladešu, bet ziemeļrietumos ar Indiju. Dienvidrietumos un dienvidos to apskalo Bengālijas līcis un Andamanu jūra. Mjanmas galvaspilsēta kopš 2006. gada ir Nepjido. Pirms tam Mjanmas galvaspilsēta bija Jangona (Rangūna).

Pirmā lielvalsts Iravadi upes basienā no 9. līdz 13. gadsimtam bija Paganas impērija ar galvaspilsētu tagadējā Baganas pilsētā, ko nopostīja Mongoļu impērijas sastāvā esošās Ķīnas karaspēks (1277-1287). 
No 1531. līdz 1752. gadam lielākajā Mjanmas daļā valdīja Taungu dinastijas, vēlāk Konbauna (Konbaung) dinastijas valdnieki (1752-1885). 
Pēc Pirmā Britu-Birmas kara (1824–1826) Birmas ķēniņvalsts britiem zaudēja Asamas, Manipūras un Tanintaji provines, bet Otrajā Britu-Birmas karā (1852) visu pārējo Bengālijas līča piekrastes teritoriju. 1853. gadā varu Birmā pārņēma karalis Mindons un pārcēla valsts galvaspilsētu uz  Mandalaju.
Trešā Britu-Birmas kara laikā 1885. gadā briti pabeidza Birmas iekarošanu un pievienoja to Britu Indijai.

Līdz 1937. gadam Birma bija Britu Indijas province, pēc tam – atsevišķa britu kolonija. Otrā pasaules kara laikā Japānas impērijas karaspēks 1942. gada sākumā iekaroja lielāko daļu Birmas un uzvarēja Pirmajā Birmas kampaņā (1942. gada jūnijā – 1943. gada septembrī). 1943. gada 1. augustā tika pasludināta Birmas Valsts neatkarība. 
Otrajā Birmas kampaņā 1944. gada janvārī–novembrī Japānas un Taizemes karaspēks cieta sakāvi, 1948. gadā Apvienotā Karaliste atzina Birmu par neatkarīgu valsti. 1961. gadā Birmas politiķis U Tans kļuva par ANO ģenerālsekretāru.

Lielu daļu no Mjanmas teritorijas klāj zemienes, kuras ieskauj kalni, kas stiepjas ziemeļu-dienvidu virzienā. Pašos valsts ziemeļos Mjanmas teritorijā iestiepjas ar neliela daļa no Himalajiem. Šeit atrodas arī augstākā Mjanmas virsotne - Khakaborazi (5881 m vjl.), kas ir arī augstākā virsotne Dienvidaustrumāzijā. Šajā Himalaju daļā atrodas arī dažu lielo Āzijas upju iztekas. Birmiešiem no tām visnozīmīgākā ir Iravadi upe, kura tek dienvidu virzienā cauri visai valstij. Mjanmas rietumos ir vairākas kalnu grēdas, kuras atrodas uz Indijas-Mjanmas robežas. No tām visaugstākā ir Adaro grēda, kuras augstāko virsotņu augstums ir lielāks 3000 m virs jūras līmeņa. Valsts austrumos atrodas Šanu plato, kuras vidējais augstums ir aptuveni 900 m virs jūras līmeņa. Uz dienvidiem no šī plato gar Taizemes robežu stiepjas Tanena un Tenaserimas grēdas. Salīdzinoši zemie Pegu kalni, kas atrodas valsts centrālajā daļā, sadala valstī divās daļās. Austrumos no kalniem atrodas lielākā daļa, tas ir, Iravadi upes ieleja, bet rietumos - Sitaunas ieleja. Trešā lielākā Mjanmas upe ir Salvina, kura plūst cauri Šanu plato.

Mjanmā ir ļoti mitrs klimats. Gandrīz visu vasaru tur ir spēcīgas musonu lietusgāzes. Vislielākais nokrišņu daudzums ir Adaro un Tenaserimas grēdu tuvumā, kur tas sasniedz 500 cm gadā. Iravadi deltā nokrišņu daudzums svārstās no 150 līdz 250 cm gadā. Savukārt vismazāk nokrišņi ir Šanu plato un valsts ziemeļos, tas ir, no 100 līdz 200 cm gadā.




#Article 219: Meksika (614 words)


Meksika (), oficiāli Meksikas Savienotās Valstis (Estados Unidos Mexicanos) ir valsts Ziemeļamerikas dienvidu daļā. Tā ziemeļos robežojas ar ASV, dienvidos — Gvatemalu un Belizu. Meksiku rietumos apskalo Klusais okeāns, austrumos — Karību jūra un Meksikas līcis. Meksikas kopējā platība ir 1 972 550 km², un tā ir piecpadsmitā lielākā valsts pasaulē. Pēc 2015. gada provizoriskajiem datiem Meksika ar 119,53 miljoniem iedzīvotāju ir desmitā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita.

Meksika reiz bija mājvieta senajām maiju un acteku zelta civilizācijām. Senās impērijas sabruka 16. gs., kad tajās iebruka spāņi, kas pārvaldīja šīs zemes līdz 1821. gadam, kad Meksika ieguva neatkarību. Acteku un maiju pēcteči joprojām dzīvo Meksikā, taču iedzīvotāju vairākums ir metisi — spāņu un indiāņu pēcnācēji. Aptuveni puse Meksikas iedzīvotāju ir jaunāki par 19 gadiem. Iedzīvotāju skaits strauji palielinās. Lielās pilsētas ir pārapdzīvotas. Valstī ir maz lauksaimniecībai derīgas zemes, tāpēc tā nespēj pilnībā nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku.

Meksika ir federāla prezidentāla republika, kas sastāv no 31 štata un viena federālā distrikta. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Mehiko. Meksika ir ESAO, ANO, Pasaules Tirdzniecības organizācijas un G-20 dalībvalsts. 1994. gadā tā kļuva par pirmo Latīņamerikas valsti, kas tika uzņemta ESAO. Meksikai ir piecpadsmitā lielākā ekonomika pasaulē pēc IKP un vienpadsmitā pēc pirktspējas paritātes. Tiek prognozēts, ka 2050. gadā Meksika varētu kļūt par piekto vai septīto lielāko ekonomiku pasaulē. 2015. gadā tā bija devītā apmeklētākā valsts pasaulē ar vairāk kā 32,1 miljonu ārvalstu apmeklētāju. IRP kļuva par opozīcijas partiju. Viņš apsolīja cīnīties ar korupciju un valsts zemo efektivitāti. Savas prezidentūras laikā viņš veidoja stipras attiecības ar ASV, mēģināja uzbūvēt lidostu Tekskoko un piemērot PVN medicīnas precēm. Attiecības ar citām rietumu pusslodes valstīm pasliktinājās — Foksam bija konflikts ar Kubas prezidentu Fidelu Kastro un ar Venecuēlu un Bolīviju par to, ka tās negribēja nodibināt brīvo tirdzniecības zonu starp visām Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas valstīm (izņemot Kubu).

Meksikā ir daudzveidīgas ainavas un klimats — no kalnu virsotnēm, kuras pastāvīgi klāj sniegs, līdz sausiem, karstiem tuksnešiem un bagātīgiem lietus mežiem. Klimats mainās līdz ar augstumu virs jūras līmeņa un ģeogrāfiskā platuma grādiem. Apgabalus līdz 910 m virs jūras līmeņa sauc par „karsto zemi”, 910 — 1800 m — par „mēreno zemi” un virs 1800 m — par „auksto zemi”.

Mehiko pilsēta atrodas „mērenajā zemē”. Tur ir vēss un sauss klimats ar minimālām temperatūras svārstībām (vidēji 12 līdz 17 °C). Uz ziemeļiem no Mehiko temperatūras svārstības ir izteiktākas un maksimālā temperatūra var pārsniegt 45 °C. Tveice un niecīgais nokrišņu daudzums — mazāk nekā 250 mm gadā — izraisa lielu tuksnešu un pustuksnešu izveidošanos. Relatīvi sauss klimats ir arī Meksikas centrālajā un dienvidu daļā, un tikai tropiskajos apgabalos Meksikas pašos dienvidos un dienvidaustrumos bieži un pamatīgi līst. Mitrākie Meksikas reģioni ir dienvidu un Jukatana; šie apgabali saņem vairāk nekā 3000 mm nokrišņu gadā.

Meksikas daudzveidīgais reljefs un klimats ir piemērota vide dažādiem dzīvniekiem un augiem. Pat viskarstākajos un sausākajos tuksnešos Meksikas ziemeļos krāšņi aug jukas un daudzu sugu kaktusi. Sausos apgabalos dzīvo arī kukaiņi, ķirzakas, koijoti un bruņneši. Meksikā ir apmēram 550 000 km2 mežu. Karstajos un mitrajos Meksikas dienvidos ir lietus meži, kur dzīvo pērtiķi, jaguāri, skudrulāči, daudzu sugu putni un ķirzakas. Sjerraamadres un citu kalnu nogāzes zemāk par 400 m virs jūras līmeņa klāj lieli priežu un citu skujkoku meži. Šajos kalnos dzīvo lāči, mežacūkas un oceloti. Izcērtot mežus, daudzu dzīvo radību eksistence tiek apdraudēta, jo viņu dabiskās dzīvotnes ir izpostītas.

Meksika ir bijusi mājvieta vairākām senām civilizācijām, arī olmekiem, maijiem un actekiem. Acteki Meksikā apmetās ap 1200. gadu un vietā, kur tagad atrodas Mehiko, uzbūvēja galvaspilsētu Tenočtitlanu. Acteku civilizāciju sagrāva spāņu iekarotāji 16. gadsimta sākumā. Dēvēta par Jauno Spāniju, Meksika bija spāņu pakļautībā līdz 1821. gadam, kad ieguva neatkarību. Tagad no 98 miljoniem meksikāņu Amerikas pirmiedzīvotāji ir 30%. Lielākā etniskā grupa ir metisi — spāņu un indiāņu pēcnācēji, kas sastāda 60% iedzīvotāju.




#Article 220: Maurīcija (1120 words)


Maurīcija (), oficiāli Maurīcijas Republika (Republic of Mauritius) ir salu valsts Indijas okeāna dienvidrietumos, aptuveni 900 km uz austrumiem no Madagaskaras. No salas uz ziemeļiem atrodas Seišelu salas, bet uz rietumiem atrodas Francijas aizjūras departaments — Reinjona. Maurīcijas platība ir 2 040 km² un pēc platības tā ir simtu septiņdesmit devītā lielākā valsts pasaulē. To ietekmē tropu klimatiskā josla. Ar 1,26 miljoniem iedzīvotāju 2013. gadā, tā ir simtu piecdesmit sestā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita.

Maurīcija ir parlamentāra republika, kas sastāv no deviņiem rajoniem. Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas salas. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Portluī.

Pirmie cilvēki, kuri ieradās Maurīcijas salā bija arābu jūrnieki un tirgotāji. Galvenie jūras ceļi bija no arābu valstīm uz Madagaskaru, Āfrikas Austrumu krastu, Indiju un Indonēziju. Maurīcija esot atklāta, kad viesuļvētras laikā kāds arābu tirgotāju kuģis tikai aizpūsts līdz salai. Par to liecina 16. gadsimta portugāļu kartes kopija, kurā ir iezīmētas 3 nelielas salas, kuras ir nosauktas arābu vārdos.

Aptuveni 1507. gadā portugāļu jūrnieks Diogo Fernandess Pereira piestāja Maurīcijā un nosauca to par Ilha do Cirne, bet salu grupu, kura atradās Maurīcijas tuvumā — Reinjonu un Rodrigesu — nosauca par Maskarēnu salām kapteiņa Pero Maskarēna vārdā. Taču portugāļiem šī sala neinteresēja un viņi tajā nepalika ilgi.

Holandieši ieradās šajā salā 1598. gadā un nosauca to par Maurīciju par godu Orānijas princim Moricam. 1638. gadā holandieši uz salas nodibināja nelielu koloniju, no kuras viņi vāca eboniju un kur viņi ieviesa cukurniedres, mājdzīvniekus un briežus. Tieši no šīs salas holandiešu jūrnieks Ābels Tasmans devās ceļojumā, kura mērķis bija atklāt Austrālijas rietumu pusi. Pirmā holandiešu kolonija palika Maurīcijā divdesmit gadus. Pēc tam šādi mēģinājumi tika vairākkārt atkārtoti, taču kolonija nekad neattīstījās pietiekoši, lai nestu peļņu, tāpēc holandieši 1710. gadā Maurīciju pameta.

Franči pārņēma salu savā uzraudzībā 1715. gadā un pārsauca to par Francijas salu (Isle de France). 1721. gadā franči dibināja pirmo pastāvīgo koloniju. Tika uzcelti vairāki forti, uzbūvēti ceļi un uzsākta kuģu būvniecība. 1735. gadā salā dzīvoja gandrīz viens tūkstotis cilvēku (ap 200 balto, pārējie — vergi no Āfrikas un Madagaskaras). Ekonomikas galvenais balsts bija cukura ražošana, kurā tika izmantots vergu darbs. Ostas pilsēta Portluī kļuva par jūrniecības un kuģubūves centru. Franču izloksne vai sarunvaloda, kuru izmantoja sarunās ar vergiem un viņu pēctečiem, kļuva par Maurīcijas kreolu valodu un to turpmāk izmantoja vairums salas iedzīvotāju. Franču valodu turpināja lietot literatūrā un masu medijos.

Napoleona karu laikā Maurīcija kļuva par bāzi, no kuras franču korsāri uzbruka britu tirdzniecības kuģiem. Reidi turpinājās līdz 1810. gadam, kad britu karaliskās flotes ekspedīcija tika nosūtīta, lai sagrābtu salu. Vara pārgāja pie britiem, taču kapitulācijas vienošanās noteica, ka iedzīvotāji saglabā savu zemi un īpašumus, franču valodu un franču likumdošanu kriminālajās un civilprāvās. Sala tika pārdēvēta atpakaļ par Maurīciju.

Šai laikā Maurīcijā jau dzīvoja ap 70 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 50 tūkstoši bija vergi. 1835. gadā verdzību atcēla. Lauksaimniecībā nepieciešamo lēto darbaspēku sāka ievest no Indijas un citām Āzijas valstīm. 1861. gadā Maurīcijā dzīvoja gandrīz 300 tūkstoši indiešu izcelsmes imigrantu. Salā strauji pieauga cukura ražošana un tika uzsākta arī tējas un tabakas kultivēšana. 

Maurīcija ir salu valsts Maskarēnu salu grupā, kas atrodas Indijas okeāna rietumdaļā, 800 kilometrus tālāk uz austrumiem no Madagaskaras. Valsts teritoriju veido Maurīcijas, Rodrigesa, Maskarēnu, Kargadosas-Karahosas, Agalegas salas.

Maurīcijas salas reljefu veido augstiene. Salas centrā atrodas plato ar nelielu kalnu virkni. Lielākā salas daļa ir līdzena, ziemeļos un austrumos, galvenokārt atrodas lauksaimniecības lauki. Gar piekrasti stiepjas baltu smilšu pludmaļu plaša josla, izrobota nelieliem līčiem un apbūvēta ar grezniem hoteļiem.

Maurīcijas salā valda tropiskā klimatiskā josla. Vidējā temperatūra piekrastē ir no 23  °C, bet augstākajos punktos sākot no 19  °C. Relatīvais mitrums svārstās starp 70% piekrastēs līdz 90% vai pat 100% kalnos. Ziemas periods ilgst no maija līdz novembrim un ir relatīvi sauss, savukārt vasaras ilgst no novembra līdz maijam un pārsvarā ir diezgan mitras.

Aptuveni reizi sešos gados, vasarās Maurīcijā uznāk lieli cikloni, kas aiz sevis atstāj lielus dabas postījumus.

Maurīcija ir dzimtene lielam skaitam endēmu augu un dzīvnieku sugu, no kurām cilvēku darbības dēļ vairāk nekā 100 sugas ir izzudušas, bet vēl lielāks skaits  atrodas uz iznīcības robežas. Kolonizācijas laikā tropu mežus izcirta, lai iegūtu kokmateriālus, atbrīvotu zemi lauksaimniecībai, ciematu un pilsētu būvniecībai. Pirmatnējo augāju arī nomāca un izspieda liels skaits svešzemju augu. Mūsdienās dabiskie sākotnēji meži klāj mazāk nekā 2% no salas teritorijas, galvenokārt Melnās upes aizas nacionālajā parkā.

Katastrofālās vides izmaiņas un nesaudzīgās medības katastrofāli iespaidoja vietējo faunu — izzuda iespaidīgās milzu bruņurupuču populācijas, sikspārņi, vismaz 20 putnu sugas, ieskaitot dodo, Rodrigesas dronto, Maurīcijas zilo papagaili, Maurīcijas pūci. No rifiem izzuda dugongi, smagi cieta arī vietējā bezmugurkaulnieku fauna.

Situāciju ievērojami pasliktināja cilvēku ievestās invazīvās sugas — žurkas, truši, makaki, mežacūkas, kaķi, mangusti, ciršļi un citas. Tika introducētas arī čūskas un svešzemju putni, kuru skaits daudzkārt pārsniedz dažu izdzīvojušo vietējo putnu sugu skaitu. Kā rakstīja britu dabas aizstāvis un rakstnieks Džeralds Darels, no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas.

Visi Maurīcijas iedzīvotāji ir dažādas izcelsmes migrantu pēcteči — to senči ieradušies no Indijas, Āfrikas, Eiropas un Ķīnas.

Aptuveni 30% no iedzīvotāju kopskaita veido kreoli, — franču un āfrikāņu pēcnācēji ar eiropiešu kultūras un reliģijas dominanci. Lielākā iedzīvotāju daļa ir indomaurīcieši. Viņi patlaban ir vairāk nekā 68%. Sinomaurīcieši jeb ķīniešu izcelsmes maurīcieši sastāda aptuveni 3%. Liela sinomaurīciešu kopiena dzīvo galvaspilsētā, taču kā veikalnieki un mazumtirgotāji viņi sastopami visā salā. Franču maurīcieši sastāda 2%, un viņi pamatā kontrolē veselības aprūpi un biznesa sfēru.

Rodrigesas salā iedzīvotāju sastāvs ir izteikti viengabalains, un to veido Maurīcijas kreoli.

Valsts parlamenta valoda ir angļu. Valsts iestādēs izmanto gan franču, gan angļu valodas, taču aptuveni 80% iedzīvotāju dzimtā ir franču valodas Maurīcijas kreolu forma. Tā izveidojās 18. gadsimtā, vergiem komunicējot ar franču saimniekiem, kuri nesaprata dažādos Āfrikas dialektus. Lai arī Maurīcijas kreolu valodu pārvalda visi maurīcieši, tā nav populāra kā rakstu valoda. Izglītība tiek iegūta angliski vai franciski.

Lielākā minoritātes valoda ir hindu, kas ir ģimenes valoda aptuveni 100 000 iedzīvotājiem. Tamilu valodā runā ap 35 000 maurīciešu. Citas Indijas valodas ir urdu, telugu, marathu, bhojpuru un gudžaratu.

Tiek lietota arī arābu valoda, tomēr mošejās ceremonijas pamatā tiek izpildītas Maurīcijas kreolu. Ķīniešu valodās runā mazāk nekā trešdaļa no ķīniešu kopienas.

Lielākā reliģija ir hinduisms, kurai pieder 48% valsts iedzīvotāju. Tā sāka attīstīties kopš 1771. gada, kad francūži deva atļauju vietējiem tamiliem celt templi Portluī. 

Kristietību pārstāv aptuveni 33% maurīciešu. Katolicisms 18.gadsimta sākumā kļuva par pirmo oficiālo Maurīcijas reliģiju. Tas izplatījās starp francūžiem un vergiem un attīstījās arī pēc britu ierašanās. Kristietību pieņēma arī daļa indomaurīciešu. Bez katolicisma citas izplatītākās kristīgās konfesijas ir anglikāņi, presbiterāņi, adventisti, Jehovas liecinieki, metodisti, Dieva asamblejas. 

Islāmam pieder ap 17% iedzīvotāju. Lielāko daļu veido sunnīti.

Budismu un konfūcismu joprojām praktizē ap 2% procenti. Pirmo ķīniešu templi atklāja Portluī 1846. gadā. Liela daļa sinomaurīciešu ir pieņēmuši kristietību. 

Rodrigesā 97% iedzīvotāju ir katoļi. 




#Article 221: Mauritānija (406 words)


Mauritānija (, Muritaniyah), oficiāli Mauritānijas Islāma Republika (الجمهورية الإسلامية الموريتانية, Al-Jumhuriyah al-Islamiyah al-Muritaniyah) ir vāji attīstīta viennacionāla valsts Rietumāfrikā. To rietumos apskalo Atlantijas okeāns. Robežojas ar Rietumsahāru ziemeļrietumos, ar Alžīriju ziemeļaustrumos, ar Mali dienvidaustrumos un ar Senegālu rietumos. Mauritānijas platība ir 1 030 700 km² un pēc platības tā ir divdesmit devītā lielākā valsts pasaulē. To ietekmē tropu klimatiskā josla. Mauritānija ar 3,3 miljoniem iedzīvotāju ir simtu trīsdesmit piektā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita. Reljefs visā valsts teritorijā ir līdzens.

Mauritānija ir islāmiska republika, kas sastāv no divpadsmit reģioniem. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Nuakšota. Vairāk kā 20% iedzīvotāju ikdienā iztiek ar mazāk kā 1.25 dolāriem. Lai gan Mauritānijā ir pieejami daudzi dabiskie izrakteņi, tai ir zemākais IKP rādītājs starp Āfrikas valstīm.

Senatnē Mauritānijas teritoriju apdzīvoja bafūru ciltis. 3. gadsimtā šajā teritorijā no ziemeļiem ienāca berberu ciltis. 11. gadsimtā arābi iekaroja Ganas impēriju, un Mauritānijas teritorijā izplatījās islāms.

Mauritāniju raksturo visai līdzens reljefs. Lielu daļu tās teritorijas veido neauglīgi līdzenumi ar fragmentāriem klinšu atsegumiem. Valsts dienvidrietumos atrodas vairākas kraujas, kas šķērso plakankalnes, no kurām augstākā ir Adrara, kura vietām sasniedz 500 metru augstumu.

Tuksneši un pustuksneši aizņem 2/3 no valsts kopējās teritorijas, turklāt tiem ir tendence izplesties. Cauri valstij plūst Senegālas upe un tās krastos atrodas auglīgas zonas, kurās notiek arī lauksaimnieciskā darbība. Upes krastos ir atrodami arī atsevišķi tropu lietus mežu masīvi.

Klimatu Mauritānijā nosaka tropu klimatiskā josla. Mauritānijas klimatu raksturo krasas temperatūras maiņas diennakts laikā, kā arī ļoti neregulārs nokrišņu daudzums. Sausās sezonas laikā, izņemot pašu piekrasti, valsti skar putekļainie harmatana vēji. Vairums nokrišņu izkrīt īsajā lietus sezonas laikā, kas ilgst no jūlija līdz septembrim.

Pēc 2013. gada tautas skaitīšanas datiem Mauritānijā dzīvoja 3 537 368 iedzīvotāji. Gandrīz visi 100% iedzīvotāju ir musulmaņi, pārsvarā sunnīti.

Neskatoties uz to, ka valsts ir bagāta ar dabas resursiem, Mauritānijai ir viens no zemākajiem IKP rādītājiem Āfrikā. Vairumam iedzīvotāju iztika joprojām ir atkarīga no lauksaimniecības un mājlopiem, kaut arī liela daļa no nomadiem un sīkzemniekiem 1970. un 1980. gados ilgstoša sausuma dēļ bija spiesti apmesties pilsētās. Mauritānijā ir plaši dzelzsrūdas krājumi, kas veido gandrīz 50% no kopējā eksporta. Pateicoties pašreizējam metālu cenu kāpumam, tiek atvērti zelta un vara ieguves uzņēmumi.

Valsts pirmā dziļūdens osta tika atvērta netālu no Nuakšotas 1986. gadā. Pēdējos gados, sausuma un nesaimnieciskas ekonomikas rezultātā palielinājās parāds ārvalstīm. Privatizācija joprojām ir viena no galvenajām problēmām valstī.

Mauritānijā joprojām pastāv verdzība, lai arī tā tika atcelta 1981. gadā. 2012. gadā verdzībā atradās 10—20% valsts iedzīvotāju.




#Article 222: Māršala Salas (164 words)


Māršala Salas (; ) ir salu valsts Mikronēzijā, kas aizņem tāda paša nosaukuma arhipelāgu.

Māršala salas sastāv no vairāk nekā 1150 koraļļu salām, no kurām tikai 20 ir apdzīvotas. Līdz 1986. gadam Māršala salas bija ANO aizbilstāmā teritorija, kas atradās ASV pārvaldījumā.

Māršala salas sastāv no divām koraļļu salu virknēm — Raliku salām un Rataku salām. Ralika tulkojumā nozīmē saulriets, šīs salas atrodas rietumos, bet Rataka — saullēkts, un tās atrodas austrumos. Salu virkne viena no otras ir apmēram 200km attālumā un stiepjas aptuveni 1200 km garumā. Daudzas salas gredzenveidā ieskauj koraļļu atoli.

Salas atrodas uz ziemeļiem no Nauru un Kiribati. Austrumos ir Mikronēzijas Federatīvā Republika, un uz dienvidiem ir ASV piederošā Veika sala, uz kuru pretendē Māršala salas. Neapdzīvotie atoli ir šādi:

Māršala salas pretendē uz Veika salu, kas pieder ASV kopš 1899. gada. Māršala salu valdība sauc to par Enenkio.

Māršala Salu ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 14% no IKP.




#Article 223: Maroka (292 words)


Maroka (, berberu: ⵍⵎⴻⵖⵔⵉⴱ / ⴰⵎⴻⵔⵔⵓⴽ  Elmeɣrib / Amerruk), oficiāli Marokas karaliste, ir valsts Ziemeļāfrikā. Tā atrodas pie Atlantijas okeāna un Vidusjūras, kurus atdala Gibraltāra šaurums. Maroka robežojas ar Alžīriju austrumos, Spāniju ziemeļos (jūras robeža un sauszemes robežas ar divām Spānijas autonomām pilsētām, Seutu un Melilju) un Rietumsahāru dienvidos.

Maroka ir Arābu līgas dalībniece,  2017. gadā kā pēdējā no Āfrikas valstīm pievienojās Āfrikas Savienībai.

Senākie rakstos minētie Marokas iedzīvotāji bija mauri (), kuru valsti Senās Romas impērijas laikā sauca par Mauretāniju. No viņu vārda vēlāk latviešu valodā patapināts arī moru nosaukums Āfrikas iedzīvotājiem. 

Jau 4. gadsimtā p.m.ē. Marokas piekrastes ostas Lixus, Mogadora un Šella atradās Kartāgas ietekmē, bet iekšzemes reģionos kontrolēja berberi. Pirmais zināmais Mauretānijas ķēniņš bija Baga, kas valdīja Otrā pūniešu kara laikā, par tās galvaspilsētu uzskata Volubilis Atlasa priekškalnēs.  

Senās Romas ekspansijas rezultātā Mauretānija 33. gadā p.m.ē. kļuva par Romas impērijas vasaļvalsti, bet 44. gadā m.ē. imperators Klaudijs to tieši iekļāva impērijā kā provinci un sadalīja divās atsevišķās provincēs — Tingisas Mauretānijā (Mauretania Tingitana, galvaspilsēta Volubilis, tad Tingisa) un Cēzarejas Mauretānijā (Mauretania Caesariensis, galvaspilsēta Cēzareja).

Pēc Senās Romas impērijas sabrukuma 429. gadā Marokas Vidusjūras piekrasti iekaroja vandaļi, 534. gadā Austrumromas impērija, 616. gadā vizigoti. 

 
Almoravīdu dinastijas (1062—1147) laikā par Marokas galvaspilsētu kļuva Marrākeša, vēlāk to iekaroja Almohādu dinastija (1147—1269). Šajā laikā blakus Marrākešai par otru kalifāta galvaspilsētu attīstījās Andalūzijas Seviļa un Kordova. 
Merinīdu dinastijas laikā līdz 1465. gadam galvaspilsēta atkal bija Fēsa, kas piedzīvoja savu otro uzplaukumu. Sekojošās Vatasīdu dinastijas laikā mauri tika pilnīgi padzīti no Andalūzijas un portugāļi ieņēma vairākas piekrastes pilsētas. 1549. gadā varu ieguva Saadītu dinastijas sultāni, kas galvaspilsētu atkal pārcēla uz Marakešu un iekaroja Sahāras tuksneša zemes līdz pat Timbuktu.

Kopš 1979. gada Marokas karaspēks kontrolē Rietumsahāras teritorijas piekrastes daļu, ko neatzīt lielākā daļa pasaules valstu.




#Article 224: Malta (618 words)


Malta (, ), oficiāli Maltas Republika (Repubblika ta' Malta, Republic of Malta), ir neliela salu valsts Dienvideiropā. Malta atrodas Vidusjūras centrālajā daļā uz arhipelāga, kuru veido piecas salas. De facto Maltas galvaspilsēta ir Valleta, bet lielākā pilsēta ir Birkirkara. Malta aizņem 316 km² lielu teritoriju, tādēļ tā ir viena no Eiropas mazākajām valstīm.

 Malta ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes. Tajā pašā gadā Malta kļuva par ANO dalībvalsti, bet 2004. gadā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Malta atrodas Vidusjūras centrālajā daļā uz arhipelāga, kuru veido piecas salas. Trīs no tām ir apdzīvotas. Tās ir Malta (lielākā sala), Audeša jeb Goco un Kemnuna jeb Komino. Atlikušās divas salas Kemnuneta un Filfla ir neapdzīvotas. Arhipelāgam vistuvāk atrodas Itālijai piederošā Sicīlija (93 km uz ziemeļiem no arhipelāga). 300 km uz dienvidiem atrodas Āfrikas valsts Lībija, un aptuveni 288 km uz rietumiem atrodas Tunisija.

Maltā ir Subtropu-Vidusjūras klimats, ar siltām ziemām un karstām vasarām. Lietus visbiežāk iespējams ziemā, vasaras lielākoties ir sausas.
Gada vidējā temperatūra ir 22 līdz 23 °C (72—73 °F) dienas laikā, savukārt naktī 15 °C (59 °F). Gada aukstākais mēnesis ir janvāris, temperatūra svārstās no 12 līdz 20 °C (54-68 °F) dienas laikā un no 7 līdz 12 °C (45-54 °F) nakts laikā. Siltākais mēnesis ir augusts, tajā temperatūra svārstās no 28 līdz 34 °C (82-93 °F) dienas laikā, savukārt naktī no 19 līdz 24 °C (66-75 °F) naktī.
Salīdzinot ar citām Eiropas valstu galvaspilsētām, Maltas galvaspilsētā Valletā ir siltākās ziemas. Vidējā gaisa temperatūra laika periodā no janvāra līdz februārim svārstās no 15 līdz 16 °C (59—61 °F) dienā un no 9 līdz 10 °C (48—50 °F) naktī.
Lielas gaisa temperatūras svārstības Maltā ir retas. Malta ir viena no retajām vietām Eiropā, kas visu gadu ir zaļa.
Maltā saule spīd 3000 stundas gadā, vidēji dienā vismaz 5 saulainas stundas decembrī un vismaz 12 saulainas stundas dienā jūlijā. 

Malta jau 1400. gadā pirms mūsu ēras bija feniķiešu kolonija. Senajos laikos Malta daudz reizes mainīja saimniekus. Fēniķieši, grieķi, kartagēnieši, romiešiem, vandāļi, goti, bizantieši (533. g.).

Romiešu valdīšanas laikā Malta bija slavena ar saviem audumiem. Tiek uzskatīts, ka pirmie maltieši tika pievērsti kristietībai pēc tam, kad kuģis uz kura atradās apustulis Pāvils, avarēja pie Maltas krastiem 58. gadā

Viduslaikos Malta nokļuva par arābu rokas, Maltas tirdzniecība tika iznīcināta, Malta kļuva par pamatu pirātu mītni.

kuru laikā viņi izlaupīja visu Maltas ordeņa bagātību. Napoleons izveidoja administratīvo kontroli Maltā, atstājot viņā gubernatoru un garnizonu, bet pats devas uz Ēģipti. Napoleons salā izveidoja liberālu tiesību sistēmu, kas bija līdzīga tai, kas attīstījās Francijā pēc revolūcijas. Tā aizstāja arhaisko feodālo tiesību sistēmu, kas līdz šim pastāvēja salā. Napoleons atbrīvoja 2 000 Maltas vergus - musulmaņus.

Maltas sacēlās, un ar neapoliešu un britu karaspēku palīdzību Francijas garnizonu piespieda kapitulēt. 1800.gada 5.septembrī briti okupēja Maltas galvaspilsētu Valletu un pacēla britu karogu. Malta kļuva par Lielbritānijas protektorātu. Anglis Aleksandrs Bolls kļuva par salas militāro gubernatoru. 
Saskaņā ar Parīzes miera līgumu, 1814. gadā Malta tika nodota Lielbritānijai. Briti to pārveidoja par savu koloniju un jūras bāzi.

Malta pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, pēc 2003. gada referenduma rezultātiem.

Maltas ekonomikas galvenā nozare ir tūrisms. Tūristu plūsma uz Maltu katru gadu pastāvīgi pieaug. Malta ir viens no lielākajiem pasaules angļu valodas mācīšanās centriem un pieņem studentus no visas pasaules. Maltā ir arī vairāki lieli uzņēmumi, kuriem nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks: mikroshēmu ražošana (ST Electronics), banknošu drukāšana (De La Rue), gaisa kuģu tehniskā apkope (Lufthansa Technics), programmēšana utt. Malta ir populāra kino filmu filmēšanas vieta. Maltā tika veidotas filmas Gladiators, Minhene, Da Vinči kods un citas.

Kopš 2008. gada 1. janvāra Maltas liras vietā, Malta apgrozībā ir ieviesusi eiro.

Crafts Village ir populārs suvenīru tirgus, kas sastāv no daudziem paviljoniem, kur var iegādāties Maltas tautas amatniecības produktus. Malta ir pazīstama ar daudzkrāsainiem stikla izstrādājumiem.




#Article 225: Mali (175 words)


Mali (), oficiāli Mali Republika (République du Mali), ir valsts Rietumāfrikā. Tā robežojas ar Alžīriju ziemeļos, Nigēru austrumos, Burkinafaso un Kotdivuāru dienvidos, Gvineju dienvidrietumos, Senegālu un Mauritāniju rietumos. Mali robežas ziemeļu virzienā iestiepjas līdz pat Sahāras tuksneša centrālajai daļai, kamēr valsts dienvidu daļa, kurā dzīvo lielākā daļa iedzīvotāju, pa upēm robežojas ar Nigēru un Senegālu.

Pirms koloniālisma laikmeta mūsdienu Mali teritorijā pastāvēja vairākas lielas valstis, kā Ganas impērija, Mali impērija un Songaju impērija.

Mali raksturīgs subtropu un sauss klimats. Tā galvenokārt ir līdzena, ar kalnaināku apvidu un savannu dienvidaustrumos. Lielākā daļa valsts atrodas Sahāras tuksnesī. Augstākā virsotne valstī ir Hombori Tondo kalns (1 155 m). Garākā upe valstī ir Nigēra. Lielākais ezers valstī ir Faguibine ezers. Valsts ir bagāta ar dabas resursiem - zeltu, urānu, fosfātiem, kaolinītu, sāli un kaļķakmeni.

Aptuveni trešdaļa no visiem Mali iedzīvotājiem ir bambari, kas runā bambaru valodā. Šo valodu prot 80% valsts iedzīvotāji, bet tā tomēr nav oficiālā valsts valoda. Šāds statuss ir tikai franču valodai. Nakošās lielākās etniskās grupas ir fuli, senufo un bva. Valsts ziemeļu daļu apdzīvo tuaregi.




#Article 226: Maldīvija (124 words)


Maldīvija (jeb Maldīvu Salas), oficiāli Maldīvijas Republika (, Dhivehi Raa'jeyge Jumhooriyya), ir salu valsts Indijas okeānā. Maldīvija atrodas uz dienvidiem no Indijai piederošajām Lakšadvīpas salām un apmēram 700 km uz dienvidrietumiem no Šrilankas. Maldīvija ir izvietojusies uz 26 atoliem, kas satur 1192 mazas salas, no kurām 200 salas ir apdzīvotas. Valsts galvaspilsēta ir Male.

Šī ir mazākā Āzijas valsts gan pēc iedzīvotāju skaita, gan platības. Maldīvija ir arī pasaulē zemākā valsts — vidējais augstums virs jūras līmeņa sasniedz 1,5 metrus. Tā ir valsts ar zemāko dabisko augstāko punktu, kas ir 2,4 metri.

Tūra Heijerdāla 1985. gadā veiktie arheoloģiskie izrakumi liecina, ka salu pirmiedzīvotāji bijuši hinduisti un budisti, kas ap 5. gs. p.m.ē. ieceļojuši no Indijas un Šrilankas. 
Kopš 12. gadsimta salās valdīja islāmticīgi sultāni.  




#Article 227: Malāvija (157 words)


Malāvija (, izrunā: ), oficiāli Malāvijas Republika (Republic of Malawi), ir valsts Āfrikas dienvidaustrumos. Malāviju no visām pusēm ieskauj citu valstu teritorijas. Tā robežojas ar Tanzāniju ziemeļaustrumos, Mozambiku dienvidos, rietumos un austrumos, un Zambiju ziemeļrietumos. Valsts galvaspilsēta ir Lilongve, lai gan tiesu vara atrodas valsts lielākajā pilsētā Blantairā. Valstī galvenokārt dzīvo bantu valodās runājoši iedzīvotāji. Tās oficiālā valoda ir angļu.

Malāvija neatkarību ieguva . Līdz tam tā bija pazīstama kā Njasalenda, kas bija Apvienotās Karalistes protektorāts.

Malāvija ir viena no pasaules vismazāk attīstītajām valstīm. Ekonomika lielā mērā balstās uz lauksaimniecību. 2015. gadā lauksaimniecība veidoja 29,49% no valsts IKP. Galvenā eksportprece ir tabaka, kas veido 55% no valsts eksporta. Valsts eksportē arī urānu, cukuru, tēju un kafiju. Vislielākais tirdzniecības partneris ir Eiropas Savienība uz kuru aiziet 50% no valsts eksportiem. Citi tās tirdzniecības partneri ir Zambija, Zimbabve, Dienvidāfrika un ASV. Malāvijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārvalstu atbalsta, lai gan šī nepieciešamība kopš 2000. gada ir samazinājusies. 




#Article 228: Malaizija (645 words)


Malaizija () ir federatīva valsts Dienvidaustrumāzijā. Tā sastāv no 13 štatiem un trim federālajām teritorijām. Valsts sauszemes platības daļu, kura ir 329 847 km², Dienvidķīnas jūra sadala divās līdzīga lieluma daļās — Rietummalaizijā Malakas pussalas dienviddaļā un Austrummalaizijā Kalimantānas salas ziemeļos. Malaizijas pussalas daļa robežojas ar Taizemi, bet salas daļa ar Bruneju un Indonēziju. Valsts galvaspilsēta ir Kualalumpura, savukārt federālās valdības sēdeklis atrodas Putradžajā. Malaizijā atrodas Eirāzijas kontinentālās daļas galējais dienvidu punkts — Piai rags.

Kaut arī Malaiziju vairākumā apdzīvo malajieši, šeit dzīvo arī ievērojams skaits ķīniešu un indiešu. Kopumā sabiedrība ir multietniska un multikulturāla, kam ir būtiska nozīme valsts politiskajā dzīvē. Atbilstoši Malaizijas konstitūcijā noteiktajam valsts reliģija ir islāms, tomēr vienlaikus valstī pastāv reliģiskā brīvība attiecībā uz citām ticībām. Valsts iekārta ir veidota pēc Vesminsteras sistēmas parauga, Malaizija pieder anglosakšu tiesību sistēmai. Valsts galva ir karalis, kuru ik pēc pieciem gadiem ievēl deviņi sultāni. Izpildvaru — valdību vada premjerministrs, likumdevējvara pieder divpalātu parlamentam.

Kopš neatkarības iegūšanas Malaizijas ekonomika bija viena no ātrāk augošajām Āzijā, vairāk kā 50 gadu tās iekšzemes kopprodukts auga vidēji par 6,5% gadā. Tās ekonomiskais dzinējspēks ir bijis resursu eksports, tomēr Malaizija pakāpeniski ir attīstījusi arī zinātnes, tūrisma, tajā skaitā medicīniskā, kā arī tirdzniecības sektorus. Mūsdienās tā ir industrializēta valsts ar attīstītu tirgus ekonomiku, kas ieņem trešo vietu Dienvidaustrumāzijā un 29. vietu pasaulē pēc ekonomikas apjoma. Malaizija ir viena no Dienvidaustrumāzijas Nāciju Asociācijas dibinātājvalstīm, kā arī Nāciju Sadraudzības, Nepievienošanās kustības un citu starptautisko organizāciju biedre.

Panākumus ekonomikā Malaizijai nodrošina bagātie dabas resursi. Naftas atradnes, galvenokārt Sabahas un Saravakas štatu piekrastē, ir tik lielas, ka valsts iegūst vairāk nekā 800 000 barelu naftas dienā. Nozīmīgas ir arī dabas gāzes atradnes, iegūst arī dažādu metālu rūdas — alvu, varu, zeltu u. c.

Lielākā daļa Rietumu Malaizijas mežu ir izcirsta, lai iegūtu zemi lauksaimniecībai, ierīkotu plantācijas un apmetnes.
Austrumu Malaizijā Saravakā joprojām saglabājušies vieni no senākajiem un plašākajiem pirmatnējiem tropu mežiem uz Zemes. Tomēr intensīvā mežu izciršana ir ļoti aktuāls vides jautājums valstī, jo mežizstrāde ir viena no galvenajām Malaizijas rūpniecības nozarēm. Valsts ir pasaulē lielākā tropiskās cietkoksnes, baļķu un zāģmateriālu eksportētāja. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem Malaizijas mežos kokus izcērt trīs reizes lielākā apjomā, nekā tos iestāda no jauna.

Malaiziešu valstiskuma aizsākumi meklējami 15. gadsimtā, kad šeit izveidojās Malajas sultanāts, kuru vēlāk pakļāva portugāļi un holandieši. 18. gadsimtā malajiešu apdzīvotās teritorijas tika iekļautas Britu impērijā, kļūstot par britu protektorātu. Valsts pussalas daļa 1946. gadā tika apvienota kolonijā — Malajas savienībā, savukārt 1948. gadā tā kļuva par Malajas federāciju, kas 1957. gada 31. augustā pasludināja neatkarību. 1963. gada 16. septembrī, apvienojoties ar Rietumbruneju, Saravaku un Singapūru tika izveidota jauna valsts, kas tika nosaukta tās mūsdienu vārdā — par Malaiziju. Mazāk kā pēc diviem gadiem Singapūra izstājās no federācijas, kļūstot par patstāvīgu valsti.

Valsti ģeogrāfiski divās daļās sadala Dienvidķīnas jūra:

Malaizijas konstitūcija nosaka reliģijas brīvību, bet valsts galvenā reliģija ir islāms. Aptuveni 61,3% iedzīvotāju pieder pie islāma, 19,8% – pie budisma, 9,2% – pie kristietības, 6,3% – pie hinduisma. 1,3% praktizē konfūcismu, taoismu vai kādu citu tradicionālo Ķīnas reliģiju, bet tikai 0,7% iedzīvotāju ir bez reliģiskās piederības.

Dominējošais islāma atzars valstī ir šafiītu tiesību skolas sunnītu islāms.

Malaizijas lielākie laikraksti pieder valstij un valdošās koalīcijas partijām, tomēr arī dažas lielākās opozīcijas partijas izdod laikrakstus, ko tirgo līdzās komersantu izdotajiem izdevumiem. Pastāv atšķirība starp valsts daļām, kuras atdala jūra. Medijos, kas bāzējas uz pussalas, pastāv otršķirīga attieksme pret notikumiem un ziņām valsts daļā, kas atrodas uz salas, šī valsts daļa tiek uztverta kā kolonija. Vienlaikus medijos vērojama negatīvu ziņu par Indonēziju akcentēšana, kas saasina abu valstu attiecības. Valstī izdod dienas laikrakstus malaju, angļu, ķīniešu un tamilu valodās. Pastāvot ierobežojumiem attiecībā uz izdošanas un informācijas izplatīšanas tiesībām, kas noteikti Malaizijas likumos, piemēram, Drukātās preses un publikāciju likumā, preses brīvība valstī kopumā ir ierobežota. Malaizijas valdība ir mēģinājusi ierobežot opozīcijas spēku laikrakstu izdošanu pirms vēlēšanām, piemēram, 2007. gadā izpildvara realizēja direktīvu, kas noteica aizliegumu opozīcijas līderiem uzstāties televīzijā un radiopārraidēs.




#Article 229: Madagaskara (448 words)


Madagaskaras Republika (malgašu: Repoblikan'i Madagasikara) ir salu valsts Indijas okeānā, Āfrikas austrumu piekrastē (ceturtā lielākā sala pasaulē). Sala izveidojās, atdaloties no superkontinenta Gondvānas pirms 88 miljoniem gadu. Madagaskarā ir bagātīga un īpatnēja augu un dzīvnieku valsts — var atrast 5% no visām pasaules augu un dzīvnieku sugām, no kurām 80% ir endēmi.

Salas ekosistēmu apdraud strauji augošais cilvēku skaits.

Pirmie austronēziešu valodās runājošie iedzīvotāji salā ieradās starp 350. gadu p.m.ē. un 500. gadu m.ē. kanoe laivās no Borneo un citām Indonēzijas salām. Ap 1000. gadu m.ē. viņiem pievienojās bantu valodās runājoši pārceļotāji no Āfrikas pāri Mozambikas šaurumam. Laika gaitā Madagaskarā ieradās arī citas etniskās grupas, kas deva ieguldījumu tagadējā Malgašu kultūrā. Malgašu etniskā grupa parasti tiek iedalīta 18 mazākās grupās, no kurām lielākā (merina) apdzīvo centrālo augstieni.

Līdz 18. gs. beigām Madagaskarā valdīja dažādas sociāli politiskas alianses. Līdz 19. gs. sākumam sala pastāvēja kā Merinas Karaliste, to pārvaldīja Merinu ģimenes monarhi. Monarhija sabruka 1897. gadā, kad salu kolonizēja Francija. 1958. gadā salā tika nodibināta autonoma Malgašu Republika (1958–1975), kas 1960. gadā ieguva neatkarību no Francijas. 1975. gadā prezidents Didjē Ratsiraka nodibināja sociālistiski orientētu Madagaskaras Demokrātisko Republiku un sarāva attiecības ar Franciju. 1992. gadā tika nodibināta konstitucionāla Madagaskaras Republika (1992–2010), bet 2009. gadā notika valsts apvērsums, no amata tika gāzts prezidents Marks Ravalomana un iedibināta pagaidu valdība (). 2014. gadā tika atjaunota konstitucionālā iekārta un par Madagaskaras prezidentu kļuva Herijs Radzaonarimampianina.

Madagaskara ir salu valsts, kas atrodas pie Āfrikas austrumu piekrastes. To no visām pusēm apskalo Indijas okeāns. Valsts krasta līnija ir 4 828 km gara. Ar 587 041 km² lielu platību Madagaskara ir 46. lielākā valsts pasaulē, kā arī 4. lielākā sala pasaulē. Valstij nav sauszemes robežu ar nevienu valsti, taču tās tuvumā atrodas Maurīcija un Komoras, kā arī Majota un Reinjona, kuras ir Francijas aizjūras departamenti. Maurīcija un Reinjona atrodas uz austrumiem no Madagaskaras, kāmēr Komoras un Majota atrodas uz ziemeļiem no tās. Tuvākā kontinentālās Āfrikas valsts ir Mozambika, kura atrodas tai pretim uz rietumiem. No Āfrikas austrumu krasta Madagaskaru šķir Mozambikas jūras šaurums. Valsts galvaspilsēta Antananarivu atrodas gandrīz valsts centrā. 

No valsts centrālajiem dienvidiem līdz centrālajiem ziemeļiem atrodas augstienes, kuru augstums svārstās no 800 līdz 1800 m v.j.l. Tās ziemeļos atrodas Tsaratanana masīvs, kurā ietilpst valsts augstākā virsotne - Morkomotro kalns (2876 m). Garākā upe valstī ir Betsiboka.

Vairums madagaskariešu nodarbojas ar zemkopību vai arī strādā nozarēs, kas ražo produkciju no lauksaimniecības izejvielām, tostarp pārtiku, sizala virves, cukuru un audumus.

Ekotūrisma un lauksaimniecības rezultātā iegūstamo līdzekļu nodošana izglītībai, veselībai un privātiem uzņēmumiem ir galvenā Madagaskaras attīstības stratēģija. Saskaņā ar prezidenta Rajaonarimampianina teikto, šie ieguldījumi veiks lielu ekonomisko izaugsmi, bet ieguvumi ne uzreiz nokļūs pie visiem iedzīvotājiem, taču samazinās dzīves līmeņa atšķirību starp turīgajiem un nabadzīgajiem Madagaskaras iedzīvotājiem.




#Article 230: Luksemburga (157 words)


Luksemburgas Lielhercogiste (, , ) ir valsts Rietumeiropā. Valsts iekārta ir unitāra parlamentāra konstitucionālā monarhija.

Luksemburga ir Eiropas Savienības, NATO, ESAO, ANO un Beniluksa dalībvalsts. Ziemeļrietumos Luksemburga robežojas ar Beļģiju, austrumos ar Vāciju un dienvidos ar Franciju.

Administratīvi Luksemburga tiek iedalīta trīs distriktos (, vācu un luksemburgiešu: Distrikt). Distrikti savukārt tiek iedalīti kantonos (canton/Kanton), visā valstī ir 12 kantoni. Par kantoniem sīkākas vienības ir komūnas (commune/Gemeinde/Gemeng). Visā valstī ir 116 komūnas. Luksemburgas pilsēta ir sadalīta 24 kvartālos (Quartiers/Stadttiels/Quartierën).

Viduslaikos Svētās Romas impērijas teritorijā pastāvēja Luksemburgas grāfiste (1059–1353), ķeizars Kārlis IV Luksemburgs to pārveidoja par Luksemburgas hercogisti (1353–1795). Pēc Vestfālenes miera līguma Luksemburga ietilpa Spānijas Nīderlandes sastāvā, tās dienviddaļu 1659. gadā pievienoja Francijai. 
Pēc franču okupācijas Napoleona karu laikā Vīnes kongress nolēma 1815. gadā Luksemburgu sadalīt starp Prūsijas karalisti un Apvienoto Nīderlanes karalisti.
Pēc Beļģijas revolūcijas 1839. gada Londonas konferencē Luksemburga tika sadalīta Beļģijas Luksemburgā un tagadējā Luksemburgas Lielhercogistē, kas līdz 1890. gadam atradās personālūnijā ar Nīderlandes karalisti.




#Article 231: Lihtenšteina (507 words)


Lihtenšteinas Firstiste () ir pundurvalsts Centrāleiropā. Lihtenšteinas teritorija ir ap 160 km2 un tās iedzīvotāju skaits ap 35 000. Valsts nosaukums cēlies no valdošās Lihtenšteinu dinastijas vārda. Galvaspilsēta ir Vaduca; lielākā pilsēta — Šāna. Lihtenšteina robežojas ar Austriju austrumos un Šveici rietumos un šīs divas valstis pilnībā ieskauj tās teritoriju. Valsts iekārta ir konstitucionāla monarhija. Saskaņā ar CIP Pasaules faktu grāmatu Lihtenšteinā ir augstākais pasaulē iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju.

Lihtenšteina ir mazākā, bet bagātākā vāciski runājošā valsts pasaulē un vienīgā Alpu valsts, kuras teritorija pilnībā atrodas Alpos. Tā ir vienīgā vāciski runājošā valsts, kam nav kopīgas robežas ar Vāciju. Administratīvi Lihtenšteina ir sadalīta 11 pašvaldībās. Lielāko daļu Lihtenšteinas teritorijas aizņem kalni. Ainavai raksturīgi lauksamnieciski apstrādāti lauki un nelielas zemnieku saimniecības gan valsts ziemeļos (Unterland — 'zemā zeme'), gan dienvidos (Oberland — 'augstā zeme'). Valstī ir daudz banku, kas atrodas galvaspilsētā Vaducā, zemo nodokļu likmju dēļ Lihtenšteinu uzskata par nodokļu paradīzi. Lihtenšteina ir Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas locekle un ietilpst Eiropas Ekonomiskajā zonā, taču nav Eiropas Savienībā.

Lihtenšteina atrodas Alpos, Reinas augšteces apkaimē. Austrumos tā robežojas ar Austriju, bet rietumos ar Šveici. Valsts teritorija ir nedaudz izstiepusies ziemeļu-dienvidu virzienā un tās garums ir 24 km. Valsts pašos dienvidos atrodas Lihtenšteinas augstākā virsotne — Graušpice (2 599 m). Zemākā vieta atrodas 429 m augstumā Reinas krastā valsts ziemeļos. Lielākās valsts upes ir Reina, kas kalpo kā robeža starp Lihtenšteinu un Šveici, kā arī Zamina.

Klimats mērens, nokrišņu daudzums 700—1200 mm gadā. Neskatoties uz to, ka Lihtenšteina atrodas Alpos, biežo dienvidu vēju klimats šeit ir samērā maigs.

Meži klāj 25% no teritorijas, kalnu ganības un pļavas 43%, aramzeme 25%. Mežos dzīvo brieži, lapsas, bebri, caunas. Audzē kartupeļus, dārzeņus, kviešus, miežus. Valsts klimats ir maigs, vidējā janvāra temperatūra ir -10°C, jūlija +21 °C.

Lihtenšteinā dzīvo 35,8 tūkstoši iedzīvotāju un apdzīvojuma blīvums ir visai liels — ap 220 cilv./km2. Vidējais dzīves ilgums ir 79,68 gadi (76,1 vīriešiem un 83,28 sievietēm).

Apmēram divas trešdaļas iedzīvotāju ir dzimuši Lihtenšteinā (65,8%), piektā daļa (20,1%) nāk no citām vāciski runājošajām valstīm (10,8% no Šveices, 5,9% no Austrijas un 3,4% no Vācijas). Pārējie iedzīvotāji nāk no Itālijas un bijušās Dienvidslāvijas (3,3%), no Turcijas (2,6%) un citām valstīm (4,8%).

Lai arī oficiālā valoda ir vācu valoda, vairums iedzīvotāju runā alemāņu dialektā, kas būtiski atšķiras no standarta vācu valodas, bet ir radniecīgs dialektiem, ko runā kaimiņu reģionos.

Saskaņā ar 2000. gada tautas skaitīšanu, 87,9% iedzīvotāju ir kristieši, no kuriem 78,4% pieder pie Romas katoļu ticības un ap 8% ir protestanti.

Galvenie tirdzniecības partneri ir Šveice un Francija. Saimniecībā kopš 1960. gadiem ir attīstīta rūpniecība. Ražo mākslīgos zobus, vīnu, suvenīrus. Svarīgs ienākumu avots ir pastmarkas. Izplatīts tūrisms un kultūrsaimniecības.

Valsts galva ir princis Hans Ādams II, valdību vada premjerministrs, likumdevēja varu realizē princis un landtāgs (25 deputāti).

Lihtenšteinas Firstiste iedalās 11 pašvaldībās — Balzers, Eschen, Gamprin, Mauren, Plankel, Ruggell, Schaan, Schellenberg, Triesen, Triesenberg un Vaduca (galvaspilsētas apkārtne). Vairumu pašvaldību veido tikai viena pilsēta.

Latvijas intereses Lihtenšteinā pārstāv Latvijas vēstniecība Austrijā. Lihtenšteinas intereses Latvijā pārstāv Šveices vēstniecība Rīgā, jo kopš 1991. gada 24. oktobra Šveice ir uzņēmusies pārstāvēt Lihtenšteinas intereses tajās valstīs, kurās tai nav savas pārstāvniecības.




#Article 232: Lietuva (4389 words)


Lietuva (), oficiāli Lietuvas Republika (Lietuvos Respublika), ir valsts Eiropas ziemeļaustrumos, lielākā no trim Baltijas valstīm. Lietuva robežojas ar Latviju ziemeļos, Baltkrieviju dienvidaustrumos, Poliju dienvidos un Krievijas Kaļiņingradas apgabalu dienvidrietumos. Lietuvas galvaspilsēta ir Viļņa.

Valsts vēsture aizsākās 13 gadsimtā, kad Mindaugs apvienoja lietuviešu zemes un kļuva par Lietuvas karali. No 14. līdz 16. gadsimtam Lietuvas dižkunigaitija bija viena no varenākajām Austrumeiropas lielvalstīm, ietverot tagadējās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas un Krievijas teritoriju daļas. Pēc Ļubļinas ūnijas 16. gadsimta vidū dižkunigaitija apvienojās ar Polijas kroņa zemēm, un izveidoja Polijas—Lietuvas ūniju, kuras pakļautībā atradās arī mūsdienu Latvija (tolaik Pārdaugavas Livonijas un Kurzemes un Zemgales hercogistes). Pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gadā Lietuvu anektēja Krievijas impērija. No 1918. gada līdz 1940. gadam Lietuva bija neatkarīga valsts. Otrā pasaules kara laikā Lietuva nonāca PSRS, kā arī Trešā reiha varā. 1944. gadā Sarkanā armija no jauna okupēja Lietuvu.

 Lietuvas PSR Augstākā Padome pieņēma neatkarības deklarāciju, tomēr PSRS valdība atzina Lietuvu par neatkarīgu valsti tikai . 1991. gada 17. septembrī Lietuva kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsti.  Lietuva kļuva par NATO, bet 2004. gada 1. maijā — par Eiropas Savienības dalībvalsti.  Lietuva pievienojās eirozonai. 2018. gada 5. jūnijā Lietuva iestājās ESAO.

Pirmie iedzīvotāji tagadējā Lietuvas teritorijā ienāca apmēram no 11. līdz 9. gadu tūkstotim p. m.ē. Eiguļu un Puvoču apmetnēs paleolīta beigās, mezolīta sākumā. Dzelzs laikmetā (5. gadsimtā p. m. ē.) sākās baltu sadalīšanās etniskajās grupās.

No 5. līdz 9. gadsimtam m. ē. jau pastāvēja atsevišķas, savstarpēji radniecīgas baltu maztautas (aukštaiši, jātvingi jeb sudavi, kurši, letgaļi, lietuvji, sēļi, skalvji, zemgaļi, žemaiši). 12. un 13. gadsimta rakstītajos avotos jau minētas administratīvas teritorijas tagadējās Lietuvas teritorijā (Nalsene, Deltuva, Upīte austrumu daļā un Karšuva, Medininka, Ceklis, Megava, Pilsāts rietumu daļā).

Dižkunigaitis Mindaugs tiek uzskatīts par viduslaiku Lietuvas dibinātāju, kas ap 1236. gadu pārvaldīja tagadējās Aukštaitijas teritoriju. 1251. gadā Mindaugs tika kristīts un 1253. gadā ar Romas pāvesta svētību viņu kronēja par pirmo un vienīgo Lietuvas karali. Pēc Durbes kaujas (1260) Mindaugs pārtrauca sadarbību ar krustnešiem un atteicās no kristietības.

Jau 13. gadsimtā pamazām tika pakļautas bijušās Kijevas Krievzemes teritorijas, kas pirms tam atradās atkarībā no Zelta Ordas mongoļu haniem. 14.—15. gadsimtā, kad valdīja Lietuvas dižkunigaiši Vītenis (1295—1316), Ģedimins (1316—1341), Aļģirds (1345—1377), Jagailis (1377—1392) un Vītauts Dižais (1392—1430), Lietuva kļuva par vienu no lielākajām Eiropas valstīm viduslaikos pēc citu austrumslāvu zemju pakļaušanas. Vītauta valdīšanas laikā Lietuvas teritorija pletās līdz pat Melnajai jūrai.

Kad pēc Aļģirda nāves par dižkunigaiti kļuva viņa dēls Jagailis, viņš 1385. gadā pēc Krēvijas ūnija kristījās, savukārt pēc precībām ar Polijas karalieni Jadvigu kļuva arī par Polijas karali (1386). Tādējādi tika nodibināta Lietuvas un Polijas personālūnija, kuras mērķis bija spēku apvienošana cīņai pret Vācu un Livonijas ordeņiem. Ar to sākās arī Lietuvas pāriešana uz kristietību (katoļticību).

Lietuvā 15. gadsimtā sāka veidoties klaušu muižas un tika iedibināta dzimtbūšana, kā arī pieauga lietuviešu bajāru politiskā un ekonomiskā ietekme, samazinot dižkunigaiša varu un valsts centralizāciju. Bez tam Maskavas lielkņaziste bija uzsākusi krievu zemju apvienošanu, tādējādi grūtāk kļuva arī nosargāt austrumu teritorijas.

Tomēr gan Lietuva, gan Polija saglabāja atsevišķu valsts pārvaldes aparātu, valsts kasi un karaspēku, turklāt Lietuva joprojām turpināja pastāvēt kā Lietuvas Dižkunigaitija. Abām valstīm kopīgs bija tikai karalis, kas vienlaikus skaitījās arī Lietuvas dižkunigaitis. Šajā periodā turpinājās arī Lietuvas pārpoļošana: bajāri (politiskā elite) ikdienā un arī valsts līmenī (1696. gadā poļu valoda kļuva par oficiālo valsts valodu) lietoja tikpat kā tikai poļu valodu. Šajā procesā loma bija arī katoļu baznīcai, kura lietuviešu valodu uzskatīja par pagānu valodu, ko Dievs nesaprot.

Polijas un Lietuvas kopvalsts politiskā ietekme pamazām samazinājās. 18. gadsimtā tā bija ļoti vāja, tāpēc 1772. gadā Krievijas impērija, Prūsijas karaliste un Hābsburgu monarhija vienojās par Polijas-Lietuvas dalīšanu, 1793. gadā notika otrā dalīšana, bet 1795. gadā — trešā, pēc kuras Žečpospolita pārstāja eksistēt. Gandrīz visa etnogrāfiskā Lietuva tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā.

Lietuvas brīvības cīņu sākumā boļševiki ieņēma Viļņu un 1919. gada 2. janvārī Lietuvas padome pārcēlās uz Kauņu, kur 4. aprīlī pieņēma otro Lietuvas satversmi, kas paredzēja karalisti pārveidot par prezidentālu republiku. Par pirmo Lietuvas prezidentu kļuva bijušais Lietuvas padomes priekšsēdētājs Antans Smetona. No 1919. gada oktobra līdz decembrim Lietuvas armija Bermontiādes laikā kopā ar Latvijas bruņotajiem spēkiem sakāva Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju.

Līdz 1938. gadam Lietuvai un Polijai nebija nekādu diplomātisko attiecību un tās atradās formālā karastāvoklī. 1938. gadā pēc kāda robežincidenta, kurā tika nogalināts kāds poļu kareivis, Polija pieprasīja atjaunot diplomātiskās attiecības (t. s. Polijas ultimāts). Lietuvai bija arī jāatsakās no jebkādām pretenzijām uz Viļņu.

Saskaņā ar Molotova—Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu Lietuva nonāca Vācijas ietekmes zonā.
Tomēr, pēc 1939. gada septembra Polijas kampaņas, kad Vācija un Padomju Savienība okupēja Poliju, Lietuvu iekļāva PSRS interešu zonā. Drīz vien Padomju Savienība piespieda Lietuvu noslēgt Savstarpējās palīdzības paktu starp Lietuvu un PSRS, saskaņā ar kuru Lietuva atguva daļu no Viļņas apgabala, bet PSRS ieguva tiesības Lietuvā izveidot savas karabāzes. Apvainojot Lietuvas valdību pretpadomju Baltijas Antantes veidošanā, tika paziņots, ka Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai. 1940. gada 15. jūnijā Sarkanā armija okupēja Lietuvu, un 3. augustā Padomju Savienība anektēja Lietuvu. 1941. gada 14. jūnija deportācijā tika izsūtīti vairāk nekā 30 000 Lietuvas iedzīvotāju. 1941. gada 22. jūnijā Lietuvā ienāca vācu karaspēks, vācu okupācijas laikā Lietuvā tika nogalināti aptuveni 45 000 lietuviešu un 165 000 ebreju.

Astoņdesmito gadu beigās tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs Lietuvā sākās nacionālās atmodas kustība. 1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija Sajūdis (Kustība) , par kuras vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 15. martā PSRS pieprasīja akta atsaukšanu un, draudot arī ar militāru spēku, ieviesa politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Lietuvu. 1991. gada 10. janvārī PSRS spēki ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, pēc trim dienām (13. janvārī) tika ieņemts arī televīzijas tornis, nogalinot 14 un ievainojot 700 protestējošo cilvēku.

Īslande bija pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību 1991. gada 11. februārī. 1991. gada 17. septembrī Lietuva tika uzņemta ANO. 1992. gada 25. oktobrī ar referendumu tika pieņemta Lietuvas Republikas konstitūcija. 1992. gadā tika ievēlēts arī parlaments — Seims. Par Lietuvas prezidentu 1993. gada 25. februārī tika ievēlēts Aļģirds Brazausks.

Pašreizējā Lietuvas prezidente ir Daļa Grībauskaite (Dalia Grybauskaitė), kura stājās amatā 2009. gada 13. jūlijā uz 5 gadiem.

 

Lietuva ir maza Eiropas valsts Baltijas jūras krastā. Tās platība ir 65 302 km². Lietuvas teritorija plešas 373 km no austrumiem uz rietumiem un 276 km no ziemeļiem līdz dienvidiem. Lietuvas ģeogrāfiskais centrs atrodas 6129 km no ekvatora un 3873 km no ziemeļpola.

Lietuva robežojas ar četrām kaimiņvalstīm: ziemeļos ar Latviju 588 km garumā, austrumos un dienvidos ar Baltkrieviju 660 km garumā, dienvidrietumos ar Poliju 103 km garumā un Krievijas Federāciju 273 km garumā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no Lietuvas robežas stiepjas gar upēm un ezeriem. Lietuvas ekonomiskā zonā Baltijas jūrā (ap 6 400 km ²) sasniedz Zviedrijas ūdeņus. Lietuva lepojamies ar skaistu krasta līniju, kas stiepjas vairāk nekā 100 kilometru garumā.

Lietuva ir plakana zeme, kur nav īstu kalnu. Augstākais kalns jeb pakalns ir Aukštojs 293,8 m virs jūras līmeņa. Vairāk nekā puse no Lietuvas zemes ir piemērota lauksaimniecībai. Aptuveni vienu trešdaļu no platības aizņem meži. Lietuvu mēdz saukt par upju un ezeru zemi. Kopējais upju skaits ir ap 22 200 (garākā upe — Nemunas) un ezeru skaits ir vairāk nekā 830. Dziļākais ezers ir Tauragnas (62,5 m dziļš). Lauksaimniecībai derīgās zemes aizņem 57%, meži un krūmi — 30%, purvi — 3%, iekšējie ūdeņi — 4%, citas zemes — 6% no teritorijas. Klimats ir mērens, no jūras pārejošs uz kontinentālu.

Lietuvas ainavas tipi:

Kopējais upju un kanālu garums Lietuvā — 76 800 km. Lielākās Lietuvas upes:

Lielākie Lietuvas ezeri:

Reljefu veido:

Augstākie pakalni:

Lielākie Lietuvas mežu masīvi:

Izplatītākie koki (%): priedes — 37,6, egles — 24,0, bērzi — 19,5,  — 5,6,  — 5,6, oši — 2,7, apses — 2,6, ozoli — 1,8, citi — 0,6.

Lietuvā valda mērenais klimats, pakāpeniski pārejot no jūras uz kontinentālo. Lietuvā tāpat kā pārējās Baltijas valstīs ir četri gadalaiki.

Pēdējo desmitgadu laikā Lietuvas klimats ir kļuvis siltāks — gada vidējā temperatūra visā valsts teritorijā ir 6,5-7,9 °C. Siltākais mēnesis ir jūlijs (vidējā temperatūra — apmēram 19,7 °C, un maksimālā — vairāk nekā 30 °C), un aukstākais ir janvāris (ar vidējo temperatūru — aptuveni -2,9 °C, bet var noslīdēt zemāk par -30 °C).Visvairāk nokrišņu daudzums tiek reģistrēts no aprīļa līdz oktobrim (60-65% no gada nokrišņu daudzuma).

Spēcīgākais vējš ir no novembra līdz janvārim (ar ātrumu 5—6 m/s piekrastē un 3—5 m/s citur), mērenāks no maija līdz septembrim (4—5 m/s piekrastē un 2—3 m/s citur). Reizēm vējš var sasniegt brāzmās pāri par 15 m/s.

Vasarās karstu un sausu gaisu nomaina lietains un vēss laiks. Pavasaris Lietuvā ir nepastāvīgs, bieži ir apmācies. Aprīlī bieži snieg, bet maijā mēdz būt arī lietus ar pērkona negaisu. Tomēr maijs nereti ir pats skaidrākais gada mēnesis. Rudenī bieži ir apmācies, vējains un lietains laiks, īpaši pie jūras. Ziemas ir nepastāvīgas, ar biežiem atkušņiem. Debesis bieži sedz mākoņi, snieg sniegs, ir slapjš sniegs, pie jūras bieži līst. Dažkārt novērojamas spēcīgas vētras ar stipru vēju, bieži plosās sniegputenis, mēdz būt kailsals, kā arī slapjdraņķis.

Saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūciju, parlamentu sauc par Seimu (lietuviski — Seimas). Seims sastāv no 141 deputātiem, kurus ievēl uz četriem gadiem no vienmandātu apgabaliem vai partiju sarakstiem vispārējās, vienlīdzīgās un aizklātās vēlēšanās. Par Seima deputātu var ievēlēt pastāvīgu Lietuvas iedzīvotāju, kuram ir tiesības vēlēt, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 25 gadu vecumu un nav saistīts ar zvērestu vai solījumu ar citu valsti.

Seima darbs tiek organizēts divām kārtējās sesijās, proti, pavasara sesija (10. marts — 30. jūnijs) un rudens sesija (10. septembris — 23.decembris). Ārkārtas sesijas sasauc Seima spīkers pēc vismaz 1/3 Seaima locekļa priekšlikuma vai prezidents, gadījumos, kas paredzēti Konstitūcijā.

Galvenās pilnvaras:

Parlaments ievēl komitejas, lai apspriestu tiesību aktu projektus un precizētu citus jautājumus saskaņā ar Konstitūciju. Parlamentārās komisijas (pastāvīgas un ad hoc) ir izveidotas, lai veiktu īslaicīgus vai ierobežotus uzdevumus.

Pašreizējā Seima pilnvaru termiņš ir 2012.—2016. gads.

Saskaņā ar Lietuvas konstitūciju Republikas prezidents ir valsts galva. Prezidents pārstāv Lietuvas valsti un realizē pienākumus saskaņā ar konstitūciju un citiem likumiem.

Prezidenta pilnvaru termiņš ir 5 gadi. Prezidentu ievēl Lietuvas pilsoņi, kuri ir vecāki par 18 gadiem. Prezidentu var ievēlēt ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Pašlaik Lietuvas prezidents ir Gitans Nausēda, kurš ir astotais valsts vadītājs pēc neatkarības atjaunošanas.

Lietuvas konstitūcija nosaka, ka valdība Lietuvā realizē izpildvaru un tā sastāv no valdības vadītāja un ministriem. Premjeru ieceļ un atceļ no amata Prezidents ar Seima piekrišanu. Ministrus pēc premjera priekšlikuma ieceļ un atceļ no amata Prezidents. Valdība uzsāk darbu pēc Seima izteiktās uzticības. Valdībai ir jāatkāpjas, ja Seims tai izteicis neuzticību, bet, ja Prezidents nepiekrīt šādam lēmumam, viņš savukārt var atlaist Seimu pirms tās pilnvaru termiņa beigām.

Lietuvas Republikas valdības pilnvaras:

Pašlaik valdību veido 14 ministri un premjerministrs. Lietuvas premjerministre kopš 2020. gada 25. novembra ir Ingrīda Šimonīte.

Lietuvā pastāv daudzpartiju sistēma ar daudzām partijām, tāpēc nav iespējas veidot vienas partijas valdību. Lietuvā tiek veidotas koalīciju valdības.

Koalīcijas partijas (frakcijas): Tēvzemes savienība — Lietuvas kristīgie demokrāti — 50; Lietuvas Republikas liberāļu kustība  — 13; Lietuvas Brīvibas partija — 11; .

Opozīcijas partijas (frakcijas): Lietuvas sociāldemokrātu partija  — 13; Darba partija — 10; Lietuvas Zemnieku un Zaļo savienība — 32; pašizvirzītie — 4; Lietuvas poļu vēlēšanu akcija — 3; Lietuvas socialdemokrātu darba partija - 3;  Lietuvas Zaļo partija - 1; Brīviba un taisnīgums - 1 biedri.

Etniskais sadalījums (2015):

Kopumā Lietuvā dzīvo 155 dažādu tautību pārstāvji.

Vidējais vecums: 40,1 gadi, vīriešiem: 37,5; sievietēm: 42,7 (2011).

Vecuma struktūra:

Paredzamais jaundzimušo dzīves ilgums: 75,34 gadi; sievietēm: 80,48 gadi; vīriešiem: 70,48 gadi (2011).

Iedzīvotāju pieauguma temps: — 0,276% (2011).

Dzimstības līmenis: 9,29 jaundzimušo uz 1000 iedzīvotājiem (2011).

Mirstības līmenis: 11,33 nāves gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem (2011).

Migrācijas saldo: -0.72 migranti uz 1000 iedzīvotājiem (2011).

Urbanizācija: 67 % no iedzīvotājiem dzīvo pilsētās.

Lasīt un rakstītprasme (15 gadi un vecāki): 99.6%; vīrieši: 99.6%; sievietes: 99.6%.

Saskaņā ar Lietuvas konstitūciju Lietuvā tiek respektēta ticības un apziņas brīvība. Lietuvā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka Lietuvā nav oficiālas reliģijas. Tomēr reliģiskās konfesijas tiek iedalītas tradicionālajās un netradicionālajās. Par tradicionālajām reliģijām tiek uzskatītas tās, kuras Lietuvā ir pastāvējuši vismaz 300 gadus, bet par netradicionālajām — kas valstī ir pēdējos 25 vai vairāk gadus un nav pretrunā ar likumiem vai morāli.

Pēc Eirobarometra datiem 49 % lietuvieši tic, ka Dievs pastāv, 36 % uzskata, ka pastāv Augstāka vara, kas ietekmē cilvēku dzīvi, 12 % uzskata, ka nepastāv ne Dievs, ne Augstāka vara, 3 % nav viedokļa šajā jautājumā.

Lielākā daļa iedzīvotāju Lietuvā ir Romas katoļi — 79%, Krievijas pareizticīgie — 4,1%, protestanti (ieskaitot luterāņus un baptistus) — 1,9%, citi — 5,5%, savukārt nevienai konfesijai nepieder 9,5%.

Lietuviešu valoda ir oficiālā un vienīgā Lietuvas Republikas valoda. Lietuviešu valoda ir indoeiropiešu valoda, kas, tāpat kā latviešu valoda, pieder pie baltu valodu grupas. Lietuviešu valodu izmanto 4 miljoni cilvēku visā pasaulē, ārpus Lietuvas galvenokārt Polijā, Baltkrievijā, ASV, Kanādā, Argentīnā, Brazīlijā, Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā, Vācijā, Austrālijā, Latvijā un Krievijā.

Lietuviešu literārā valoda pastāv kopš 16. gadsimta. Senākie rakstiskie teksti ir tēvreizes un Esi sveicināta, Marija tulkojumi ap 1525. gadu. Lietuvieši ir spējuši saglabāt savu valodu, neskatoties uz polonizāciju Žečpospolitas laikā un pilnīgu lietuviešu valodas (latīņu rakstībā) aizliegumu presē Krievijas impērijas sastāvā, kas ilga 40 gadus. Grāmatas lietuviešu valodā tika drukātas ārzemēs, kas slepeni tika vestas uz Lietuvu un piegādātas skolām. Lietuvieši grāmatu kontrabandu uzskata par būtisku lietuviešu valodas saglabāšanā.

Lietuviešu valoda saglabājusi daudzas iezīmes, kuras citas indoeiropiešu valodas jau zaudējušas. Lietuviešu valodai ir daudz īpatnēju rakstu zīmju, piemēram, burti — ą, ę, į, ų, ė, č, š, ž, ū. Tomēr vienā ziņā lietuviešu valoda ir vienkāršāka nekā angļu vai franču valoda, proti, lietuviešu valodas izruna gandrīz vienmēr atbilst tās rakstībai.

Lietuviešu alfabētā ir 32 burti: Aa Ąą Bb Cc Čč Dd Ee Ęę Ėė Ff Gg Hh Ii Įį Yy Jj Kk Ll Mm Nn Oo Pp Rr Ss Šš Tt Uu Ųų Ūū Vv Zz Žž

Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita:

Lietuva ir iedalīta 10 apriņķos (apskritis), kas ir iedalīti 60 rajonu un pilsētu pašvaldībās (savivaldybė), kas ir sīkāk sadalītas 546 seņūnijās (seniūnija). Šāds administratīvi teritoriālais iedalījums tika radīts 2001. gadā.

Lietuvā ir pieci kultūrvēsturiskie novadi — Aukštaitija, Suvalkija, Žemaitija, Dzūkija, Mazā Lietuva.

Divdesmit neatkarības gados Lietuva ir spējusi panākt ievērojamu ekonomikas attīstību. Bez tam Lietuva bija viena no straujāk augošākajām ekonomikām Eiropā pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes. 2003. gadā Lietuvas ekonomikas augums bija pats straujākais Austrumeiropā, proti, IKP, salīdzinot ar 2002. gadu, izauga par 9,7% un bija 16,27 mlrd. eiro. IKP 2005. gadā IKP daļa vienam valsts iedzīvotājam gadā, salīdzinot ar 2004. gadu palielinājās par 7,6% un bija 6040 eiro. 2006. gadā Lietuvas IKP izauga par 7,4% un bija 81,554 mlrd. 2005. gada decembrī inflācija, salīdzinot ar 2004. gadu decembri, bija 3 %. 2005. gadā vidējā gada inflācija, salīdzinot ar 2004. gadu, bija 2,7%.

Ekonomiskā krīze Lietuvu skāra smagi, proti, 2009. gadā IKP kritums sasniedza gandrīz 15%, taču jau 2010. gadā valsts tautsaimniecība atkal ir piedzīvojusi izaugsmi. Eksperti ir pārliecināti, ka Lietuvai turpmākajos gados būs stabila izaugsme, saglabājot ilgtspējīgus pieauguma tempus, turpmākajos divos, trīs gados IKP pieauguma prognozes bija vidēji no 3 — 4% gadā. Tomēr analītiķi atzīst, ka valstij vēl kādu laiku jārēķinās ar sociālām grūtībām, kas saistītas ar lēno bezdarba līmeņa kritumu un ievērojamo emigrācijas tendenci.

Taču krīze ir izmainījusi Lietuvas ekonomiku, t. i., apsīkuši ir lēto kredītu un pakalpojumu sektors un lielāku nozīmi, t.sk., izaugsmi piedzīvo eksportējošie ražotāji, kas skaidrojams ar to, ka bezdarba līmenis saglabājas augsts un vidējā alga — salīdzinoši zema, tādējādi ļaujot vietējiem uzņēmumiem konkurēt eksporta tirgos.

Jāatzīmē, ka Lietuvas ekonomikas atveseļošanās saistīta arī ar valdības pieņemtajiem taupības pasākumiem. Lietuvā ir viena apjomīgākajām budžeta konsolidācijām, šajā ziņā stingrāka bijusi tikai Latvija. Lietuva ir spējusi īstenot taupības pasākumus, neizmantojot Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda un citu institucionālo aizdevēju finansējumu. Tā kā Lietuva budžeta deficīta segšanai izmanto nevis aizdevēju, bet gan finanšu tirgos aizņemtos līdzekļus, pastāv pārkreditēšanas un tālāku budžeta samazinājumu risks, kas savukārt varētu bremzēt attīstību. Taču eksperti šādas bažas uzskata par maz ticamām.

Ekonomikas virzītāji lielā mērā ir valsts augsto tehnoloģiju kompānijas un lielie uzņēmumi. Baltijas valstīs lielākā kompānija ir naftas pārstrādes un tirdzniecības uzņēmums ORLEN Lietuva. Uzņēmuma īpašnieks ir Polijas koncerns ORLEN, kura apgrozījums 2009. gadā bija 3,1 mljrd. EUR.

Lietuvas attīstības aģentūra par pievilcīgākajām nozarēm investoriem min transportu un loģistiku, enerģētiku, biznesa ārpakalpojumu sniegšanu, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, PET, lāzeru un biotehnoloģijas, metālapstrādi, pārtikas ražošanu un kokapstrādi. Pastāv potenciāls veiksmīgi attīstīt biznesu arī tūrisma un nekustamo īpašumu nozarēs.

Rūpniecība veido aptuveni piektdaļu no Lietuvas tautsaimniecības, ražojošajās nozarēs ieplūst vairāk nekā ceturtā daļa no visiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem, kas ienāk Lietuvā. Investorus Lietuvā piesaista labvēlīgā nodokļu sistēma, kas turklāt arī paredz dažādus atvieglojumus atsevišķās teritorijās, proti, valstī ir divas brīvās ekonomiskās zonas — Kauņā un Klaipēdā, kā arī deviņi industriālie parki, kuros strādājošie uzņēmumi arī var rēķināties ar zināmiem atvieglojumiem.

Lietuva ir nospraudusi ambiciozu mērķi kļūt par tehnoloģiju un jaunievedumu centru Baltijā un Ziemeļeiropā, ko tā cenšas sasniegt, veidojot tehnoloģiju parkus, biznesa inkubatorus un citus biznesam svarīgus objektus. Uzņēmējiem ir iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus, ja tie īsteno zinātniskus pētījumus un eksperimentus, bet, ja kompānija iegulda tehnoloģiskos uzlabojumos un modernizācijā, tā var samazināt ar nodokli apliekamo peļņu par 50%.

Lietuva ir kļuvusi par vienu no lāzeru tehnoloģiju centriem, proti, Lietuva ir pasaules līderis augsto enerģiju mikrosekunžu lāzeru izgatavošanā un sevišķi ātru parametrisko gaismas ģeneratoru ražošanā.

Lietuvā nozīmīga nozare ir tranzīts un loģistika. Jau vēsturiski Lietuvai ir ļoti ciešas ekonomiskās attiecības ar Poliju. Lietuva robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju un reizē atrodas stratēģiski labā vietā, proti, pa vidu starp Centrālo un Rietumeiropu un Ziemeļeiropu un Baltijas valstīm. Tādējādi Lietuva ir ļoti nozīmīgs transporta koridors. Lietuva 2007. gada nogalē pievienojās arī Šengenas zonai, tādējādi atvieglojot tranzītu caur Lietuvu.

Lietuvā ir viena valsts mēroga osta — Klaipēda. Tā ir neaizsalstoša un ir labi savienota ar valsts ceļu un dzelzceļa sistēmu. 2010. gadā Klaipēdas osta kravu apgrozījuma ziņā bija otra lielākā osta Baltijas valstīs aiz Tallinas ostas, apsteidzot līdz šim otro lielāko Baltijas ostu — Rīgu.

Ārvalstu tiešie ieguldījumi 2004. gada 1. jūlijā bija 4,25 mlrd. eiro un, salīdzinot ar 2003. g. 1. jūlijam, palielinājās par 4,9%. Vienam Lietuvas iedzīvotajam tika 1234 eiro ārvalstu tiešo ieguldījumu.

Galvenās valstis investores — Dānija, Zviedrija, Vācija, Igaunija, ASV un Somija. Vairāk nekā 60% no visiem tiešajiem ieguldījumiem Lietuvā ir no ES-15 valstīm. 2003., salīdzinot ar 2002., ārvalstu tiešie ieguldījumi no ES-15 valstīm palielinājās par 10%, līdz 2,5 mlrd. eiro.

Lietuvas literatūras pirmie darbi tika sarakstīti latīņu valodā, kas bija viduslaiku zinātniskā valoda. Pirmie rakstu darbi ir Mindauga izdotie edikti un Ģedimina vēstules.
Pirmie darbi lietuviešu valodā tika izdoti 16. gadsimtā. 1547. gadā Martins Mažvīds publicēja pirmo grāmatu „Vienkāršo vārdu katehisms”. 16. un 17. gadsimtā Lietuvā izdotā literatūra bija reliģiska satura. Taču 18. gadsimtā bija vērojams neliels sekulāro publicējumu pieaugums, ieskaitot vārdnīcas. Kristijons Donelaitis sarakstīja pirmo zināmo lietuviešu dzejoli „Gadalaiki” (1818), tādējādi liekot pamatus lietuviešu dzejai. 19. gadsimta pirmajā pusē Viļņas Universitāte veicināja lietuviešu valodas attīstību un lietošanu, kā arī lietuviešu literāro darbu radīšanu.

Lietuvas 20. gadsimta sākuma izcilākie autori un to darbi ir iekļauti Lietuvas literatūras zelta fondā, un tie ir Jona Biļūna „Bērnības sapņi” (1905), Vinca Kreves „Siļķes” (1915), Petra Cvirka „Mazais un lielais” (1938), Antana Vaičulaiša „Ziemeļniece” (1939). Antana Šķēma stāsts „Karuselis”, Joza Baltuša „Vasilei vajag Alekša” (1965), Joza Gruša „Kailie izskatās neglīti” (1965), Aļģirda Pocjus „Desmit franču vārdi” (1963) pieder pie klasiskām nemainīgām vērtībām, lai gan radīti padomju laikā. Pie 80. gadu izcilākajiem rakstniekiem var pieskaitīt Romualdu Granausku, Tomu Sauļu Kondrotu, Jurgu Ivanauskaiti, Jurģi Kunčinu un Sauļu Šalteni. No pēdējo divdesmit gadu rakstniekiem jāmin Jolita Skablauskaite, Bite Vilimaite, Reģimants Tamošaitis, Sigita Paruļska un Danute Kalinauskaite.

Slavenākais lietuviešu mākslinieks ir Mikalojs Konstantīns Čurļonis (1875—1911), kas bija arī talantīgs komponists. Viņš tiek uzskatīts par ievērojamāko lietuviešu devumu pasaules kultūrā. Čurļoņa darbi ir grūti ieliekami vienas mākslas nozarē. Kauņā viņa vārdā ir nosaukts muzejs, kur var aplūkot arī mākslinieka darbus.
 
Lietuvas mākslinieku apvienībā ir vairāk nekā 1500 profesionālie mākslinieku. Lietuvā ir apmēram 200 galerijas un mākslas izstāžu zāles. Ekspozīcijas regulāri tiek atjaunotas, ļaujot apmeklētājiem apskatīt dažādu lietuviešu mākslinieku darbus dažādos laika posmos.

Lietuvas Nacionālā Mākslas galerijā, kas tika atvērta 2009. gadā, var iepazīties tuvāk ar Lietuvas mākslu. Šis ir viens no jaunākajiem un modernākajiem mākslas centriem valstī. Galerijā atrodami lietuviešu mākslinieku darbi, kas ir augsti novērtēti gan Lietuvā gan ārzemēs.

Galerijas kolekcijā ir atrodami vairāk nekā 46 000 Lietuvas mākslinieku darbi, kas radīti 20. un 21. gadsimtā. Galerija realizē starptautiskus un vietēja mēroga projektus, rīko izstādes, kultūras pasākumus, konferences, seminārus un filmu seansus. Galerijas informācijas centrs uztur bibliotēku, kura ir labākais resurss 20. un 21. gadsimta Lietuvas mākslas izpētei. Galerijas izglītības centrs piedāvā izglītības programmas ģimenēm, skolēniem un citām dažāda vecuma grupām.

Laikmetīgās mākslas centrs ir lielākā laikmetīgās mākslas telpa Baltijas valstīs ar 2400 kvadrātmetru lielu platību, kas piedāvā plaša diapazona starptautiskas un Lietuvas laikmetīgās mākslas izstādes, organizē konferences, lekciju ciklus, kinoseansus un koncertus. Katru gadu centrs realizē piecus līdz sešus liela mēroga mākslas projektus un apmēram 15 mazākus. Centrs starptautiski ir pazīstams kā Baltijas Starptautiskās mākslas triennāles mājvieta, kas ir viens no lielākajiem laikmetīgās mākslas festivāliem Ziemeļeiropā.

Lietuvas Nacionālais muzejs, kas dibināts 1855. gadā, ir vecākais muzejs Lietuvā. Tas ir veltīts Lietuvas senākajai un jaunāko laiku kultūrai un vēsturei. Galvenās muzeja ekspozīcijas ir izvietotas Viļņas centrā, proti, Viļņas pilī.

Muzeja kolekcijā ir apmēram 800 000 eksponātu. Muzeja nenovērtējamā ekspozīcija ir sadalīta piecās nozarēs, proti, vēsture, arheoloģija, etnogrāfija, numismātika un ikonogrāfija. Ekspozīcijā ir gleznas, ikonas, ieročus, juvelierizstrādājumus, keramiku, mēbeles, apģērbus, monētas, medaļas, kartes, vēsturiskus dokumentus utt. Savukārt, hronoloģiski muzeja ekspozīcijas ilustrē lietuviešu tautas vēsturi un kultūru sākot ar Lielkņazistes dibināšanas beidzot ar Otro pasaules karu.

Muzeja kolekcijā atrodas 334 758 mākslas priekšmetu. Muzejā ir apskatāmas pastāvīgās izstādes: Mikaloja Konstantīna Čurļoņa (1875—1911) darbi; Lietuvas māksla 15. gs.—19. gs; Lietuvas māksla 20. gs. pirmajā pusē un Lietuvas tautas māksla.

Palangas Dzintara muzejs ir daļa no Lietuvas Mākslas muzeja. Muzejs ir dibināts 1963. gadā. Kolekcija ir izvietota 15 telpās un tā sastāv no apmēram 4500 eksponātiem, kas savākti no visas pasaules. Apmeklētāji var iepazīties ar dzintara veidošanās procesu, apstrādi, praktisko pielietošanu un morfoloģiskajām variācijām. Muzeju ir apmeklējuši jau 8 miljoni cilvēku. Pēdējos gados muzejs kalpo arī kā dažādu kultūras pasākumu norišu vieta.

Lielākā daļa Lietuvas profesionālo teātru atrodas Viļņā, lai gan teātri joprojām atrodas arī citās Lietuvas pilsētās.

Lietuvā pirmās teātra grupas un amatieru aktieru grupas radās 16. gadsimtā. Par pirmo teātra namu tika pasludināta Zemutienes pils, kur ar priekšnesumiem un iestudējumiem uzstājās arī ārzemnieku teātra grupas. Lietuvā pirmais drāmas uzvedums notika 1570. gadā. Arī Viļņas Universitātes (tajā laikā vēl Jezuītu kolēģijas) teātris tika izveidots 1570. gadā. 1875. gadā tika dibināti Viļņas un Klaipēdas teātri. Savukārt 20. gadsimtā tika dibināti Drāmas teātris Kauņā un Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātris Viļņā, kas izraisīja teātra izrāžu apmeklējumu pieaugumu un palielināja teātra trupu skaitu. 1940. gadā Lietuvā bija vairāk nekā 30 teātri un 1500 teātra trupas.

Slavenākie un apmeklētākie teātri Lietuvā mūsdienās ir Lietuvas nacionālais drāmas teātris, Oskaras Koršunovas teātris, Cēzara trupas teātris, Gīta Ivanauska teātris, Krievu drāmas teātris, Leļļu teātris un citi. Slavenākās teātra trupas ir Minimum no Viļņas Universitātes un Palepe no Viļņas Gediminas Tehniskās universitātes.

Lietuvas teātra režisori ir pazīstami visā pasaulē, piemēram Eimunts Nekrošus, Oskars Koršunovs (ar savām izrādēm ir daudzu starptautisku teātru festivālu laureāts), Rims Tumins (Mazā teātra vadītājs), Jons Vaitkus un Gičs Padegims. Savukārt, talantīgi aktieri ir Rimants Bagdzevičs, Vitauts Rumšs, Sauļus Balandis, Marjus Jampolskis, Vaiva Mainelīte, Rimante Vaļukaite un citi.

Pirmie operas uzvedumi Lietuvā tika iestudēti 17. gadsimta sākumā, savukārt 18. gadsimtā izveidojās muižas teātri un balets. Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātra pamats tika likts 1925. gadā. Tas ir valsts teātris un tiek finansēts no Kultūras ministrijas budžeta. Teātrī katru gadu tiek sagatavotas 5—8 jaunas teātra un baleta izrādes, saglabājot klasisko zelta fondu.

Lietuvā notiek džeza, roka, blūza, alternatīvās, elektroniskās u.c. mūzikas žanru festivāli. Reizi četros gados notiek Dziesmu un deju svētki. Triju Baltijas valstu Dziesmu svētki ir UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.

Lietuvas rokmūzikas skatuve izveidojās 20. gadsimta 60. gadu vidū. Pirmās Lietuvas rokgrupas bija Kertukai, Aitvarai un Nuogi ant slenksčio Kauņā un Kestutis Antanelis, Vienuoliai un Geliu Vaikai Viļņā. Ap 1970. gadu Lietuvā radās jauns mūzikas žanrs. Tādi mūziķi kā Vītauts Ķernaģis un Vītauts Babravičs radīja intīmas akustiskās balādes ar pašsacerētiem dziesmu vārdiem. Šo mūziku apzīmēja kā dziedamo dzeju.

Lietuviešu virtuvei raksturīgs sātīgs ēdiens — rudzu maize, cepelīni, tradicionālā aukstā biešu zupa, kartupeļu desas (vėdarai), pankūkas un citi ēdieni, kas pagatavoti no kartupeļiem, sēnēm, graudaugiem un piena produktiem.

Lietuviešu virtuve laika gaitā ir ietekmējusies no kaimiņzemēm, taču tās pamatā ir senlietuviešu virtuve, kas veidojusies no 14. līdz 18. gadsimtam kā privileģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās, 19. gadsimta otrajā pusē, pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām.

Lietuvieši nodarbojas ar vairāk nekā 100 sporta veidiem. Basketbols, ko sauc par otro reliģiju, ir vispopulārākais sporta veids Lietuvā. Basketbolam seko futbols, vieglatlētika, autosacīkstes, bokss, daiļslidošana, sporta dejas, riteņbraukšana, teniss u. c.

Basketbols ir populārais sporta veids Lietuvā. Ar basketbolu nodarbojas 24 000 cilvēku. Olimpiskajās spēlēs 1992., 1996. un 2000. gadā un Eiropas čempionātā 2007. gadā Lietuvas vīriešu basketbola izlase ieguva bronzas medaļas, bet 2003. gadā Eiropas čempionātā — zelta medaļas. 2011. gadā Eiropas čempionāts notika Lietuvā (Panevēžā, Šauļos, Klaipēdā, Alītā, Kauņā un Viļņā). Lietuvas basketbola klubi — Viļņas Lietuvos Rytas un Kauņas Žalgiris — ir vieni no Eiropas spēcīgākajiem klubiem.

Lietuvā ir ļoti daudz basketbolu laukumu sākot ar profesionāliem beidzot ar pašdarinātiem māju pagalmos. Lietuvieši mēdz teikt, ka ikviens var spēlēt basketbolu šeit. Lietuvas nacionālās basketbola komandas uzvaras Lietuvas vienmēr pārvēršas par valsts mēroga festivālu, respektīvi, lietuvieši sapulcējas ielās un svin līdz rītam. Izcilākie basketbola spēlētāji: Šarūns Marčuļonis, Arvīds Sabonis, Židrūns Ilgausks, Artūrs Karnišovs, Šarūns Jasikēvičs.

Futbols ir sporta veids, kas var sacensties ar basketbolu popularitātes ziņā. Ar futbolu nodarbojas 13 600 lietuvieši. Futbola zelta laiki bija 20. gadsimta 80. gados. Tomēr pašlaik lietuviešu futbola klubi nevar lepoties ar pasaules sasniegumiem, lai gan lietuvieši lepojas ar daudzsološajiem futbolistiem, kas spēlē ārzemju klubos.

Labākie futbola spēlētāji ir Edgars Jankausks, Deivids Šembers un Deivids Česnausks.

Vieglatlētika ir sports numur divi attiecībā uz medaļām Vasaras Olimpiskajās spēlēs un numur trīs popularitātes ziņā. Lietuvā ar vieglatlētiku nodarbojas 8200 cilvēku.

Labākais Lietuvas vieglatlētikas sportists ir diska metējs Virgīlijs Alekna. Viņš ir divkārtējais olimpiskais čempions un bronzas laureāts, divreiz ieguvis pasaules čempiona titulu un Eiropas čempions. 2007. gadā Alekna kļuva par devīto sportistu pasaulē, kurš saņēma titulu UNESCO sporta čempions. Turklāt Alekna četras reizes ir bijis labākais Lietuvas sportists.

Lietuviešiem vienmēr ir paticis dejot un skatīties kā dejo citi. Pēdējos gados šī mīlestība kļuvusi vēl stiprāka: jauni un veci pāri dejo deju skolās visā Lietuvā vai skatās populāros TV deju šovus.

Lietuviešu sporta deju skola ir ļoti spēcīga — Lietuvas sporta deju komanda vienmēr iegūst apbalvojumus, piedaloties sacensībās visā pasaulē, proti, viņi ir seškārtēji pasaules čempioni un septiņkārtēji Eiropas čempioni. Komandu trenē Skaiste un Romalds Idzeleviči.




#Total Article count: 231
#Total Word count: 196884